Ceļojums ar slepkavu

12 VAKARIŅAS CARLIJA CENA NAMA

Par ķīniešu un it īpaši ķīniešu detektīvu prasmi slēpt sa­vas jūtas klīst leģendas. Tomēr reizēm gadās izņēmumi. Šo­reiz par izņēmumu kļuva Čārlijs. Ieraugot Dafu, viņa parasti šaurās, ieslīpās acis kļuva apaļas un pārsteigumā mute pali­ka vaļā. Beidzot viņš atguvās, pielēca kājās un ar kaķa grā­ciju metās preti ciemiņam. Abi vīri apmainījās stingriem ro­kas spiedieniem.

— Inspektor Čen!

— Inspektor Daf!

— Te nu es esmu, Čārlij! Sagādāju tev nelielu pārsteigu­mu, vai ne? No pašas Sanfrancisko nevarēju vien sagaidīt šo mirkli!

— Šķiet, ka dievi būs aizņēmušies manu saprātu. Anglis­ki tas nozīmē, ka no priekiem esmu kā sajucis. — Piedāvājis draugam krēslu, Čārlijs neticīgi aplūkoja savu plaukstu. — Ja es nejustu tavas rokas siltumu, domātu, ka sāku redzēt halu­cinācijas. Lai pārliecinātos, ka tas nav tiesa, uzdošu tev tra­dicionālo jautājumu — vai jums patīk mūsu pilsēta, ser?

— Tu domā Honolulu? Gluži jauka vietiņa.

— Pēc tik vētrainas sajūsmas man nav vairs šaubu, ka tas tiešām esi tu! — Čārlijs smējās. — Un kā allaž uzticīgs savai devīzei: mazāk vārdu, vairāk darba. Arī pie mums tu noteikti esi ieradies darīšanās. Nevaru iedomāties, ka Dafs dotos ceļojumā sava prieka pēc.

— Uzminēji gan. — Dafs piekrītoši pamāja.

— Uz cik ilgu laiku esi ieradies?

— Sagaidīšu "Karali Arturu" un ar to došos atpakaļ uz Sanfrancisko.

— "Karalis Arturs" ostā būs rit no rīta. Tik un tā tas ir pārāk īss brītiņš. Neko darīt, dienests paliek dienests. Vai aiz­domās turētais atrodas uz "Artura"?

— Tur atrodas astoņi aizdomās turētie. — Dafs smagi no­pūtās. — Turklāt viņi nemitīgi maina uzturēšanās vietas. Rei­zēm viņi apmetas viesnīcās, reizēm pārvietojas vilcienos un autobusos vai arī ceļo ar dažādiem kuģiem. Man liekas, ka es vairs neesmu detektīvs, bet gan klīstoša Kuka tūrisma aģen­tūra. Šī nozieguma izmeklēšana mani ir ievilkusi purvā; tajā nav ne collas cietas zemes, no kuras atsperties. Gribi, es tev izstāstīšu?

— Ar prieku klausīšos kaut nedēļu pēc kārtas.

— No tavas pēdējās vēstules varēja saprast, ka tu neesi pārāk apkrauts ar darbiem…

— Salīdzinot ar mani, Indijas filozofs, kas ceļmalā zem koka nekustīgi atpūšas divdesmit gadus, ir nodzīts darba kle­peris!

— Tādā gadījumā tev pietiks laika sniegt man gudrus pa­domus, — Dafs priecājās. — Mana gudrība ir galīgi izkupējusi.

— Vai ods var dot padomus zilonim? Labāk sākumā pa­saki — par ko tie tavi astoņi tūristi tiek turēti aizdomās?

— Par slepkavību, kas izdarīta naktī uz septīto februāri Brūma viesnīcā, pašā Londonas centrā. Pēc tam sekoja vēl citas slepkavības, bet man vajadzīgi pierādījumi tieši par pir­mo. — Un Dafs sīki jo sīki izklāstīja draugam baismīgo noti­kumu secību.

Čens prata klausīties. Brīžiem šķita, ka stāstītais viņu ne­maz neinteresē, ka teju, teju ķīnietis iesnaudīsies. Bet samieg­to acu skatiens it kā iesūca sevī katru Dafa izrunāto vārdu.

— Un, visbeidzot, nogalināts arī Velbijs. — Dafs tuvojās nobeigumam. — Viņa līķi atrada Jokohamas dokos. Acīmre­dzot seržantam bija izdevies atmaskot Džimu Everhardu, un par to viņš samaksāja ar savu dzīvību. Bet tagad rēķins būs jāmaksā noziedzniekam — arī tad, ja man šis Everhards būs jāizrauj no pekles dziļumiem.

— Esmu tikai izmeklēšanā neiesaistīts klausītājs, — Čens uzlika roku un drauga pleca, — taču no sirds atbalstu tevi šajā sarežģītajā lietā. Bet, tā kā te tika pieminēti rēķini, gri­bu uzaicināt tevi pusdienās uz sava rēķina.

— Varbūt labāk uz mana rēķina? — Dafu apstulbināja pēkšņā tēmas maiņa. — Ja mani neviļ nojauta, tad Janga viesnīcā ir labs restorāns.

— Lai restorāns ir tavs, — Čens piekrita. — Bet rēķins būs mans. Šinī jautājumā diskusijās neielaižos. Tas būtu ne­dzirdēts apvainojums havajiešu viesmīlībai. Ceļamies un ejam. Restorāns — tavs, rēķins — mans.

— Lai notiek! Gandriz aizmirsu — vai es nevarētu savas piezīmes atstāt tavā seifā?

— Protams! Tur tās būs pilnīgā drošībā. Cerēsim, ka tavs Džims Everhards te neielauzīsies. — Čārlijs iesmējās.

Viņi devās uz Honolulu galveno maģistrāli Kingstrītu, kur atradās Janga viesnīca. Pēc ārā valdošās tveices restorāna zāle šķita patīkami vēsa. Dafs atviegloti uzelpoja un steidza turpināt pārtraukto sarunu.

— Ko tu domā par visiem šiem notikumiem? Vai ķīnieša sestais prāts un austrumnieku izslavētā intuīcija tev neko nav pačukstējusi?

— Pačukstēja gan, — Čārlijs nopietni atbildēja. — Diem­žēl vecā ķīnieša sestais prāts ir pārliecināts, ka neviena pa­saules tiesa, ieskaitot arī Londonas tiesu, neņems vērā vecā vira pārdomas. Nelīdzēs pat tas, ka viņš strādā policijā un dzīvo Havaju salās!

— Tev taisnība, draugs, — Dafs skumji piekrita. — Kon­krētu prerādījuinu un motīvu trūkums mani ir galīgi nomocī­jis. Esmu pārliecināts, ka Everhards man agri vai vēlu būs rokā, bet vai man rokā būs arī pierādījumi? Varu panākt, ka lietu nodos tiesā, bet slepkavu noteikti attaisnos, ja šo pierā­dījumu nebūs. Un man to joprojām nav.

— Jā, pagaidam tevi nevar apskaust, — Čārlijs teica. Tāpēc jo lielāks prieks būs tad, kad tu tos beidzot atradīsi. Tu taču meklē divus cilvēkus, vai ne?

— Divus? — Dafs neslēpa pārsteigumu. — Kāpēc divus?

— Jums ir rakstnieks, kas man ļoti patīk, un viņam ir grāmata "Doktors Džekils un misters Haids". Divi cilvēki vie­nā. Domāju, to var attiecināt arī uz Dzimu Everhardu. Šo­brīd viņš ir godājams pilsonis, kas dzīvo kā visi kārtīgi cil­vēki. Bet viņā slēpjas ļauns un atriebīgs otrais "es". Kas va­rēja šo otro izsaukt no pagātnes tumsas? Kāpēc viņš nostā­jies uz noziegumu ceļa, tādā kārtā iznīcinādams savu tagadē­jo nevainojamo esību? Tiklīdz mēs to noskaidrosim, noslēpums būs atrisināts. Kā tev patīk šis cālis?

— Tas izskatās visai apetītlīgs.

— Izskats bieži maldina. Mūsu cāļi, protams, atbilst sa­vam izskatam, bet, kad tu rit uz kuģa satiksies ar saviem tū­ristiem, atceries: medainas lūpas var slēpt indes pilnu sirdi!

— Visai derīgs padoms. — Dafs skābi nosmīnēja, pamanī­jis draugā morālista tendences. Viņš no Čena bija gaidījis ko citu. Vai tiešām ķīnieša agrāko vērīgumu būtu iznīcinājusi pārāk bezrūpīgā dzīve Havaju salu burvīgajā klimatā?

— Ja pieņemam tavu teoriju par ārējā izskata mānīgumu, — Dafs teica, — tad pirmais no aizdomās turamo sarak­sta jāsvītro Maksis Minčins. Viņā nav nekā pievilcīga. Arī kapteinī Kīnā ne. Toties gan Teits, gan Ross, gan Vivians, gan Benbovs un arī doktors Lautons ir jātur aizdomās, jo vi­ņu izskats ir bez vainas. Ļoti simpātisks ir Marks Kenavejs, tikai viņš ir pārāk jauns, lai glabātu sirdī senu naidu pret Honivudu.

— Un kā ar Fenuviku?

— Kāpēc viņš tev iešāvās prātā?

— Tāpēc, ka viņš allaž riņķo ap grupu kā krauklis, kas gaida maitu. Jau Londonā draud pamest Lautonu, tomēr to neizdara. Aizlaižas no grupas Nieā un pēkšņi iznirst Sanre­mo. Atkal izgaist, lai no jauna atdzimtu Bombejas "Tādžmahalā".

— Bet Jokohamā viņš neparādījās, — Dafs iebilda, klusī­bā apbrīnodams ķīniešu detektīva profesionālo atmiņu. — Un juvelierveikaliņā arī Fenuviks nav manīts.

— Vai esi par to pārliecināts?

— Es ne par ko neesmu pārliecināts, — Dafs atzinās.

— Vienīgais, ko patiešām zinu, ir tas, ka noziedznieks ir vī­rietis. Kāpēc tev šķiet, ka tas varētu būt Fenuviks?

— Es to neapgalvoju. Vienkārši viņa izturēšanās šķiet aizdomīga. Vai esi ar mieru desertā ēst saldējumu?

Pēc pusdienām Čārlijs Čens iepazīstināja kolēģus ar savu Londonas draugu. Komisariāta darbinieki ar pienācīgu cieņu uzņēma Skotlendjarda inspektoru, vienīgi izmisuma māktais Kašimo nepacēla ne acu.

— Praktikants Kašimo, — Čārlijs paskaidroja, — sapņo kjūt par ievērojamu detektīvu, bet liktenis diemžēl nejauj vi­ņam šo sapni īstenot. Šorīt es gandrīz nolēmu, ka policijai Kašimo vajadzīgs tāpat kā sunim piektā kāja. Taču pēc ilg­stošām pārdomām nācu pie slēdziena, ka jāļauj viņam vēl pa­cīkstēties ar savu likteni, jo praktikants ir ļoti neatlaidīgs.— Iepriecinātais japānis gandrīz neticēja savām ausīm.

Pēc komisariāta apmeklējuma Čens iesēdināja draugu sa­vā jaunajā mašīnā, kura mirdzēja tikpat spoži kā tās īpašnie­ka lepnumā starojošā seja. Tā bija lieliska ekskursija pa Ho­nolulu un tās tuvāko apkārtni, kas beidzās ar tikpat lieliskām vakariņām Karaļu restorānā. Interesanti pavadītā diena tomēr nebija spējusi pieklusināt Dafa iekšējo nemteru. Viņš nevarē­ja vien sagaidīt brīdi, kad ostā ienāks "Karalis Arturs".

Otrā rītā tieši desmitos Dafs un Čārlijs Čens kopā ar ziņ­kārīgo pūli vēroja, kā piekrastei tuvojas sniegbaltais laineris. Skotlendjarda inspektors bija uzaicinājis savu Honolulu ko­lēģi, lai tas nemanīts varētu iepazīt Lautona tūristus. Viņš vēl arvien cerēja uz ķīnieša sesto prātu… No "Karaļa Artu­ra" nolaida trapu, un pa to krastā čalodama plūda ceļotāju straume. Bez tūristiem tur bija arī bālsejaini misionāri, rosī­gi britu biznesmeņi un laipni smaidoši ķīnieši, kas bija iera­dušies apciemot radiniekus. Beidzot uz trapa savas grupas priekšgalā ar baltu tropu ķiveri galvā parādījās doktors Lau­tons. Ieraudzījis Dafu, viņš ar grūtībām apspieda nepatiku, tomē roku inspektoram paspieda.

— Inspektors Dafs! Kādi vēji jūs te atpūtuši?

Pārējie amerikāņu tūristi ar detektīvu sarokojās daudz sirsnīgāk. Visi bija labi atpūtušies, vienīgi Teits izskatījās no­vārdzis.

— Apsveicu ar ierašanos šajā paradīzes stūrītī, — Dafs teica. — Un atjaujiet jūs iepazīstināt ar Honolulu policijas inspektoru Čenu. Manuprāt, viņš ir spējīgākais kriminālmek­lēšanas virsnieks šajā Klusā okeāna teritorijā. Mēs savulaik veiksmīgi sadarbojāmies sarežģīta nozieguma atklāšanā.

— Vai ilgi esat nodomājis uzkavēties sava cienījamā ko­lēģa sabiedrībā? — iejautājās Vivians.

— Daudz mazāk, nekā gribētos. Diemžēl man jāatgriežas Sanfrancisko kopā ar jums. Ceru, ka tas jūs neapgrūtinās.

— Ko jūs! Tas būs tieši brīnišķīgi. — Viviana balss ska­nēja dzēlīgi.

Atgriezās Lautons un paziņoja, ka autobuss tūdaļ vedīs visus uz Vaikiki pludmali un no turienes uz pusdienām Kara­ļu restorānā. Pamanījis vaicājošo Pamelas Poteres skatienu, Dafs piegāja viņai klāt.

— Ceļojums ir gājis jums labumā. — Inspektors uzsmai­dīja meitenei un pusbalsī piemetināja: — Lūdzu, neatpalieciet no grupas! Satiksimies vēlāk.

— Mēs apmetīsimies Janga viesnīcā, — Pamela ātri tei­ca. — Dieva dēļ, vai varat pateikt, kur palicis…

— Vēlāk, es jums vēlāk visu izstāstīšu, — Dafs, redzē­dams, ka viņiem tuvojas misis Lūsa, pārtrauca meiteni.

— Goda vārds, inspektor, jūs mums ļoti pietrūkāt, — ve­cā dāma paziņoja. — Apceļojām puspasaules, un nezin kāpēc mūs neviens neslepkavoja! Es jau sāku uztraukties, ka jūs paliksiet bez darba…

— Jūsu uztraukums ir pāragrs, — Dafs viņu mierināja.

— Līdz Sanfrancisko vēl ir tālu, un gan jau man kāds dar­biņš atradīsies.

Inspektors laipni atteicās no Lautona ne pārāk uzstājīgā aicinājuma pusdienot kopā ar grupu.

— Es vēl pagūšu jums apnikt uz kuģa, — viņš teica. Pa­mājuši aizbraucošajam autobusam, abi inspektori lēnā gaitā devās uz Kingstrītas pusi.

— Nu, kā tev patīk mani aprūpējamie? Kurš no viņiem visvairāk atbilst slepkavas kandidatūrai?

— Acīmredzot Kaina zīmogs no ilgstošas lietošanas ir pa­matīgi nobružājies. — Ķīnietis paraustīja plecus. — Bet to gan varēja pamanīt, ka, tevi ieraugot, neviens no sajūsmas nelēkāja. īpaši tas attiecas uz doktoru Lautonu.

— Tas nav brīnums. Ar mani viņam saistās nepatīkamas atmiņas. No policijas labu reklāmu nevar gaidīt.

Par pusdienām šoreiz maksāja Dafs. Pēc tam Čārlijs de­vās uz komisariātu, bet Dafs atgriezās Janga viesnīcā. Hallē viņš sastapa misis Lūsu un Pamelu. Dāmas bija atteikušās piedalīties ekskursijā, jo misis Lūsa Honolulu pazina kā savu kabatu, bet Pamela dega nepacietībā tikties ar inspektoru. Pārmijušas dažus vārdus ar Dafu, viņas devās uz saviem nu­muriem. Pēc brītiņa Dafs pieklauvēja pie meitenes durvīm.

— Beidzot! — viņa iesaucās. — Es jau sāku baidīties, ka esat mani aizmirsis. Sēdieties, lūdzu! — Viņa norādīja uz ze­mu dīvānu.

— Vispirms es gribētu uzzināt, kad jūs pēdējo reizi re­dzējāt Velbiju.

— No kurienes saņēmāt manu pēdējo vēstuli?

— No Rangunas.

— Es vēl rakstīju arī no Singapūras un Šanhajas. Tajās vēstulēs bija arī par Velbiju.

— Diemžēl tās neesmu saņēmis. Droši vien tās pienāca pēc tam, kad jau biju atstājis Londonu.

— Jums noteikti jāizlasa šie mani epistolārās prozas še­devri! Es apvainošos, ja jūs to nedarīsiet!

— Apsolu, ka neizlaidīšu nevienu vārdu. Vai vēstulēs bija kas par mūsu kopīgo Lietu?

— Baidos, ka ne pārāk daudz. Ar misteru Velbiju satikā­mies atkal pēc izbraukšanas no Honkongas. Viņš uz kuģa kalpoja par stjuartu, un viņa ziņā bija nodotas desmit kajītes, arī manējā. Viņš bija vislabākais stjuarts, kādu vien zinu. Tacu līdz Jokohamai misters Velbijs ar mani sarunās neielai­dās.

— Kas notika Jokohamā?

— Mums bija paredzēta ekskursija visas dienas garumā. No trakā ietnpa es jau ap pusdienlaiku neturējos uz kājām un atgriezos uz kuģa. Kopā ar mani atgriezās misis Lūsa. Mēs…

— Pagaidiet! Vai vēl kāds no grupas pusdienoja uz kuģa?

— Misters Teits. Viņš jutās nevesels un vispār nenokāpa krastā. Protams, Kenavejs palika pie patrona. Citus neredzē­ju. Varbūt vēl kāds atgriezās, bet es vairāk nevienu nesasta­pu.

— Ludzu, kas bija talak?

— Atstājusi restorānu, es tukšajā koridorā ieraudzīju misteru Velbiju. Viņš ar mājienu aicināja mani līdzi uz pa­staigu klāja, kur tobrīd neviena nebija. Apstājāmies pie reliņiem un lūkojāmies, kā Jokohamas ielās iedegas lukturi. Pēk­šņi viņš teica: "Mis Potere, šodien es pielieku punktu. Uzde­vums izpildīts." Jautāju, ko tas nozīmē. "Es zinu, kam pieder seifa atslēdziņas dublikāts," atbildēja misters Velbijs. "Kam tad?" es skaļi iekliedzos. "Slepkavam, kuru es Honolulu nodo­šu inspektora Dafa rokās." Lai gan ļoti lūdzos, viņš man slep­kavas vārdu neatklāja. Teica, ka drošības dēļ man to labāk nezināt. Jau agrāk biju ievērojusi, cfk vecmodīgi ir mistera Velbija uzskati par sievietēm. Viņš bija pārliecināts, ka mums nevar uzticēt nekādus noslēpumus. Pirms vakariņām viņš tei­cas nokāpt krasta un nosūtīt telegrammu. Pec tam es viņu vairāk neesmu redzejusi.

— Zinu, — Dafs skumji sacīja.

— Zināt? Vai viņš ir jau šeit?

— Nē. Velbiju atrada nogalinātu Jokohamas dokos drīz pēc tam, kad jūsu kuģis bija atstājis ostu.

— Nogalināts?!

— Jā. — Inspektors pārsteigts redzēja, ka Pamelas acis pārplūst asarām. Viņa pat necentās tās slēpi.

— Ak kungs, no kurienes nāk šādi zvēri! Kāds izdzimte­nis! Vai tiešām viņu neviens neapturēs? Vai tiešām… — Izmisums neļāva viņai turpināt.

Inspektors klusēdams piecēlās un piegāja pie loga. Zālā­jā, slinki izlaidies, gulšņaja trūcīgi ģērbts saulē iededzis pus­audzis un trinkšķināja ģitāru. "Varbūt tā arī vajag dzīvot?" Dafs pie sevis prātoja. "Ne tev rūpju, ne pienākumu, dzīvo tik nost…"

Pie durvīm klauvēja. Ienāca misis Lūsa un tūdaļ pamanīja Pamelas sejā asaru pēdas.

— Mīlulīt, jūs esat raudājusi! Kas nolicis? — viņa norai­zējusies vaicāja. Pamela viņai izstāstīja par Velbija nogalināšanu.

— Mūsu mazais stjuarts ar burvīgo Londonas izrunu? — Vecā dāma bija patiesi apbēdināta. — Vissimpātiskākais no vistem stjuartiem, ar kuriem man mūžā nācies sastaptiem. Un labāku vairs nesastapšu. Man ir jau pāri septiņdesmittem, laiks satīt karogus. Varbūt tikai vēlreiz aizbraukšu hz Austrā­liju vai Ķīnu…

— Nieki, jums neviens nedos vairāk par piecdesmit! — Inspektors no sirds protestēja.

Tiešām? — misis Lūsa afedzīvojās. — Tad es vēl padomāšu. Es vēl ne reizi neesmu bijusi Patagonijā! Kā to varēju aizmirst?

— Ja jau esam sākuši runāt par ceļošanu, tad man ir priekšlikums, Dafs teica. — Vēlos dāmas uzaicināt nelielā, bet patīkamā ceļojumā tepat uz Honolulu nomali. Mans ķīnie­šu draugs, ar kuru jūs iepazīstināju no rīta, ielūdz mūs pirms kuģa atiešanas vakariņās savā namā. Būšu priecīgs, ja neat­teiksieties.

Jaukās dāmas nenācās ilgi pierunāt, un pusseptiņos mazā salbiedrība taksometrā devās uz Pančbolhilu. Saulriets pilsētu ietina zeltainā dūmakā, bet pie apvāršņa jau varēja manīt melni draudīgus negaisa mākoņus.

Čārlijs viņus sagaidīja, stāvot rūpīgi koptā mauriņā — lanai nama priekšā. Viņš bija uzvilcis savu labāko ameri­kāņu uzvalku un izskatījās visai impozants. Ķīnieša apaļā se­ja staroja laipnībā.

— No tiesas šī ir ievērojama diena manas dzimtas vēstu­rei! — viņš svinīgi paziņoja. — Liktenis man dāvājis laimi uzņemt savā pieticīgajā mājoklī ne vien slaveno draugu no Skotlendjarda, bet arī viņa divas brīnišķīgās ceļabiedres no zemes, kas viesmīlīgi uzņēmusi manu vecāko meitu. Es patiesi esmu bezgalīgi laimīgs!

Čārlijs ar cieņu dziļi paklanījās un, tradicionāli atvaino­damies par nama nabadzīgo iekārtojumu, ieveda ciemiņus viesistabā. Pamelai no sajūsmas aizrāvās elpa: apkārt kara­liski plašam dīvānam gleznaini izvietojās zemi, kokā griezt! galdiņi, caurspīdīga porcelāna vīna krūkas un greznas puķu vāzes. Griestos iekārti Ķūnas lukturi izstaroja maigu gaismu. Telpu rotāja viena vienīga glezna — uz zīda pamatnes smal­ki uzzīmēts ziedošs ābeles zars ar putnu. Honolulu policijas virsnieka gaumi varēja apskaust ne viens vien slavens ameri­kāņu interjera meistars.

Atvērās durvis, un viesistabā klusu ieslīdēja melnā zīdā tērptā Čārlija dzīvesbiedre un daži no vecākajiem bērniem. Namatēvs ar viņiem iepazīstināja ciemiņus, neaizmirsdams izteikt nožClu. ka Amerikā studējošā Roze nevar būt klāt tik ievērojamos ģimenes svētkos. Caur puspievērtām virtuves durvīm paveca kalpone kaut ko klusi pavēstīja misteram Čenam. Viņš piekrītoši pamāja un uzaicināja visus doti&s uz ēdamistabu, kur gaidīja uzklāts galds ar ķīnieša kulinārijas šedevriem. Tos baudot, izgaisa sākotnējais apņiulsums un dzīvajās sarunās beidzot iesaistījās arī Čena kundze. Par va­kara naglu kļuva misis Lūsas aizraujošie ceļojumu stāsti.

— No visām tautām man vislabāk patīk ķīnieši! — ar šfein vārdiem vocā dāma pavilka svītru saviem memuāriem.

— Protams, ja neskaita amerikāņus. — Čārlijs smaidī­dams pacēla pirkstu.

— Nekādā gadījumā! Jo ilgāk uzturos starp amerikāņiem, jo vairāk alkstu pārcelties uz dzīvi Ķīnā. Ķīnieši ir Austrumu aristokrāti. Visur, kur viņi apmetušies — Malaizijā, Siāmā vai citur, ķīnieši kļūst par sabiedrības rotu. Viņi simbolizē pārticību un varu. Baņķieri, tirgotāji, politiķi ir ķīnieši. Cil­vēce ar viņiem var lepoties!

— Godājamās kundzes teiktais skan kā mūzika. — Čārlijs jutās glaimots. — Tomēr meita mums raksta, ka Ameri­kas kontinentā ķiniešus galvenokārt pazīst pēc veļas mazgā­tavām, bet, lai šī pieticīgā nozare zeltu, arī ir krietni jāstrā­dā, vai ne?

— Bz šaubām! — inisis Lūsa piekrita. — Mister Čen, kad jūs pēdējo reizi apmeklējāt savu dižo dzimteni?

— Sen. Agrā jaunība. Taču sirdi es glabāju tās bezrūpīgi mierīgo tēlu.

— Tagad gan par Ķīnu to nevar teikt, — Pamela iebilda.

— Jā, Ķīna ir saslimusi, — vecā dāma skumji piebalsoja.

— Atturēsimies no drūmām prognozēm, — Čārlijs aicinā­ja. — Mans nelaiķa tēvs mēdza atkārtot, ka visātrāk mirst tas, kas pāragri steidz slimniekam izteikt līdzjūtību. Mūsu valsts garajā vēsturē ir bijuši daudzi smagi satricinājumi, un tomēr vienmēr tie ir pārvarēti. Gan jau tas notiks arī tagad…

Spēcīgs vēja brāziens sadrebināja māju, un kļuva dzir­dams, ka ārā sāk gāzt lietus.

— Šķiet, tas būs uz ilgu. — Čārlijs nolaida bambusa aiz­karus, un negaisa tr®ksnis pieklusa. Dafs palūkojās pulkstenī.

— Negribu kļūt nepieklājīgs, draudziņ, bet "Karalis Ar­turs" mūs negaidīs. Tas atiet desmitos, un tagad jau ir pus­deviņi. Ļoti negribas atstāt tavu viesmīlīgo namu. bet tu jau zini, ka kuģi nokavēt nedrīkstu. Tāpēc parādi, kur te ir tele­fons, lai varu izsaukt taksometru.

— Par to nevar būt ne runas! Zināms, mans ševrolē ne­spēj saceastres ar jūsu rolsroisiem, bet četras personas tajā var ietilpt labi. Pat ja viena ir tik resna ka es! Vai tad es nezinu, katlas rūpes tevi gaida. Es tūdaļ jūs savā ūdensne­caurlaidīgajā mašīnā aizvedīšu uz Janga viesnīcu un no tu­rienes uz ostu.

— Sis bija visjaukākais vakars visā ceļojuma laikā. — Pamela Potere apskāva nosarkušo namamāti. Pēc dažām mi­nūtēm Čārlija vadītā mašīna cauri lietusgāzēm brāzās uz viesnīcu. Ievietojis bagāžniekā dāmu ceļasomas un savu če­modānu, Dafs pēkšņi attapās.

— Esmu gan es idiots! Čārlij, tavā seifā palika manas piezīmes!

— Es to neesmu aizmirsis. Pa ceļam uz ostu piebrauksim pie komisariāta. Kamēr tu savāksi savu kanceleju, es mudīgi aizraušu dāmas uz ostu, lai Lautons nesāk uztraukties, un tad atgriezīšos pēc tevis. Mēs vēl paspēsim izkūpināt atvadu pīpi. Esi ar mieru?

— Lielisks plāns, — Dafs apliecināja.

Ostā sirsnīgi paspiedis dāmām roku, Čārlijs apgrieza ma­šīnu un, uzmanigi vērodams lietus izskaloto ceļu, brauca at­pakaļ uz komisariātu. Dodamies pa koridoru uz savu kabine­tu, viņš juta, ka uzmācas skumjas. Jā, protams, drauga iera­šanās bija priecīgs notikums, bet rīt atgriezīsies vienmuļa ierastība… Atvēris durvis, Čārlijs sastinga. Uz grīdas līdzas krēslam nedabīga pozā gulēja Dafs. Izmisīgi iekliedzies, Čens nometās ceļos un ielūkojās drauga nāves bālajā sejā. Sa­taustījis Dafa pulsu, Čārlijs lēcienā satvēra telefona klausuli un uzgrieza ātrās palīdzības numuru.

— Nekavējoties mašīnu ar ārstu uz policijas komisariā­tu, — viņš kliedza. — Debesu vārdā, ātrāk!

Nolicis klausuli, viņš ievēroja, ka logs bija atvērts. Tum­šajā alejā šalca lietus. Droši vien Dafs gribēja ieelpot spirgto gaisu, atvēra logu un tad… Uz galda atradās Dafa doku­mentu mape. Tās saturs, šķiet, nebija aizskarts, tikai dažas bloknota lapiņas vējš bija nopūtis zemē. Čārlija kliedzienu pievilināts, kabinetā ienāca šefs. Tajā mirklī inspektors Dafs sakustējās. Čārlijs noliecās pie drauga. Anglis atvēra acis un ielūkojās ķīnieša sejā.

— Čārlij, — viņš vārgi izdvesa, — tev jāturpina tas, ko es… Jāturpina, — Dafs atkārtoja un atkal iegrima bezsa­maņā.

Inspektors Čens piecēlās un kārtīgi ielika mapē no grīdas paceltās lapiņas.