Dimanti ir mūžīgi

17. nodala PATEICĪBA PAR DARBU

Aina lielajā spēļu zālē tagad jau bija cita. Tur bija daudz klusāk. Orķestris bija pro­jām, sieviešu bariņi tāpat. Pie galdiem ka­vējās vēl tikai daži spēlētāji. Pie ruletes gro­zījās divas trīs skaistas meitenes smalkās vakarkleitās, kurām vadība bija izsniegusi piecdesmit dolārus, lai viņas turpinātu spēlēt un galdi neliktos tukši. Un kāds ga­līgi piedzēries vīrs turējās pie starpsienas, kas atdalīja vienu galdu no otra, mēģinā­dams pierunāt spēļu kauliņus darboties vi­ņa labā.

Bija mainījies vēl kaut kas. Krupjē vietā pie vidējā blekdžeka galda vistuvāk bāram stāvēja Tifānija Keisa.

Tad tāds bija viņas darbs "Tiārā".

Tagad beidzot Bonds pamanīja, ka pie vi­siem blekdžeka galdiem krupjē vietās no­stājušās skaistas sievietes vienādos formas tērpos - īsos, pelēkos svārciņos ar platu, melnu, metāla apkalumiem rotātu jostu un pelēkās blūzēs ar melnu kakla lakatiņu. Katrai uz muguras melnā aukliņā karājās pelēks sombrero, bet kājas bija tērptas miesaskrāsas neilona zeķēs un melnos puszābaciņos.

Bonds atkal ieskatījās pulkstenī un sāka lēnām virzīties iekšā zālē. Tātad tā būs Ti­fānija, kurai nāksies blēdīties, lai viņš vin­nētu piectūkstoš dolāru. Protams, patlaban ir vispiemērotākais bridis - viņa tikko iesā­kusi darbu, bet "Platīna zālē" turpinās sla­venu rēvijas mākslinieku priekšnesumi. Pie galda viņi būs divatā. Nekādu liecinieku, ja gadījumā Tifānijai nāktos izvilkt kādu kār­ti no kavas apakšas.

Tieši piecas minūtes pēc desmitiem Bonds bez minstināšanās piegāja pie vidējā galda un apsēdās preti Tifānijai.

- Labvakar! - viņš sacīja.

- Sveicināti! - Tifānija viņam pieklājīgi, tikko jaušami uzsmaidīja.

- Kāda ir vislielākā likme?

- Tūkstotis.

Bonds pastūma desmit simtdolāru zīmes pāri līnijai, bet zāles uzraugs paspēra da­žus soļus uz priekšu un nostājās līdzās Ti­fānijai Keisai. Viņš neveltīja Bondam pat ne acumirklīgu skatienu.

- Varbūt puisis gribēs jaunu kavu, mis Tifānij, - viņš ierunājās. Un pasniedza viņai neatplēstu paciņu.

Jaunā sieviete noplēsa iesaiņojumu un atdeva uzraugam lietotās kārtis.

Uzraugs palika stāvam mazliet tālāk un likās zaudējis interesi par notiekošo.

Tifānija paņēma kārtis ar plūstošu, ie­rastu kustību, sajauca un sadalīja divās daļās, ko nolika uz galda, šķietami nevai­nojami izpildījusi visas pienācīgās darbī­bas. Taču Bonds pamanīja, ka abas kavas puses nav sabīdītas gluži kopā, un tad, kad jaunā sieviete paņēma kārtis no galda un it kā nevainīgi pāijauca, patiesībā kava pali­ka sākotnējā kārtībā. Viņa atkārtoja šo ma­nevru vēlreiz - un tad kavu nolika Bondam priekšā pārcelšanai. Bonds pārcēla kārtis un atzinīgi noskatījās, kā Tifānija ar vienu roku veikli izdarīja grūtu manipulāciju, anulēdama izmaiņas un atlikdama nocelto daļu atpakaļ vietā - tā bija bīstamākā ro­kāde kāršu blēdībās.

Un tā "jaunā" kava bija sagatavota spē­lei - un tas viss tikai parastās rutīnas jau­tājums - kā panākt, lai kārtis savietotos tā­dā pašā kārtībā, kādā atradās iesaiņojumā. Tas bija izdarīts nevainojami, un Bonds ar apbrīnu aplūkoja jaunās sievietes rokas.

Pēc tam viņš ieskatījās Tifānijas pelēka­jās acīs. Vai tajās neuzšķīlās sazvērniecis­ka dzirksts, uzjautrinājuma mirdzums par šo savādo spēli, ko abi spēlēja pie šaurā, zaļi tapsētā galda?

Viņa iedalīja divas kārtis Bondam un di­vas - sev. Piepeši Bonds apjēdza, ka viņam tagad jābūt īpaši uzmanīgam. Jāspēlē tieši pēc noteikumiem, citādi arī veikli sagatavo­tā kava neko nepalīdzēs.

Pie galda karājās plakāts ar uzrakstu: "Krupjē jāņem pie sešpadsmit un jāapstā­jas pie septiņpadsmit." Viņam, protams, tiks iedalītas kārtis, kuras nodrošina lai­mestu, tomēr - gadījumam, ja uzrastos vēl kāds spēlētājs vai padomdevējs, - visai no­risei jāizskatās pēc nejaušību virknes, ne­vis blēdības, piemēram, ikreiz iedalot viņam divdesmit vienu punktu, bet sev - ti­kai septiņpadsmit.

Bonds aplūkoja abas savas kārtis. Kalps un desmitnieks. Viņš pavērās augšup uz Tifāniju un pašūpoja galvu. Viņa parādīja sešpadsmit punktus un pacēla kārti. Tas bija kungs. Tifānijai līdzās atradās silīte ar sudraba dolāriem un žetoniem divdesmit dolāru vērtībā, taču uzraugs ātri tuvojās vi­ņai un iedeva žetonu tūkstoš dolāru vērtī­bā. Tifānija to paņēma un pastūma Bon­dam. Viņš uzlika žetonu uz līnijas, bet sa­vas desmit banknotes iebāza kabatā. Tifā­nija atkal iedeva viņam divas kārtis, patu­rēdama divas arī sev. Bondam tika septiņ­padsmit punkti, un viņš atkal pakratīja galvu. Tifānijai bija divpadsmit punkti, viņa pieņēma klāt trīs, pēc tam - deviņus punk­tus. Divdesmit četri. Vēl viens zaudējums. Uzraugs atkal pienesa žetonu. Bonds iebā­za to kabatā, atstādams uz galda iepriek­šējo likmi. Šajā reizē viņam bija deviņpa­dsmit punkti, bet Tifānijai - septiņpadsmit, un, pakļaujoties noteikumiem, viņai vaja­dzēja apstāties. Bonda kabatā nonāca vēl viens žetons.

Tad atvērās lielās durvis tālākajā telpas galā, un pa tām spēļu zālē ieplūda cilvēku straume - priekšnesumi bija galā. Drīz vien šie ļaudis pulcēsies ap galdiem. Šī viņam bija pēdējā tūre. Pēc tās viņam nāksies aiz­iet un atstāt Tifāniju. Viņa nepacietīgi uz­lūkoja Bondu. Viņš pacēla abas iedalītās kārtis. Divdesmit punkti. Ari Tifānijai bija divi desmitnieki. Bonds pasmaidīja par tik izsmalcinātu spēli. Viņa ātri iedalīja Bon­dam vēl divas kārtis un sev tāpat. Tieši tajā brīdī pie galda pienāca vēl trīs spēlētāji un uzrausās uz augstajiem krēsliem. Bondam bija deviņpadsmit punktu, Tifānijai - seš­padsmit.

Un tad viss bija galā. Uzraugs pat nepa- pūlējās pasniegt jaunajai sievietei ceturto žetonu, bet pasvieda to tieši Bondam ar tā­du izteiksmi sejā, ko varēja noturēt par ņir­dzīgu smīnu.

- Jē-ē-zus! - noelsās viens no jaunpienā­kušajiem spēlētājiem, kad Bonds iebāza vinnestu kabatā un piecēlās.

- Pateicos! - Bonds noteica. - Jūs lieliski dalījāt.

- Vareni! - iestarpināja tas pats spēlē­tājs, kurš jau bija runājis.

Tifānija Keisa cieši uzlūkoja Bondu.

- Vienmēr laipni, - viņa attrauca. Abu skatieni uz īsu mirkli satikās, tad jaunā sieviete pievērsās kārtīm un, rūpīgi sajau­kusi, pasniedza vienam no jaunpienākuša­jiem spēlētājiem, lai pārceļ.

Bonds pagrieza galdam muguru un ap­meta loku pa zāli, domādams par Tifāniju un reizumis uzlūkodams viņas valdonīgo, mazo stāvu šajā uzbudinošajā vesterna sti­la tērpā. Citiem droši vien jaunā sieviete li­kās tikpat pievilcīga kā Bondam, jo jau pēc mirkļa pie viņas galda sēdēja astoņi vīrieši un vēl citi stāvēja un skatījās.

Bonds juta piepešu greizsirdības uzplū­du. Viņš piegāja pie bāra un pasūtīja viski­ju ar slaveno ūdeni, lai apslacītu laimētos piecus tūkstošus dolāru.

Bārmenis pasniedza Bondam aizkorķētu pudeli un nolika to līdzās glāzei ar "Old Grandad".

- No kurienes jūs to saņemat? - Bonds pajautāja, atcerējies Fēliksa Leitera stāstī­to.

- No Boulderas dambja viņas puses, - bār­menis nopietni skaidroja, - to ved ar kra­vas mašīnu, kura ierodas katru dienu. Neraizējieties, - viņš piemetināja, - tas ir īsts.

Bonds uzmeta uz bāra letes sudraba do­lāru.

- Esmu drošs, ka tas ir īsts, - viņš tikpat nopietni pavēstija. - Atlikumu varat patu­rēt.

Nostājies ar muguru pret bāru, Bonds ar glāzi rokā apsvēra nākamo gājienu. Tagad viņš bija saņēmis visu solīto summu, un Greizais Trī bija piekodinājis neatgriezties pie spēļu galdiem.

Bonds iztukšoja glāzi un devās pāri zālei pie tuvākā ruletes galda. Te bija tikai daži spēlētāji, likmes - nelielas.

- Kāda ir vislielākā likme? - viņš pavai­cāja krupjē - pavecākam virām ar nedzivu skatienu, kurš tajā bridi izņēma no rata zi­loņkaula bumbiņu.

- Pieci tūkstoši, - virs vienaldzīgi atteica.

Bonds, izvilcis no kabatas četrus žetonus

un desmit simtdolāru zīmes, nolika to visu uz galda.

- Uz sarkano.

Krupē izslējās taisnāk un iesānis uzlūkoja Bondu. Viņš aizstūma žetonus uz sarkanā laukuma, bet naudas zīmes ielika skaitāmajā mašīnā turpat uz galda, paņēma piekto žeto­nu no kastes un aizbīdīja pie citiem. Bonds redzēja, kā zem galda dreb viņa ceļgals. Uz­raugs bija pamanījis sarosīšanos un tuvojās galdam, tiklīdz krupjē iedarbināja ratu.

Bonds paņēma cigareti un aizsmēķēja. Viņa roka nedrebēja. Tā gan bija brīnišķīga sajūta - būt brīvam - beidzot viņam izde­vies atņemt šiem ļaudīm iniciatīvu. Bonds zināja, ka vinnēs. Un tikpat kā neskatījās uz ratu, kas palēnināja gaitu. Mazā ziloņ­kaula bumbiņa grabēdama ieripoja tai pa­redzētajā gropē.

- Trīsdesmit seši. Sarkanais. Pāris.

Vīrs sagrāba zaudētos žetonus un sudra­ba dolārus un aizstūma naudu vinnētā­jiem. Tad izņēma no kastes plānu žetonu - tik lielu kā lūgšanu grāmatiņa - un klusi nolika to uz galda pretī Bondam.

- Uz melno, - Bonds izrīkoja. Vīrs aizstū­ma piectūkstoš dolāru vērto žetonu uz mel­no laukumu un aizvāca no sarkanā Bonda agrāko likmi.

Ap galdu iedūcās satrauktas spēlētāju balsis. Daži pienāca no citiem galdiem un nostājās paskatīties. Bonds juta šo ļautiņu ziņkāros skatienus, bet pats tikai pavērās pāri galdam tieši acīs uzraugam. Tās bija naidīgas kā odzei un tomēr it kā izbijušās.

Bonds mierinoši uzsmaidīja viņam, kad rats sāka griezties un mazā bumbiņa devās savā ceļā.

- Septiņpadsmit. Melnais. Nepāris, - pa­ziņoja krupjē. Pūlis skaļi nopūtās, un alka­tīgi skatieni pavadīja lielo, plāno žetonu, kas tika izņemts no kastes un novietots pretī Bondam.

"Vajadzētu uzspēlēt vēlreiz," Bonds do­māja. "Taču ne šajā reizē."

- Atturos, - viņš sacīja krupjē. Vīrs uzlū­koja Bondu un aizšķūrēja viņam pienāko­šos likmi.

Nostājies blakus uzraugam, kāds vīrs pē­tīja Bondu ar spožām, aukstām acīm, kas atgādināja fotoaparāta objektīvus. Viņš ze­lēja resnu cigāru, kurš bija pavērsts pret Bondu gluži kā šaušanai sagatavots iero­cis. Vīra lielais, stūrainais augums, iespī­lēts naktszilā smokingā, bija gluži nekus­tīgs, tomēr izstaroja tādu kā saspringtu mieru. Tas bija tīģeris, kas vēro ēzeli ar sa­pītām kājām un vienlaicīgi sajūt tuvoja­mies briesmas. Vira ziloņkaula bālajā sejā varēja saskatīt nepārprotamu līdzību ar Londonā mītošā brāļa vaibstiem - tādas pašas taisnas, dusmīgi savilktas, melnas uzacis, tādi paši īsi, ezītī apcirpti, cieti kā stieples mati, tāds pats uz priekšu izvirzīts žoklis, kas liecina par nežēlību.

Ruletes rats atkal iedūcās, un divi acu pāri tam nenovērsdamies sekoja.

Bumbiņa iekrita vienā no diviem zaļajiem nodalījumiem, un Bonda sirds salēcās priekā par savu veiksmi, laikus izvairoties no zaudējuma.

- Dubultnulle! - krupjē sacīja, nošķūrē­dams no galda visas likmes.

'Tagad varētu izspēlēt vēl pēdējo tūri," Bonds nosprieda, "un doties projām ar div­desmit tūkstošiem dolāru no Spengu krā­jumiem." Bonds uzlūkoja savu darba dēvē­ju. Abi fotoobjektīvi un cigārs joprojām mērķēja uz viņu, bet bālā seja palika tukša un neizteiksmīga.

- Uz sarkano! - Bonds pastūma uz krup­jē pusi piectūkstoš dolāru vērto žetonu un noraudzījās, kā tas aizslīd pa galdu.

"Vai šis pēdējais gājiens izdosies, vai arī cilvēks vēlētos pārāk daudz, prasīdams no laimes rata kaut ko tādu? Nē," Bonds visai pārliecināti nolēma. "Nebūt ne."

- Pieci. Sarkans. Nepāris, - krupjē pa­klausīgi paziņoja.

- Es beidzu, - Bonds noteica. - Paldies par darbu.

- Nāciet vēl, - krupjē vienaldzīgi atbildē­ja.

Bonds iebaza roku žaketes kabata, kura atradās žetoni, un, plecus izriezis, sprau­cās ārā no pūļa, lai dotos taisni pāri lielajai zālei pie kasiera galda.

- Trīs banknotes piectūkstoš dolāru vēr­tībā un piecas tūkstoša vērtībā, - viņš sacī­ja vīram, kas sēdēja aiz restotā lodziņa ar zaļu acu aizsegu, kas aizēnoja skatienu. Kasieris paņēma žetonus un noskaitīja naudaszīmes. Bonds ielika tās kabatā un piegāja pie letes.

- Vienu gaisa pasta aploksni, lūdzu! - viņš teica. Tad piegāja pie tuvākā galda, kas stāvēja pie sienas, apsēdās un, ielicis trīs lielās naudaszīmes aploksnē, uzrakstīja adresi: "Personīgi. Izpilddirektoram. "Uni­versālais Eksports" Rīdžentparkā, Londo­nā, Anglijā." Pie letes nopircis markas, Bonds iemeta aploksni pastkastes spraugā zem uzraksta "ASV pasts", cerēdams, ka tur - amerikāņiem bezmaz vai svētākajā vietā - nauda būs drošībā.

Bonds paskatījās pulkstenī. Bija bez pie­cām minūtēm divpadsmit. Viņš vēl pēdējo­reiz ieskatījās lielajā zālē un pamanīja, ka

Tifānijas Keisas vietu pie kāršu galda ieņē­mis cits krupjē, bet no Spenga vairs nav ne ziņas, ne miņas. Pēc tam Bonds izgāja pa stiklotajām durvīm karstajā, smacīgajā naktī, šķērsoja zālāju, iesteidzās ēkā, kas saucās "Tirkīzs", nozuda savā numurā un aizslēdza durvis.