Ceļojums ar slepkavu

20 LAIKS ĶERT ZIVIS

Inspektors Čens ielika pistoli kabata. Kenavejs jau bija atguvies.

— Paldies Dievam, — viņš atviegloti nopūtās, — man tikpat ka akmens no sirds novēlās. — ieraudzījis, ka Teits sakustas, Marks pašūpoja galvu. — Lēkme pariet. Nelaimīgs cilvēks. Lai gan pierādījums šķita neapgāžams, es tā arī pa īstam nenoticēju, ka viņš varētu būt slepkava. Neraugoties uz savām dīvainībām, misters Teits ir patiesi krietns cilvēks un nav spējīgs uz noziegumu.

— Par to nav ne mazāko šaubu, — Čārlijs piekrita. — Ne­viens nedrīkst uzzināt, kas te notika. Lai mūsu medījums uz­skata, ka esam uzķērušies uz viņa āķa. Tā mums būs vieglāk viņu notvert.

— Bušu mēms ka zivs, — Kenavejs apsolīja. — Sanfran­cisko ir deguna gala, un man pietiks rupestu, lai dabūtu uz kājām misteru Teitu. Nodošu viņu dēla rokās, un ar to mani pienākumi beigsies. Ne par kādiem pasaules labumiem es vairs šādu darbiņu neuzņemšos!

— Patiešām, reizēm ir labāk kļūt par aukli sev. — Čārlijs uzsmaidīja Kenavejam un grasījās atstāt kajīti. Bet jau­neklis viņu uz mirkli aizturēja.

— Mister Čen, tikai, ludzu, nedusmojieties… Tā ir mana pēdējā iespēja, citas vairs nebūs.

— Par kādu iespēju jūs runājat? — Čārlijs izbrīnā jau­tāja.

— Par iespēju atvadīties no Pamelas. Krastā jau vairs ne­satiksimies.

— Tiešām?

— Vārdu sakot, ja jūs būtu tik laipns 1111 Pamelai pateiktu, ka, tiklīdz misteram Teitam kļūs labāk, es priecāšos viņu re­dzēt lasītavā. Apmēram pēc pusstundas…

— Varat neturpināt. — Čārlijs pasmaidīja. — Likšu lietā visu savu daiļrunību, lai to panāktu!

Iegājis Pamelas Poteres kajītē, inspektors redzēja, ka meitene ir ļoti satraukta.

— Ārprāts, kā es pārbijos, izdzirdusi šāvienu! Visi par jums vien tikai runā. Jils tiešām neesat pat ievainots?

— Ne skrambiņas. — Čārlijs izpleta rokas. — Pieņemsim, ka tas ir bijis draudzīgs joks. Esmu ieradies pie jums svarīgā uzdevumā. Jums zinamais misters Kenavejs lūdz dāmu vēl nelikties gulēt un apmēram pēc pusstundas tikties ar viņu la­sītavā.

— Un viņš domā, ka es iešu? Un kāpēc pēc pusstundas?

— Tāpēc, ka misteram Teitam atkal bija lēkme.

— Vai, es nezināju! Atvainojiet… nabaga misters Teits!

— Viņam jau kļūst labāk. Un misters Kenavejs drīz atbrī­vosies. Manuprāt, — pēc nelielas pauzes inspektors piemetinā­ja, — Marks ir ļoti jauks puisis.

— Var jau būt, — Pamela nepadevās. — Mani viņš tā kā tā kaitina. Un ja es turp aiziešu, tad tikai tāpēc, ka lūdzāt jūs.

Tomēr jau pēc piecpadsmit minūtēm Pamela bija pie lasī­tavas durvīm — un kā par brīnumu Marks jau bija priekšā! Acīmredzot patrona veselība uzlabojās neparasti strauji…

— Labvakar! Misteram Čenam izdevās tevi pierunāt?

— Viņam tas nemaz nebija jādara. Tā šausmīgā sirēnas gaudošana tik un tā neļauj aizmigt.

— Man šķiet, ta gaudo tieši laikā. Skan kā raudas par to, ka es tevi vairs nekad neredzēšu.

— Vai tas tevi apbēdina?

— Pat ļoti apbēdina. Es… es nezinu, kā visu šo laiku būtu izticis bez tevis. Un ka lai dzīvoju bez tevis turpmāk… Tas ir… bez domām par tevi… Tu man esi tik bezgala va­jadzīga, ka es…

Miglas svilpe ierēcās tā, ka viņa turpmākos vārdus vairs nevareja sadzirdēt. Marks gan mēģināja vēl ko saoīt, tad ap­klusa un pievilka Pamelu sev klāt un izmisīgi sāka skūpstīt.

— Tu patiešām mani mīli? — pārsteigtā Pamela iejautā­jās, kad svilpes gaudas apklusa.

— Esmu tevis dēļ zaudējis prātu! Es tik ļoti baidījos tev sacīt, ka tevi mīlu! Domāju, tu tūdaļ sāksi smieties un pa­griezīsi man muguru…

— Nekad, — meitene čukstēja, — nekad es tevi neatstā­šu…

Miglas svilpe atkal ierēcās. Nākamā pauzē Marks iegavilē­jās:

Ak kungs, kāda dievišķīga nakts!

Čārlijs Čens gan tā nedomāja. Kapteinis, baidīdamies no jauna uzbrukuma, lika viņam gulēt savā kajītē. Tā nu garās nakts stundas inspektors novārtījās bez miega, pie sevis ap­cerēdams jautājumu par jūras vilku krākšanu. Viņš iesnaudās tikai pret rītu un, kad pamodās, redzēja, ka kajītes saimnieks jau sen ir kājās un pat paspējis saņemt radiogrammu.

"Flanerijs un Velss ieradīsies ar ostas kapteiņa kuteri."

— Vai jums, inspektor, neliekas, — kapteinis jautāja,

— ka būtu drošāk līdz kutera pienākšanai mūsu putniņu ieslo­dzīt dzelzs būrī?

— Nekādā gadījumā, — Čārlijs noraidīja priekšlikumu.

— Viņam jājūtas pilnīgā drošībā līdz pēdējai minūtei.

— Kā vēlaties. — Kapteinis paraustīja plecus. — Es gan justos mierīgāk, ja redzētu viņu aiz restēm.

Pirms brokastīm Čārlijs iegriezās advokāta kajītē. Teits izskatījās daudz labāk, lai gan vaibstos varēja manīt bezmie­ga nakts pēdas.

— Pasaule atkal atguvusi krāsas. — Viņš vārgi uzsmaidī­ja inspektoram. — Marks parūpējās, lai brokastis mums at­nestu šeit. Man nevajadzēs tērēt spēkus restorāna apmeklē­jumam. Tādā kārtā ceru tikt līdz mājām bez citu palīdzības. Es jau tagad jūtos tīri spirgts.

— Tas mani iepriecina, — Čārlijs sacīja. — Vai misters Kenavejs paspēja jums izstāstīt par viņvakara notikumiem?

— Visos sīkumos. Ne par kādiem miljoniem es neuzņem­tos tāda neģēļa aizstāvību.

— Lieliski. Un ja nu jūs reiz esat nolēmis neatstāt kajī­ti, varbūt es drīkstētu likt nojaust nelietim, ka esmu uzķēries uz viņa pasviestā āķa?

— Lai notiek, inspektor! Tikai būtu labi, lai aizdomu ēna pārāk ilgi neaptraipītu manu reputāciju.

— Visilgākais, stundu, godājamais mister Teit. Pie ho­rizonta jau var samanīt Sanfrancisko.

Ceļā uz restorānu Čenu pārtvēra kapteiņa palīgs.

— Ar jūsu nokāpšanu Amerikas krastā, ser, pats par se­vi saprotams, nebūs nekādu problēmu. Sliktāk ir ar jūsu asistentu misteru Kašimo. Viņš steigā visus savus dokumentus ir atstājis Honolulu. Baidos, ka viņš nedrīksēs iziet ārpus Ostas teritorijas.

— Manuprāt, viņš nemaz nevēlēsies to darīt. Visdrīzāk Kašimo deg nepacietībā atgriezties mājās, lai mūsu šefam pa­vēstītu par saviem varoņdarbiem. Šefs līdz šim nav bijis aug­stās domās par praktikanta izcilajām spējām. Amerikā viņam nav ko darīt.

— Mēs ar kapteini arī tā nospriedām. Sazinājāmies ar ostu un noskaidrojām, ka pēcpusdienā uz Honolulu dodas cits mūsu kompānijas laineris. Tā kapteinis neiebilst pieņemt viņu par klāja apkopēju. Ja jūs būtu ar mieru…

— Protams, esmu ar mieru! Izņemot vienu nelielu sīku­mu. — Čārlijs atvēra kabatas portfeli un izņēma dažas nau­daszīmes. — Es vēlētos, lai misters Kašimo mājup atgriežas pasažiera rangā. Lai gan viņam piemīt daži jaunībai rakstu­rīgi trūkumi, viņš ir nopelnījis šo nelielo izklaidēšanos. Būšu jums ļoti pateicīgs, mister Linč, ja parūpēsieties par biļeti manam palīgam.

— Ar lielāko prieku, inspektor. Kāda var būt runa!

Pēc brokastīm Stjuarts Vivians izpildīja savu solījumu un parādīja ar pirkstu uz rīta miglā iznirstošo Krievu pakalnu.

— Te nu ir visjaukākais mana ceļojuma brīdis, mister Čen! Vēl nekad šis skats nav mani tā sajūsminājis kā tagad. At­zīšos, ka bizošana pa pasauli nav man piemērota. Es jau sen to aptvēru, bet baidījos pirms laika atgriezties štatos. Neva­rēja zināt, ko iedomātos policija, ja es priekšlaicīgi norautos no enkura. Starp citu, inspektor, — vai tiesa, ka jūs esot gandrīz sasniedzis mērķi?

— Jā, mērķis ir sasniegts, — Čārlijs apstiprināja, — lai gan es centos ar to neplātīties. Acīmredzot man tas nav iz­devies…

— Oh! — Vivians uztraukumā noelsās. — Bet viņa vārds, pats par sevi saprotams, joprojām tiek turēts noslēpumā?

— Kāpēc gan? Misters Teits laipni atļāva to vairs ne­slēpt.

— Teits?! — Vivians iekliedzās. Brīdi paklusējis, viņš pa­lūkojās pulkstenī. — Atvainojiet, bet man jāskrien. Misters Lautons uz atvadām lūdza visus sapulcēties salonā. Tie, kas nepaliks Sanfrancisko, saņems no viņa biļetes un pie viena arī svētību tālākceļatn. Vai dieniņ, kāda sensācija, kāda sen­sācija! — Un prom viņš bija.

Nožļarkstēja enkura ķēde. "Karalis Arturs" sastinga muitas kontroles gaidās. Čārlijs pie trapa sagaidīja Brūsa slepka­vības izmeklēšanas laikā iepazīto kapteini Flaneriju.

Ko es redzu! — kapteinis iesaucās. — Kāda patīkama atkalredzēšanās, seržant Čen!

Patiešām patīkama, kapteini! — Čena smaids apliecināja viņa vārdu patiesīgumu. — Vienīgi šis tas ir mainī­jies kopš mūsu pēdējās tikšanās, ser. Jūsu priekšā atrodas nevis seržants, bet gan inspektors!

— Jauki, — kapteinis nopriecājās. — Taisnība vien būs ķiniešu parunai, ka cīruli uz zemes ilgi nenoturēt.

— Esmu laimīgs, ka mūsu toreizējās sarunas nav pagai­sušas no jūsu atmiņas! — Čārlijs iesmējās. — Bet tas, cik noprotu, ir…

— Skotlendjarda seržants Velss, — stādījās priekšā stalta auguma muskuļots vīrs, kas stāvēja līdzās kapteinim Flanerijam. — Kur tad ir tas mūsu meklējamais, inspektor?

— Domāju, ka pašlaik viņš no doktora Lautona saņem bi­ļeti mājup braucienam. Bet mēs pa to laiku dosimies uz vi­ņa kajīti, lai viņu tur godam sagaidītu. Ejam, džentlmeņi! At­slēga no simt deviņpadsmitās kajītes ir manā kabatā.

Inspektors ieveda kolēģus plašā, krēslainā telpā ar aizklā­tiem iluminatoriem. Flanerijs un Velss apsēdās pie galda, ku­ram līdzās stāvēja sapakoti čemodāni. Čārlijs aizslēdza dur­vis no iekšpuses un izņēma atslēgu.

— Tā, sagaidīšanai viss ir sagatavots, — viņš noteica.

— Vai manu pieprasījumu par Angļu krastmalas drēbnieku saņēmāt laikā?

Pašā laikā, ser! — Velss apstiprināja. — Nicas poli­cija operatīvi visu noskaidroja un pēc trīs stundām telegra­fēja mums izsmeļošu informāciju. Mūsu klients lūdzis Brīnām piešūt atrautu svārku kabatu. Labās puses kabatu, ser! Brīns vel atcerējies, kā klients svārkus viņa klātbūtnē iztinis no vis­parastākās pasta bandroles, tikai viņš neesot ievērojis, no kurienes tā sūtīta.

— No Londonas, protams, — Čens teica. — Ir nu gan skopulis… Tā vietā, lai izsviestu pierādījumu mēslu kastē, viņš to sūta pa pastu uz Nicu! Vai tiešām viņš domāja, ka tur bus drošībā? Bet kur gan viņš tik ilgi kavējas? Iešu pa­lūkoties. — Čārlijs izslīdēja koridorā un aizcirta aiz sevis durvis.

Visa Lautona grupa, izņemot Teitu, vēl atradās salonā. Varēja redzēt, ka tūristi par kaut ko ir satraukušies. Čārlijs ar pa ceļam satikto Linču iegāja salonā.

— Cienījamie pasažieri, — kapteiņa palīgs teica, — lūdzu visus doties uz savām kajītēm, jo muitnieki tūdaļ sāks bagā­žas apskati.

Pirmie devās prom Pamela Potere un Marks Kenavejs. Iedams garām inspektoram, Marks klusi ierunājās viņam pie auss:

— Mister Čen, pēc apskates es jums paziņošu jaunumu, ko pat jūs nezināt!

Kas gan tas varētu būt? — Čārlijs tāpat čukstus brīnī­jās. Pēkšņi kāds spēcīgi uzbelza viņam pa plecu. Tā bija Makša Minčina spēcīgā ķetna.

— Mister Čen, — gangsteris jautri sauca, — jūs esat pirmais policists, no kura man žēl šķirties! Tā vietā, lai klu­sībā sūtītu jūs pie velna, no visas sirds saku — uz redzēša­nos!

Arī misis Spaisere pagodināja inspektoru ar laipnu galvas mājienu, bet misis Līisas sirsnīgo aicinājumu apmeklēt viņu Kalifornijā pārtrauca Elmers Benbovs.

— Uz Kaliforniju, inspektor, jūs brauksiet tikai pēc tam, kad būsiet izciemojies pie mums Akronā!

— Un pēc Kalifornijas un Akronas apmeklējuma misters Čens varēs pārliecināties, ka nav labākas vietas pasaulē par manu dzimto Takomu! — piemetināja Ross.

— Kāpēc gan jābrauc tik tālu, — Vivians protestēja,

— ja mēs jau atrodamies Savienoto Valstu visbrīnišķīgākajā pilsētā!

Atstājis salonā dzīvā sarunā iegrimušos Kīnu un Lautonu, inspektors metās pakaļ aizejošiem tūristiem.

Simtdeviņpadsmitās kajītes durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Džons Ross. Paspēris dažus soļus, viņš ieraudzīja divus policijas uniformās tērptos vīriešus. Ross apstājās kā iemiets. Pēc tam strauji metas atpakaļ uz durvīm, bet tās ar savu vareno slāvu bija aizsedzis Čārlijs Čens.

— Mister Ros, — viņš teica, — jūs esat arestēts!

Nākamajā mirklī kapteinis Flanerijs pārsteigtajam koktirgotājam uzlika rokudzelžus, bet seržants Velss veikli izkra­tīja viņam kabatas.

— Nesaprotu, kas te notiek! — Ross aizžņaugtā balsī ie­šņācās.

— Noliek tas, ka jūs tiekat arestēts sakarā ar aizdomām par Hjū Morisa Dreika noslepkavošanu šā gada septītā feb­ruāra rītā Londonas Brūma viesnīcā, — inspektors paskaidro­ja. — Ir gan arī vēl citi noziegumi, bet, tā kā jums ir tikai viena dzīvība, par tiem jums nenāksies atbildēt. Jums pāri galvai pietiks ar Dreiku, lai gan Nieā esat nogalinājis Honi­vudu, Sanremo — Sibillu Konveju, Jokohamā seržantu Velbi­ju un vēl mēģinājāt Honolulu nogalēt inspektoru Dafu un mani — uz "Karaļa Artura".

— Tic ir nekaunīgi meli! — Ross aizsmacis izgrūda.

— Meli? Kašimo, parādies!

No platā dīvāna apakšas izlīda mazliet apputējis prakti­kants. Inspektors palīdzēja viņam uzslieties kājās.

— Atļaujiet klātesošos iepazīstināt ar Honolulu policijas komisariāta praktikantu misteru Kašimo. Baidos, ka pēc ilg­stošas tupēšanas zem dīvāna viņš būs mazliet notirpis. Toties ceru, ka mans cienījamais palīgs spēs parādīt, kur atrodas seifa atslēdziņa.

— Spēšu, skolotāj. — Kašiino ar nelielām grūtībām pielie­cās un no Rosa labās kajas bikšu atloka izvilka mazu, spī­dīgu priekšmetu. Paklanoties viņš to pasniedza inspektoram.

— Šo atslēdziņu ar numuru 3260 tiesas zvērinātie noteikti novērtēs augstu, — Čārlijs sacīja. — Jūsu vietā es gan sen būtu pacenties tikt no tās vaļā. Ja jāizvēlas starp dzīvību vai naudu, es izvēlētos dzīvību. Jūs — naudu. Zināms, tās ir jū­su tiesības.

— Tā atslēdziņa man ir iesmērēta! — Ross kliedza. — Es protestēju! Es visu noliegšu!

— Par to es nešaubos, — Čārlijs teica. — Bet kā jūs no­liegsiet to, ko fiksējusi objektīvā kinokamera? Kā pierādīsiet, ka tas neesat jūs, kas iznākat no drēbnieka darbnīcas Angļu krastmalā? Jūs esat pārāk pašpārliecināts, mister Ros! Kā varējāt nepamanīt, ka ar vienu vienīgu vārdu jau bijāt sevi atmaskojis, pirms ielikāt pistoli mistera Teita rokā?

— Kas par vārdu? Nesaprotu, ko jūs tur gvelžat!

— Liktenīgo vārdu jās pateicāt mistera Minčina rīkotajās vakariņās. Gribat zināt, kas tas bija par vārdu? Varu atgādi­nāt. — Čārlijs kaut ko uzrakstīja uz bloknota lapiņas un pa­sniedza to Rosam. — Vai gribat, lai to uzdāvinu jums kā ap­liecinājumu jūsu muļķībai?

Ross nicinoši ielūkojās papīrītī un nobāla. Viņš vienā mir­klī novecoja un kļuva pelēks kā zeme.

— Paturiet to sev, — viņš ar grūtībām izrunāja. — Es nekrāju suvenīrus. It īpaši jau tagad…