Ceļojums ar slepkavu

11 NEGAIDĪTS VIESIS

Honolulu tiesas nama pārpildītajā zālē izskatīja krimināl­lietu par ielas azarta spēļu organizēšanu. Apsūdzēto lomā — portugālis, korejietis un filipīnietis. Liecinieku solā laiski zvil­nēja labsirdīga izskata resns ķīnietis. Ja piekrītam Austrumos izscnis valdošajai tradīcijai, ka cilvēka sabiedrisko stāvokli nosaka viņa ķermeņa varenie apjomi, tad liecinieku solā sēdo­šais vīrs noteikti bija viens no Havaju štata galvaspilsētas godājamākiem pilsoņiem.

— Lieciniek Čen, — tiesnesis viņu uzrunāja, — lūdzu, pa­stāstiet, ka viss notika!

Liecinieks no vietas neizkustējās, vienīgi mazliet pavērās viņa slīpo acu spraudziņas.

— Notika tā, — Čens rāmi iesāka. — Es soļoju pa Pāva aleju. Aiz manis nāk praktikants Kašimo. Pie Halekua zivju tirgotavas pamanām pūli. Pieliekam soli. Pūlis no mums iz­bīstas un drusku izklīst. Mūsu priekšā trīs apsūdzētie. Viņi nepieklājīgi lamājas, sviež projām spēļu kauliņus, atkal lamā­jas, atkal…

— Čārlij, turies pie lietas! — Tiesnesis nevarēja savaldīt smaidu. — Ak, atvainojiet, inspektor Čen, jūs laikam gribējāt augstajai tiesai paskaidrot, ka apsūdzētie piedalījās azarta spēlē, vai ne?

— Par nelaimi apsūdzētajiem — tieši tā, — Čens aplieci­nāja.

— Kas domāts ar šo "par nelaimi"?! — iekliedzās advo­kāts. — Liecinieks runā tā, it kā manu aizstāvāmo vaina būtu jau pierādīta! Es palūgtu misteru Čenu atturēties no līdzīga satura komentāriem.

— Lūdzu cienījamo kolēģi mani atvainot. — Liecinieks mazliet nolieca galvu. — Taču jau dižais Konfūcijs ir teicis: "Kam jānotiek, tas arī notiks…" — Vairs nepievērsdams uz­manību advokāta sašutumam, Čens stāstīja tālāk: — Trīs vīri paceļ galvas. Un ko viņi ierauga? Viņi ierauga mani un prak­tikantu Kašimo. Ko viņi dara? Viņi laižas lapās. Es skrienu viņiem pakaļ. Es viņus panāku. Un tā nu viņi ir šeit.

— Vai jūs augstajai tiesai gribat iestāstīt, — advokāts de­monstratīvi aplūkoja miesās kuplo liecinieku, — ka jūsu cie­nījamais svars ļāva tik ātri skriet?

— Mans nelaiķa tēvs allaž uzsvēra, — laipni paskaidroja inspektors Čens, — ka visātrāk skrien tas, kam tīra sirdsap­ziņa.

— Un ko šajā laikā darīja praktikants? — advokāts tin­cināja.

— To, ko parasti. Izpildīja manas pavēles. Viņš savāca nozieguma neapgāžamos pierādījumus — spēļu kauliņus.

— Kur ir šie "neapgāžamie pierādījumi"?

— Policijas praktikanta Kašimo kabata. Viņš… — Čārlijs Čens aprāvās. Pie viņa pieskrēja Kašimo, pavisam vēl jauns, sīka auguma japānis, un dedzīgi sāka čukstēt inspek­toram ausī. Čena sejā nepakustējās ne vaibsts, viņš piekrītoši pamaja un atkal vērsās pie tiesas.

— Ar skumjām esmu spiests paziņot, ka notikusi kļūda. Kašimo pazaudējis pierādījumus.

Zāle uzsprāga skaļos smieklos. Arī tiesnesis, ar āmuriņa klaudzienu ievezdams kārtību, smaidīja. Advokāts uzvaroši izslējās.

— Augstā tiesa! Pierādījumu trukuma dēļ ierosinu šo lie­tu izbeigt. Ceru, ka, ņemot vērā radušos apstākļus, arī godā­jamais inspektors Čens neprotestēs.

— Tiešām neprotestēšu. Kašimo ir visai pārliecinošs ap­stāklis. — To teicis, liecinieks cienīgi piecēlās un atstāja zāli. Koridorā viņš satvēra aiz auss skumju nomākto, izmisušo Ka­šimo un izvilka uz ielas.

— Tev atkal izdevās iegrūst mani negoda bedrē, — Čens, aizvērdams tiesas nama durvis, konstatēja. — Kur lai rod spēkus cilvēks, kam liktenis uzsūtījis tādu slīmestu?

— Man ir briesmīgs kauns, skolotāj, — Kašimo iepīkstē­jās.

— Tavs kauns tek tikpat viegli kā ūdens no krāna. — Čārlijs nopūtās. — Kurā vietā tevi apzaga?

Satriektais Kašimo atzinās, ka pirms tiesas sēdes iegrie­zies Kimoto frizētavā un tur garderobē uz brītiņu atstājis savu putekļu mēteli.

— Un salonā tu, protams, visiem lielījies, cik veikli esi savācis pierādījumus.

— Visiem ne. — Kašimo kaunīgi piesarka. — Tikai Kimo­to. Viņš ir godīgs, nenozags pat puteklīti. Kamēr viņš man grieza matus, citi klienti nāca un gāja. Samaksājis paķēru mēteli un nesos uz tiesu. Tikai zālē pamanīju, ka kabata tuk­ša. Man patiešām ir briesmīgs kauns, — viņš atkārtoja.

— Būtu labi, ja nākamreiz tu kaunētos citā vietā. Tādā, kas atrodas pēc iespējas tālāk no manis. Tevi redzot, man sāk džinkstēt ausīs, acu priekšā lēkā ugunīgi circeņi, un es spēju savaldīties tikai ar pārvarīgām grūtībām.

Pametis melna izmisuma pārņemto Kašimo bez līdzjūtības vārda, inspektors Čens devās uz policijas komisariātu. Gara koridora galā atradās viņa nelielais kabinets, kuru nesenais seržants bija iekārtojis ar milzīgu rūpību. Atvēris kabineta lo­gu, Čens mēģināja nomierināties. Bet kā lai nomierinās pēc tik pamatīgas izgāšanās tiesas zālē! Būtībā jau tā bija vese­la gada neveiksmju kulminācija, varbūt arī likteņa raidīta zīme, ka inspektora Čena zvejas laiks ir pagājis un tiešām jāsāk žāvēt tīkli… Jo arī zivis, kuras viņš mēģināja ķert, tā­das sīkaliņas vien bija un īstam zvejniekam godu nedarīja. Piedzērušies šoferi, pašdarinātā tirgotāji, kāršu spēlmaņi — ir nu gan detektīva cienīgs loms! Un tagad vēl šī smieklu vētra tiesas zālē. Čens nopūtās vēl smagāk. Viņš taču tik ļoti mīlēja šo pilsētu un tās iedzīvotājus…

Inspektors apsēdās pie rakstāmgalda, uz kura nebija ne­vienas ievērības cienīgas krimināllietas. Tik tukši galdi mēdz būt veterāniem, kam sen laiks doties pensijā… Ko darīt? Ja nevar lepoties ar saviem darbiem, atliek lepoties ar saviem bērniem. Piemēram, Rozi, kas tālās Amerikas universitātē ir labākā studente…

Rūgtums atkal sakāpa kaklā. Roze — labākā, bet viņas tēvs? Vai patiesi viss jau būtu pagātnē?

No smagajām pārdomām Čenu iztraucēja kluss klauvē­jiens pie durvīm. Droši vien tur grabinās Kašimo, kas iera­dies, lai simto reizi izlūgtos piedošanu. Bet varbūt šefs, kuru interesē rīta sēdes iznākums.

— Lūdzu, ienāciet, — inspektors Čens aicināja.

Durvis atvērās, un uz sliekšņa smaidīdams parādījās Skotlendjarda inspektors Dafs.