Dimanti ir mūžīgi

14. nodala "MUMS NEPATĪK KĻŪDAS"

- Un kas notika pēc tam? - jautāja Lei­ters, sēdēdams Bonda krēslā viņa numurā Sagamoras viesnīcā. Bonds satraukti soļoja no viena istabas gala uz otru. Ik reizi, ie­dams garām naktsgaldiņam, viņš apstājās, lai iedzertu viskiju ar ūdeni.

- Elles sajukums, - Bonds atteica. - Visi gulētāji bļāva, lai viņus tūlīt dabūjot ārā, bet lutausainais vīrs ar šļūteni skaloja dū­ņas no Tinkšķa sejas un sauca palīgā abus jaunekļus no blakustelpas. Nēģeris vaidēja knūpus uz grīdas, no dušas telpām kārstī­jās plikie, tenterēdami kā cāļi, kuriem no­grieztas galvas. Abi kāršu spēlmaņi nocēla vāku šķirstam, kurā gulēja Tinkšķis Bels, iztina viņu un aizstiepa uz dušu. Cik no­protu, viņš bija tikko dzīvs. Gandrīz noslā- pis. Visa seja vienās apdegumu čulgās. Briesmīgs skats. Tad viens no plikajiem puišiem saņēmās un apstaigāja telpu, no­celdams šķirstiem vākus, lai cilvēki tiktu ārā, un tur mēs bijām - divdesmit dūņaini plikie rindā uz vienu dušu, jo otra palika Tinkšķa rīcībā. Galu galā viss nokārtojās. Viens no izpalīgiem aizgāja, lai brauktu uz pilsētu pēc ārsta. Kāds uzgāza ūdeni ari nēģerim, un tas pamazām attapās. Cenz­damies neizskatīties pārāk ieinteresēts, sā­ku taujāt, vai kāds nenojauš, kas ir abi uz­brucēji. Taču neviens neko nezināja. Kāds izteicās, ka tie neesot no vietējiem grupēju­miem. Un nevienam nešķita dīvaini, ka cie­tis tikai žokejs. Visi gribēja ātrāk noskalot dūņas un pazust. - Bonds atkal iedzēra malku viskija un aizdedza cigareti.

- Vai tu ievēroji kaut ko tādu, lai pēcāk kā­du no abiem gangsteriem atpazītu? - Leiters noprasīja. - Augumu, drēbes vai ko citu?

- No tā vīra, kurš palika pie durvīm, es neko daudz neredzēju, - Bonds atbildēja. - Viņš bija īsāks par to otro un ari tievāks. Kājās tumšas bikses, mugurā pelēks krekls bez kaklasaites. Šaujamais laikam četrdes­mit piektā kalibra. Varētu būt kolts. Otrais vīrs - tas, kurš to numuru nostrādāja, - bija pagarš un diezgan resns. Kustējās ātri, bet nosvērti. Melnas bikses. Brūns krekls ar baltām svītriņām. Ne svārku, ne kaklasai­tes. Kurpes melnas, tīras, labi nospodrinā­tas un dārgas. Ierocis trīsdesmit astotā ka­libra, "Police Positive". Rokas pulksteņa ne­bija. Ak, jā! - Bonds pēkšņi atcerējās. - Uz labās rokas īkšķa augšējās locītavas viņam bija kārpa. Piesarkusi, it kā zellis to būtu samocījis.

- Vints, - Leiters neizteiksmigi novil­ka. - Tas otrs bija Kids. Šie tipi vienmēr strādā kopā. Tie ir Mirdzošās bandas veik­lākie izsitēji. Vints ir nelietīgs un ļaun­prātīgs. īsts sadists. Viņam šī nodarbe pa­tīk. Šis zellis allaž knibina to kārpu uz īk­šķa. Viņu iedēvējuši par Trīcekli. Ne jau darba dēļ. Tiem zeļļiem visiem ir dīvainas iesaukas. Vints necieš ceļošanu. Viņam kļūst nelabi jau mašīnās un vilcienos, bet lidmašīnas tas puisis uzskata par nāves slazdiem. Ja viņam jādara tāds darbiņš, kas prasa ceļošanu, Vints prasa papildu samaksu. Bet, tikko viņa kājas atkal skar zemi, zellis kļūst pavisam aukstasinīgs. Kids mums ir smukulītis. Drauģeļi viņu saukā par Kļūdu. Iespējams, ka viņš dzīvo kopā ar Vintu. Runā, ka daži no homīšiem esot visļaunākie slepkavas. Kida mati jau ir pavisam sirmi, kaut gan viņam ir tikai trīsdesmit gadu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ abi strādā, ietērpušies kapucēs. Vie­nā jaukā dienā Vints nožēlos, ka nav pie­dedzinājis savu kārpu. Tikko tu to piemi­nēji, man bija skaidrs, ka tas ir viņš. Pro­tams, ka es tagad aiziešu uz policiju un brīdināšu viņus. Nepieminot tevi, bez šau­bām. Par Tramīgo Smaidu gan pastāstīšu visu, lai tad paši izdomā, kā šīs ziņas iz­mantot. Vints ar draudziņu jau droši vien sēž vilcienā un brauc uz Olbeniju. Taču nebūtu par ļaunu tos abus saņemt vēl glu­ži siltus. - Leiters pagriezās uz durvju pu­si. - Tikai mieru, Džeims! Pēc stundas es atgriezīšos, tad iebaudīsim labas pusdie­nas. Noskaidrošu, uz kurieni ātrie aizve­duši Tinkšķi, un aizgādāsim viņam naudu. Nabaga nelaimīgais mazliet jāuzmundrina. Drīz tiksimies.

Bonds noģērbās un pavadīja desmit mi­nūtes zem dušas, cītīgi ziepēdamies un mazgādams matus, lai atbrīvotos no atmi­ņām par labākajām dūņu vannām. Tad Bonds uzvilka bikses un kreklu, bet pēc tam devās uz vestibilu un, iegājis telefona kabīnē, piezvanīja Greizajam Tri.

- Līnija aizņemta, ser, - operatores balss dziedoši paziņoja. - Vai atkārtot?

- Jā, lūdzu, - noteica Bonds, kurš jutās atvieglots, atklājis, ka kuprītis vēl ir birojā un runā pa telefonu. Viņš varēs ar tīru sir­di sacīt, ka mēģinājis piezvanīt agrāk. Bon­dam šķita, ka Tri droši vien jau brīnās, kā­pēc viņš nezvana un nesūrojas par Tramīgo Smaidu. Pēc tā, kas bija noticis ar žokeju, Bonds nolēma izturēties pret Mirdzošo bandu daudz piesardzīgāk.

No telefona atskanēja sausa, neskaidra dūkoņa, kas amerikāņu aparātos nozīmēja zvanu.

- Vai jūs gribējāt Viskonsīnu 7- 3697?

-Jā.

- Varu savienot, ser. Runājiet, Ņujorka! - un klausulē atskanēja kuprīša augstā, spiedzīgā balss: - Jā. Kas zvana?

- Džeimss Bonds. Es jau agrāk mēģināju jūs sazvanīt.

-Jā?

- Likt uz Tramīgo Smaidu neatmaksājās.

- Es zinu. Žokejs sabojāja mūsu izre­dzes. Kas ir?

- Nav naudas, - Bonds attrauca.

Līnijas viņā galā iestājās klusums.

- Labi, - spiedzīgā balss pēc brīža notei­ca. - Sāksim visu no gala. Es pa telegrāfu nosūtīšu tūkstoti, kuru biju jums paspēlē­jis. Vai atceraties?

-Jā.

- Palieciet pie telefona! Pēc dažām minū­tēm piezvanīšu un pateikšu, ko darīt tālāk. Kur esat apmeties?

Bonds paskaidroja.

- Lai iet. Naudu saņemsiet no rīta. Es drīz zvanīšu. - Savienojums pārtrūka.

Bonds aizsoļoja līdz reģistrācijas galdam un aplūkoja vitrīnu ar brošētām grāma­tām. Šo cilvēku sīkumainība, domājot par to, lai katrs cents izskatītos iegūts likumīgā ceļā, Bondā izraisīja gan vieglu jautrību, gan arī cieņu. Viņiem, protams, bija taisnī­ba. Kur lai viņš, anglis, tiek pie piectūkstoš dolāriem, ja ne spēlējot? Un kāda varētu būt nākamā spēle?

Telefons aicinoši iedūcās, Bonds iegāja kabīnē, aizvēra durvis un nocēla klausuli.

- Tas esat jūs, Bond? Tad klausieties uzmanīgi! Jums jādodas uz Lasvegasu. Brauciet uz Ņujorku un kāpiet lidmašīnā. Biļete uz mana rēķina. Vispirms lidojiet uz Losandželosu, no turienes ar iekšzemes reisu - uz Lasvegasu. Jums būs rezervēts numurs "Tiārā". Iepazīstieties ar apkārtni un - tagad klausieties īpaši uzmanīgi - ce­turtdienas vakarā, kad pulkstenis rādīs tie­ši piecas minūtes pāri desmitiem, jūs pieie­siet pie vidējā no trim "Tiāras" blekdžeka galdiem tajā telpas pusē, kura atrodas tu­vāk bāram. Vai skaidrs?

-Jā.

- Apsēdieties un spēlējiet uz visaugstā­kajām likmēm. Piecas reizes. Pēc tam celie­ties augšā un pametiet galdu. Vairāk ne­spēlējiet. Vcii dzirdējāt?

-Jā.

- Jūsu čeks tiks apmaksāts "Tiārā". Pēc spēles turpiniet grozīties tuvumā un gaidiet tālākos rīkojumus! Vai ielāgojāt? Atkārtojiet!

Bonds atkārtoja.

- Labi, - kuprītis novilka. - Nerunājiet lieku un nekļūdieties! Mums nepatīk kļū­das. Pats varēsiet par to pārliecināties, iz­lasot rītdienas avīzes.

Atskanēja kluss klikšķis. Bonds nolika klausuli vietā un domīgs devās pāri zālā­jam uz savu numuru.

Blekdžeks! Tā pati kopš bērnības pazīs­tamā "acīte". Bonda atmiņā atausa lielās tējas dzeršanas vienaudžu rotaļistabās, kad pieaugušie skaitīja un lika kaudzītēs krāsainos žetonus, lai katram bērnam tie tiktu viena šiliņa vērtībā; satraukums, ar kādu tika atklāts desmitnieks un dūzis, jo tad pienācās divkārša izmaksa; trīsas, kas pārskrēja mazā cilvēka mugurai, ņemot vēl vienu kārti, kad rokā jau bija septiņpa­dsmit punkti.

Un tagad Bondam jāatgriežas pie šīs bērn­istabas spēles. Tikai šajā reizē kārtis dalīs blēdis, bet krāsainie žetoni būs trīssimt mārciņu vērtībā. Viņš bija pieaudzis, un šī būs pieaugušo spēle.

Bonds atlaidās gultā un vērās griestos. Gaidot Fēliksu Leiteru, viņa domas jau bija aizsteigušās uz slaveno spēļu pilsētu, grem­dējoties minējumos, kā tur viss notiks un vai bieži izdosies tikties ar Tifāniju Keisu.

Plastmasas pelnutraukā bija sakrāju­šies pieci cigarešu gali, kad Bonds beidzot izdzirda ārpusē uz grantētās takas klibojo­šā Leitera soļus. Abi kopā viņi devās pāri mauram pie studiljaka. Kad mašīna iz­brauca alejā, Leiters sāka stāstīt par jau­nākajiem notikumiem.

Mirdzošās bandas locekļi - Pizaro, Ba­dijs, Vints un Kids - esot nozuduši, arī Tra­mīgais Smaids pa galvu pa kaklu konteine­rā aizgādāts atpakaļ uz Nevadas rančo.

- Šajā lietā jau ir iesaistījies FIB, - Lei­ters sacīja. - Taču tas ir tikai viens īsais stāsts kopotajos rakstos, kas viņiem tur jau sarakstīti par Mirdzošo bandu. Jāteic, ka tu esi vienīgais aculiecinieks, kas varētu kaut ko pateikt par abu apbruņoto gang­steru identitāti, tāpēc es brīnīšos, ja viņi nopietni nodarbosies ar Pizaro un viņa zir­gu. Drīzāk jau FIB to atstās manā un ma­nas aģentūras ziņā. Runāju ar aģentūras vadību, un priekšniecība man lika doties uz Vegasu, lai izdibinātu, kur apglabāts īs­tais Tramīgais Smaids. Būs jāpārbauda ne­laiķa zobi. Kā tev tas patīk?

Bonds nepaguva neko pateikt, jo mašīna apstājās pie "Paviljona" - Saratogas vienīgā smalkā restorāna. Abi izkāpa un nodeva ma­šīnu durvju sargam, lai iebrauc stāvvietā.

- Tas gan labi, ka varam atkal kopā ietu­rēties, - Leiters priecājās. - Tu nekad vēl nebūsi ēdis tādu ceptu Mēnas omāru ar kausētu sviestu, kādu pasniedz šeit. Taču tas garšotu vēl daudz labāk, ja pie blakus galdiņa nesēdētu neviens no Spengu pui­šiem, gremodams spageti ar Karūzo mērci.

Tā kā jau bija vēls, vairums pusdienotā- ju bija beiguši ēst un devušies uz zirgu iz­soli. Viņiem tika galdiņš zāles stūrī, un Lei­ters piekodināja viesmīlim, lai ar omāru nesteidzas, bet sākumam atnes divus sau­sos martini ar "Cresta Blanca"vermutu.

- Tātad tavs ceļš tagad ved uz Lasvega­su, - Bonds ieminējās. - Tā gan ir jocīga sagadīšanās! - Viņš izstāstīja Leiteram par sarunu ar Greizo Trī.

- Nekā nebija, - Leiters atbildēja. - Tā nav nekāda sagadīšanās. Mums abiem nā­kas staigāt nelāgus ceļus, bet sliktie ceļi ved uz slikto pilsētu. Man vēl šeit, Sarato­gā, ir šis tas padarāms. Un jāuzraksta kau­dze atskaišu. Strādājot pie Pinkertona, pu­se dzīves jāveltī ziņojumu rakstīšanai. Taču nedēļas beigās noteikti būšu Lasvegasā un izostīšu apkārtni. Es gan Spengiem pie de­guna nevarēšu tikties ar tevi tik bieži, cik gribētos, taču mēs laiku pa laikam varētu apmainīties zīmītēm, - viņš piemetināja. - Mums Lasvegasā ir viens uzticams cilvēks. Aģents. Taksometra šoferis. Viņu sauc Ka- reo. Ernijs Kareo. Lāga zellis, aizsūtīšu zi­ņu, ka tu ieradīsies, un viņš par tevi parū­pēsies. Ernijam zināmas visas šīs pilsētas baumas un tenkas. Viņš var pastāstīt pat to, kur atrodami labākie vienroči bandīti - spēļu automāti, kuri ļauj visvairāk nopel­nīt. Jo ziņas par šādiem automātiem tiek turētas noslēpumā, tās šajā sasodītajā pil­sētā ir visai vērtīgas. Kamēr tu, puis, neesi redzējis šo pilsētu, tu neesi redzējis neko! Veselas piecas jūdzes ar spēļu zālēm. Ne­ona reklāmas, kuru gaismā Brodvejs izska­tās kā bērnu Ziemsvētku eglīte. Montekar- lo! - Leiters nicīgi nosprauslājās. - Miglas pūšana acīs!

- Cik nulles tad ir viņu ruletei? - Bonds pasmaidīja.

- Divas, cik noprotu.

- Tā ari ir atbilde. Mēs Eiropā vismaz spēlējam uz īstajiem procentiem. Labāk jau paturiet savas neona ugunis sev. Otrā nul­le visu izgaismo.

- Var jau būt. Bet pie mums pat kauliņu spēle ienes spēļu namam vairāk pair vienu procentu. Un tā ir mūsu nacionālā spēle!

- Zinu, - Bonds attrauca. - "Jānopērk bērniņam jaunas kurpītes!" un tamlīdzīgas pļāpas. Man gan gribētos dzirdēt kādu grieķu blēžu bandas kasieri vaimanājam: "Jānopērk bērniņam jaunas kurpītes!" kad viņš pie kāršu galda spēlē uz deviņi pret vienu un katram dalībniekam priekšā ir desmit miljoni franku!

Leiters iesmējās.

- Pie velna! - viņš noteica. - Tev taču ne­būs nekādu grūtību, ja reiz blēdīgais lai­mests pie blekdžeka galda jau ir drošs. At­griezies Londonā, varēsi plātīties, ka "Ti- ārā" esi nogrābis lielo žūksni. - Leiters ie­dzēra viskiju un atgāzās ērtāk krēslā. - Bet labāk es nedaudz pastāstīšu par spēles aiz­kulisēm - gadījumam, ja tev iešautos prātā likt savu sīknaudu pret viņu zelta podiem.

- Uz priekšu!

- Es runāju par īstu zelta podu, - Leiters turpināja. - Iedomājies, Džeims, visu Neva- das štatu - jo cilvēki uzskata, ka Reno un Lasvegasa ir visa pavalsts, - kā zelta podu zem varavīksnes loka. Atbilde amerikāņu sapnim saņemt kaut ko par neko. Sākot jau ar lidmašīnas biļeti, lai galu galā no­kļūtu līdz Lasvegasas un Reno galvenajām ielām. Tas pods tiešām tur ir. Nebūt ne tik sen zvaigznes un spēļu kauliņi nekļūdījās - jauns zaldātiņš varēja doties iekšā 'Tuk­sneša mājvietā", stāties pie spēļu galda un laimēt pat divdesmit astoņas reizes pēc kārtas! Divdesmit astoņas! Ja viņš sāktu ar dolāru un pārsniegtu nama limitus, par ko es šaubos, pazīstot misteru Vilberu Klārku un "Mājvietas" noteikumus, varētu vinnēt divsimt piecdesmit miljonus dolāru!

Skaidrs, ka tā nevar notikt. Labākajā gadī­jumā cilvēkam no malas var izdoties tikt pie simt piecdesmit tūkstošiem. Jaunkarei­vim pēc tam, kad laimēti septiņsimt piec­desmit dolāri, jābēg tādā ātrumā, it kā pa­kaļ dzītos pats nelabais. Pat nedrīkst no­saukt savu vārdu. Tie sarkanie spēļu kau­liņi vēl šodien ir izlikti apskatei 'Tuksneša mājvietas" kazino stikla kastē uz atlasa spilventiņa.

- Laba reklāma.

- Varu likt galvu ķīlā! Nevienam pasaulē nekas tāds pat sapņos nav rādījies. Te pie­dāvā īstenot visneticamākās iedomas - jums tikai jāpagaida sava kārta līdz brīdim, kad šajos kazino ieraudzīsiet to, kas sasap­ņots. Vienā pašā spēļu namā divdesmit četru stundu laikā tiek likti lietā astoņdes­mit pāri kauliņu, simt divdesmit paciņas spēļu kāršu, un katru dienu, rīta gaismai austot, tehnisko apkopi iziet piecdesmit spēļu automāti. Pagaidi, un tu ieraudzīsi, kā mazas večiņas ar cimdotām rokām tos apstrādā! Vecenītēm līdzi ir iepirkumu so­mas, kurās ērti pārnēsāt sīknaudu - des­mit un divdesmit piecu centu monētas. Ve­cās dāmas nopūlas ap šiem automātiem pa desmit, divdesmit stundām dienā, neejot pat uz tualeti. Tu man netici? Vai zini, kā­dēļ viņas velk rokās tos cimdus? Lai pirksti neasiņotu!

Bonds nenoteikti kaut ko nomurmināja.

- Labi, labi! - Leiters piekrita. - Skaidrs, ka šiem ļaudim uznāk ģīboņi. Histērijas, sirdslēkmes, trieka. Ķirši, plūmes un zva­niņi, kas visu dienu zib acu priekšā, ietek­mē smadzenes. Taču visiem kazino ir savi psihiatri, kuriem var zvanīt jebkurā dien­nakts laikā, un ik pa brīdim tiek vestas ārā mazas večiņas, kas skaļi bļauj: "Džekpots! Džekpots! Džekpots!" It kā sauktu sava mi­rušā mīļotā vārdu. Ielūkojies arī Bingo zā­lēs un pie Laimes ratiem, papēti spēļu au­tomātus "Zelta tīrradni" un "Pakavā"! Tikai nenoķer to drudzi, jo tādā gadījumā aizmir­sīsi gan darbu, gan savu meiteni. Es zinu visu spēļu pamatlikmes un saprotu, ka tev patīk riskēt, tāpēc, lūdzu, dari man to prie­ku un iedzen tās savā cietajā pauri. Un ne­aizmirsti!

Bonds ieinteresējās. Viņš paņēma zīmuli un noplēsa strēmeli no ēdienkartes.

Leiters raudzījās griestos.

- Viens komats četri procenti no kauli­ņu spēlēm tiek spēļu namam. No blekdže- ka - pieci procenti. - Leiters uzlūkoja Bon­du. - Uz tavu spēli gan tas neattiecas, blēdi! Ruletē būs piecarpus procenti. Bingo spēlē un no Laimes rata - līdz septiņpa­dsmit procentiem, no spēļu automātiem - piecpadsmit vai divdesmit procenti. Nams nepaliek zaudētājos, vai ne? Ik gadu vien­padsmit miljoni klientu spēlē pie mistera Spenga un viņa draugiem uz šādiem notei­kumiem. Pieņemsim, ka vidēji viena zaļ­knābja rīcībā būtu divsimt dolāru. Vari iz­rēķināt, cik daudz naudas katru gadu par spēlēm paliek Lasvegasā.

Bonds ielika zīmuli kopā ar noplēsto pa­pīra strēmeli kabatā.

- Pateicos par šīm ziņām, Fēliks, - viņš sacīja. - Taču, kā rādās, tu jau esi aizmir­sis, ka es turp nedodos brīvdienās.

- Labi, lai velns tevi parauj, - Leiters no­rūca, - tikai neļauj tur, Lasvegasā, sevi ap­muļķot! Viņi iecerējuši lielu operāciju un neapstāsies nekādu grūtību priekšā. - Lei­ters pārliecās pār galdu. - Es tev kaut ko pastāstīšu. Viendien bija tāds gadījums ar krupjē. Šķiet, no blekdžeka zāles. Zellis bija nolēmis uzsākt pats savu rūpalu. Un vienā vakarā ieslidināja kabatā dažas naudas zīmes. Viņu pieķēra. Nākamajā dienā kāds puisis braucis no Bouldersiti- jas uz pilsētu un pamanījis tuksnesī no smiltīm rēgojamies kaut ko sārtu. Viņš apjēdzis, ka tas nav kaktuss vai kaut kas tamlīdzīgs, tādēļ apturējis mašīnu un pie­gājis paskatīties. - Leiters iebakstīja Bon­dam krūtīs ar pirkstu. - Mans draugs, tur no smiltīm rēgojusies roka! Un saujā turē­jusi pilnu kāršu kavu, izvērstu kā vēdekli! Ieradušies policisti ar lāpstām un izrakuši ari pārējo. Krupjē līķi! Zellim bija iezvēluši pa pakausi un aprakuši viņu. Tas joks ar roku un kārtīm bija tikai brīdinājums ci­tiem. Kā tev tas patīk?

- Nav slikti, - Bonds noteica.

Tika atnestas pusdienas, un abi sāka ēst.

- Ielāgo, - Leiters starp diviem omāra ga­ļas kumosiem sacīja, - krupjē vajadzēja zi­nāt, kas notiks, ja viņš tiks pieķerts ar ro­ku kasē. Lasvegasas kazino tiek likti lietā visādi triki. Pievērs uzmanību griestu ap­gaismojumam. Varen moderns. Galdus ap­spīd stari no caurumiem griestos. Spilgta gaisma, nekādu atspīdumu no sāniem, kas žilbinātu acis klientiem. Paveries vēlreiz, tad redzēsi, ka no dažiem caurumiem stari nekrīt. Tie tikai šķietami paredzēti apgais­mošanai. - Leiters lēni nogrozīja galvu. - Bet nekā nebija, mans draugs. Augšstāvā pa sliedēm ripo televīzijas kamera un pa šiem caurumiem filmē zāli. Pārbauda, kas notiek pie galdiem. Ja ir iemesls šaubīties par kāda krupjē vai spēlētāja godīgumu, tad šis galds tiek novērots visu vakaru. Ik kārti un ik stiķi novēro zeļļi, kuri klusītēm sēž augšstāvā. Viltīgi, vai ne? Tās kastes taču spēj nofilmēt visu, ja nu vienīgi smar­žas ne. Krupjē to labi zina, taču šis laikam bija cerējis, ka tā kamera novēro kādu citu. Liktenīga kļūda. Un sliktas beigas.

Bonds uzsmaidīja Leiteram.

- Es uzmanīšos, - viņš apsolīja. - Tikai neaizmirsti, ka man jātiek vēl kādu soli tā­lāk pa to slepeno sakaru kanālu. Līdz pa­šam galam. Patiesībā man būtu jāpiekļūst tavam draugam Serafimo Spengam. Es ne­varu to izdarīt, aizsūtot viņam savu vizīt­karti. Un es tev pateikšu vēl kaut ko, Fē­liks. - Bonda balss skanēja gluži nepie­spiesti. - Esmu noskaities uz šiem brāļiem Spengiem. Man nepatika abi zeļļi kapucēs. Kā tas viens iebelza resnajam nēģerim. Un tās verdošās dūņas. Es neko neteiktu, ja viņš būtu žokeju tikai piekāvis - tāda rī­cība gluži labi iederētos spēlītē "policisti un laupītāji". Bet tās dūņas jau izskatījās pēc garīgas novirzes. Tādēļ esmu apņēmies tikt galā arī ar Pizaro un Badiju. Nezinu, kāpēc to vēlos, bet gribētu tikt galā ar vi­ņiem visiem. - Bonds runāja, itin kā tais­nodamies. - Man likās, ka vajadzētu tevi brīdināt.

- Labs ir, - Leiters atteica, atstumdams tukšo šķīvi. - Es būšu turpat tuvumā, mē­ģināšu uzrakt tos zobus. Piekodināšu Er- nijam, lai viņš patur tevi acīs. Bet neceri, ka briesmu gadījumā, ja saķersies ar ban­du, varēsi paļauties uz savu advokātu vai britu konsulu. Vienīgā likumsargu firma, kas gādā par tavu drošību, ir "Smits un Vesons". - Leiters uzsita pa galdu ar savu dzelzs āķi. - Labāk iedzersim vēl vienu vis­kiju ar vietējo ūdeni. Tev taču jādodas uz tuksnesi. Šajā gadalaikā tas ir sauss kā kauls un karsts kā elle. Nekādu upju, nedz strautu, no kuriem pasmelt ūdeni. Tev nāksies dzert viskiju ar sodu un pēc tam slaucīt sviedrus no pieres. Tur ēnā ir simt divdesmit grādi. Vienīgā nelaime, ka ēnas jau nemaz nav.

Tika atnests pasūtītais viskijs.

- Man tevis trūks, Fēliks, - Bonds novil­ka. - Nebūs neviena, kas man pamācītu amerikāņu dzīvesveidu. Starp citu, ma­nuprāt, ar Tramīgo Smaidu tu paveici ellī­gi smalku darbiņu. Kaut tu varētu doties uz Vegasu un patramdīt Spengu-senioru kopā ar mani. Divatā mēs tiktu ar viņu galā.

Leiters sirsnīgi paveras drauga.

- Strādājot Pinkertona birojā, pašdarbī­ba diemžēl jāaizmirst, - viņš atteica. - Es tāpat vēlētos ķerties šim gangsterim tieši pie rīkles, taču man jāturas likuma ietva­ros. Ja izdotos atrast īstā zirga mirstīgās atliekas, tad viņiem būtu lielas nepatikša­nas. Ar tevi viss ir skaidrs - tu atbrauc, izkaujies ar viņiem un pēc tam naski lai­dies atpakaļ uz Angliju. Viņiem nav ne jausmas, kas tu esi. To, ko zinu es, viņi nekad neuzzinās. Taču man šeit jādzīvo. Ja es sarīkotu pie Spenga šaudīšanos vai traci, no viņa brašuļiem vairs nevarētu glābties ne es pats, ne mana ģimene un draugi. Tie zeļļi neliktos mierā, kamēr bū­tu man ar procentiem atmaksājuši šefam nodarīto. Arī tad, ja es būtu viņu nogali­nājis. It nemaz nav patīkami pārnākt mā­jās un atrast māsas māju nodegušu, bet viņu pašu - tur iekšā. Taču baidos, ka ša­jā zemē tāda izrēķināšanās ir iespējama. Gangsteri nav izmiruši līdz ar Ala Kapo- nes galu. Pietiek ieskatīties slepkavību statistikā. Un Kīfovera ziņojumā. Tagad šie zeļļi netirgojas ar dzērieniem, bet dar­bojas valdībās. Piemēram, Nevadas pa­valstī. Par viņiem raksta avīžnieki. Tiek sacerētas grāmatas un runas. Pat spredi­ķi. Bet, pie velna, - Leiters aprauti iesmē­jās, - varbūt tu Brīvības, Dzimtenes un Skaistuma labad viņus visus apšausi ar savu sarūsējušo bliežamo. Vai tā joprojām ir bereta?

- Jā, - Bonds atbildēja. - Joprojām bere­ta.

- Vēl aizvien esi pārliecināts, ka dubult- nulles dod tev tiesības nogalināt?

- Jā, - Bonds sausi atcirta. - Esmu.

- Lai tā būtu, - Leiters sacīja, piecelda­mies no galda. - Dosimies nu katrs uz savu gultu, lai pirms šaudīšanās vari atpūtināt acis. Cik noprotu, tev tās būs nepie­ciešamas.