Ceļojums ar slepkavu

7 SAULRIETS SANREMO VIESNĪCĀ

— Franču policijas atskaitē rakstīts, ka vienīgie, kas paš­nāvības brīdi atradās dārzā un pat dzirdēja šāviena troksni, bijāt jūs un misters Fenuviks. Vai tā ir patiesība?

— Protams, ja to apgalvo franču policija. — doktors Lau­tons pat nedomāja slēpt, ka franču policistus viņš vērtē apmē­ram tikpat augstu ka to angļu kolēģus.

— Tomēr te, — Dafs vēlreiz ielūkojās oficiālajā raportā,

— te vēl atzīmēts, ka pēc šāviena jūs turpinājāt sarunāties ar misteru Fenuviku…

— Vai tas būtu aizliegts? Pirmkārt, piejūras parkā šaudās visi, kam vien ienāk prāta; iespējams, ka franči tā izklaidē­jas. Otrkārt, lai apklusinātu Fenuviku, vajadzētu šaut vismaz ar lielgabalu, un arī tas nez vai līdzētu.

— Vai Fenuviks arī dzirdēja šāvienu?

— Noteikti dzirdēja. Viņš pat sarāvās. Taču par notikušo mēs uzzinājām vēlāk viesnīcā, kur mūs uzaicināja policija.

— Iznāk, ka jums abiem ir savstarpējs alibi.

— Bija, — Lautons precizēja. — Līdz šim rītam.

— Kāpēc "bija"? — inspektors nesaprata.

— Redzat šo zīmīti? Istabene to šorīt atrada uz Fenuvika spilvena un atnesa man. Lūdzu, varat izlasīt.

Ar sliktu pildspalvu uz papīra strēmeles bija uzskricelēts:

"Godātais doktor Lauton! Es jūs brīdināju, ka jebkuru krimi­nālu notikumu atkārtošanas gadījumā mēs kategoriski at­teiksimies jūsu sabiedrībā ceļot tālāk. Man ir apriebusies pra­tināšana, kuru jus nezin kāpēc esat aizmirsis iekļaut ceļoju­ma kontraktā. Mēs noīrējām mašīnu un pusnaktī aizbraucam. Jums nav tiesību mūs aizturēt. Jūs zināt mūsu Pitsfīldas ad­resi, tāpēc ceru, ka, atgriezies mājās, es priekšā atradīšu čeku par ceļojumā neiztērēto summu. Jūsu interesēs ir čeku izsūtīt pēc iespējas ātrāk. Normans Fenuviks."

— "Pusnakti aizbraucam", — Dafs atkārtoja. — Nebūtu slikti uzzināt, uz kurieni?

— Viesnīcas darbinieki stāsta, ka Fenuviks esot taujājis par kuģiem, kas no Dženovas dodas uz Ņujorku.

— No Dženovas? Tas nozīmē, ka, braucot pa Zilgā krasta šoseju, viņi droši vien ir jau šķērsojuši Itālijas robežu…

— Ceru, ka tas ir noticis. — Lautons pamāja.

— Rādās, ka šī doma jūs iepriecina.

— Pat ļoti. Es jau piecpadsmit gadus strādāju tūrisma biz­nesa, bet tik pretigu tipu redzu pirmo reizi! Esmu sajūsmā, ka beidzot viņš izgaisis kā dūmi.

— Un kopā ar viņu izgaisis jūsu alibi.

— Kam man alibi? — Lautons neslēpa izbrīnu. — Atkār­toju: franču policija nešaubās, ka tā bijusi visparastākā paš­nāvība, kādas Rivjērā notiek dučiem. Vai varu iet? Kā allaž pirms došanās ceļa man ir milzums darīšanu.

Doktors aizgaja, un Dafs iegrima domās. Nu jau divi no aizdomās turamajiem bija izzuduši no viņa redzesloka. Ho­nivuds — uz visiem laikiem… Un, lai gan Fenuviks nepavi­sam nelīdzinājās aukstasinīgam slepkavam, inspektors pēc pieredzes zināja, ka ārējais izskats mēdz būt maldinošs.

Pie durvīm klauvēja. Nākamajā mirklī Dafu apžilbināja franču policijas komisāra Anrī Destēna mundiera zeltmirdzošās treses un uzšuves, kas lieliski harmonēja ar Nicas uzbā­zīgi grezno atmosfēru.

— Bezgalīgi priecājos sastapt cienījamo kolēģi no Skot­lendjarda, — sirsnīgi kratīdams Dafa roku, sacīja komisārs.

— Nesagaidījis jūsu vizīti, steidzos šurp, lai uzzinātu jūsu pirmos iespaidus.

— Tas bija pilnīgi lieki, godātais komisār, — Dafs atbil­dēja. — Jūsu raports ir pati pilnība. Tajā skaidri atspoguļo­jas franču policijas augstā kvalifikācija. Jūsu secinājumi pil­nībā sakrīt ar to, ko uzzināju, iztaujādams tūristus un grupas vadītāju doktoru Lautonu.

— Ak, inspektor, jūs man glaimojat! — Šķita, ka komi­sārs teju, teju sāks murrāt kā labi paēdis runcis. — Mēs esam tikai pieticīgi slavenā Skotlendjarda skolnieki. Tomēr jāatzīst, ka ar Honivudu nācās krietni noņemties. Pēdas ap viņu bija izmīdījuši ziņkārīgie, arī ierocis bija gājis no rokas ro­kā. Viens pirksta nospiedums uz otra — ārprāts. Par laimi, Honivuda rādītājpirksta nospiedums uz mēlītes bija skaidri saskatāms. Bez tam mums ir ieroču tirgotāja liecība, ka šo "Smitu un Vesonu" nelaiķis pircis dienu pirms nāves. Ja gri­bat turpināt izmeklēšanu…

— Negribu vis, — Dafs apliecināja. — Man nav ne mazā­kā iemesla apšaubīt franču kolēģu veikumu.

— Prieks dzirdēt! — Destēns apmierināts iesaucās.

— Diemžēl mūsu paradīzes stūrītī pašnāvības nav retums. Varbūt tāpēc, ka krāšņā daba pārāk asi kontrastē ar cilvēku personiskajiem pārdzīvojumiem. Doktors Lautons stāstīja, ka nabaga Honivuds esot ļoti smagi pārdzīvojis šķiršanos no savas talantīgās sievas. Viņš jau ir zvanījis kundzei uz San­remo, lai pavēstītu par bijušā laulātā drauga nāvi. Licies, ka viņa nav bijusi sevišķi satraukta. Tādas ir sievietes, mesjē! Un tomēr — vai mēs varētu bez viņām dzīvot?

— To nu es nezinu. — Dafs pasmaidīja.

— Nekādā gadījumā, mesjē! Par to pat domas nevar būt! — Komisārs sasita plaukstas. — Vai varu uzskatīt, ka šī lieta ir pabeigta?

— Protams. Vai drīkstu informēt doktoru Lautonu, ka vi­ņa grupa var gatavoties aizceļošanai?

— Bez šaubām! Tam nav nekādu šķēršļu. Laimīgu ceļu arī jums, inspektor! Ai, gandrīz aizmirsu. — Destēns iebāza roku kabatā. — Varbūt kāds no tūristiem uzņemtos atdot šo mantiņu mis Sibillai Konvejai. Mēs to atradām līdzās nelai­ķim. Šaubījos, vai sūtīt to kopā ar viņa pārējām mantām. Nezin vai tāds nieks varēja piederēt miljonāram. Drīzāk tas izkritis kādam no ziņkārīgajiem dīkdieņiem. Bet ko var zināt? Ja nu tas nelaiķim bija dārgs suvenīrs? Man tas nav vaja­dzīgs. Vēlreiz vēlu jums visu to labāko!

Dafs samulsis vērās zamša maisiņā — tādā pašā, kādu at­rada līdzās nožņaugtajam automobiļu magnātam. Viņš at­raisīja satrupējušo saitīti un izbēra uz galda sīkus, pelēkus oļus. Inspektors brīdi uzmanīgi akmentiņus aplūkoja, pēc tam sabēra tos atpakaļ un maisiņu aizsēja. Nocēlis telefona klausu­li, viņš teica:

— Lūdzu, savienojiet mani ar Sanremo viesnīcu "Palace" un paaiciniet pie aparāta mis Sibillu Konveju. Es gaidīšu sa­vā numurā.

Pie durvīm bikli pieklauvēja, un parādījās Lautons.

— Redzēju, ka komisārs aizgāja. Vai viņš atļāva mums at­stāt Nicu?

— Jā. Viņš uzskata, ka šī lieta ir pabeigta.

— Viņš? Bet jūs?

— Tas atkarīgs no manas sarunas ar mis Konveju.

— Es jau viņai zvanīju!

— Zinu. — Dafs pamanīja, ka doktors sāk uztraukties.

— Es zvanu viņai citā nolūkā.

— Saprotu. Es būšu tepat viesnīcā. Ekspresis atiet četros trīsdesmit, visi jau ir gandrīz sapakojušies. Katram gadīju­mam mani var atrast vai nu numurā, vai apakšējā hallē.

Tūdaļ pēc Lautona aiziešanas iezvanījās starppilsētu tele­fona signāls.

— Halo! Halo! — Inspektors ar balss skaļumu demonstrē­ja neuzticību Francijas telefona sakariem.

— Kas vēlas runāt ar mis Konveju? — jautāja tik tikko sadzirdama melodiska balss.

— Es! Skotlendjarda inspektors Dafs! Es izmeklēju lietu par…

— Kāds inspektors?

— Dafs. DAFS!!

— Nekliedziet tik skaļi. Vārdi saplūst, un es neko nesa­protu.

Tikai tad Dafs apjēdza, ka bauro kā satrakots vērsis. Sa­valdījies viņš sāka runāt normāli.

— Mans vārds ir Dafs. Inspektors Dafs no Skotlendjarda. Vadu izmeklēšanu sakarā ar doktora Lautona grupas tūrista mistera Dreika noslepkavošanu. Pašlaik atrodos Nicā.

— Sapratu. Kāpēc jūs zvanāt man?

— Vispirms, lai izteiktu līdzjūtību…

— Pateicos. Lautons jau izteica man līdzjūtību sakarā ar mana bijušā vīra pašnāvību.

— Tā nebija pašnāvība. Misteru Honivudu nogalināja.

Klausulē iestājās klusums.

— Vai jūs mani dzirdat? — Dafs uztraucās.

— Jā, — balss skanēja pavisam klusu.

— Un es, mis Konveja, esmu pārliecināts, ka abas slepka­vības ir savstarpēji saistītas.

— Apliecinu, ka tas ir taisnība.

— Kā… ko jūs teicāt? — Inspektors neticēja savām au­sīm.

— Teicu, ka abas nāves ir saistītas. Var pat sacīt, ka tā ir viena slepkavība.

— Kādā nozīmē? — Dafs sasprindzināja dzirdi.

— Mums vajadzētu satikties. Tas ir pārāk garš stāsts. Vai jūs varat atbraukt uz Sanremo kopā ar Lautona grupu?

— Zināms! Viņš teica, ka vilciens no Nicas atiet puspie­cos, tātad Sanremo mēs būsim ap pusseptiņiem.

— Es jūs gaidīšu. Tas, ko taisos jums atklāt, arī var pa­gaidīt. Vīrs, baidīdamies kaitēt manai karjerai, negribēja teikt jums patiesību. Tagad, domāju, tam vairs nav nozīmes. Ne­drīkst pieļaut, ka ļaundaris paliek nesodīts. Es zinu, kas no­galināja manu vīru.

— Jūs… Jūs zināt? — Dafs juta, ka mute ir pavisam sausa.

— Zinu.

— Dieva dēļ, kāpēc riskēt un atstāt viņu brīvībā vēl da­žas stundas? Nosauciet man viņa vārdu!

— Varu tikai pateikt, ka tas ir viens no Lautona grupas tūristiem.

— Kurš?

— Viņa tagadējo vārdu nezinu. Senajos laikos, kad bijām pazīstami, viņu sauca Džims Everhards. Protams, tāda vārda grupas sarakstā nav.

— Ka jūs to zināt?

— Vīrs man atrakstīja vēstuli.

— Un tur nav tagadējā vārda?

— Nav.

— Un tas ir cilvēks, kas noslepkavoja Hjū Morisu Dreiku?

— Jā.

— Arī par to ir vēstulē?

— Jā. Vēstule ir pie manis. Vakarā to parādīšu.

— Vai jūs, neredzējusi šo cilvēku daudzus gadus, spēsiet viņu pazīt?

— Nav ne mazāko šaubu.

Dafs atviegloti nopūtās. Beidzot! Viņš noslaucīja nosvīdušo pieri.

— Halo! Halo, vai jūs mani vēl dzirdat?

— Jā.

— Es vakarā noteikti ieradīšos pie jums. Pēc pussepti­ņiem… Atbraukšu kopā ar grupu. — Pēkšņi Dafam iešāvās prātā Fenuviks, bet tas nelikās nopietni. Tomēr katram gadī­jumam viņš piemetināja: — Lūdzu, neatstājiet numuru, ie­kams es neesmu atbraucis! Pacentīšos, lai jūs varētu neuzkrī­toši aplūkot Lautona tūristus. Apsolu, ka jums tāpēc nebūs nepatikšanas.

— Pateicos. Lai ko tas man maksātu, esmu apņēmusies šo lietu novest līdz galam. Visdrīzāk — maksa būs ļoti augsta. No tā jau vīrs baidījās. Bet viņa slepkavam jāsaņem sods. Varat uz mani paļauties.

— Nezinu, kā lai jums pateicos… Līdz vakaram!

— Līdz vakaram. Gaidu jūsu zvanu.

Nolicis klausuli, Dafs nevarēja vien attapties. Kad istabā ienāca Lautons, inspektors ilgi neapjēdza, ko tas no viņa vē­las.

— Vai ar Sanremo jau runājāt?

— Ar Sanremo? Jā, protams.

— Vai uzzinājāt ko jaunu?

— Nē.

— Žēl… Brauksiet atpakaļ uz Londonu?

— Pagaidām vēl ne. Būšu pateicīgs, ja rezervēsiet man vie­nu biļeti uz Sanremo.

Pusdienojot restorānā, Dafs pēc iespējas neuzkrītošāk cen­tās aplūkot visus tūristus pēc kārtas. Tagad, kad viņš zinā­ja, ka slepkava ir tepat, inspektors dega kā ugunīs. Kurš? Varbūt Lautons? Pilnīgi iespējams. Doktors pārāk satraucās, kad izdzirda par zvanīšanu uz Sanremo… Teits? Kā tur bija ar viņa pēkšņo lēkmi? Kenavejs? Pārāk jauns. Benbovs? Gandrīz neiespējami. No Kīna gan var gaidīt nezin ko… Maksis Minčins? Gangsteri nevilcinādamies likvidē savus pre­tiniekus, bet ar ko viņam varēja sariebt kurlais večuks? Ross? Vivians? Fenuviks? Dafs pie sevis nolamājās. Fenuviks bija aizlaidies lapās. Zināms, ja vajadzēs, viņš kašķīgo vīreli sa­meklēs kaut elles dibenā. Izraus no Indiānas štata Pitsfīldas un atgādās Londonā…

Ekspresis atstāja Nicas stacijas galveno peronu tieši pus­piecos. Pārliecinājies, ka neviens pēdējā mirklī nav atteicies no tālakceļošanas, Dafs atgriezās kupejā, kur jau klusēdami sēdēja Teits un Kenavejs.

— Paldies Dievam, ka pakošanās drudzis ir aiz mugu­ras, — Dafs teica, — un nu varam mierīgi apbrīnot garāmslīdošās ainavas.

— Ja jūs rūpējaties par manu sirdi, — Teits īgni atbildē­ja, — varat neuztraukties. Pagaidām jūtos labi.

— Patīkami to dzirdēt. Ko lai dara, manā dabā ir vienmēr par kādu raizēties.

Kādu brīdi Dafa uzmanību saistīja mežiem apaugušie pa­kalni, kas saplūda ar jūras rāmo zilgmi.

— Ir nu gan skaistums, — viņš mēģināja turpināt sarunu.

— Dekorācija, — Teits norūca, neatraudamies no laikrak­sta. Dafs pievērsās Kenavejam.

— Vai šis ir jūsu pirmais tālais ceļojums?

— Nē. Studiju gados es diezgan daudz izklejojos pa pa­sauli. Tikai tagad sāku aptvert, cik tas bija lieliski…

— Diemžēl dzīve nesastāv no vieniem priekiem…

— Diemžēl, — Kenavejs piekrita, uzmetis skatienu savam drūmajam patronam.

— Tas tiešām ir jauki, ka ar jūsu veselību viss ir kārtī­bā, — inspektors atkal uzrunāja Teitu. — Kad jūs salonā zau­dējāt samaņu, gandrīz necerēju, ka varēšu ar jums aprunāties.

— Tomēr jūsu aktivitāte ir apbrīnojama, — Teits nikni teica. — Pat jums vajadzētu manīt, ka šīs sarunas mani ap­grūtina.

— Pat man? — Dafs sarauca pieri. — Droši vien jums taisnība. Jūsu ironija ir vietā, jo es tā arī neesmu spējis uz­zināt, kāda iemesla dēļ jūs toreiz noģībāt.

— Nekāda iemesla nebija, godājamo inspektor, absolūti nekāda. Es jau jums to sacīju.

— Jā, jā, es kļūstu aizmāršīgs. Vai tajā naktī, kad nogali­nāja Hjū Dreiku, jus arī neko nedzirdējāt? Vaidus, gārdzienus, cīņas troksni?

— Ka es varēju ko dzirdēt, ja starp manu un Dreika nu­muru atradās Honivuda apartamenti?

— Tāda gadījumā jūs, protams, nebūtu dzirdējis neko. Taču, godājamo advokāt, lieta tā, ka Dreiku noslepkavoja Honivuda numurā.

— Ko? — Kenavejs iekliedzās. Teits nobāla, bet turpināja klusēt.

— Vai jūs dzirdējāt, mister Teit? Dreiku noslepkavoja Ho­nivuda numurā, — Dafs atkārtoja.

— Tomēr aizrakāties gan, — Teits saīdzis nosvieda avīzi.

— Būs jāatzīst, ka jūsu spējas ir mazliet lielākas, nekā sāku­mā domāju.

— Atzīstat gan. Es savukārt ceru, ka būsiet ar mieru maz­liet mainīt savu agrāko liecību.

Teita lupu kaktiņos pavīdēja smaids.

— Lai notiek. Izstāstīšu, ko zinu. Gribat — ticiet, gribat — neticiet Tas man gluži vienalga. Naktī uz septīto februāri es patiešām caur miegu blakusistabā saklausīju troksni, kas at­gādināja cīkstēšanos. Skaidri zināju, ka tas ir Honivuda nu­murs. Troksnis nevarēja būt ilgs, jo, kad galīgi uzmodos, viss jau bija apklusis. Prātoju, ko darīt. Ceļojumā devos ar nolū­ku uzlabot nervus, un doma, ka varu iepiņķēties svešos ķīvi­ņos, izsauca šausmas. Zināms, man nebija ne jausmas, ka blakusistabā notiek slepkavība. Tā kā mieru nekas vairs ne­traucēja, likos uz auss un tūdaļ aizmigu. Pamodos rītausmā, un pēkšņi sagribējās kādā mazā kafejnīcā izdzert tasi stip­ras kafijas. Ārsts gan man to ir stingri aizliedzis, bet galu galā mēs neviens nedzīvosim mūžīgi… Padzēris kafiju, es vislabakā noskaņojumā apmetu līkumu miglainajā Sentdžeimsa parkā, un, kad atgriezos viesnīcā, portjē paziņoja pēdējo jaunumu: naktī trešā stāvā nogalināts amerikāņu tūrists. Viņa vārdu portjē nezināja, bet man tūdaļ iešāvās prātā: Honi­vuds! Cīniņš aiz sienas! Es dzirdēju, kā nogalina manu tautie­ti un neko nedarīju, lai viņam palīdzētu, lai aizturētu noziedz­nieku! Ticiet, es biju šokā! Nākamais trieciens bija vēl bries­mīgāks. Iedams uz salonu, zināju, ka nekad vairs neredzēšu dzīvu Honivudu, bet tieši viņu es ieraudzīju pirmo — dzīvu un veselu… To mana sirds nespēja izturēt.

— Žēl, — teica inspektors, — jums to man vajadzēja iz­stāstīt tajā rītā.

— Jums taisnība. Bet jutos tik vārgs un slims… Mana vienīgā vēlēšanās bija turēties pēc iespējas nost no tā visa. Ilgojos vienīgi miera. Tas arī viss. Jums, protams, ir pamats man neticēt. Kā vēlaties ..

— Gribētos ticēt. Vai to vajadzēja darīt, rādīs nākotne.

— Vēlos tikai vēlreiz atkārtot, — advokāta balsī ieskanē­jās simpātijas, — ka jūsu spējas patiesi ir daudz lielākas, ne­kā es sākumā domāju. Un tas man sagādā prieku, inspektor!

— Pateicos… Re, Sanremo jau klāt!

Autobusā, kas tūristus veda uz viesnīcu, Lautons metodis­ki iepazīstināja grupu ar rītdienas plānu.

— Galvenais — nenokavējieties! Tūdaļ pēc pusdienām mēs braucam uz ostu. Lai nebūtu liekas rūpes ar bagāžu, izpako­jiet tikai pašu nepieciešamāko. Protams, tas var sagādat neēr­tības, bet laineris uz Dženovu mūs negaidīs.

Pēc dažām minūtēm viņi jau atradās viesnīcas "Palace" hallē. Dafs palūdza sev numuru pirmajā stāvā līdzās lifta cilindram, ko ieskāva rets drāšu režģis. Šis lifts, cerēja inspek­tors, pēc dažām minūtēm uznesīs viņu pretī Londonā izdarī­tās slepkavības noslēpumam… "Palace" nepiederēja pie tām modernajām viesnīcām, ar kurām lepojās Sanremo. Taču tai piemita neliela hoteļa šarms un komforts. Līdz vakariņām bija vēl laba pusstunda, koridoros jautās tas diskrētais klu­sums, kura laikā kūrorta viesi savos numuros gatavojās pie klātajiem galdiem doties izcilu drēbnieku darinātajos vakar­tērpos.

Uzzinājis no portjē, ka Sibilla Konveja atrodas savā ce­turtā stāva numurā, inspektors viņai piezvanīja un sadzirdēja klausulē melodisko balsi, kas daudzkārt bija sajūsminājusi tūkstošiem teātra mākslas cienītāju.

— Es klausos.

— Runā inspektors Dafs no Skotlendjarda.

— Paldies Dievam, ka esat klāt. Man nezin kāpēc kļuvis baisi. Bet es jums tā kā tā palīdzēšu.

— Vai varam satikties tūlīt? Visi grupas tūristi izklīduši pa savām istabām, bet kuru katru brīdi viņi nāks lejā uz res­torānu. Viņus gaidot, mēs varētu aprunāties.

— Labi. Es paņemšu līdzi to vēstuli. Vīrs to man atsūtīja no Londonas. Jūs no tās daudz ko sapratīsiet, un pēc tam…

— Pēc tam vērosim tos, kas iet uz restorānu. Hallē atra­du patīkamu stūrīti — daži mīksti krēsli, kurus gandrīz aiz­sedz palmas. Vai jūsu numurs ir tālu no lifta?

— Gandrīz blakus.

— Nāciet ārā, es tūdaļ pēc jums uzbraukšu, un mēs dosi­mies uz savu novērošanas punktu. Jūsu numurs ir četrdesmi­tais?

— Jā. Es jau eju.

Dafs enerģiski nospieda izsaukuma pogu. Kabīne brauca lejup tik nesteidzīgi, ka Dafam likās — pagājusi vesela mū­žība. Pēc tam spilgti apgaismotais cilindrs tikpat lēni cēlās augšup. Gaidošās dāmas zeltsprogainā galviņa apbrīnojami harmonēja ar viņas brokāta vakarkleitu. Un, lai gan koridorā bija krēslains, Dafs uz mūžu ieslēdza atmiņā sievietes klasis­ki daiļo, skumju apgaroto seju.

— Priecājos jūs redzēt, inspektor! Te ir minētā vēstule.—

Viņa pasniedza konvertu, un Dafs to rūpīgi noglabāja kabatā.

— Paldies. Lasīsim to lejā. Lūdzu, ienāciet, kamēr lifts nav sācis kustēties.

Viņš nospieda pirmā stāva pogu, kabīne nodrebēja un sā­ka slīdēt lejup.

— Es jūtos gauži slikti, — aktrise atzinās. — Bet zinu, ka man tas jādara…

— Cst! — Detektīvs pielika pirkstu pie lūpām. — Vēlāk… Mums būs laika diezgan, lai…

Viņš nepaguva pabeigt teikumu, jo atskanēja kluss, bet skaidrs šāviena troksnis. Kaut kas mīksti iesita viņam pa ple­cu un nokrita uz kabīnes grīdas. Dafs noliecās, lai paskatī tos uz nokritušo priekšmetu, un tajā pašā mirklī sajuta, ka Si­billa Konveja smagi saļimst uz viņa auguma. Dafs satvēra viņu rokās un ar šausmām ieraudzīja, ka uz zeltainā brokāta aizvien lielāks plešas sarkans traips.

— Lūk, tas arī viss, — tikko dzirdami izdvesa aktrise.

Dafs mēģināja kliegt, bet nespēja izdabūt ne skaņu. Mē­mā izmisumā viņš noskatījās, kā trešā stāva vāji apgaismo­tais koridors izgaist skatienam.

Atmiņas par drausmo minūti visu mūžu vajāja inspektoru. Viņa klātbūtnē nogalināja sievieti. Cieši līdzās viņam nolā­dētajā būrī, kurš apstāsies tikai pirmajā stāvā. Kad viņš tiks no tā ārā, būs jau par vēlu…

Šāviena iztraucētie iemītnieki bailīgi vēra vaļā savu numu­ru durvis. Dafs uzmanīgi novietoja Sibillu Konveju uz ādas dīvāna. Pietika uzmest viņai aci, lai saprastu, ka nekas vairs nav līdzams. Viņš metās atpakaļ pie lifta un pacēla tajā no­sviesto priekšmetu. Tas bija nobružāts zamša maisiņš. Inspek­tors skaidri zināja, kas tajā atrodas: akmentiņi. Visparastākie oļi, ar kādiem pilnas daudzas pludmales.