Dimanti ir mūžīgi

25. nodala SLEPENĀ KANĀLA GALS

Alā zem lielā dzeloņkrūma saknēm netā­lu no triju Āfrikas valstu robežu krust­punkta vairs nemita neviens skorpions. Kontrabandistam no raktuvēm vairs nebija nekā cita, ar ko nodarbināt prātu, kā vienī­gi nebeidzamā skudru karavāna, kas plūda starp diviem zemiem vaļņiem, ko abās tris- collīgā lielceļa pusēs bija izveidojuši skud­ru karotāji.

Gaiss bija karsts un sutīgs. Vīrs, kas slē­pās aiz lielā ērkšķu krūma, jutās nelāgi un kļuva nepacietīgs. Šī bija pēdējā reize, kad viņš ierodas uz tikšanos. To viņš bija cieši nolēmis. Lai viņi meklē kādu citu. Skaidrs, ka viņam jābūt godīgam un jābrīdina, ka grasās darbu izbeigt, pasakot arī iemeslu. Viņu satrauca jaunais zobārsta asistents, kas bija piebiedrojies personālam, bet ku­ram nebija lielas sajēgas par zobārstniecī­bu. Tas vīrs noteikti ir spiegs. Ar viltīgi pē- tīgām acīm un mazām, rūsganām ūsiņām, pīpi zobos un allaž tīriem nagiem. Vai kāds no kurjeriem būtu notverts? Vai kāds būtu pārgājis pretējā pusē un rūpējas par valsts interesēm?

Kontrabandists mainīja ķermeņa stāvok­li. Kur, pie velna, palikusi tā lidmašīna? Viņš sagrābstīja sauju putekļu un iemeta to tieši skudru kolonnas vidū. Tās samin- stinājās, pēc tam sāka virzīties pāri lielā ceļa malām, jo no aizmugures virsū grūdās nākamie pulki. Darba skudras metās no­vākt šķērsli, un dažās minūtēs ceļš bija at­brīvots.

Vīrs novilka kurpi un nolika to šķērsām pār kustīgo kolonnu. Atkal iestājās īss ap­jukuma mirklis. Skudras apskatīja kritušo biedru līķus, novāca tos, atbrīvojot ceļu, un melnā straume turpināja tecēt.

Vīrs strupi nolamājās būru valodā un uzvilka kurpi. Melnie nelieši! Viņš tiem vēl parādīs. Pieplacis pie zemes, ar roku sargā­dams seju, lai to nesaskrāpētu dzeloņi, viņš rausās ārā, mēnesnīcā, tieši pa skud­ru ceļu, sabradādams karavānu. Tagad šīm būs par ko padomāt.

Tad vīrs piemirsa naidu pret visu, kas melns, pielieca galvu uz ziemeļu pusi un ieklausījās. Paldies Dievam! Viņš metās ap­kārt krūmam, lai izņemtu no instrumentu kastēm lukturus un sainīti ar dimantiem.

Jūdzi tālāk pie kāda mazāka ērkšķu krū­ma lokatora lielā metāla auss, uztvērusi motora troksni, pārtrauca meklēšanu, un operators, kurš bija piekodinājis trim vī­riem pie armijas mašīnas izturēties pavi­sam klusu, tagad sacīja:

- Trīsdesmit jūdzes. Ātrums - viena un divdesmit. Augstums - deviņi simti.

Bonds paraudzījās pulkstenī.

- Laikam paraduši tikties pusnaktī un pilnmēness laikā, - viņš bilda. - Lidotājs būs klāt ar desmit minūšu nokavēšanos.

- Tā izskatās, ser, - piekrita Frītaunas garnizona virsnieks, kurš stāvēja Bondam līdzās, un pievērsās trešajam virām.

- Kaprāl, pārbaudiet, vai maskēšanās tīkls nosedz visas metāla daļas un nekas nerēgojas ārpusē. Mēness ir tik spožs, ka tā gaismā kaut kas var kļūt redzams.

Kravas mašīna stāvēja neliela krūma paēnā uz zemesceļa, kas veda pāri līdzenu­mam uz Telebadū ciematu Franču Gviānā. Šajā naktī viņi bija devušies šurp no kal­niem, tikko lokators uztvēra zobārsta mo­tocikla rūkoņu uz paralēlā ceļa. Viņi brau­ca bez gaismām, apstādamies, tikko apstā­jās motocikls, lai zobārsts nedzirdētu otra motora troksni. Trijotne bija pārsegusi ar maskēšanās tīklu smago mašīnu, lokatoru un lielgabala stobru. Pēc tam viņi sāka gai­dīt, nezinādami, kas parādīsies, lai kāds tiktos ar zobārstu - otrs motocikls, jātnieks zirgā, džips vai aeroplāns.

Tagad arī viņi saklausīja gaisā tālīnu kla- boņu. Bonds īsi iesmējās.

- Helikopters! - viņš novilka. - Nekas cits nesaceļ tādu troksni. Esiet gatavi noņemt maskēšanās tīklu, tikko viņš nolaidīsies. Var gadīties, ka mums nāksies raidīt brīdi­nājuma šāvienu. Vai skaļrunis ir ieslēgts?

- Jā, ser, - noteica kaprālis pie lokato­ra. - Helikopters tuvojas visai ātri. Aptuve­ni pēc minūtes jūs to ieraudzīsiet. Vai pa­manījāt gaismiņas, ser? Tur vajadzētu būt nosēšanās laukumam.

Bonds pavērās uz četriem tievajiem gais­mas kūlīšiem, pēc tam atkal palūkojās augšup plašajās Āfrikas debesīs.

Tātad beidzot ierodas pēdējais no viņiem, pēdējais no bandas un vienlaikus arī pir­mais. Vīrs, kuru Bonds bija sastapis Heton- gārdenā. Pirmais vīrs Mirdzošajā bandā, kuru Vašingtonā uzskatīja par teju vai ne­uzvaramu. Vienīgais no šīs bandas, ja ne­ņēma vērā nekaitīgo un gandrīz vai patīka­mo Greizo Tri, kuru Bonds vēl nebija noga­linājis vai - viņš atcerējās "Sārto Prievīti" un abus tipus no Detroitas - gandrīz nogalinā­jis. Un viņš nemaz nebija gribējis tos no­slepkavot. M. viņam lika vienīgi izsekot ban­das darījumus. Taču gangsteri viens pēc ot­ra bija mēģinājuši nogalināt viņu un viņa draugus. Vardarbība viņiem bija pirmais lī­dzeklis, nevis pēdējais. Nežēlība un cietsir­dība bija šo vīru vienīgie ieroči. Tādi bija abi zeļļi ševroletā, kuri šāva uz viņu Lasvegasā, ievainodami Erniju Kareo. Un tie divi ja­guārā, kuri apdullināja ievainoto Emiju un izrāva šaujamos, pirms vēl bija sākusies cī­ņa. Serafimo Spengs, kurš deva pavēli spī­dzināt Bondu līdz nāvei, bet pēc tam bija mēģinājis viņu nošaut vai sašķaidit uz dzelzceļa līnijas. Vints un Kids, kuri mocīja Tinkšķi Belu, bet vēlāk arī Bondu un pēc tam Tifāniju Keisu. Un no šiem septiņiem Bonds bija nogalinājis piecus - ne jau tā­pēc, ka viņam patiktu tā rīkoties, bet gan tāpēc, ka tas kādam bija jāizdara. Viņam bija nākusi talkā veiksme un trīs labi drau­gi - Fēlikss Leiters, Ernijs un Tifānija. Un tagad gangsteri bija pagalam.

Patlaban tuvojās pēdējais no viņiem - tas, kurš bija devis rīkojumu nogalināt Bondu un Tifāniju. Tas, kurš - pēc M. rīcībā nonā­kušajām ziņām - bija izveidojis dimantu kontrabandas kanālu, organizējis dārgak­meņu pārdošanu un gadiem ilgi darbinājis paša radīto mehānismu.

M. bija izdevies pa Gaisa spēku ministri­jas speciālo līniju sazvanīt Bondu pēdējā brīdī pirms izlidošanas no Boskombas uz Frītaunu. Bonds runāja komandiera kabi­netā, kurā no ārpuses ielauzās reaktīvās lidmašīnas rēkoņa, tai pārbaudot dzinējus.

- Man prieks, ka esat atgriezies sveiks un vesels.

- Paldies, ser.

- Kas tā par dubultslepkavību uz "Kara­lienes Elizabetes" klāja? Par to rakstīts vi­sās avīzēs, - M. balsī ieskanējās kaut kas vairāk par aizdomām.

- Tie abi bija gangsteru sūtītie slepkavas, ser. Ceļoja ar izdomātiem vārdiem - kā Vinters un Kiteridžs. Manas kajītes stjuarts stāstīja, ka abi sastrīdējušies kāršu spēles laikā.

- Vai jums šķiet, ka stjuarta stāstītais atbilst patiesībai?

- Izklausījās ticami, ser.

Sekoja klusumbridis.

- Vai arī policija ir tādās pašās domās?

- Es neesmu ticies ar policistiem, kuri iz­meklē šo lietu, ser.

- Es aprunāšos ar Vellensu.

- Jā, ser, - Bonds atbildēja. Viņš sapra­ta, ka tā M. mēģina pateikt, ka - gadījumā, ja gangsterus nošāvis Bonds, - tiks darīts viss, lai ne aģents, ne Slepenais dienests izmeklēšanā netiktu pieminēti.

- Šā vai tā, - M. sacīja, - tie divi bija sīki ļautiņi. Ne lielās zivis kā tas Džeks Spengs vai Rufuss Seije, vai ABC, vai kā nu vēl viņš sevi dēvē. Gribu, lai jūs dabūjat viņu rokā. Cik noprotu, Spengs devies apmeklēt kontrabandas kanāla sākumu. Lai to likvi­dētu. Varbūt - lai kādu nogalinātu. Kanāla galā ir tas zobārsts. Mēģiniet saņemt ciet abus. Pagājušajā nedēļā šo zobārstu ap­meklējuši divtūkstoš astoņsimt četri strād­nieki, un viņi tur, Frītaunā, uzskata visu šo ainu par pietiekami skaidru. Bet es vē­los beidzot noslēgt lietu, lai jūs varētu at­sākt savu tiešo pienākumu pildīšanu. Šī bija gaužām netīra lieta. Man tā nepatika kopš paša sākuma. Par to, ka esam tik tālu tikuši, varam pateikties drīzāk veiksmei, nevis labi izplānotai rīcībai.

- Jā, ser! - Bonds atteica.

- Un kas notiks ar to dāmu - mis Kei­su? - M. noprasīja. - Tiku par viņu runājis ar Vellensu. Viņš neuzstāj, ka sieviete būtu noteikti jātiesā, ja nu vienīgi jūs esat pār­liecināts par pretējo…

Vai M. balss neskanēja pārmēru vienal­dzīgi?

Bonds centās runāt tā, lai atbilde neiz­klausītos pārāk aizrautīgi.

- Tā sieviete man daudz palīdzēja, ser, - viņš sacīja. - Vajadzētu izlemt, vai viņu vis­pār pieminēt manā gala atskaitē.

- Kur viņa ir tagad?

Melnā klausule Bonda rokā kļuva slidena.

- Viņa ir ceļā uz Londonu, ser. Piedāvāju viņai apmesties manā dzivoklī. Tas ir, vies­istabā. Man ir lieliska saimniecības vadītā­ja. Tā viņu pieskatīs līdz brīdim, kad es at­griezīšos. Varu likt galvu ķīlā, ka ar viņu viss būs labi, ser. - Bonds izvilka no kaba­tas mutautu un norausa no sejas sviedrus.

- Jā, domāju gan, - M. attrauca, un viņa balsī nebija ironijas. - Lieliski, tad jau viss kārtībā. Vēlu veiksmi. - Sekoja klusumbri- dis. - Esiet uzmanīgs! Un, - balss klausulē pēkšņi kļuva īdzīga, - nedomājiet, ka nees­mu apmierināts ar to, kā viss risinās. Jūs, protams, esat pārsniedzis savas pilnvaras, bet šķiet, ka tikāt galā ar šiem zeļļiem gluži labi. Palieciet sveiks, Džeims.

- Uz redzēšanos, ser.

Bonds paskatījās augšup, vizuļojošajās debesīs, domādams par M. un par Tifāniju, un cerēja, ka visa šī jezga beigsies ātri un bez sarežģījumiem, jo tad viņš varētu do­ties mājās.

Kontrabandists no raktuvēm stāvēja un gaidīja, turēdams rokā ceturto lukturi. Tas bija klāt. Lidoja tieši pāri mēness ceļam. Kā vienmēr saceldams elles troksni. Arī šis bija risks, no kura viņš ar prieku atteik­sies.

Helikopters laidās lejā, tagad tas jau ka­rājās divdesmit pēdu augstumā tieši virs kontrabandista galvas. Pa lidaparāta logu izspraucās roka ar lukturi, uzmirdzināda- ma morzes ābeces burtu A. Virs no lejas atbildēja ar B un C. Tad propellera lāpsti­ņas pamazām mitējās griezties, un lielais dzelzs kukainis mīksti nosēdās zemē.

Putekļi izklīda. Dimantu kontrabandists atrāva roku no acīm un raudzījās, kā lido­tājs pa mazajām kāpnītēm rāpjas lejā. Pilo­tam galvā bija ķivere un seju sedza aizsarg­brilles. Neierasti. Šis vīrs izskatījās garāks par vācieti. Kontrabandistam pār muguru pārskrēja drebuļi. Kas tas tāds? Viņš lē­nām devās lidotājam pretī.

- Vai prece jums ir līdzi? - Zem taisna­jām, melnajām uzacīm aiz brillēm uz mirkli iemirdzējās aukstas acis. Tad tās atkal pa­slēpās aiz brillēm, jo pilots pagrieza galvu un aceņu stiklos uzplaiksnīja mēness gais­ma. Tagad vairs bija redzami tikai divi apa­ļi, spoži riņķi spīdīgās, melnās ādas ķiveres vidū.

- Jā, - vīrs no raktuvēm satraukti atbil­dēja. - Bet kur tad vācietis?

- Viņš vairāk šurp nelidos. - Abi baltie ri­puļi akli raudzījās kontrabandistā. - Esmu ABC. Un slēdzu šo kanālu.

Tas noteikti bija amerikānis, viņa balss skanēja cieti, neizteiksmīgi un izlēmīgi.

-Tā?

Kontrabandista roka kaut ko meklēja aiz krekla. Viņš izvilka mitro sainīti un pastie­pa to uz priekšu gluži kā upurdāvanu. Tā­pat kā skorpions pirms mēneša, arī viņš bi­ja sajutis sev virs galvas paceltu akmeni.

- Palīdziet man iepildīt degvielu!

Tā bija uzrauga balss, tam izrīkojot kūli- ju, bet kontrabandists steigšus metās pildīt pavēli.

Abi darbojās klusēdami. Kad tas bija pa­veikts un viņi atkal atradās uz zemes, kon­trabandists sajuta izmisīgas drosmes uz­plūdu. Viņš saņēmās, lai balss skanētu kā līdzvērtīgam partnerim, kā vīram, kurš zina spēles noteikumus un kontrolē stāvokli.

Vīrs ielūkojās koši zilajā tumsā, kur, uz­licis roku uz kāpnītēm, stāvēja lidotājs.

- Es visu apdomāju un baidos, ka…

Tad viņa balss aprāvās, lūpas atsedza zobus, mute pavērās un palika vaļā. Pāri lūpām pārvēlās tāds kā kliedziens, kā gār- dziens.

Ierocis lidotāja rokā norībēja trīs reizes.

- Ak! - kontrabandists padevīgi izdvesa. Atmuguriski nokritis putekļos, vīrs noraus­tījās un palika nekustīgi guļam.

- Ne no vietas! - tukšumā noskanēja ap­dullinoši skaļa pavēle, ko vairākkārt atbal­soja pastiprinātājs. - Jūs esat ielenkts! - Un ierūcās mašīnas motors.

Pilots negaidīja, lai tiktu skaidrībā, kam pieder balss. Viņš uzlēca uz kāpnēm. Kabī­nes durvis aizcirtās. Motors ierūcās, abu rotoru lāpstiņas sāka griezties, lēnām uzņemdamas apgriezienus, līdz virpuļoja kā divi sudraba apļi. Helikopters noraustī­jās un atrāvās no zemes, celdamies stāvus debesīs.

Lejā starp zemajiem krūmiem spēji no­bremzēja armijas auto, un Bonds steigšus ielēca zenītlielgabala dzelzs seglos.

- Uz augšu, kaprāli - viņš uzsauca vīram pie sviras. Pēc tam piespieda aci pie tē­mēkļa, vērdamies koordinātu tīklā, kamēr stobrs cēlās augšup pret mēnesi. Bonds at­brīvoja drošinātāju un noregulēja ieroci uz rokas vadību. - Atstājiet uz desmit! - viņš pavēlēja.

- Tās būs trasējošās lodes. - Virsniekam, kas atradās līdzās Bondam, rokās bija di­vas aptveres ar pieciem dzelteniem šāvi­ņiem katrā.

Bonds ar kājām sataustīja pedāļus. Ta­gad helikopters atradās tēmēkļa tīkliņa vi­dū.

- Tā turēt! - Bonds klusi norūca.

Bums!

Šāviņš aiztraucās debesīs, atstādams aiz sevis mirdzošu asti.

Nedaudz par zemu un pa kreisi no mērķa.

Kaprālis uzmanīgi pārbīdīja sviras.

Bums!

Šāviņš novilka spožu švīku virs helikop­tera, kurš turpināja celties augstāk. Bonds noliecās uz priekšu un pārslēdza ieroci uz automātisko šaušanu. Viņa roka kustējās negribīgi. Pilotam tas nozīmēja drošu nāvi. Un atkal viņam nākas nogalināt.

Bum! Bum! Bum! Bum! Bum!

Debesis iekrāsojās liesmaini sarkanas. Lidaparāts tomēr vēl cēlās augšup pret mē­nesi un pagriezās uz ziemeļiem.

Tad pie astes rotora uzplaiksnīja dzelte­na uguns, un nogranda sprādziens.

- Trāpīts! - virsnieks noteica. Un paņē­ma nakts binokli, ar kuru var redzēt tum­sā. - Astes propellers ir norauts, - viņš sacīja un satraukti piebilda: - Velns lai pa­rauj! Izskatās, ka tagad kabīne griežas lī­dzi lielajam rotoram. Pilotam tā ir īsta elle.

- Vēl kaut kas? - Bonds noprasīja, jopro­jām skatīdamies uz lidaparātu, kurš virpu­ļoja gaisā.

- Nē, ser, - virsnieks atbildēja. - Gribētos notvert viņu dzīvu, ja vien varēsim. Izska­tās gan, ka… jā, viņš ir zaudējis kontroli pār lidaparātu. Ātri gāžas lejā. Laikam kaut kas lēcies ar galvenā rotora lāpsti­ņām. Lūk, kur nāk.

Bonds atrāva galvu no tēmēkļa un ar plaukstu piesedza acis, lai tās neapžilbinā- tu mēness spožā gaisma.

Jā. Tur tas bija. Aptuveni tūkstoš pēdu augstumā rēca lidaparāta motors un grie­zās propellera lāpstiņas, taču no tā vairs nebija nekāda labuma. Helikopters, vairāk atgādinādams dzelžu mudžekli, kūleņoja lejup no debesīm kā piedzēries.

Džeks Spengs. Vīrs, kurš bija pavēlējis nogalināt Bondu. Kurš bija pavēlējis noga­lināt Tifāniju Keisu. Virs, kuru Bonds bija redzējis tikai vienu reizi, pavadot dažas mi­nūtes viņa pārkurinātajā Hetongārdenas birojā. Misters Rufuss B. Seije. No "Diman­tu nama". Eiropas biroja viceprezidents. Vīrs, kurš katru svētdienu spēlēja golfu Sa- ningdeilā un reizi mēnesī brauca uz Parīzi. "Priekšzīmīgs pilsonis" - par viņu bija teicis M. Misters Spengs no Mirdzošās bandas, kurš tikko bija noslepkavojis cilvēku. Savu pēdējo upuri. Bet cik daudzus viņš bija no­galinājis iepriekš?

Bonds spēja iztēloties ainu šaurajā pilo­ta kabīnē, kur lielais vīrs ar vienu roku tu­ras pie vadības paneja, bet ar otru vēl rausta kloķus, skatīdamies uz augstuma mērītāja adatu, kura strauji slīd pāri sim­tu atzīmēm. Viņa acīs noteikti parādījies šausmu spīdums, bet simttūkstoš mārci­ņu vērtie dimanti kabatā ir tikai lieks svars. Tāpat kā ierocis, ko viņš bija tik stingri turējis labajā rokā jau kopš jaunī­bas gadiem.

- Laikam viņš iekritīs atpakaļ tajā pašā krūmā, - sauca kaprālis, cenzdamies pār­kliegt motora klaboņu debesīs.

- Ar viņu ir cauri, - kapteinis atbildēja, taču runāja tā, it kā teiktu to drīzāk pats sev, nevis Bondam.

Viņi nolūkojās, kā helikopters kumuro- dams gāžas lejup, un aizturēja elpu, kad tas ar negantu brīkšķi nogāzās uz priekš­gala, ienirdams krūmā tik nikni, it kā mes­tos virsū ļaunākajam ienaidniekam, un tad dārdēdams šļūca vēl divdesmit jardus uz priekšu, kamēr rotora lāpstiņas kapāja dzeloņainos zarus.

Katastrofas izraisītā trokšņa atbalsis vēl nebija apklusušas, kad pašā krūma vidū atskanēja dobjš rībiens, un tam sekoja uz­liesmojums, kas iepletās debesīs kā aizvien pieaugoša uguns lode, padarot mēnesi blā­vu un nespodru, bet viss līdzenums ietinās oranžā spožumā.

Kapteinis ierunājās pirmais.

- Uh! - viņš izjusti izdvesa un, lēni nolai­dis nakts binokli, pagriezās pret Bondu.

- Tā, ser, - viņš skumji noteica. - Tas nu ir padarīts. Es baidos, ka pienāks rīts, līdz mēs varēsim tikt tur klāt. Un paies vēl vai­rākas stundas, kamēr pabeigsim rakņāša- nos pelnos. Un šis blīkšķis noteikti jau ir sacēlis kājās franču robežsargus, kuri me­tīsies šurp neiedomājamā ātrumā. Laimīgā kārtā mums ar viņiem ir visai labas attie­cības, bet, lai tās saglabātu, šoreiz nāksies papūlēties. - Virsnieks iedomājās tos papī­ru plūdus, kuri sekos, rakstot nebeidza­mos ziņojumus. Viņš, jau tos apcerēdams vien, jutās noguris vēl vairāk. Tomēr viņš izturējās pavisam lietišķi. Šai dienai noti­kumu jau tāpat bija diezgan. - Vai jums nebūtu nekas pretī, ja mēs mazliet no- snaustos, ser?

- Ejiet vien! - Bonds atbildēja un ieskatī­jās pulkstenī. - Jūs darīsiet prātīgi, apgul­damies zem mašīnas. Saule lēks apmēram pēc četrām stundām. Es pats vēl nejūtos noguris. Labāk uzmanīšu, lai uguns nesāk plesties plašumā.

Virsnieks veltīja izbrīna pilnu skatienu šim mierīgajam, noslēpumainajam vīram, kurš tik pēkšņi bija ieradies protektorātā tieši tad, kad saņemtie signāli par kontra­bandistu tikšanos izraisīja lielu jezgu. Šis misters Bonds bija atlidojis veikt misiju, kurai piešķirts "absolūtas prioritātes" sta­tuss. Ja viņam pat miegs nav nepiecie­šams… Taču tam visam nav nekāda sakara ar Fritaunu. Tā bija vienīgi Londonas darī­šana.

- Pateicos, ser, - virsnieks noteica un no­lēca no mašīnas kāpšļa.

Bonds lēnām noņēma kājas no pedāļiem un atlaidās ērtāk dzelzs seglos. Neko nedo­mādams, joprojām nenovērsdams skatienu no šaudīgajām liesmām, viņš iebāza roku no garnizona komandiera aizlienētā, izbalē­jušā hakikrāsas krekla kabatā, sataustīja šķiltavas un cigarešu paciņu, izņēma vienu cigareti, aizdedza to un atlika paciņu un šķiltavas atpakaļ kabatā.

Tātad tagad dimantu kontrabandas kanā­lam pienācis gals. Un pēdējā lappuse jau pār­šķirta. Bonds ievilka dziļi plaušās cigaretes dūmus un klusā, garā strūklā izpūta tos caur zobiem. Seši līķi bankā. Spēle beigusies.

Bonds pacēla roku un ar plaukstu no­slaucīja mitro pieri. Tad atglauda atpakaļ valgo matu šķipsnu, kas krita pāri labajai uzacij. Viņa nogurušajās acīs un novājēju­šās sejas skarbajos vaibstos atspīdēja sar­kanās uguns atblāzma.

Tātad šī lielā, sārtā liesma iezīmēja Mir­dzošās bandas galu, un arī viņu pasakai­najiem darījumiem ar dimantiem pienācis gals. Taču vēl bija tie dimanti, kuri patla­ban svila pašā karsto liesmu speltē. Tie pa­liks, un tad sāksies to ceļš pasaulē. Var ga­dīties, ka liesmās tie būs zaudējuši krāsu, taču netiks iznīcināti, būdami tikpat mūžī­gi kā nāve.

Un Bonds pēkšņi atcerējās cilvēku, ku­ram reiz bija B asinsgrupa, un viņa nedzī­vās acis. Tās bija melojušas. Nāve būs vienmēr. Taču arī dimanti ir mūžīgi.

Bonds attālinājās no mašīnas un sāka lēnām iet uz lāktījošās uguns pusi. Klusībā viņš drūmi uzsmaidīja pats sev. Visas šīs atskārsmes par nāvi un dimantiem likās gaužām pārgudras. Bondam tās nozīmēja vairs tikai to, ka beidzies kārtējais piedzī­vojums. Piedzīvojums, kuram par epitāfiju varētu likt Tifānijas Keisas izteicienu: 'Tas izklausās labāk, nekā ir dzīvē."

Jans Flemings DIMANTI IR MŪŽĪGI Romāns

Apgāds "Artava", LV 1007. Rigā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356.

[1] 1 colla - 2,5 cm. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezī­mes un tulkojumi.)

[2] 1 angļu jūdze - 1,6 km.

[3] 1 pēda - 30 cm.

[4] 1 jards -90 cm.

[4]1 pinte - 0,75 1.

[5] es gaidīšu. (fr. vai.)

[6] dzīve sārtos toņos. (fr. vai.)

"aprīlis portugālē. (fr. vai.)

[8] es nezināju tam beigu. (fr. vai.)

[9]british overseas airways corporation - britu aizjū­ras aviokorporācija.

[10] uzvārda spengs rakstība angļu vai. Ir Spang, bet spangle nozīmē vizulis, rotāt ar vizuļiem.

"Ugunsdrošais telefondienests. (Angļu vai.)

[10]1 slouns- 6,35 kg.

[11] 100 grādi pēc Fārenheita - 40 grādi pēc Celsija.

[11]cutlet - (teļa, jēra) sitenis. (Angļu vai.)

[12] 1 galons - 4,54 1.