Ceļojums ar slepkavu

10 KALKUTAS JUVELIERIS

Dafs gaidīt gaidīja kādu ziņu no Pamelas. Rakdainies cauri milzīgajai izziņu, telegrammu, dzimšanas apliecību un citu dokumentu kopiju gūzmai, inspektors ne mirkli neaizmir­sa pasaules tālēs klīstošos Lautona tūristus. Nesen, Dafa pa­matīgi instruēts, ar kompānijas P & 0 tvaikoni uz Kalkutu de­vās seržants Velbijs. Viņš atšķirībā no daudziem Centrālā izmeklēšanas biroja aģentiem bija dzimts londonietis, īstens kokniju pēctecis. Londonu viņš pazina kā savu kabatu un nepavisam neinteresējās par tāljūras zemēm. Tomēr noslēpu­mainie zamša maisiņi uzjundīja Velbijā gandrīz bērnišķīgu ziņkāri. Viņš pat sāka pētīt ģeogrāfijas atlantu cerībā atrast vietu, no kuras tie būtu varējuši parādīties.

— Noslēpuma atrisinājums ir šajos akmentiņos, ser, — Velbijs atkal un atkal atkārtoja.

Tieši šo necilo oļu dēļ seržants bez nožēlas pirmo reizi mūžā pameta dzimto pilsētu.

Pavadījis Velbiju līdz kuģa trapam, Dafs steidzās atpakaļ uz Skotlendjardu. Inspektors neapskauda jaunāko kolēģi un no sirds vēlēja viņam veiksmi Lielā nezināmā atklāšanā.

Apmēram pēc divām nedēļām pienāca pirmā Pamelas Poteres vēstule ar Adenas pasta zīmogu. Dafs ar skubu atgrie­za aploksni un iedziļinājās vēstulē.

Dārgais inspektor Daf! Atvainojiet, ka rakstu tikai tagad. Man gan bija cēls nodoms pirmo ziņojumu sūtit Jums no Portsaīdas, bet… dienas paiet vienā steigā, un naktis ir tik brīnišķīgas! Tā nu mēs pamazām kuļa­mies uz priekšu, blandāmies pa Austrumu tirgiem, apbrī­nojam piramīdas un Sfinksu. Es pat centos iztaujāt Sfin­ksu par mūs interesejošo jautājumu, bet diemžēl atbildi nesaņēmu. Par Portsaīdu klīst baumas, ka tā esot Tuvo Austrumu visizvirtušākā pilsēta, taču misis Lūsa neatļā­va man par to pārliecināties un apsolīja visu izstāstīt pati. Vārdu viņa turēja, bet tikai tad, kad Portsaida iz­gaisa krasta dūmakā. Vispār viņas stāsti ir brīnišķīgi, lai gan pa īstam tos izbaudīt var vienīgi tad, ja pie ro­kas ir lielformāta pasaules karte. Manuprāt, uz zemeslo­des nav tāda kaktiņa, kur viņa jau nebūtu bijusi. Mūsu grupā visi ir sajūsmā par misis Lūsu. Skiet, ka pat Kīns nespēj turēties pretī viņas šarmam…

Esam jau izbraukuši cauri Suecas kanālam. Tāds duļķaina ūdens grāvis smilšu tuksnesi, kurā retumis pa­vīd pusnokaltuši kociņi un daži pelēcīgi ļautiņi, kas ap­kalpo slūžas. Reiz, gaidot slūžu atvēršanos, man radās vēlēšanās izlēkt krastā un nolasīt tiem nabadziņiem re­ferātu par Morisu Sevaljē. Baidos, ka viņi uz mani rau­dzītos kā prātā jukušu. Tādā karstumā tas gan nebūtu brīnums! Toties cik viegli ir elpot nakts vēsumā… Va­kar uz klāja uzlēca lidojošā zivtiņa. Likās, ka viņa prie­cājas mūs redzēt. Es iesviedu to atpakaļ jūrā. Saule pirms rieta kļūst līdzīga milzīgai kvēlojošai pannai. 'Jū­ras ūdenim no saskarsmes ar to vajadzētu sākt vārī­ties… Bet nevārās!

Ievērojot jūsu instrukcijas, es cenšos pēc iespējas biežāk grozīties mūsu kungu sabiedrībā un cītīgi klau­sīties viņu pļāpāšanā. Var manīt, ka tāpēc esmu nonākusi nežēlastībā pie mušu dāmām. Sedija Minčina ir pat pārliecināta, ka es taisos atkantēt viņas Maksitil Nevar noliegt, ka viņš ir mūsu sabiedrības dvēsele… Elmeram Benbovam esmu [āvusi sevi filmēt tik daudz reižu, ka beigu beigās sieva gribēja atņemt nabadziņam kameru! Taču visvairāk esmu savaldzinājusi Stjuartu Vivianu. Pēc konflikta par māņticību viņš un misis Spaisere vairs nesarunājās! Tas ir, no sākuma nerunāja tikai viņa, bet pēc tam arī viņš vairs nepūlējās atjaunot seno draudzī­bu. Tā kā mums neizdevās neko izdibināt par Viviana pagātni, nolēmu, ka ir laiks sākt par viņu nopietni inte­resēties. Irēna, zināms, kļuva nikna un mainīja taktiku. Galu galā misters Vivians ne bez nožēlas ļāvās no jau­na paverdzināties. Kā nu ne — džentlmenis bija iedomā­jies, ka mana interese par viņa pagātni ir visciešākā saistībā ar mūsu kopējo nākotni. Ak, šie pusmūža vīrie­ši…

Pietiks rakstit par niekiem, pāriešu uz nopietnākām lietām. Vakar ap pusnakti, kad pēc kārtējās patīkamās patērzēšanas ar vienu no slepkavas kandidātiem (Jums jāatzist, ka es nopietni izturos pret saviem aģentes pie­nākumiem!) devos uz savu kajiti, pēkšņi pamanīju, ka kapteinis Kīns ošņājas pie Viviana durvīm. Ieraudzījis mani, viņš kaut ko nesaprotamu noburkšķēja un izgaisa koridora pustumsā. Kapteinis ne par matu nav mainī­jies, atkal tie paši blēža triki! Un tomēr viņš nav tas, ko mēs meklējam. Jāpiemin vēl ilgstošas pārrunas ar mis­teru Rosu. Tās galvenokārt grozījās ap visai saturīgu tēmu: Takomas mežu rūpnieciskā izmantošana Rosa jaunībā un tagad. Ja pareizi esmu sapratusi, tad agrāk Takomā mežu bija vairāk, bet biznesmeņu — mazāk. Vārds "koksne" atkārtojās tik bieži, ka manas smadze­nes pārvērtās malkā… Teitu apburt man neizdevās. Visus manus pūliņus viņš atvaira ar ledainu pieklājību. Varbūt misteram Teitam nepatīk, ka pārāk bieži uzturos Marka sabiedrībā? Ko lai dara — Marks ir tik jauns, un es — tik jauka…

Kā redzat, nevienu grupas vīrieti neesmu atstājusi no­vārtā. Rezultāts — čiks. Ja nu vienīgi vakarējais piedzī­vojums ar Klnu?

Mēs tuvojamies Adenai. Misis Lūsa solās vest mani vakariņās savā iemīļotā krodziņā. Nešaubos, ka visi viesmīļi viņai tur ir seni draugi. Tādi misis Lūsai ir visur. Man Adena no jūras puses atgādina pārkarsētu tiģeli, ko aizmirsuši izņemt no cepļa. Jau iztālēm nāsis kutina Austrumu aromāti. Tie ir tik spēcigi, ka gribas aizvērt iluminatorus. Misis Lūsa gan apgalvo, ka tie man iepatik­šot ies. Tieši šo aromātu dēļ viņa ik pa laikam izīrējot sa­vu Pasadenas villu un steidzot pasūtit biļeti kārtējam Austrumu kruizam.

Tikko kā kajitē mani apciemoja Sedija Minčina. Uz mirkli apspiedusi greizsirdību, viņa mani iztaujāja par Adenas dārglietu tirgu. Diemžēl nevarēju sniegt vi­ņai nekādu informāciju šajā svarīgajā jautājumā. Baidos par Maksiti. Ja tā turpināsies, viņam nāksies iegādāties pāris pamatīgu seifu, lai tajos ievietotu visus Sedijas pirkumus…

Ak vai, inspektor! Pati redzu, ka no manis kā detek­tīva nav nekādas jēgas… Cerēsim, ka Indijas okeānā man veiksies vairāk.

Patiesā cieņā — Pamela Potere.

Pēc tam kad Pamelas vēstuli bija izlasījis arī Heilijs, Dafs neslēpa vilšanos.

— Pirmoreiz mūžā es cerēju uz sievietes intuīciju, — Dafs melanholiski teica. — Tā man vajag! Šī informācija nav iz­tērētā vēstuļpapīra vērta.

— Viņa tomēr atstāj ļoti dabisku un sirsnīgu iespaidu, — Heilijs centās draugu mierināt. Bet Dafs negribēja samierinā­ties.

— Kāds labums no viņas dabiskuma? Varbūt tāpēc slepka­vu ir sākusi mocīt sirdsapziņa un viņš tai ir lūdzis piedoša­nu par vectētiņa nejaušo nogalināšanu? Ko lai iesāku ar šo lirisko pļāpāšanu? Neviena konkrēta fakta!

— Kad viņiem pievienosies Velbijs?

— Kāds laiciņš vēl paies. — Dafs nopūtās. Jaunās ziņas nāca pārāk lēni…

Ik vakaru inspektors pētīja Lautona sastādīto ceļojuma maršrutu. Iztēlē viņš kopā ar grupu kuģoja pāri Indijas okeā­nam, nonāca Bombejā, no turienes devās uz Deli un Agru, pēc tam cauri Benaresai uz Kalkutu… Pēkšņi no Kalkutas Dafs saņēma no Pamelas dīvainu telegrammu:

"Ja tuvumā ir kāds no jūsu draugiem, lai viņš nekavējoši uzmeklē mani viesnīcā Great Eastern. Drīz ar kuģi Malaya dosimies tālāk pa maršrutu Ranguna, Penanga, Singapūra."

Nākamā dienā Pamelas lūgumu uzzināja Kalkutas Skot­lendjarda rezidents. Viņam tika uzdots telegrammas saturu paziņot Velbijam. Pēc tam iestājās ilgs klusuma periods. Dafs nevarēja vien nolādēt to brīdi, kad bija izšķīries lūgt palīdzī­bu vieglprātīgai skuķei.

Beidzot tomēr pienāca vēstule ar Rangunas zīmogu. In­spektors nepacietīgi uzplēsa aploksni.

Šī vēstule Dafu un viņa priekšniecību ieinteresēja daudz vairāk nekā iepriekšējā.

— Man nepatīk, ka Velbijs acīmredzot ir nolēmis ar visu tikt galā viens pats, — šefs sacīja.

— Varbūt viņam vēl vienkārši nav ko mums ziņot? — Dafs prātoja. — Vismaz nekā konkrēta? Domāju, ka Velbijs ar mums kontaktēsies tikai tad, kad viņa rīcībā būs tieši pie­rādījumi. Pamela tomēr varēja arī kļūdīties, svešas valodas skaņās uztverot to "Džimu Everhardu".

— Kāpēc viņš interesejas par Vivianu?

— Iespējams tāpēc, ka negribēja atstāt bez ievērības ne­vienu mis Poteres sniegtās informācijas detaļu. Viņš taču al­laž ir izcēlies ar savu skrupulozitāti! Varbūt aizsist uz Kalkutu telegrammu, lai nopratina juvelieri?

— Nesteigsimies. Vispirms jāuzzina Velbija plāni. Juve­lieri nopratināt nav grūti, bet ja nu viņš pēc tam brīdina Everhardu? Turklāt viņa atbilde ir zināma: "Nesaprotu, ko jūs no manis gribat!"

Dafs ielūkojās savā kalendārā.

— Šodien Lautona tūristi ierodas Honkongā. Tur viņi uz­turēsies nedēļu, dosies arī īsās ekskursijās Ķīnas vidienē. Tā kā mana papīru pētīšana ir beigusies — diemžēl, bez īpašiem panākumiem —, laiks doties ceļā uz štatiem un no turienes uz Honolulu.

— Nevarat vairs norimties Londonā? — Šefs pasmaidīja.

— Kad domājat pacelt enkuru?

— Tiklīdz dabūšu biļeti uz pirmo kuģi, kas dodas uz Ņu­jorku.

Tāda iespēja radās jau nākamajā rītā. Ātrgaitas laine­ris nesa Dafu preti puspasauli aptvērušā nozieguma atri­sinājumam.

Ņujorkā viņš sāka ar Honivudu pāra pagātnes izzināša­nu, taču neatklāja neko, par ko jau nebūtu ziņojuši Amerikas kolēģi. Sibillas un Voltera draugi pastāstīja, ka abi Ņujorkā ieradušies pirms piecpadsmit gadiem, bet neviens nemācēja pateikt — no kurienes. Dafs pārliecinājās, ka amerikāņi par pagātni neinteresējas, viņus saista vienīgi tagadne. Kam gan vajadzīgs atcerēties senas lietas? Arī Data demonstrētie zam­ša maisiņi visiem bija tumša bilde.

Tukšs numurs izrādījās arī seifa atslēdziņa. Ņujorkas po­licija palīdzēja inspektoram noskaidrot, ka tā neatbilst ne Teita, ne Lautona seifiem. Turklāt laipnais kriminālās meklē­šanas nodaļas šefs informēja angļu kolēģi, ka ikvienam Ame­rikas pilsonim var būt seifi dažādās valsts bankās un arī ār­zemēs. — Tas mazliet paplašina meklējumu rajonu, vai ne? — Viņš smaidīdams uzlūkoja sadrūmušo inspektoru.

Dafs tomēr netaisījās padoties. Viņš devās uz Bostonu un noskaidroja, ka Marks Kenavejs nāk no visai godājamas pirmieceļotāju dzimtas. Pitsfīldā nedaudzie Fenuvika draugi (starp citu, tikpat vīzdegunīgi un plātīgi kā viņš) vienā balsī apgalvoja, ka jancīgais vīrelis esot pilsētas sabiedrības lep­nums. Akronā Benbova kompanjons inspektoru tūdaļ nosēdi­nāja pie ģimenes galda un pusdienojot pavēstīja, ka "visos četrdesmit astoņos štatos neatrast krietnāku un godīgāku cil­vēku par Benbovu". Un vēl kompanjons lūdza paziņot Elmeram Benbovam, lai tas nedomājot aizsēdēties visādās tur Ķīnās, jo mājās darījumi atkal sākuši iet kalnup.

Makša Minčina Čikāgas paziņas galvenokārt smaidīja un klusēja. Ievērojamā gangstera drauģeļi raustīja plecus un sirsnīgi aicināja Skotlendjarda inspektoru biežāk apciemot pa­saules labāko pilsētu. Neko neuzzinājis par Makša pagātni, Dafs tomēr saprata, ka mistera Minčina aizceļošana nevienu nav apbēdinājusi.

Džonu Rosu Takomā cienīja visi. Gan kā veiksmīgu biz­nesmeni, gan kā pastāvīgu visrespektablāko klubu apmeklē­tāju. Arī Stjuarts Vivians Sanfrancisko bija godājams pilso­nis, lai gan par viņa pagātni, protams, neviens neko pateikt nevarēja.

Vakarā piejūras viesnīcā "Fermonta" Dafs apkopoja Ame­rikas ceļojuma rezultātus. Tie bija gaužām neapmierinoši. Iz­ņemot Maksi Minčinu, pārējie Lautona grupas džentlmeņi savās dzīvesvietās bija visu cienīti un godāti pilsoņi. Un, ja atskaita Marku Kenaveju, viņš absolūti neko nebija uzzinājis par šo džentlmeņu pagātni. Bet tieši Minčinu un Kenaveju inspektors nezin kāpēc vismazāk turēja aizdomās par Dreika slepkavību. Pats dīvainākais bija tas, ka viņš nekur nespēja atrast kapteiņa Kīna pēdas! Un tomēr Dafs gandrīz bija ar mieru piekrist Pamela i: Kīns varēja būt gan blēdis, gan sīks afērists, bet viņš nebija Hjū Morisa Dreika slepkava…

Dafs piegāja pie loga. No augšējā stāva pavērās lielisks skats uz uguntiņās mirgojošo Ķīniešu kvartālu, līcī peldoša­jām apgaismotajām laivām un pretējā krasta debesskrāpju si­luetiem. Savulaik viņi ar Čārliju Čenu jau bija priecājušies par šo ainu…

Pie durvīm klauvēja izsūtāmais. Viņš pasniedza inspekto­ram telegrammu no Londonas.

"No Kobes Velbijs ziņo, ka lieta tuvojas atrisinājumam. Honolulu saņemsiet savu meklējamo. Dodieties nekavējoties turp!"

Tātad Velbijam ir paveicies! Dafs neapskauda seržantu — Skotlendjardā rezultāts vienmēr bija augstākā cieņā nekā konkrētā izpildītāja vārds. Žēl, protams, ka veiksme atmaskot slepkavu šoreiz uzsmaidīja citam, bet nākamo reizi varbūt laime būs viņa pusē. Galvenais, ka slepkava neizbēgs pelnīta­jam sodam!

Divas dienas vēlāk inspektors Dafs jau bija ceļā uz Havaju salām. Pēc viņa aprēķiniem kuģim Honolulu ostā jānonāk divdesmit stundas ātrāk, nekā tur no Jokohamas ieradīsies tvaikonis ar Lautona tūristiem.

Pietiks laika sastapties un no sirds izpļāpāties ar seno draugu Čārliju Čenu. Un pēc tam — pie lietas! Kāda laime, ka tas viss beidzot būs galā. Lai pārsteigums būtu lielāks, viņš nolēma Čārlijam par savu ierašanos netelegrafēt.

Divas dienas Dafs priecājās par brīnišķīgo ceļojumu. Tre­šās dienas rītā radists viņam pasniedza dienesta radiogrammu.

"Jokohamā nogalināts Velbijs. Atrasts dokos pēc Lautona grupas aizbraukšanas. Everhards jāatgādā Londonā dzīvs vai miris."

"Labāk miris," Dafs nodomāja, iztēlē ieraudzīdams jauko seržantu, kas tik ļoti vēlējās atklāt zamša maisiņu noslē­pumu.