Dimanti ir mūžīgi

I nodala SLEPENĀ KANĀLA SĀKUMS

Draudīgi izslējis uz priekšu abas spīles, lielais pandinus skorpions, sausi čaukstē­dams, izrāpoja no klints plaisas, kura bija tikai pirksta platumā.

Pie cauruma vīdēja šaura taciņa, ko skor­pions bija iemīdījis cietajā, līdzenajā augsnē, un nu viņš stāvēja uz tās, izslējies uz visiem četriem kāju pāriem, it kā pastiepdamies pirkstgalos - radījuma nervi un muskuļi bi­ja saspringti, lai varētu ātri mesties bēgt, bet jutekli lūkoja uztvert pat vismazāko vibrāci­ju, kas ļautu izšķirties par tālāko rīcību.

Mēness gaisma, izlauzusies caur dze- loņkrūmiem, meta safirkrāsas atspulgus uz sešas collas [1] garā radījuma cietās, melnās, spīdīgās muguras, un blāvi vizmoja vienīgi miklais, baltais dzelonis, kas rēgojās garās, pār skorpiona plakano muguru atliektās astes galā.

Draudīgais dzelonis lēnām ieslīdēja atpa­kaļ makstī, atslāba arī saspringtie indes maisiņa nervi. Skorpions bija izlēmis. Izsal­kums bija uzveicis bailes.

Divpadsmit collu attālumā - smilšainās nogāzes pakājē - ķepurojās maza vabolīte, meklēdama kādu labāku ganīblauku, ku­rus bija iecerējusi atrast zem dzelkšņu krū­ma. Tā pat nepaspēja izplest spārnus - tik ātra bija skorpiona kustība, kad tas šļūca lejup pa nogāzi. Vabolītes kājas tikai no­raustījās, kad asās spīles ieķērās tās mie­sā, tad vaboles ķermenī iecirtās indes dze­lonis, un jau nākamajā mirklī tā bija paga­lam.

Nobeidzis vaboli, skorpions apmēram piecas minūtes stāvēja nekustēdamies. Ša­jā laikā tas pūlējās noteikt sava laupījuma būtību un vēlreiz pārbaudīja gan zemi, gan gaisu, lai uztvertu naidīgas vibrācijas. No­mierinājies un izlaidis no spīlēm gandrīz uz pusēm pārkniebto vaboli, skorpions pastie­pa divas mazākās žokļu spīles un iecirta tās vaboles mīkstumā. Pēc tam viņš apmē­ram stundu nesteidzīgi un ar baudu ēda savu upuri.

Lielais dzeloņkrūms, zem kura skorpions bija nobeidzis vaboli, atradās četrdesmit jūdžu [2] attālumā no Kisidugu, pašā Franču Gviānas dienvidrietumu nostūri. Pie ap­vāršņa visapkārt rēgojās kalni un džungļi, turpretī šajā cietajā klintainē, kura bija gandrīz tuksnesīga, spēja augt tikai krū­māji, un šis viens ērkšķis - varbūt tāpēc, ka zem tā saknēm slēpās ūdens, - slējās augsts kā māja un to varēja saskatīt no vairāku jūdžu liela attāluma.

Krūms auga gandrīz vai triju Āfrikas valstu robežu saskares punktā. Kaut gan šī vieta atradās Franču Gviānā, tomēr līdz Li- bērijas ziemeļu galam bija tikai desmit jū­džu attālums, bet vēl mazāk - tikai piecas jūdzes - būtu jābrauc līdz Sjerraleones ro­bežai. Aiz šīs robežas - Sefadu apkaimē - bi­ja lielākās dimantu atradnes, kas piederēja sabiedrībai "Sierra International". Tā bija varenās raktuvju impērijas "Afric Interna­tional" sastāvdaļa, kas savukārt veidoja vienu no Britu sadraudzības aktīva ievēro­jamākajām kapitāla daļām.

Apmēram pirms stundas skorpionu viņa alā starp lielā dzelkšņu krūma saknēm bija iztrūcinājušas divējādas vibrācijas. Pirmās radīja vabole, skrabinādamās un kustēda­mās, tās skorpions viegli pazina un noteica to izcelsmi. Otrās veidoja kādi neizprotami būkšķi, kuri sadrebināja krūma apkaimi, bet tiem sekoja tāda kā zemestrīce, daļēji aizbēr­dama skorpiona alu. Pēc tam atskanēja klu­sāki, toties ritmiski trokšņi, kas tricināja ze­mi, drīz vien saplūzdami vienā nepārtrauktā pazemes vibrācijā. Pēc īsa klusumbriža va­boles niecīgā skrabināšanās turpinājās, un skorpions sajuta kāri to notiesāt. Visu dienu viņš bija pavadījis alā, slēpdamies no savas nāvīgās ienaidnieces - saules, un nu ēstgri­ba beidzot ņēma virsroku, izdzēšot no atmi­ņas citus trokšņus un liekot izlīst no patvē­ruma mēness gaismā.

Tagad, skorpionam lēnām zīžļājot vabo­les miesas atliekas, kuras tas vēl turēja žokļu spīlēs, kā viņa paša nāves priekš­vēstnesis tālumā pie austrumu horizonta atskanēja jauns troksnis. To varēja dzirdēt cilvēka auss, taču tā radītās vibrācijas skorpiona maņu orgāni nespēja uztvert.

Tikai dažu pēdu [3] attālumā no skorpiona klusi pacēlās gaisā smaga, nesaudzīga roka ar apgrauztiem pirkstu nagiem, kura bija cieši satvērusi apdrupušu klints šķembu.

Roka neradīja ne mazāko troksni, bet skorpions sajuta virs sevis vieglu gaisa ie- trisēšanos. Vienā mirkli tas pacēla draudī­gās spīles, izslēja dzeloni stīvi nostieptās astes galā un ar savām tuvredzīgajām acīm pūlējās saskatīt ienaidnieku.

Šajā brīdī akmens nolaidās.

- Melnais nešķīstenis!

Vīrs, kas to sacīja, tagad nolūkojās, kā sašķaidītais radījums izlokās nāves mokās.

Cilvēks nožāvājās. Viņš paslējās uz ce­ļiem smilšainajā padziļinājumā pie dze- loņkrūma stumbra, kur bija nosēdējis jau gandrīz divas stundas. Un, ar rokām sargā­dams galvu, izrāpās no slēpņa.

Motora troksnis, ko tik pacietīgi bija gaidījis šis virs un kas bija vēstījis skor­piona nāvi, kļuva skaļāks. Kad vīrs uzslē­jās kājās un sāka raudzīties mēness celi­ņa virzienā, viņam izdevās saskatīt kādu lempīgu, melnu apveidu, kas ātri tuvojās no austrumu puses, un īsu mirkli mēness gaismā pazibēja rotējošas propellera lāp­stiņas.

Vīrs noberza rokas pret netīro aizsarg- krāsas īsbikšu starām, ātri aizspraucās aiz dzeloņkrūma un izstūma no slēptuves tur noglabāto apskrambāto motociklu. Tam zem sēdekļa katrā pusē atradās pa darba­rīku somai. No vienas vīrs izvilka nelielu, bet smagu sainiti, kuru iemeta aiz vaļējās krekla apkakles, paslēpdams tieši pie ādas. No otras viņš izcēla četrus lētus elektriskos lukturīšus un, nesdams tos rokās, atkāpās apmēram piecdesmit jardu [4] attālumā no lielā ērkšķu krūma - tur bija līdzens klaju- miņš apmēram tenisa korta lielumā. Trijos no četriem nosēšanās laukuma stūriem vīrs nostiprināja pa iedegtam lukturitim. Pēc tam, turēdams rokā pēdējo lukturīti, viņš pats novietojās ceturtajā stūrī.

Helikopters lēni tuvojās cilvēkam, turē­damies aptuveni simt pēdu augstumā, lielā propellera lāpstiņas slinki griezās. Lidapa­rāts izskatījās pēc milzīga, slikti konstruēta kukaiņa. Vīram uz zemes - kā allaž - likās, ka tas saceļ pārāk lielu troksni.

Helikopters brītiņu nogaidīja, bez piepū­les turēdamies tieši virs vīra galvas. No ka­bīnes izspraucās roka un pavērsa pret vīru iedegtu lukturīti. Tas uzplaiksnīja, dodot zīmi - morzes alfabēta burtu A.

Uz zemes stāvošais vīrs uzspīdināja pre­tī, atbildot ar burtiem B un C. Pēc tam viņš nolika ceturto lukturīti zemē un atkāpās, piesegdams acis, lai pasargātu tās no sa­celtā putekļu mākuļa. Propellera lāpstiņas virs viņa galvas nemanāmi samazināja ap­griezienus, un pēc brīža helikopters atspe­rīgi nosēdās klajumiņā, ko norobežoja četri lukturīši. Pēdējoreiz noklepojies, motors apklusa, lidaparāta astes propellers vēl īsu brītiņu turpināja griezties, tad aprima, bet galvenā propellera lāpstiņas pēc dažiem gausiem apgriezieniem zaudēja slīpumu un apstājās.

Klusumā vēl dobji nodunēja atbalss, pēc tam atkal varēja dzirdēt, kā dzeloņkrūmā sirina cikāde un kaut kur netālu - tikai ro­kas stiepiena attālumā - satraukti iečirk­stas iztraucēts naktsputns.

Mirkli nogaidījis, lai nosēžas putekli, lido­tājs atrāva kabīnes durvis, nolaida mazas alumīnija kāpnītes un stīvi norāpās pa tām lejā. Viņš mierīgi stāvēja, kamēr otrs vīrs apgāja apkārt nosēšanās laukumam, sa­vākdams un tūlīt nodzēsdams lukturīšus. Lidotājs tikšanās vietā bija ieradies pus­stundu vēlāk par norunāto laiku un tagad pacietīgi gaidīja un garlaikojās, jau sagata­vojies noklausīties sagaidītāja neizbēgamo gaušanos. Viņš nicināja visus afrikandus*. Un šo - jo sevišķi. Būdams tīrasiņu vācietis un "Luftvaffe" pilots, kurš ar īstena ārieša aizrautību aizstāvējis reiha intereses, viņš visus šos salašņas uzskatīja par nepilnvēr­tīgiem jaukteņiem - blēdīgiem, dumjiem un slikti audzinātiem ļautiņiem. Protams, šim aunapierem bija veicams viņa piņķerīgais darbiņš, bet vai tad to varēja salīdzināt ar helikoptera vadīšanu šurp - piecsimt jūdžu augstumā virs džungļiem nakts vidū - un pēc tam atpakaļ?

Kad otrs atgriezās, lidotājs pacēla roku sveicienā.

•Nācija DAR. Galvenokārt holandiešu, kā ari franču un vācu iecejotāju pēcteči. Runā afrikandu (būru) valodā.

- Vai viss kārtībā? - viņš noprasīja.

- Es ceru. Bet jūs kārtējoreiz esat noka­vējies. Tagad man būs jāšķērso robeža jau mazā gaismiņā.

- Tā ir magneto vaina. Mums katram ir savas rūpes. Paldies Dievam, ka pilnmē­ness ir tikai trīspadsmit reizes gadā. Labi, ja jums ir viss, kas vajadzīgs, tad nodarī­sim savu darāmo, lai varu doties projām.

Neko vairāk nebildis, vīrs no dimantu raktuvēm pagrābājās aiz krekla un pa­sniedza lidotājam kārtīgi apsieto, smago sainīti.

Pilots to paņēma. Sainītis bija mitrs no kontrabandista sviedriem. Pilots iebāza to vienā no savas tīrās aizsargkrāsas blūzes sānkabatām un, noslēpis roku aiz mugu­ras, noberza to sausu pret īsbikšu sēžam­vietu.

- Labi, - lidotājs noteica un pagriezās uz helikoptera pusi.

- Vienu mirklīti! - kontrabandists ieru­nājās. Viņa balsī bija skaidri saklausāma saīguma pieskaņa.

Pilots pagriezās atpakaļ un pievērsās ot­ram vīram. "Tā runā sulainis," viņš domā­ja, "kurš sevi uzkurinājis, lai sūkstītos par slikto uzturu."

- Jā? Ko jūs gribat sacīt?

- Visa tā būšana draud piesvilt. Tur, rak­tuvēs. Tas man vairs nemaz nepatīk. No

Londonas esot ieradies kāds visai lietpratīgs vīrs. Jūs droši vien esat par viņu kaut kur lasījis. Viņa uzvārds ir Silito. Runā, ka viņu nolīgusi "Dimantu Korporācija". Vēl ir ievies­ti visādi jauni priekšraksti, divkārt palieli­nāti sodi. Tādi apstākļi aizbaidījuši vairākus no maniem sīkajiem piegādātājiem. Man nā­cās izturēties pret viņiem diezgan nežēlīgi. Un, jā gan, kaut kā gadījās, ka viens iekrita iežu smalcinātajā. Šis notikums lika pārē­jiem saņemties. Bet tagad man viņiem jā­maksā vairāk. Papildus vēl desmit procen­tus. Taču viņi tik un tā nav apmierināti. Un pirms dažām dienām tie slepenie atklāja vie­nu no maniem starpniekiem. Jūs taču zināt, kādi tie melnie vepri ir. Nespēj paciest kārtī­gu pērienu. - Virs aši ieskatījās lidotājam acīs, pēc tam atkal novērsās. - Es gan šau­bos, vai vispār kāds varētu izturēt kāvienu ar tādām pletnēm, kādas lieto Dienvidāfri- kas raktuvēs. Pat es ne.

- Un tad? - pilots noprasīja. Pēc neilga klusumbrīža viņš apvaicājās: - Vai jūs vē­laties, lai es par šiem draudiem pastāstu ABC?

- Es nevienam nedraudu, - otrs steigšus paziņoja. - Es tikai gribu, lai viņi uzzina, kas šeit notiek. Būt par to skaidrībā ir viņu pašu interesēs. Un par to vīru - Silito - tā­pat. Viņš atklājis, ka kontrabandas dēļ mūsu raktuves gadā zaudējot vairāk nekā divus miljonus mārciņu, tāpēc valdibai jā- darot tai gals. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Ka jādara gals manai darbībai!

- Un manai, - lidotājs mierīgi atbildēja. - Bet ko tad jūs vēlaties? Vairāk naudas?

- Jā, - otrs stūrgalvīgi paziņoja. - Es gri­bu vairāk. Vai nu lai pieliek vēl divdesmit procentus, vai ari es laižos lapās. - Vīrs mēģināja saskatīt pilota sejā līdzcietību.

- Lai notiek, - pilots vienaldzīgi attei­ca. - Es Dakārā nodošu šo vēsti tālāk. Ja tā viņus interesēs, tad viņi droši vien nosū­tīs to uz Londonu. Man ar to visu nav nekā­da sakara, taču, ja es būtu jūsu vietā, - pi­lota balss pirmoreiz izklausījās pieļāvīgāka, - es neatļautos nekādu spiedienu pret šiem cilvēkiem. Šie vīri var būt bīstamāki par jūsu Silito, arī par korporāciju un jebkuru valdību, par kādu man gadījies dzirdēt. Pē­dējo divpadsmit mēnešu laikā šajā kanāla galā vien jau gājuši bojā trīs cilvēki. Viens tāpēc, ka saslima ar dzelteno kaiti. Divi pārējie tāpēc, ka mēģināja nozagt sūtījumu. To jūs jau zināt. Vēl taču bija tas nepatīka­mais notikums ar jūsu priekšgājēju, vai ne? Izvēlēties tik dīvainu vietu, kur glabāt sprāgstvielu! Zem savas paša gultas! Un viņš parasti bija tik piesardzīgs…

Kādu brītiņu abi stāvēja, mēness gaismā pētīdami viens otru. Dimantu kontraban­dists paraustīja plecus.

- Lai tā būtu, - viņš novilka. - Tikai pa­sakiet viņiem, ka esmu naudas trūkumā. Tagad man jāizdod vairāk, lai pārietu ro­bežu. Viņiem vajadzētu to saprast. Ja šiem ļaudīm pietiktu prāta, lai kaut ko apjēgtu, viņi noteikti man piešķirtu vēl desmit procentus… Ja ne… - Vīrs tomēr teikumu nepabeidza un pagriezās uz heli­koptera pusi. - Nāciet! - viņš uzsauca li­dotājam. - Palīdzēšu jums iepildīt degvie­lu.

Pēc desmit minūtēm pilots iekāpa kabīnē un ievilka aiz sevis mazās kāpnītes. Vēl ne­aizvēris durtiņas, viņš atkal pacēla roku - itin kā sveicienam.

- Uz redzēšanos, - viņš uzsauca. - Gan pēc mēneša tiksimies.

Vīrs uz zemes piepeši sajutās vientulīgi.

- Totsiens, - viņš klusi atvadījās būru valodā un novēlēja visu labu. - Ailes van die beste. - Kontrabandists atkāpās un pie­sedza acis, lai pasargātu tās no putekļiem.

Lidotājs iekārtojās sēdeklī un aizsprā­dzēja drošības jostu, ar kājām sataustī­dams pedāļus. Viņš pārliecinājās, vai bremzes ir kārtībā, pagrūda augstuma re­gulēšanas sviru pa labi un uz leju, pagrie­za degvielas padeves kloķi un nospieda starteri. Apmierināts ar motora ritmisko darbošanos, viņš atlaida propellera bremzi un uzmanīgi pastiprināja degvielas pade­vi. Aiz kabīnes logiem lēnām sāka kustē­ties lielā propellera lāpstiņas, un pilots at- skatījās uz astes propelleru, kas arī jau griezās. Pēc tam viņš apsēdās agrākajā stāvoklī un ielūkojās propellera apgriezie­nu indikatorā - lāpstiņas rotēja arvien āt­rāk, sasniedzot divsimt apgriezienus mi­nūtē. Kad adata sasniedza šo iedaļu, lido­tājs atlaida bremzes un lēnām, bet stingri pavilka uz augšu augstuma regulatora sviru. Virs viņa galvas propellera lāpstiņas saliecās un sāka šķelt gaisu. Viņš vēl stip­rāk piespieda pedāli, un lidaparāts grabē­dams lēnām cēlās gaisā. Pagaidām tas vēl turējās tikai kādu simt pēdu augstumā, tad pilots vienlaikus pagrieza stūri pa kreisi un parāva vadības sviru uz savu pusi tik tālu, ka tā palika viņam starp ceļ­galiem.

Helikopters pagriezās uz austrumu pusi, uzņēma augstumu un ātrumu un aizduci- nāja atpakaļceļā pa mēness taku.

Uz zemes palikušais vīrs nolūkojās, kā tas aizlido kopā ar simttūkstoš mārciņu vērtajiem dimantiem, kurus viņš bija izne­sis no raktuvēm tikai pēdējā mēneša laikā. Dārgakmeņus strādnieki piegādāja, paslēp­tus zem mēles, un padevīgi atvēra mutes, rādīdami sārtās smaganas, kad viņš tuvo­jās zobārsta krēslam un strupi noprasīja, kur tad sāpot.

Tērzēdams par zobiem, viņš izvilka di­mantus un novērtēja tos, aplūkodams spēcīgajā zobārsta lampas gaismā, bet pēc tam nosauca savu cenu - piecdesmit, septiņdesmit pieci vai simt. Cilvēks allaž pamāja, paņēma naudaszīmes, paslēpa drēbēs un devās laukā no kabineta, aiz­bildinājuma dēl aiznesot līdzi dažas papī­riņā ievīstītas aspirīna tabletes. Šiem ļaudīm nācās samierināties ar viņa no­teikto cenu. Iedzimtajiem nebija cerību pašiem iznest dimantus no raktuvēm, v Strādnieki izkļuva no tām varbūt reizi gadā, lai apraudzītu savu cilti vai apgla- ^ bātu kādu radinieku, un tad viņiem nā- ^ cās pakļauties pilnai pārbaudei. Ar rent­gena caurskati un rīcineļļas ieņemšanu caurejas izraisīšanai. Ja kāds tika pie­ķerts ar dimantiem, šo cilvēku gaidīja drūma nākotne. Daudz vieglāk bija aiziet uz zobārsta kabinetu tajā dienā, kad tur strādāja viņš. Un papīrnaudu rentgen­stari neuzrādīja.

Pa šauro taku pārstūmis motociklu pāri nelīdzenajam klajumam, vīrs nogriezās uz Sjerraleones kalnu robežas pusi. Tie jau ie­zīmējās daudz skaidrāk. Viņam tik tikko atlika laika, lai pirms rīta ausmas iegriez­tos Sūzijas būdā. Vīrs nepatikā saviebās, iedomādamies par drīzo mīlēšanos ar viņu pēc tādas nogurdinošas nakts. Taču nekas

cits neatlika. Ar naudu vien nebija diezgan, lai šī sieviete nodrošinātu viņam alibi. Sū- zijai bija vajadzīga balta vīrieša miesa. Un pēc tam vēl būs jābrauc desmit jūdžu līdz klubam, kur paredzētas brokastis ar drau­giem, un nāksies klausīties viņu rupjās zobgalības.

"Vai viņa nav labs guļammaiss, dok?" "Esmu dzirdējis, ka viņai esot vislabākais priekšas aprīkojums šajā provincē!" "Sa­kiet, dok, vai uz jums pilnmēnesim vien­mēr ir tik stipra ietekme?"

Bet katrs simttūkstoš mārciņas vērtais sūtījums nozīmēja tūkstoš mārciņu no­guldījumu viņa bankas kontā Londonā. Jaukās, čaukstošās naudaszīmes! To dēļ bija vērts papūlēties. Dievs augstais, pa­tiesi gan! Bet ilgi vairs tā neturpināsies. Nē, ser! Kad būs uzkrājušās divdesmit- tūkstoš mārciņas, viņš apstāsies. Un tad…

Zobārsta prātā, uz motocikla kratoties pāri klajumam, rosījās baudkāri sapņi, ka­mēr viņš, cik ātri vien tas bija iespējams, traucās projām no lielā dzeloņkrūma, kur aizsākās pasaulē plašākās kontrabandas operācijas slepenais kanāls, kas pa dažā­diem apkārtceļiem nogādāja dimantus tur, kur tiem tik un tā lemts mirdzēt - uz mai­gām krūtīm, piectūkstoš jūdžu attālumā no šī aizsākuma.