Dimanti ir mūžīgi

4. nodala "KAS ŠEIT NOTIEK?"

Sēžot patruļmašīnā, seržants Denkverts likās nogrimis domās, un viņi klusēdami aizbrauca līdz Hetongārdenai, kur auto ap­stājās pie skaistajām, baltajām Londonas "Dimantu kluba" parādes durvīm.

Bonds sekoja savam pavadonim, kurš pa bruģētu celiņu tuvojās greznai ieejai ar spoži nospodrinātu misiņa plāksnīti, uz kuras bija iegravēti vārdi "Dimantu nams". Un zem šī uzraksta otrs: "Rufuss B. Seije. Eiropas biroja viceprezidents." Seržants Denkverts nospieda zvana pogu, un glīta ebreju meitene atvēra durvis. Viņa izvadīja apmeklētājus cauri bieziem paklājiem iz­klātam vestibilam un ieveda paneļiem izlik­tā uzgaidāmajā telpā.

- Es domāju, ka misters Seije kuru katru bridi būs klāt, - meiča vienaldzīgi noteica un izgāja, aizvērdama aiz sevis durvis.

Uzgaidāmā istaba bija grezna un - tā kā kamīnā neatbilstoši gadalaikam dega mal­kas pagales - tropiski karsta. Tumšsarka­nā paklāja vidū stāvēja apaļš no rožkoka darināts šeratona* galdiņš, bet ap to - seši pieskaņoti atzveltnes krēsli, un Bonds iedomājās, ka šīs mēbeles varētu būt vismaz tūkstoš mārciņu vērtas. Uz galdiņa bija iz­vietoti jaunākie žurnāli, kā arī vairāki Kim- berlijas "Diamond News" numuri. Tos ie­raugot, Denkverta acis iedegās, viņš tūlīt apsēdās un sāka šķirstīt jūnija numuru.

Pie katras no četrām sienām karājās pa lielai gleznai zeltītā rāmī. Tajās bija attēloti ziedi, un Bonda uzmanību piesaistīja šo pu­ķu neparastais izskats - it kā tām būtu trīs dimensijas. Tās tiešām nemaz nebija glez­nas - ziedi izrādījās īsti, nesen griezti, māk­slinieciski sakārtoti Vezerforda porcelāna vāzēs un novietoti stiklotās nišās, kuru ma­las bija apvilktas ar kaparkrāsas samtu. Ni­šas bija vienādas, visas četras porcelāna vā­zes veidoja saskaņotu, vienotu komplektu.

Telpā valdīja pilnīgs klusums - ja neņē­ma vērā lielā, žilbinošā sienas pulksteņa iemidzinošos tikšķus un klusināto balsu murdoņu aiz durvīm, kas atradās pretī ie­ejai. Atskanēja klikšķis, durvis pavērās par dažām collām, un balss ar jūtamu ārzem­niecisku akcentu sacīja:

- Tomērt, mister Granspen, kāpēc jūs esat tik nepiekāpīgs? Mums visiem kaut kādīgi jānopelna, vai ne? Es jums teikš', ši- tas brīnišķīgais akmens man pašam mak­sāja desmit tūkstošus mārciņu. Desmit tūkstošus! Jūs negrib' ticēt? Esmu gatavs zvērēt! Dot jums godavārdu!

Iestājās noraidošs klusumbridis, pēc tam balss izdarīja pēdējo mēģinājumu pakaulē­ties:

- Šis ir vislabākais piedāvājums! Varam derēt uz piecām mārciņām!

Šajā brīdī atskanēja smiekli.

- Villij, jums rokā ir stipra kārts, - atbil­dēja balss ar amerikāņu akcentu. - Bet šī nav spēle. Es ar prieku jums palīdzētu, bet tas akmens nemaksā vairāk par deviņiem tūkstošiem. Došu jums vienu simtu klāt, bet tikai tāpēc, ka tas esat jūs. Tagad ejiet un padomājiet par manu priekšlikumu! La­bāku jums neviens ari Volstritā neizteiks.

Durvis atvērās, tajās parādījās tipisks amerikāņu darijumcilvēks ar pensneju uz deguna un cieši sakniebtu muti - viņš pa­vadīja maza auguma noraizējušos ebreju ar lielu, sarkanu rozi pogcaurumā. Abi likās pārsteigti, ieraudzīdami uzgaidāmajā telpā apmeklētājus. Amerikānis, nevienu īpaši neuzrunādams, nomurmināja dažus atvai­nošanās vārdus un gandrīz vai skriešus iz­stūma savu sarunbiedru cauri istabai ves­tibilā. Durvis aiz viņiem aizvērās.

Denkverts uzlūkoja Bondu un piemiedza aci.

- Šeit notiek tirgošanās ar dimantiem, - viņš noteica. - Tas bija Villijs Bērenss - viens no pazīstamākajiem neatkarīgajiem Volstrītas starpniekiem. Manuprāt, tas otrs bija Sei- jes dārgakmeņu uzpircējs. - Viņš atkal pievērsās dimantiem veltītajam izdevu­mam, bet Bonds, nomācis vēlēšanos aizde­dzināt cigareti, vēlreiz devās apskatīt "glez­nas" ar ziediem.

Piepeši šajā klusumā, ko radīja bagātība, paklāji un tikšķi, ielauzās dzeguzes balss - tā nokūkoja vienu reizi. Šajā pašā brīdī pagale kamīnā sabirza, spožais pulkstenis pie sienas rādīja pusčetri, durvis atsprāga vaļā, un telpā ātri ienāca tumsnējs liela auguma vīrs. Paspēris dažus soļus, viņš apstājās un pētīgi aplūkoja vispirms vienu, pēc tam otru apmeklētāju.

- Mani sauc Seije, - vīrs skarbi sacīja. - Kas šeit notiek? Ko jūs vēlaties?

Durvis aiz vira muguras bija palikušas vaļā. Seržants Denkverts piecēlās, pieklājī­gi un apņēmīgi apgāja vīram apkārt un aiz­vēra tās. Pēc tam viņš atgriezās istabas vi­dū.

- Esmu seržants Denkverts no Skotlend­jarda īpašo uzdevumu nodaļas, - viņš klusā un mierīgā balsi pavēstīja. - Un šis, - viņš norādīja uz Bondu, - ir seržants Džeimss. Man jāuzdod jums parastie jautājumi par nozagtiem dimantiem. Vellensa kungs do­mā, - seržanta balss skanēja gluži samtai­ni, - ka jūs varbūt varēsiet mums palidzēt.

- Jā? - misters Seije atsaucās. Nespē­dams izlemt, viņš kādu mirkli palika stā­vam, nicīgi aplūkodams abus slikti atalgo­tos kruķus, kam bija tik daudz nekaunī­bas, lai tērētu viņa laiku. - Turpiniet!

Kamēr seržants Denkverts, runādams tādā tonī, kurā likumpārkāpējs noteikti būtu saklausijis draudus, un ik pēc brītiņa ieskatīdamies mazā, melnā piezīmju grā­matiņā, izklāstīja iepriekš iestudēto stāstu, papildinādams to ar tādiem teicieniem kā "šā mēneša sešpadsmitajā datumā" un "mums kļuvis zināms", Bonds varēja ne­slēpjoties pētīt amerikāni, kaut gan misters Seije izskatījās tā, it kā aplūkošana viņu uztrauktu tikpat maz, cik seržanta Denk- verta balss draudīgais tonis.

Misters Seije bija liela auguma, labi vei­dots vīrs ar akmenscietiem muskuļiem. Viņa četrstūrainajā sejā asos leņķus vēl vairāk uzsvēra īsie, stieplēm līdzīgie, mel­nie mati, kuri bija apcirpti en brosse*, ne­atstājot vaigubārdu. Šim virām bija mel­nas, taisnas uzacis, zem kurām slēpās tumšas, ārkārtīgi asas un caururbjošas acis. Vīrs bija gludi skuvies, viņa lūpas šķi­ta kā plāna, visai plata un taisna līnija. Stūrainā zoda vidū vīdēja dziļa bedrīte, se­jā kā puni iezīmējās žokļu muskuļi. Vīram mugurā bija ērts, melns uzvalks un balts krekls, bet melnā kaklasaite likās tik šaura

♦Ezītī. (Fr. vai.) kā kurpju saite. Tajā bija iesprausta zelta kaklasaites adata šķēpa izskatā. Viņa ga­rās rokas brīvi nokarājās gar sāniem, bet lielās plaukstas bija mazliet saliektas, roku virspusē auga melni matiņi. Vira lielajās kājās bija dārgas kurpes - izskatījās, ka tās ir vismaz divpadsmitā izmēra.

Bonds apkopoja savus vērojumus un no­sprieda, ka šis varētu būt ciets rieksts - spē­jīgs cilvēks, kurš dzīves skolā saņēmis da­žu labu bargu mācību un tagad, šķiet, pats var kļūt par šādu skolotāju.

- …tie ir akmeņi, kurus atrast mēs būtu īpaši ieinteresēti, - seržants Denkverts no­beidza. Un ieskatījās melnajā piezīmju grā­matiņā. - Viens divdesmit karātu "Vesel- tons". Divi "Gaišzilie vilinājumi" - apmēram desmit karātu katrs. Viens trīsdesmit karā­tu "Dzeltenais Premjers", viens piecpads­mit karātu - saucas "Smailes virsotne" un divi piecpadsmit karātu - abi ar nosauku­mu "Sadraudzības Smaile". - Seržants ap­klusa. Pēc tam atrāva skatienu no grāmati­ņas un uzmanīgi pavērās sarunbiedra ne­izdibināmajās, melnajās acīs. - Vai kāds no šiem akmeņiem nav gājis caur jūsu rokām, mister Seije, vai caur jūsu Ņujorkas noda­ļu? - viņš mierīgi pajautāja.

- Nē, - misters Seije neizteiksmīgi pazi­ņoja. - Nav vis. - Vīrs pagriezās pret dur­vīm, kas atradās viņam aiz muguras, un atvēra tās. - Bet tagad, džentlmeņi, uz re­dzēšanos!

Vairs nelikdamies par viņiem ne zinis, misters Seije izlēmīgi izgāja no istabas, un abi palikušie dzirdēja solus ātri attālinā­mies, viņam kāpjot augšup pa kāpnēm. At­vērās un atkal aizvērās kādas durvis, tad iestājās klusums.

Seržants Denkverts nemaz neizskatījās sapīcis, viņš iebāza piezīmju grāmatiņu ves­tes kabatā, paņēma cepuri un cauri vestibi­lam devās ārā uz ielas. Bonds sekoja.

Viņi iekāpa patruļmašīnā, un Bonds no­sauca sava dzīvokļa adresi Kingsroudā. Kad mašīna sāka braukt, no Denkverta se­jas nozuda oficiālā izteiksme. Seržants pagriezās pret Bondu. Viņš šķita uzjautri­nāts.

- Man tas sagādāja patiesu prieku, - viņš jautri sacīja. - Tik ciets rieksts bieži negadās, vai ne? Vai izpētījāt visu, ko cerējāt, ser?

Bonds paraustīja plecus.

- Patiesību sakot, seržant, es nemaz ne­zināju, ko gribu ieraudzīt. Bet priecājos, ka šis misters Rufuss B. Seije man bija tik tu­vu, lai varētu viņu labi apskatīt. Iespaidīgs vīrs. Nemaz neatgādina dimantu tirgotāju.

Seržants iespurdzās.

- Viņš nav dimantu tirgotājs, ser, - Den­kverts noteica. - Es būtu gatavs apēst savu cepuri, ja viņš tas būtu.

- Kā jūs to zināt?

- Kad lasīju nozagto dārgakmeņu sarak­stu, - seržants Denkverts atbildēja, apmieri­nāti pasmaidīdams, - es nosaucu "Dzelteno Premjeru" un divas "Sadraudzības Smailes".

-Jā?

- Tādu akmeņu nemaz nav, ser.