Ceļojums ar slepkavu

3 CILVĒKS AR SLIMU SIRDI

Pēc negaidītā paziņojuma Dafs apklusa un kādu brīdi stingi raudzījās tālumā. Durvīs parādījās joprojām drūmais Kents.

— Vai varu jums palīdzēt, inspektora kungs? — viņš jautāja.

— Es gribētu parunāt ar cilvēku, kurš pirmais ieraudzīja mirušo.

— Zināju, ka jūs to vēlēsieties. Tāpēc atvedu viņu šurp. Tas ir stāva dežurants Martins.

Kents ar rokas mājienu ieaicināja istabā kalpotāju. Mar­tins bija daudz jaunāks par saviem kolēģiem. Trulā seja ne­spēja noslēpt puiša augošo satraukumu.

Dafs izņēma no kabatas bloknotu.

— Esmu Skotlendjarda inspektors Dafs. Lūdzu, izstāstiet visu, ko zināt par šeit notikušo!

Martins satraucās vēl vairāk.

— Es… es… Nu, bija tā: misters Dreiks lūdza, lai pamo­dinu viņu paagrāk. Mūsu numuros nav telefonu. Un viņš vēlē­jās tikt uz pirmajām brokastīm. Dauzīšanos pie durvīm vecais kungs kurluma dēļ nedzirdēja. Tāpēc es, tāpat kā divus iepriekšējos rītus, kāpu lejā pie portjē pēc rezerves atslēgas. Bet portjē teica, ka šorīt viņam tās neesot.

— Kādas atslēgas?

— Es jau teicu: rezerves atslēga. Tāpēc palūdzu univer­sālo slēdzeni, kas domāta īpašiem gadījumiem. Ienācu ista­bā. Redzu — viena loga aizkari cieši aizvilkti, otrs līdz galam vaļā. Šķita, ka viss kārtībā. Uz naktsskapīša klausāmais aparāts, drānas saliktas uz krēsla. Devos modināt veco kun­gu… un tad ieraudzīju… Skriešus metos pie pārvaldnieka. Goda vārds, inspektora kungs, es vairāk neko nezinu!

Dafs palūkojās Kentā.

Vai kāds zina, kur izgaisusi rezerves atslēga?

— Notikusi kaut kāda nejēdzība, — pārvaldnieks nedroši teica. — Šī ir tradīcijām bagāta viesnīca ar senlaicīgu iekār­tojumu. Personāla rīcībā nav atslēgu, kas der visiem numu­riem. Ja viesis aizejot paņem to līdzi, istabenei jādodas lejā pie portjē pēc rezerves atslēgas. Vakar tā arī notika. Misis Irē­na Spaisere no divdesmit septītā numura, dodoties pastaigā durvis aizslēdza un atslēgu neatdeva, kaut gan mēs visus klien­tus lūdzam tā nedarīt. Istabene paņēma rezerves slēdzeni un sāka kopties. Kad darbs bija galā, viņa vairs neatrada dur­vīs atstāto atslēgu. Tā joprojām ir pazudusi.

Dafs pasmīnēja.

— Varu saderēt, ka ap četriem no rīta tā kādam lieliski noderēja. Domāju, ka nojauta mani neviļ… Varbūt vakar vai šodien notikušas vēl kādas "nejēdzības"?

Kents apdomājās.

— Neesmu pārliecināts, ka tas varētu jums noderēt, bet mūsu nakts portjē minēja, ka viņa dežūras laikā notikušas da­žas dīvainības. Kā jau vecāks vīrs viņš pašlaik atpūšas vienā no brīvajiem numuriem. Būs labāk, ja jūs pats ar viņu apru­nāsieties.

Guļamistabā ienāca Lautons.

— Tā jau domāju, ka jūs būsiet šeit. Esmu savācis visus, ko varēju atrast. Pārējie ieradīsies mazliet vēlāk. Divi ir no šī stāva, tā ka…

— Acumirkli, — Dafs viņu pārtrauca. — Vispirms es gri­bētu iepazīties ar personu, kas dzīvo blakus numurā. Misters Kents apgalvo, ka Irēna Spaisere ir no jūsu grupas. Ja viņa nav izgājusi, lūdzu, paaiciniet dāmu šurp.

Kamēr Lautons bija prom, Dafs pārsedza palagu nelaiķa sejai. Drīz Lautons atgriezās kopā ar pievilcīgu, apmēram trīsdesmitgadīgu dāmu. Tomēr nogurušais skatiens un sīkās grumbiņas ap lūpām liecināja, ka Irēna Spaisere nejūtas labi.

— Jūs gribat ar mani runāt? Kādā jautājumā?

— Vai tad jūs nezināt, kas te noticis?

— Nav ne mazākās jēgas. Es brokastoju savā istabā. Ne­esmu gājusi ārā. Tiesa, caur sienu dzirdēju, ka šeit skan bal­sis…

— Šeit notikusi slepkavība, misis Spaisere. Nogalināts šī numura iedzīvotājs. — Dafs nenolaida no sievietes acis.

Misis Spaisere nobāla.

— Slepkavība… — viņa izdvesa un sagrīļojās. Heilijs pakalpīgi piebīdīja viņai krēslu.

— Pateicos. Vai nabaga misters Dreiks tiešām ir nogali­nāts? Tik patīkams cilvēks! Tas… tas ir briesmīgi!

— Tā ir. Jūsu numurus savieno durvis. Acīmredzot tās pastāvīgi ir aizslēgtas?

— Pats par sevi saprotams!

— No abām pusēm?

Sieviete samiedza acis.

— Ko nezinu, to nezinu. No manas istabas puses noteikti jā.

Dafa viltība neizdevās.

— Vai jus naktī nedzirdējāt kādu troksni? Kliedzienus, cīkstēšanos?

— Neko nedzirdēju.

— Savādi.

— Nav nekā savāda, es guļu ļoti cieši.

— Tātad slepkavības brīdī jūs bijāt aizmigusi?

Misis Spaisere iesmējās.

— Izliekat man lamatas, inspektor? Es nezinu, kad tika izdarīta slepkavība.

— Protams, nezināt. Kā lai jūs to zinātu? Man šķiet, ka tas varēja notikt ap četriem no rīta. Varbūt tomēr jūs pēdējo divdesmit četru stundu laikā esat saklausījusi caur durvīm kādus sarunu fragmentus?

Irēna Spaisere apdomājās.

— Vakar es biju teātrī…

— Viena?

— Kopā ar misteru Stjuartu Vivianu. Viņš arī ir no mūsu grupas. Pirms divpadsmitiem mēs atgriezāmies, viss bija kluss… Tiesa, agrāk, kad pārģērbos vakariņām, tad gan… Jā, tad dzirdēju aiz durvīm skaļas balsis, likās, ka tur par kaut ko strīdas…

— Cik cilvēku tur varēja būt?

— Divi. Divi vīrieši. Viens — misters Dreiks, otrs… — Viņa apklusa.

— Otra balsi jūs nepazināt?

— Pazinu gan. To nepazīt ir grūti. Tā bija doktora Lautona balss.

Dafs strauji palūkojās grupas vadītājā.

— Jūs pirms vakariņām tiešām strīdējāties ar nelaiķi?

— To nevar dēvēt par strīdu, — Lautons uztraucies pro­testēja. — Iegāju pie viņa, lai pastāstītu, ko šodien darīsim. Misters Dreiks izmantoja gadījumu, lai sāktu kritizēt grupas sastāvu. Viņaprāt, tas neesot pietiekami augstā līmenī…

— Nav jau arī! — misis Spaisere iesaucās.

— Es jau jums stāstīju, cik nopietni izturos pret savu re­putāciju, — ignorēdams misis Spaiseres teikto, Lautons tur­pināja, — tamlīdzīgi pārmetumi mani aizvaino. Tiesa gan, tūrisma bizness pašlaik ir grūtībās, tāpēc šoreiz biju spiests pieņemt grupā dažas personas, kuras pie citiem apstākļiem… Vārdu sakot, pie citādiem apstākļiem es viņus nebūtu pieņē­mis. Tikai nedomājiet, ka tie nav cienījami ļaudis! Vienkārši citkārt es komplektēju grupu no mazliet augstāka sabiedrības slāņa… Lai nu kā, bet mistera Dreika izteicieni mani sadus­moja, un es pacēlu balsi. Taču tas nebija nekāds strīds. Vis­maz ne tāds, lai rastos šāds rezultāts. — Viņš pamāja uz gul­tas pusi.

Dafs atkal pievērsās misis Spaiserei.

— Jums izdevās saprast strīda būtību?

— Es pat necentos to darīt. Man tikai likās, ka abi džentl­meņi ir visai satraukti.

— Kur ir jūsu pastāvīgā dzīvesvieta?

— Sanfrancisko. Mans vīrs ir biržas mākleris. Diemžēl viņš ir tik noslogots darbā, ka man jāceļo vienai.

— Vai šis ir jūsu pirmais ārzemju ceļojums?

— Nekādā gadījumā! Esmu ceļojusi ļoti daudz, divreiz arī apkārt pasaulei.

— Patiešām, gandrīz aizmirsu, ka amerikāņi ir aizrautīgi ceļotāji. Tagad lūdzu jūs doties uz pirmā stāva salonu pie pā­rējiem grupas dalībniekiem.

— Es jau taisījos doties turp.

Pēc brīža ienāca daktiloskopists un pasniedza Dafam sik­snu.

— Uz tās nav neviena pirkstu nospieduma, — viņš teica.

— Siksna ir rūpīgi noslaucīta un pēc tam aiztikta tikai ar cim­diem.

Dafs parādīja siksnu Lautonam.

— Vai gadījumā neesat to redzējis kāda jūsu aprūpējamā bagāžā? Ir gandrīz skaidrs, ka tā kalpojusi par slepkavības ieroci.

— Savādi, patiešām savādi… — Lautons brīnījās. — Man šķiet, ka es pats Ņujorkā nopirku līdzīgu siksnu, ar ko apsiet vienu no saviem čemodāniem…

— Esiet tik laipns un atnesiet to!

— Tūlīt, — Lautons atbildēja un atstāja istabu. Pārvald­nieks taisījās viņam sekot.

— Iešu palūkoties, vai portjē ir spējīgs ar jums sarunā­ties. — Līdzko aiz Kenta aizvērās durvis, Dafs paraudzījās Heilijā.

— Vai tev neliekas, ka misteram Lautonam var rasties grūtības ar alibi?

— Es gan pamanīju, ka viņam ir rokas pulkstenis.

— Es arī to redzēju. Bet tikpat labi viņš varēja sākt nēsāt to pēc tam, kad pamanīja, kas noticis ar platīna ķēdīti. Bet tās ir blēņas. Doktors uz tādu risku nebūtu spējīgs. Slepkavība ceļojuma laikā jebkurai tūrisma firmai ir kapa zvans. Jau tas vien nodrošina viņa alibi.

— Bet ja viņam ir citi nākotnes nodomi un viņš taisās mainīt nodarbošanos? — prātoja Heilijs.

— Tādā gadījumā viņš meistarīgi notēloja apjukumu. Un, protams, viņš ir neiepīkstētos par siksnu.

Lautons atgriezās bāls kā krīts.

— Inspektor, mana čemodāna siksna ir pazudusi!

— Vai tas var būt? Ja nu tā ir šī te? — Dafs pasniedza aizdomīgo lietisko pierādījumu doktoram, kurš rūpīgi aplūko­ja slepkavības ieroci.

— Gandrīz jāpiekrīt, ka jums taisnība, — viņš beidzot no­teica.

— Kad jūs savu siksnu pēdējo reizi redzējāt?

— Pirmdienas vakarā, izsaiņojot mantas. Čemodānu no­vietoju skapī un pēc tam neesmu to aizticis. — Lautons lūdzo­ši vērās inspektorā. — Tas noteikti ir kāda nelieša roku darbs, lai mani iegrūstu nelaimē!

— Es domāju tāpat. Kas varēja ieiet jūsu numurā?

— Ikviens! Viņi nāk un iet, taujā par dienas plāniem, par visādiem sīkumiem, par… Tikai nedomājiet, ka es turu aizdo­mās kādu no savas grupas! Pēdējās dienās manā istabā ir pabijuši daudzi. Jūs pats dzirdējāt, ka istabenes lūdz atstāt durvis vaļā, un arī tas paver ceļu nelūgtiem ciemiņiem.

Dafs piekrītoši pamāja.

— Neuztraucieties tā, doktor! Neviens neticēs, ka jūs esat nožņaudzis misteru Dreiku ar siksnu, kas pieder jums. Kas apmeties otrā pusē šim apartamentam? Šķiet, tas ir divdesmit devītais numurs?

— Arī viens no mūsējiem. Godājams Ņujorkas miljonārs misters Volters Honivuds.

— Ja viņš vēl nav aizgājis, palūdziet to šurp. Pēc tam pa­raugieties, kā veicas ar pārējo pulcēšanos salonā.

Kad Lautons aizsteidzās, Dafs mēģināja atvērt durvis, kas savienoja Dreika un flonivuda istabas. Pūles izrādījās veltī­gas, jo tās no iekšpuses bija aizslēgtas.

— Siksna neko neatklāja, — Heilijs konstatēja. — Žēl.

Toties doktoru Lautonu no aizdomās turētajiem varam gan­drīz izslēgt.

— Es domāju tāpat, — Dafs piekrita. — Nez vai mums ir darīšana ar tik spožu psihologu. "Jā, tā ir no mana skapja no­zagtā siksna." Slepkavas nemēdz būt tik gudri. Varam uz­skatīt, ka Lautons savā ziņā kļuvis par izmeklēšanas uzticības personu. Labi, ka vismaz vienu no grupas var neturēt aizdo­mās.

Uz sliekšņa parādījās liela auguma vīrietis pāri trīsdesmitiem.

— Volters Honivuds, — viņš stādījās priekšā. — Notiku­šais mani galīgi ir izsitis no sliedēm. Jūs droši vien zināt, ka esmu apmeties blakus numurā.

— Lūdzu, apsēdieties, mister Honivud, — Dafs aicināja.

— Tātad jūs jau esat informēts par noziegumu?

— Jā. Dzirdēju par to brokastu laikā.

— Sēdiet, lūdzu! — Dafs atkārtoja.

Miljonārs ieslīga krēslā. Viņa sirmot sākušie mati asi kontrastēja ar sejas brūngansārto iedegumu. Honivuda izskats liecināja par pārāk intensīvu dzīvesveidu. Nez kāpēc Dafs at­cerējās Irēnu Spaiseri — asas rieviņas lūpu kaktiņos, noguru­šās, bet reizē izaicinošās acis…

— Tātad tikai brokastlaikā jūs uzzinājāt par slepkavību?

— Jā. Līdz tam man par to nebija ne mazākā priekšstata.

— Dīvaini gan.

— Kāpēc dīvaini? — Honivuda acīs pavīdēja baiļu ēna.

— Viss taču notika līdzās jūsu guļamistabai! Cīņa, gārdzieni…

— Man ir ciešs miegs.

— Vai tas nozīmē, ka slepkavības brīdī jūs gulējāt?

— Bez šaubām.

— Tātad jūs zināt, kad tā notika?

— Nē taču! Protams, nezinu! Es vienkārši gribēju teikt, ka tajā laikā es noteikti gulēju. Citādi taču būtu ko dzirdē­jis…

Dafs pasmaidīja.

— Saprotu. Sakiet, lūdzu, — vai durvis jūsu un šī numura starpā visu laiku stāv aizslēgtas? Es domāju — ar atslēgu un aizbīdni?

— Acīmredzot.

— No abām pusēm?

— Acīmredzot.

— Kā jūs to varat zināt?

— Nu… Tāpēc… Tāpēc, ka pirms dažām dienām dzirdē­ju, kā stāva dežurants nesekmīgi klauvēja pie mistera Dreika durvīm. Kad nekas neiznāca, viņš palūdza atļauju un mēģinā­ja pie vecā kunga iekļūt caur manu istabu. Un atkal nekā, jo durvis bija aizslēgtas no iekšpuses.

Mistera Honivuda dižmanība pamazām izplēnēja, sārtā se­ja kļuva pelēcīga. Dafs ieinteresēti vēroja šo pārmaiņu.

— Man šķiet, ka es jau agrāk esmu dzirdējis jūsu uzvār­du…

— Pilnīgi iespējams. Ņujorkā esmu pazīstams teātra pro­ducents. Arī Anglijā manā vadībā uzvestas dažas lugas. Lon­donā gan daudz populārāka ir mana sieva aktrise Sibilla Konveja, viņas viesizrādēm bija lieli panākumi.

— Vai ceļojat kopā?

— Nē. Pirms diviem mēnešiem mēs izšķīrāmies, un sieva pameta štatus. Viņa devās uz Italijas Rivjēru. Pašlaik Sibilla apmetusies Sanremo viesnīcā Palace. Tā kā mūsu ceļojumā paredzēta arī šī pilsēta, esmu nolēmis tur uzkavēties ilgāk. Atzīstos, ka gribu mēģināt ar sievu salabt un turpināt ceļu kopā.

Misters Honivuds ar elegantu šķiltavu aizdedzināja cigare­ti. Pamanījis, ka Dafs neatrauj skatienu no viņa drebošajām rokām, miljonārs steidzās paskaidrot:

— Mani nervi ir galīgi čupā. Ar misteru Dreiku es iepazi­nos uz kuģa, un viņš man tūdaļ iepatikās. Arī ceļojumā de­vos pēc ārsta ieteikuma, lai salāpītu veselību. Tā arī nokļuvu doktora Lautona organizētajā grupā.

— Tas nu gan ir brīnums, mister Honivud, ka ar tādiem nerviem jūs varat gulēt kā beigts.

Honivuds sarāvās, kā dabūjis sitienu.

— Es… es nezinu… Bet man vienmēr bijis ļoti ciešs miegs.

— Tā nu gan ir laime, — Dafs konstatēja. — Bet tagad, lūdzu, ejiet uz pirmā stava salonu. Es ieradīšos mazliet vē­lāk, lai iepazītos ar visu grupu.

Pagaidījis, kamēr Honivuds straujā solī atstāj istabu, Dafs palūkojās Heilijā.

— Kādi ir tavi secinājumi?

— Viņš izskatījās iebaidīts.

— Turklāt ļoti iebaidīts. Un zina daudz vairāk nekā stāstī­ja. Apgalvodams, ka ir ļoti satraukts, viņš nemeloja. Domāju, ka viņš zina, cikos notika slepkavība, un zina arī to, ka durvis no šīs puses bija ciet. Ak viņam nervi esot čupā, bet tik un tā guļ kā āpsis… Mums vajadzēs stingrāk palūkoties uz šo misteru Honivudu…

Tostarp atgriezās pārvaldnieks kopā ar cilvēku, kurš mats matā līdzinājās misteram Pikvikam.

— Nakts portjē Ebens, — Kents iepazīstināja ar Pikvika dubultnieku. — Viņš vēlas jums kaut ko paziņot.

— Labprāt jūs uzklausīšu, mister Eben. Par ko ir runa?

— Nu, bija tā, — ziedošais onkulītis rāmi sāka savu stās­tāmo. — Savā dežūrā es parasti ik stundu veicu apgaitu un atzīmēju kontrollaiku. Ap diviem naktī, soļodams pa koridoru, es ievēroju, ka pie viena numura durvīm stāv kāds džentlme­nis…

— Pie kura numura durvīm?

— Apgalvot nevaru, bet šķiet, ka tas bija divdesmit septī­tais numurs.

— Divdesmit septītais? Tajā apmetusies misis Spaisere. Kas notika tālāk?

— Izdzirdis manus soļus, džentlmenis ātri pagriezās un naca man pretī kāpņu virzienā. Viņš vēl teica: "Labvakar, es laikam esmu sajaucis stāvus. Mans numurs atrodas otrā stā­vā." Tā gadās, tāpēc es nesāku viņu izjautāt. Iespējams, ka citā viesnīcā viņu būtu aizturējuši, bet, tā kā pie mums nekādi slikti gadījumi nav notikuši, es ļāvu viņam iet…

— Vai jūs viņu pazītu, ja vēlreiz satiktu?

— Noteikti, ser. Koridors bija apgaismots, un, ja džentlme­nis vēl nav pametis viesnīcu, es viņu noteikti sazīmētu.

— Ļoti labi. — Dafs piecēlās. — Dosimies uz salonu, tur jau gaida visa Lautona grupa.

— Nesteidzieties, ser. Es vēl visu neesmu izstāstījis.

— Kas tad vēl?

— Kārtējā apgaitā četros no rīta pamanīju, ka mūsu stā­vā nodzisusi gaisma. Nospriedu, ka izsprāguši korķi, un tai­sījos izvilkt no kabatas elektrisko lukturīti. Tajā brīdī sajutu, ka man līdzās kāds smagi dveš. Iededzis lukturīti, ieraudzīju pelēkā uzvalkā tērptu stāvu. Pēkšņi man no rokas lukturīti izsita. Es gan mēģināju huligānu satvert, bet — paši redzat, nav vairs tie spēciņi, lai sāktu īstu cīņu. Viņš viegli tika no mana tvēriena vaļā. Tomēr vēl paguvu ieķerties viņa svārku labās puses kabatā. Tad viņš man iebelza, un es pakritu. Uz mirkli zaudēju samaņu, pēdējais, kas palicis atmiņā — plīsto­šas drēbes troksnis. Kad atjēdzos, neviena vairs nebija.

— Vai varat apgalvot, ka uzvalks tiešām bija pelēks? Un ka ieplēsāt kabatu?

— To varu pat apzvērēt.

— Vai abas reizes tas nebija viens cilvēks?

— Šaubos. Tas otrs likās būdīgāks. Bet es varu arī maldī­ties, inspektora kungs.

— Ko darījāt pēc atjēgšanās?

— Devos lejā un par visu izstāstīju galvenajam portjē. Abi piesardzīgi, lai neiztraucētu klientus, izstaigājām visus stāvus, bet nevienu neatradām. Pēc tam apspriedāmies un no­lēmām policijai nezvanīt, lai nekaitētu hoteļa slavai.

— Tā bija pareiza rīcība, — Kents vēlīgi teica.

— Pateicos, ser. Mēs baidījāmies, ka policijai pa pēdām ieradīsies žurnālisti, un tas varētu sagādāt mums sliktu re­klāmu. Tāpēc jau arī nevienam neziņojām, tikai no rīta visu izstāstījām misteram Kentam.

— Vai jūs jau sen kalpojat Brūma viesnīcā, mister Eben? — Dafs jautāja.

— Četrdesmit astoņus gadus. Sāku te strādāt no četr­padsmit gadu vecuma.

— Tādu uzticību vienīgajai darba vietai var tikai apbrī­not. — Dafs iebāza bloknotu kabatā. — Lūdzu, uzgaidiet pār­valdnieka kabinetā! Jūs būsiet mums vēl vajadzīgs.

— Priecājos pakalpot, ser, — Ebens atbildēja un atstāja numuru.

— Nu gan ir pēdējais laiks man doties iepazīties ar tiem pasaules apceļošanas cienītājiem. Bet tu, Heilij, pacenties ar savejiem pārlūkot viņu numurus. Misters Kents jūs pavadīs.

— Kas jādara, tas jādara, — Kents saīdzis piekrita.

— Kas jāmeklē, ir zināms: saraustīta platīna pulksteņķēde un žakete ar ātrumā piediegtu kabatu. Maz ticams, ka jums paveiksies, bet visādi var būt… — Pēc tam Dafs uzrunāja fotogrāfu un daktiloskopistu: — Vai jums vēl daudz darāmā?

— Tūdaļ beigsim, inspektor.

— Pēc tam uzgaidiet mani tepat, — Dafs, ārā ejot, noteica. Koridorā viņš apstājas. — Šeit ir tikai četri numuri. Spaisere, Dreiks, Honivuds. Kas apmeties trīsdesmitajā līdzās Honivudam?

— Misters Patriks Teits, — Kents atbildēja. — Arī no dok­tora Lautona grupas. Ap gadu sešdesmit, samērā pieklā­jīgs — ja runājam par amerikāņiem. Savienotajās Valstīs viņš esot ievērojams advokats krimināllietu nozarē. Diemžēl mis­ters Teits ir sirds slimnieks, tāpēc viņu pavada sekretārs, pa­visam jauns cilvēks. Šķiet, viņi jau ir nogājuši lejā.

Pie salona durvīm Dafu sagaidīja uztraucies doktors Lau­tons. Caur puspievērtajām durvīm varēja redzēt, ka greznajos, bet jau laika zoba skartajos sēdekļos bija izvietojušies daži cilvēki.

— Man jāatvainojas, inspektora kungs, bet manējie visi vēl nav sanākuši. Kuru katru mirkli viņiem jāierodas. Ā, bei­dzot!

No Klardžesstrītas parādes ieejas puses cēli tuvojās druk­na auguma kungs. Sirmo matu kuplais vainags vēl vairāk iz­cēla viņa impozanto izskatu.

— Mister Teit, atļaujiet jūs iepazīstināt ar Skotlendjarda inspektoru Dafu, — Lautons teica kā īstens ceremonijmeistars.

— Ļoti patīkami, — zemā balsī noducināja advokāts.

— Ko es dzirdu! Slepkavība! Tas nu gan ir trieciens! Un kurš ir upuris?

— Mister Teit, lūdzu, salonā! — Dafs izvairījās no atbil­des. — Tur mēs visu apspriedīsim. Jā, notikums nav no patī­kamajiem…

Teits stingrā gaitā iesoļoja salonā. Apstājies viņš pār­laida acis klātesošajiem, tad pēkšņi iekliedzās un visā augumā sabruka. Dafs ar grūtībām pārvēla pakritušā sma­go augumu uz muguras un, ielūkojies amerikāņa sejā, nodrebē­ja. Jo tā bija tikpat stinga kā vīram, kas divdesmit astotajā numurā dusēja mūžīgā mierā.