Dimanti ir mūžīgi

24. nodala NĀVE BŪS VIENMĒR

Pirmais, ko Bonds atcerējās, kad iezvanī­jās telefons, bija Tifānija, kura, pārlieku­sies viņam pāri, noskūpsta un saka: - Ne­guli uz kreisajiem sāniem, tajā pusē ir sirds, dārgumiņ. Sirdij tas nenāk pair labu. Tā var mitēties pukstēt. Pagriezies uz otru pusi! - Un viņš bija paklausīgi pagriezies uz otra sāna, aizmigdams tūlīt pēc tam, kad ar klikšķi aizkrita durvis. Tikai kādu mirkli vēl ausīs skanēja Tifānijas vārdu at­balss, Atlantijas okeāna nopūtas, un tad viņu maigi iežūžoja miegā viļņi, kuri aijāja kuģi savās rokās.

Tumšajā kajītē dusmīgi tarkšķēja tele­fons, tas turpināja zvanīt, līdz Bonds nola­mājās un pasniedzās pēc klausules. Kāda balss sacīja:

- Piedodiet, ka iztraucēju, ser. Runā te­legrāfa operators. Nupat jums pienāca šif­rēts ziņojums ar piezīmi "Ārkārtīgi steidza­mi". Nolasīt jums to vai nosūtīt lejā?

- Sūtiet lejā, lūdzu! - Bonds atteica. - Pal­dies jums.

Kas, pie velna, noticis? Viss nesen piere­dzētais, dedzība un kaislīgā mīlestība tika skarbi atbidītas otrajā plānā. Bonds iededza gaismu, izkāpa no gultas un, purinādams galvu, lai atgūtu prāta skaidrību, devās uz dušas kabīni.

Veselu minūti ļāvis ūdens strūklai sevi pātagot, Bonds noberzās, pacēla no grīdas bikses un kreklu un uzstīvēja mugurā.

Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm, Bonds paņēma telegrammu, apsēdās pie galda, aizdedza cigareti un apņēmīgi ķērās pie darba. Kad skaitļu stabiņi pamazām bi­ja pārvērtušies vārdos, Bonda acis samie- dzās, bet miesu pārklāja zosāda.

Telegrammu bija sūtījis štāba priekš­nieks. Tā vēstīja:

"PIRMKĀRT SLEPENĀ KRATĪŠANĀ SEI­JES BIROJĀ ATRASTS ZIŅOJUMS ABC NO KE AR PARAKSTU VINTERS PAR JŪSU UN KEISAS ATRAŠANOS UZ KLĀJA KOMATS LŪDZOT NORĀDĪJUMUS PUNKTS NOSŪ­TĪTA ABC PARAKSTĪTA ATBILDE AR PA­VĒLI LIKVIDĒT KEISU KOMATS CENA IR DIVDESMIT TŪKSTOŠI DOLĀRU PUNKTS OTRKĀRT IR PAMATS UZSKATĪT RUFUSU B SEIJI PAR ABC KOMATS KAS DAĻĒJI ATBILST VINA INICIĀĻIEM FRANCISKI PUNKTS TREŠKĀRT IESPĒJAMS IZSEKO­ŠANAS DĒĻ SEIJE VAKAR IZLIDOJA UZ PARĪZI UN PĒC INTERPOLA RĪCĪBĀ ESO­ŠAJĀM ZINĀM TĀLĀK DODAS UZ DAKĀRU PUNKTS ŠIS VIRZIENS SAKRĪT AR MŪSU PIEŅĒMUMU PAR DIMANTU IZCELSMI NO SJERRALEONES RAKTUVĒM KOMATS

TOS NOGĀDĀJOT PĀRI ROBEŽAI UZ FRANČU GVIĀNU PUNKTS MUMS IR AIZ­DOMAS PAR KĀDU SJERRALEONES ZOB­ĀRSTU KOMATS KURŠ TIEK NOVĒROTS PUNKTS CETURTKĀRT JUMS NEKAVĒJO­TIES JĀLIDO UZ BOSKOMBU SJERRA- LEONĒ PARAKSTS ŠP".

Bonds kādu mirkli palika sēžam savā krēslā kā sasalis. Piepeši viņam prātā uz­plaiksnīja visai draudīga dzejas rinda: "Tie teic - tas slikts, kurš atstājies. Tie mani dzen, man spārnos skriet."

Tātad kāds no Mirdzošās bandas ir uz klāja un ceļo kopā ar viņiem. Kurš? Kur?

Viņš pastiepa roku pēc telefona klausules.

- Mis Keisu, lūdzu.

Bonds dzirdēja savienojuma klikšķi un zināja, ka iezvanās pie Tifānijas gultas no­vietotais telefons. Pirmoreiz. Otro. Trešo. Vēl vienu reizi. Bonds nometa klausuli un, izskrējis gaiteni, ātri devās uz Tifānijas ka­jīti. Nevienas dzīvas dvēseles. Tukšums. Gultā neviens nebija gulējis. Kajītē dega gaisma. Tifānijas vakara somiņa mētājās uz paklāja pie durvīm, tās saturs bija izkai­sīts turpat līdzās. Skaidrs, ka viņa bija ie­nākusi kajītē. Aiz durvīm varēja būt noslē­pies vīrietis. Iespējams, viņai iesists pa gal­vu. Un tālāk?

Iluminatori bija ciet. Bonds ielūkojās vannasistabā. Nekā.

Bonds stāvēja kajītes vidū un aukstasi­nīgi pārdomāja stāvokli. Ko šādā gadijumā būtu darījis viņš pats? Pirms nogalināša­nas droši vien gribētu uzdot viņai jautāju­mus. Noskaidrot, ko viņa zina, ko ir kā­dam pateikusi, kas par tipu ir tas puisis Bonds. Pratināšanu būtu vislabāk izdarīt paša kajītē, jo tur neviens netraucētu. Ja pa ceļam viņus kāds pamanītu, Bonds ti­kai piemiegtu aci un pašūpotu galvu. "Šo­vakar dzerts mazliet par daudz šampanie­ša. Nē, paldies, palīdzēt nevajag, es pats tikšu galā." Bet kurā kajītē? Cik tālu līdz tai jāiet?

Pa kluso gaiteni skriedams atpakaļ uz savu kajīti, Bonds ieskatījās pulksteni. Trīs. Tifānija bija izgājusi no viņa kajītes pēc diviem. Vai vajadzētu piezvanīt uz kap- teiņtiltiņu? Vai sacelt trauksmi? Sāksies kņada ar nevajadzīgu skaidrošanos un aiz­domām. "Dārgais ser, tas izklausās neie­spējami." Viņu mēģinās nomierināt. "Pro­tams, ser, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos." Pieklājīgs seržants, kurš klusībā domās, ka tās ir tikai dzēruma ķildas un mīlētāju nesaskaņas. Varbūt pat nosprie­dīs, ka viņš mēģina aizturēt kuģi, lai totali­zatorā vinnētu tie spēlētāji, kuri likuši uz apakšlauku.

Apakšlauks! Cilvēks aiz borta! Kā tad! Tas ir iemesls, lai kuģis aizkavētos!

Bonds aizcirta savas kajītes durvis un metās meklēt pasažieru sarakstu. Bija jāatrod Vinters. Lūk, kur viņš bija! 49. kajī­tē uz A klāja. Tieši vienu stāvu zemāk. Un pēkšņi Bonda galvā viss nostājās savās vie­tās. Vinters. Vints un Kids. Profesionālie slepkavas. Vīri kapucēs. Viņš vēlreiz ielū­kojās sarakstā. Kiteridžs. Ari A 49. Sirmais un resnulis. Tie abi taču bija jau lidmašī­nā. "Mana asinsgrupa ir B". Tifānijas slepe­nie pavadoņi. Un Leitera apraksts. "Vintu dēvē par Tricekli, jo viņš baidās no ceļoju­miem." Un vēl: "Kādu dienu tā kārpa viņu iegāzīs." Sarkanā kārpa uz īkšķa pirmās lo­cītavas. Šī roka turēja revolveri pie Tinkšķa Bela galvas. Un Tifānija teica, ka tie abi esot ķerti un resnis kodījot īkšķi! Abi slep- kavnieki smēķējamajā istabā gribēja vēl ie­dzīvoties no sava upura nāves. Sieviete aiz borta. Anonīmi sacelta trauksme gadījumā, ja sardze kuģa pakaļgalā neko nepamanī­tu. Kuģis apstātos, pagrieztos, notiktu meklēšana. Un slepkavas saņemtu vēl lie­kas trīstūkstoš mārciņas.

Vints un Kids. Slepkavas no Detroitas bandas.

Bonda prātā atausa dažādas ainas, pēc šīs atskārsmes tās sāka joņot kā karuselī. Vēl gara acīm turpinādams tās skatīt, Bonds atvēra savu diplomāta portfeli un izņēma no slepenā nodalījuma klusinātāju.

Izvilcis aiz krekla aizbāzto beretu, atvilk­tnes dibenā sataustīja aptveri, pārbaudīja tās saturu un uzskrūvēja stobram klusinā­tāju, tajā pašā laikā apsvērdams tālāko rī­cību un pārdomādams iespējamās darbī­bas.

Bonds sameklēja kuģa plānu, ko bija saņēmis kopā ar biļeti. Izklājis plānu uz galda, viņš uzvilka zeķes. A 49. Tā atro­das tieši zem viņa kajītes. Vai bija kāda iespēja izšaut atslēgu un tikt klāt šiem ti­piem, kamēr tie vēl nebūtu paguvuši viņu novākt? Praktiski nekādas. Durvis droši vien ir ne tikai aizslēgtas, bet ari aizbultē­tas. Varbūt paņemt līdzi cilvēkus no kuģa komandas - ja izdotos kādu pārliecināt, ka Tifānijai draud briesmas. Kamēr tiks atvērtas durvis un skanēs: "Atvainojiet, ser," šie zeļļi izdabūs Tifāniju pa ilumina­toru, bet pēc tam nevainīgi lasīs vai spē­lēs kārtis un brīnīsies: "Kāpēc tāds trok­snis?"

Bonds aizbāza ieroci aiz jostas un plaši atvēra vienu no abiem iluminatoriem. Tad izspraucās tam cauri līdz pat viduklim un ar atvieglojumu atklāja, ka viņa rīcībā ir vēl vismaz colla brīvas telpas. Viņš izstiepa kaklu, vērdamies lejup, un tieši zem sevis ieraudzīja divus nespodri apgaismotus ap­ļus. Cik tālu tie bija? Apmēram astoņas pē­das. Nakts joprojām bija mierīga. Vējš ne­pūta, un Bonds atradās tumšajā kuģa pu­sē. Jāšaubās, vai no kapteiņa tiltiņa kāds varētu viņu pamanīt. Vai kāds no abiem tās kajītes iluminatoriem būs vaļā?

Bonds ieslīdēja atpakaļ kajītē un norāva no gultas palagu. Nāksies to pārplēst uz pusēm, lai virve iznāktu pietiekami gara. Ja šis pasākums izdosies, tad varēs pa­ņemt palagu no kajītes A 49, lai stjuarts pēc tam tiek skaidrībā, kas ar to lēcies. Ja neizdosies, tad nekam vairs nebūs nozī­mes.

Bonds savija palaga strēmeles virvē. Šķi­ta, ka tai vajadzētu izturēt. Siedams vienu virves galu pie iluminatora eņģēm, Bonds pavērās pulkstenī. Kopš brīža, kad viņš iz­lasīja šifrēto ziņojumu, bija aizritējušas ti­kai divpadsmit minūtes. Vai tas būtu pā­rāk ilgs laika sprīdis? Bonds sakoda zobus, izritināja virvi gar kuģa sānu un tad - ar galvu lejup - izrāpās pats.

Nedomāt. Neraudzīties lejup. Un arī aug­šup. Neņemt vērā mezglus. Lēnām un pie­sardzīgi, sprīdi pa sprīdim.

Nakts vējš maigi šūpoja viņu, ik pa brī­dim viegli uzgrūzdams melnajām kniedēm kuģa korpusā, kamēr tālu lejā dobji dunēja un elsoja okeāns. Kaut kur augstāk vējš jau piktāk raustīja takelāžu, un vēl aug­stāk - ap abiem mastiem - lēnām dejoja zvaigznes.

Vai vējš viņu nenoraus, vai palagi iztu­rēs? Vai neuznāks reibonis? Vai rokas iztu­rēs auguma svaru? Tikai nedomāt par to. Neprātot par šo milzu kuģi, par badaino ūdeni lejā, par lielo dzenskrūvi, kas to vien gaida, lai sašķēlētu viņu gabalos. Labāk iz­tēloties sevi par puiku, kas rāpjas lejā no ābeles. Tas ir tik vienkārši un tik droši, un nokrist var vienigi dārza zālitē.

Bonds izmeta no prāta visas citas do­mas un pievērsa uzmanību savām rokām, kuras nācās sargāt, jo nelīdzenā krāsas kārta uz kuģa korpusa jau bija nobrāzusi ādu no pirkstu kauliņiem. Kājas šķita jū­tīgas kā antenas, taustīdamās pēc ilumi­natora.

Tur. Labās kājas pirkstgali bija sataus­tījuši rāmi. Tikai mierīgi. Jābūt pacietī­gam un ar pēdām jātaustās tālāk. Ilumi­nators izrādījās vaļā, lielais misiņa aizbīd­nis - atbīdīts. Pret Bonda zeķi berzējās audums, tātad bija aizvilkts aizkars. Viņš varēja doties tālāk. Jo mērķis bija pavi­sam tuvu.

Vēl divi roku tvērieni, un Bonda seja jau bija iluminatora līmenī, viņš varēja satvert ar roku metāla rāmi, tā pārnesot uz to daļu svara no baltās, nedrošās virves un sagā­dājot vienai un pēc tam ari otrai rokai ilgo­to atpūtu, jo muskuļi, turot visu ķermeņa svaru, jau krakšķēja no sasprindzinājuma.

Mirkli atvilcis elpu, viņš lēnām gatavojās iespraukties pa iluminatoru, ar vienu roku taustīdamies pēc ieroča.

Lūkodams nedomāt par to, ka viņam jā­karājas pie "Karalienes Elizabetes" korpusa kā mušai, Bonds vēroja līgani plīvojošo aiz­karu un centās sadzirdēt, kas notiek ka­jītē, pūlēdamies neklausīties viļņu čaloņā, savā smagajā elpā un skaļajos sirdspuk­stos.

Mazajā telpā bija dzirdama apslāpēta murdoņa. Vīrieša balss pateica dažus vār­dus. Tad sievietes balss iekliedzās:

-Nē!

Pēc tam mirkli valdīja klusums, tad noplīkšķēja pļauka. Tā bija tik skaļa kā pistoles šāviens, un Bonda augums rāvās uz priekšu, triekdamies cauri iluminato­ram ar tādu sparu, it kā viņš būtu iešūpo­jies tauvā.

Lidojot cauri trīs pēdas platajam lodzi­ņam, Bonds, ar kreiso roku aizsedzis galvu un labajā - cieši satvēris ieroci, lūkojās, kur atrodas viņa pretinieki.

Uzgrūdies ceļasomai, kas atradās zem iluminatora, viņš apmeta kūleni un ātri uz­lēca kājās, pieliekdamies un nostādamies ar muguru pret iluminatoru. Viņa pirkstu kauliņi bija balti no sasprindzinājuma, ar kādu roka sažņaudza beretu, un lūpas sakniebās tievā, gaišā līnijā.

Ledus pelēkās acis samiedzis, Bonds pa­vērās apkārt. Viņa ieroča melnais, strupais stobrs mērķēja tieši starp abiem apstulbu­šajiem vīriem.

- Viss kārtībā, - Bonds noteica, izslieda- mies visā augumā.

Tas bija stāvokļa novērtējums. Jo situ­ācijas noteicējs šajā brīdī bija Bonds, un to nepārprotami paziņoja viņa ierocis.

- Kurš jūs sauca? - resnis noprasīja. - Jums nav šeit ko darīt.

Vīra mierīgā balss apliecināja, ka viņam ir lielas pašsavaldības rezerves. Nekādu baiļu. Pat izbrina nebija.

- Vai ieradāties, lai kļūtu par ceturto ša­jā spēlē?

Resnis, izmeties kreklā ar garām pie­durknēm, sēdēja uz krēsla, pagriezis vienu sānu pret tualetes galdiņu un viņa mazās ačeles nosvīdušajā sejā spīdēja. Tieši res­nim pretī, ar muguru pret Bondu, uz zema, ar audumu apvilkta soliņa sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija gandrīz kaila, ģērbusies vienīgi niecīgās miesaskrāsas biksītēs. Tifā­nijas ceļgalus resnis bija iespiedis starp sa­viem stilbiem. Jaunās sievietes bālajā sejā, kura bija pavērsta pret Bondu, vīdēja sar­kani plankumi. Tifānijas acis likās tik izmi­sīgu baiļu pilnas kā slazdā notvertam dzīvniekam, bet mute bija izbrīnā pavēru­sies.

Sirmais zvilnēja vienā no gultām. Tagad viņš bija paslējies uz elkoņa, bet otru roku aizbāzis aiz krekla, taustīdamies pēc ieroča pleca maksti. Viņš uzlūkoja Bondu bez jeb­kādas ziņkārības, tikai mute bija savilkusies neizteiksmīgā, platā smaidā. No mutes kā čūskas mēle rēgojās koka zobu bakstāmais.

Bonda ierocis tēmēja neitrālā telpā starp abiem zeļļiem.

Kad viņš ierunājās, balss skanēja klusi un saspringti.

- Tifānij, - Bonds lēni un skaidri sacīja, - nometies uz ceļiem. Virzies prom no šī cil­vēka! Ar noliektu galvu. Līdz kajītes vidum.

Bonds neskatījās, kā viņa izpilda pavē­les, bet turpināja uzmanīt abus gangste­rus.

Tagad Tifānija vairs neatradās tur, kur viņai būtu iespējams trāpīt.

- Esmu te, Džeims. - Viņas balss cerībās un satraukumā drebēja.

- Ej uz vannasistabu! Aizbultē durvis! Ie­kāp vannā un apgulies tur!

Šoreiz Bonda skatiens īsu mirkli pakavē­jās pie Tifānijas, lai redzētu, vai viņa pa­klausa. Jaunā sieviete bija piecēlusies un pagriezusies pret viņu. Bonds aplūkoja sar­kanos, plaukstas sitienu atstātos planku­mus uz viņas sejas un baltās ķermeņa ādas. Tad viņa paklausīja, un vannasista- bas durvis noklikšķēdamas aizvērās.

Tagad Tifānija bija drošībā - vismaz no lodēm. Un viņa nebūs turpmāko norišu lie­ciniece.

Attālums starp abiem vīriem bija apmē­ram pieci jardi, un Bonds apsvēra, vai tie varētu kustēties pietiekami ātri, lai spētu tikt ar viņu galā. Ar šādiem zeļļiem bija jāuzmanās, jo pat īsajā sekundes daļā, ka­mēr viņš nošautu vienu, otrs pagūtu pa­celt ieroci un izšaut. Kamēr viņa ierocis klusēja, tas vēl bija drauds abiem gangste­riem. Taču līdz ar pirmo izšauto lodi stāvoklis mainīsies. Tad viņu varēs apdrau­dēt otrs zellis.

- Četrdesmit astoņi, sešdesmit pieci, as­toņdesmit seši!

Tā bija variācija no amerikāņu futbolā lietotajiem signāliem - viena no piecdesmit kombinācijām, kuras šie tipi neapšaubāmi bija praktizējuši tūkstošiem reižu. Resnis šos skaitļus kā spļautin izspļāva un tajā pašā mirklī nometās guļus uz vēdera, un ar roku sniedzās pēc šaujamā.

Vienlaikus ar viņu vīrs, kurš gulēja gul­tā, pārmeta kājas pār tās malu un pagrie­zās pret Bondu sāniski. Viņa roka ar ieroci jau iznira no azotes.

- Plaukt!

Bonda ieroča raidītais šāviens tikai klusi nobūkšķēja. Tieši zem sirmo matu cekula atvērās mazs, apaļš caurums.

- Bum! - atbildēja mirušā vāra pistole, jo viņš vēl bija pamanījies nospiest gaili, un lode ieurbās gultā turpat blakus līķim.

Resnis, kas gulēja uz grīdas, neganti ie­bļāvās. Viņš lūkojās augšup Bonda pistoles vienīgajā melnajā acī, kuru interesēja vie­nīgi vieta, kurā - no daudzajiem šī tuklā ķermeņa kvadrātcentimetriem - izurbt pir­mo caurumu.

Rešņa ierocis, pacelts tikai Bonda ceļga­lu augstumā, velti tēmēja tukšajā telpā starp ieplestajām kājām uz balti krāsoto metāla sienu.

- Met to projām!

Atskanēja kluss bunkšķis, kad ierocis nokrita uz paklāja.

- Celies augšā!

Resnis uzslējās stāvus, blenzdams Bon­dam acīs ar tādu skatienu, kā tuberkulo­zes slimnieks raugās uz savu mutautu, ku­rā pamanījis pierādījumu paša baiļpilna- jām aizdomām.

- Apsēdies!

Vai tiešām rešņa acīs pazibēja atvieglo­jums? Bonds saspringa gluži kā kaķis, kas uzmana medījumu.

Resnis lēnām pagriezās un pacēla rokas virs galvas, kaut gan Bonds nebija viņam licis to darīt. Gangsteris paspēra divus so­ļus līdz krēslam un tad atkal lēni pagrie­zās. it kā grasīdamies apsēsties.

Viņš stāvēja, pavērsies ar seju pret Bon­du un gluži nepiespiesti ļāva rokām noslī­dēt gar sāniem. Tad abas rokas, it kā atpū­tušās, sāka celties atpakaļ augšā, un labā veiklāk nekā kreisā. Pēkšņi tās pirkstgalos kā balta liesma uzplaiksnīja metamais na­zis.

Tajā pašā mirkli ceļu uzsāka lode, abi nāves vēstneši gaisā palidoja viens otram garām, un abi vīri reizē samiedza acis, kad tie trāpīja mērķī.

Taču resnais vīrs savējās vairs neatvēra, redzokļi nozuda aiz plakstiem, atstājot re­dzamus vairs tikai acu baltumus, viņš at­krita atpakaļ, tverdams pie sirds, kamēr Bonda acis bez kāda izbrīna aplūkoja tum­šu traipu, kurš pletās aizvien platāks viņa krekla auduma krokās ap naža rokturi.

Tad krēsls zem resnuļa ar brīkšķi salūza un sabruka, bet ķermenis nobūkšķēdams nokrita uz grīdas.

Bonds palūkojās turp, bet pēc tam pa­griezās uz atvērtā iluminatora pusi.

Kādu brīdi viņš stāvēja, pagriezis kajītei muguru un raudzījās uz aizkariem, kuri tikko jaušami šūpojās. Ievilka plaušās gai­su un ieklausījās ausij tīkamajās skaņās, ko radīja ūdens tur, ārpasaulē, kas vēl aiz­vien piederēja viņiem ar Tifāniju, bet diviem pārējiem vairs ne. Pavisam lēni saspringtais ķermenis un nospriegotie nervi atslāba.

Pēc brītiņa Bonds izrāva nazi no krekla krokām. Pat nepaskatījies uz to, viņš pa­sniedzās, atvilka aizkaru un izmeta nazi tumsā. Tad, joprojām raudzīdamies ārā, mie­rīgajā naktī, uzlika beretai drošinātāju un, kaut gan roka pēkšņi šķita smaga kā svins, lēnām aizbāza ieroci atpakaļ aiz bikšu jostas.

Gandrīz vai negribīgi Bonds pievērsās iz­demolētajai kajītei. Viņš domīgi aplūkoja šo postu un automātiski noslaucīja rokas gar sāniem. Pēc tam piesardzīgi laipoja cauri kajītei uz vannasistabu.

- Tas esmu es, Tifānij, - Bonds ierunā­jās nogurušā, neizteiksmīgā balsī un atvēra durvis.

Tifānija nebija dzirdējusi viņa balsi. Jau­nā sieviete gulēja tukšajā vannā ar seju le­jup, aizsegusi ausis ar rokām. Arī tad, kad Bonds pa pusei bija izcēlis Tifāniju no van­nas un apskāvis, viņa joprojām nespēja no­ticēt notikušajam, tikai piespiedās cieši klāt un lēni aptaustīja Bonda seju un ple­cus, lai pārliecinātos, ka tas patiešām ir viņš un neskarts.

Bonds saviebās, jo Tifānijas roka bija pieskārusies ievainotajam sānam, un viņa atrāvās nost, lai ieskatītos vīrieša sejā. Pēc tam pavērās uz saviem asiņainajiem pirk­stiem un tumšsarkano kreklu.

- Ak Dievs, tu esi ievainots, - Tifānija ne­skanīgi sacīja un, tūlīt pat aizmirsusi pati savus šīs nakts baisos piedzīvojumus, no­vilka Bondam kreklu un izmazgāja brūci. Sagriezusi dvieli strēmelēs ar žileti, kas vēl nesen bija viena mirušā vīra skuvekļa sa­stāvdaļa, viņa pārsēja ievainojumu.

Tifānija vēl joprojām neko nejautāja. Bonds savāca uz grīdas izmētātās drēbes, iedeva tās jaunajai sievietei un pieteica ne­nākt ārā, kamēr viņš to pasauks, bet pa to laiku noslaucīt visus priekšmetus, kuriem gadījies pieskarties, lai nepaliktu pirkstu nospiedumi.

Tifānija stāvēja un lūkojās Bondā staro­jošām acīm. Bonds noskūpstīja viņu uz lū­pām, taču sieviete joprojām klusēja.

Bonds iedrošinoši uzsmaidīja un, cieši aizvēris aiz sevis vannasistabas durvis, de­vās atpakaļ uz kajīti. Viņš ķērās pie darba apdomīgi un precīzi, ik pa brīdim apstāda­mies un pirms ikvienas kustības ar liet­pratīgu aci novērtēdams, vai aina šķitīs pietiekami pārliecinoša detektīviem, kuri pēc piestāšanas Southemptonā uzkāps uz kuģa.

Vispirms viņš ietina savā asinīm notrai­pītajā kreklā smagu pelnu trauku, piegāja pie iluminatora un izmeta vīkšķi smagi viļ­ņojošajā ūdenī. Abu nošauto vīru smokingi bija pakārti aizdurvē. Bonds izvilka no to krūšu kabatām mutautus, aptina tos ap rokām un pārmeklēja skapju plauktus un atvilktnes, lidz beidzot atrada sirmā vira iz­ejamos kreklus. Uzvilcis vienu no tiem, Bonds kādu laiku stāvēja kajītes vidū un domāja. Tad, zobus sakodis, uzslēja resnu­li sēdus, novilka tam kreklu, piegāja pie iluminatora, paņēma beretu un, piespiedis stobru pie auduma, vēlreiz izšāva caur ma­zo caurumiņu krekla krūtežā, tieši tajā vie­tā, kur jāatrodas krekla īpašnieka sirdij. Tagad uz auduma ap caurumu bija pulvera pēdas - notikušais izskatīsies pēc pašnāvī­bas. Bonds atkal apģērba līķi, rūpīgi no­slaucīja beretu un pēc tam piespieda miru­šā labās rokas pirkstus spalam, atstādams ieroci šajā rokā, ar rādītājpirkstu uz gaiļa.

Vēl kādu brīdi pastāvējis kajītes vidū, Bonds nocēla Kida smokingu no pakaramā un ietērpa tajā sirmā vīra līķi. Tad aizvilka mironi pie iluminatora un, piepūlē svīz­dams, izgrūda pa to.

Noslaucījis iluminatoru, lai uz tā nepa­liktu pirkstu nospiedumi, atvilka elpu un vēlreiz aplūkoja nelielo telpu, tad piegāja pie galda, uz kura bija pamestas nepabeig­tās partijas kārtis. Bonds apgāza galdu, iz­kaisot kārtis uz paklāja. Tad, kaut ko atce­rējies, viņš atgriezās pie rešņa līķa, izvilka no tā bikšu sānkabatas naudas kušķi un izkaisīja starp kārtīm.

Protams, ka aina būs skaidra. Policisti brīnīsies, kāpēc mirstošais Kids šāvis uz gultu, taču tā varēja būt gadījies cīniņa laikā. No beretas bija izdarīti trīs šāvieni, uz grīdas mētājās trīs čaulītes. Divas lodes varētu būt Kida ķermenī, kurš tagad pel­dēja Atlantijas okeānā. Vēl vajadzēja pa­ņemt palagu no otras gultas. Tā pazušana paliks neizskaidrota. Varbūt Vints ietinis tajā Kida līķi kā līķautā - pirms tam, kad izgrūda to pa iluminatoru. Tāda rīcība gluži labi iekļautos šajā ainā ar Vinta sirdsapziņas pārmetumiem un pašnāvību pēc strīda un slepkavības kāršu spēles dēļ.

"Skaidrs kā diena," Bonds domāja, "ka tas derēs līdz brīdim, kad dokos ieradīsies policija, bet tajā laikā mēs ar Tifāniju jau būsim pametuši kuģi, vienīgais pieturas punkts kajītē, kas norādītu uz mums, ir bereta, bet tai - tāpat kā citiem slepenā dienesta ieročiem - nav numura."

Viņš nopūtās un paraustīja plecus, pēc tam, paņēmis palagu un pasaucis Tifāniju, aizveda meiteni uz savu kajīti. Viņus ne­viens neredzēja. Bonds nogrieza virvi, kas karājās ārā pa iluminatoru, un iesvieda to okeānā kopā ar beretas rezerves aptverēm un tukšo maksti. Beidzot viņš varēja doties gulēt, apskaut Tifānijas mīļo augumu un cieši piekļaut sev, sargājoši aijājot rokās šonakt un vienmēr.

Vienmēr?

Lēnām ejot cauri kajītei uz vannasista- bu, Bonds bija uzlūkojis uz grīdas gulošo mirušo vīru, kura acis jau likās stiklai­nas.

Un šīs acis, kas piederēja cilvēkam, ku­ram reiz bija B asinsgrupa, it kā teica Bon­dam: "Mister! Nekas nav mūžīgs. Tikai nā­ve būs vienmēr. Nekas nav neizbēgams, vienīgi tas, ko jūs esat nodarījis man."