Dimanti ir mūžīgi

19. nodala SPEKTRAVILA

Sarkanais jaguārs gaidīja aiz vārtiem pie stāvlaukuma sienas. Bonds ļāva uzbrucē­jiem paņemt savu ieroci un iesēdās mašīnā līdzās šoferim.

- Tikai bez dumjiem jociņiem, ja gribi pa­turēt galvu uz pleciem, - teica dzeltenģi­mis, ierāpdamies aizmugures sēdeklī, uz kura atradās golfa nūjas. - Es turu tevi uz grauda.

- Šī reiz ir bijusi jauka mašīnīte, - Bonds sacīja. Vējstikla atliekas un abi priekšējie spārni bija novākti, no radiatora kā ka­rogs augšup slējās kāda asa, hromēta de­taļa. - Kur mēs ar šo vraku brauksim?

- To tu redzēsi, - atbildēja šoferis, kaulains vīrs ar cietsirdīgu vaibstu ap muti un vaigubārdu. Viņš izgrieza mašī­nu uz ceļa un piedeva gāzi - auto trau­cās atpakaļ uz pilsētu. Drīz viņi atkal nokļuva neona džungļos, izlauzās tiem cauri un pa divjoslu šoseju, kas taisna kā lente noklājās tieši pāri mēness ap­spīdētajam tuksnesim, devās turp, kur slējās kalni.

Ieraudzījis šosejas malā lielu ceļazīmi ar ciparu "95", Bonds atcerējās, ko Ernijs Ka­reo bija teicis, un noprata, ka šis ir ceļš uz Spektravilu. Iegrimis dziļāk sēdeklī, lai pa­sargātu acis no ceļa putekļiem un mušām, viņš prātoja par turpmāko rīcību un iespē­jām atriebt draugu.

Tātad gan šie vīri, gan tie divi ševroletā bija sūtīti ar uzdevumu aizvest viņu pie mistera Spenga. Kāpēc veseli četri? Vai tā bija atbilde uz Bonda izturēšanos kazino, kad viņš nepildīja pavēles?

Auto slīdēja pa taisno šoseju, spidometra adata svārstījās ap astoņdesmit jūdžu atzī­mi. Telegrāfa stabi zibēja garām ar metro­noma tikšķu regularitāti.

Bonds piepeši apjauta, ka atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nezina.

Vai Mirdzošie būtu atklājuši, ka patiesī­bā viņš ir to ienaidnieks? Par ruletes spēli Bonds varētu atrunāties, ka nav sapratis rīkojumu, un vēlāk, kad viņam pēkšņi uz­bruka četri vīri, tikai aizstāvējies, jo notu­rējis sekotājus par gangsteriem no konku­rējošas bandas. "Ja biju jums nepiecie­šams, tad kāpēc nenocēlāt telefona klausu­li un nepiezvanījāt?" Bonds domās jau dzir­dēja sevi sakām gluži aizvainotā balsī.

Vismaz tagad viņš bija parādījis, ka ir pietiekami bīstams zellis, lai misters Spengs varētu piedāvāt viņam darbu. "Lai nu kā," Bonds mierināja pats sevi, "esmu darījis vienigi to, kas bija jādara, lai veiktu pašu galveno uzdevumu - tiktu līdz slepe­nā kanāla galam un noskaidrotu, kāda ir Serafimo Spenga saistība ar viņa brāli Lon­donā."

Bonds noliecās uz priekšu un vērās spī­dīgajā ciparnīcā, kas vīdēja tieši acu priekšā, apdomādams nākamo sarunu un apsvērdams, cik daudz noderīga par saka­ru kanālu varētu izdibināt. Vēlāk viņš sāka prātot par Erniju Kareo un nepieciešamību draugu atriebt.

Viņš nedomāja par to, kā pats tiks no tā visa ārā, kad būs sasniedzis abus šos mēr­ķus. Par savu drošību viņš īpaši neraizējās.

Un nejuta nekādu cieņu pret šiem ļauti­ņiem. Tikai nepatiku un nicinājumu.

Bonds vēl joprojām prātā apsvēra iespē­jamo sarunu ar misteru Spengu, kad - ap­mēram pēc divu stundu brauciena - saju­ta, ka auto ātrums samazinās. Viņš palū­kojās pāri vadības panelim un ieraudzīja augstu stiepļu pinuma žogu ar vārtiem. Mašīnas veselais lukturis izgaismoja uz­rakstu: "SPEKTRAVILA. PILSĒTAS ROBE­ŽA. IEEJA AIZLIEGTA. NIKNI SUNI." Auto lēni ripoja garām uzrakstam un iebetonē- tam dzelzs stabam. Tur bija zvana poga un mazas restites ar sarkanu uzrakstu: "Pie­zvaniet un pasakiet, kādā vajadzībā nākat."

Ar vienu roku turēdams stūri, virs ar vaigubārdu izliecās pa logu un nospieda zvana pogu. Iestājās klusumbrīdis, pēc tam metāliskā balss sacīja:

-Jā?

- Fraso un Makgonaigls, - šoferis skaļi pavēstīja.

- Lieliski, - atbildēja balss. Tad atskanēja spalgs klikšķis. Augstie drāšu pinuma vārti lēnām atvērās. Auto iebrauca iekšā, pārri- poja pāri platai dzelzs sloksnei un nokļuva šaurā, netīrā alejā. Bonds paraudzījās atpa­kaļ pār plecu un redzēja, ka vārti jau aizvē- rušies. Viņš ar gandarījumu pamanīja, ka šofera - tas laikam bija Makgonaigls - seju sedza putekļi un beigto mušu asinis.

Dubļainais ceļš turpinājās vēl kādu jū­dzi, stiepdamies uz priekšu pa akmeņaino tuksnesi, kur auga tikai zarainu kaktusu puduri. Tad priekšā uzzibsnīja spīdums, vi­ņi apbrauca kādu kalna radzi, un mašīna nonāca apmēram divdesmit izklaidus izvie­totu, spoži apgaismotu māju ielokā. Aiz ēkām mēness apspīdēja dzelzceļa stigu ar vienām sliedēm, kas aizstiepās projām, iz­gaistot tālumā pie apvāršņa.

Viņi sāka līkumot starp pelēkajiem koka namiņiem un bodītēm ar izkārtnēm "Dro­gas", "Bārddzinis", "Fermeru banka", "Wells Fargo". Apgaismojumu nodrošināja šņācoši gāzes radziņi pie divstāvu nama ar izkārtni, kura izbalējušiem zelta burtiem vēstīja: "Sārtās prievītes salons", bet zem šī uzraksta bija otrs: "Alus un vīns".

No tradicionālajām, zemajām divviru dur­tiņām uz ielas strūkloja dzeltena gaisma, klādamās pār ietves malā stāvošo melni sud­rabaino 1920. gada divvietīgo "Stutz Bearcat" ar nolaižamu jumtu un atlokāmiem aizmu­gures sēdekļiem. Noskaņojušos klavieru pa­vadījumā kāds maigā balstiņā caur degunu dziedāja: "Es domāju par to, kurš viņu tagad skūpsta", un dziesma skanēja mazliet lēti. Mūzika Bondam atsauca atmiņā ar zāģu skaidām noklātas grīdas, lēni sūcamus dzē­rienus un tīkliņzeķēs tērptas meiču kājas. Aina atgādināja lieliski uzfilmētu vesternu.

- Kāp ārā, angli! - šoferis izrīkoja. Visi trīs vīri stīvi izrausās no mašīnas uz aug­stās koka ietves. Bonds pieliecās, lai pama­sētu notirpušos lielus, pie reizes aplūko­dams arī abu pavadoņu kājas.

- Kusties, mīkstmiesi! - norūca Makgo­naigls, pabakstīdams gūstekni ar pistoles stobru. Bonds lēni iztaisnojās, aplēsa attā­lumu un, smagnēji klibodams, sekoja šo­ferim, kurš iegāja pa salona durvīm. Bonds saminstinājās, it kā baidītos, ka tās trāpīs viņam pa seju. Un tūlīt sajuta Fraso ieroča grūdienu mugurā.

"Tagad!" Bonds nolēma un metās iekšā pa durvīm, kuras vēl šūpojās. Makgonaigla mugura bija tieši acu priekšā, tālāk - spoži apgaismota telpa ar bāru un mehāniska­jām klavierēm, kuras sniedza priekšnesu­mus pašas sev.

Bonds sagrāba Makgonaiglu aiz rokām mazliet virs elkoņiem un, pacēlis gaisā, izlidināja pa durvīm tieši virsū otram vī­ram, kurš patlaban nāca iekšā. Koka na­miņš nodrebēja, kad abi ķermeņi sa­dūrās un Fraso atmuguriski nogāzās uz ietves.

Makgonaigls, noturējies kājās, metās at­pakaļ un uzbruka Bondam. Viņam rokā bi­ja ierocis. Bonds ar kreiso roku sagrāba vi­ņa plecu. Tajā pašā brīdī viņš ar labās ro­kas plaukstas malu zvēla pa ieroci. Makgo- naigls krita atpakaļ un atsitās pret durvju stenderi. Ierocis nograbēja uz grīdas.

Kustīgajās durvis parādījās Fraso revol­veris. Tas pavērsās pret Bondu strauji kā čūska, kura grasās dzelt. Kad no stobra iz­šāvās zili dzeltenā mēle, Bonds jau bija pa­guvis noliekties pēc ieroča pie Makgonaigla kājām. Viņa asinīs mutuļoja cīņas kāre. Nometies guļus uz grīdas, Bonds ātri - ka­mēr šoferis vēl nav uzminis viņam uz rokas vai uzgāzies virsū - raidīja divus šāvienus. Pieplacis grīdai, Bonds redzēja virināmajās durvīs pazibam Fraso šaujamo, no kura griestos ietriecās vairākas lodes. Tad Fraso ķermenis ar smagu būkšķi nogāzās uz dēļu ietves aiz durvīm.

Taču Makgonaigla rokas jau satvēra Bon­du, un viņš pielieca galvu, lai pasargātu acis. Ierocis nokrita uz grīdas - to varēja aizsniegt pirmā roka, kurai izdosies atbrīvoties.

Vairākas sekundes viņi cīnījās klusēda­mi, kā dzīvnieki, tad Bondam izdevās pa­celties uz viena ceļa, lai nomestu smago nastu no pleciem, un iesist pa seju, kas uz mirkli pavīdēja virs viņa. Smagums pavēlās nost, un Bonds sarāvās čokurā. Tajā pašā brīdī Makgonaigla celis, gluži kā virzulis triecās pret Bonda zodu, uzraujot viņu kā­jās. Pēc tam sekoja belziens pa zobiem, Bondam šķita, ka viņš dzird nokrakšķam savu galvaskausu.

Nebija laika censties atgūt prāta skaidrī­bu, jo gangsteris, izgrūdis neskanīgu rēcie­nu, triecās pret viņa ķermeni ar galvu un dūrēm reizē.

Bonds saliecās, lai pasargātu vēderu, uzbrucēja galva trāpīja pa ribām, bet dū­res - sānos.

Bonds svelpjoši ieelsojās caur sāpēs sa­kostajiem zobiem, tomēr mērķēja uz Mak­gonaigla galvu. Saliecies tā, lai ieliktu bel­zienā visu spēku, viņš sita ar kreiso dūri, un, kad gangstera galva pašāvās uz augšu, ar labo roku deva spēcīgu triecienu pa žokli.

Makgonaigla augums atslīga pret sienu. Bonds lēca uz priekšu kā pantera, apbēr­dams viņu ar sitienu krusu, līdz beidzot gangstera augums sāka ļimt. Ar vienu ro­ku Bonds sagrāba viņa locītavu, izgriez­dams to, bet ar otru - potīti, atraujot kāju no grīdas. Saņēmis visus spēkus, viņš sā­niski iegrūda gangsteri istabā.

Atskanēja krakšķis, lidojošajam ķerme­nim atsitoties pret klavierēm, džinkstē­damas trūka stīgas un ar brīkšķi lūza koks. Salauztais instruments sabruka, bet Makgonaigls kā no debesīm notriekts ērglis ar pērkonīgu blīkšķi nokrita uz grīdas, sa­ļimdams virs tā lauskām.

Stāvēdams visu šo atbalšu jūklī, Bonds sastinga telpas vidū, pēdējiem spēkiem pū­lēdamies noturēties kājās. Viņa skaļā, sē­cošā elpa plēsa vai rikli pušu. Bonds lēni pacēla zilumos sadauzīto roku un aptaustī­ja slapjos matus.

- Jūs esat ievainots.

To sacīja sievietes balss no bāra puses.

Bonds nodrebēja un lēnām palūkojās at­pakaļ. Tur cits citam līdzās, ar mugurām atspiedušies pret bāra leti no sarkankoka un misiņa, bija nostājušies trīs cilvēki. Aiz letes lidz pašiem griestiem slējās plaukti ar vizošu pudeļu rindām. Bondam nebija ne jausmas, cik ilgi šie cilvēki jau tur atradu­šies.

Soli priekšā pārējiem, uzcirties, nekus­tīgs un valdonīgs, stāvēja Spektravilas ievē­rojamākais iedzīvotājs.

Misters Spengs no galvas līdz pat kājām ar sudraba piešiem pie spoži nospodrināta­jiem melnajiem zābakiem bija tērpies ves- ternstila drānās. Gan apģērbs, gan platā ādas josta ar bārkstīm, kas nokarājās pāri biksēm, bija melnā krāsā, apdarināti ar sudrabu. Lielās rokas mierīgi gulēja uz di­vu garstobra revolveru ziloņkaula roktu­riem, kuri rēgojās platās, melnās ādas jos­tas makstis abpus gurniem. Patronkabati- ņas bija pilnas ar munīciju.

Dīvainā kārtā misters Spengs šādā iz­skatā tomēr nelikās smieklīgs. Lielā galva bija mazliet pieliekta uz priekšu, aukstās acis - samiegtas šaurās spraudziņās.

Pa labi no mistera Spenga, rokas sānos iespiedusi, stāvēja Tifānija Keisa. Vesterna stila kostīmā, kas bija ieturēts baltos un zelta toņos, viņa izskatījās kā filmas "Annie Get Your Gun" varone. Tifānija stāvēja un skatījās uz Bondu. Viņas acis mirdzēja, lū­pas bija pavērtas - jaunā sieviete elsoja tā, it kā nule būtu kaislīgi skūpstīta.

Otrā pusē nekustīgi stāvēja divi puiši melnās kapucēs - tie paši, no Saratogas. Abi bija pavērsuši 38. kalibra "Police Positi- ve" pret Bonda krūtīm, kuras pēc kautiņa smagi cilājās.

Bonds lēnām izvilka mutautiņu un no­slaucīja seju. Galva bija dīvaini viegla, viņš jutās gluži kā uz skatuves šajā spoži ap­gaismotajā salonā ar spīdīgajiem, senlai­cīgajiem misiņa krāmiem un omulīgajiem reklāmas plakātiem, kuri piedāvāja jau iz­zudušas alus un viskija šķirnes. Pēkšņi te izskatījās visai drūmi.

Klusumbridi pārtrauca misters Spengs.

- Vediet viņu augšā! - Kustēdamies žokļi, kuru veidojums liecināja par nežēlī­bu, lika pavērties skarbajām, plānajām lūpām. Tās atdalīja vārdus citu no cita tik precīzi, it kā šķēlētu gaļas gabalu. - Pasa­kiet kādam, lai piezvana uz Detroitu un pastāsta, ka tie zeļļi pieļāvuši kļūdas. Viņi izrādījušies nederīgi. Lai atsūta divus ci­tus šo vietā. Piekodiniet, ka tiem jābūt la­bākiem par iepriekšējiem. Pasauciet kādu, lai te satīra.

Misteram Spengam atstājot istabu, pieši tikko dzirdami nošķindēja pret dēļu grīdu. Tifānija viņam sekoja, veltījusi Bondam pē­dējo skatienu, kas pauda ne tikai brīdinā­jumu piesargāties, bet vēl daudz ko vairāk.

Abi vīri tuvojās Bondam, un lielākais no­rūca:

- Dzirdēji?

Bonds lēnām devās pakaļ meitenei, un abi zeļļi - viens aiz otra - nāca viņam aiz muguras.

Aiz bāra letes bija durvis. Bonds iesprau­cās pa tām un attapās senlaicīgas dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā ar soliem un ag­rāko laiku vilcienu sarakstiem pie sienām. Turpat karājās ari brīdinošs uzraksts, kas piekodināja nespļaut uz grīdas.

- Pa labi, - sacīja viens no vīriem, un Bonds pa zemiem divviru vārtiņiem nokļu­va uz dēļu platformas.

Viņš apstājās kā zemē iemiets, no aizmu­gures ribās ietriecās ieroča stobrs. Tur, šķiet, stāvēja visskaistākais vilciens pasau­lē. Ar veco 1870. gada lokomotīvi "Highland Light", par kuru Bonds bija dzirdējis, ka tā esot skaistākā tvaika lokomotīve, kāda jeb­kad tikusi uzbūvēta. Tai bija spoži nopulēti vara rokturi, garens velvēts korpuss un smags zvans, ko pienācās šķindināt, bridi- not. par vilciena tuvošanos. Garš, spīdīgs katls, kura sānos atspoguļojās sīcošo staci­jas gāzes radziņu ugunis. No garā dūmeņa cēlās balts dūmu mākulītis - tur kurtuves krāsnī dega malka. Priekšā bija nolaidens režģis, paredzēts govju pasargāšanai no sabraukšanas. Augšā bija trīs lieli misiņa gaismekļi, apaļš prožektors un divi vējluk­turi. Virs diviem augstajiem riteņiem ar zel­tītiem burtiem agrīnā Viktorijas laikmeta stilā bija uzrakstīts "Lielgaballode"; tas at­kārtojās arī uz melni zeltītā, ar bērza pa­galēm piekrautā tendera, kas atradās aiz augstās, četrstūrainās vadītāja kabīnes.

Tūlīt aiz tendera lokomotīvei bija pieka­bināts grezns salonvagons sarkanbrūnā krāsā. Caur liektajiem logiem virs šaura­jiem mahagonija paneļiem plūda maiga krēmkrāsas gaisma. Uz ovālas plāksnītes bija lasāms vagona nosaukums: "Sjerras daiļava". Virs logiem zem viegli izliektās jumta dzegas ar krēmkrāsas burtiem uz tumšzila pamata bija rakstīts: "Tonopah and Tidewaters, R.R."

- Kā rādās, tu neko tādu agrāk nebūsi re­dzējis, angli! - lepni norūca viens no gang­steriem. - Kusties taču! - Viņa balss zem melnās zīda kapuces skanēja neskaidri.

Bonds lēni šķērsoja peronu un uzkāpa uz vaļējās platformas, kas bija norobežota ar misiņa margām. Tās centrā atradās spī­dīgs bremzes rats. Pirmo reizi mūžā Bonds bija ar mieru pieļaut domu, ka cilvēkam, kurš ir miljonārs, no tā var tomēr būt kaut kāda jēga. Un piepeši - ari pirmoreiz - viņš mazliet citādi paraudzījās uz šo Spengu. Iespējams, ka šajā cilvēkā slēpjas kaut kas vairāk, nekā viņš sākumā bija domājis.

Salonvagona iekšējā apdare laistījās ka­ralienes Viktorijas laikmetam raksturīgajā greznībā. Pie griestiem spīdēja mazi kristā­la gaismekļi, mezdami atspulgus spodrajās pulēta sarkankoka sienās, sudraba priekšmetos, slīpēta stikla vāzēs un lampu pamatnēs. Paklāji un portjeras bija vīnsar- kanā krāsā, bet uz kupolveida griestiem ik pa gabaliņam bija uzgleznots ovāls, kurā ietilpa gan ar ziedu vijām rotāti ķerubi, gan puķu pušķi uz debesu un mākoņu fona, kas vizēja tikpat maigi krēmīgā krāsā kā aizvilkto žalūziju līstītes.

Pirmā telpa šajā vagonā izrādījās neliela ēdamistaba, kurā jau bija uzklāts vakariņu galds divām personām - nebija aizmirsts ne augļu groziņš, ne atkorķēta šampanieša pu­dele sudraba spainītī. Tālāk sekoja šaurs gaitenis, no kura trīs durvis veda - Bonda- prāt - uz guļamistabām un tualeti. Viņš vēl turpināja prātot par šo plānojumu, vēr­dams nākamās durvis, un - kopā ar abiem sargiem, kuri sekoja cieši viņam pa pē­dām, - nonāca atsevišķā kupejā.

Telpas tālākajā galā, ar muguru pret ma­zu, atklātu kamīnu, kam abās pusēs slējās plaukti - tie bija pilni ar grāmatām krāsai­nos ādas vākos ar zeltītiem burtiem rakstī­tiem nosaukumiem -, stāvēja misters Spengs. Ar sarkanu ādu apvilktā klubkrēs­lā pie neliela rakstāmgalda sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija izslējusies Joti taisni. Bonds ievēroja kustību, ar kādu Tifānija paņēma cigareti. Tā bija nervoza un sa­mākslota. Viņa izskatījās nobijusies.

Bonds paspēra dažus soļus līdz ērtam atzveltnes krēslam. Viņš pagrieza to, lai va­rētu apsēsties ar seju pret pārējiem un ie­ņēma šo vietu, sakrustodams kājas. Viņš izņēma no kārbiņas cigareti un dziļi ievilka pirmo dūmu, bet pēc tam izpūta to - lē­nām, caur zobiem, ar svelpjošu skaņu.

Misters Spengs izņēma no mutes neaiz- degto cigāru.

- Paliec te, Vint! Kid, ej un izdari, ko tei­cu! - Spēcīgie zobi sacirtās, it kā viņš kostu selerijas saknē. - Un tā, - viņš turpināja, pievērsis niknumā spīdošo acu skatienu Bondam. - Kas jūs tāds esat? Un kas šeit notiek?

- Ja mums paredzēta garāka saruna, tad dodiet man kaut ko iedzert, - Bonds atbil­dēja.

Misters Spengs auksti uzlukoja gūstekni.

- Iedod viņam kaut ko dzeramu, Vint!

Bonds pagrieza galvu.

- Burbonu ar vietējo ūdeni, - viņš sacī­ja. - Pusi uz pusi.

Atskanēja dusmīgs rūciens, un Bonds dzirdēja, kā zem smagnējā vīra soļiem no­čīkst dēļu grīda, ejot uz ēdamzāli.

Spenga uzdotais jautājums Bondam ne­patika. Viņš atkal apsvēra savu versiju. Tā joprojām šķita derīga. Viņš sēdēja un smē­ķēja, vērodams misteru Spengu un novēr­tēdams viņu.

Atgriezās sargs ar prasīto dzērienu un ie­lika glāzi Bondam rokā tik sparīgi, ka maz­liet viskija nolija uz paklāja.

- Pateicos, Vint! - Bonds sacīja un iedzē­ra lielu malku. Un vēl vienu. Tad nolika glā­zi uz grīdas līdzās savam krēslam un vēlreiz ielūkojās saspringtajā, cietsirdīgajā sejā.

- Redziet, man nepatīk, ja uz mani izdara spiedienu, - viņš nepiespiesti sacīja. - Pa­darīju savu darbu un saņēmu samaksu. Tā bija mana darīšana, ka izvēlējos spēlēt tā­lāk uz šo naudu. Es taču varēju ari zaudēt. Nezin kāpēc man pēkšņi sāka dzīties pakaļ daudzi sekotāji, un es kļuvu nepacietīgs. Ja jūs vēlējāties ar mani aprunāties, kāpēc tad gluži vienkārši nepiezvanījāt pa telefo­nu? Tādi sekotāji neliecina par draudzīgu attieksmi. Tad, kad šie tipi kļuva nekaunīgi un sāka šaut, es nolēmu, ka pienācis laiks kaut ko uzsākt.

Spenga seja uz krāsaino grāmatu fona li­kās melnbalta.

- Jūs nesapratāt, par ko ir runa,- mis­ters Spengs klusi atbildēja. - Labāk jau pa­skaidrošu. Vakar saņēmu no Londonas šif­rētu ziņojumu. - Gangsteris iebāza roku melnā vesterna stila krekla kabatā un, vē­rīgi raudzīdamies Bondam acīs, lēni izvilka papira lapu.

Bonds nešaubījās, ka šis papīrs nozīmē sliktas ziņas, patiesi sliktas ziņas. Tas bija skaidrs - gluži kā izlasot vārdus "ar visdzi­ļāko līdzjūtību" telegrammas sākumā.

- Brīdinājums nāk no kāda laba drauga Londonā, - sacīja misters Spengs. Viņš lēni novērsa skatienu no Bonda un ieskatījās papīrā. - Te rakstīts: "No drošiem avotiem kļuvis zināms, ka Pīteru Frenku aizturējusi policija. Apsūdzības saturs nav zināms. Par katru cenu jānotver viltus kurjers un jā­noskaidro, vai operācijas norise apdraudē­ta. Ja tā, novāciet viņu un ziņojiet!"

Vagonā valdīja klusums. Mistera Spenga skatiens atrāvās no papīra un nikni uzzib­snīja, pievēršoties Bondam.

- Un tā, mister Kājūstur, tā vien šķiet, ka šajā gadā ar jums var notikt kaut kas nelāgs.

Bonds saprata, ka tā tiešām var gadīties. Viena viņa apziņas daļa patlaban apsvēra gangstera vārdus un meklēja izeju, jo kaut ko vajadzēja darīt. Tajā pašā laikā kādā ci­tā smadzeņu nostūrī dzima doma, ka viņš ir atklājis to, kā dēļ bija ieradies Amerikā. Viens Spengs bija dimantu kontrabandas sakaru kanāla sākums, otrs - tā beigas. Šajā brīdī Bonds jau bija izpildījis saņemto uzdevumu. Viņš zināja visas atbildes. Ta­gad bija svarīgi kaut kādā veidā nogādāt šīs atbildes M.

Bonds pastiepa roku pēc glāzes. Kad viņš, izdzēris pēdējo viskija malku, nolika glāzi, tajā dobji noklaudzēja ledus gabaliņi. Bonds nevainīgi uzlūkoja misteru Spengu.

- Es pārņēmu šo darbiņu no Pītera Fren- ka. Viņam tas nelikās diezin cik drošs, bet man bija vajadzīga nauda.

- Nestāstiet man pekstiņus! - Spengs bez jebkādas izteiksmes atcirta. - Jūs esat vai nu policists, vai privātais okšķeris, un es tikšu skaidrībā, kas īsti. Un kā labā strādā­jat. Un ko zināt. Ko darījāt, piemēram, dūņu dziedniecības iestādē līdzās blēdīgajam žo­kejam. Kāpēc nēsājat līdzi šaujamo un kur iemācījāties to lietot. Kāda ir jūsu saistība ar to Pinkertona aģentu, kas maskējās par vientiesīgu taksometra šoferi. Tādas un tamlīdzīgas ziņas. Jūs izskatāties pēc okšķe­ra un rīkojaties kā okšķeris. Un, - Spengs pēkšņā niknumā piemetināja, uzrunādams Tifāniju Keisu, - es netieku gudrs, kā tu, stulbā kuce, varēji ar tādu saostīties.

- Pie velna, varat gan! - Tifānija Keisa neiecietigi attrauca. - Šo zelli man atsūtīja ABC, un viņš visu izdarīja, kā pieklājas. Vai jums varbūt šķiet, ka man vajadzēja zvanīt ABC un sacīt, lai sūta kādu citu? Nē, brāl. Es zinu savu vietu šajā pasākumā. Neiedo­mājieties, ka jums ir kaut mazākās tiesības runāt man rupjības! Un kā jūs zināt, ka tas zellis neteica patiesību? - Tifānijas dus­mīgais skatiens pārslīdēja Bondam. Un viņš pamanīja tajā baiļu spožumu - tās bi­ja bailes viņa dēļ, bailes par viņu.

- To mēs noskaidrosim, - misters Spengs novilka. - Mēs to skaidrosim, kamēr šis put­niņš sāks dziedāt. Ja viņš domā, ka var mūs muļķot, tad drīz vairs tā nedomās. - Spengs pāri Bonda galvai pievērsās sargam. - Vint, pasauc Kidu un atnesiet bučus!

"Kādus bučus?" Bonds domās pārjautāja.

Viņš mierīgi sēdēja, sakopodams spēkus un drosmi. Strīdēties ar misteru Spengu vai mēģināt bēgt būtu tikai velta laika zau­dēšana - kurp gan bēgt, ja esi tuksnesī, piecdesmit jūdžu attālumā no tuvākās ap­dzīvotās vietas? Bonds nedomāja padoties. Kamēr viņš neko nav pateicis, gangsteri vi­ņu nenobeigs. Vēl bija Ernijs Kareo un Fē­likss Leiters. Viņam var palīdzēt arī Tifānija Keisa. Bonds paskatījās uz Tifāniju. Viņas galva bija noliekta. Tifānija uzmanīgi pētīja savus nagus.

Bonds dzirdēja abus sargus atgriežamies.

- Izvediet viņu uz platformas, - misters Spengs pavēlēja. Bonds ievēroja, ka šajā bridi runātāja mēles galiņš izšaujas no mu­tes un viegli pārslīd lūpām. - Sāksim ar Bruklinas pastaigu. Astoņdesmitprocentī- gu. Skaidrs?

- Skaidrs, bos, - attrauca Vints. Viņa balss skanēja aizrautīgi.

Abi kapucēs tērptie tipi panāca uz priekšu un apsēdās viens otram līdzās uz tumšsarkanā zviļņa pie pretējās sienas. Vi­ņi nolika uz biezā paklāja futbola zābakus un sāka raisīt vaļā kurpju auklas.