Ceļojums ar slepkavu

4 DAFS NEIEVĒRO BŪTISKU DETAĻU

Kā no zemes Dafam līdzās izauga jauns amerikānis. Viņš no flakoniņa izņēma pērlei līdzīgu pastilu un pielika to Teita padegunei.

— Tās ir visai iedarbīgas zāles, — jauneklis paskaidroja.

— Pēc mirkļa patronam vajadzētu atjēgties. Viņš pats man lika lēkmes gadījumā tā rīkoties.

— Jūs esat mistera Teita sekretārs?

— Tieši tā, ser. Mans vārds ir Marks Kenavejs.

Advokāta sejā pamazām parādījās sārtums, viņš dziļi ieel­poja un lēnām atvēra acis. Tomēr viņš vēl izskatījās visai vārgs.

Pamanījis salona dziļumā durvis, Dafs tās atvēra un ierau­dzīja omulīgu telpu ar dīvānu vidū.

— Pārnesīsim jūsu patronu uz šejieni, — inspektors pie­dāvāja. — Viņš vēl pats nespēj īsti pārvietoties… Jūs varat palikt kopā ar viņu, — pēc tam kad Patriks Teits bija nogul­dīts uz dīvāna, atļāva Dafs. — Mēs aprunāsimies vēlāk.

Salons mirdzēt mirdzēja samta un riekstkoka pārpilnībā. Šī greznība liecināja par Brūma viesnīcas pirmā dekoratora uzpūtīgo lielummāniju. Šķiet, no tiem laikiem telpā nekas ne­bija mainījies. Grāmatskapi pildīja noputējuši apzeltīti sēju­mi, uz galdiņiem mētājās nodzeltējušu avīžu komplekti, sie­nas rotāja zīmējumi ar senlaiku sporta spēļu ainām. Ļaužu grupa, kuru izskats liecināja, ka viņi pieder mazliet jaunākam laikmetam, ar vāji slēptu satraukumu lūkojās Skotlendjarda inspektorā. Saule beidzot bija uzveikusi miglu un caur lo­giem izgaismoja to cilvēku sejas, kuru uzdotās mīklas tuvāka­jās dienās nāksies atminēt Dafam.

— Vai beidzot visi ir sapulcējušies? — viņš vaicāja Lau­tonam.

— Vēl piecu trūkst. Neskaitot misteru Teitu, viņa sekretā­ru un misis Poteri.

— Žēl. Bet būs vien jāsāk bez viņiem.

Dafs apsēdās pie salona vidū novietotā žurnālu galdiņa un izvilka bloknotu.

— Ceru, ka nevienam nav noslēpums, kāpēc esat sapulcē­ti. Runa ir par pagājušā naktī divdesmit astotajā numurā no­slepkavoto misteru Dreiku. — Neviens neteica ne vārda, un Dafs turpināja: — Vispirms iepazīsimies. Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs. Uzreiz brīdinu: bez manas atļaujas neviens nedrīkst atstāt viesnīcu.

— Kas vēl nebūs! — iespiedzās sīks vīrelis un pielēca kā­jās. — Tādā gadījumā es tūdaļ atsakos ceļot tālāk ar šo gru­pu! Jūs mani nekādās slepkavībās neiejauksiet! Pie mums Pitsfīldā, Masačūsetsas štatā…

— Lieliski, — Dafs pārtrauca vīreļa izvirdumu. — Tagad zinu, ar kuru no jums sākt. Kā jūs sauc?

— Normans Fenuviks. — Vīrelis uzvārdu izrunāja tik ātri, ka tas izklausījās kā "fēnikss".

— Kā lūdzu? Varbūt jūs atkārtotu pa burtiem?

— F-e-n-u-v-i-k-s! Jūsu zināšanai — visparastākais angļu uzvārds.

— Jūs esat anglis?

— Pēc izcelsmes. Mani senči ieceļoja Masačūsetsā tūkstoš seši simti piecdesmitajā gadā. Pēc revolūcijas viņi izlēma pa­likt uzticīgi savai otrajai dzimtenei.

— Nedomāju, ka tam varētu būt sakars ar pagājušās nakts slepkavību. — Dafs skumji pasmaidīja. — Vai jūs ceļojat vie­natnē?

— Ceļojam kopā ar māsu. — Viņš pamāja uz dāmu sev līdzās. — Mis Loru Fenuviku.

— Vai jums abiem ir kas zināms par notikušo?

Fenuviks atkal uzsprāga kājās.

— Kas tie par mājieniem?

— Nomierinieties, lūdzu! — Dafs atgaiņājās. — Mums nav laika spēlēt teātri. Atkārtoju: vai esat kaut ko redzējuši vai dzirdējuši, kam varētu būt kaut kāds sakars ar slepkavību?

— Es ne. Un māsa arī ne.

— Vai šorīt atstājāt viesnīcu?

— Mazliet pastaigājāmies pa centru. Uzmetām pēdējo ska­tienu Londonai. Esam taču cēlušies no britiem…

— Tas ir viss, paldies.

— Acumirkli, inspektora kungs! Mēs gribam tūdaļ atteik­ties ceļot tālāk ar šo grupu! Nekavējoties! Man nav ne mazā­kās vēlēšanās būt iepiņķētam…

— Tik un tā jums pagaidām jāpaliek viesnīcā. Tā ir kate­goriska prasība.

— Tā ir nekaunība! Es sūdzēšos mūsu vēstniekam! Viņš ir mana tēvoča labs paziņa un nepieļaus…

— Lūdzu, varat sūdzēties. Kurš būs nākamais? Ar mis Painelu jau esmu runājis, ar misis Spaiseri arī… Tātad jūs — ar ko man ir tas gods?

— Stjuarts Vivians no Delmontas Kalifornijas štatā, — uzrunātais rāmi atbildēja. Ja iznesīgā, tumši iedegušā vīrieša seju nekropļotu neglīta rēta, viņš būtu īsts skaistulis. — Esmu tikpat sašutis kā misters Fenuviks. Ar kādām tiesībām jūs laupāt mums pārvietošanās brīvību? Nogalināto nepazinu, ne­esam ne reizes pat vārdu pārmijuši. Arī ar citiem neesmu vēl pazīstams, — viņš piebilda.

— Viens izņēmums tomēr ir, — Dafs atgādināja.

— Ā, jūs domājat misis Spaiseri? Mēs patiešām esam se­ni paziņas.

— Un tikpat sen iecerējāt šo ceļojumu?

— Kāda nekaunība! — sieviete iesaucās.

— Jūs atļaujaties par daudz! — Vivians saniknots izgrūda, bet tūdaļ savaldījās. — Tā ir tīrā nejaušība, ka šeit satikā­mies. Mēs neesam redzējušies vairāk nekā gadu. Biju pār­steigts, kad Ņujorkā ieraudzīju misis Spaiseri.

— Tā gadās, — Dafs miermīlīgi piekrita. — Un par slep­kavību arī jums nekas nav zināms?

— No kurienes?

— Vai šorīt atstājāt viesnīcu?

— Biju pastaigāties. Pie viena nopirku pletkreklu Berlingtona arkādē.

— Vairāk neko nepirkāt?

— Nē.

— Ar ko jus nodarbojieties?

— Šad un tad spēlēju polo.

— Rētu iemantojāt spēlē?

— Tieši tā. Neveiksmīgi novēlos pirms dažiem gadiem.

Dafs uzrunāja citu tūristu:

— Mister Honivud, gribu uzdot jums tikai vienu jautāju­mu.

— Lūdzu, inspektora kungs. — Mierīgā balss nekādi ne­gāja kopā ar drebošo roku, kurā Honivuds turēja cigareti.

— Vai jūs šorīt atstājāt viesnīcu?

— Es? Nē, visu laiku biju uz vietas. Pēc brokastīm tūdaļ ienācu salonā un šķirstīju vecās avīzes.

— Pateicos. Tagad jūsu kārta. — Dafs pievērsās izmeklēti eleganti, tērptam kungam vidējos gados. Tā seju rotāja ērgļa deguns un dīvaini šauras acis. Brīvā uzvedība viņu it kā iz­cēla pārējo vidū.

— Esmu kapteinis Ronalds Kīns.

— Jūs esat virsnieks? — Dafs jutās pārsteigts.

— Apmēram…

— Zināms, ka virsnieks, — iejaucās Pamela Potere. — Kap­teinis Kīns man stāstīja par savu dienestu Dienvidāfrikā.

— Patiešām? — Dafa balsī jautās šaubas.

— Ne gluži tā… — Kīns bija apjucis. — Redzat, uz ku­ģa es sevi drusku romantizēju. Jaunā kompānijā gribas maz­liet…

— Kā tad. — Dafs piekrītoši pamāja. — Jaunā sabiedrībā rodas vēlēšanās izlikties par to, kas neesi. Armijā esat dienē­jis? Kīns vēl vairāk samulsa. Taču Dafa vērīgais skatiens nepieļāva izvairīgu atbildi.

— Nē, neesmu, — Kīns atzinās. — Kapteinis man ir tāds kā goda tituls, taču tas nenozīmē, ka…

— Kāda ir jūsu nodarbošanās?

— Pašlaik man nav pastāvīgas nodarbošanās. Bet… bet agrāk biju inženieris.

— Kā nokļuvāt Lautona grupā?

— Tāpat kā pārējie. Gribēju paceļot, jauki pavadīt laiku.

— Ceru, ka tas jums ir izdevies. Ko varat pastāstīt par aizvadītās nakts notikumiem?

— Galīgi neko.

— Vai arī jūs šorīt devāties pastaigā?

— Biju Amerikas bankā un apmainīju čeku pret naudu.

— Kā tad tā? — Lautons satraucās. — Es taču visiem ie­teicu ceļojumā izmantot mūsu biroja čekus!

— Bet man labāk patīk Amerikas bankas čeki. Ceru, ka tas nav aizliegts?

— Protams, nav, bet mums ir tiesības no saviem klientiem prasīt lojalitāti. — Lautons neslēpa aizvainojumu. Tostarp Dafs pievērsās salona stūrī klusi sēdošam vīrietim.

— Beidzot esmu ticis arī līdz jums. Jūsu vārds? Nodarbo­šanās?

— Džons Ross, — uzrunātais atbildēja. Viņš rotaļājās ar masīvu spieķi, reizi pa reizei piesizdams ar to stīvi izstieptai kājai. — Naudu pelnu ar koktirdzniecību Takomā, Virdžīnijas štatā. Par šo ceļojumu sapņoju jau sen. Kas to būtu domājis, ka tam būs tik nelāgs sākums. Alana dzīve, inspektora kungs, ir kā atvērta grāmata. Ludzu, kuru lappusi vēlaties?

— Šķiet, jūs esat skots?

— Kā tad. Mūsu "rrr" neizzūd līdz pat nāvei. — Ross pa­smaidīja. — Taču visu apzinīgo dzīvi esmu pavadījis štatos. Jūs skatāties uz manu kāju? To pirms dažiem mēnešiem sa­lauza aizzāģētas sekvojas stumbrs. Diemžēl vietējais kaulu pravītājs nebija uzdevuma augstumos.

— Jūtu līdzi. Vai jums ir kas zināms par pagājušās nakts notikumiem?

— Diemžēl nekas. Nevaru jums palīdzēt. Dreiks bija gau­žām simpātisks večuks. Iepazināmies uz kuģa, viņš man uz­reiz iepatikās.

— Šorīt droši vien arī jūs…

— Jā, izgāju pastaigāties. Migla un tā tālāk. Londona ir tīri interesanta pilsētele. Neko tādu Klusā okeāna piekrastē neredzēsi.

— Jā, jūsu klimats mums reizēm nenāktu par ļaunu, — Dafs piekrita.

— Vai esat bijis mūsu pusē? — Ross jautāja.

— Tikai pavisam īsu laiku.

— Un kā jums patika?

— Par to citreiz. — Dafs pasmaidīja. — Šobrīd apsprie­žamas svarīgākas lietas. — Inspektors piecēlās. — Lūdzu ne­izklīst. Es tūdaļ atgriezīšos.

Fenuviks metās virsū doktoram Lautonam.

— Pieprasu nekavējoties atdot mums naudu, ko samaksā­jām par ceļojumu!

— Kāpēc? — Lautons izbrīnījies vaicāja.

— Kā — kāpēc? Nevar taču turpināt ceļojumu, ja notiek tādas lietas! — Fenuvika sašutumam nebija robežu.

— Ceļojums turpināsies arī tad, ja jūs vairs negribēsiet tajā piedalīties. — Lautons mierīgi sacīja. — Tā ir jūsu per­soniskā lieta. Es jau daudzus gadus darbojos tūrisma bizne­sā un iedrošinos apgalvot, ka cilvēki ceļojuma laikā arī mirst. Tas ir gaužām skumji, bet tāpēc mūsu plāni netiks mainīti, pat ja ir notikusi slepkavība. Protams, slikti, ka dažas dienas nāksies aizkavēties Londonā, bet mana vaina tā nav. Kontrak­tā bija paredzēti nelaimes gadījumi, bet firma atbild tikai par savām kļūdām. Šoreiz firma nav vainīga. Jūs, zināms, varat atteikties no tālākā ceļojuma, bet naudu jums neatdos.

— Kāda nekaunība! — Fenuviks iespiedzās. — Mums vi­siem jāturas kopā! Mēs sūdzēsimies vēstniekam!

Bet pārējie viņa dedzīgo aicinājumu neatbalstīja, un Fe­nuviks saīdzis apklusa. Kopā ar Ebenu salonā atgriezās Dafs.

— Es uzaicināju pagājušajā naktī dežurējošo portjē, — inspektors paskaidroja, — lai viņš palīdz sazīmēt cilvēku, kurš ap diviem naktī apmaldījās un nonāca citā stāvā. Stāvā, kurā nolika slepkavība.

Hbens pēc kārtas aplūkoja salonā sēdošos. Lautons… Ho­nivuds… Ross… Vivians… Fenuvikam skatiens pārslīdēja kā tukšai vietai.

— Tas ir viņš. — Portjē nešaubīdamies pamāja uz Ronal­du Kīnu.

— Ko tas nozīmē? — Kīns spēji izslējās.

— Tas nozīmē, ka es jūs redzēju, ser! Tieši jūs es sastapu nakts apgaitas laikā. Jūs vēl sacījāt, ka esat sajaucis stāvus.

— Vai tas atbilst patiesībai? — Dafs jautāja.

— Atbilst gan… — Kīns samulsa. — Mocījos ar bezmie­gu un devos aizņemties kādu grāmatu…

— Vecs triks. — Inspektors pasmaidīja.

— Var būt, ka vecs, — Kīns pamazām atguvās, — bet rei­zēm tā gadās ar cilvēkiem, kas nav analfabēti. Tā kā Teita sekretārs lasa patronam priekšā līdz vēlai naktij, devos uz trešo stāvu, lai palūgtu viņiem kādu grāmatu. Nezināju vienī­gi, kurā numurā viņi apmetušies, tāpēc nolēmu vispirms pa­klausīties pie durvīm, vai nesadzirdēšu balsis. Taču visur val­dīja klusums. Taisījos doties atpakaļ un uzdūros šim dežu­rantam.

— Kāpēc teicāt, ka esat sajaucis stāvus?

— Kāda velna pēc man jaapspriež ar portjē savas literā­rās intereses? Tā nav viņa darīšana. Teicu, kas iešāvās prātā.

— Tas ir nelāgs paradums. — Dafs cieši uzlūkoja Kīnu. īsta nelieša seja, viņš domāja. Tomēr viltus kapteiņa paskaid­rojumi izklausījās ticami. — Eben, jūs esat brīvs, — inspek­tors teica, — paldies, par palīdzēšanu. Pārējos lūdzu vēl brīti­ņu neatstāt salonu.

Nepievērsdams vērību sašutuma saucieniem, Dafs iegāja blakus istabā. Kenaveja aprūpētais Patriks Teits sēdēja uz dīvāna ar viskija glāzi rokā.

— Redzu, mister Teit, ka jūtaties jau labāk. — Inspektors apsēdās blakus advokātam.

— Lēkmes man vienmēr pāriet ātri, — Teits paskaidroja.

— Tās gan mēdz atkārtoties, tāpēc ceļoju kopā ar sekretāru. Ak Dievs, slepkavība! To nu gan negaidīju!

— To neviens negaidīja, mister Teit. Ja nu jūtaties maz­liet labāk, varbūt drīkstu…

— Acumirkli, — advokāts pārtrauca Dafu. — Atvainojiet manu ziņkāri, bet es vēl nezinu, kurš ir slepkavas upuris…

— Vai nebaidāties, ka varētu sākties jauna lēkme?

— Nekādā gadījumā! Man grupā nav ne radu, ne draugu. Tātad kurš?

— Misters Hjū Moriss Dreiks no Detroitas.

Teits nolieca galvu.

— Draugi nebijām, bet ilggadēji paziņas gan. Ļoti cienī­jams cilvēks ar nevainojamu pagātni un visai humāniem uz­skatiem. Nespēju iedomāties, ka kāds varētu uz viņu turēt ļau­nu prātu. Jums priekšā stāv grūts uzdevums, inspektora kungs.

— Ļoti grūts, — Dafs piekrita. — Tāpēc jau arī jūs trau­cēju. Jusu numurs ir trīsdesmitais, tas nav pārāk tālu no Dreika apartamentiem. Cikos jūs vakar aizgājāt gulēt?

Teits vaicājoši palūkojās sekretārā.

— Šķiet, ap divpadsmitiem, Mark?

— Varēja būt dažas minūtes pāri divpadsmitiem, — Kenavejs teica. — Es vienmēr lasu priekšā misteram Teitam, līdz viņš iemieg. Vakar sāku lasīt ap desmitiem, bet ap pusnakti patrons bija jau aizmidzis. Es pēc iespējas klusāk devos uz savu istabu otrā stāvā.

— Ko jūs lasījāt? — Dafs jautāja.

— Kriminālromānu. — Kenavejs pasmaidīja.

— Vai tas nav pārāk uzbudinoši sirds slimniekam?

— Krimiķos nekā uzbudinoša nav, — Teits iejaucās. — Es­mu advokāts, specializējos krimināllietās, tāpēc slepkavī­bas… — Viņš pēkšņi aprāvās.

— Lūdzu, turpiniet! Jūs droši vien gribējāt sacīt, ka slep­kavības jūsu darbā ir ikdienišķa parādība.

— Kāda tam nozīme?

— Tikai tāda, ka grūti izskaidrot, kāpēc tieši šī slepkavība jūs noveda līdz lēkmei.

— Tas nav nekāds brīnums. Viena lieta ir lasīt par slep­kavībām romānā vai apsūdzības slēdzienā, pavisam cita — uzzināt, ka kāds ir noslepkavots tavā tuvumā.

— Piekrītu. — Dafs iegrima domās. — Vai pagājušā naktī jūs neko nedzirdējāt?

— Neko.

— Ne kliedzienus, ne saucienus pēc palīdzības?

— Teicu jau — neko.

— Mister Teit, spēlēsim ar atklātām kārtīm! Nākot šurp, jūs vēl bijāt pilnīgi vesels. Par slepkavību jau zinājāt, tikai nezinājāt, kurš ir nogalināts. Taču, kolīdz ienācāt salonā un pārlaidāt acis klātesošajiem, tā tūdaļ nogāzāties ar sirdslēkmi.

— Lēkmes parasti sākas pēkšņi.

— Iespējams. Bet tikpat iespējams, ka salonā jūs ieraudzī­jāt kādu…

— Nē!

— Kādu, kura klātbūtne jums…

— Vēlreiz atkārtoju — nē! — Vecišķā advokāta acis sāka drudžaini spīdēt, glāze drebēja rokā.

Kenavejs nolēma iejaukties.

— Atvainojiet, inspektora kungs, bet jūs atļaujaties par daudz! Misters Teits tomēr ir nevesels…

— Redzu. — Dafs nopūtās. — Piedodiet, lūdzu! Jums tais­nība. Ceru, ka saprotat — es pildu tikai savu pienākumu. — Viņš piecēlās. — Tomēr esmu pārliecināts, mister Teit, ka lēk­mi izraisīja tas, ko ieraudzījāt salonā. Tik un tā jums būs man tas jāizstāsta.

— Turēt visus aizdomās ir jūsu profesijas privilēģija, — Teits vārgā balsī atbildēja.

Koridorā inspektoru gaidīja Heilijs.

— Mēs pārbaudījām visus Lautona grupas vīriešu aizņem­tos numurus. Neatradām ne sarautu pulksteņķēdi, ne pelēku žaketi ar atrautu kabatu.

— Būtu brīnums, ja jūs tos atrastu. Ikviens no šiem amerikaņu džentlmeņiem devās pastaigā un kopā ar kādu no vi­ņiem viesnīcu atstāja arī lietiskie pierādījumi.

— Man jāatgriežas Vainstrītā, — Heilijs teica. — Varbūt tu vēlāk piekāpsi pie manis?

— Labprāt. — Dafs pamāja. — Vai neatceries, kas tas bi­ja par meldiņu, ko uz ielas spēlēja orķestrītis?

— Tas bija mednieku maršs. Par to, cik grūti aplenkt me­žonīgu zvēru. Kāpēc tas tevi interesē?

— Mežonīgu zvēru patiešām ir grūti aplenkt, vai ne?

— Skatoties, kāds zvērs. Nešaubos, vecīt, ka savējo tu dabūsi rokā! Uz redzēšanos!

Pie salona durvīm Dafu uzrunāja Pamela Potere.

— Šķiet, ka māte tagad varētu jūs pieņemt…

— Labi, pēc brīža ieradīšos pie jums. — Salonā Dafs vēl­reiz visiem piekodināja neatstāt viesnīcu un atļāva ilgās gai­dīšanas saniknotajiem tūristiem atgriezties savos numuros.

— Man vēl jātiekas ar tiem jūsu grupas locekļiem, kuri nebi­ja atnākuši, — inspektors brīdināja Lautonu.

— Katrā ziņā! Tiklīdz viņi parādīsies, es jums paziņo­šu, — Lautons apliecināja un turpināja atkauties no dedzīgi žestikulējošā Fenuvika.

Misis Poteres numura durvis atvēra Pamela. Viesistabā logu aizkari bija aizvilkti un valdīja pustumsa. Uz dīvāna vī­dēja trausls sievietes stāvs.

— Māt, ieradies inspektors Dafs. — Pamela teica. Dāma ievaidējās, un inspektors samulsa.

— Es patiesi negribēju jūs traucēt, kundze, bet noziegu­ma apstākļi ir tik mīklaini, ka esmu spiests…

— Neko darīt, inspektora kungs. Lūdzu, sēdieties! Ceru, ka aizklātie logi jūs pārāk netraucē. Pēc pārciestā šoka izska­tos tik šausmīgi, ka negribu nevienam rādīties…

— Ar jūsu meitu esmu jau runājis. — Dafs piebīdīja krēs­lu tuvāk dīvānam. — Tāpēc lieku jautājumu nebūs. Jūs no­teikti par sava tēva dzīvi zināt vairāk nekā mis Pamela. Var­būt viņam bija kādi ienaidnieki?

— Ienaidnieki?! Ak Dievs! — misis Potere vēlreiz ievaidē­jās. — Pamela, pasniedz man ožamo sāli! — Meitene ielika mātes rokā zaļu flakoniņu. Dziji ieelpojusi, misis Potere ar redzamu piepūli turpināja: — Tētiņš, varat man ticēt, inspek­tor, bija īsts svētais. Pamela, kā sauc inspektoru?

— Inspektors Dafs, māmiņ.

Ja kāds svētais ir staigājis pa zemes virsu, tad tas bi­ja mans tēvs. Viņam vienkārši nevarēja būt ienaidnieki. Pat domāt par to ir idiotisms.

— Bet slepkavībai taču bija kāds iemesls! Un mans uzde­vums ir to atklāt. Varbūt jūsu tēva pagātnē slēpās kāds pirmā mirkli nenozīmīgs sīkums, kas kļuva par iemeslu baigajam no­tikumam? — Dafs izņēma no kabatas zamša maisiņu. — Vai tas nerosina jus kaut ko atcerēties? Lūdzu, esiet tik laipna, — inspektors uzlūkoja Pamelu, — un atvelciet mazliet aizkarus!

— Labprāt. — Meitene metās izpildīt Dafa lūgumu.

— Ai, nevajag! — misis Potere vārgi protestēja. — Es tā­pat labi redzu.

Inspektors pasniedza viņai maisiņu.

— Apskatiet to vērīgi! Atradām gultā līdzās nelaiķim.

— Kas tas ir?

— Zamša maisiņš, pilns ar visparastākajiem akmentiņiem. Vai tas jums neko neatgādina?

— Man ne. Un jums?

— Arī ne. Varbūt jūsu tēvam bijušas darīšanas ar šahtām?

— Nekad neesmu par to dzirdējusi.

— Varbūt akmentiņiem ir kāds sakars ar automobiļiem?

— Kādas muļķības! Pamela, sakārto man spilvenu…

— Tūlīt, māmiņ…

Dafs nopūtās un iebāza maisiņu kabatā.

— Vai uz kuģa tikāties ar pārējiem ceļojuma dalībniekiem?

— Es ne reizi neatstāju savu kajīti, — misis Potere pār­liecināti apgalvoja. — Pamela visu laiku skraidīja apkārt tieši tad, kad bija man visvairāk nepieciešama.

Dafs parādīja meitenei pulksteņķēdes posmu.

— Varbūt kādam no grupas kungiem jūs pamanījāt pulk­steni ar šādu platīna ķēdīti?

— Diemžēl nē. Tādām lietām es nepievēršu uzmanību.

— Un atslēdziņa? Vai tā jums neko neatgādina?

— Redzu to pirmo reizi.

— Vai arī jūs šo atslēdziņu nekad neesat redzējusi? — Dafs atkal uzrunāja misis Poteri.

— Pasaule ir pilna ar dažādām atslēgām. — Pamelas mā­te iegrozījās ērtāk spilvenos. — Baidos, ka ar tās palīdzību mēs neko neatklāsim.

— Labi, vairāk es jūs netraucēšu. — Dafs piecēlās.

— Atkārtoju: tā ir pilnīgi bezjēdzīga slepkavība, tai neva­rēja būt nekāds iemesls. — Misis Poteres balsī skanēja cieša­nas. — Gribētos cerēt, ka jums izdosies atrast slepkavu, bet, taisnību sakot, īstas ticības man nav.

— Tomēr es netaisos zaudēt ne ticību, ne cerību. — Dafs viegli paklanījās un ar velti izšķiesta laika sajūtu atstāja krēslaino telpu. Koridorā viņu notvēra Pamela.

— Nedusmojieties pārāk uz māti! Šo tikšanos sagādāju jums tikai tāpēc, lai jūs saprastu, kāpēc ģimenes vārdā tagad uzstājos es. Par māti vienmēr rūpējušies citi.

— Saprotu. Pacentīšos viņu vairāk netraucēt. Bet mēs abi turpmāk darbosimies kopā.

— Bez šaubām, — meitene nopietni teica. — Mums tas jādara vectētiņa dēļ.

Dafs atgriezās divdesmit astotajā numurā, kur viņu gaidī­ja daktiloskopists.

— Esmu visu paveicis, inspektor, — viņš teica. — Dīvai­ni, bet es neko neatradu.

— Ko neatradāt?

— Uz klausāmā aparāta nevienu pirkstu nospiedumu. Pat Dreika ne. Tas noslaucīts pa tīro.

— Tiešām dīvaini. Bet varbūt… Varbūt Dreiku nožņaudza pavisam citā vietā un pēc tam ar visu aparātu atnesa šurp?

— Bet kāpēc? Nesaprotu.

— Es tikai tā skaļi prātoju. — Dafs pasmējās. — Kāpēc pārnesa… Nezinu… Lai nu tas paliek, dosimies prom.

Inspektors pat iedomāties nevarēja, ka tikko kā ir izlaidis no rokām Hjū Morisa Dreika noslepkavošanas iemeslu. Viņš nepievērsa uzmanību vecā kunga vājdzirdībai.