Dimanti ir mūžīgi

11. nodala TRAMĪGAIS SMAIDS

Saratogā Bondu pārsteidza milzīgās, va­renās gobas, kuras piešķīra klusajām avē­nijām ar koloniālajā stilā celtajām koka mājām tādu kā Eiropas kūrortpilsētas mie­ru un apcerigumu. Vēl šeit bija milzum daudz zirgu - kad tie tika vesti pāri ielai, policists apturēja satiksmi, pie staļļu rin­dām stāvēja zirgu pārvadājamie furgoni, no kuriem nācās izvilināt atvestos rumakus, kuri pēc tam ielocīja kājas pa pelniem no­kaisītām taciņām, lai dotos uz vingrināša­nās nolūkiem paredzētu skrejceļu netālu no pilsētas centra, līdzās sacīkšu vietai. Staļļu puiši un jātnieki - baltie, melnie un meksikāņi - klīda pa ielām, visur bija dzir­dama klusa bubināšana un reizēm ari tau­res skaņām līdzīgi zviedzieni.

Viss kopā atgādināja Ņūmārketas un Višī sajaukumu, un Bondam, kurš par zirgiem neinteresējās, pēkšņi iešāvās prātā, ka dzī­ve kopā ar tiem šķiet patīkamāka.

Leiters atstāja Bondu Sagamorā - uz pil­sētas robežas, no kurienes līdz hipodromam bija tikai pusjūdze, - un brauca tālāk savās darīšanās. Abi nolēma, ka satiksies vēlu va­karā, bet nākamajā dienā pašā rīta agrumā noteikti aizies pavērot iesildīšanās skrejce­ļu, ja tur parādīsies Tramīgais Smaids. Lei­ters apsolīja to un vēl šo to citu noskaidrot, jo bija nolēmis pavadīt vakaru, grozoties staļļos un "Pavadā" - diennakts krodziņā ar bāru, kurā pulcējās ar zirgiem saistītie ēnu darboņi, kas augustā ieradās uz sacīkstēm.

Bonds piereģistrējās Sagamoras mājvie­tas birojā, parakstīdamies: "Džeimss Bonds, viesnīca"Astor", Ņujorka". Viņam līdzās stāvēja sieviete ar skarbu seju, brillēm me­tāla rāmjos un skatienu, kas nepārprotami liecināja, ka šī būtne tikko atbraukušo vie­si uzskata par kārtējo lieliskās apkalpoša­nas kārotāju, kurš grasās zagt dvieļus, var­būt pat palagus. Viņš samaksāja trīsdesmit dolārus par trim dienām uz priekšu un sa­ņēma 49. istabas atslēgu.

Ar somu rokā Bonds pārgāja pāri saules izkveldētajam zālājam starp puķu dobēm, kurās auga dievkociņi un leknas gladiolas. Viņš atslēdza durvis un devās iekšā tīri sa­postajā divistabu numurā, kurā atradās klubkrēsls, naktsskapītis, uz kura stāvēja divas avīzes -"Currier" un "īves"-, kumode un brūns plastmasas pelnutrauks. Tas bija parastais Amerikas viesnīcu iekārtojums. Tualetes un dušas telpā viss izskatījās ne­vainojami tīrs un kārīgs. Kā jau Leiters bija pareģojis, zobu skalošanai paredzētās glā­zes atradās papīra iesaiņojumā ar uzrak­stu "Jūsu drošībai" un pāri tualetes poda sēdeklim stiepās papīra strēmele, uz kuras bija rakstīts "dezinficēts".

Bonds nomazgājās dušā, pārģērbās un devās pastaigāties. Iedams uz priekšu pa ceļu, viņš krustojumā atrada krodziņu, kas atbilda "amerikāņu dzīvesveidam" tikpat lielā mērā kā viesnīca - tajā bija gaisa kon­dicionētājs un varēja iebaudīt divus mēri­ņus viskija un pusdienās cāli par diviem dolāriem un astoņdesmit centiem. Pēc tam

Bonds atgriezās savā numurā un atlaidās gultā ar laikrakstu "Saratogian", kur izlasi - ja, ka sacīkstēs par galveno balvu rit pieda­līšoties kāds T. Bels ar zirgu Tramīgais Smaids.

Kad pulkstenis rādīja pāri desmitiem, pie Bonda numura durvīm atskanēja kluss klauvējiens un istabā iekliboja Fēlikss Lei­ters. Viņš oda pēc viskija un lētu cigāru dūmiem un izskatījās visai apmierināts pats ar sevi.

- Esam nedaudz pavirzījušies uz priek­šu, - Leiters paziņoja. Viņš ar savu āķi aiz­ķēra krēslu un pārvietoja to, pagriezdams uz gultas pusi, kurā gulēja Bonds. Ap­sēdies tajā, viņš izņēma cigareti. - Šķiet, mums rīt jābūt augšā sasodīti agri. Pulk­sten piecos. Lieta tāda, ka pussešos Tramī­gais Smaids ir pieteikts uz četrām astotdaļ- jūdzēm. Man gribētos redzēt, kas tur būs klāt. Zirga ipašnieks esot kāds Pizaro. Tā sauc vienu no "Tiāras" direktoriem. Ja tā nav sagadīšanās, zirga īpašnieks ir Pizaro Plānprātis, kurš senāk nodarbojās ar nar­kotiku pārvadāšanu. Veda tās pāri Meksi­kas robežai, tur sadalīja sīkajiem izplatītā­jiem. Taču FIB viņu notvēra, un vīram nā­cās vien nosēdēt piespriesto termiņu Sen- kventīnā. Pēc iznākšanas no cietuma Spen- gi deva viņam darbu "Tiārā", lai atlīdzinātu par izciesto sodu. Un tagad viņš jau kļuvis par sacīkšu zirga īpašnieku - kā Vander- bilts. Cik jauki! Man patiesi gribētos re­dzēt, kā tas viss rit izskatisies. Tad, kad šis zellis tirgoja kokaīnu, viņam pašam gandrīz vienmēr bija raibas acis. Senkventīnā viņš ārstējās, taču galva tādēļ skaidrāka nekļu­va. Tāpēc tā iesauka - Plānprātis. Tad vēl žokejs. "Tinkšķis" Bels. Labs jātnieks, bet viņam nav nekas pretī iesaistīties kādā blē­dībā, ja kārtīgi maksā un pats paliek tīrs. Es rit aprunāšos ar Tinkšķi aci pret aci, ja kaut kur izdosies notvert viņu vienu pašu. Man ir prātā kāds piedāvājums. Vēl viens draņķis ir treneris Badijs - Rožainais Ba- dijs. Tāds vārds vien jau rada aizdomas. Taču ne jau par to tagad ir runa. Badijs ir no Kentuki, viņš par zirgiem zina visu. Tas zellis iekūlās nepatikšanās ar dažādiem sīkiem likumpārkāpumiem gandrīz visos dienvidu štatos. Blēdīšanās, zādzības, lau­pīšana - bet nekas liels. Tomēr pietiekami, lai policijā ziņojumi par viņu sakrātos biezā kaudzē. Taču pāris pēdējo gadu laikā Ba­dijs esot nostājies uz pareizā ceļa. Ja to tā var saukt, protams. Kopš sācis strādāt par treneri pie Spengiem.

Leiters izmeta cigareti pa atvērto logu - tie­ši gladiolu dobē. Tad piecēlās un izstaipī­jās.

- Tadi nu ir aktieri, kuri darbosies rītdie­nas izrādē, - viņš noteica. - Lielisks sa­stāvs. Gaidu to bridi, kad varēsim sakurt viņiem krietnu pirti.

Bonds bija neizpratnē.

- Bet kādēļ tu gluži vienkārši nepaziņo to visu sacīkšu rīkotājiem? Kas ir tavs darba devējs? Kurš maksās rēķinus?

- Vadošo zirgu īpašnieki, - Leiters atbil­dēja. - Viņi maksā avansu un papildus par katru atklātu krāpšanas gadījumu. Ar sa­cīkšu rīkotājiem es tālu netiktu. Nebūtu godīgi stiept staļļa puišus uz tiesu liecināt. Tāda rīcība viņam nozīmētu nāves spriedu­mu. Veterinārs šo zirgu apskatījis, un īs­tais Tramīgais Smaids ir nošauts un apgla­bāts jau pirms vairākiem mēnešiem. Nē. Man ir pašam savas idejas, kā rīkoties, lai "Mirdzošie" ciestu daudz sāpīgāk, nevis tik­tu aizraidīti no skrejceļa un ar to viss beig­tos. Pats redzēsi. Tikai atceries, ka rit no rīta pulksten piecos es dauzīšos pie tava numura durvīm.

- Neraizējies! - Bonds atbildēja. - Koijoti vēl kauks uz mēnesi, kad es jau stāvēšu pie sliekšņa ar zābakiem kājās un segliem rokās.

Bonds pamodās laikā un, ieniris brī­nišķīgi svaigajā rīta gaisā, pa ēnaino puskrēslu zem kuplajām gobām sekoja Leiteram, kas kliboja uz dzīvas rosības pārņemtajiem staļļiem. Austrumpusē de­bess vēl bija pērļaini pelēka un zaigojoša kā rotaļu baloniņš, kas piepildīts ar ciga­rešu dūmiem, bet krūmos mēdīgās balsīs pirmās rīta dziesmas sāka Amerikas at- darinātājputni. No apmetnes, kas atra­dās aiz staļļiem, taisni augšup cēlās zili ugunskuru dūmi, smaržoja pēc kafijas, malkas dūmiem un rasas. Klankstēja spaiņi, zirgi un cilvēki sacēla troksni, ša­jā agrajā rītā pa taku zem kokiem iedami uz baltām koka margām iežogotā skrejce­ļa pusi. Aizsoļoja vesela rinda segām pār­klātu zirgu, kurus aiz apaušiem turēja staļļa puiši. Viņi sasaucās viens ar otru un parupjā maigumā strostēja savus ap­rūpējamos.

- Ei, tūļa, cilā taču kājas!

- Kusties, nu!

- Šorīt Karotājs vēl nav manīts, varbūt nemaz nebūs!

- Viņi gatavojas rīta skrējienam, - Leiters sacīja. - Šo laiku treneri nīst visvairāk. Jo īpašnieki mēdz būt klāt.

Viņi atbalstījās pret margām, apcerēdami agro ritu un brokastis, tad piepeši koku za­ros pusjūdzi tālāk, skrejceļa otrā pusē, at­spīdēja saule. Augstāko koku galotnes no­krāsojās bāli zeltainas, un jau pēc dažām minūtēm pazuda pēdējās ēnas. Diena bija sākusies.

It kā šo zīmi vien būtu gaidījuši, skrejce­ļa kreisajā pusē starp kokiem parādījās trīs vīri ar zirgu - viens no viņiem veda lielu, kastaņbrūnu zirgu ar gaišu purnu un bal­tām kājām.

- Neskaties turp! - Leiters klusi brīdinā­ja. - Pagriez skrejceļam muguru un raugies tur, uz tiem zirgiem, ko tagad ved šurp! Sa- kumpušais vecis, kas nāk kopā ar tiem, ir Jautrais Džims Ficsaimons - Amerikas la­bākais treneris. Viņš ved Vudvorda zirgus. Lielākā daļa no tiem šajās sacensībās uz­varēs. Vienkārši skaties uz turieni, bet es pavērošu mūsu draugus. Mēs nedrīkstam izrādīt, ka īpaši interesējamies par viņiem. Kas tad mums tur ir? Staļļa puisis ved Tra­mīgo Smaidu, un - kā tad! - arī Badijs ir tur, un mans vecais draugs Plānprātis skaistā, violetā kreklā. Kā allaž švītīgs. Zirgs izskatās labi. Spēcīgs. Viņi noņēma tam no muguras segu, bet šķiet, ka zirgam aukstums nepatīk. Spārdās kā traks, staļļa puisis karājas iemauktos. Cerēsim, ka ne­iespers misteram Pizaro pa ģīmi. Badijs to savaldīja, nu ir nomierinājies. Badijs pietur kāpsli, lai puisis tiek seglos. Zirgu ved uz skrejceļu. Patlaban tas lēni rikšo uz skrej­ceļa tālāko galu - tur ir viens no stabiņiem, kas iezīmē pirmo astotdaļjūdzi. Tagad tie blēži izvelk pulksteņus. Lūkojas apkārt. Pamanīja mūs. Izliecies pavisam nevērīgs, Džeims! Kad zirgs sāks skriet, viņi par mums vairs neliksies zinis. Mjā. Vari atkal pagriezties. Tramīgais jau ir skrejceļa viņā galā, zeļļi pacēluši pie acīm tālskatus, lai vērotu skrējienu. Un tas būs četru astot- daļjūdžu garumā. Pizaro nostājies pie piek­tā stabiņa.

Bonds pagriezās un pāri margām pavē­rās uz diviem plecīgajiem vīriem, kuru tāl­skatos atspīdēja saules zibšņi, abi turēja rokās pulksteņus. Bonds šiem cilvēkiem neticēja, jo zem saules zeltītajām gobām ap viņu stāviem itin kā sabiezēja krēsla.

- Sākas skrējiens! - Tālumā Bonds re­dzēja brūno zirgu slaidi apmetam loku un pagriežamies, lai pa garo ceļa posmu skrietu taisni uz viņu pusi. Sākumā nekas nebija saklausāms, bet tad kļuva dzirda­ma klusa pakavu duna, kas ātri tuvojās, kļūdama arvien skaļāka, un zirgs skrejceļa galā tieši viņiem pretī apmeta loku, lai trauktos atpakaļ un veiktu pēdējo astot- daljūdzi.

Kad brūnis aizzibēja garām, Bondam pār muguru pārskrēja trīsas - zirga zobi bija atņirgti, acis no piepūles šķita mežonīgas, spožie sāni ātri cilājās, no platajām nāsīm kā garaiņi kūpēja dvaša. Staļļa puisis zirga mugurā bija sakumpis kā kūkumu uzmetis kaķis, atspēries pret kāpšļiem un noliecis seju tik zemu, ka tā gandrīz skāra zirga kaklu. Kad zirgs ar jātnieku bija garām, skaņas pieklusa un zemē nobira gaisā uz­spertie kukuržņi, Bonda skatiens pievērsās skrējiena vērotājiem - tie pieliecās, un viņš redzēja abu rokas strauji pašaujamies le­jup, lai reizē apstādinātu hronometrus.

Leiters paraustīja Bondu aiz rokas, un viņi bezrūpīgā solī devās uz mašīnas pusi.

- Zirgs skrien sasodīti labi, - Leiters ie­minējās. - Ātrāk, nekā jebkad skrējis īstais Tramigais Smaids. Man nav ne jausmas, kāds bija uzrādītais laiks, bet šis zirgs drā­zās pa skrejceļu kā apsvilis. Ja tas sacensī­bās skries tāpat, tad neapšaubāmi būs pir­mais. Turklāt Tramīgajam būs sešu mārci­ņu handikaps, ņemot vērā, ka šajā gadā tas nevienās sacīkstēs nav uzvarējis. Un tā ir vēl papildu priekšrocība. Tagad iesim un iekodīsim kārtīgas brokastis. Man radusies ēstgriba, skatoties uz tiem blēžiem tik agrā rīta stundā. - Tad, it kā runātu pats ar se­vi, viņš klusi piemetināja: - Pēc tam iešu apspriesties ar jātniekmeistaru Belu un papētīšu, par kādu summu viņš ir gatavs piedalīties sacensībās ar viltus zirgu un riskēt, ka tiks diskvalificēts.

Pēc brokastīm, kuru laikā Leiters pastās­tīja vairāk par saviem plāniem, Bonds aiz­vadīja diku rīta cēlienu, bet pēc tam hipo­dromā paēda pusdienas un vēroja visai vi­duvējus zirgus, jo Leiters bija ieteicis no­skatīties sacensību pirmās pēcpusdienas skrējienus.

Diena bija brīnumskaista, un Bonds ziņ­kāri ieklausījās Saratogas dīvainajā izlok­snē, kuru veidoja Bruklinas un Kentuki sa­jaukums, un vēroja eleganto burzmu. Sa- cīkšu zirgu īpašnieki un viņu draugi pulcē­jās pie koku apēnotajiem aplokiem, kur tiek slēgtas derības, un uz lielā ziņojumu tablo, spožām gaismām plaiksnīdami, slī­dēja paziņojumi par rezultātiem un iemak­sām. Zirgi netraucēti sāka skrējienus no vārtiem, kurus visus reizē atrāva vaļā trak­tors, mazā dīķītī peldēja seši gulbji un noenkurotā kanoe laiviņa, un visur kā pa­pildu eksotika rēgojās nēģeri, kuri, kaut gan nemēdz būt žokeji, Amerikā allaž re­dzami zirgu sacīkstēs.

Varētu domāt, ka te sacīkstes ir organi­zētas labāk nekā Anglijā. Šeit šķietami bija mazāk iespēju blēdīties, jo drošības pasā­kumu it kā bija vairāk, taču - par spīti vi­sam - Bonds zināja, ka nelegālie bukmei- keri, izmantodami telefona sakarus, izziņo katru sacīkšu rezultātus pa visu valsti un apcērp totalizatora izredzes līdz pat 20-8-4, divdesmit pret vienu par uzvaru, astoņi pret vienu par pirmo vai otro vietu, četri pret vienu par jebkādu vietu, un miljoniem dolāru ik gadu nonāk pie gangsteriem, ku­riem zirgu skriešanās sacīkstes ir tikai viens no peļņas avotiem - tāpat kā prosti­tūcija vai narkotikas.

Bonds nolēma pārbaudīt sistēmu, kura bija padarījusi slavenu Čikāgas O'Braienu. Viņš izdarīja iemaksas par katru spēcīgo pretendentu - "zīmējās", kā šo rīcību nodē­vēja biļešu pārdevējs, kura pakalpojumus šis vīrs izmantoja, - un pirmās sacīkšu die­nas beigās pēc astotā skrējiena bija vinnējis piecpadsmit dolārus un dažus centus. Bonds devās projām kopā ar pārējiem skatī­tājiem, viesnīcā nomazgājās zem dušas, mazliet nosnaudās un pēc tam uzmeklēja kādu restorānu tūlīt aiz zirgu tirgus ringa. Tur viņš pavadīja apmēram stundu, izgaršo­dams burbonu kopā ar vietējo ūdeni - dzē­rienu, ko Leiters bija ieteicis pamēģināt, jo tas sacīkšu laikā esot īpaši iecienīts. Bon­dam gan šķita, ka ūdens nācis no krāna aiz bāra letes, bet Leiters bija apgalvojis, ka īstie lietpratēji uzstājot, lai ūdens tiktu ņemts no kādas īpašas attekas upes augš­tecē, kur tas esot vistīrākais. Bārmenis ne­likās pārsteigts, kad Bonds prasīja šo ūde­ni, un aģents jutās uzjautrināts par tādu atjautību. Pēc tam Bonds apēda gluži pie­ņemamu bifšteku un, izdzēris vēl vienu dī­vainā dzēriena glāzi, devās uz zirgu tirgu, kur bija norunājis tikties ar Leiteru.

Zirgu izsole notika aiz balti krāsota dēļu žoga - ringu sedza jumts, bet tam nebija sie­nu, un gar malām solu rindas veidoja apli, saslēgdamās ap ūtrupnieka paaugstināju - mu, ko norobežoja sudrabkrāsas virves. Kad neona lampu apgaismotajā ringā tika ievests kārtējais zirgs, ūtrupnieks - draudīgais Svainbrouds no Tenesijas - pastāstīja kus­toņa dzīvesgājumu un nosauca sākumcenu, kura, viņaprāt, varētu iekārdināt sanāku­šos, bet pēc tam ritmiskā, dziedošā balsī sāka zirgu slavēt, dzīdams cenu uz augšu pa simtam vien. Viņam palīdzēja divi frakās tērpti vīri, kuri staigāja pa eju starp soliem, lai pamanītu ik galvas mājienu vai paceltu zīmuli tur, kur sēdēja smalki ģērbtie zirgu kārotāji vai viņu aģenti.

Bonds apsēdās aiz izģindušas sievietes, kura bija tērpusies vakarkleitā un ūdeļ- ādas apmetnī; ikreiz, kad viņa pacēla roku, lai piedalītos vairāksolīšanā, ap plaukstas locītavu šķindēja un spīdēja aproces. Sie­vietei līdzās sēdēja vīrietis baltos vizītsvār­kos, apsējis tumšsarkanu kaklasaiti, un garlaikojās. Tas varēja būt dāmas vīrs vai viņas zirgu treneris.

Nākamais ringā tika ievests tramīgs bē­ris, kuram uz sāniem bija nevīžīgi uztriepts numurs 201. Sākās uzlielīšana dziedošajā balsī.

- Sākumcena seši tūkstoši, vai tur pie­dāvā septiņus? Septiņi tūkstoši un trīs simti… un četri… un pieci… Tikai septiņ- arpus tūkstoši par tik izskatīgu Tehe- rānas kumeļu? Astoņi tūkstoši, paldies, ser! Un vai kāds piedāvās deviņus? Astoņi tūkstoši un pieci simti, kas piedāvās devi­ņus? Astoņi un seši simti… septiņi… kurš sola vairāk?

Klusums, noklaudzēja ūtrupnieka āmurs, neviltota pārmetuma pilns skatiens tika pārlaists solu rindām, kur sēdēja ba­gātnieki.

- Ļautiņi, šis divgadīgais lops ir pārāk lēts. Esmu pārdevis daudzus balvu iegu­vējus, bet par tik mazu naudu gan ne! As­toņi tūkstoši un septiņi simti… Kurš sola deviņi? Kur ir deviņi, deviņi, deviņi? (Kār­nā roka ar daudzajiem gredzeniem un ro­kassprādzēm izvilka no somas bambusa zīmuli ar zelta uzgali, lai uzskribelētu kā­das aplēses uz programmas, kurā Bonds varēja saskatīt: "Saratogas 34. gadskārtē­jā izpārdošana. Nr. 201. Bērs ērzelis." Sie­vietes alvaskrāsas acu skatiens pāri sud­rabotajām virvēm pavērās zirga elektrizēti satrauktajās acīs, un viņa pacēla zeltā kalto zīmuli.) Deviņi tūkstoši, tiek piedā­vāti deviņi, vai kāds grib solīt desmit? Vai kāds palielinās cenu, kurš sola deviņtūk­stoš simt… deviņtūkstoš simt… deviņtūk­stoš simt? (Klusumbrīdis, pēdējais jautā­jošais skatiens pār pilnajām balto sēdekļu rindām, tad noklaudzēja āmurs.) Pārdots par deviņiem tūkstošiem dolāru! Paldies, kundze!

Apkārtējo galvas pagriezās un kakli pa­stiepās, bet sieviete, savilkusi seju vienal­dzīgā grimasē, kaut ko sacīja vīrietim, kurš sēdēja viņai blakus; vīrietis tikai paraustīja plecus.

Divsimt pirmais numurs - bērais ku­meļš - tika izvests no ringa, un viņa vietā trīsēdams nostājās divsimt otrais, izbijies no gaismām, nepazīstamo seju mūra visap­kārt un svešo smaržu jūkļa, kas cēlās aug­šup kā migla.

Bonds sajuta kustību solā sev aiz mu­guras. Pie viņa vaiga noliecās Leitera se­ja, un drauga mute iečukstēja ausī: - Darīts! Tas maksāja trīs tūkstošus, bet puisis apņēmās spēlēt dubultspēli. Tiks pārkāpti noteikumi - pēdējā astotdaļjū- dzē, īsi pirms izrāviena. Ak. tētīt! Tiksi­mies no rīta! - Balss apklusa, bet Bonds, pat nepalūkojies atpakaļ, vēl brītiņu vē­rās apkārt, pēc tam piecēlās un lēnām devās uz viesnīcu. Soļodams zem gobām, viņš piepeši sajuta žēlumu pret nepazīs­tamo jātnieku, kuru dēvēja par Tinkšķi Belu un kuram nāksies piedalīties tik bīstamā spēlē. Un arī pret lielo brūni, ko sauca par Tramīgo Smaidu un kurš ar viltu bija iemānīts starp legālajiem sa­censību dalībniekiem, un tagad, pēc ci­tas blēdīgas vienošanās, tam nāksies pārkāpt noteikumus.