Ceļojums ar slepkavu - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Erls Ders Birgerss (8 MISTERA DREIKA KURLUMS) #9

8 MISTERA DREIKA KURLUMS

Tiklīdz Dafs aizvēra lifta durtiņas, atskanēja izsaukuma zvans, un kabīne iečīkstēdamās cēlās augšup. Lūkodamies kabīnes spilgtajā apgaismojumā, inspektors aptvēra, ka ikviens tās pasažieris varēja kļūt par lielisku mērķi pat nemākulīgam šāvējam. Pietika caur reto drāšu režģi, kas ietvēra lifta šahtu, izbāzt jebkuru šaujamieroča stobru. Turklāt bez jebkāda riska: brīdi, kad atskanēja šāviens, kabīne jau bija ceļā uz nākamo stāvu, un slepkava nemanīts paguva izzust koridora pustumsā. Tagad tas šķita pašsaprotami, bet iepriekš paredzēt to nebūtu varējis pat ar vistrakāko iztēli apveltīts cilvēks. Dafs pie sevis nolamājās, vienlaikus gandrīz apbrīnodams slepkavas velnišķīgo gudrību.

Hallē ienāca viesnīcas direktors. Viņa pārlieku kuplās miesas formas vedināja domāt par milzīgiem spageti kalniem, ko ar apetīti notiesājis cienījamais sinjors. Viņam pa pēdām sekoja tieviņš administrators. Izlauzies kā tanks cauri ziņkārīgo pūlim, direktors apstulbis blenza uz nogalēto aktrisi. Uzklausījis Dafa paskaidrojumus, viņš sagrīļojās.

— Nošauta liftā?! Kas to izdarīja?

— Nezinu. Es pats arī atrados tajā liftā.

— Kopā ar noslepkavoto? — Direktora izbrīns auga augumā. — Tādā gadījumā jums jāpaliek šeit, līdz ieradīsies policija.

— Pats par sevi saprotams. Mani sauc Dafs. Esmu Skotlendjarda inspektors. Nogalinātā bija svarīga lieciniece Londonā izdarītas slepkavības lietā.

— Lieciniece? Ak tā… Nabadzīte! Viesnīcas prestižam tas ir pamatīgs trieciens. Vito, mudīgi drāz pēc ārsta! Lai gan… Ārstam te nebūs ko darīt… Dāmas un kungi, lūdzu, izklīstiet, nabaga sinjorai pat jūs vairs nevarat palīdzēt. Vito, kusties taču! Pasauc no posteņa municipālos policistus! Nekādus karabinierus, dzirdi! Tu vēl būtu spējīgs atvilkt šurp pašu Musolīni…

Izkaltušai maikstei līdzīgais administrators aizskrēja ko kājas nes. Dafs devās uz kāpnēm, bet resnulis viņu apturēja.

— Uz kurieni, sinjor?

— Izpētīt slepkavības apstākļus, sinjor direktor. Es taču jums paskaidroju, ka pārstāvu Skotlendjardu. Cik viesu pašlaik apmetušies jūsu viesnīcā?

— Tieši simt divdesmit — aizņemti visi numuri.

— Ak Dievs! — Dafs sadrūma. — Tas nozīmē, ka policijai būs ko noņemties, līdz visus iztaujās.

Pie sevis inspektors nodomāja, ka nopūlēties vajadzēs arī tam, kurš zina, ka slepkava jāmeklē vienīgi starp Lautona grupas tūristiem… Viņš uzkāpa trešajā stāvā. Koridorā neviena nebija. Nekas neliecināja, ka te kāds būtu šaudījies. Dafs sapīcis konstatēja, ka ideāla slepkavība tomēr ir iespējama… Nomākts viņš uzkāpa vēl stāvu augstāk un pieklauvēja pie četrdesmitā numura durvīm. Tās atvēra nobijusies istabene. Inspektors viņai īsos vārdos pastāstīja par Sibillas Konvejas nāvi. Meiča ievaidējās.

— Ak, sinjor, viņa to paredzēja! Visu rītu viņa ļoti nervozēja un nepārtraukti atkārtoja, kas man būs jādara, ja ar viņu notiks kāda nelaime.

— Un kas tad jums jādara?

— Jātelegrafē draugiem uz Ņujorku, lai tie nokārto sinjoras un nabaga mistera Honivuda mirstīgo atlieku pārvešanu uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

— Telegrammas jāsūta draugiem vai ģimenei?

— Sinjora nekad nepieminēja savu ģimeni. Ari mistera Honivuda ģimeni ne.

— Lūdzu, parādiet man adreses, kuras nosauca sinjora. Pēc tam noejiet pirmajā stāvā un pasakiet direktoram, kur es atrodos. Droši vien viņi gribēs nelaiķi uznest augšā.

— Jūs esat inspektors Dafs?

— Jā.

— Sinjora šodien jūs vairākkārt pieminēja. Viņa tik ļoti gaidīja jūsu ierašanos…

Izvadījis istabeni, Dafs devās uz viesistabu. Lai gan vēstule, ko minūti pirms savas nāves viņam iedeva aktrise, dedzināja kabatu, inspektors pirms itāļu policistu ierašanās noteikti gribēja aplūkot numuru. Ātri viņš caurskatīja nedaudzās amerikāņu draugu sūtītās vēstules un neieraudzīja tajās nekā ievērības cienīga. Apsekoja rakstāmgalda atvilktnes un neaizslēgtās ceļasomas. Guļamistabā, revidēdams Sibillas Konvejas rokassomiņu, viņš pēkšņi sajuta, ka tiek novērots. Apgriezies Dafs ieraudzīja smulgu municipālās policijas majoru, kas izbrīnīts blenza viņā.

— Sinjors šeit nodarbojas ar kratīšanu?

— Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs, — paskaidroja detektīvs. — Britu konsuls var apstiprināt, ka atrodos šeit sakarā ar…

— No Skotlendjarda? — majors pārsteigts iesaucās. Ietekmīgās iestādes pieminēšana acīmredzot atstāja uz itāli labvēlīgu iespaidu. — Jūs šāviena brīdī atradāties liftā kopā ar nelaimīgo sinjoru?

— Jā. — Dafs piekrītoši pamāja. — Par to gan mani apskaust nevar.

Vairīdamies no detalizēta izklāsta, viņš īsumā iepazīstināja majoru ar notikumu gaitu, jo vēl nebija izlēmis, vai ir vērts sadarboties ar vietējo policiju. Lautona grupu viņš nepieminēja.

— Pateicos par informāciju, — majors vēsi sacīja. — Ceru, ka neatstāsiet mūsu pilsētu bez saskaņošanas ar mani.

— Nekādā gadījumā. — Inspektors pasmaidīja, atcerēdamies, cik daudz reižu pats bija izteicis līdzīgus brīdinājumus.

— Vai kaut ko atradāt apskates laikā?

— Neko, — inspektors ātri atbildēja. — Diemžēl nekādu pierādījumu. — Dafs nepavisam nejutās drošs, ka majors neliks viņu izkratīt. Savā zemē itālim bija tiesības to darīt. Un ja nu viņš pēkšņi atrod Honivuda vēstuli? Abi vīrieši cieši raudzījās viens otrā. Skatienu divkaujā virsroku ņēma anglis, un majors beidzot novērsa acis.

— Priecāšos vēlreiz tikties ar cienījamo sinjoru, — viņš pieklājīgi teica, bet Dafs nekļūdīgi majora balss tonī uztvēra pavēli viņam atstāt telpu. Inspektors to labprāt darīja.

Ieslēdzies savā numurā, Dafs iededza galda lampu un izvilka no kabatas aktrises iedoto vēstuli. Konverta augšmalā bija Brūma viesnīcas mākslīgi savītā emblēma. Pasta zīmogs liecināja, ka vēstule no Londonas izsūtīta piecpadsmitajā februārī, astoņas dienas pēc Hjū Morisa Dreika aizraidīšanas viņpasaulē. Un tieši pirms Lautona grupas izbraukšanas uz Parīzi. Vēstulē bija vairākas no abām pusēm sīkajā Voltera Honivuda rokrakstā piepildītas lapas. Dafs lasīja lēnām, pūlēdamies pēc iespējas pamatīgāk iedziļināties vēstules saturā.

Mana mīļotā Sibilla! Rakstu Tev no Londonas, kur ierados kopā ar grupu, par kuru Tevi informēju iepriekšējā vēstulē. Kā jau zini, ceļojumu man ieteica ārsts. Taču atpūtas vietā esmu dabūjis gandriz nervu sabrukumu. Izrādās, ka tūristu vidū atrodas Dzims EverhardsH To man atklāja šaušalīgs notikums. Pirms ceļojuma sākuma Ņujorkā es vēl nepazinu nevienu no tūristu grupas dalībniekiem. Doktors Lautons solija mūs sapazīstināt pie pusdienu galda. Taču arī tad es Dzimu Everhardu neatpazinu. Tur nav ko brīnīties, jo esmu viņu redzējis tikai vienu reizi sen atpakaļ, turklāt gandriz pustumšā istabā. No tā laika pagājuši daudzi gadi. Ar visiem sasveicinoties, es paspiedu roku arī viņam. Cili'ēkam, kas zvērējis mūs abus nogalināt! Atkārtoju: es viņu nepazinu, un man neradās ne vismazākās aizdomas. Šķērsojot okeānu, laiks bija drausmīgs, un es līdz Anglijai neatstāju kajīti. Ari Londonā, lai gan ik dienas devāmies kopējās ekskursijās, man ne prātā nenāca, ka tas būtu viņš. Sestā februāra vakarā es atpūtos viesnīcas salonā. Pie manis pienāca kaimiņš no blakus numura — ļoti simpātisks, pavecs džentlmenis Hjū Moriss Dreiks, mazliet pakurls Detroitas automobiļu magnāts. Es viņam pažēlojos par savām kaitēm un par to, ka pēdējās naktis gandriz neesmu aci aizdarījis, jo aiz sienas kāds pastāvīgi skaļā balsi lasa. Vēl piebildu, ka, neraugoties uz nogurumu, nemaz gulēt neliekos, jo baidos, ka atkal mani iztraucēs mocītāja balss. Misters Dreiks tūdaļ piedāvāja, viņaprāt, lielisku izeju — samainīties numuriem, jo vājdzirdlbas dēļ viņu nekādi trokšņi netraucējot. Es ar pateicību pieņēmu viņa sirsnīgo piedāvājumu, bet tikai uz vienu nakti, lai pārkravāšanās jaukajam sirmgalvim nesagādātu liekas neērtības. Ielikos viņa gultā, iedzēru ārsta parakstītās zāles un klusumā aizmigu kā bērns. Pusseptiņos pamodos lieliskā garastāvokli un caur durvīm, kas savienoja mūsu numurus, devos modināt misteru Dreiku, jo mums tajā ritā vajadzēja posties uz Parīzi. Uz krēsla bija saliktas viņa drānas, uz naktsgaldiņa — klausāmaparāts, logi cieši aizvērti. Piegāju pie gultas. Misters Dreiks bija miris. Ap viņa kaklu ieraudzīju cieši savilktu siksnu. Sākumā ne par ko citu nevarēju domāt kā vien par šo bezjēdzīgo slepkavību. Un tad es nelaiķim līdzās pamanīju zamša maisiņu. Vai atceries? Vienu no tiem trim, kurus mēs ielikām Džima Everharda slēptuvē. Un tad es pēkšņi aptvēru, ka Dzims Everhards atrodas Brūma viesnīcā, ir mani pazinis un nolēmis izpildīt zvērestu. Bet viņš nezināja, ka šo nakti guļu citur. Tāpēc manā vietā aiz pārskatīšanās tika nobendēts misters Dreiks. Vienīgi par to, ka bija vājdzirdīgs un vēlējās izpalīdzēt kaimiņam! Sapratu, ka Hjū Dreika labā vairs neko nevaru izdarīt, lai gan labprāt būtu ziedojis savu dzīvību, ja tas atmodinātu viņu no miroņiem. Diemžēl bija par vēlu… Ak kungs, arī es pats vēl gribēju dzīvot, vēlreiz sastapt Tevi, dzirdēt Tavu mīļo balsi! Es Tevi tik bezgala milu… Vienmēr esmu mīlējis, no pirmā mirkļa, kad Tevi ieraudzīju… Ja es Tevi tā nemīlētu, iespējams, ar mums nekas tāds nebūtu noticis. Tomēr es neko nenožēloju un nenožēlošu. Cerēju, ka man izdosies kaut kā izgrozīties. Vispirms nedrīkstēju nekādā gadījumā atstāt Dreika mirstīgās atliekas savā istabā, jo policija diez vai noticētu, ka bijām samainījušies numuriem. Tāpēc pārnesu nelaiķi viņa guļamistabā un ieliku gultā arī zamša maisiņu. Tā tiešām ir likteņa ironija — Dzims tik daudzus gadus staipījis maisiņu sev līdzi un tā arī nespēja to atdot īstajam īpašniekam… Tiesa, viņam atlikuši vēl divi maisiņi. Koridorā nevienu nesastapu, un es varēju izslīdēt pa ārdurvīm, iepriekš aizslēdzis no Dreika istabas puses durvis, kas šķīra mūsu numurus. Protams, Dreika drānas un klausāmo aparātu es arī pārnesu viņa guļamistabā un rūpīgi noslaucīju no aparāta savus pirkstu nospiedumus. Labi, ka neaizmirsu to izdarīt. Pēc tam nogāju hallē un sāku gaidīt brokastlaiku. Brokastis un sastapšanos ar Dzimu Everhardu! O, tagad gan es viņu pazinu! Cilvēka acis ir kaut kas tāds, ko laiks nespēj iznīcināt. Vārdu var mainīt, bet skatiens paliek vecais. Vēlāk, sarunājoties ar Skotlendjarda inspektoru, es drudžaini domāju, kā izkļūt no šis drausmīgās situācijas. Varbūt pārtraukt ceļojumu un atkal izgaist štatu plašumos? Bet kā lai nemanīts aizbraucu? Ari izmeklēšanu mani nervi neizturētu, to es skaidri zinu. Turklāt viss pagātnē slēptais nāktu gaismā. To pieļaut nedrīkstēja. Apņēmos ceļot tālāk. Kopā ar cilvēku, kurš zvērējis mani nogalināt un kurš otrreiz vairs nekļūdīsies. Turpmākās naktis Londonā es aizbarikādēju savas durvis un, ieklausīdamies katrā troksnītī, lādēju savu likteni. Pamazām man radās plāns. Vispirms es kontinentā nopirkšu pistoli pašaizsardzībai — muitnieki nekad nepārbauda amerikāņu tūristu bagāžu. Otrkārt, nolēmu izdevīgā brīdī pateikt Džimam Everhardam, ka esmu drošā vietā aizsūtījis vēstuli ar precīzu Dreika nonāvēšanas aprakstu un, ja ar mani kaut kas noliks, vēstule tūdaļ nonāks Skotlendjardā. Un es vēstuli tiešām uzrakstīju! Taču apdomājos un to nenosūtīju. Tās saceltais skandāls būtu tik liels, ka uz visiem laikiem iznīcinātu Tavu karjeru. Un to, vismīļā Sibilla, es nevaru pieļaut ne par kādu cenu! Pat par manas dzīvības cenu ne… Bet Everhardu es brīdināju, ka vēstule ir nosūtīta. Viņš neteica ne vārda, tikai raudzījās manī ar dzīvniecisku naidu. Tomēr ceru. ka tuvākajā laikā aiz piesardzības viņš neko neuzsāks. Nicā es pametīšu grupu, noīrēšu auto un došos pie Tevis uz Sanremo. Šķiet, ka Skotlendjarda inspektors mūs nepavadīs, un tāpēc domāju, ka neviens neaizkavēs manu aizbraukšanu. Sacīšu, ka ceļojums slikti atsaucas uz manu veselību, ka nepanesu klimatu — gan jau kaut ko izdomāšu. Tik ļoti gribas ticēt, ka pēdējo notikumu gaismā mūsu šikie savstarpējie konflikti izgaisis nebūtībā! Es tā lepojos ar Tevi, tik ļoti vēlos, lai mēs atkal kļūtu laimīgi! Zinot Tavu impulsīvo dabu, neatklāju Dreika slepkavas tagadējo vārdu. Ja viņam tomēr izdosies mani nobendēt, tu esi spējīga ziedot gan savu lielo talantu, gan nākotni, lai tikai Dzims nepaliktu nesodīts. No visas sirds lūdzu — nedari to! Ja mani nogalēs, nekavējoties pamet Sanremo, turies pēc iespējas tālāk no Lautona grupas! Tūdaļ dodies uz Dženovu un ar pirmo kuģi atgriezies štatos! Dari to manis dēļ! Neizposti savu dzīvi! Lai pagātne guļ, kur tā aprakta. Ticu, ka viss beigsies labi. Par savu ierašanos telegrafēšu. Kad satiksimies, mums sāksies otrs kāzu ceļojums… Bet pagātne un Dzims Everhards uz visiem laikiem izgaisis no mūsu atmiņas. Šoreiz patiešām uz visiem laikiem…

Tevi ļoti mīlošais Volters.

Pēc vēstules izlasīšanas Dafu pārņēma pilnīga bezcerība. Atrisinājums bija tik tuvu — un atkal nekā! Ka Hjū Dreika slepkavība bija nejauša, viņš nojauta jau Londonā. Taču trīskārtīgais slepkava bija jāatklāj un jātiesā. Vēstulē viņa klātbūtni varēja just katrā rindā. Bet kā lai tagad uzzina, kurš no tūristiem ir Everhards? Teits, Kenavejs, Vivians? Ross? Varbūt Minčins? Benbovs vai Kīns? Un ja nu Fenuviks? Nē, pēdējais atkrīt, jo viņš Nicā pameta grupu un nevarēja nošaut Honivuda sievu… Ja Dafs nevēlējās, lai par viņu rēktu viss Skotlendjarda personālais sastāvs, slepkava bija jāatrod! Inspektors iebāza vēstuli kabatā un izgāja hallē. Tur viņu apstādināja līdz nāvei pārbiedētais doktors Lautons.

— Portjē man teica, ka atkal notikusi slepkavība. Ko nogalināja šoreiz?

— Honivuda sievu. Nošāva liftā. Tieši man blakus. Minūti pirms tam, kad viņa taisījās man uzrādīt Dreika un Honivuda slepkavu. Slepkavu, kas ceļo jūsu grupā.

— Manā grupā? — Lautons ievaimanājās. — Tagad arī es tam ticu. Ticēju arī agrāk, tikai centos sev testāstīt, ka tas nav iespējams. Tagad tiešām nav vairs jēgas turpināt ceļojumu. Tās ir beigas.

Dafs sapurināja sabrukušo grupas vadītāju.

— Tās nav beigas, doktor! Ceļojums noteikti jāturpina. Ceru, ka jūs man palīdzēsiet. Turklāt pēdējais upuris nebija no jūsu grupas. Teorētiski šī slepkavība neskar nevienu no jūsējiem. Vietējā policija kādu no jums var iztaujāt vienīgi kā iespējamo liecinieku. Pēc dažām dienām vai pat ātrāk jums atļaus mierīgi turpināt ceļojumu.

— Mierīgi!?

— Jā. Slepkava savu ir paveicis, un, ja jūs turpināsiet iecerēto maršrutu, viņš jutīsies pilnīgā drošībā. Pārējais ir mana un Skotlendjarda darīšana.

— Lai notiek, — doktors Lautons piekrita. — Ja jau jums liekas, ka tā vajag… Bet pēdējā slepkavība mani ir galīgi izsitusi no sliedēm. Trīs nāves — tas pat pasaules ceļojumam ir par daudz!

— Es jūs saprotu. Tomēr, lūdzu, turieties kā vīrs!

Dafs gariem zobiem tiesaja vakariņas, kad restorānā ienāca Pamela Potere un tuvojās viņa galdiņam.

— Gribat zināt jaunumus? Mēs ar misteru Kenaveju tūdaļ pēc ierašanās viesnīcā devāmies izlūkot apkārtni. Markam gadījās brīvs brītiņš, jo misters Teits pēc vilciena nolikās atpūsties. Tikko atstājām viesnīcu, pie tās durvīm apstājās milzīgs auto. Varat iedomāties, kas no tā izkāpa?

— Kas?

— Mūsu dārgie paziņas Fenuviki!

— Nevar būt! Tiešām viņi?

— Viņi gan. Ļoti steidzīgi. Tomēr neslēpa izbrīnu, ka mēs esam klāt. Esot domājuši, ka mēs ieradīsimies tikai rīt.

— Cikos tas notika?

— Varēja būt divas minūtes pāri septiņiem. Kad mēs ar Marku hallē sastapāmies, pulkstenis nosita septiņas reizes.

— Divas minūtes pāri septiņiem… — Dafs lēnām atkārtoja. Pamela viņam uzsmaidīja un devās uz blakus galdiņu, pie kura jau sēdēja misis Lūsa. Inspektors turpināja automātiski vakariņot. Viņš atcerējās, ka Sibillu Konveju nošāva tieši ceturksni pirms septiņiem…