Sarkanais jaguārs gaidīja aiz vārtiem pie stāvlaukuma sienas. Bonds ļāva uzbrucējiem paņemt savu ieroci un iesēdās mašīnā līdzās šoferim.
- Tikai bez dumjiem jociņiem, ja gribi paturēt galvu uz pleciem, - teica dzeltenģimis, ierāpdamies aizmugures sēdeklī, uz kura atradās golfa nūjas. - Es turu tevi uz grauda.
- Šī reiz ir bijusi jauka mašīnīte, - Bonds sacīja. Vējstikla atliekas un abi priekšējie spārni bija novākti, no radiatora kā karogs augšup slējās kāda asa, hromēta detaļa. - Kur mēs ar šo vraku brauksim?
- To tu redzēsi, - atbildēja šoferis, kaulains vīrs ar cietsirdīgu vaibstu ap muti un vaigubārdu. Viņš izgrieza mašīnu uz ceļa un piedeva gāzi - auto traucās atpakaļ uz pilsētu. Drīz viņi atkal nokļuva neona džungļos, izlauzās tiem cauri un pa divjoslu šoseju, kas taisna kā lente noklājās tieši pāri mēness apspīdētajam tuksnesim, devās turp, kur slējās kalni.
Ieraudzījis šosejas malā lielu ceļazīmi ar ciparu "95", Bonds atcerējās, ko Ernijs Kareo bija teicis, un noprata, ka šis ir ceļš uz Spektravilu. Iegrimis dziļāk sēdeklī, lai pasargātu acis no ceļa putekļiem un mušām, viņš prātoja par turpmāko rīcību un iespējām atriebt draugu.
Tātad gan šie vīri, gan tie divi ševroletā bija sūtīti ar uzdevumu aizvest viņu pie mistera Spenga. Kāpēc veseli četri? Vai tā bija atbilde uz Bonda izturēšanos kazino, kad viņš nepildīja pavēles?
Auto slīdēja pa taisno šoseju, spidometra adata svārstījās ap astoņdesmit jūdžu atzīmi. Telegrāfa stabi zibēja garām ar metronoma tikšķu regularitāti.
Bonds piepeši apjauta, ka atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nezina.
Vai Mirdzošie būtu atklājuši, ka patiesībā viņš ir to ienaidnieks? Par ruletes spēli Bonds varētu atrunāties, ka nav sapratis rīkojumu, un vēlāk, kad viņam pēkšņi uzbruka četri vīri, tikai aizstāvējies, jo noturējis sekotājus par gangsteriem no konkurējošas bandas. "Ja biju jums nepieciešams, tad kāpēc nenocēlāt telefona klausuli un nepiezvanījāt?" Bonds domās jau dzirdēja sevi sakām gluži aizvainotā balsī.
Vismaz tagad viņš bija parādījis, ka ir pietiekami bīstams zellis, lai misters Spengs varētu piedāvāt viņam darbu. "Lai nu kā," Bonds mierināja pats sevi, "esmu darījis vienigi to, kas bija jādara, lai veiktu pašu galveno uzdevumu - tiktu līdz slepenā kanāla galam un noskaidrotu, kāda ir Serafimo Spenga saistība ar viņa brāli Londonā."
Bonds noliecās uz priekšu un vērās spīdīgajā ciparnīcā, kas vīdēja tieši acu priekšā, apdomādams nākamo sarunu un apsvērdams, cik daudz noderīga par sakaru kanālu varētu izdibināt. Vēlāk viņš sāka prātot par Erniju Kareo un nepieciešamību draugu atriebt.
Viņš nedomāja par to, kā pats tiks no tā visa ārā, kad būs sasniedzis abus šos mērķus. Par savu drošību viņš īpaši neraizējās.
Un nejuta nekādu cieņu pret šiem ļautiņiem. Tikai nepatiku un nicinājumu.
Bonds vēl joprojām prātā apsvēra iespējamo sarunu ar misteru Spengu, kad - apmēram pēc divu stundu brauciena - sajuta, ka auto ātrums samazinās. Viņš palūkojās pāri vadības panelim un ieraudzīja augstu stiepļu pinuma žogu ar vārtiem. Mašīnas veselais lukturis izgaismoja uzrakstu: "SPEKTRAVILA. PILSĒTAS ROBEŽA. IEEJA AIZLIEGTA. NIKNI SUNI." Auto lēni ripoja garām uzrakstam un iebetonē- tam dzelzs stabam. Tur bija zvana poga un mazas restites ar sarkanu uzrakstu: "Piezvaniet un pasakiet, kādā vajadzībā nākat."
Ar vienu roku turēdams stūri, virs ar vaigubārdu izliecās pa logu un nospieda zvana pogu. Iestājās klusumbrīdis, pēc tam metāliskā balss sacīja:
-Jā?
- Fraso un Makgonaigls, - šoferis skaļi pavēstīja.
- Lieliski, - atbildēja balss. Tad atskanēja spalgs klikšķis. Augstie drāšu pinuma vārti lēnām atvērās. Auto iebrauca iekšā, pārri- poja pāri platai dzelzs sloksnei un nokļuva šaurā, netīrā alejā. Bonds paraudzījās atpakaļ pār plecu un redzēja, ka vārti jau aizvē- rušies. Viņš ar gandarījumu pamanīja, ka šofera - tas laikam bija Makgonaigls - seju sedza putekļi un beigto mušu asinis.
Dubļainais ceļš turpinājās vēl kādu jūdzi, stiepdamies uz priekšu pa akmeņaino tuksnesi, kur auga tikai zarainu kaktusu puduri. Tad priekšā uzzibsnīja spīdums, viņi apbrauca kādu kalna radzi, un mašīna nonāca apmēram divdesmit izklaidus izvietotu, spoži apgaismotu māju ielokā. Aiz ēkām mēness apspīdēja dzelzceļa stigu ar vienām sliedēm, kas aizstiepās projām, izgaistot tālumā pie apvāršņa.
Viņi sāka līkumot starp pelēkajiem koka namiņiem un bodītēm ar izkārtnēm "Drogas", "Bārddzinis", "Fermeru banka", "Wells Fargo". Apgaismojumu nodrošināja šņācoši gāzes radziņi pie divstāvu nama ar izkārtni, kura izbalējušiem zelta burtiem vēstīja: "Sārtās prievītes salons", bet zem šī uzraksta bija otrs: "Alus un vīns".
No tradicionālajām, zemajām divviru durtiņām uz ielas strūkloja dzeltena gaisma, klādamās pār ietves malā stāvošo melni sudrabaino 1920. gada divvietīgo "Stutz Bearcat" ar nolaižamu jumtu un atlokāmiem aizmugures sēdekļiem. Noskaņojušos klavieru pavadījumā kāds maigā balstiņā caur degunu dziedāja: "Es domāju par to, kurš viņu tagad skūpsta", un dziesma skanēja mazliet lēti. Mūzika Bondam atsauca atmiņā ar zāģu skaidām noklātas grīdas, lēni sūcamus dzērienus un tīkliņzeķēs tērptas meiču kājas. Aina atgādināja lieliski uzfilmētu vesternu.
- Kāp ārā, angli! - šoferis izrīkoja. Visi trīs vīri stīvi izrausās no mašīnas uz augstās koka ietves. Bonds pieliecās, lai pamasētu notirpušos lielus, pie reizes aplūkodams arī abu pavadoņu kājas.
- Kusties, mīkstmiesi! - norūca Makgonaigls, pabakstīdams gūstekni ar pistoles stobru. Bonds lēni iztaisnojās, aplēsa attālumu un, smagnēji klibodams, sekoja šoferim, kurš iegāja pa salona durvīm. Bonds saminstinājās, it kā baidītos, ka tās trāpīs viņam pa seju. Un tūlīt sajuta Fraso ieroča grūdienu mugurā.
"Tagad!" Bonds nolēma un metās iekšā pa durvīm, kuras vēl šūpojās. Makgonaigla mugura bija tieši acu priekšā, tālāk - spoži apgaismota telpa ar bāru un mehāniskajām klavierēm, kuras sniedza priekšnesumus pašas sev.
Bonds sagrāba Makgonaiglu aiz rokām mazliet virs elkoņiem un, pacēlis gaisā, izlidināja pa durvīm tieši virsū otram vīram, kurš patlaban nāca iekšā. Koka namiņš nodrebēja, kad abi ķermeņi sadūrās un Fraso atmuguriski nogāzās uz ietves.
Makgonaigls, noturējies kājās, metās atpakaļ un uzbruka Bondam. Viņam rokā bija ierocis. Bonds ar kreiso roku sagrāba viņa plecu. Tajā pašā brīdī viņš ar labās rokas plaukstas malu zvēla pa ieroci. Makgo- naigls krita atpakaļ un atsitās pret durvju stenderi. Ierocis nograbēja uz grīdas.
Kustīgajās durvis parādījās Fraso revolveris. Tas pavērsās pret Bondu strauji kā čūska, kura grasās dzelt. Kad no stobra izšāvās zili dzeltenā mēle, Bonds jau bija paguvis noliekties pēc ieroča pie Makgonaigla kājām. Viņa asinīs mutuļoja cīņas kāre. Nometies guļus uz grīdas, Bonds ātri - kamēr šoferis vēl nav uzminis viņam uz rokas vai uzgāzies virsū - raidīja divus šāvienus. Pieplacis grīdai, Bonds redzēja virināmajās durvīs pazibam Fraso šaujamo, no kura griestos ietriecās vairākas lodes. Tad Fraso ķermenis ar smagu būkšķi nogāzās uz dēļu ietves aiz durvīm.
Taču Makgonaigla rokas jau satvēra Bondu, un viņš pielieca galvu, lai pasargātu acis. Ierocis nokrita uz grīdas - to varēja aizsniegt pirmā roka, kurai izdosies atbrīvoties.
Vairākas sekundes viņi cīnījās klusēdami, kā dzīvnieki, tad Bondam izdevās pacelties uz viena ceļa, lai nomestu smago nastu no pleciem, un iesist pa seju, kas uz mirkli pavīdēja virs viņa. Smagums pavēlās nost, un Bonds sarāvās čokurā. Tajā pašā brīdī Makgonaigla celis, gluži kā virzulis triecās pret Bonda zodu, uzraujot viņu kājās. Pēc tam sekoja belziens pa zobiem, Bondam šķita, ka viņš dzird nokrakšķam savu galvaskausu.
Nebija laika censties atgūt prāta skaidrību, jo gangsteris, izgrūdis neskanīgu rēcienu, triecās pret viņa ķermeni ar galvu un dūrēm reizē.
Bonds saliecās, lai pasargātu vēderu, uzbrucēja galva trāpīja pa ribām, bet dūres - sānos.
Bonds svelpjoši ieelsojās caur sāpēs sakostajiem zobiem, tomēr mērķēja uz Makgonaigla galvu. Saliecies tā, lai ieliktu belzienā visu spēku, viņš sita ar kreiso dūri, un, kad gangstera galva pašāvās uz augšu, ar labo roku deva spēcīgu triecienu pa žokli.
Makgonaigla augums atslīga pret sienu. Bonds lēca uz priekšu kā pantera, apbērdams viņu ar sitienu krusu, līdz beidzot gangstera augums sāka ļimt. Ar vienu roku Bonds sagrāba viņa locītavu, izgriezdams to, bet ar otru - potīti, atraujot kāju no grīdas. Saņēmis visus spēkus, viņš sāniski iegrūda gangsteri istabā.
Atskanēja krakšķis, lidojošajam ķermenim atsitoties pret klavierēm, džinkstēdamas trūka stīgas un ar brīkšķi lūza koks. Salauztais instruments sabruka, bet Makgonaigls kā no debesīm notriekts ērglis ar pērkonīgu blīkšķi nokrita uz grīdas, saļimdams virs tā lauskām.
Stāvēdams visu šo atbalšu jūklī, Bonds sastinga telpas vidū, pēdējiem spēkiem pūlēdamies noturēties kājās. Viņa skaļā, sēcošā elpa plēsa vai rikli pušu. Bonds lēni pacēla zilumos sadauzīto roku un aptaustīja slapjos matus.
- Jūs esat ievainots.
To sacīja sievietes balss no bāra puses.
Bonds nodrebēja un lēnām palūkojās atpakaļ. Tur cits citam līdzās, ar mugurām atspiedušies pret bāra leti no sarkankoka un misiņa, bija nostājušies trīs cilvēki. Aiz letes lidz pašiem griestiem slējās plaukti ar vizošu pudeļu rindām. Bondam nebija ne jausmas, cik ilgi šie cilvēki jau tur atradušies.
Soli priekšā pārējiem, uzcirties, nekustīgs un valdonīgs, stāvēja Spektravilas ievērojamākais iedzīvotājs.
Misters Spengs no galvas līdz pat kājām ar sudraba piešiem pie spoži nospodrinātajiem melnajiem zābakiem bija tērpies ves- ternstila drānās. Gan apģērbs, gan platā ādas josta ar bārkstīm, kas nokarājās pāri biksēm, bija melnā krāsā, apdarināti ar sudrabu. Lielās rokas mierīgi gulēja uz divu garstobra revolveru ziloņkaula rokturiem, kuri rēgojās platās, melnās ādas jostas makstis abpus gurniem. Patronkabati- ņas bija pilnas ar munīciju.
Dīvainā kārtā misters Spengs šādā izskatā tomēr nelikās smieklīgs. Lielā galva bija mazliet pieliekta uz priekšu, aukstās acis - samiegtas šaurās spraudziņās.
Pa labi no mistera Spenga, rokas sānos iespiedusi, stāvēja Tifānija Keisa. Vesterna stila kostīmā, kas bija ieturēts baltos un zelta toņos, viņa izskatījās kā filmas "Annie Get Your Gun" varone. Tifānija stāvēja un skatījās uz Bondu. Viņas acis mirdzēja, lūpas bija pavērtas - jaunā sieviete elsoja tā, it kā nule būtu kaislīgi skūpstīta.
Otrā pusē nekustīgi stāvēja divi puiši melnās kapucēs - tie paši, no Saratogas. Abi bija pavērsuši 38. kalibra "Police Positi- ve" pret Bonda krūtīm, kuras pēc kautiņa smagi cilājās.
Bonds lēnām izvilka mutautiņu un noslaucīja seju. Galva bija dīvaini viegla, viņš jutās gluži kā uz skatuves šajā spoži apgaismotajā salonā ar spīdīgajiem, senlaicīgajiem misiņa krāmiem un omulīgajiem reklāmas plakātiem, kuri piedāvāja jau izzudušas alus un viskija šķirnes. Pēkšņi te izskatījās visai drūmi.
Klusumbridi pārtrauca misters Spengs.
- Vediet viņu augšā! - Kustēdamies žokļi, kuru veidojums liecināja par nežēlību, lika pavērties skarbajām, plānajām lūpām. Tās atdalīja vārdus citu no cita tik precīzi, it kā šķēlētu gaļas gabalu. - Pasakiet kādam, lai piezvana uz Detroitu un pastāsta, ka tie zeļļi pieļāvuši kļūdas. Viņi izrādījušies nederīgi. Lai atsūta divus citus šo vietā. Piekodiniet, ka tiem jābūt labākiem par iepriekšējiem. Pasauciet kādu, lai te satīra.
Misteram Spengam atstājot istabu, pieši tikko dzirdami nošķindēja pret dēļu grīdu. Tifānija viņam sekoja, veltījusi Bondam pēdējo skatienu, kas pauda ne tikai brīdinājumu piesargāties, bet vēl daudz ko vairāk.
Abi vīri tuvojās Bondam, un lielākais norūca:
- Dzirdēji?
Bonds lēnām devās pakaļ meitenei, un abi zeļļi - viens aiz otra - nāca viņam aiz muguras.
Aiz bāra letes bija durvis. Bonds iespraucās pa tām un attapās senlaicīgas dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā ar soliem un agrāko laiku vilcienu sarakstiem pie sienām. Turpat karājās ari brīdinošs uzraksts, kas piekodināja nespļaut uz grīdas.
- Pa labi, - sacīja viens no vīriem, un Bonds pa zemiem divviru vārtiņiem nokļuva uz dēļu platformas.
Viņš apstājās kā zemē iemiets, no aizmugures ribās ietriecās ieroča stobrs. Tur, šķiet, stāvēja visskaistākais vilciens pasaulē. Ar veco 1870. gada lokomotīvi "Highland Light", par kuru Bonds bija dzirdējis, ka tā esot skaistākā tvaika lokomotīve, kāda jebkad tikusi uzbūvēta. Tai bija spoži nopulēti vara rokturi, garens velvēts korpuss un smags zvans, ko pienācās šķindināt, bridi- not. par vilciena tuvošanos. Garš, spīdīgs katls, kura sānos atspoguļojās sīcošo stacijas gāzes radziņu ugunis. No garā dūmeņa cēlās balts dūmu mākulītis - tur kurtuves krāsnī dega malka. Priekšā bija nolaidens režģis, paredzēts govju pasargāšanai no sabraukšanas. Augšā bija trīs lieli misiņa gaismekļi, apaļš prožektors un divi vējlukturi. Virs diviem augstajiem riteņiem ar zeltītiem burtiem agrīnā Viktorijas laikmeta stilā bija uzrakstīts "Lielgaballode"; tas atkārtojās arī uz melni zeltītā, ar bērza pagalēm piekrautā tendera, kas atradās aiz augstās, četrstūrainās vadītāja kabīnes.
Tūlīt aiz tendera lokomotīvei bija piekabināts grezns salonvagons sarkanbrūnā krāsā. Caur liektajiem logiem virs šaurajiem mahagonija paneļiem plūda maiga krēmkrāsas gaisma. Uz ovālas plāksnītes bija lasāms vagona nosaukums: "Sjerras daiļava". Virs logiem zem viegli izliektās jumta dzegas ar krēmkrāsas burtiem uz tumšzila pamata bija rakstīts: "Tonopah and Tidewaters, R.R."
- Kā rādās, tu neko tādu agrāk nebūsi redzējis, angli! - lepni norūca viens no gangsteriem. - Kusties taču! - Viņa balss zem melnās zīda kapuces skanēja neskaidri.
Bonds lēni šķērsoja peronu un uzkāpa uz vaļējās platformas, kas bija norobežota ar misiņa margām. Tās centrā atradās spīdīgs bremzes rats. Pirmo reizi mūžā Bonds bija ar mieru pieļaut domu, ka cilvēkam, kurš ir miljonārs, no tā var tomēr būt kaut kāda jēga. Un piepeši - ari pirmoreiz - viņš mazliet citādi paraudzījās uz šo Spengu. Iespējams, ka šajā cilvēkā slēpjas kaut kas vairāk, nekā viņš sākumā bija domājis.
Salonvagona iekšējā apdare laistījās karalienes Viktorijas laikmetam raksturīgajā greznībā. Pie griestiem spīdēja mazi kristāla gaismekļi, mezdami atspulgus spodrajās pulēta sarkankoka sienās, sudraba priekšmetos, slīpēta stikla vāzēs un lampu pamatnēs. Paklāji un portjeras bija vīnsar- kanā krāsā, bet uz kupolveida griestiem ik pa gabaliņam bija uzgleznots ovāls, kurā ietilpa gan ar ziedu vijām rotāti ķerubi, gan puķu pušķi uz debesu un mākoņu fona, kas vizēja tikpat maigi krēmīgā krāsā kā aizvilkto žalūziju līstītes.
Pirmā telpa šajā vagonā izrādījās neliela ēdamistaba, kurā jau bija uzklāts vakariņu galds divām personām - nebija aizmirsts ne augļu groziņš, ne atkorķēta šampanieša pudele sudraba spainītī. Tālāk sekoja šaurs gaitenis, no kura trīs durvis veda - Bonda- prāt - uz guļamistabām un tualeti. Viņš vēl turpināja prātot par šo plānojumu, vērdams nākamās durvis, un - kopā ar abiem sargiem, kuri sekoja cieši viņam pa pēdām, - nonāca atsevišķā kupejā.
Telpas tālākajā galā, ar muguru pret mazu, atklātu kamīnu, kam abās pusēs slējās plaukti - tie bija pilni ar grāmatām krāsainos ādas vākos ar zeltītiem burtiem rakstītiem nosaukumiem -, stāvēja misters Spengs. Ar sarkanu ādu apvilktā klubkrēslā pie neliela rakstāmgalda sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija izslējusies Joti taisni. Bonds ievēroja kustību, ar kādu Tifānija paņēma cigareti. Tā bija nervoza un samākslota. Viņa izskatījās nobijusies.
Bonds paspēra dažus soļus līdz ērtam atzveltnes krēslam. Viņš pagrieza to, lai varētu apsēsties ar seju pret pārējiem un ieņēma šo vietu, sakrustodams kājas. Viņš izņēma no kārbiņas cigareti un dziļi ievilka pirmo dūmu, bet pēc tam izpūta to - lēnām, caur zobiem, ar svelpjošu skaņu.
Misters Spengs izņēma no mutes neaiz- degto cigāru.
- Paliec te, Vint! Kid, ej un izdari, ko teicu! - Spēcīgie zobi sacirtās, it kā viņš kostu selerijas saknē. - Un tā, - viņš turpināja, pievērsis niknumā spīdošo acu skatienu Bondam. - Kas jūs tāds esat? Un kas šeit notiek?
- Ja mums paredzēta garāka saruna, tad dodiet man kaut ko iedzert, - Bonds atbildēja.
Misters Spengs auksti uzlukoja gūstekni.
- Iedod viņam kaut ko dzeramu, Vint!
Bonds pagrieza galvu.
- Burbonu ar vietējo ūdeni, - viņš sacīja. - Pusi uz pusi.
Atskanēja dusmīgs rūciens, un Bonds dzirdēja, kā zem smagnējā vīra soļiem nočīkst dēļu grīda, ejot uz ēdamzāli.
Spenga uzdotais jautājums Bondam nepatika. Viņš atkal apsvēra savu versiju. Tā joprojām šķita derīga. Viņš sēdēja un smēķēja, vērodams misteru Spengu un novērtēdams viņu.
Atgriezās sargs ar prasīto dzērienu un ielika glāzi Bondam rokā tik sparīgi, ka mazliet viskija nolija uz paklāja.
- Pateicos, Vint! - Bonds sacīja un iedzēra lielu malku. Un vēl vienu. Tad nolika glāzi uz grīdas līdzās savam krēslam un vēlreiz ielūkojās saspringtajā, cietsirdīgajā sejā.
- Redziet, man nepatīk, ja uz mani izdara spiedienu, - viņš nepiespiesti sacīja. - Padarīju savu darbu un saņēmu samaksu. Tā bija mana darīšana, ka izvēlējos spēlēt tālāk uz šo naudu. Es taču varēju ari zaudēt. Nezin kāpēc man pēkšņi sāka dzīties pakaļ daudzi sekotāji, un es kļuvu nepacietīgs. Ja jūs vēlējāties ar mani aprunāties, kāpēc tad gluži vienkārši nepiezvanījāt pa telefonu? Tādi sekotāji neliecina par draudzīgu attieksmi. Tad, kad šie tipi kļuva nekaunīgi un sāka šaut, es nolēmu, ka pienācis laiks kaut ko uzsākt.
Spenga seja uz krāsaino grāmatu fona likās melnbalta.
- Jūs nesapratāt, par ko ir runa,- misters Spengs klusi atbildēja. - Labāk jau paskaidrošu. Vakar saņēmu no Londonas šifrētu ziņojumu. - Gangsteris iebāza roku melnā vesterna stila krekla kabatā un, vērīgi raudzīdamies Bondam acīs, lēni izvilka papira lapu.
Bonds nešaubījās, ka šis papīrs nozīmē sliktas ziņas, patiesi sliktas ziņas. Tas bija skaidrs - gluži kā izlasot vārdus "ar visdziļāko līdzjūtību" telegrammas sākumā.
- Brīdinājums nāk no kāda laba drauga Londonā, - sacīja misters Spengs. Viņš lēni novērsa skatienu no Bonda un ieskatījās papīrā. - Te rakstīts: "No drošiem avotiem kļuvis zināms, ka Pīteru Frenku aizturējusi policija. Apsūdzības saturs nav zināms. Par katru cenu jānotver viltus kurjers un jānoskaidro, vai operācijas norise apdraudēta. Ja tā, novāciet viņu un ziņojiet!"
Vagonā valdīja klusums. Mistera Spenga skatiens atrāvās no papīra un nikni uzzibsnīja, pievēršoties Bondam.
- Un tā, mister Kājūstur, tā vien šķiet, ka šajā gadā ar jums var notikt kaut kas nelāgs.
Bonds saprata, ka tā tiešām var gadīties. Viena viņa apziņas daļa patlaban apsvēra gangstera vārdus un meklēja izeju, jo kaut ko vajadzēja darīt. Tajā pašā laikā kādā citā smadzeņu nostūrī dzima doma, ka viņš ir atklājis to, kā dēļ bija ieradies Amerikā. Viens Spengs bija dimantu kontrabandas sakaru kanāla sākums, otrs - tā beigas. Šajā brīdī Bonds jau bija izpildījis saņemto uzdevumu. Viņš zināja visas atbildes. Tagad bija svarīgi kaut kādā veidā nogādāt šīs atbildes M.
Bonds pastiepa roku pēc glāzes. Kad viņš, izdzēris pēdējo viskija malku, nolika glāzi, tajā dobji noklaudzēja ledus gabaliņi. Bonds nevainīgi uzlūkoja misteru Spengu.
- Es pārņēmu šo darbiņu no Pītera Fren- ka. Viņam tas nelikās diezin cik drošs, bet man bija vajadzīga nauda.
- Nestāstiet man pekstiņus! - Spengs bez jebkādas izteiksmes atcirta. - Jūs esat vai nu policists, vai privātais okšķeris, un es tikšu skaidrībā, kas īsti. Un kā labā strādājat. Un ko zināt. Ko darījāt, piemēram, dūņu dziedniecības iestādē līdzās blēdīgajam žokejam. Kāpēc nēsājat līdzi šaujamo un kur iemācījāties to lietot. Kāda ir jūsu saistība ar to Pinkertona aģentu, kas maskējās par vientiesīgu taksometra šoferi. Tādas un tamlīdzīgas ziņas. Jūs izskatāties pēc okšķera un rīkojaties kā okšķeris. Un, - Spengs pēkšņā niknumā piemetināja, uzrunādams Tifāniju Keisu, - es netieku gudrs, kā tu, stulbā kuce, varēji ar tādu saostīties.
- Pie velna, varat gan! - Tifānija Keisa neiecietigi attrauca. - Šo zelli man atsūtīja ABC, un viņš visu izdarīja, kā pieklājas. Vai jums varbūt šķiet, ka man vajadzēja zvanīt ABC un sacīt, lai sūta kādu citu? Nē, brāl. Es zinu savu vietu šajā pasākumā. Neiedomājieties, ka jums ir kaut mazākās tiesības runāt man rupjības! Un kā jūs zināt, ka tas zellis neteica patiesību? - Tifānijas dusmīgais skatiens pārslīdēja Bondam. Un viņš pamanīja tajā baiļu spožumu - tās bija bailes viņa dēļ, bailes par viņu.
- To mēs noskaidrosim, - misters Spengs novilka. - Mēs to skaidrosim, kamēr šis putniņš sāks dziedāt. Ja viņš domā, ka var mūs muļķot, tad drīz vairs tā nedomās. - Spengs pāri Bonda galvai pievērsās sargam. - Vint, pasauc Kidu un atnesiet bučus!
"Kādus bučus?" Bonds domās pārjautāja.
Viņš mierīgi sēdēja, sakopodams spēkus un drosmi. Strīdēties ar misteru Spengu vai mēģināt bēgt būtu tikai velta laika zaudēšana - kurp gan bēgt, ja esi tuksnesī, piecdesmit jūdžu attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas? Bonds nedomāja padoties. Kamēr viņš neko nav pateicis, gangsteri viņu nenobeigs. Vēl bija Ernijs Kareo un Fēlikss Leiters. Viņam var palīdzēt arī Tifānija Keisa. Bonds paskatījās uz Tifāniju. Viņas galva bija noliekta. Tifānija uzmanīgi pētīja savus nagus.
Bonds dzirdēja abus sargus atgriežamies.
- Izvediet viņu uz platformas, - misters Spengs pavēlēja. Bonds ievēroja, ka šajā bridi runātāja mēles galiņš izšaujas no mutes un viegli pārslīd lūpām. - Sāksim ar Bruklinas pastaigu. Astoņdesmitprocentī- gu. Skaidrs?
- Skaidrs, bos, - attrauca Vints. Viņa balss skanēja aizrautīgi.
Abi kapucēs tērptie tipi panāca uz priekšu un apsēdās viens otram līdzās uz tumšsarkanā zviļņa pie pretējās sienas. Viņi nolika uz biezā paklāja futbola zābakus un sāka raisīt vaļā kurpju auklas.