Ceļojums ar slepkavu

18 PAMELAS POTERES SARAKSTS

Ķiniešu paruna sasmīdināja kapteiņa palīgu, un viņš, lai paglābtu Kašimo no bargas Sedijas Minčinas dusmām, piedāvāja japāni norīkot par apkopēju trešās klases kajītēs apak­šējā klaja. Praktikants tūdaļ aizcilpoja apgūt jauno darba lau­ku, bet Čārlijs devās uz savu kajīti un vēlreiz iedziļinājās Da­fa piezīmes. Kašimo atradums liecināja, ka atslēdziņa zem uz­līmes visdrīzāk paslēpta pēc tam, kad Velbijs bija izzinājis tās iepriekšējo atrašanās vietu. Tātad tūlīt pēc tam, kad ku­ģis atstāja Jokohamas ostu: Jaunā slēptuve tik tiešām bija viltīgi izdomāta. Slepkavas velnišķīgo gudrību pierādīja arī tas, ka uzlīmi viņš nospēra tieši Minčiniem. Lūdzu, policistu kungi, kāda brīnišķīga ēsma!

Šī bija pirmā nakts ceļojuma laikā, kad Čārlijs varēja mierīgi aizmigt. Labā noskaņojumā viņš no rīta izgāja uz pastaigu klāja, kur jau sparīgi vingroja Minčins.

— Kolosāls laiciņš pēc vētras! — viņš apsveica inspek­toru.

— Pēc kādas vētras? — Čārlijs nesaprata.

— Nu tak pēc tās, kas vakar plosījās manā ballītē! To skandālistu deļ es pat nobijos, ka jūs tomēr liksiet lietā rokudzelžus. Draņķi tādi! Šitā sabojāt manu kolosālo noskaņoju­mu un jusu medības…

— Ceru, ka jūsu noskaņojums uzlabosies Benbova kinovakarā, bet medību gaitu nevar iespaidot nekādi skandālisti.

— Starp citu, mēs ar Sediju vakar pārcietām vēl vienu skandālu, — Maksis teica. — Turklāt paši savā kajītē.

— Nevar būt… Un kas to izraisīja?

— Ja tas jūs interesē, bija tā. Pēc izjukušā banketa mana večiņa tonusa pacelšanai izteica vēlēšanos palēkāt danču zā­lē. Bet, kad jau neiet, tad neiet. Uz trapa viņai nolūza papē­dis un nācās steidzīgi atgriezties kajītē pēc citām kurpēm. Vai varat iedomāties, ko viņa tur ieraudzīja? Atvērtā čemodā­na rakņajās kajīšu apkopējs!

— Cūcība! — Čārlijs sašutis iesaucās. — Vai viņš pievāca ko vērtīgu?

— Tur jau ir tas joks! Lai gan čemodāna virspusē Sedija bija salikusi visādus zelta un dārgakmeņu grabuļus nieka miljona vērtībā, tas šķībacainais antiņš… Vai, atvainojiet, mister Čen! Es negribēju…

— Nekas, nekas, stāstiet vien tālāk, — Čārlijs mudināja.

— Vārdu sakot, to muļķi interesēja vienīgi raibās viesnīcu etiķetes, kas atradās pašā apakšā. Ko lai saka par tādu idio­tismu?

— Jūs aizraujaties ar viesnīcu uzlīmju kolekcionēšanu?

— Kā to ņem… Mēs tās krājam dēlam. Viņš mācību dēļ nevarēja piedalīties ceļojumā, tāpēc mēs apsolījām atvest vi­ņam visu to viesnīcu etiķetes, kurās apmetīsimies. Ieraudzīju­si, ka tas šmurgulis šķirsta rūpīgi savākto uzlīmju paciņu, Sedija gandrīz zaudēja prātu! Par laimi, viņš paguva ievilkt nāsīs tikai vienu etiķeti.

— Tikai vienu? No kuras viesnīcas?

— No Kalkutas Great Eastern. Droši vien tāpēc, ka tā bija viskrāšņākā. Tas draņķis paguva to labi nobēdzināt. Bū­tu jūs dzirdējis, kā Sedija uz viņu brēca! Man gan nāca smiekli: iekārot spožu papīriņu, kad turpat blakus ir zelta kaudzes. Patiešām jāpiekrīt, ka Austrumi ir neizdibināmi…

Čārlijs nešaubījās, ka gangstera naivā izbrīna ir patiesa.

— Mēs izsaucām kapteiņa palīgu, — Minčins turpināja,

— un viņš apzvērēja, ka tas gnīda mūsu kajīšu tuvumā vairs nerādīsies. Čikāgā par tādiem pekstiņiem viegli var dabūt lodi pierē, bet es jau dusmas ilgi neturu. Dēlam nolēmām ne­ko nesacīt. Neapjausts zaudējums sirdi nesāpina.

— Aizvien vairāk pārliecinos, — teica Čārlijs, — ka jums ir visas iespējas kļūt par filozofu. Tā varētu būt garantija mierīgām vecumdienām.

— Ceru, ka tā arī būs, — Minčins apgalvoja un turpināja rīta skrējienu. Tikko viņš izgaisa aiz kafejnīcas stikla kuba, no smēķētāju salona iznāca Kīns. Inspektoram neizdevās ig­norēt viņa parādīšanos.

— Hallo, mister Čen! Nu kā — vai izdevās?

— Kas izdevās? — Čārlijs nīgri sarauca uzacis.

— Protama lieta, izmantot vakarējā ballītē iegūtās ziņas. Tur taču visi bez jēgas palaida mutes.

— Vismaz jums neviens to nelika darīt. — Inspektors smīnēja.

— Zināms. Es runāju tikai tad, kad vēlos, un saku tikai to, ko gribu. Var teikt, ka noziedznieks jums ir tikpat kā ro­kā.

— Jus domājat, ka misters Benbovs…

— Kas te runā par Benbovu? Es taču neesmu idiots! Lai gan pat idiotam būtu skaidrs, ka visu ievārījis Lautons. Tas taču burtiski krīt acīs — šie viņa fokusi ar siksnu un vēl ne­rimtīga vēlēšanās pārtraukt ceļojumu! Nicā pēc Honivuda nā­ves Lautons pats man teica, ka neredzot jēgu turpināt brau­cienu.

— Pēc jūsu domām, ar to pietiek, lai cilvēku pakārtu?

— Varat nešaubīties, es atradīšu arī cilus pierādījumus! Vēl jo vairāk tāpēc, ka mis Potere man apsolīja kārtīgu ho­norāru.

— Jūs piedāvājāt viņai savus pakalpojumus?

— Cik ilgi tad var skatīties, kā jus ne ar ko netiekat ga­lā! Es vismaz zinu, ko meklēju. Varbūt jūs domājat, ka esmu uz nepareizām sliedēm?

— Nē, kāpēc? Mums ir paruna, ka ceļu uz skolu var parā­dīt pat ciema plānprātiņš.

— Kurš te būtu tas plānprātiņš?

— Neviens. Tā ir tikai tāda paruna.

— Stulba paruna! — Kīns noburkšķēja un devās prom.

Diena pagāja mierīgi, bez vērā ņemamiem notikumiem.

Pirms vakariņām Čārlijs iegriezās Teita un Kenaveja kajītē. Marks bija viens un, lūkodamies spogulī, sēja elegantu kak­lasaiti.

— Patrons aizgāja uzpīpēt, — viņš paskaidroja. — Es iz­mantoju laiku, lai rūpīgi sagatavotos randiņam ar mis Poteri. Viņai, kā zināms, ir milzu augstas prasības pret sava deju partnera izskatu.

— Jūs vakar atkal saplūcāties? — Čārlijs smaidot jautāja.

— Un es biju tā pārliecināts, ka nekas nespēs izjaukt jūsu romantisko noskaņojumu. Bet esmu ieradies citā jautājumā, mister Kenavej, un gribētu, lai tas paliek starp mums.

— Džentlmeņa goda vārds!

Čārlijs atvēra bagāžas skapja durvis un izņēma laukā Marka ceļasomu.

— Vai redzat? — Viņš piedūra pirkstu vienai no uzlīmēm.

— Redzu. Visparastākā Kalkutas viesnīcas etiķete.

— Vai esat pārliecināts, ka Kalkutā uzlīmējāt savai ceļa­somai tieši to?

— Kā lai es to zinu? Izskatās, ka jā. Vai tam kāda no­zīme?

— Lieta tā, ka šī etiķete uzlīmēta virsū otrai. Un starp tām ir kaut kas paslēpts. Palūkojiet pats.

Marks pataustīja uzlīmi un sadrūma.

— Tiešām. Atgādina plakanu atslēdziņu.

— Tā ar! ir atslēdziņa, — Čārlijs apstiprināja. — Dubli­kāts no tās, kas kopā ar pulksteņķēdes posmu bija sažņaugta Hjū Morisa Dreika plaukstā.

Kenavejs klusi iesvilpās.

— Un kam ienāca prātā atslēdziņu iesmērēt man?

— Tieši tas mani interesē…

— Ari es beidzos vai nost no ziņkāres. — Marks domīgi palūkojās uz Tekā guļamtelpas pusi. — Un nerimšos, kamēr savu ziņkārību nebūšu apmierinājis.

— Nerimstiet ies gan. Tikai dariet to tā, lai neviens nepa­mana. Domāju, ka atslēdziņu centīsies paņemt pirms ieiešanas Sanfrancisko ostā. Tiklīdz redzēsiet, ka atslēdziņas vairs nav, tūdaļ ziņojiet man. Bet tagad atliksim somu vietā.

— Sakiet lūdzu, mister Čen, — Marks iejautājās, — vai arī Pamolai es nedrīkstu…

Čārlijs noliedzoši papurināja galvu. Tajā mirklī atvērās durvis un kajītē ienāca Teits.

— Piedodiet, ka iztraucēju svarīgā sarunā…

— Ko jūs, dārgais advokāt! Mēs spriedām par to, kā ie­karot visai simpātiskas jaunas dāmas sirdi. Tas nav nekāds īpašs noslēpums.

— Vai tādā gadījumā mēs šo apspriedi nevarētu turpināt pie aperitīva glāzes?

— Ar vislielāko nožēlu esmu spiests atteikties, mister Teit. — Čārlijs nopūtās. — Aperitīvi veicina apetīti, un es to nedrīkstu atļauties.

Vakariņu laikā inspektors izjautāja Pamelu par viņas kon­traktu ar Kīnu.

— Nekā nesaprotu! — Pamela gandrīz aizrijās ar saldē­jumu. — Kādi man var būt kontrakti ar šo glumo tipu?

— Vai tad jūs nelūdzāt viņu iesaistīties vectēva nāves ap­stākļu noskaidrošanā?

— Kā jums kaut kas tāds varēja ienākt prātā!

— Kins pats man to sacīja. Tik drausmīgu meli neesmu vēl redzējis.

— Taču, ja runa ir par kontraktiem, — meitene pusbalsī teica, — tad vienu es esmu noslēgusi. Ar sevi. Mums ir atli­cis tik maz laika…

— Tas tiesa. Es arī par to nepārtraukti raizējos.

— Tāpēc nolēmu sastādīt visu mūsu grupas vīriešu sarak­stu un mazliet palauzīt galvu ap to. Re, te tas ir. — Viņa iz­ņēma no somiņas rozā papīra lapu. — Pie katra vārda esmu pierakstījusi faktus, kas kaut vismazākā mērā var izraisīt aiz­domas. Iznāca, ka aizdomas var turēt visus, izņemot Marku Kenaveju un Maksi Minčinu. Nav neviena fakta, kas liecinātu pret viņiem.

— Tur jūs kļūdāties, — inspektors saeīja. — Ir iemesli, kas ļauj turēt aizdomās arī viņus.

— Ko tādā gadījumā lai iesāk? — Meitene bija izmisumā,

— Neko. — Inspektors paņēma Pamelas sarakstu un sa­plucināja to mazos gabaliņos. — Jums nav jālauza sava glītā galviņa, lai atminētu šo mīklu. Tā ir jau atminēta.

— Atminēta? — Mis Potere ar grūtībām valdījās, lai ne­sāktu kliegt. — Vai jūs zināt, kas noslepkavoja manu vectē­tiņu?

— Zinu. Vēl gan ir jaatrod daži pierādījumi, lai viņu va­rētu nodot Anglijas tiesai, bet nešaubos, ka tos atradīšu.

— Vai pateiksiet man, kurš ir slepkava?

— Vai jūs pati nevarat uzminēt?

— Protams, nel Kā lai es to varētu?

— Mūsu iespējas bija pilnīgi vienādas. — Čārlijs viņai uzsmaidīja. — Tikai jūs savējās neizmantojāt. Un es pat zinu, kāpēc. Jo jūsu domas ir pārāk aizņemtas ar kādu jaunu cil­vēku, kas jūs nepārtraukti kaitina. Tā kā man šādu traucē­jošu apstākļu nebija, es uzminēju pirmais. Dažu iemeslu dēļ savu atminējumu vēl neizpaudīšu.

Un Čārlijs Čens lieliskā noskaņojumā ķērās klāt saldēju­mam.