Ceļojums ar slepkavu

13 NO HONOLULU UZ SANFRANCISKO

Scfs vēl nebija atguvies no pārsteiguma.

Čārlij, kas te noticis? — viņš beidzot iejautājās.

— Šauts acīmredzot no alejas puses. — Čārlijs pamāja ua atvērto logu. — Trāpīts mugurā. Slikti. Vakar inspektors Dafs ierodas mūsu mierīgajā pilsētā, lai meklētu slepkavu, un šodien slepkava atrod viņu.

— Slepkavības mēģinājums policijas komisariātā? — Scfs bija galīgi satriekts. — Nedzirdēta nekaunība!

— Vairāk nekā nekaunība, — Čārlijs precizēja. — Skot­lendjarda virsnieku ievaino tieši manā kabinetā! Iekams slep­kava nebūs atrasts, es te ne mirkli nevarēšu uzturēties.

— Nekļūstiet aizspriedumains, — šefs teica. Inspektors Čens neatbildēja un klusēdams sēja ciet Dafa dokumentu ma­pi. — Ko tu domā darīt, Čārlij?

— To, ko lūdza mans draugs. Turpināt viņa iesākto. Jau šovakar ar "Karali Arturu" došos uz Sanfrancisko.

Atrās palīdzības mašīna bija klāt. Sanitāri uzmanīgi ie­cēla Dafu nestuvēs. Tostarp šefs centās sazvanīt Honolulu labāko ķirurgu Džeremiju Lengu. Viņš bija mājās un tūdaļ solījās braukt uz klīniku. Čārlijs savukārt piezvanīja dēlam.

— Kāda laime, Henrij, ka esi jau mājās. Tā ir laba zīme. Klausies uzmanīgi: pēc stundas es braucu uz kontinentu. Sa­kravā manu ceļasomu. Jā, jā, kā parasti… Izlem pats, kas man ceļā var noderēt… Pēc tam iesēdini māti savā mašīnā un piebrauc pie "Karaļa Artura" trapa. Nejautā tagad neko — laika ir pārāk maz. Kuģis atiet desmitos. Es jūs sagaidīšu.

Nolicis klausuli, Čārlijs ieraudzīja, ka šefs šaubīdamies šūpo galvu.

— Vai esi visu labi apdomājis, Čārlij? — Čens klusēdams pamāja. — Un kā lai es policijas pārvaldē izskaidroju tavu aizbraukšanu?

— Varat teikt, ka esmu iesniedzis atlūgumu.

— Nerunā muļķības. Labi, ar priekšniecību galā tikšu. Teiksim — atvaļinājums neparedzētu apstākļu dēļ. Bet… vai prātīgāk nebūtu šo lietu uzticēt tiem, kas ar to nodarbojas no sākuma? Es domāju — Skotlendjardam. Tev tepat ir darba diczgaia.

— Sīku blēžu un kabatzagļu tvarstīšana nav nekāds darbs.

— Vai mierīga dzīve ir slikta?

Protams, tā ir laba. Bet man šodien tā ir beigusies. — Inspektors Čens atvēra seifu un no augšējā plaukta paņēma plānu banknošu paciņu. — Divsimt dolāru, kas raan piešķirti dienesta izdevumiem, es ņemu līdzi. Kad atgriezīšos, atskai­tīšos par katru centu. Ja uz Sanfrancisko ar telegrāfu jūs iz­sūtītu vēl mazliet, varēšu tikt atpakaļ bez kavēšanās. Pieņem­sim, ka tā ir mana atvaļinājuma nauda vai arī parāds, kuru atdēšu tūdaļ pēc nokāpšanas krastā. Pa ceļam vēl iegriezīšos klīnikā un no turienes — uz ostu. Novēliet man veiksmi!

— Vēlāk. Pie trapa vēl satiksimies.

Paķēris Dafa dokumentu mapi, Čens iesēdās mašīnā un, peļķēm šķīstot, drāza uz klīniku. Ceļā viņam paveicās. Ar pa­celtu roku mašīnu apturēja jūrnieka formā tērpies vīrietis, kas izrādījās "Karaļa Artura" kapteiņa palīgs Harijs Lines. Brau­cot Čārlijs viņam izstāstīja par komisariātā notikušo slepka­vības mēģinājumu. Jūrnieks manāmi satraucās.

— Kapteinis no Londonas saņēma ziņu, ka Honolulu mums uz kuģa jāuzņem inspektors Dafs, — viņš apliecināja.

— Velbija nogalināšana izsauca īstu paniku. Ar mūsu stjuar­tiem nekad nekas tāds nebija noticis. Un tagad šis uzbru­kums inspektoram… Protams, kapteinis neiebildīs, ja angļu detektīva vietā uz kuģa uzkāps Havajas policijas pārstāvis. Jūs negaida vieglas dienas, bet ceru, ka savu darbu paveik­siet. Līdz šim tikai avīzēs esmu lasījis par inspektora Čena panākumiem, tagad savām acīm varēšu vērot jūsu kārtējo uz­varu!

— Baidos, ka mani senie sasniegumi ir aprakti zem dau­dzām neveiksmēm, — Čārlijs godīgi atzinās. — Tomēr patī­kami sastapt cilvēku, kas t®s atceras.

— Un kura pienākumos ietilpst gods ierādīt jums vislabā­ko no brīvajām kajītēm, — jautri pabeidza kapteiņa palīgs.

Scvrolē apstājās pie klīnikas. Satraukuma pilns Čens de­vās uz operāciju zāli. No turienes drīz iznāca doktors Lengs.

— Par laimi, lode trāpījusi ribā, — viņš teica. — Tas no­zīmē, ka jūsu britu kolēģis visai drīz izķepurosies no šīm ne­lielajām nepatikšanām. Operācija izdevās labi. Taču, ja lode nebūtu atdūrusies ribā, mana palīdzība izrādītos velta.

— Vai es uz pavisam īsu brītiņu nevarētu viņu redzēt? —

Čens pazemīgi lūdzās. — Pēc pusstundas man jādodas prom no Honoiulu, iespējams, ka uz ilgāku laiku…

— Labi, — ķirurgs piekrita. — Ievedīšu jūs operāciju zā­lē, bet parunāt ar slimnieku diez vai izdosies…

— Inspektor, — Čārlijs skaidri izrunāja katru zilbi, lūko­damies slimnieku pārvadājamos ratos gulošā drauga bālajā sejā. — Inspektor, vai jūs redzējāt to, kas uz jums šāva? Kurš tas bija?

— Teits, — čukstēja Dafs. — Un Fenuviks. Kur pašlaik atrodas Fenuviks? Pēc tam Vivians. Un Ross, Kīns…

Čārlijs nopūtās. Viņš saprata, ka draugs murgos mehānis­ki atkārto visu aizdomās turēto vārdus.

— Labāk būtu viņu netraucēt, — ķirurgs sacīja.

— Jums taisnība. Bet, kad inspektors nāks pie samaņas, lūdzu, pasakiet viņam, ka Čārlijs Čens turpina! Un viņš var būt pārliecināts, ka slepkava no mani neizbegs.

— Mēs savukārt apsolām, — Lengs nopietni teica, — ka tad, kad jūs atgriezīsieties, jūsu draugs spēs atbildēt uz vi­siem jautājumiem.

Bez ceturkšņa desmitos Čena ševrolē apstājās pie "Karaļa Artura" spoži apgaismotā trapa. Tur jau viņu sagaidīja sieva un vecākais dēls.

— Tur ir visi jūsu mīļākie virskrekli. — Misis Čena pa­sniedza vīram ceļasomu. — Jūs atkal tik pēkšņi aizbraucat. Es baidos par jums.

— Likteņa ceļi ir taisni, — apskāvis sievu, teica Čārlijs.

— Tā allaž atkārtoja mans tēvs, un mēs abi vienmēr esam domājuši tāpat.

— Ja atliks brīvs brītiņš, apciemojiet Rozi. Pasakiet viņai, ka es dienu un nakti viņu iedomāju.

Tuvumā nokaucās bremzes. Čārlijs atskatījās un ieraudzī­ja strauji tuvojošos šefu.

— Tas tev. — Viņš pasniedza detektīvam paciņu ar des­mit un divdesmit dolāru banknotēm. — Mēs tās ātrumā pārvaldē savācām. Naudu atpakaļceļam arī aizsūtīsim. Visi uz­skata, ka nedrīkst ļaut apsmiet Honolulu policijas godu. Mēs ceram uz tevi, Čārlij! Ko uzzināji no sava drauga?

— Viņš vēl ir bezsamaņā. TāpēG īsti nezinu, ar ko sākt…

— Sāciet ar mani, skolotāj! — Viņš negaidīti izdzirda pa­zīstama balstiņu.

— Kašimo? Tu arī atnāci atvadīties?

— Nevis atvadīties, skolotāj. Es atnesu jums… kā to teikt… nu, informāciju!

— Informāciju? Vai beidzot uzzināji, kas nospēra spēļu kauliņus?

— Es devos uz nakts praksi komisariātā. Šāvienu gan ne­dzirdēju, jo gāza lietus, trakoja negaiss. Bet es redzēju, kā no jūsu loga puses pa aleju aizgāja cilvēks. Liela auguma, spēcīgs. Lietusmētelī ar kapuci. Lai gan man nebija nekādu aizdomu, es viņu tomēr paturēju prātā.

— Vai viņa seju arī redzēji?

— Seju, skolotāj, es neredzēju. Seja man nav vajadzīga. Viņš kliboja, lūk, ta, — Kašimo diezgan pārliecinoši atdarinā­ja kliba cilvēka gaitu. — Un viņam bija spieķis. Tumšā krā­sā.

— Tu pat nevari iedomāties, Kašimo, cik es tev esmu pa­teicīgs, — Čens pusbalsī teica. — No tevis vēl dienās iznāks īsts policists, vari man ticēt. Tu spēj ātri mācīties.

— Es varu vēl ātrāk, — atbildēja iepriecinātais prakti­kants.

Pa kuģa translācijas tīklu atskanēja lūgums pavadītājiem atstāt "Karali Arturu". Čārlijs atvadījās no tuviniekiem, un tajā mirklī Kašimo pēkšņi apbēra komisariāta šefu ar lūgu­ma pilniem vārdiem.

— Skolotājs teica, ka es lieliski protu izdarīt kratīšanu! Es varu nepamanīts izložņāt kuģi no augšas līdz apakšai un atrast visu, kas skolotājam vajadzīgs!

— Dēliņ, nu padomā pats, kas notiks ar Honolulu, ja to vienlaicīgi pametīs divi tādi kriminālmeklēšanas speciālisti kā mēs ar tevi? Noziedzības vilnis to ieskalos okeānā! Tāpēc ne­steidzies doties jūrā, tev vēl krastā ir ko pamācīties.

Brīnumainā kārtā praktikants necentās runāt pretī, ātri atvadījās un izgaisa pavadītāju pūlī.

Čārlijs Čens viens no pēdējiem uzkāpa uz "Karaļa Artura" klāja. Iekaucās enkura ķēde, un velkonis lēnām no krasta at­tālināja laineri. Rāmi sāka dunēt kuģa mašīnas, pavadītāju si­lueti pamazām izgaisa tropu nakts siltajā tumsā. Gar labās puses bortu aizslīdēja Vaikiki pludmales daudzkrāsaino luk­turīšu virtenes. No jūras šo skaistumu Čārlijs redzēja pirmo­reiz.

Kuģis uzņēma ātrumu, sacēlās spirgts vējš. Čārlijs nodre­binājās. Havaju salas attālinājās, un tagad viņš jutās nonā­cis slēgtā un naidīga pasaulē, kur būs jāuzsāk cīņa ar nezi­nāmu un bīstamu pretinieku. Ar pretinieku, kurš līdz šim bija spējis novākt no ceļa visus, kas viņu traucēja: sākot ar neva­rīgu sirmgalvi un beidzot ar Skotlendjarda inspektoru. Un nu pret slepkavu izies viņš viens…

Kāds viegli pieskārās viņa plecam. Čārlijs Čens strauji atskatījās.

— Kašimo?

— Jā, skolotāj, tas esmu es! — Praktikants, vainīgi smai­dīdams, dziļi paklanījās.

— Kur tu ņēmi naudu biļetei?

— Kāda nauda var būt Kašimo, skolotāj! Kašimo brauc vienkārši tāpat.

— Vienkārši tāpat nozīmē — par zaķi. Vai tu proti pel­dēt?

— Neprotu, skolotāj. Es uz vietas noiešu dibena.

— Žēl. — Čārlijs nopūtās. — Mans nelaiķaa tēvs mēdza sacīt, ka dievi apbalvos tos, kas ar smaidu uzņems vissmagā­kos likteņa triecienus. Vai saprati?

— Jā, skolotāj.

— Skaties uzmanīgi: es mēģinu smaidīt!