Dimanti ir mūžīgi

13. nodala DŪNU UN SĒRA VANNAS

Mazajā, sarkanajā autobusā kopā ar Bon­du iekāpa tikai kāda nēģeriete un jauna meitene, kura, slēpdama slimās rokas, ap­sēdās līdzās šoferim. Viņas galva bija ietīs­tīta biezā, melnā plīvurā, kas, neskaroties pie sejas ādas, nokārās līdz pleciem gluži kā no bitenieka cepures.

Autobuss, kura sānus rotāja uzraksts: "Labākās dūņu un sēra vannas", bet vēj­stiklu otrs: "Braucam ik pēc stundas", izri­poja cauri pilsētiņai, nekur neapstājoties, lai uzņemtu vēl kādu pasažieri, un nogrie­zās no galvenā ceļa pa slikti uzturētu gran­tētu gatvi, kas veda cauri jaunu eglīšu stā­dījumiem. Nobraukuši pusjūdzi, viņi apstā­jās pie neliela paugura ar pelēcīgu, nokvē­pušu koka namiņu puduri. Tā vidū slējās garš ķieģeļu dūmenis, no kura rāmajā gai­sā vijās melnu dūmu grīste.

Pie peldmājas nebija manāma nekāda ro­sība, taču brīdī, kad autobuss apstājās uz nezālēm aizaugušās grantētās alejas, atvē­rās ēkas durvis, kuras veidoja metāla stiepļu pinums, un uz pakāpieniem parādī­jās divi večuki un kliba nēģeriete. Viņi gaidīja pasažieru tuvošanos.

Tikko Bonds izkāpa no autobusa, viņu apņēma šķebinoša sēra smaka. Tā bija drausmīga smirdoņa, kas nāca no pasau­les visdziļākajām dzīlēm. Bonds pagājās nostāk no ieejas un apsēdās uz skabargai­na soliņa zem dažām nokaltušām eglēm. Viņš dažas minūtes pasēdēja, lai atvirzītu tālāk to, kam vajadzēja notikt aiz stiepļu pinuma durvīm, cenzdamies aizgainīt no­māktību un pretīguma sajūtu. Daļēji - viņš nolēma - to radīja vesela cilvēka riebums pret saskaršanos ar slimību, daļēji arī ga­rais, drūmais, biedējošais dūmenis ar ne­vainīgo dūmu mākonīti, kas izskatījās kā spalvu pušķis. Vislielāko nepatiku radīja nepieciešamība doties iekšā pa šīm dur­vīm, pirkt biļeti, pēc tam izģērbties un ie­guldīt savu nevainojami tīro ķermeni dū­ņās, lai pakļautos atbaidošajām procedū­rām, kādas tika piekoptas šajā šaušalīgajā graustā.

Autobuss aizbrauca, un viņš palika viens. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Bonds ievē­roja, ka divi peldmājas logi kopā ar ieejas durvīm veido itin kā acis un muti. Šķita, ka šī vieta raugās uz viņu un uzmana, bez­maz vai uzglūnēdama. Vai doties iekšā? Un ļauties visam, kas tur notiks?

Bonds nepatikā noskurinājās. Tad strau­ji piecēlās, pa grantēto aleju aizsoļoja uz koka kāpņu pusi un, iegājis mājā, aizcirta aiz sevis stiepļu pinuma durvis.

Viņš attapās apskretušā priekšistabā. Sēra tvaiki te dvakoja vēl jūtamāk. Aiz dzelzs restēm atradās reģistratūra. Pie sie­nām karājās ierāmētas atsauksmes, dažas no tām zem parakstiem rotāja sarkani zī­mogi. Stiklotā vitrīnā gulēja sainīši caur­spīdīgā iesaiņojumā. Virs tiem piestiprināta papīra lapiņa, uz kuras ar lielajiem burtiem bija nevīžīgi uzrakstīts: "Vediet mājās un sagatavojiet sev dziedniecisku procedūru!" Cenrādis bija uzlīmēts uz plakāta, kas rek­lamēja lētu dezodorantu, līdzās sauklim, kas vēstīja: "Kad smaržos jūsu paduses, tad savaldzināts būšu es."

Savītusi sieviete ar oranžu matu grīsti virs sejas, kura atgādināja vecu rausi ar uz- burbušu krēmu virspusē, lēnām pacēla gal­vu un caur restēm pavērās ienācējā, uzliku­si pirkstu uz rindkopas, kuru bija lasījusi. Grāmata saucās "Stāsti par īstu mīlestību".

- Kā es varu jums palīdzēt? - viņa no­prasīja balsī, kādā mēdz uzrunāt svešinie­kus un ļautiņus, kuri nezina savu vietu.

Bonds lūkojās viņai pretī cauri restēm ar aizdomu pilnu piesardzību, ko šī būtne šķietami bija gaidījusi.

- Es vēlētos vannu, - Bonds atbildēja.

- Dūņu vai sēra? - viņa noprasīja, ar brī­vo roku sniegdamās pēc biļetēm.

- Dūņu.

- Vai negribat pirkt visu biļešu grāmati­ņu? Tā jums atsevišķas procedūras izmak­sās lētāk.

- Tikai vienu biļeti, lūdzu.

- Tā maksā vienu dolāru un piecdesmit centus. - Sieviete noplēsa violetu biļeti un ar pirkstu to pieturēja, piespiedusi letei, kamēr Bonds nolika uz tās prasīto naudu.

- Kur man jāiet?

- Pa labi, - sieviete attrauca. - Uz priek­šu pa gaiteni. Vērtslietas labāk atstājiet šeit. - Sieviete pagrūda zem restēm lielu, balstu aploksni. - Uzrakstiet uz tās savu vārdu. - Viņa iesānis nolūkojās, kā Bonds noņem pulksteni, iztukšo kabatas un, sali­cis to saturu aploksnē, uzskribelē uz tās savu vārdu.

Divdesmit simtdolāru zīmes palika Bon­da krekla kabatā. Viņš pastūma pilno ap­loksni atpakaļ zem restēm.

- Paldies.

- Laipni lūdzam!

Priekštelpas dzijumā atradās bīdāmās dūnās ar divām balti krāsotām koka ro­kām, kuru rādītājpirksti bija vērsti viens pa kreisi un otrs pa labi. Uz vienas rokas bija rakstīts "Dūņas", uz otras - "Sērs". Bonds iegāja pa bīdāmajām durvīm un nogriezās pa labi. Drēgnais gaitenis ar ce­menta grīdu veda slīpi lejup. Viņš aizgāja lidz virpuļdurvlm gaiteņa galā, pagrūda tās un nonāca garā telpā ar augstiem stikla griestiem. Gar sienām rindojās kabīnes. Karstajā un miklajā gaisā vēdīja sēra sma­ka.

Līdzās durvīm, pie neliela galdiņa, apti­nuši ap gurniem pelēcīgus dvieļus, sēdēja divi jauneklīgi, slaidi vīrieši - viņi spēlēja kārtis. Uz galda bija divi ar izsmēķiem pilni pelnutrauki un virtuves paplāte, kurā gulē­ja kaudzīte atslēgu. Vīrieši pavērās augšup uz ienācēju, viens paņēma no šķīvja atslē­gu un sniedza Bondam. Viņš piegāja pie galda un paņēma to.

- Divpadsmitā, - vīrietis sacīja. - Vai jums ir biļete?

Bonds iedeva to jauneklim, kurš ar rokas mājienu norādīja uz kabīnēm aiz viņiem. Un pameta ar galvu uz kādu durvju pusi telpas viņā galā.

- Uz vannām, - viņš noteica, un jaunekli turpināja kāršu spēli.

Piesmakušajā kabīnē atradās tikai salo­cīts dvielis, kas no biežās mazgāšanas bija kļuvis gluži plāns. Noģērbies Bonds aptina dvieli ap vidu. Viņš pārlocīja biezo naudas­zīmju paciņu un iebāza svārku krūškabatā aiz mutauta, cerēdams, ka tā būs pēdējā vieta, ko steigā pārmeklētu sīks zaglēns. Viņš pakāra uz āķa ieroci, kuru parasti nēsāja plecu siksnā iekārtā makstī, pēc tam izgāja no ģērbtuves un aizslēdza durvis.

Bonds nebija varējis iedomāties, ko ie­raudzīs aiz durvīm telpas otrā galā. Pirmā sajūta bija tāda, it kā viņš būtu nokļuvis morgā. Taču Bonds vēl nepaguva apkopot iespaidus, kad pie viņa pienāca resns, plik­paurains nēģeris ar nokarenām, spurai­nām ūsām. Nēģeris noskatīja Bondu no galvas līdz kājām.

- Kas jums par vainu, mister? - viņš vien­aldzīgi noprasīja.

- Nekas, - Bonds strupi atteica. - Es ti­kai vēlos izmēģināt dūņu vannu.

- Skaidrs, - novilka nēģeris. - Vai jums ar sirdi nav nekādu problēmu?

-Nē.

- Labi. Šeit, lūdzu. - Bonds sekoja nēģe­rim pa slideno cementa grīdu līdz koka so­lam, kas atradās blakus diviem apšaubāmi tīriem dušas nodalījumiem. Vienā no tiem rēgojās kails ķermenis, no kura vīrs ar at­ļukušām ausīm skaloja nost dūņas.

- Ar jums viss būs kārtībā, - nevērīgi norūca nēģeris un nesteidzīgi aizslāja sa­vās darīšanās, plakšķinādams lielās pēdas pa slapjo grīdu. Bonds noskatījās pakaļ milzīgajam, bezveidīgajam stāvam, un vi­ņam piepeši uzmetās zosāda, iztēlojoties, ka augumam drīz pieskarsies šīs ļenganās, tuklās rokas ar sārtajām plaukstām.

Bonds nejuta īpašu nepatiku pret krāsai­najiem, tomēr iedomājās, ka Anglijai laimē­jies salīdzinājumā ar Ameriku, kur jau no skolas sola nācās saskarties ar krāsaino problēmām. Bonds pasmaidīja, atcerēda­mies šo to no Fēliksa Leitera sacītā, kad abi iepriekšējo reizi sadarbojās te, Amerikā. Bonds bija pieminējis slaveno Hārlemas no­ziedznieku misteru Bigu, nosaucot to par "sasodīto melno". Leiters tūlīt bija viņam aizrādījis. "Uzmanīgāk, Džeims," viņš bija pusbalsī ironizējis. "Šeit ļautiņi tagad kļu­vuši aplam jūtelīgi, kad runa ir par krāsu. Neiesaku pat bārmenim pasūtīt "melnu" kafiju. Jums jāprasa "krāsainā" kafija."

Atmiņas par Leitera asprātībām Bondu uzjautrināja. Viņš novērsa skatienu no nē­ģera un pētīgi pavērās apkārt, lai redzētu, kas īsti notiek labāko dūņu vannu mājā.

Tā bija garena, pelēka betona telpa. Pie griestiem karājās četras kailas, ar mitrām dūņām apšļakstītas elektriskās spuldzes, kuras lēja draudīgi spilgtu gaismu uz no- tašķitās grīdas un sienām. Abās pusēs rin­dojās steķu galdi. Bonds mehāniski saskai­tīja tos. Divdesmit. Uz katra no šiem gal­diem atradās smags koka zārks, kuru pāri pusei nosedza vāks. Lielākajā daļā šo šķirstu varēja redzēt nosvīdušas sejas, un gulētāju acis pāri koka malām vērās aug­šup griestos. Tikai daži acu pāri ziņkāri pievērsās Bondam, pārējie sārto seju īpaš­nieki šķita kā mūža miegā aizmiguši.

Viens šķirsts bija atvērts, tā vāks at­sliets pret sienu, sāns - atkabināts un no­laists. Tieši tas droši vien bija domāts Bon­dam. Nēģeris pārmeta tam smagu, ne visai tīru palagu un nogludināja krokas, kārtigi izklājot šķirsta iekšpusi. Beidzis šo sagata­vošanos, viņš devās uz telpas vidu un izvē­lējās divus spaiņus, kuri bija līdz malām pilni ar brūnām, kūpošām dūņām. Ar ska­ļu bunkšķi nometis spaiņus pie atvērtā zārka, vīrs iegremdēja vienā no tiem milzī­go roku un sāka ziest biezo, lipīgo masu uz līķauta - tik ilgi, līdz visu kastes dibenu klāja dūņu kārta apmēram divu collu bie­zumā. Pēc tam nēģeris uz kādu laiku atstā­ja kasti vaļā - "Lai dūņas padziest," Bonds nodomāja, - un aizgāja līdz apdrupušai sēdvannai, kura bija pilna ar ledus ku­biem. Viņš pataustījās tajā un izvilka vairā­kus pilošus dvieļus. Pārmetis tos pār roku, nēģeris apstaigāja aizņemtos šķirstus, uz­likdams katram gulētājam uz sasvīdušās pieres pa slapjam dvielim.

Nekas vairāk nenotika, un telpā valdīja pilnīgs klusums, tikai netālu no Bonda šņāca šļūtene. Tad guldzēšana mitējās, un kāda balss teica:

- Viss kārtībā, mister Veis. Šodienai pietiks.

Resns vīrietis, kura kailo ķermeni klāja

biezs melns apmatojums, gurdi izzvāļojās no dušas nodalījuma un mierīgi stāvēja, kamēr vīrs ar atļukušajām ausīm palīdzēja viņam uzvilkt frotē auduma peldmēteli un norīvēja ādu sausu, bet pēc tam pavadīja līdz durvīm, pa kurām Bonds bija ienācis.

Tad vīrs ar atļukušajām ausīm devās uz durvīm, kas atradās telpas tālākajā kaktā un izgāja pa tām. īsu mirkli pa atvērtajām durvīm iespīdēja gaisma, un Bonds ierau­dzīja zaļu zālīti un mirdzoši zilgas debesis, tad vīrs atgriezās, nesdams vēl divus garo- jošu dūņu spaiņus. Viņš ar kāju aizspēra ciet durvis un nolika spaiņus telpas vidū pie pārējiem.

Nēģeris piegāja pie sagatavotā šķirsta un pārlaida dūņām plaukstu. Pēc tam pagrie­zās un ar rokas mājienu aicināja Bondu tuvāk.

- Kārtībā, kungs, - viņš sacīja.

Bonds pienāca klāt, nēģeris paņēma viņa dvieli un atslēgu, ko pakarināja uz kāša virs šķirsta.

Bonds staveja virām pretī gluži kails.

- Vai jūs jau kādreiz esat bijis dūņu vannā?

-Nē.

- Tā jau es domāju. Tādēļ sagatavoju jums vannu tikai ap simt desmit grādiem. Kad pieradīsiet, varēsiet pamēģināt simt div­desmit un pat simt trīsdesmit. Gulieties šeit!

Bonds uzmanīgi ierāpās kastē un apgū­lās. Pirmajā brīdī, ādai saskaroties ar kar­sto masu, viņš juta gandrīz vai sāpes. Bonds lēni iegrozījās ērtāk un nolika galvu uz dvieļa, ar kuru bija pārsegts kokvilnas pū­kām pildītais spilvens.

Tikko Bonds bija iekārtojies, nēģeris sā­ka ar abām rokām grābt svaigas dūņas no spaiņa un klāt tās viņam virsū.

Dūņas bija tumši brūnas kā šokolāde, tās šķita lipīgas, smagas un slidenas. Bonda nā­sīs iecirtās karstas kūdras smārds. Viņš pa­skatījās uz nēģera tuklajām, spīdīgajām ro­kām, kuras darbojās ap nešķīsti melno pa­kalnu, kas reiz bija viņa, Bonda, ķermenis. Vai Leiters zināja, kas šeit sagaida apmeklē­tājus? Bonds pavīpsnāja, lūkodamies gries­tos. Ja šis bija viens no Fēliksa jociņiem…

Beidzot nēģeris bija savu padarījis, un Bonds gulēja, viscaur notriepts ar karstām dūņām. Baltas vīdēja vairs tikai divas vie­tas - seja un sirds apvidus. Bondam bija grūti elpot, viņš juta, ka pār pieri sāk ritēt sviedri.

Nēģeris pieliecās un ar ātru kustību pacē­la palaga stūrus, pēc tam cieši aptina to ap Bonda ķermeni, piespiežot pie sāniem abas rokas. Tad viņš pasniedzās un saņēma otru netīrā līķauta pusi, kuru tāpat pārsedza pā­ri Bonda augumam. Bonds varēja pakusti­nāt tikai pirkstus un galvu, pārējo ķermeni pārņēma tāda sajūta, it kā tas būtu iespīlēts trakokreklā. Nēģeris aizvēra nolaisto zārka malu, uzlika vāku - un lieta bija darīta.

Viņš noņēma no sienas šīfera plāksnīti un pavērās pulkstenī, kurš atradās telpas tālākajā galā, bet pēc tam pierakstīja laiku. Bija tieši seši.

- Divdesmit minūtes, - vīrs norūca. - Vai jūtaties labi?

Bonds kaut ko nesaprotamu noburkšķēja.

Nēģeris aizgāja savās darīšanās, bet Bonds truli vērās griestos. Sviedri no ma­tiem sāka pilēt acīs. Viņš klusībā lādēja Fē­liksu Leiteru.

Kad pulkstenis rādīja trīs minūtes pāri sešiem, atsprāga durvis un pa tām - kails un izģindis - ienāca Tinkšķis Bels. Žoke­jam bija smaila seja, kas atgādināja ze­biekstes purniņu, un tik kārns augums, ka visus kaulus varētu saskaitīt, nenoģērējot ādu. Viņš pašapzinīgi iesoļoja telpas vidū.

- Sveiks, Tinkšķi! - uzsauca cilvēks ar atļukušajām ausīm. - Dzirdēju, ka tu šo­dien esot iekūlies ķezā. Tas gan nav labi.

- Tie sacīkšu rīkotāji ar mani izrīkojās kā salašņu banda! - Tinkšķis nīgri pavēstīja. - Kāpēc lai es kavētu Tomiju Lakiju sasniegt mērķi? Tieši Tomiju, kurš ir viens no ma­niem labākajiem draugiem. Kādēļ man bū­tu vajadzējis to darīt? Es taču īstenībā jau biju šajās sacīkstēs uzvarējis! Ei, melnais vazaņķi, - žokejs izstiepa kāju, aizšķērso­dams ceļu nēģerim, kurš šajā brīdī gāja ga­rām, nesdams dūņu spaini. - Tev būs jāat­brīvo mani no veselām sešām uncēm! Es nule iebaudīju kārtīgu šķīvi ar eļļā ceptiem kartupeļiem, bet rīt jāpiedalās Oukridžas sacīkstēs.

Nēģeris pārkāpa pāri žokeja izstieptajai kājai un iesmējās.

- Nesatraucies, mazais! - viņš mīlīgi at­trauca. - To lieko svaru mēs viegli dabūsim nost. Viss būs kārtībā!

Durvis atkal atsprāga vaļā, un spraugā pabāza galvu viens no kāršu spēlma­ņiem.

- Ei, bokseri! - sacīja vīrs ar atļukušajām ausīm. - Meibla teica, ka nevarot piezvanīt uz bodīti, kur tirgo delikateses, lai pasūtītu tavu graužamo. Telefons nedarbojoties. Laikam kāds pārrāvis vadus.

- Kungs un tētīt! - otrs nopūtās. - Pieko­dini Džekam, lai nākamajā braucienā man kaut ko atved.

- Lai notiek.

Durvis atkal aizvērās. Telefona sakaru pārtraukšana Amerikā nav bieži sastopama parādība, un Bondam jau šajā mirkli būtu vajadzējis pamanīt kādu sīku briesmu sig­nālu. Taču nojausmas nebija. Bonds tikai paskatījās pulkstenī. Vēl desmit minūtes. Nēģeris apstaigāja visus ar aukstajiem dvie­ļiem pār roku un aptina vienu ap Bonda pieri un matiem. Tas bija visnotaļ tīkams atvieglojums. Vienu bridi Bondam pat li­kās, ka tas viss ir gluži labi paciešams.

Sekundes aiztikšķināja. Žokejs, nobēris veselu lērumu lamuvārdu, iegūlās kastē tieši pretī Bonda šķirstam. Viņam sagata­votās dūņas bija vismaz simt trīsdesmit grādu karstas. Arī viņš tika ietīts līķautā, un zārka vāks, dobji nodunējis, aizvērās.

Nēģeris uzrakstīja "18.15" uz šīfera plāk­snes virs žokeja.

Bonds, aizvēris acis, prātoja, kur un kā iedot šim vīram naudu. Atpūtas telpā pēc vannas? Te noteikti jābūt istabai, kur at­gulties pēc šīs procedūras. Vai labāk gaite­ni, kad žokejs ies projām? Varbūt autobu­sā? Nē. Autobusā gan ne. Nevienam neva­jadzēja redzēt viņus abus kopā.

- Viss kārtībā! Nevienam nekustēties! Nebūs nekādu nepatikšanu, ja kāds ne­maisīsies pa kājām!

Tā bija cieta, biedējoša balss, kas nozī­mēja kaut ko nelāgu.

Bonda acis tūlīt atvērās un augums no­drebēja, jo telpā pēkšņi bija skaidri sajūta­mas briesmas.

Ārdurvis, pa kurām tika nesti iekšā dū­ņu spaiņi, bija vaļā. Tajās stāvēja kāds vīrs, bet otrs devās iekšā telpā. Abiem ro­kās bija ieroči, bet galvas sedza melnas ka­puces ar caurumiem acu vietās.

Bija iestājies pilnīgs klusums, vienīgi du­šās plīkšķēja ūdens. Katrā kabīnē stāvēja pa kailam vīram. Viņi blenza uz telpā notie­košo caur ūdens plīvuru, kamēr viņu mutes kampa gaisu, bet mati krita acīs. Vīrs ar at­ļukušajām ausīm bija sastindzis kā stabs un tā pārgriezis acis, ka varēja redzēt tikai baltumus. Ūdens no šļūtenes, ko viņš turē­ja noslīgušajā rokā, tecēja pašam uz kājām.

Viens no vīriem tagad atradās telpas vi­dū, pie kūpošajiem dūņu spaiņiem. Viņš apstājās pretī nēģerim, kurš bija pamiris uz vietas ar spaiņiem abās rokās. Nēģeris mazliet drebēja, un viena spaiņa rokturis tāpēc tikko dzirdami džinkstēja.

Cilvēks ar šaujamo klusēdams raudzījās nēģerim acīs, un Bonds pamanīja, ka viņš, apsviedis ieroci otrādi, tagad tur to aiz stobra. Negaidot vīrs atvēzējās un iesita ar ieroča spalu pa nēģera milzīgo vēderu.

Sitiens mitri noplīkšķēja, un spaiņi rībē­dami nokrita uz grīdas, jo nēģeris ar abām rokām saķēra vēderu. Viņš klusi ievaidējās un saļima ceļos, noliekdams gludi skūto galvu bezmaz vai pie pašām uzbrucēja kur­pēm, it kā grasitos svešinieku pielūgt.

Vīrs spēra soli atpakaļ.

- Kur ir žokejs? - viņš draudīgi noprasī­ja. - Tas Bels? Kurā kastē viņš ielīdis?

Nēģera labā roka sakustējās.

Vīrs ar ieroci paspēra soli uz priekšu. Viņš pagriezās un devās turp, kur - ar kā­jām pret Tinkšķa galvu - gulēja Bonds.

Pienācis, viņš ieskatījās Bondam sejā. Pa melnās kapuces rombveidīgajiem acu iz­griezumiem vērās divas spīdošas acis. Tad vīrs pagriezās pa kreisi un noliecās pār žo­keju.

īsu mirkli viņš stāvēja nepakustēdamies, tad ātri palēcās un uzrausās uz kastes vā­ka, lūkodamies tieši Tinkšķim acīs.

- Tā, tā. Nepārspējamais Tinkšķis Bels. - Šī cilvēka balss skanēja biedējoši laipni.

- Kas lēcies? - žokejs runāja spalgi un iz­trūcināti.

- Kā, Tinkšķi? - vīrs brīnījās. - Un tu pats nespēj iedomāties? Vai tev nekas nav aizķēries prātā?

Žokejs norīstījās.

- Varbūt tu nemaz neesi dzirdējis par zirgu, kam vārdā Tramīgais Smaids, Tink­šķi? Un tas nebiji tu, kura dēļ šis zirgs šo­dien pulksten pustrijos neuzvarēja sacīk­stēs? - Tagad ari šī vīra balss skanēja griezīgi.

Žokejs sāka klusi činkstēt.

- Jē-ēzus, bos! Tā nebija mana vaina! Tā var gadīties katram! - viņš dīca kā mazs bērns, kurš nogrēkojies un bīstas no soda. Bonds saviebās.

- Mani draugi gan uzskata, ka tā bija dubultspēle! - Vīrs noliecās vēl zemāk pār žokeju un runāja pavisam klusi. - Mani draugi domā, ka tik labs jātnieks, kāds esi tu, kaut ko tādu var izdarīt tikai tīšām. Mani draugi apskatījās tavā istabā un uz­gāja tur spuldzes ligzdā noslēptus tūkstoš dolārus. Mani draugi vēlas zināt, no kurie­nes šī nauda nākusi!

Atskanēja skaļš plakšķis, un tūlīt ari spiedzīgs kliedziens.

- Atzīsties, draņķi, vai ari es tev izšķaidī­šu smadzenes! - Bonds izdzirda, ka virs uzvelk gaili.

No šķirsta atskanēja stomīgi bļāvieni.

- Tā ir mana nauda! Es to sakrāju! Pa­slēpu lampā, lai kāds nenosper! Viss, kas man pieder. Es zvēru! Jēzus Kristus, jums man jātic! Jums jātic! - balss šņukstēja un lūdzās.

Vīrs nepatikā ierūcās un pacēla ieroci. Bonds ieraudzīja viņa īkšķi ar lielu, uztū­kušu kārpu pie pirmās falangas. Taču virs atlaida pistoles gaili un norāpās no šķirsta. Ieskatījies žokejam sejā, viņš aizvainojošā tonī noteica:

- Tad jau tu pēdējā laikā esi pārāk daudz jājis, Tinkšķi! - virs gandriz vai čukstēja. - Un neesi labā formā. Tev jāatpūšas. Tev nepie­ciešams pilnīgs miers. Kā sanatorijā vai mēslu bedrē. - Vīrs, turpinādams klusā un gādīgā balsī runāt, lēni devās pāri telpai. Žokejs viņu vairs nevarēja saskatīt. Bet Bonds redzēja, ka vīrs pieliecas un pacel vienu no kūpošajiem dūņu spaiņiem. Tad viņš, joprojām mierinoši runādams, nāca atpakaļ.

Viņš nostājās pie žokeja šķirsta un ielū­kojās Tinkšķa sejā.

Bonds sastinga un pēkšņi sajuta, cik karstas un smagas ir dūņas, kas klāj viņa ķermeni.

- Tātad, kā jau teicu, Tinkšķi, tev vaja­dzīgs pilnīgs klusums un miers. Kādu laici­ņu neēst. Jauka, tumša istabiņa ar bieziem aizkariem, kas pasargās no gaismas.

Maigā, dūcošā balss skanēja kapa klu­sumā. Roka lēnām cēlās augšup. Augstāk un augstāk.

Un tad žokejs ieraudzīja spaini un sapra­ta, kas notiks tālāk. Viņš ievaidējās.

- Nē, nē, nē, nē, nē.

Jau tā karstajā gaisā no melnās masas, kad tā glumi izslīdēja no spaiņa, uzvirmoja garaiņi.

Vīrs aši palēca sāņus un pasvieda tukšo spaini cilvēkam ar atļukušajām ausīm, kurš nepakustējās, ļaudams spainim trāpīt mērķī. Uzbrucējs ātri devās uz durvīm, kur stāvēja otrais vīrs ar ieroci.

- Nekādu muļķību! Nekādu policistu. Te­lefons tik un tā nedarbojas. - Viņš, pavēries atpakaļ, aizsmakušā balsī iesmējās. - La­bāk aši rociet ārā to zelli, citādi viņa acu āboli izcepsies.

Durvis aizcirtās, un atkal iestājās klu­sums, tikai ūdens dušas kabīnēs joprojām turpināja plīkšķēt.