Dimanti ir mūžīgi

15. nodala GALVENĀ IELA

Lidmašīna apmeta plašu loku virs zilgi mirdzošā Klusā okeāna, pariņķoja virs Ho­livudas un uzņēma augstumu, lai bez pū­lēm pārlidotu augstākajai zeltainajai Sjer- ras kalnu klintij.

Gar Bonda acīm aizzibēja nebeidzamas, jūdzēm garas avēnijas ar palmām gar ma­lām, kur greznu namu priekšā smaragdza­ļu zālāju vidū bez mitas griezās rasinātāji, izpletušās lidaparātu ražotnes, filmu studi­ju paviljoni ar košu dekorāciju jūkli - tur bija veselas ielas, vesternu uzņemšanai pa­redzēti rančo un tāda kā neliela sacīkšu trase, uz sauszemes stāvēja četrmastu šo­neris dabiskā lielumā, - un tad lidmašīna jau pacēlās virs kalniem, šķērsodama tos, bet pēc tam slīdēdama virs bezgalīgā, sar­kanā tuksneša, kas sākas tūlīt aiz Losan- dželosas.

Viņi turpināja ceļu pāri Bārstovai, kur krustojās šosejas, un viena no tām veda uz Santafē - caur tuksnesi, kas pletās pa visu Kolorādo plakankalni. Labajā pusē to noro­bežoja Kaliko kalni, kuri reiz bija svarīgā­kais boraka ieguves centrs pasaulē. Pa kreisi tālumā iezīmējās kauliem piebārstītie Nāves ielejas klajumi. Tad atkal parādījās kalni ar tādām kā asins švīkām - gluži kā bojāti, apdrupuši zobi ar sarkanām, asiņo­jošām smaganām. Pazibēja arī zaļš plan­kums šajā vēju izpūstajā ainavā, kura at­gādināja skatu uz Marsa, un tad lidmašīna lēnām sāka samazināt augstumu. Parādī­jās uzraksts: "Lūdzu, aizsprādzējiet drošī­bas jostas un nodzēsiet cigaretes!"

Tveice iesitās Bondam sejā kā dūre, viņš nosvīda, pārvarot piecdesmit jardu attālu­mu no vēsās lidmašīnas līdz atviegloju­mam, ko sniedza lidostas ēkas gaisa kondi­cionētāji. Stikla durvis šņākdamas atvērās, kolīdz viņš tuvojās - tās vadīja fotoelemen­ta redzīgā acs -, un atkal lēnām aizvērās viņam aiz muguras. Tepat bija arī spēļu automāti - veseli četri - tieši ceļā. Likās tik saprotami izvilkt sīknaudu un paraut rok­turus, bet pēc tam noskatīties, kā virpuļo citroni, apelsīni, ķirši un zvaniņi - ari līdzī­gi augļiem. Griežas šķindēdami līdz beigu klikšķim un klusai, metāliskai nopūtai. Pieci centi, desmit centi, ceturtdaļdolārs. Bonds izmēģināja visus automātus pēc kārtas, un tikai vienu reizi automāts ar re­zultātu - divi ķirši un viens zvaniņauglis - izklepoja trīs monētas pret to vienu, ar ku­ru viņš bija sācis spēli.

Tikko Bonds bija atkāpies no automā­tiem un kopā ar pusduci citu pasažieru nostājies pie izejas, gaidīdams bagāžu, viņš pamainīja uzrakstu virs kāda paliela auto­māta, kurš visdrīzāk varēja būt paredzēts ledus ūdenim. Taču uzraksts vēstīja: "SKĀ­BEKĻA BĀRS". Viņš devās turp un izlasīja pārējo tekstu: "IEELPOJIET TĪRU SKĀBEK­LI! VESELĪGS UN NEKAITĪGS! ĀTRAI PAŠ­SAJŪTAS UZLABOŠANAI. NOVĒRSĪS PĀR­MĒRĪBU SEKAS, MIEGAINĪBU, NOGURU­MU, NERVOZITĀTI UN DAUDZUS TAMLĪ­DZĪGUS SIMPTOMUS."

Bonds paklausīgi iebāza spraugā ceturt- daiļdolāru un noliecās uz priekšu - tā, lai de­guns un mute iekļautos platajā, melnajā gu­mijas iemutī. Viņš nospieda pogu un, kā bija norādīts instrukcijā, vienu minūti lēni ieel­poja un izelpoja. Sajūta bija tāda, kā ievelkot plaušās sailtu gaisu bez garšas un smairžas. Kad minūte bija pagājusi, mašīnā kaut kas noklikšķēja, un Bonds atlieca muguru. Viņš neko nejuta, tikai viegli reiba galva. Vēlāk Bondam iešāvās prātā, ka tieši šajā mirklī vi­ņu bija uzlūkojis kāds vīrs, kuram padusē bija iežmiegts ādas maciņš, kādos parasti at­rodas skūšanās piederumi. Bonds viņam bi­ja bezrūpigi un ironiski uzsmaidījis.

Vīrs īsi pasmaidīja pretī, pēc taim novērsās.

Skaļrunī atskanēja paziņojums - pasa­žieri tika lūgti saņemt bagāžu. Bonds, pa­ņēmis savu ceļasomu, izspraucās pa vir- puļdurvīm, nokļūdams karsti nokaitušās dienvidu saules skavās.

- Vai jūs uz "Tiāru"? - noprasīja kāda balss. Tās īpašnieks bija plecīgs virs ar lie­lām, brūnām acīm un tiešu skatienu. Vēr­damies Bondam sejā no šofera naģenes apakšas, viņš šautin izšāva šo jautājumu. Vīra platajā mutē rēgojās koka zobu bak­stāmais.

-Jā.

- Labi. Tad ejam. - Tā kā vīrs nepiedāvā­jās paņemt Bonda ceļasomu, viņš pats to pacēla un sekoja šoferim uz elegantu šev- roletu, ko izdaiļoja pie kailas sievietes fi­gūriņas piestiprināts talismans - jenota as­te. Bonds iemeta somu aizmugures sēdeklī un ierausās tur ari pats.

Mašīna sāka ripot prom no lidostas un izbrauca alejā. Tā šķērsoja šoseju un no­griezās pa kreisi. Pārējās mašīnas traucās viņiem garām. Bonda šoferis turējās ceļa iekšmalā, stūrēdams lēnām un nosvērti. Bonds pamanīja, ka vīrs viņu pēti atpa- kaļskata spogulī. Viņš lūkojās pēc plāksnī­tes ar šofera vārdu. Un izlasīja: "Ernests Kareo, nr. 2584". Turpat bija ari fotogrāfi­ja - tajā attēlotā vīra acis tikpat stingri un pētoši raudzījās Bondā.

Taksometrā oda pēc cigāru dūmiem, un Bonds nospieda pogu, lai iedarbinātu loga atvēršanas mehānismu. Taču gaisa straume atgādināja dvesmu no nokaitušas krāsns mutes, tāpēc nācās logu tūlīt atkal aizvērt.

Šoferis pavērās atpakaļ.

- Tā nevajag rīkoties, mister Bond, - viņš draudzīgā balsi aizrādīja. - Auto darbojas gaisa kondicionētājs. Lai gan dažkārt tā ne­šķiet, tomēr te iekšā ir labāk nekā ārā.

- Paldies, - Bonds pateicās. Un pajautā­ja: - Kā rādās, tad jūs esat Fēliksa Leitera draugs?

- Tā gan, - šoferis pār plecu attrauca. - Jauks cilvēks. Viņš piekodināja, lai es jūs uzmanu. Priecāšos, ja man izdosies jums kaut kā palīdzēt, kamēr būsiet šeit. Vai ilgi paliksiet?

- Vēl nezinu, - Bonds atbildēja. - Varbūt dažas dienas.

- Es jums kaut ko pateikšu, - šoferis sa­cīja. - Nedomājiet, ka cenšos jūs pie­šmaukt. Ja mums kāds darbiņš veicams kopā un ja jūs varat samaksāt, labāk no­īrēt taksometru uz visu dienu. Par piecdes­mit dolāriem. Arī man jāpelna iztika. Tur­klāt tāda rīcība iedvestu cieņu viesnīcas šveicariem un kalpotājiem. Un citādi es ne­tieku gudrs, kā varētu būt jūsu tuvumā. Ja slaistīšos te apkārt, pusi dienas gaidīdams tieši jūs, tie zeļļi nojautīs kaut ko nelāgu. Lielākoties tie gangsteri no spēļu namu ie­las mēdz būt visai aizdomīgi.

- Neko labāku nebūtu iespējams izdo­māt! - Bondam šis vīrs bija iepaticies uz­reiz, viņš tam uzticējās. - Esam vienojušies.

- Tas labi. - Šoferis kļuva vaļsirdīgs. - Jā, redziet, mister Bond, šejienes ļautiņiem nepatīk nekas tāds, kas ir atšķirīgs no ie­rastā. Kad es jums saku! Viņi ir aizdomu pilni, es gribēju sacīt. Jūs nepavisam neat­gādināt tūristu, kas ieradies, lai te zaudē­tu kādu naudas kušķi, un viņu deguni tū­līt saož briesmas. Spriediet pats! Jebkurš pamanīs, ka esat anglis, jau pirms tam, kad sāksiet runāt. Arī drēbes un viss cits norāda uz to pašu. Tā, un kas anglim te darāms? No kādiem ļaudīm šis anglis ir? Izskatās pēc ašā zēna. Vajadzētu uz viņu labāk apskatīties. - Šoferis atkal pagriezās atpakaļ. - Vai ievērojāt to tipu, kurš lidos­tā klīda apkārt ar skūšanās piederumu maciņu padusē?

Bonds atcerējās vīrieti, kurš bija vērojis viņu pie skābekļa bāra.

- Jā, pamanīju gan, - viņš atteica un tad apjauta, cik bezrūpīgu pašu bija padarījis skābeklis.

- Varu likt galvu ķīlā, ka tas zellis patla­ban apskata jūsu fotouzņēmumus, - šofe­ris aizrādīja. - Maciņā bija sešpadsmit mili­metru kamera. Tikai jāpavelk vaļā rāvējslē­dzējs un jānospiež slēdzis. Viņš noknipsēja no piecdesmit pēdu attāluma. Gan pret­skatā, gan sānskatā. Jau šopēcpusdien fo­togrāfijas atradīsies Policijas pārvaldē kopā ar to priekšmetu sarakstu, kas atradās jū­su somā. Lai veiktu pārbaudi, vai neesat meklēšanā par kādu noziegumu. Neizska­tās, ka jums somā būtu ierocis. Tas var būt pleca maksti. Ja tā ir, tad spēļu namos jūsu tuvumā aizvien atradīsies kāds vīrs ar ieroci. Šovakar pat tiks dots tāds rīkojums. Labāk sargieties no visiem zeļļiem, kuriem būs mugurā žaketes. Šeit neviens tās ne­velk, ja nav jāslēpj artilērija.

- Labi, paldies, - Bonds atbildēja, nikno­damies pats uz sevi. - Man vajadzēja būt daudz piesardzīgākam. Izskatās, ka šeit viss ir labi noorganizēts.

Šoferis piekrītoši kaut ko norūca un stū­rēja tālāk klusēdams.

Viņi palēnām tuvojās galvenajai ielai. Tuksnesīgajā ainavā abpus ceļam, kurā ti­kai reizumis bija pazibējuši lieli plakāti ar viesnīcu reklāmām, tagad sāka parādīties benzīntanki un moteļi. Mašīna pabrauca garām motelim, pie kura bija uzbūvēts peldbaseins ar caurspīdīgām stikla sienām. Kad viņi atradās blakus baseinam, koši za­ļajā ūdenī ienira meitene, un viņas augums tajā sacēla veselu burbulīšu mākoni. Drīz priekšā parādījās degvielas uzpildes stacija ar elegantu ceļmalas restorānu, kas saucās "Benzīnnīca". Plakāts vēstīja: "Atsvaidzinie- ties šeit! Iebaudiet karstmaizītes ar cīsi­ņiem! Reaktīvos un atomburgerus! Ledus- aukstus dzērienus!" Vairākas mašīnas jau bija piestājušas, tajās sēdošos apkalpoja divdaļīgos peldkostīmos un augstpapēžu kurpēs ģērbušās viesmīles.

Lielā sešu joslu šoseja iestiepās košu, krāsainu zīmju un izkārtņu mežā, kas vir­moja karstuma viļņu ezerā. Diena mirdzēja tik tveicīga kā ugunīgs opāls. Uzblīdusi saule sūtīja dedzinošos starus lejup, tie krita taisni uz sakarsušā betona, bet ēnas nebija nekur - ja nu vienīgi zem dažām pal­mām, kuras auga šur tur apstādījumos pie moteļiem. Pretimbraucošo mašīnu vējstikli un hromētās daļas šķīla tik daudz atspīdu­mu, ka tie atgādināja automātu kārtas, ne­mitīgi žilbinot Bondam acis. Viņa krekls jau kļuva slapjš un lipa pie ādas.

- Te sākas vissvarīgākā iela, - šoferis sa­cīja. - Skaidrs?

- Skaidrs, - Bonds attrauca.

- Pa labi no jums atrodas "Flamingo", - stāstīja Ernijs Kareo, kad abi brauca ga­rām zemai, modernai viesnīcai ar milzīgu neona torni, kurš patlaban nebija apgais­mots. - Tūkstoš deviņsimt četrdesmit ses­tajā gadā to uzcēla Bagsijs Sīgels. Kādu dienu viņš ieradās Vegasā no piekrastes, lai visu izpētītu. Ar lielu naudu, kuru vaja­dzēja kaut kur ieguldīt. Vegasa bija lielo gangsteru iekārota vieta. Tā bija atklāta pilsēta. Ar azartspēlēm. Likumīgām meitu- mājām. Jauks pamats darījumiem. Nevaja­dzēja ilgu laiku, lai Bagsijs to apjēgtu. Viņš saskatīja milzu iespējas.

Bonds pasmējās par šo daudznozīmīgo teicienu.

- Jā, ser, - šoferis turpināja. - Bagsijs pamanija izdevību un steidzās to izmantot. Palika šeit līdz četrdesmit septītajam ga­dam, kad viņa galvā tika iešautas tik dau­dzas lodes, ka policistiem tā arī neizdevās visas atrast. Un te ir "Smilts". Šo namu di­binājis kāds, kam nav trūcis netīras nau­das. Es nezinu, kas viņš tāds ir. Nams tapa pirms dažiem gadiem. Šo zeļļu priekšgalā bija kāds Džeks Intraters. Agrāk viņš esot Ņujorkā bijis policists. Varbūt jūs esat par viņu kaut ko dzirdējis?

- Laikam gan neesmu, - Bonds atbildēja.

- Jā-ā, un tā tur ir Vilbera Klārka "Tuk­sneša mājvieta". Bet nauda tās ierīkošanai esot nākusi no vecā Klīvlendas-Cincinati grupējuma. Tur tā atkritumu kaudzei līdzī­gā celtne ar gludo dzelzs izkārtni ir "Sahā- ra". Jaunākā spēļu elle. īpašnieki oficiāli ir daži sīki spēlmanīši no Oregonas. Dīvaini gan. Atklāšanas vakarā esot zaudējuši piec­desmit tūkstošus dolāru! Vai tas liekas ti­cami? Uz šejieni, lai izspēlētu kādu spēli, nāk visi lielie dūži, kuriem kabatas pilnas ar dolāriem. Cik es noprotu, veiksmīgos va­karos nauda ripo skanēdama. Te ir tāds vietējais paradums - atklāšanas dienā ap­meklēt sāncenša spēļu namu, lai paskatī­tos, kā iet. Tā kā ar kārtim neko nevar sa­runāt, gadās, ka sāncensis aiziet ar piec­desmit tūkstošu lielu vinnestu. Palaikam par to smejas visa pilsēta. Un tur, - vīrs norādīja pa kreisi, kur neona gaismas vei­doja pilnos auļos traucošas divdesmit pē­das augstas ores attēlu, - tā ir "Pēdējā Ro­beža". Tāds Mežonīgo Rietumu pilsētiņas atdarinājums. Taču to ir vērts redzēt. Tur pāri ir "Pērkoņputns", bet otrā pusē - "Ti- āra". Švītīgākā spēļu elle visā Vegasā. Cik noprotu, jūs jau zināt par misteru Spengu un viņa zeļļiem? - Šoferis samazināja ātru­mu un apturēja mašīnu pretī Spengu vies­nīcai, kuras jumtu rotāja hercoga kronis ar maziem briljantiem līdzīgām lampiņām, ku­ras iedegās un dzisa, tomēr zaudēdamas sacensībā ar dedzinošo sauli un atspul­giem no šosejas.

- Jā, galvenais man ir zināms, - Bonds atbildēja. - Taču mīļuprāt izdibinātu kaut ko vairāk, ja jums labpatiktu papildināt. Un ko tagad?

- Darīsim to, ko teiksiet, mister.

Bonds pēkšņi juta, ka šīs ielas spokai­nais spožums viņam apriebies. Gribējās ti­kai ieiet pa durvīm un paglābties no kar­stuma, paēst pusdienas, izpeldēties basei­nā un līdz vakaram ne par ko nedomāt. Viņš tā arī pateica.

- Lai notiek, - Kareo attrauca. - Man jau likās, ka pirmajā vakarā jūs nekārosiet pēc lieliem sarežģījumiem. Neņemiet neko galvā un izturieties brīvi! Ja jums Vegasā darāms kāds darbiņš, tad labāk nogaidīt, kamēr bū­siet visu iepazinis. Paskatieties, kā tiek spē­lēts, draugs. - Šoferis ieķiķinājās. - Vai jums ir gadījies dzirdēt, ka Indijā esot tādi Aiz­mirstības torņi? Stāsta, ka tos, kurus atstāj tur augšā, maitasputni apkremt līdz kauliem divdesmit minūtēs. "Tiārā" to izdara mazliet ilgākā laikā. Ja nu vienīgi citi grupējumi rei­zēm traucē. - Šoferis samazināja automašī­nas ātrumu. - Vienmēr viens un tas pats, - Ernijs turpināja, vērodams satiksmes plūs­mu atpakaļskata spogulī. - Viens zellis reiz aizbrauca no Vegasas ar simts tūkstošiem kabatā. - Viņš apklusa, gaidīdams iespēju šķērsot aleju. - Tikai viena nianse - kad šis puisis sāka spēlēt, viņam bija pusmiljons.

Mašīna apmeta pusloku un pieripoja pie sārti krāsotas ēkas kolonnām rotātā ieejas portāla ar platām, stiklotām durvīm. Mašī­nas durvis atvēra debeszilā uniformā tēr­pies šveicars, tūlīt sniegdamies pēc Bonda somas. Bonds izkāpa biezajā tveicē.

Ar plecu atgrūzdams stiklotās durvis, viņš dzirdēja Erniju Kareo sakām šveicaram:

- Tas anglis nav pie pilna prāta! Viņš mani nolīga par piecdesmit dolāriem dienā! Vai tu esi kaut ko tādu redzējis?

Tad durvis aiz Bonda aizcirtās, un viņu kā vēss skūpsts sagaidīja patīkami auksts gaiss, aicinot tālāk šajā spožajā pilī, kas piederēja vīram, ko sauca Serafimo Spengs.