Dimanti ir mūžīgi

9. nodala SKĀŅAIS ŠAMPANIETIS

- Es negrasos ar jums gulēt! - Tifānija Keisa lietišķi paziņoja. - Tādēļ netērējie­ties, cenšoties mani piedzirdīt. Vienu glāzi es vēl iztukšošu, un varbūt vēl vienu vē­lāk. Bet nedomājiet, ka dzeršu jūsu vod- kas un martini kokteiļus, lai pēc tam lik­tos gultā.

Bonds iesmējās un, pasūtījis dzērienus, atkal pievērsās Tifānijai.

- Mēs vēl neesam pasūtījuši vakariņas, - viņš aizrādīja. - Gribēju piedāvāt vēžus un reinvīnu. Pēc tam jūs varbūt savas domas mainītu. Tāds salikums varētu iespaidot jebkura cilvēka spriedumu.

- Klausieties, Bond, - Tifānija Keisa ieru­nājās, - lai es liktos gultā ar vīrieti, vaja­dzētu kaut ko vairāk par vēžu mīkstu­miem. Bet, ja jau jūs izmaksājat, tad varu ēst kaviāru vai to, ko jūs, angļi, saucat par kotleti,* piedzerot sārto šampanieti. Man bieži negadās vakariņot kopā ar izskatīgu angli, tāpēc jāizmanto izdevība. - Tifānija piepeši pieliecās Bondam tuvāk un uzlika plaukstu uz viņa rokas. - Atvainojiet, - vi­ņa aprauti sacīja. - Par to izmaksāšanu. Es nemaz tā nedomāju. Par vakariņām varu samaksāt ari pati. Taču pair reto izdevību gan ir tā, kā teicu.

Bonds pasmaidīja, skatīdamies viņai acīs.

- Nerunājiet niekus, Tifānij, - viņš at­bildēja, pirmo reizi nosaukdams jauno sievieti vārdā. - Es ar nepacietību gaidīju šo vakaru. Un ēdīšu to pašu, ko jūs. Man ir pietiekami daudz naudas, lai samaksā­tu. Misters Tri šorīt atdeva man senu pa­rādu - piecsimt dolāru - dubultā apmērā, tādējādi esmu vinnējis.

Atskanot Greizā Tri vārdam, jaunās sie­vietes izturēšanās spēji mainījās.

- Ar to vajadzētu pietikt, - viņa skarbi noteica. - Vai zināt, ko mēdz teikt par šo iestādi? "Te jūs varat paēst tikai par trīs­simt dolāriem!"

Viesmīlis atnesa martini - sakratītus, ta­ču pilnībā nesajauktus kokteiļus, kā Bonds bija lūdzis. Glāzēs peldēja dažas cit­rona šķiedriņas. Bonds tās viegli paskali­nāja un ļāva nogrimt. Pacēlis glāzi, viņš pā­ri tās malai uzlūkoja Tifāniju.

- Mēs vēl neesam uzsaukuši tostu par šīs misijas veiksmīgu iznākumu, - viņš sa­cīja.

Jaunas sievietes lupu kaktiņi sarkastiski saviebās. Izdzērusi pusi martīni glāzes vie­nā malkā, viņa stingru roku nolika to atpa­kaļ uz galda.

- Tad jau labāk iedzersim par to sirds­lēkmi, kas man pagāja secen! - viņa sausi atcirta. - Jūs ar savu sasodīto golfu! Es jau gaidīju, ka savā plātībā tam muitas vīram klāsiet vaļā visu par to, kas atrodams bumbu maisā. Vēl mazliet, un jūs būtu vil­cis ārā nūju un kādu no bumbām, lai pa­rādītu savu atvēzienu!

- Jūs padarījāt mani nemierīgu. Klikšķi­not savas nolādētās šķiltavas un pūloties aizsmēķēt cigareti. Varu derēt, ka iebāzāt mutē "Parlamenta" nepareizo galu un aiz­dedzinājāt filtru.

Jaunā sieviete aprauti iesmējās.

- Jums laikam acis ir arī pakausī, - viņa novilka. - Apmēram tā jau bija. Labi, līg­stam mieru! - Tifānija izdzēra visu martī­ni. - Uz veselību! Nešķiet vis, ka jūs būtu pieredzējis uzdzīvotājs. Es gan gribētu vēl vienu. Hkko sāku atslābināties. Un kā ar mūsu vakariņām? Varbūt jūs cerat, ka es zaudēšu sajēgu jau pirms tām?

Bonds pamāja oficiantam un pasūtīja maltīti. Vīnu pārzinis, kurš nāca no Brukli- nas, bet bija tērpies svītrainā žaketē un ap­sējis zaļu priekšautu, turklāt ap kaklu nē­sāja degustēšanas kausiņu sudraba ķēdē, nokāpa pagrabā pēc sārtā "Clicquot".

- Ja man reiz būs dēls, - Bonds nomur­mināja, - tad es, viņam kļūstot pieaugu­šam, došu tikai vienu padomu: "Izdod nau­du, par ko vien vēlies, tikai pērc kaut ko tādu, ko vari ēst pats, nevis tādu, kas no­ēdīs tevi."

- Re velna! - jaunā sieviete iesaucās. - Ne­centieties sabojāt man vakaru! Vai jūs ne­varētu pasacīt kādu labu vārdu par manu kleitu, nevis gremsties par to, cik dārgi es jums izmaksāju? Jūs taču zināt sakāmvār­du: "Ja nevēlies augļus, kādēļ purini ko­ku?"

- Es vēl neesmu sācis purināt koku. Jūs man neļaujat pat rokas stumbram pielikt.

Tifānija iesmējās un atzinīgi uzlūkoja Bondu.

- Debess augstā, mister Bond, - viņa pa­zobojās, - jūs aiz kokiem mežu neredzat! Vai tā kāds runā ar jaunām dāmām?

- Par to jūsu tērpu, - Bonds attrauca. - Tas ir kā sapnis, un jūs pati to labi zināt. Man patīk melns samts, it īpaši uz tik tumši iedegušas ādas kā jūsējā. Man prieks, ka jūs nenēsājat daudz dārglietu, tāpat par to, ka jūs nelakojat nagus. Aplū­kojot visu kopumā, varu teikt, ka šovakar esat apburošākā kontrabandiste visā Nu- jorkā. Un ar ko kopā jūs vedīsiet kontra­bandu rit?

Jaunā sieviete pacēla trešo martini glā­zi un lēni, trijos malkos, iztukšoja to. No­likusi glāzi, viņa izvilka no "Parlamenta" paciņas, kas stāvēja līdzās šķīvim, cigare­ti un pieliecās tuvāk Bonda pasniegto šķiltavu liesmiņai. Vīrieša skatienam pa­vērās ieplaka starp Tifānijas krūtīm. Viņa pavērās Bondā caur izpūsto dūmu mutu­li. Juanās sievietes acis piepeši iepletās, bet pēc tam atkal samiedzās. "Jūs man patīkat," tās apliecināja. "Starp mums var notikt viss. Taču nekļūstiet nepacietīgs! Un esiet laipns! Es nevēlos, lai mani sāpi­nātu!"

Pienāca viesmīlis, kurš atnesa kaviāru, un pēkšņi restorāna kņada ielauzās siltajā, mājīgajā telpā, ko viņi bija radījuši vienīgi sev, un burvība pagaisa.

- Ko es daru rīt? - Tifānija Keisa atkārto­ja. Viņa runāja tādā balsī, kādā cilvēki pa­rasti mēdz runāt viesmīļu klātbūtnē. - Rau­giet, rit es sāku savu ceļojumu uz Lasvega- su. Vispirms ar vilcienu aizbraukšu līdz Či­kāgai, tad pārsēdīšos un došos tālāk uz Los- andželosu. Tas ir garš ceļš, bet lidošana man jau ir lidz kaklam. Un ko darāt jūs?

Viesmīlis bija aizgājis. Kādu brītiņu abi klusēdami tiesāja kaviāru. Nebija jāstei­dzas un jāatbild uz jautājumu tūlīt. Bon­dam piepeši šķita, ka viņiem pieder viss laiks, cik vien tā ir uz pasaules. Abi zināja atbildi uz lielo jautājumu. Ar mazajiem va­rēja nesteigties.

Bonds atlaidās krēslā ērtāk. Vīnu pārzi­nis atnesa šampanieti, un Bonds to nogar­šoja. Tas bija ledusauksts, ar tikko manā­mu zemeņu garšu. Tas bija lielisks.

- Es došos uz Saratogu, - viņš paziņo­ja. - Tur man jāliek nauda uz zirgu, kurš palīdzēs tikt pie nopelnītās.

- Cik noprotams, tur viss būs kārtībā, - Tifānija Keisa kodīgi noteica. Un iedzēra mazliet šampanieša. Jaunās sievietes ga­rastāvoklis atkal bija mainijies. Viņa pa­raustīja plecus. - Izskatās, ka šārīta pār­baudi pie Greizā jūs esat izturējis, - viņa vienaldzīgi paziņoja. - Greizais gribot jūs iesaistīt bandas darbā.

Bonds vērās lejup sārtajā šampanietī, ar visu savu būtni sajuzdams, kā starp viņu un jauno sievieti, kura bija tik jauka, iezo­gas nodevības migla. Taču viņš atvairīja šo sajūtu. Jāturpina pētīt un jāizdibina viss iespējamais.

- Lieliski, - Bonds nepiespiesti atbildē­ja. - Patīkami. Bet kas īsti tā ir par ban­du? - Viņš izlikās aizņemts ar cigaretes aiz­dedzināšanu, profesionāli novērsdams sie­vietes uzmanību.

Bonds manīja, ka mis Keisa viņu pētoši uzlūko. Un tūlīt atguva sparu. Slepenais aģents guva virsroku - viņa prāts sāka dar­boties auksti un skadri, novērtējot norā­des, melus un šaubīgas pazīmes.

Viņš uzlūkoja Tifāniju ar gluži vaļsirdīgu skatienu.

Jaunā sieviete likās nomierinājusies.

- To sauc par Mirdzošo bandu. Tās va­dībā ir divi brāļi Spengi. Es strādāju pie viena no viņiem Lasvegasā. Šķiet, ka ne­viens nezina, kur ir otrs. It kā kaut kur Eiropā. Vēl ir kāds, ko sauc ABC. Kad man jānodarbojas ar dimantiem, es saņe­mu pavēles no šī ABC. Serafimo ir tas brālis, pie kura es strādāju. Viņš nodar­bojas ar azartspēlēm un zirgiem. Vada bukmeikeru dienestu pa telefonu un vies- nicu "Tiāra" Vegasā.

- Un ar ko jūs tur nodarbojaties?

- Tikai strādāju! - Tifānija skarbi attrau­ca, tā izbeigdama šīs tēmas apspriešanu.

- Vai jums tas darbs patīk?

Viņa izlikās jautājumu nedzirdējusi, it kā būtu vientiese un nespētu uz to atbildēt.

- Tad vēl ir Greizais, - mis Keisa turpinā­ja. - Patiesībā viņš nav slikts puisis, tikai blēdīgs. Ja spiedīsiet viņam roku, tad labāk pēcāk saskaitiet pirkstus. Viņš pārrauga visas meitumājas, narkotiku tirgotājus un tamlīdzīgas būšanas. Ir vēl daudz citu da­žādiem uzdevumiem. Tie ir tikai izpildītā­ji. - Tifānija uzlūkoja Bondu ar cietu ska­tienu. - Jūs viņus iepazīsiet, - viņa ņirdzīgi noteica. - Jums viņi patiks. Tieši jūsu gau­mē.

- Sasodīts! - Bonds nikni saviebās. - Es tikai pieteicos uz vēl kādu darbiņu. Man ir vajadzīga nauda.

- Ir daudz citu iespēju nopelnīt.

- Bet jūs taču strādājat šo ļautiņu labā.

- Jūs arī. - Tifānija mulsi pasmaidīja. Le­dus viņu starpā atkal bija salūzis. - Bet, ti­ciet man, pievienodamies Mirdzošajiem, jūs iesaistāties bīstamā spēlē. Ja es būtu jūsu vietā, tad pamatīgi apdomātu, pirms steig­tu piebiedroties mūsu omulīgajam pulci­ņam. Un nekādā gadījumā nenostājieties pret bandu. Ja esat iecerējis ko tamlīdzīgu, iesaku pievērsties kaut kam citam.

Sarunu pārtrauca viesmīlis, kurš atnesa jēra gaļas siteni ar sparģeļiem un krējuma mērci. Pie galdiņa pienāca arī viens no brā­ļiem Krendleriem. "Klubs 21" piederēja šiem ļaudīm kopš sausā likuma laikiem, kad šis restorāns bija izdaudzināts par la­bāko slepeno dzertuvi Ņujorkā.

- Sveika, mis Tifānij! - viņš bilda. - Sen neesat redzēta. Kā iet pa Vegasu?

- Sveicināts, Mak. - Jaunā sieviete pa­smaidīja. - Ar "Tiāru" viss ir kārtībā. - Viņa pavērās apkārt ļaužu pilnajā zālē. - Šķiet, jūsu mazajam karstmaizīšu stendam arī neiet slikti.

- Grēks žēloties, - slaidais jauneklis at­trauca. - Tikai pārāk daudz izšķērdīgu aris­tokrātu. Un nekad nav pietiekami daudz skaistu meiteņu. Jums derētu ienākt bie­žāk! - Viņš uzsmaidīja Bondam. - Vai viss ir labi?

- Labāk nevar būt.

- Atnāciet vēl! - Krendlers ar rokas mā­jienu paaicināja vīnu pārzini. - Sem, pa­jautā maniem draugiem, ko viņi gribētu ie­dzert pie kafijas. - Un, vēl pēdējoreiz apvel­tījis ar smaidu abus viesus, viņš devās pie nākamā galdiņa.

Tifānija pasūtīja "Stingeru" no piparmēt­ru liķiera, Bonds ari lūdza to pašu.

Kad viesmīlis atnesa kokteiļus un kafiju, Bonds atsāka sarunu no tās pašas vietas, kur tā bija pārtrūkusi.

- Bet, Tifānij, - viņš ierunājās, - darbiņš ar dimantiem šķiet diezgan vienkāršs. Kā­pēc mēs nevarētu arī turpmāk strādāt ko­pā? Divi vai trīs braucieni gadā mums ie­nestu labu naudu un nebūtu tik bieži, lai Imigrācijas vai muitas dienests sāktu uzdot nepatīkamus jautājumus.

Tifānija Keisa neuzķērās uz šī āķa.

- Atstājiet to ABC ziņā, - viņa attrau­ca, - es taču jums jau sacīju, ka tie ļaudis nav dumji. Viņi izplānojuši plašu operāci­ju ar šiem akmeņiem. Man ne reizi nav nācies sadarboties ar vienu un to pašu kurjeru, turklāt es neesmu vienīgā pava­done. Esmu pārliecināta, ka ari šoreiz lid­mašīnā mēs nebijām tikai divi vien. Varu derēt, ka viņi bija norīkojuši vēl kādu uz­manīt mūs abus. Viņi ik uz soja kontrolē un pārbauda ikvienu. - Tifāniju bija aiz­kaitinājis Bonda cieņas trūkums pret vi­ņas darbadevējiem. - Es šo ABC nekad neesmu redzējusi, - viņa turpināja. - Tikai piezvanu uz kādu numuru Londonā un uzklausu lentē ierakstītas pavēles. Un tā­pat paziņoju visu, kas man sakāms. Es saku, ka tā ir augsta pilotāža, nevis jūsu līmenis. Tā nav sasodīta lauku muižu ap­tīrīšana.

- Es saprotu, - Bonds bijīgi ierunājās, saspringti prātodams, kā lai izdabū no vi­ņas ABC telefona numuru. - Šķiet, ka šie cilvēki patiesi padomājuši par visu.

- Varu derēt uz jūsu dzīvību, - jaunā sie­viete neizteiksmīgi noteica. Šī saruna sāka viņu garlaikot. Tifānija nīgri lūkojās "Stin- gera" glāzē, pēc tam izdzēra to.

Bonds juta, ka Tifānija grasās ieslīgt dzē­ruma raudulībā.

- Varbūt vēlaties doties uz kādu citu vie­tu? - viņš ierosināja, skaidri apjēgdams, ka pats šo vakaru sabojājis.

- Pie velna, nē! - Tifānija drūmi atbildē­ja. - Vediet mani mājās! Esmu nogurusi. Vai tiešām jūs nevarējāt atrast kādu citu tēmu šim vakaram - kāpēc visu laiku bija jārunā tikai par šiem nolādētajiem rīkļurā­vējiem?

Bonds samaksāja rēķinu, un abi klusē­dami nokāpa lejā un cauri vēsajam resto­rāna vestibilam izgāja tveicīgajā naktī, kur oda pēc benzīna un sakarsuša asfalta.

- Es arī apmetos viesnīcā "Astor", - Tifā­nija pavēstīja, kad abi iekāpa taksometrā. Viņa ierāvās tālākajā sēdekļa stūri un pali­ka sēžam sakumpusi, galvu rokā atspiedu­si, vērdamās ārā, kur baisajā, nāvējošajā tumsā plaiksnīja neona gaismas.

Bonds klusēja. Tikai raudzījās laukā pa logu, lādēdams savu darbu. Viss, ko viņš pašreiz vēlējās sacīt, bija: "Klau, nāc man līdzi! Tu man patīc! Nebaidies! Nekas nav ļaunāk, kā palikt vienai." Ja sieviete teiktu "jā", viņa viltība būtu izdevusies. Taču Bondam negribējās likt lietā viltību. Darbs lika viņam izmantot Tifāniju, taču, lai ko prasīja darbs, bija tikai viens veids, kā ne­izmantot šo būtni. Piekļūt viņas sirdij.

Pie viesnīcas "Astor" Bonds palīdzēja Ti- fānijai izkāpt. Viņa palika stāvam uz ietves, muguru pagriezusi, kamēr Bonds samak­sāja šoferim. Abi kāpa augšā pa kāpnēm, klusēdami gluži kā laulāts pāris pēc ne­veiksmīgi pavadīta vakara, kas beidzies ar strīdu.

Abi reizē paņēma no dēļa atslēgas un no­sauca lifta zēnam piekto stāvu. Kamēr lifts slīdēja augšup, Tifānija stāvēja, pagriezu­sies ar seju pret durvīm. Bonds pamanīja, ka viņas roka tik cieši tur somiņu, ka pirk­stu kauliņi kļuvuši balti. Piektajā stāvā vi­ņa ātri izkāpa un neiebilda, kad Bonds se­koja. Plecu pie pleca viņi soļoja pa garajiem viesnīcas gaiteņiem, līdz beidzot nonāca pie Tifānijas numura. Viņa pieliecās, apgrieza atslēgu un, atgrūdusi durvis, pagriezās pret Bondu.

- Klausieties, jūs, Bond…

Šo teikumu Tifānija iesāka, it kā grasītos teikt garu, niknu runu, tomēr aprāvās, vēr­damās tieši viņam acīs, un Bonds pamanī­ja, ka jaunās sievietes skropstas kjuvušas mitras. Viņa pēkšņi apvija rokas ap Bonda kaklu - tagad abu sejas atradās pavisam tuvu viena otrai - un sacīja:

- Esiet piesardzīgs, Džeims, es negribu jūs zaudēt!

Pievilkusi Bonda seju vēl tuvāk, jaunā sieviete cieši un ilgi noskūpstīja viņu uz lū­pām. Tas bija viens vienīgs, mežonīga mai­guma pilns skūpsts, kurā nebija gandrīz nekā seksuāla.

Taču, kad Bonds, atbildēdams skūp­stam, cieši satvēra rokās Tifānijas augu­mu, viņa pēkšņi sastinga un izrāvās. Mir­klis bija garām.

Uzlikusi roku uz durvju roktura, Tifānija vēlreiz pagriezās un uzlūkoja Bondu. Ska­tienā atkal vizēja niknais spīdums.

- Tagad atstājiet mani vienu! - viņa dus­mīgi sacīja, aizcirta durvis un aizslēdza tās.