Dimanti ir mūžīgi

16. nodala "TIĀRA"

Bonds paēda pusdienas restorāna "Saulstars" zālē, kur bija gaisa kondicionē­tājs, līdzās lielam peldbaseinam, kura ap­veids atgādināja nieri (uzraksts ziņoja, ka par slīcēju glābšanu atbildot Bobijs Bilbo un baseins katru dienu tiekot skalots ar šļūteni), un Bonds iedomājās, ka tikai viens procents no šīs viesnīcas apmeklētā­jiem ir tādi, kuri varētu te rādīties peld­kostīmos. Pēc pusdienām viņš izgāja dedzi­nošajā svelmē un lēnām devās pāri divdes­mit jardus platajam, apsvilušajam zālājam, kas šķīra galveno ēku no tās, kurā atradās viņa numurs. Savā istabā viņš noģērbās un kails iekrita gultā.

Kopā "Tiārā" bija sešas celtnes ar viesiem paredzētām istabām, un katrai bija dots kāda dārgakmeņa vārds. Bonda numurs atradās "Tirkīza" pirmajā stāvā. Telpas bija krāsotas dzidri zilā toni, ar tumšziliem un baltiem rotājumiem. Bonda istaba bija ār­kārtīgi ērta, dārgās, modernās mēbeles - da­rinātas no sudrabaina koka, kas laikam bi­ja bērzs. Uz naktsgaldiņa pie gultas stāvēja radioaparāts, bet uz galda pie platā loga - te­levizors ar ekrānu septiņpadsmit collu pla­tumā. Aiz loga atradās neliels, norobežots iekšējais pagalmiņš. Te bija pavisam klusi un mierīgi - nedzirdēja pat termostata kontrolētā gaisa kondicionētāja dūkoņu. Bonds aizmiga gandrīz tajā pašā brīdī.

Viņš gulēja četras stundas, un šajā laikā pie naktsgaldiņa malas piestiprinātais magnetofons veltigi iztērēja simtiem metru lentes, ierakstīdams šo nāves klusumu.

Kad Bonds pamodās, pulkstenis bija septiņi. Mikrofons darbojās un magneto­fons ierakstīja, kā viņš paceļ telefona klau­suli, vaicā pēc mis Tifānijas Keisas, pēc īsa klusumbriža nosaka: "Vai jūs, lūdzu, ne­pateiktu viņai, ka zvanīja Džeimss Bonds?" un noliek klausuli atpakaļ. Pēc tam tika ie­rakstītas skaņas, kas radās, Bondam šķēr­sojot istabu, dušas šņākoņa, un tad, pulk­sten pusastoņos, noklikšķēja atslēga - viņš izgāja un aizvēra durvis.

Pēc pusstundas magnetofonā tika ie­rakstīts klauvējiens pie durvīm, pēc mirkļa tās atvērās. Ienāca viesmīļa drānās ģērbies virs ar augļu grozu. Tajā bija kartīte ar uz­rakstu "Sveiciens no administrācijas". Virs piegāja pie naktsgaldiņa, atskrūvēja divas skrūves, atvēra magnetofona vāciņu, ap­mainīja kaseti pret tukšu, nolika augļus uz tualetes galdiņa un, izgājis no istabas, cieši aizvēra durvis.

Vairākas stundas magnetofons griezās veltīgi, neierakstīdams pilnīgi neko. Bonds sēdēja "Tiāras" garajā bārā, iebaudīdams martīni ar degvīnu un ar lietpratēja aci vē­rodams lielo spēļu zāli.

Vispirms Bonds pamanīja, ka speciāli Lasvegasai, šķiet, izgudrots jauns funkcio­nālās arhitektūras stils, un domās nodēvē­ja to par "Apzeltītā peļuslazda" stilu, kura galvenais mērķis bija panākt, lai klients - pe­le - iekristu spēļu lamatās neatkarīgi no tā, vai viņš grib sieru, vai ne.

Te bija tikai divas ieejas - viena no ielas, otra - no ēkām, kur izvietojās guļamtelpas un peldbaseins. Cilvēkam, kurš ienāca pa kādām no šīm durvīm - lai nopirktu avīzi vai cigaretes pie vitrīnas, iedzertu vai pa­ēstu kādā no abiem restorāniem, apgriez­tu matus vai dotos uz masāžu "Veselības Klubā", vai vienigi apmeklētu tualeti, - ne­bija ne mazāko cerību nokļūt vajadzīgajā vietā, neejot garām spēļu automātiem un galdiem. Slazdi aicināja - automāti rūca, kāds no tiem allaž, sudrabaini džinkstinā- dams, bēra metāla silē monētas. Vai ari kā­da no meitenēm pie kases lodziņa izkliedza zelta vērto saucienu: "Džekpots!" iekārdi­nādama garāmgājēju, un pagalam viņš bi­ja. Vilināt vilināja satrauktā, klusinātā čala pie trim lielajiem spēļu galdiem, abu rule­tes riteņu apmājošā dūkoņa, sudrabainā dolāru šķindoņa kasē uz blekdžeka gal­diem… tikai dzelzs pele būtu varējusi paiet garām, nepaskrubinājusi šo gardo laimes- siera gabalu.

"Tomēr," prātoja Bonds, "tādi slazdi ir bīstami tikai pavisam dumjām pelēm - pe­lēm, kuras pievilina visapkaltušākais siers." Tie bija neglīti, vulgāri un pārāk uz­krītoši slazdi, automātu atbaidoši mehānis­kais troksnis griezās smadzenēs. Tas atgā­dināja vecu, sen neeļjotu dzelžu žjerk- stoņu, tos velkot uz lūžņu izgāztuvi.

Spēlētāji stāvēja šo mašīnu priekšā un raustīja rokturus tā, it kā ienīstu to, ko paši dara. Un, kolīdz ieraudzīja mazajā stikla lo­dziņā savu likteni, pat negaidīja, kamēr riten­tiņi mitēsies griezties, bet taustījās pēc jau­nas monētas, un labā roka jau stiepās darīt savu darāmo. Klakšķis - šķindoņa - strink- šķis. Klakšķis - šķindoņa - strinkšķis.

Un, ja piepeši gadījās pamatīgāks sudra­ba ūdenskritums, nauda pārpildīja metāla silīti un laimētājam nācās krist ceļos, lai salasītu visas monētas, saskrabinot ari tās, kuras bija paripojušas zem automātiem.

Kā jau bija sacījis Leiters, te lielākoties spēlēja sievietes - padzīvojušas dāmas no pārtikušo mājsaimnieču vidus. Viņas stā­vēja pie automātiem bariņos kā vistas, sa­pulcējušās uz olu dēšanu. Patīkamais vē­sums un ritentiņu griešanās mūzika šajā telpā uzturēja viņās možumu, kamēr viss naudas žūksnis bija pagalam.

Bonds dzirdēja kādu no meitenēm pie kases iesaucamies: "Džekpots!" un dažas sievietes pacēla galvas. Tagad viņas Bon­dam atgādināja Pavlova suņus, kuriem tek siekalas, dzirdot zvana skaņas, kas mēdz tos aicināt uz maltīti. Bonds nodrebinājās no domas par šo sieviešu acu tukšajiem skatieniem, krunkaino ādu, puspavērta- jām, valgajām mutēm un apskrambātajām rokām.

Viņš pagrieza šai ainai muguru un ie­malkoja martini, nevērīgi klausīdamies mūziku - otrā telpas galā līdzās pusducim bodīšu bija izvietojies slavens orķestris. Virs viena veikaliņa durvīm dega gaišzila neona izkārtne ar uzrakstu "Dimantu nams". Bonds pamāja bārmenim.

- Vai misters Spengs šovakar nav rādī­jies? - viņš pajautāja.

- Vēl neesmu viņu manījis, - bārmenis atbildēja. - Taču ir agrs. Viņš parasti nāk tad, kad pirmā tūre beigusies. Ap vienpa­dsmitiem. Vai jūs viņu pazīstat?

- Personiski ne.

Bonds samaksāja rēķinu un lēnām de­vās uz blekdžeka galdu pusi. Viņš piegāja pie vidējā. Pie tā būs jāspēlē. Tad, kad pulkstenis rādis tieši piecas minūtes pāri desmitiem. Tagad bija astoņi un trīsdesmit minūtes.

Nelielais, iegarenais blekdžeka galds bija pārvilkts ar zaļu audumu. Galda iz­liektajā ārmalā uz augstiem krēsliem sēdē­ja astoņi spēlētāji, ieliektajā pusē, ar vēde­ru atspiedies pret galda malu, stāvēja krupjē un dalīja katram pa divām kārtīm, likdams tās precīzi numurētajās vietās pre­tī likmēm. Tās parasti bija pieci vai desmit sudraba dolāri vai žetons divdesmit dolāru vērtībā. Krupjē bija apmēram četrdesmit gadu. Viņa sejā ne mirldi nezuda patīkams pussmaids. Vīram mugurā bija krupjē for­mastērps - balts krekls ar cieši pie plauk­stu locītavām aizpogātām piedurknēm, ap kaklu tieva, melna kaklasaite, kādas ves­ternos mēdz nēsāt kāršu spēlmaņi, virs acīm - zaļš aizsegs, kājās melnas bikses. Bikšu priekšu no berzēšanās pret galdu sargāja neliels zaļas vilnas priekšautiņš, kura stūri bija izšūts viņa vārds - "Džeiks".

Krupjē ritmiski un nepiespiesti dalīja kārtis un pieņēma likmes. Pie šī galda gandrīz netika runāts, tikai reizumis kāds spēlētājs palūdza "parādīt laipnību", pasū­tīdams kaut ko iedzert vai cigaretes kādai no viesmīlēm, kuras, tērpušās melna zīda pidžamās, rosījās ejā starp galdu rindām. No tās pašas vietas spēju norisi modri vēroja divi spēcīgi vīri ar šaujamajiem pie jostām.

Spēle bija ātra, prasmīga un trula. Tik­pat trula un mehāniska kā spēļu automā­tos. Bonds kādu brīdi paskatījās, pēc tam virzījās uz durvju pusi kazino tālākajā galā. Uz vienām bija rakstīts: "Kungu istaba", uz otrām - "Dāmu istaba". Bonds pagāja ga­rām četriem "šerifiem" smalkās, pelēkās rietumnieku uniformās. Viņu bikšu staras bija satūcītas garos, melnos zābakos. Šie vīri stāvēja savās vietās pavisam neuzbāzī­gi, neraudzīdamies ne uz ko, bet redzēdami visu. Katram no viņiem pie sāniem vaļējā makstī bija ierocis, bet pie jostas - kabati­ņa ar piecdesmit patronu misiņa galviņām.

"Apsardze te ir nodrošināta," Bonds do­māja, iespraukdamies pa "Kungu istabas" bīdāmajām durvīm. Vīriešu tualetē pie flī­zē tās sienas bija piesprausts uzraksts: "Pievirzies tuvāk! Tev TAS nav tik garš, kā tu pats uzskati!" Mežonīgo Rietumu hu­mors! Bonds prātoja, vai to nevajadzētu pieminēt nākamajā rakstiskajā atskaitē M., taču nolēma šo kārdinājumu pārvarēt. Viņš izgāja no tualetes un garām galdiem devās uz durvīm ar uzrakstu "Opāla zāle".

Apaļā, sārtos, pelēkos un baltos toņos krāsotā restorāna zāle bija pustukša. Pie­nāca zāles pārzine un aizvadīja Bondu līdz stūra galdiņam. Pieliekusies sakārtot zie­dus vāzē, kas atradās galda vidū, šī sievie­te ļāva Bondam pārliecināties, ka viņas lie­liskās krūtis vismaz līdz pusei ir īstas, uz­smaidīja klientam un devās projām. Pēc desmit minūtēm parādījās viesmīle ar pa­plāti un nolika uz galda šķīvi ar maizes klaipiņu un sviesta kvadrātiņu. Līdzās viņa novietoja trauciņu ar olīvām, selerijām un oranžu sieru. Pēc neliela brīža atsteidzās otra - nedaudz vecāka viesmīle, iedeva Bondam ēdienkarti un paziņoja:

- Tūlīt jūs apkalpošu!

Kad pēc apsēšanās pie galda bija aizritē­jušas divdesmit minūtes, Bondam beidzot izdevās pasūtīt duci austeru vāciņos un si- teni. Sapratis, ka pasūtījumu nāksies gai­dīt krietnu laiku, Bonds lika atnest arī sauso martini ar degvīnu.

- Vīnu pārzinis tūlīt būs klāt, - viesmīle stīvi pavēstīja un nozuda virtuves virzienā.

"Gara pieklājības izrādīšana nenozīmē ātru apkalpošanu," Bonds nodomāja un noskaņojās paciest ilgas ceremonijas.

Kad ēdiens galu galā tika atnests, tas iz­rādījās lielisks. Bonds prātoja par vakaru un paņēmieniem, kuri varētu paātrināt vei­camā uzdevuma izpildīšanu. Viņš sāka garlaikoties, tēlodams blēdi, kurš gaida maksu par sekmigi izpildīto pirmo pārbau­des darbu, lai vēlāk - ja būs iepaticies mis­teram Spengam - saņemtu nopietnākus uz­devumus kopā ar šo pāraugušo pusaudžu bandu. Bondu kaitināja stāvoklis, kad nebi­ja iespējams darboties tā, kā pašam patik­tu. Vispirms viņu aizsūta uz Saratogu, pēc tam - uz šo atbaidošo muļķuslazdu, it kā viņam būtu tikpat daudz laika slinkot kā pārējiem blēžiem. Tā viņš te nīka, ēzdams šo gangsteru ēdienu un gulēdams viņu gul­tā, kamēr tie novēroja viņu, Džeimsu Bon­du, pūlēdamies novērtēt un strīdēdamies, vai "jauniņais" ir gana izveicīgs, uzticams un veselīgs tam slidenajam darbiņam, kādu šie reketieri varētu piedāvāt.

Bonds tik nikni koda gaļas gabalu, it kā būtu piekļuvis mistera Serafimo Spenga pirkstiem, un nolādēja to dienu, kad bija uzņēmies šo muļķīgo lomu. Pēc tam viņš to­mēr nedaudz atslābinājās un turpināja ietu­rēties mazliet mierīgāk. Par ko, pie velna, tā jāuztraucas? Šis bija nopietns uzdevums, kas pagaidām veicās labi. Tagad viņš nebija tālu no slepenā kanāla gala - tas beidzās mistera Serafimo Spenga kabinetā. Ar viņa Londonā dzīvojošā brāļa un noslēpumainā ABC palīdzību tika realizēta lielākā kontra­bandas operācija pasaulē. Ko tad nozīmēja Bonda bažas? Tas bija tikai mirklis, kad viņš jutās nemierā ar sevi, - pārejošs nela­bums, kāds palaikam uznāk cilvēkam, kurš jūtas kā svešinieks, jau pārāk daudz laika pavadījis šo atbaidoši visvareno amerikāņu gangsteru tuvumā, atrodoties pārāk ciešā saistībā ar šo bandu aristokrātijas "skaisto dzīvi", kas oda pēc šaujampulvera.

"Patiesība ir tāda," Bonds nolēma, dzer­dams kafiju, "ka man uznākušas ilgas pēc mājām un savas identitātes." Viņš paraus­tīja plecus. Pie velna Spengu un kapucēs tērpto neliešu pilsētu Lasvegasu. Bonds ie­skatījās pulkstenī. Bija tieši desmit. Viņš aizsmēķēja cigareti, piecēlās un lēnām iz­gāja no kazino restorāna.

Palika divas iespējas, kā pabeigt šo spēli: nogulties uz grunts un gaidīt, kad kaut kas notiks, vai ari pasteidzināt norišu gaitu, lai kaut kam beidzot būtu jānotiek.