Dimanti ir mūžīgi

3. nodala KARSTAIS LEDUS

Džeimss Bonds aizvēra M. kabineta dur­vis. Viņš pasmaidīja, ielūkojies mis Mūnpenijas siltajās, brūnajās acīs, un caur priekštelpu iegāja štāba priekšnieka birojā.

Štāba priekšnieks - slaids, mierīgs vīrs apmēram Bonda vecumā - nolika rakstāmo un atgāzās krēslā. Viņš noskatījās, kā Bonds mehāniski iebāž roku bikšu kabatā, lai izvilktu plakanu, no ieroču metāla izga­tavotu cigarešu etviju, bet pēc tam pieiet pie vaļējā loga un paveras lejup uz Rīdžent- parku.

Bonda kustībās varēja samanīt tādu kā domīgu nepiespiestību, kura jau pati par sevi bija atbilde uz priekšnieka jautājumu.

- Tātad jūs piedāvājumu pieņēmāt.

Bonds pagriezās.

- Jā, - viņš attrauca un aizdedza cigareti. Cauri dūmu mākulim viņa acis raudzījās tieši štāba priekšniekam sejā. - Pasakiet man tikai vienu, Bil. Kāpēc vecajam zēnam kļūst aukstas kājas, tikai ierunājoties par šo darbu? Viņš pat izpētījis manas pēdējās me­dicīniskās apskates rezultātus. Par ko viņš ir tā norūpējies? Es taču nedošos aiz dzelzs priekškara! Amerika ir civilizēta valsts. Vai­rāk vai mazāk. Kas viņam lēcies?

Štāba priekšnieka pienākumos ietilpa zi­nāt, kas notiek M. prātā. Bila cigarete bija nodzisusi, tāpēc viņš to atkal aizdedza un pārmeta izlietoto sērkociņu pār kreiso ple­cu. Pēc tam pavērās atpakaļ, vai sērkociņš iekritis papīrgrozā. Bija gan. Viņš uzsmai­dīja Bondam.

- Vajadzīgs pastāvīgs treniņš, - viņš no­vilka. Tad piemetināja: - Nav daudz tādu lietu, kas varētu M. pārāk satraukt, Džeims, un jūs to zināt tikpat labi kā jeb­kurš no mums. SMERŠ, protams. Vācu šif­rēšanas lietpratēji. Ķīnas opija kontraban­disti vai, drīzāk, tas ātrums, ar kādu viņi aptvēruši visu pasauli. Mafijas autoritātes. Viņam radusies veselīga cieņa pret ameri­kāņu gangsteriem. Pret tās bosiem. Tas ari viss. Tie ir vienīgie cilvēki, kuri liek viņam bažīties. Un tas, ko mēs zinām par šo di­mantu lietu, ļauj secināt, ka jums būs da­rīšana ar gangsteriem. Bet tie ir ļaudis, ar kuriem mums negribētos pīties. Mums ir pietiekami daudz darāmā ari bez gangste­riem. Tā, lūk. Tāpēc viņam kļūst aukstas kājas, jau domājot vien par šo lietu.

- Amerikāņu gangsteros taču nav nekā īpaša, - Bonds iebilda. - Tie patiesībā ne­maz nav amerikāņi. Lielākoties tie ir itāļu klaidoņi, kuri nēsā kreklus ar monogram- mām, pavada laiku, tiesājot spageti ar ga­ļas tefteļiem, un pārāk izšķērdīgi laistās ar smaržūdeņiem.

- Tā jūs domājat, - štāba priekšnieks at­teica. - Taču tādi ir tikai tie, kurus jūs va­rat redzēt. Aiz viņu mugurām stāv labāki, un aiz tiem - vēl labāki. Paverieties, kā ir ar narkotikām. No tām atkarīgi desmit mil­joni cilvēku. No kurienes viņi tās dabū? Un kas notiek ar azartspēlēm - ar likumīgajām azartspēlēm. Tikai Lasvegasa vien viņiem ienes divsimt piecdesmit miljonus dolāru gadā. Taču Maiami, Čikāgā un vēl šur tur ir arī pagrīdes spēļu nami. Un tie visi pie­der gangsteriem un viņu draugiem. Pirms dažiem gadiem Bagsijs Sīgels zaudēja galvu tādēļ, ka alka ievilkt pārāk lielus procentus no Lasvegasas operācijām. Un viņš bija ciets rieksts. Tās ir lielas operācijas. Vai jums ir priekšstats, ka azartspēles ir iene­sīgākā nozare Amerikā? Izdevīgāka par tē­rauda ražošanu. Varbūt arī par auto ražo­šanu. Un viņi pieliek lielas pūles, lai viss turpinātu ritēt gludi. Ja neticat, ieskatie­ties Kīfovera ziņojumā. Un tagad šī diman­tu būšana. Seši miljoni dolāru gadā ir liela nauda, un varam saderēt, ka jūsu dzīvībai tik lielas vērtības nebūs. - Štāba priekš­nieks apklusa. Viņš nepacietīgi uzlūkoja garo stāvu tumšzilajā uzvalkā ar vienrindu pogājumu, pēc tam ieskatījās nepiekāpīga­jās acīs un kalsnajā, brūni iedegušajā se­jā. - Varbūt jūs vēl neesat lasījis FIB šīga­da ziņojumu par noziedzību Amerikā. Tas ir interesants. Trīsdesmit četras slepkavī­bas dienā. Pēdējo divdesmit gadu laikā noslepkavoti aptuveni simt piecdesmit tūkstoši amerikāņu. - Bonds neticīgi pavē­rās sarunbiedrā. - Tie ir fakti, sasodīts! Pa­ņemiet tos ziņojumus un izlasiet pats! Tā­dēļ M. pirms jūsu nosūtīšanas stāties kur­jera vietā gribēja pārliecināties, vai esat la­bā formā. Jūs dosieties cīniņā ar gangste­riem. Un tiksiet ar viņiem galā, kā jau daž­dien jūs. Vai esat apmierināts?

Bonda sejas muskuļi atslāba.

- Liecieties mierā, Bil, - viņš novilka. - Ja tas ir viss, tad es šodien izmaksāšu jums pusdienas. Šī ir mana reize izmaksāt, tur­klāt es jūtu, ka uzdevums ir jāatzīmē. Šajā vasarā vairs papīrdarbu nebūs. Aizvedīšu jūs pie Skota, kur iebaudīsim krabi garš­vielu mērcē un pinti* "Black Velvet". Jūs noņēmāt man no pleciem smagu nastu. Bi­ju jau iedomājies, ka saņemšu kādu draus­mīgi smagu darbiņu.

- Labi, nolādēta būšana! - Štāba priekš­nieks atgainija bažas, kurās bija dalījies arī ar savu šefu, un, aiz Bonda izejot no kabi­neta, tikai mazliet par skalu aizcirta dur­vis.

Vēlāk, tieši pulksten divos, Bonds jau spieda roku uzpostam, nosvērtam vīram tā senlaicīgi iekārtotajā kabinetā, kas bija dzirdējis vairāk noslēpumu nekā jebkura cita telpa Skotlendjardā.

Ar Roniju Vellensu Bonds bija sadrau­dzējies, pētot "Pūces astes" lietu, tāpēc ta­gad vairs nevajadzēja tērēt laiku pieklājī­bas frāzēm.

Vellenss pastūma pāri galdam divas identifikācijas vajadzībām paredzētas foto­grāfijas. Tajās bija redzams tumšmatains, visnotaļ izskatīgs jauns vīrietis ar gludi skūtu trakgalvja seju, kurā jautri mirdzēja nevainīgas acis.

- Tas ir mūsu zellis, - Vellenss sacīja. - Pie­tiekami līdzīgs jums, ja sagaidītājs zina vie­nīgi viņa pazīmes. Pīters Frenks. Izskatīgs puisis. No labas ģimenes. Beidzis privāt­skolu, un tamlīdzīgi. Taču vienbrid nogāja no ceļa un nu ir ieķēpājies līdz ausīm. Viņa lauciņš ir lauku māju aplaupīšanas. Iespē­jams, ka tieši viņš aptīrīja Vindzoras herco­ga rezidenci Saningdeilā. Pāris reizes saņē­mām viņu ciet, bet mums nebija nopietnu pierādījumu. Bet nu viņš ir nošāvis greizi.

Tā notiek bieži, kad šādi zelli iesaistās bū­šanās, par kurām viņiem nav jēgas. Man Soho ir dažas slepenās aģentes, un viņš ie­ķēries vienā no tām. Visdīvainākais ir tas, ka arī viņa ir nopietni aizrāvusies. Domā­jams, pat grib uzvest puisi uz īstā ceļa. Ta­ču meitenei jādara savs darbs, un, tikko Pīters neviļus izrunājās par savu braucie­nu, it kā tas būtu kāds ellīgs izklaides ceļo­jums, viņa tūlīt pastāstīja par to mums.

Bonds pamāja.

- Tādi draņķi nekad neņem otru cilvēku nopietni. Varu derēt, ka zellis nav viņai stāstījis neko par savu darbošanos lauku mājās.

- Nekad mūžā! - Vellenss piekrita. - Citā­di mēs jau sen būtu viņu iesēdinājuši. Lai būtu kā būdams, bet šķiet, ka viņu uzmek­lējis kāds drauga draugs un piedāvājis par piectūkstoš dolāriem aizvest uz Ameriku kontrabandas sūtījumu. Samaksāts tikšot pēc piegādes. Mana ziņotāja pajautājusi, vai tās esot narkotikas. Viņš tikai pasmējies un noteicis: "Nē, tas ir kaut kas labāks. Kar­stais ledus*." Vai tad dimanti jau esot pie viņa? Nē. Nākamais uzdevums, kas viņam jāveic - jātiekas ar savu pavadoni. Rītvakar

•Netulkojama vārdu spēle. Hot - karsts; sl. tikko nozagts (vai nelikumīgi iegūts). Ice - ledus; sl. bril­janti. (Angļu vai.) viesnīcā "Trafalgar Palace". Pulksten piecos viņas numurā. Meitene saucas mis Keisa. Viņa pateikšot Pīteram, kas tālāk jādara, un pavadīšot pāri okeānam. - Vellenss pie­cēlās un sāka staigāt šurpu turpu pa kabi­netu, garām viltotai piecmārciņu naudaszī­mei, kas, skaisti ierāmēta, karājās pie sie­nas tieši pretī logam. - Kontrabandisti, ja tiem jāved īpaši vērtīgs sūtījums, parasti darbojas pāros. Kurjeram nekad līdz galam neuzticas, un cilvēkam, kas viņu sagaida, ir vajadzīgs liecinieks - gadījumam, ja muitā gadās kaut kas neparedzēts. Lai bosi netik­tu pārsteigti nesagatavoti, ja kurjers ir iz­pļāpājies.

īpaši vērtīgs sūtījums. Kurjeri. Muita. Pavadone. Bonds nospieda cigareti pelnu- traukā, kas atradās uz Vellensa galda. Cik bieži - kopš tiem laikiem, kad viņš sācis strādāt šajā dienestā, - viss sācies ar vienu un to pašu… caur Strasbūru uz Vāciju, caur Ņegoreluju uz Krieviju, pa Simplonas tuneli, pāri Pirenejiem. Sasprindzinājums. Sausa mute. Nagi iecirtušies plaukstās. Un tad, kad beidzot izdevies tikt ar to galā, viss atkal sākas no jauna.

- Jā, saprotu, - Bonds novilka, aizgaiņā- dams vecās atmiņas. - Bet kāda ir aina ko­pumā? Vai par to ir kāda nojausma? Kāda veida operācijā šis Frenks varētu būt iesais­tīts?

- Šie dimanti noteikti nāk no Āfrikas. - Vel- lensa acis likās kļuvušas nespodras. - Vis­drīzāk ne no Savienoto Valstu raktuvēm. Ticamāk, ka lielā noplūde notiek Sjerraleo- nē, kur tās aizsākumu mēģina uziet jūsu draugs Silito. Akmeņi varētu būt izvesti caur Libēriju vai - vēl ticamāk - Franču Gviānu. Varbūt caur Franciju. Tā kā sūtī­jums parādījies Londonā, tad šķiet, ka arī Londona ir daļa no šī kanāla.

Vellenss mitējās soļot un pievērsās Bon­dam.

- Un tagad mēs zinām, ka sūtījums ir ce­ļā uz Ameriku. Kas ar to notiks tur, mēs varam tikai minēt. Operācijas dalībnieki, bez šaubām, taupīdami naudu un laiku, ar slīpēšanu nebūs noņēmušies - tā veido pu­si no dimantu cenas. Tāpēc liekas, ka ak­meņi nonāks kādā legālā tirgū tāpat kā visi citi, - Vellenss uz mirkli apklusa. - Vai ne­ņemsiet ļaunā, ja došu jums padomu?

- Nekļūstiet smieklīgs!

- Tātad, - turpināja Vellenss, - visos kontrabandas braucienos parasti vājākais posms ir atlīdzības saņemšana. Kā Pīteram tiks izmaksāti šie pieci tūkstoši dolāru? Kurš maksās? Un - ja viņš būs sekmīgi pa­veicis šo uzdevumu - vai saņems nākamo? Ja es būtu jūsu vietā, tad pievērstu uzma­nību šiem punktiem. Koncentrējieties uz vājo vietu, kurai varētu piekļūt, kad notiks naudas izmaksa, - uz to, kurš maksās, un mēģiniet izsekot kanālu lidz lielajiem dū­žiem. Ja jūs tiem patiksiet, tad tas nenāk­sies grūti. Labi kurjeri apkārt nemētājas, tādēļ lielie viri ir ieinteresēti vervēt jaunus.

- Jā, - Bonds domīgi apstiprināja. - Iz­klausās prātīgi. Lielākās nepatikšanas sāk­sies, kad Amerikā būšu ticis garām pirma­jai kontaktpersonai. Cerēsim, ka viss dar­biņš nepajuks Aidlvaildas muitā. Izskatīšos pēc gatavā muļķa, ja mani tur atmaskos. Es gan ceru, ka mis Keisai būs kādas spo­žas idejas, kā nemanot izdabūt nesamo cauri kontrolei. Un tagad pastāstiet, kāds būs pirmais solis? Kā jūs domājat apmai­nīt šo Pīteru Frenku pret mani?

Vellenss atkal sāka staigāt šurpu turpu.

- Manuprāt, viss būs kārtībā, - viņš sacī­ja. - Šovakar mēs Frenku arestēsim, uzrā­dot apsūdzību par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. - Viņš tikko jaušami pasmai­dīja. - Es baidos, ka tāpēc var pajukt mūsu jaukā draudzība ir ziņu pienesēju. Bet ar to ir jārēķinās. Un pēc tam jums būs jādodas uz tikšanos ar mis Keisu.

- Kas viņai zināms par Frenku?

- Mēs domājam, - Vellenss attrauca, - ka tikai mutisks apraksts un vārds. Es pat šaubos, vai viņa pazīst to vīru, kurš sa­meklēja Frenku. Ik pēc posma ķēdē ir pār­rāvums. Katrs darbojas savā ūdensdrošajā nodalījumā. Tātad pat tajā gadījumā, ja kaut kur gadās caurums, nerodas pārāk liela noplūde.

- Kas ir zināms par šo sievieti?

- Pases dati. Amerikas pilsone. Divdes­mit septiņi gadi. Dzimusi Sanfrancisko. Gaišmate. Zilas acis. Garums - piecas pē­das un sešas collas. Neprecējusies. Pēdējo triju gadu laikā šķērsojusi robežu duci reižu. Varbūt vēl biežāk, tikai ar citu vār­du. Allaž mēdz apmesties "Trafalgar Pala- ce". Viesnīcas detektīvs man pastāstīja, ka viņa reti izejot. Apmeklētāju esot maz. Ne­kad neuzkavējoties viesnīcā ilgāk par di­vām nedējām. Nekad neesot sagādājusi ne­kādas nepatikšanas. Tas ir viss. Tikai ne­aizmirstiet pirms tikšanās izdomāt kādu labu stāstu. Kāpēc uzņēmāties šo uzdevu­mu un tamlīdzīgi.

- Es par to padomāšu.

- Kā vēl mēs varam jums palīdzēt?

Bonds īsu bridi domāja. It kā nekas

īpašs vairs nebija palicis. Kolīdz viņš būs iekļuvis kanālā, nāksies improvizēt. Tad Bonds atminējās juvelierizstrādājumu kon­cernu.

- Kā īsti ir ar to "Dimantu namu"? - viņš jautāja. - Vai viņu saistība ar šo lietu nav Valsts kases ierēdņu fantāzijas auglis? Iz­skatās visai tālu no patiesības. Ko teik­siet?

- Godīgi sakot, neesmu par to īpaši lau­zījis galvu. - Vellensa balsī varēja saklausīt taisnošanos. - Pārbaudīju ziņas par to vīru, kuru sauc Seije, taču neko daudz vairāk par pases datiem neatradu. Amerikānis. Četrdesmit pieci gadi. Dimantu tirgotājs. Un tā tālāk. Viņš bieži brauc uz Parīzi. Pre­cīzāk sakot, pēdējo trīs gadu laikā viņš de­vies turp vismaz reizi mēnesī. Iespējams, ka viņam tur ir mīļākā. Es jums teikšu, lūk, ko. Kāpēc lai jūs neaizietu turp un neaplūkotu visu pats? Nekad neko nevar zināt.

- Un kā lai es to izdaru? - Bonds šaubīgi pajautāja.

Vellenss neatbildēja. Viņš pievērsās iekšē­jās saziņas aparātam uz sava galda un nospieda kādu pogu.

- Jā, ser? - atsaucās metāliska balss.

- Seržant, lūdzu, tūlīt pat atsūtiet pie manis Denkvertu. Un Lobinjēru. Pēc tam sazvaniet "Dimantu namu". Tā ir dārgak­meņu tirdzniecības firma Hetongārdenā. Vaicājiet pēc mistera Seijes.

Vellenss piegāja pie loga un palūkojās uz upi. Viņš izvilka no vestes kabatas šķilta­vas un nevērīgi uzšķīla uguni. Tad atska­nēja klauvējiens pie durvīm, tās pavērās, un spraugā parādījās Vellensa privātsekre- tāra galva.

- Seržants Denkverts, ser! - viņš paziņoja.

- Sūtiet iekšā! - Vellenss pavēlēja. - Lo- binjērs lai pagaida, kamēr zvanīšu.

Sekretārs atvēra durvis plašāk un ie­laida neizteiksmīga izskata cilvēku bez­personiskā apģērbā. Vīram bija plāni ma­ti, acenes un bāla seja. Viņa runasveids bija laipns un lietpratīgs. Tā varēja iz­skatīties jebkurš ierēdnis jebkurā uzņē­mumā.

- Labdien, seržant! - Vellenss sacīja. - Šis ir kapteinis Bonds no Aizsardzības minis­trijas. - Seržants pieklājīgi pasmaidīja. - Es gribu, lai jūs aizvedat kapteini Bondu uz "Dimantu namu" Hetongārdenā. Viņš būs, pieņemsim, seržants Džeimss no jūsu brigādes. Jūs domājat, ka Eskotā nozagtie dimanti tiks caur Ameriku izvesti uz Ar­gentīnu. Tā jūs sacīsiet misteram, kuru sauc Seije - viņš tur ir galvenais. Apjautā­jieties, vai šis misters Seije nav par tiem kaut ko dzirdējis no otras puses. Vai par tiem nav runāts viņu Ņujorkas birojā. Jūs jau zināt - visam jānotiek patīkami un pie­klājīgi. Papētiet viņu rūpīgi! Bet rūpējie­ties, lai nerastos ne mazākais iemesls sū­dzēties, ka mēs esam izdarījuši spiedienu. Pēc tam atvainojieties, atvadieties un aiz­mirstiet to visu! Vai skaidrs? Vai ir vēl kā­di jautājumi?

- Nē, ser, - seržants Denkverts izturēti atbildēja.

Vellenss kaut ko pateica klausulē, un pēc neilga brīža uz sliekšņa parādījās vien­kāršā, bet elegantā uzvalkā ģērbies vīrs ar nelielu koferīti padusē un pieglaimīgu smaidu dzeltenbālajā sejā. Viņš nostājās pie durvīm un gaidīja.

- Labdien, seržant. Nāciet iekšā un ap­skatiet manu draugu! - Vellenss ierunā­jās.

Seržants tuvojas, nostājās līdzās Bon­dam un pieklājīgi palūdza pagriezties pret gaismu. Viņa vērīgās, tumšās acis pētīja Bonda seju veselu minūti. Tad vīrs atkā­pās.

- Nevaru apgalvot, ka rētu izdosies no­slēpt ilgāk par sešām stundām, ser, - viņš paziņoja. - Tādā karstumā grims nav notu­rīgs. Bet viss pārējais liekas viegli save- dams kārtībā. Kas viņš būs, ser?

- Seržants Džeimss no seržanta Denk- verta brigādes. - Vellenss ieskatījās pulk­stenī. - Pietiks ar trīs stundām. Vai tiksim galā?

- Noteikti, ser. Vai drīkstu sākt? - Tā kā Vellenss pamāja ar galvu, policists aizveda Bondu pie loga, apsēdināja krēslā, nolika mazo koferīti uz grīdas turpat līdzās krēs­lam, bet pats nometās uz viena ceļa un at­vēra to. Pēc tam minūtes desmit policista veiklie pirksti rosīgi rīkojās ap Bonda ma­tiem un seju.

Bonds mierīgi sēdēja un klausījās, kā Vellenss runā pa telefonu ar "Dimantu na­ma" pārstāvi.

- Ne ātrāk par piecpadsmitiem trīsdes­mit? Tādā gadījumā - vai jūs nepateiktu, lai misters Seije gaida manus vīrus tieši pusčetros? Jā, baidos gan, ka tas ir ār­kārtīgi svarigi! Nē, protams, tikai formali­tātes. Parastie jautājumi. Nedomāju vis, ka misters Seije būs aizņemts vairāk par desmit minūtēm. Es jums pateicos. Jā. Pilnvarotā palīgs Vellenss. Tieši tā. No Skotlendjarda. Jā. Pateicos jums. Uz re­dzēšanos.

Vellenss nolika klausuli un pagriezās pret Bondu.

- Sekretāre sacīja, ka misters Seije at­griezīšoties ne ātrāk kā pulksten pusčetros pēcpusdienā. Es ieteiktu jums būt tur jau trijos piecpadsmit. Nekad nav par ļaunu ie­priekš izpētīt apkārtni, iejusties situācijā. Un kā jums veicas?

Seržants Lobinjērs mirkli paturēja Bon­dam acu priekšā kabatas spogulīti.

Deniņos uzradies sirmums. Rēta pazu­dusi. Acu un mutes kaktiņos parādījušās dzīves pieredzes radītas krunciņas. Tumšā­kas ēnas zem vaigu kauliem. Nekas īpaši nebija mainījies, bet viss kopā radīja ie­spaidu par gluži citu cilvēku, kurš noteikti vairs nebija Džeimss Bonds.