Ceļojums ar slepkavu

1 LIETUS PIKADILLI LAUKUMĀ

Skotlendjarda inspektors Dafs lēni soļoja pa lietū mirdzo­šo Pikadillī asfaltu. Caur biezo Sentdžeimsa parka lapotni viņš tik tikko saklausīja Bigbena kurantu sitienus. Tie lieci­nāja, ka ir iestājusies 1930. gada sestā februara desmitā vakara stunda. Lai gan notikumu tālākajā gaitā tam nebūs nekādas nozīmes, tomēr, ja runa ir par Skotlendjarda inspektoriem, der paturēt prātā precīzus datumus, stundas un minūtes.

Parasti nosvērtais un labdabīgais inspektors Dafs tajā vakarā bija nīgrs. Augu dienu, tāpat kā daudzas iepriekšē­jās, viņš nīka tiesā, kur izskatīja bezgalgaru un apnicīgu lietu, kas, paldies Dievam, nu bija pabeigta. Tiesnesis melnā, atbaidošā beretē nolasīja nāves spriedumu neliela auguma drūmam vīrelim. Dafs zināja, ka bargais sods piepriests taisnī­gi. Necilvēcīgais, gļēvais slepkava tādu galu ir pelnījis. Tiesa, šī niecība lieliski mācēja slēpt pēdas. Skotlendjardam sen ne­bija gadījies tik grūti atklājams noziegums, reizēm pat šķita, ka to nemūžam nevarēs izdarīt. Un tomēr metode uzvarēja. Metode un mazliet veiksmes, kas slēpās kādai draugaļai ne­vērīgi uzšņāptā zīmītē. Patiesībā zīmītē nebija nekā vērā ņe­mama, taču inspektors Dafs prata satvert veiksmi arī tad, ja tā karājās pavisam tievā diedziņā. Satvert un sekot tai līdz galīgai uzvarai. Tagad tas viss jau bija iegrimis pagātnē. Tālā pagātnē.

Pēkšņi no mīkstās filca platmales uz viņa nosalušā degu­na uzpilēja ūdens lāse. Inspektors nodrebinājās un ciešāk sa­vilka kaklautu. Viņš tikko kā bija atstājis kinoteātri, kurā ie­griezās izvēdināt galvu pēc nogurdinošā tiesas procesa. Filma izrādījās viduvēja, bet tajā redzamā dienvidu jūra un pie­krastes palmas uzvandīja atmiņā tālo Sanfrancisko, kur viņš savulaik bija iepazinies ar detektīvu, kas dzīvoja līdzīgā sau­lainā vietā. Gadījuma pēc Sanfrancisko sastaptais policijas seržants savā dzimtajā Honolulu vāca pierādījumus noziegu­miem, nepievērsdams uzmanību tropu eksotikai. Havaju salu ziedu krāšņums, mirdzošās viļņu rotaļas liedagā, maigās vē­ja šalkas palmu lepnajās galotnēs viņam šķita parasta ik­diena… Inspektors viegli pasmaidīja.

Viņš klīda pa Pikadillī laukumu bez jebkāda mērķa. Te viss bija piesātināts ar atmiņām. Vēl nesen viņš Vainstrītas komisariātā strādāja par iecirkņa inspektoru. Dafam bija uz­ticēts viens no elegantākajiem Londonas rajoniem, un tieši Pikadillī kļuva par viņa iemīļoto "medību lauku". Re, tajā aristokrātiskajā klubā, kura fasāde šobrīd tinās smidzekļa plīvurā, viņš aizturēja baņķieri — izsludinātais bankrots galī­gi neatbilda kunga lepnajam dzīvesveidam. Bet tajā satumsinātajā skatlogā starp manekeniem un Parīzes tualetēm viņš reiz atrada burvīgas francūzietes līķi, kuras noslepkavošana sākumā šķita pilnīgi bezjēdzīga. Greznais Bērklija hotelis iz­cēla no aizmirstības dzīlēm nekrietnu šantāžistu, kuru viņš saņēma ciet lepna luksusa numura vannasistabā. Pāris so­ļu tālāk Dafs reiz brūni iedegušam vīrietim iečukstēja ausī dažus tādus vārdus, pēc kuriem momentāni nobālējušais aug­stāko aprindu slepkava (viņu sen jau meklēja Ņujorkas poli­cija) tika bez pretošanās aizvests uz komisariātu. Turpat pretī esošajā restorānā "Princis" Dafs divas nedēļas pēc kār­tas tiesāja negaršīgas vakariņas un novēroja cilvēku, kurš iedomājās, ka elegantais uzvalks un pielīmētās ūsiņas pada­rījušas viņu nepazīstamu. Beidzot klāt arī Pikadillī laukuma stūris. Tas lika atcerēties tās trauksmainās pusnakts minū­tes, kad savstarpējā apšaudē viņš ņēma ciet briljantu zagļus lielajā juvelierveikalā.

Lietus kļuva aizvien brāzmaināks, un Dafs nolēma to pār­laist tuvākajā pavārtē. No turienes viņš vēroja nebeidzamās reklāmu ugunīs mirgojošo, labi pazīstamo laukumu. Vairoties no peļķēm, steidzās reti gājēji… Pēc brīža Dafs atstāja savu patvērumu un devās uz šauru, vāji apgaismotu ieliņu. Apmē­ram divdesmit metru no Pikadillī laukuma viņš apstājās pie drūmas celtnes ar aizrestotiem pirmā stāva logiem. Ieeju ap­gaismoja blāva spuldzīte. Šos pakāpienus viņš bija minis tūkstošiem reižu. Dafu pārņēma ilgas pēc senajiem darbabied­riem, un viņš izlēmīgi devās iekšā Vainstrītas komisariātā.

Pazīstamajā kabinetā tagad priekšniekoja inspektors Heilijs. Ieraudzījis Dafu, viņš atplauka sirsnīgā smaidā.

— Sveiks, draudziņ! Man tieši trūka sarunu biedra!

— Man arī, — Dafs atsaucās, novilka mitro lietusmēteli un piemetās uz krēsla pretī Heilijam.

— Šķiet, šodien te nav daudz darba? — viņš painteresē­jās. Caur puspievērtajām durvīm varēja redzēt divus detektī­vus, kas garlaikoti šķirstīja avīzes.

— Nepiesauc nelaimi. — Heilijs jokodamies pakratīja pirkstu. — Pēc pāris stundām dosimies papurināt vienu kazi­no, bet mūsdienām tā ir tīrā bērnu spēlīte. Starp citu, ļauj te­vi apsveikt!

— Ar ko?

— Kā — "ar ko"? Skaidrs, ka ar Barova lietas pabeigša­nu. Šefs personiski tevi atzīmēja, uzsvērdams tavu "inteliģen­to stilu un reti sastopamo neatlaidību", — skan taču lepni, vai ne?

Dafs atmeta ar roku un izņēma no kabatas pīpi.

— Rīt kā parasti šī lieta jau būs aizmirsta, — viņš no­rūca.

Heilija skatiens pauda līdzjūtību.

— Tev vienkārši nepieciešama atpūta. Zinu, kā tas ir. Kad darbiņš paveikts, viss apriebjas lidz kaklam. Vienīgais glābiņš — ķerties pie jaunas lietas. Un cik ātri vien var, lai ne­paliek laika skumīgām pārdomām par mūsu profesijas derī­gumu. Pieņemsim, ja tu būtu manā vietā…

— Es jau tur esmu bijis. — Dafs pasmaidīja.

— Tiesa gan. — Heilijs mazliet apjuka. — Bet es tevi tik un tā apsveicu. Tā Barova lieta ir visīstākā paraugstunda.

— Man vienkārši palaimējās, — Dafs teica. — Atceries trīs mūsu nelaiķa šefa sera Frederika Brūsa noteikumus: lai gūtu panākumus, labam detektīvam nepieciešamas smadzenes, pamatīgi jāstrādā un vajadzīgs kāds nieks veiksmes. Turklāt galvenais ir tieši šis nieks.

— Nabaga sers Frederiks, — nopūtās Heilijs.

— Es viņu šovakar atcerējos. Viņu un to ķīniešu detektī­vu, kas galu galā tomēr atrada viņa slepkavu.

— Tu runā par to Havaju salu oriģinālo savdabi? Seržantu Čenu?

— Jā, Čārliju Čenu. Tagad arī viņš paaugstinats par in­spektoru. Savā Ilonolulu.

— Vai viņš tev raksta?

— Reizēm. — Dafs aizdedzināja pīpi un ar baudu ievilka dūmu. — Man nav daudz brīva laika, bet, lai atbildētu Čārlijam, brītiņš atrodas. Gandrīz varu teikt, ka esmu viņam pie­ ķēries. Re, te ir viņa pēdējā vēstule. — Viņš izvilka no kaba­tas aploksni un apmulsis piemetināja: — Daudz jau viņš ne­raksta, bet…

Heilijs iegrozījās ērtāk, lai klausītos. Lasot sīkā, glītā rok­rakstā rakstīto vēstuli, Dafa balss skanēja maigi, reizēm lū­pu kaktiņos pavīdēja smaids. Bija grūti iedomāties, ka šis cilvēks iedveš šausmas visiem Londonas noziedzniekiem.

Dafs nesteidzīgi iebāza vēstuli atpakaļ aploksnē. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja Heilija sejā neticīgu smaidu.

— Patiešām burvīgi, — Heilijs beidzot sacīja. — Un kāds satriecošs naivums! Un šis vīrs notvēra sera Frederika slep­kavu?

— Čārlija naivums ir maldinošs. īstenībā viņš ir neparasti inteliģents un apveltīts ar milzīgām darba spējām un pacietī­bu. Viņam līdzīgie krāšņo jebkuru profesiju, nerunājot nemaz par mūsējo. Tiešām žēl, ka viņa talants izčākst Honolulu. Tomēr iespējams, ka viņam taisnība: vislaimīgākā dzīve ir mierīga dzīve.

— Lai tā būtu, — Heilijs piekrita. — Tikai mēs nu gan par to nekad nevarēsim pārliecināties. Vai tu jau taisies pro­jām?

— Došos mājup. Šurp nācu ar smagu sirdi, bet pasēdēju ar tevi, un palika vieglāk.

— Tev būtu laiks precēties.

— Esmu jau precējies. Ar Skotlendjardu. Nekam citam ne­atliek laika.

— Es gan nedomāju, ka Skotlendjards spēj aizstāt kriet­nu mājasmāti, bet tā ir tava darīšana. Lai nu kā, tev nenāk­sies ilgi gaidīt to telefona zvanu, par ko tik tēlaini raksta tavs ķīniešu draugs. Tiklīdz tas atskanēs, tava grūtsirdība izkūpēs kā dūmi.

— Vēl viņš raksta par ūdeni, kas plūst un plūst pa vienu un to pašu noteku cauruli, — atgādināja Dafs.

— Tā viņš raksta gan. Taču šķiet, ka tev nav nekas iebil­stams pret tādu lietu kārtību.

— Taisnība. Var pat teikt, ka šī nemainīgā kārtība ir mans vienīgais mierinājums. Paliec sveiks, un lai tev veicas kazino purināšanā!

Dafs, kas nākamajā rītā tieši astoņos ieradās savā Skot­lendjarda kabinetā, atkal bija spēkos pārliecināta, ideāla po­licijas inspektora paraugs. Veselīgā sejas krāsa daiļrunīgi liecinaja par Jorkšīras fermā aizvadīto jaunību. Pavirši iz­šķirstījis avīzes, Dafs piebāza pīpi un taisījās iedziļināties jaunākajā "Daily Telegraph" numurā. Pēkšņi uz viņa galda skaļi un neatlaidīgi iezvanījās telefons. Dafs pavērās pulkste­nī. Bija piecpadsmit minūtes pāri astoņiem. Viņš pacēla klau­suli.

— Sveiks, draudziņ! Vai es neteicu, ka zvans nebūs ilgi jāgaida? Pirms minūtes saņēmu ziņojumu, ka Brūma viesnīcā aizvadītajā naktī nogalināts kāds vīrietis.

— Brūma viesnīcā? — Dafs neticēja savām ausīm. — Vai esi pārliecināts, ka tas noticis tieši tur?

— Tiešām, izklausās gandrīz neticami, — Heilijs piekrita.

— Bet šaubu nav — tajā aristokrātiskajā rezervātā ir notiku­si slepkavība. Nogalināts kāds amerikāņu tūrists no Detroitas. Nobendēts miegā. Man tūdaļ iešāvies prātā tu. Gan mūsu vakarējās sarunas sakarā, gan tāpēc, ka tas ir tev labi zināms rajons. Tu tur esi izošņājis katru stūrīti. Ar šefu esmu jau vienojies. Pēc ceturtdaļstundas saņemsi oficiālu rīkojumu. Sēsties mašīnā un laid prom pie Brūma. Es arī došos turp.

Dafs vēl nebija nolicis klausuli, kad kabineta durvīs parā­dījās šefs.

— Slepkavība Hafmūnstritā. — Viņš pasniedza inspekto­ram norīkojumu. — Heilijs lietas izmeklēšanai ieteica jūs. Labs priekšlikums. Dodieties turp bez kavēšanās. Vēlu veiksmi.

Mirkli vēlāk Dafs kopā ar fotogrāfu un daktiloskopistu jau sēdās zaļajā mazlitrāžas automobilī, kas gaidīja pie durvīm. Lietus vairs nelija, bet Londonas ielas tinās mitrā, biezā mig­lā. Policijas spalgās sirēnas pavadīti, viņi lēni slīdēja garām tikko samanāmajiem laternu stabiem un jutās kā spokainās milzu pilsētas vienīgie iedzīvotāji. Tomēr pilsēta bija pilna ikdienas rosības.

Dafs pēkšņi atcerējās vakar redzēto filmu. Pasaule, kas at­klājās caur mašīnas logu, kā diena no nakts atšķīrās no ek­sotiskajā kinolentē attēlotās pasaciņas… Tikpat pēkšņi, kā uzradusies, burvīgā pasaule izgaisa no inspektora atmiņas. Ceļš, kas veda pretī jaunam uzdevumam, tūdaļ būs galā. Bet varbūt tas tikai sāksies? Dafs to nezināja. Taču viņš jau bija vēl nezināmās lietas varā. Aizmirstībā nogrima gan filma, gan vakarējā grūtsirdība, gan Čārlijs Čens.

Arī Čārlijs Čens tobrīd nedomāja par inspektoru Dafu. Pasaules otrā malā valdīja nakts. Honolulu policijas inspek­tora formā tērpts diža auguma vīrs no savas mājas lieveņa apcerīgi lūkojās uz mēnessgaismā vizmojošo Vaikiki pludmali un attālās pilsētas ugunim. Čārlijs Čens bija rāmas dabas, un pašlaik viņš izbaudīja vienu no vismierīgākajiem sava mūža brīžiem.

Viņš neko nezināja par telefona zvanu Skotlendjarda ka­binetā, un viņa iztēlē neparādījās mazais, zaļais auto, kas peldējās Londonas biezajā miglā. Arī viņa sestais prāts nesignalizēja par veco vīru, ko kāds bija nožņaudzis ar siksnu.

Iespējams, ka Čārlija Čena pārliecība par ķīniešiem piemī­tošo sesto prātu tomēr bija maldīga?