Dimanti ir mūžīgi

6. nodala CEĻĀ

Pulkstenis jau rādija seši - tas bija ce­turtdienas vakars -, kad Bonds savā vies­nīcas "Riča" numura guļamistabā kravāja ceļasomu. Tā bija no cūkādas, pamatīgi apbružāta, bet reiz bijusi dārga, un tās sa­turs visnotaļ atbilda izskatam. Jau bija ie­saiņoti vakara uzvalki, viens tumšs un viens gaišs uzvalks pastaigām un golfam. Sakso- na firmas golfa apavi un tumšzilu kurpju pāris. Siltais vilnas uzvalks bija Bondam mugurā, bet somā nonāca vairāki balti zīda krekli un daži tumšzili kokvilnas vasaras krekliņi ar īsām piedurknēm. Zeķes un bikšturi, neilona apakšveļa un pāris garu zīda rītasvārku, ko Bonds labprāt valkāja pidžamas vietā.

Nevienam no apģērba gabaliem nebija ne etiķetes ar uzvārdu, ne iešūtu iniciāļu.

Bonds jau bija pabeidzis kravāt lielo so­mu un turpināja saiņošanu, ievietodams atlikušās mantas - skūšanās un mazgāša­nās piederumus - mazākā somā, kura arī bija no cūkādas un tikpat nobružāta. Tur­pat viņš ielika Tomija Armūra grāmatu "Kā kļūt par vislabāko golfa spēlētāju" un biļeti kopā ar pasi. Šo somu viņam bija sagādā­jusi īpašā nodaļa, un zem tās cūkādas virsmas atradās šaura slēptuve, kur ērti ie­gūla revolvera klusinātājs un trīsdesmit 25. kalibra patronas.

Iezvanījās telefons. Bonds nolēma, ka mašīna atbraukusi ātrāk par noteikto lai­ku, taču tas bija apakšstāva vestibila por- tjē, kurš paziņoja, ka ieradies pārstāvis no firmas "Universālais eksports" ar vēstuli, kas nododama Bondam tieši rokās.

- Sūtiet viņu augšā, - Bonds pārsteigti sacīja.

Pēc dažām minūtēm viņš atvēra durvis neuzkrītoši ģērbtam vīram. Tas bija viens no Galvenās pārvaldes kurjeriem.

- Labvakar, ser, - ienācējs sveicināja un, izņēmis no krūšu kabatas lielu, gludu ap­loksni, pasniedza to Bondam. - Man vēlēts pagaidīt un paņemt to atpakaļ, kad jūs bū­siet izlasījis.

Bonds atvēra balto aploksni un atlauza zī­mogu zilajai aploksnei, kas atradās baltajā.

Tajā bija zilgana papīra lapa, apdrukāta mašīnrakstā, bez adresāta un paraksta. Bonds tūlīt pazina M. personisko kores­pondenci.

Bonds pamāja kurjeram, lai apsēžas krēslā, bet pats apmetās pie rakstāmgalda pretī logam.

"Vašingtona ziņo, ka Rufuss B. Seije, alias Džeks Spengs, tiek uzskatits par gangsteri un pieminēts ari Kīfovera ziņoju­mā, taču pret viņu nekad nav izvirzīta ofi­ciāla apsūdzība. Starp citu, viņam ir dvī­ņubrālis Serafimo Spengs, ar kuru kopā tas vada Mirdzošo bandu [10] , kas darbojas visā Amerikā. Pirms pieciem gadiem brāļi Spengi, izdarot kapitālieguldījumus, iegu­va kontroli pār "Dimantu namu", un par šo viņu darbības veidu nav zināms nekas pretlikumīgs.

Tomēr brāļiem pieder arī nelegāls totali­zators Nevadā un Kalifornijā - bukmeikeru tīkls, kas apkalpo pa telefonu. Firma sau­cas "Sure Fire Wire Service"*. Viņu īpašu­mā ir arī viesnīca "Tiāra" Lasvegasā - tur atrodas Serafimo Spenga galvenā mītne, kā arī - izmantojot Nevadas nodokļu likum­došanu - "Dimantu nama" galvenais birojs.

Vašingtona vēl ziņo, ka Mirdzošā banda interesējoties arī par citām nelegālām nodar­bēm, piemēram, narkotikām un organizēto prostitūciju. Šajā virzienā darbojas Maikls (Greizais) Trī Ņujorkā, lai gan ir jau piecreiz tiesāts par dažādiem noziegumiem. Bandai ir atzarojumi Maiami, Detroitā un Čikāgā.

Vašingtona min Mirdzošo bandu kā vienu no Savienoto Valstu spēcīgākajiem grupēju­miem, kuram ir savi cilvēki gan štata, gan fe­derālajā valdībā un policijas aizgādība. Mir­dzošo bandu varot salīdzināt ar tādiem vis­augstākās klases veidojumiem kā Klīvlendas grupējums un Detroitas Purpursarkanie.

Vašingtonai netika izpausta mūsu ieinte­resētība šajā lietā, tomēr gadījumā, ja iz­meklēšana jūs novestu līdz bīstamam kon­taktam ar šo grupējumu, jums tūlīt jāziņo FIB un pēc tam jāatkāpjas, jo tālāko iz­meklēšanu veiks viņi.

Tā ir pavēle.

Šī dokumenta atgriešanās tiks uzskatīta par apliecinājumu tam, ka esat pavēli sa­ņēmis."

Paraksta nebija. Bonds vēlreiz pārskatīja lappusi, salocīja to un iebāza vienā no vies­nīcas "Riča" aploksnēm.

Pēc tam piecēlās un pasniedza aploksni kuijeram.

- Liels paldies, - viņš sacīja. - Vai pratī­siet viens pats atrast atpakaļceļu lejup?

- Jā, pateicos, ser, - kurjers atbildēja. Viņš devās uz durvju pusi un atvēra tās. - Ar lab- vakaru, ser.

- Ar labvakaru.

Durvis klusi aizvērās. Bonds šķērsoja is­tabu, piegāja pie loga un pavērās uz Grin- parku.

Kādu mirkli viņš kā nomoda sapnī redzē­ja kalsnu, pavecu vīru sēžam krēslā savā klusajā kabinetā.

Atdot šo lietu FIB? Bonds saprata, ka M. viņam pavēlējis darīt tieši to, bet gluži tā­pat bija skaidrs, cik sarūgtināts M. jutīsies, ja nāksies lūgt Edgaru Hūveru pārņemt šo lietu un likt amerikāņiem izstrēbt britu sle­penā dienesta savārīto putru.

Būtiskākie vārdi memorandā bija "bista- mais kontakts". Kad īsti kontakts ar bandu kļūs bīstams, jāizlemj Bondam pašam. Sa- lidzinot ar agrākajiem pretiniekiem, šie amerikāņu lamzaki, protams, nešķita īpaši nopietni ņemami. Vai varbūt tomēr? Bonds piepeši atcerējās Rufusa B. Seijes stūraino, gluži kā akmenī izcirsto seju. Labi, šā vai tā - nekas slikts droši vien nenotiks, ja viņš lūkos uzmest skatienu šim brālim ar neparasto vārdu. Serafimo. Tāds vārds va­rētu būt naktskluba viesmīlim vai saldēju­ma pārdevējam. Taču tādi šie ļautiņi bija. Lēti un teatrāli.

Bonds paraustīja plecus un pavērās pulkstenī. Seši un divdesmit piecas minū­tes. Viņš paskatījās apkārt. Viss jau bija sagatavots. Piepešas iedomas pamudināts, Bonds pabāza roku zem žaketes un izvilka no zamšādas maksts, kura karājās kreisajā padusē, automātisko 25. kalibra beretu. Tas bija pilnīgi jauns ierocis, ko M. viņam atsūtīja "par piemiņu" pēc iepriekšējā uz­devuma izpildes kopā ar zīmīti, kuru M. bi­ja uzrakstījis ar savu iecienīto zaļo tinti. Tajā bija teikts: 'Tas Jums var noderēt."

Bonds apgāja apkārt gultai, izņēma ap­tveri un izbēra tās saturu uz gultas pārklā­ja kopā ar lodi, kuru izkratīja no stobra. Viņš dažas reizes nospieda gaili, pārbaudī­dams tā atsperigumu, un notēmēja, it kā grasītos šaut. Pēc tam Bonds atvilka stob­ru, pārliecinājās, vai pie belzeņa nav sakrā­jušies putekļi, un pārvilka roku pār stobru līdz pašam tēmēklim. Tad Bonds atkal pie­lādēja aptveri, ielika to vietā, aizvēra droši­nātāju un ieslidināja ieroci atpakaļ zem ža­ketes.

Iezvanījās telefons.

- Jūsu mašīna ir piebraukusi, ser.

Bonds nolika klausuli. Tā, lūk! Operācija

bija sākusies. Viņš vēlreiz domīgi aizgāja līdz logam un bridi vērās ārā, pāri zaļo ko­ku galotnēm. Bonds sajuta kuņģī smeldzī­gu tukšumu, aplūkojot zaļos kokus Londo­nas vasaras tveicē. Bondu pārņēma spēja vientulība, iedomājoties lielo ēku Rīdžent- parkā. Šo cietoksni, kurā viņam tagad ļauts ieiet vienīgi galēja izmisuma brīdī, lai sauktu palīgā, un Bonds pilnīgi noteikti zi­nāja, ka to nedarīs.

Kāds klauvēja pie durvīm, un telpā ienā­ca izsūtāmais, kas bija ieradies pēc so­mām. Bonds kopā ar zēnu izgāja no numu­ra un devās projām pa gaiteni, domādams vairs tikai par to, kas gaida tā ceļa beigās, kurš pavērsies, tikko viņš būs izgājis pa viesnīcas "Riča" virpuļdurvīm.

Ietves malā stāvēja melns "Armstrong Siddeley Sapphire" limuzīns ar sarkanām firmas zīmēm.

- Vai jūs gribētu sēdēt priekšā? - apjau­tājās uniformā tērptais šoferis. Taču tas noteikti nebija laipns aicinājums. Abas Bonda somas un golfa nūjas nonāca aiz­mugures nodalijumā. Bonds ērti iekārtojās sēdeklī līdzās šoferim. Kad mašīna iegrie­zās Pikadilijā, Bonds nopētīja šofera seju. Tomēr saskatīt varēja tikai bargu, anonīmu profilu zem formas cepures. Acis sedza

melnas saulesbrilles. Ādas cimdos tērptās rokas lietpratīgi grozīja stūri un pārbīdīja sviras.

- Atslābinieties un baudiet braucienu, mister. - Viņam bija Bruklinas izruna. - Ne­centieties ar mani tērzēt! Tad es satraucos.

Bonds pasmaidija un neko neatbildēja. Viņš darīja, kā vēlēts. "Apmēram četrdes­mit gadu," viņš domāja, "svars - divpadsmit stounu*. Garums - piecas pēdas desmit collas. Pieredzējis braucējs. Lieliski pazīst Londonas satiksmi. Neož pēc taba­ku kas. Dārgas kurpes. Kārtīgi apģērbies. Ne mazāko bārdas rugāju. Radis skūties div- b reiz dienā ar elektrisko bārdas dzenamo ĻL" aparātu."

Nokļuvis uz apkārtceļa Lielās rietumu maģistrāles galā, šoferis nobrauca malā. Atvēris cimdu nodalījumu, viņš uzmanīgi izņēma sešas jaunas "Dunlop 65" bumbas, kas bija ietītas melnā iesaiņojamajā papīrā, ar neatlauztiem zīmogiem. Atstājis motoru darbojamies tukšgaitā, šoferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Bonds paraudzī­jās pār plecu un redzēja, ka vīrs atpogā vi­ņa golfa piederumu maisa kabatu un rūpī­gi, pa vienai, pievieno sešas jaunās citām bumbām - gan jau lietotām, gan nelieto­tām. Pēc tam, ne vārda nebildis, šoferis at­griezās priekšējā sēdekli, un brauciens tur­pinājās.

Londonas lidostā Bonds bezrūpīgi reģis­trēja biļeti, tad nopirka "Evening Stan­dard" - noliekot naudu, viņa roka pieskā­rās kādai pievilcīgai, ceļojuma kostīmā tērptai gaišmatei, kura dīki šķirstīja ilus­trēta žurnāla lapas, - un šofera pavadībā sekoja savai bagāžai uz muitas kontroles punktu.

- Vai te ir tikai jūsu personiskās mantas, ser?

-Jā.

- Un cik daudz angļu naudas ir jums lī­dzi, ser?

- Aptuveni trīs mārciņas un mazliet sud­raba. .

- Paldies, ser. - Ar zilu krītu uz visām trim somām tika uzskribelētas atzīmes, tad nesējs uzlika lielo somu un maisu ar golfa piederumiem uz ratiņiem.

- Ejiet turp, kur spīd dzeltenā gaisma, tur ir aizbraucējiem paredzētā zāle, - viņš paskaidroja, stumdams ratiņus uz iekrau­šanas platformas pusi.

Šoferis ironiski pamāja atvadu sveicienu. Aiz tumšajām saulesbrillēm pazibēja acis, un abu skatieni uz mirkli sastapās. Pavadī­tāja šaurās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

- Ar labvakaru, ser. Veiksmīgu ceļojumu!

- Paldies, draugs, - Bonds priecīgi atbil­dēja. Un apmierināts redzēja, ka tikko ma­nāmais smaidiņš nozūd no šofera sejas, kad vīrs pagriezās un ātri devās projām.

Bonds.paņēma mazāko somu, uzrādīja pasi patīkamam jauriajn \arietim ar svaigu sejas krāsu, kurš sameklēja pasažieru sa­rakstā viņa vārdu, un*saņēma atļauju ieiet uzgaidāmajā zālē. Piepeši Bonds turpat blakus izdzirda Tifānijas Keisas zemo balsi sakām: "Paldies!" patīkamajam jauneķlim ar svaigo seju, un pēc mirkļa arī viņa ienā­ca uzgaidāmajā zālē un izvēlējās vietu starp Bondu un durvīm. Bonds klusībā pa­smaidīja. Tieši tur būtu apsēdies viņš pats, ja sekotu cilvēkam, kurš varbūt lolo kādus slepenus nodomus.

Bonds atlocīja "Evening Standard" un pāri avīzes malai pārlaida nevērīgu skatie­nu pasažieriem.

Lidmašīnai vajadzētu būt gandrīz pilnai (kad Bonds pirka biļeti, vairs nebija palikusi brīva neviena guļvieta), un tagad viņš jutās atvieglots, jo starp četrdesmit gaidītāju sejām nemanīja nevienu pazīstamu. Daži angļi, di­vas parastas mūķenes, kuras - Bonds nodo­māja - vasarā laikam allaž lido pāri Atlanti­jas okeānam. Iespējams, ka uz Lurdu. Vairā­ki neizteiksmīgi amerikāņi - lielākoties dari- jumcilvēki. Divas mātes ar zīdaiņiem - lai pasažieriem nebūtu lemts gulēt. Un saujiņa nenosakāmas tautības eiropiešu. "Parastā publika," Bonds nolēma. Zinot, ka diviem no klātesošajiem - viņam pašam un Tifānijai Keisai - ir savi noslēpumi, nebija ne mazākā iemesla uzskatīt, ka arī kādam citam no šiem garlaicīgajiem ļautiņiem nevarētu būt uzticēti dīvaini uzdevumi.

Bonds sajuta, ka viņu kāds vēro, taču tie bija tikai nevērīgi skatieni, ko pūlim pārlai­da divi no tiem, kurus viņš bija noturējis par amerikāņu darījumcilvēkiem. Svešie novērsās, un viens no viņiem - vīrietis jau­neklīgu seju, bet pāragri nosirmojušiem matiem - kaut ko pateica otram, pēc tam abi piecēlās, paņēma savas kovboju cepu­res, kuras, neskatoties uz karsto vasaru, bija iesaiņotas ūdensnecaurlaidīgos apval­kos, un devās uz bāru. Bonds dzirdēja, ka viņi pasūta dubulto brendiju ar ūdeni, un otrais vīrs - bāls un tukls - izvilka no ka­batas tablešu pudelīti, izņēma vienu kap­sulu, ko norija kopā ar brendiju. 'Tablete pret vemšanu," Bonds uzminēja. 'Tas cil­vēks nepanes ceļošanu."

BOAC dispečere atradās netālu no Bon­da. Viņa runāja pa telefonu. "Droši vien sa­zinās ar lidojumu kontroles dienestu," Bonds nosprieda.

- Man atvadu zālē ir četrdesmit pasažie­ru, - dispečere teica, sagaidīja atbildi, tad nolika klausuli un paņēma mikrofonu.

"Atvadu zāle? Tas gan ir jautrs sākums lidojumam pāri okeānam!" Bonds nodomā­ja, un tad jau viņi visi soļoja pa asfaltēto ceļu un iekāpa lielajā boingā. Gaisā paceļo­ties eļļainiem dūmiem un metanola sma­kai, cits pēc cita sāka darboties motori. Ve­cākā stjuarte skaļruni paziņoja, ka nākamā nolaišanās būšot Šenonā, kur paredzēts ie­turēt pusdienas, un lidojumā paies stunda un piecdesmit minūtes, bet varenais div- klāju laineris lēni ripoja uz austrumu-rie- tumu skrejceļa pusi. Gaisa kuģis bremzējot nodrebēja, tad pilots no jauna pa vienam iedarbināja visus četrus motorus, palielinot apgriezienus, un Bonds pa logu noskatījās, kā tiek pārbaudīta fizelāža. Tad lielā lidma­šīna lēnām pagriezās uz rietošās saules pusi, spēji salecoties, kad tika atlaistas bremzes, un abpus skrejceļam nolika zāle. Uzņemdams ātrumu, "Monarhs" veica di­vas jūdzes pa asfaltu un pacēlās gaisā pret rietumiem, lai nonāktu uz kāda līdzīga skrejceļa otrā pasaules malā.

Bonds aizdedza cigareti un, paņēmis grā­matu, ērti iekārtojās savā krēslā, kad pēk­šņi viņam priekšā pa kreisi tika nolaista sēdekļa atzveltne. Tur sēdēja viens no ame­rikāņiem - resnis, kuram ap vēderu jopro­jām bija savilkta drošības josta. Vira seja bija zaļgana un nosvīdusi. Viņa rokas ner­vozi žņaudzīja pie krūtīm piespiesto portfe­li, un Bonds izlasīja vira uzvārdu vizītkartē, kas atradās ādas ietvarā pie roktura. Tur bija rakstīts: "Mr. V. Vinters." Un apakšā ar sarkanu tinti lieliem burtiem uzvilkts: "MANA ASINSGRUPA IR B."

"Nabaga vientiesis," Bonds nodomāja. "Viņš ir pārbijies. Viņš ir pārliecināts, ka lidmašīna nokritīs. Un cer, ka tiks izglābts, ja ļautiņi, kas izvilks viņu no atlūzām, ielies pareizās asinis. Zellim liekas, ka šī lidmašī­na ir vienīgi ar anonīmu, inertu masu pie­bāzta milzu caurule, ko notur gaisā saujiņa dzirksteļojošu aizdedzes sveču un kaut kādi vadu mudžekļi. Viņš netic tās spējām no­kļūt galā, nedz arī statistikai par šo visai drošo satiksmes līdzekli. Viņš ir pārbijies kā mazs bērns - pārbijies no trokšņa un iespē­jamā kritiena. Šis zellis pat baidās iet uz tu­aleti, jo ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad piecelsies no poda un nolaidīs kājas uz grī­das, viņš izkritīs tai cauri."

Pēkšņi kāds stāvs aizsedza rietošās saules starus, kas pārplūdināja salonu, un Bonds novērsās no rešņa, lai paskatītos augšup. Tā bija Tifānija Keisa. Viņa pagāja garām, ieda­ma uz kāpnītēm, kuras veda uz apakšklāja kokteiļu bāru, un nozuda. Bondam būtu gribējies viņai sekot. Viņš paraustīja plecus un gaidīja stjuarti ar ratiņiem, kokteiļu pa­plāti un šķīvjiem ar ikru un žāvēta laša mai­zītēm. Viņš atkal pievērsās grāmatai un izla- sija lappusi, taču nesaprata neviena paša vārda. Izmetis jauno dāmu no prāta, viņš sāka lasīt lappusi vēlreiz.

Bonds jau bija izlasījis ceturtdaļu grāma­tas, kad viņam aizkrita ausis, lidmašīnai sā­kot nolaisties - līdz Īrijas rietumkrastam bi­ja palikušas apmēram piecdesmit jūdzes. "Aizsprādzējiet drošības jostas! Nesmēķē­jiet!" Un tad jau varēja saskatīt Šenonas zaļ- ganbaltās prožektoru gaismas, sarkano un zeltaino laternu iezīmētās skrejceļu līnijas un spoži zilās ugunis uz zemes. Nosēdies starp tām, gaisa kuģis slīdēja uz izkāpšanas vietu. Pusdienās pasniedza bifšteku un šampanieti, pēc tam - tasi lieliskas karstas kafijas ar īru viskiju un puscollu biezu pu­tukrējuma kārtu. Tad varēja aplūkot graba­žas lidostas veikaliņos - "Irish Hom Rosa- ries", "Bog Oak Irish Harp" un "Brass Lep- rechauns", kur visas preces maksāja pusot­ru dolāru, un ieskatīties rēgainajā "Irish Musical Cottage", kur par četriem dolāriem varēja iegādāties ar kažokādām rotātus ne­novalkājamus tvīda apģērbus, smalkas īru lina salvetes un galdautus. Skaļrunī kāds vervelēja īriski, sasprast izdevās tikai vār­dus: "Britu … aviokorporācija" un "Ņujorka", pēc tam sekoja tulkojums angliski, atvadu skatiens uz Eiropu, un viņi atkal pacēlās piecpadsmit pēdu augstumā, kur lidz nāka­majai nolaišanās reizei vadīsies pēc radiobā- kas signāliem no kuģiem "Jig" un "Charlie", kuri vēroja laika apstākļus kaut kur Atlanti­jas okeāna vidū.

Bonds labi izgulējās un pamodās tikai tad, kad viņi jau tuvojās Jaunskotijas dien­vidu krastam. Viņš devās uz mazgāšanās telpu, noskuvās un noskaloja noslēgtajā salonā pavadītās nakts radīto sasmakuma garšu, tad atgriezās savā vietā, laipodams starp sēdekļu rindām ar aizmigušajiem pa­sažieriem, daži no kuriem bija savilkušies čokurā, citi - izstiepušies. Bonds, kā allaž, nopriecājās par rītausmu - saule, celda­mās augšup virs zemes malas, piepludināja salonu ar asinssarkanu gaismu.

Līdz ar rīta blāzmu lēni sāka attapties arī pārējie lidmašīnas pasažieri. Divpadsmit- tūkstoš pēdu zem viņiem varēja saskatīt mājas, kas atgādināja uz brūna paklāja iz­bērtus cukurgraudus. Lejā viss šķita sa­stindzis, tikai tieva dūmu grīste kā tārpiņš izlocījās virs braucoša vilciena, aiz zvejnie­ku laivas kādā līcī palika putu vērpete, kas līdzinājās baltai spalvai, no sīkas kā rotaļ­lieta mašīnītes hromētā motora pārsega uz­zibsnīja saules atspulgs, bet Bonds gandrīz varēja saredzēt mājās zem segām guļošus ļautiņus, kuri pamazām sāka staipīties un kustēties, un tur, kur mierīgajā rīta gaisā cēlās dūmu mākulīši, viņš bezmaz vai spē­ja saost kafijas smaržu virtuvēs.

Pienāca brokastlaiks, un tika piedāvāts mazliet dīvains cienasts, ko britu aviokorporā- cija dēvēja par "Angļu lauku mājas brokas­tīm". Vecākā stjuarte apstaigāja salonu, izda­līdama visiem ASV muitas deklarāciju veidla­pas - formu numur 6063, un Bonds izlasīja sīkiem burtiņiem nodrukāto piezīmi: "Ja ne­tiks deklarēti kādi priekšmeti vai būs sniegtas nepareizas ziņas… naudas sods vai apcietinā­jums, vai arī abi." Un priecīgi parakstīja melī­go apliecinājumu ailē "Personiskās mantas".

Pagāja trīs stundas, kuru laikā lidmašīna šķietami nekustīgi karājās gaisā kaut kur zemes vidienē, un tikai pa salona sienām slīdošie saules atspulgi, kuri lēnām pārvie­tojās par dažām collām, deva kādu apjaus­mu par virzību uz priekšu. Tad beidzot lejā parādījās plaši izpletušās Bostonas aprises un Ņūdžersijas ātrgaitas ceļu savijums, un Bondam aizkrita ausis - lidmašīna lēnām nolaidās bālganās dūmakas apņemtajā Ņu­jorkas piepilsētā. Atskanēja šņākoņa un nosmirdēja pēc insekticīda, spalgi nokau- cās pneimatisko bremžu hidraulika, nolai­dās riteņi, un lidmašīnas priekšgals tuvojās zemei, tad riepas saskārās ar skrejceļu, propelleri iekaukdamies sāka griezties atpa­kaļgaitā, lai samazinātu ātrumu, šķērsojot klajumu ar panīkušo zāli, līdz beidzot lid­mašīna sasniedza asfaltēto joslu. Ar klankšķi atvērās lūka, un viņi bija klāt.