Dimanti ir mūžīgi

7. nodala GREIZAIS KOKS

Muitas ierēdnis - tukls, ar dzīvi apmieri­nāts vīrs pelēkā formas kreklā ar tumšiem sviedru plankumiem padusēs - nesteidzīgi tuvojās kontroles galdam, kur - tieši pie burta "B" - stāvēja Bonds ar savām trim so­mām. Pie blakus izejas, zem burta "C"*, stāvēja mis Keisa. Viņa izvilka no rokasso- mas cigarešu "Parlaments" paciņu un ie­sprauda vienu starp lūpām. Bonds dzirdēja vairākkārt nepacietīgi noklikšķam šķilta­vas, pēc tam tās tika iemestas atpakaļ so­mā un nostirkšķēja rāvējslēdzējs. Bonds sa­juta, cik modri viņa vēro notiekošo. Viņam būtu gribējies, lai jaunās sievietes uzvārds sāktos ar burtu "Z" - tad viņa nestāvētu tik tuvu. Zaratustra? Zakarija? Zofānija…?

- Mister Bond?

-Jā.

- Vai tas ir jūsu paraksts?

-Jā.

- Un tur ir tikai jūsu personiskās lietas?

- Jā, tas ir viss.

- Labi, mister Bond. - Ierēdnis izņēma no reģistru grāmatas muitas uzlīmi un pielipi­nāja to Bonda lielajai somai. Pielīmējis tādu

"Angliski šo uzvārdu raksta Case.

pašu pie mazākās somas, viņš pievērsās golfa piederumu maisam. Un sastinga ar uzlīmju grāmatu rokā. Viņš pētīja Bondu.

- Vai jums tur i' šaujamie, mister Bond?

Bondam sametās melns gar acīm.

- Tur ir golfa nūjas.

- Ak tā! - muitnieks pacietīgi atsaucās. - Cik ta' šīs nāk? Apmēram, ko?

Bondam gribējās iedunkāt pašam sevi - par to, ka bija aizmirsis amerikāņiem raksturī­gos jautājumus.

- Ap astoņdesmit, es domāju.

- Nebiju domājis, ka tās varētu maksāt mazāk par simtu. - Muitnieks uzlīmēja sa­sodīto etiķeti uz somas, tikai dažu collu at­tālumā no ievērojamākā kontrabandas sūtī­juma, kas jebkad bija šķērsojis šo posteni.

- Patīkamas brīvdienas, mister Bond!

- Paldies, - Bonds atbildēja un, ar rokas mājienu pasaucis nesēju, sekoja savām so­mām līdz pēdējam šķērslim - durvīm, kur gaidīja vēl viens inspektors. Taču tur nenā­cās gaidīt. Šis vīrs tikai pieliecās un pār­baudīja, vai visām somām uzlīmētas etiķe­tes, uzspieda tām zīmogu un pamāja, lai Bonds dodas tālāk.

- Mister Bond?

Tas bija gara auguma vīrs ar gluži kā ak­menī cirstu seju, smilšukrāsas matiem un ļaunu skatienu. Viņš bija ģērbies tumšbrū­nās biksēs un kafijkrāsas kreklā.

- Esmu piebraucis jums paredzēto au­to. - Vīrs pagriezās, rādot Bondam ceļu ārā, karstajā agrā rīta saulē, un aģents 007 pamanīja viņa bikšu kabatā palielu, stūrai­nu priekšmetu. Tā apveids atgādināja maz- kalibra automātisko ieroci. "Raksturīgi," Bonds nodomāja, "Maika Hammera paņē­mieni. Šie amerikāņu gangsteri ir viegli at­maskojami. Pārāk daudz lasījuši komiksus un skatījušies apšaubāmas detektīvfilmas."

Ietves malā stāvēja melns "Oldsmobile Sedan". Bonds negaidīja, kamēr viņu aici­nās iekāpt. Viņš iekārtojās priekšējā sēdek­lī, ļaujot brūnā tērptajam vīram iekraut ba­gāžu aizmugurē un pasniegt dzeramnaudu nesējam. Kad drūmā Aidlvaildas prērija jau bija palikusi aiz muguras un mašīna iejuka Van Veika alejas autostraumē, Bonds juta, ka vajadzētu kaut ko sacīt.

- Kāds tad šeit ir laiks? - viņš pajautāja.

Šoferis neatrāva skatienu no ceļa.

- Te zem, te virs simta. [11]

- Karsti gan, - Bonds bilda. - Pie mums Londonā vairāk par septiņdesmit pieciem grādiem nemēdz būt.

- Ko mēs tagad darīsim? - viņš pēc klu- sumbriža iejautājās.

Vīrs pavērās aizmugures skata spogulī un izstūrēja mašīnu uz galvenās ielas. Kā­du ceturtdaļjūdzi viņš bija aizņemts, ap­dzenot lēni braucošās automašīnas. Tad nāca gluži tukšs ceļa posms. Bonds atkār­toja jautājumu.

- Es prasīju, ko mēs tagad darīsim?

Šoferis veltīja viņam ātru skatienu.

- Greizais grib jūs satikt.

- Tiešām? - Bonds pārvaicāja. Šie cilvēki darīja viņu nepacietīgu. Bonds sāka prātot, cik drīz viņam izdosies tikt kādā skaidrībā. Tas viss diezcik labi neizskatījās. Viņam jākļūst par ķēdes posmu un jāizseko slepenā kanāla tālākvirzība. Jebkādas neatkarīgas rī­cības pazīmes vai nesadarbošanās - un no viņa mēģinās atbrīvoties. Jākļūst pazemīgam un jāpaliek tādam. Un jāpieradinās pie šīs domas tūlīt pat.

Viņi iebrauca Manhetenā un pa krast­malu turpināja ceļu līdz vietai, kur sākās ielas ar četrdesmitajiem numuriem. Šķēr­soja centru un traucās tālāk pa Rietumu Četrdesmit sesto ielu. Tā bija tāda kā Ņujorkas Hetongārdena. Šoferis novietoja auto ielas malā, iepretī kādām neuzkrīto­šām durvīm. Tās bija iespiestas starp nevī­žīga izskata rotaslietu tirgotavu un elegan­tu veikalu, kura fasādi greznoja melnā marmora plāksnes. Slīpie, sudrabotie burti virs ieejas bija tik smalki, ka Bonds, sēdē­dams mašīnā, nespētu tos salasīt, ja vien nosaukums nebūtu cieši iespiedies viņa atmiņā. Uzraksts vēstīja: "Dimantu nams, korporācija."

Tikko auto apstājās, no ietves nokāpa kāds cilvēks un apgāja tai apkārt.

- Viss kārtībā? - viņš noprasīja, uzrunā­dams šoferi.

- Protams. Boss iekšā?

- Jā. Vai nolikt mašīnu vietā?

- Priecāšos, ja tu to izdarisi. - Šoferis pa­griezās pret Bondu. - Klāt esam, zaļknābi. Celsim tās somas laukā!

Bonds izrausās no mašīnas un atvēra aizmugures durvis. Viņš paņēma mazāko somu un sniedzās pēc golfa piederumu maisa.

- Tās nūjas es paņemšu, - viņam aiz mu­guras sacīja šoferis. Bonds paklausīgi pacē­la otru - lielāko somu. Šoferis pieliecās, pa­ņēma golfa maisu un aizcirta mašīnas dur­vis. Otrais virs aši apsēdās pie stūres, un melnais limuzīns nozuda citu mašīnu strau­mē, kamēr Bonds nopakaļ šoferim šķērsoja ietvi un iegāja pa necilajām durvīm.

Aiz tām bija gaitenītis un šveicara būce­nis. Kad abi ienāca, durvju sargs atrāva skatienu no "The News" sporta lappuses.

- Sveiks, - viņš sacīja šoferim un pētoši uzlūkoja Bondu.

- Sveiks, - šoferis atsaucās. - Vai tev ne­būs iebildumu, ja mēs atstāsim šīs somas te?

- Uz priekšu! - virs atļāva. - Lai paliek vien. - Un ierāva galvu atpakaļ būcenī.

Šoferis, uzmetis uz pleca golfa piederu­mu maisu, pieveda Bondu pie lifta durvīm, kas atradās vestibila viņā pusē. Kad Bonds aiz viņa iegāja kabīnē, šoferis nospieda ce­turtā stāva pogu, un abi klusēdami brauca augšā. Viņi izkāpa un atkal nonāca mazā gaitenītī, kurā atradās divi krēsli, galdiņš, liels misiņa spļaujamtrauks un vēdīja tvei­cīga sasmakuma dvaka.

Abi gāja uz priekšu pa apdilušo paklāju līdz stiklotām durvīm, šoferis pieklaudzinā­ja un, uzaicinājumu negaidīdams, devās iekšā. Bonds sekoja viņam un aizvēra dur­vis.

Pie galda sēdēja virs ar spilgti sarkaniem matiem un lielu, nekustīgu, kā pilnmēness apaļu seju. Viņam priekšā stāvēja glāze ar pienu. Kad abi ienāca, vīrs piecēlās, un Bonds pamanīja, ka viņam ir kupris. Bonds nespēja atcerēties, ka jebkad būtu redzējis sarkanmatainu kuprīti. Viņš iztēlo­jās, cik tāds salikums varētu būt noderīgs bandas pakalpiņu iebiedēšanai.

Kuprainais vīrs lēnām soļoja apkārt gal­dam, līdz nonāca tieši pretī Bondam. Viņš apmeta loku ap ienācēju, aplūkodams to no galvas līdz kājām, pēc tam atkal novie­tojās pretī un ieskatījās sejā. Bonds bez­kaislīgi vērās šajās acīs, kuras likās tik tukšas un stingas, it kā būtu izgatavotas no porcelāna un palienētas no kāda izbāze­ņu meistara. Bonds noprata, ka patlaban iztur tādu kā pārbaudījumu. Un nepie­spiesti raudzījās pretī, saskatīdams milzī­gas ausis ar nesamērīgi lielām ļipiņām, plato, puspavērto muti ar sausām, sārtām lūpām. Kuprim gandrīz vai nebija kakla, viņš bija ģērbies dārgā dzeltena zīda krek­lā, kura griezums slēpa uz āru izvirzītās krūtis un greizo muguru.

- Man patīk vērīgi izpētīt cilvēkus, kurus mēs nodarbinām, mister Bond! - Kuprīša balss bija spalga un griezīga.

Bonds pieklājīgi pasmaidīja.

- No Londonas mēs saņēmām ziņas, ka esat kādu nogalinājis. Es ticu, ka tā varētu būt. Redzu, ka esat uz to spējīgs - ja nepie­ciešams. Vai esat ar mieru turpināt darbu pie mums?

- Atkarībā no tā, kāds būs darbs, - Bonds atbildēja. - Pareizāk sakot, - viņš cerēja, ka nerunā pārāk teatrāli, - no tā, cik jūs mak­sāsiet.

Kuprītis aprauti, spiedzīgi iesmējās. Un ātri pagriezās pret šoferi.

- Rokij, izņem no maisa tās bumbas un pārgriez pušu. Tepat! - Kupris veikli papu­rināja roku un pavēra plaukstu, pastiep­dams to uz šofera pusi. Tajā vīdēja abpus- griezīgs nazis ar plakanu rokturi, kas bija notīts ar limlenti. Bonds tūlīt pazina, ka tas ir metamais mazis. Viņam nācās atzīt, ka kupra roku veiklība tiešām ir ievērojama.

- Jā, bos! - šoferis attrauca, un Bonds, nedaudz izbrīnījies, noskatījās, ar kādu cī­tību šis vīrs paķēra nazi un notupās, lai at­taisītu golfa maisa bumbu nodalījumu.

Kuprītis, atgriezies savā vietā pie galda, apsēdās un paņēma piena glāzi. Ar riebu­mu nopētījis glāzes saturu, viņš norija to divos lielos malkos. Un uzlūkoja Bondu, it kā gaidot, ko viņš sacīs.

- Čūla? - Bonds līdzjūtīgi apjautājās.

- Vai ar jums kāds runāja? - kupris dus­mīgi atrūca. Tad viņa īgnums vērsās pret šoferi. - Ko tu vēl gaidi, Rokij? Uzliec bum­bas uz mana galda, lai es varu redzēt, ko tu dari. Uz katras bumbas zīmoga ir nu­murs. Velc visas ārā!

- Es nāku, bos! - šoferis atbildēja. Viņš piecēlās un nolika uz galda sešas jaunās bumbas. Piecas joprojām bija melnajā ie­saiņojumā. Sesto šoferis paņēma rokā un grozīja pirkstos. Viņš pacēla nazi un pār­dūra bumbas apvalku, pēc tam pabāzdams asmeni zem tā. Nogriezis apaļu gabalu ap­mēram puscollas diametrā, viņš pāri gal­dam pasniedza bumbu kuprim, kurš sa­taustīja saturu un izpurināja uz galda ādas virsmas trīs neslīpētus desmit līdz piec­padsmit karātu dimantus.

Kupris īgni pabakstīja akmeņus ar pirk­stu.

Šoferis turpināja darboties, bet Bonds skaitīt dārgakmeņus uz galda - to bija as­toņpadsmit. Neapstrādāti tie necik pievilcī­gi neizskatījās, tomēr vēlāk, Bonds aplēsa, pēc slīpēšanas sūtījuma vērtība būs aptu­veni simttūkstoš mārciņu, ja tie visi ir aug­stākās kvalitātes.

- Labi, Rokij, - kuprītis sacīja. - Ir visi astoņpadsmit. Tik, cik jābūt. Tagad aizvāc tās sasodītās golfa nūjas un liec izsūtāma­jam aizgādāt šī zejļa somas uz viesnīcu "Astor". Viņam tur pasūtīts numurs. Lai mantas tiek uznestas augšā viņa istabā. Skaidrs?

- Skaidrs, bos! - Šoferis nolika nazi un novāca no galda iztukšotās golfa bumbas, pēc tam aizsprādzēja Bonda golfa piederu­mu maisa kabatu, uzmeta maisu plecā un izgāja no istabas.

Bonds piegāja pie sienas, kur stāvēja krēsls, novietoja to pretī pie galda sēdoša­jam kuprītim un apsēdās. Izņēmis cigareti, viņš to aizdedzināja un, pāri galdam uzlū­kojis kupri, sacīja:

- Un tagad, ja jūs esat apmierināts, arī es labprāt papriecātos par saviem piec­tūkstoš dolāriem.

Kuprītis, kurš visu šo laiku bija uzmanī­gi vērojis Bonda kustības, pievērsa skatie­nu dimantiem uz galda. Viņš savāca tos apajā kaudzītē un uzlūkoja Bondu.

- Jūs saņemsiet visu, kas jums pienā­kas, mister Bond, - spalgā balss tagad ska­nēja vēsi un lietišķi. - Iespējams, ka pat vairāk nekā piecus tūkstošus. Taču sa­maksas veids gan jūsu, gan mūsu drošības labad būs nedaudz viltīgāks. Tiešas izmak­sas nebūs. Jūs sapratīsiet, mister Bond, kādēļ. Savas laupītāja karjeras laikā jūs ne reizi vien esat guvis labu peļņu. Vienmēr ir aizdomīgi, ja cilvēkam pēkšņi parādās liela nauda. Viņš sāk ar naudu plātīties. Un mē­tāties ar to. Ja pogainajiem rodas interese, kur cilvēks tādu naudu grābis, viņam nav ko atbildēt. Piekrītat?

- Jā, - Bonds atteica, pārsteigts par sava sarunbiedra loģiku un pārliecību, ar kādu tas runāja. - Izklausās sakarīgi.

- Un tā, - kuprītis runāja tālāk, - es un mani draugi - mēs maksājam par pakalpo­jumiem nelielas summas ar lielākiem starp­laikiem. Mēs palīdzam cilvēkam iegūt nau­du šķietami likumīgi. Kaut vai jums. Cik daudz naudas patlaban ir jums kabatā?

- Apmēram trīs mārciņas un nedaudz sudrabnaudas, - Bonds attrauca.

- Lieliski, - kupris turpināja. - Tieši šo­dien jūs sastapāt savu veco draugu miste­ru Trī. - Viņš ar pirkstu norādīja uz savu krūtežu. - Tas esmu es. Nevainojams, go­dājams pilsonis, ar kuru jūs iepazināties Anglijā, četrdesmit piektajā gadā, kad es tur nodarbojos ar armijas apgādes jautāju­miem. Vai atceraties?

-Jā.

- Es jums toreiz paliku parādā, jo vien­vakar viesnīcā "Savoja" zaudēju bridža par­tijā. Atminaties?

Bonds pamāja.

- Šorīt, tikko mēs sastapāmies, es gribē­ju nokārtot parādu. Un nolēmu likmi du­bultot - procentu dēļ. Tā iznāca, ka jūs vinnējāt vēl vairāk. Der? Es jums izsniedzu tūkstoš dolāru - esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un apliecināšu jūsu stāstu jeb­kurā brīdī. Te būs nauda. - Kuprītis izvilka no bikšu kabatas maku un pastūma pāri galdam desmit simtniekus.

Bonds paņēma naudu un nevērīgi iebāza žaketes kabatā.

- Vēlāk, - kuprītis turpināja, - jums ra­dīsies vēlme noskatīties zirgu skriešanas sacīkstes, ja jau reiz esat šeit ieradies. Un es teikšu: "Kāpēc jums neapmeklēt Sarato- gu? Sacensības notiks pirmdien." Jūs teik­siet: "Labs ir!" un pirmdien aizbrauksiet uz Saratogu ar saviem tūkstoš dolāriem kaba­tā. Vai der?

- Jauki, - Bonds piebalsoja.

- Tur liksiet naudu uz kādu zirgu. Un laimēsiet vismaz pieci pret vienu. Tā jums būs jūsu pieci tūkstoši. Un, ja kāds vaicās, no kurienes, jums nenāksies grūti pierādīt to izcelsmi.

- Un kas notiks, ja šis zirgs zaudēs?

- Tas nezaudēs.

Bonds neko neatbildēja. Viņam bija vei­cies ar vienu rāvienu iekļauties gangsteru pasaulē. Un nu vēl gaidāma veiksme ari zir­gu skriešanas sacīkstēs. Bonds lūkojās pāri galdam - tieši bālganajās porcelāna acīs. Nebija iespējams izprast, ko tās saskata. Acis raudzījās pretī gluži neizdibināmi. Ta­ču bija pienācis laiks spert kādu soli tālāk.

- Labi, tas viss tiešām izklausās lielis­ki, - Bonds noteica, cerēdams ar glaimiem panākt kaut ko vairāk. - Šķiet, ka jūs esat visu kārtīgi apsvēruši. Man patīk sadarbo­ties ar piesardzīgiem cilvēkiem.

Tomēr porcelāna acīs neuzplaiksnīja ne mazākais iedrošinājums.

- Es gribētu kādu laiku padzīvot ārpus Anglijas. Jādomā, - viņš turpināja, - ka jums noderēs papildu darbaspēks?

Porcelāna acis lēnām novērsās no runā­tāja acīm, skatiens domīgi slīdēja pār Bon­da seju un pleciem, it kā kupris vērtētu sa­cīkšu zirgu. Tad viņš vēlreiz aplūkoja di­mantu kaudzīti sev pretī, sākdams cītīgi veidot no apļa četrstūri.

Istabā bija iestājies klusums. Bonds sā­ka pētīt savus nagus.

Beidzot kuprītis atkal pavērās augšup.

- Iespējams, - viņš apcerīgi novilka. - Ie­spējams, ka atradīsies vēl kāds darbiņš. Līdz šim jūs neesat kļūdījies. Turpiniet tā­pat, un jums nebūs nekādu nepatikšanu. Piezvaniet pēc sacīkstēm, tad pateikšu, kā­da ir mana atbilde. Tikai, kā jau es sacīju, esiet uzmanīgs un dariet visu, kā es teicu. Norunāts?

Bonda muskuļi atslāba. Viņš paraustīja plecus.

- Kādēļ jūs nevarat pateikt tūlīt? Es meklēju darbu. Varat apliecināt savējiem, ka neesmu pārāk izvēlīgs, ja vien samaksa ir laba.

Pirmo reizi porcelāna acīs parādījās emo­cijas. Tās lūkojās aizkaitināti un dusmigi, un Bonds jau sāka prātot, vai nav pārspīlē­jis.

- Ka jums šķiet, kas mes tadi esam? - Kup­rīša spiedzīgā balss sašutumā atkal ieska­nējās griezīgi. - Kaut kāda skopu blēžu banda? Pie velna! - Viņš gurdi paraustīja plecus. - Ir velti cerēt, ka anglis varētu sa­prast, kas šodien notiek šajā zemē. - Kuprīša acis atkal bija kļuvušas nespodras. - Klau­sieties uzmanigi! Te būs mans telefona nu­murs. Atzīmējiet to! Viskonsīna 7-3697. Pierakstiet arī pārējo! Un neiedomājieties pazaudēt, citādi jums nāksies zaudēt daudz ko svarīgāku! - Greizais Tri iesmējās spiedzīgiem, aprautiem smiekliem, kuri ne­cik jautri vis neizklausījās. - Ceturtais skrējiens otrdien. Likme bez ierobežoju­miem. Viena un ceturtdaļjūdze trīsgadī­giem zirgiem. Iemaksājiet naudu pēdējā mirklī pirms lodziņa aizvēršanas. Nebūs nekāda riska, jūs par savu tūkstoti dabū­siet, kas pienākas. Vai der?

- Der! - atsaucās Bonds, paklausīgi rakstīdams ar zīmuli kabatas grāmatiņā.

- Lieliski, - kupris noteica. - Zirgu sauc Tramīgais Smaids. Liels ērzelis ar gaišu purnu un baltām kājām. Uz to varat likt droši - viņš uzvarēs.