Dimanti ir mūžīgi

2. nodala DĀRGAKMEŅU KVALITĀTE

- Nespiediet to tik stingri! Iespraudiet vietā! - M. nepacietīgi izrīkoja.

Džeimss Bonds klusībā atgādināja sev kādu no nodaļas priekšnieka izteikumiem par M., bet pēc tam atkal pacēla uz galda nokritušo juveliera lupu un no jauna mēģi­nāja to iestiprināt labās acs dobumā.

Kaut gan bija jūlija beigas un telpa pieli­juši saules stariem, M. bija iededzis galda lampu un pagriezis to tā, lai gaisma apspī­dētu Bondu. Aģents pacēla dzidro, apslīpē- to akmeni un turēja to pret gaismu. Viņš pagrozīja to starp pirkstiem, un akmens uzšķīla visas varavīksnes krāsas, no šķaut­nēm atstarodams tādu spožumu, ka apžil­ba acis.

Bonds izņēma lupu no acs dobuma un mēģināja izdomāt, ko tagad sacīt.

M. jautājoši pavērās viņā.

- Skaists akmens, ko?

- Burvīgs, - Bonds atbildēja. - Un droši vien maksā kaudzi naudas?

- Tikai dažas mārciņas par slīpējumu, - M. sausi atteica. - Jo šis ir tikai kvarcs. Tā, palūkosim vēl.

M. ieskatījās sarakstā, kas atradās uz galda, un izvēlējās kādu zīdpapīrā ietītu akmeni, pārbaudīja tam pievienoto numu­ru, atlocīja papīru un pasniedza sainīti Bondam.

Bonds atlika kvarca gabaliņu atpakaļ un paņēma nākamo akmeni.

- Jums viegli runāt, ser, - viņš sacīja, uzsmaidīdams M. - Jūsu rīcībā ir ap­raksts. - Bonds atkal ievietoja lupu acs dobumā un pacēla dārgakmeni - ja tas bi­ja dārgakmens - tuvāk gaismai.

"Šajā gadījumā," viņš prātoja, "šaubām nevajadzētu būt." Arī šim akmenim bija trīsdesmit divas šķautnes augšpusē un divdesmit četras apakšpusē - briljanta slī­pējums, divdesmit karātu, taču šim pašās dzīlēs dega tāda kā balti zila liesmiņa, un no šiem dziļumiem šķilās žilbinoši daudzkrāsu atstari, kas dūrās acī kā ada­tas. Ar kreiso roku Bonds atkal izņēma no zīdpapīra kvarca gabaliņu, lai salīdzinātu atdarinājumu ar dimantu, un novietoja abus zem lupas. Līdzās žilbinošajam bril­jantam tas likās tikai nedzīvas, gandrīz vai necaurspīdīgas vielas skamba, un vara­vīksnes krāsas, kuras Bonds bija saskatījis tikai pirms dažām minūtēm, tagad šķita vulgāras un duļķainas.

Bonds nolika kvarca gabaliņu un vēlreiz ieskatījās dimanta sirdī. Tagad viņš spēja saprast to kaislību, ko dimanti gadu simte­ņiem iedvesuši cilvēkos, - šo bezmaz vai seksuālo mīlestību, ko pret tiem juta ļauti­ņi, kuri tos tirgoja, slīpēja un lietoja. Tā bi­ja tīra skaistuma vara, pilnīga kā patiesība, kā dievišķā autoritāte, kura citas materi­ālās lietas - gluži kā šo kvarca gabaliņu - padarīja tik ikdienišķas kā māls. Šo dažu minūšu laikā Bondam izdevās izprast mītu, kas saistās ar dimantiem, un viņš apjauta, ka nekad neaizmirsīs to, ko bija piepeši saskatījis šī akmens sirdī.

Bonds nolika dārgakmeni atpakaļ uz zīd­papīra un Jāva juveliera lupai iekrist plauk­stā. Tad viņš ielūkojās M. nogaidošajās acīs.

- Jā, - Bonds novilka. - Skaidrs.

M. atgāzās krēslā.

- Par to runāja Džeikobijs, kad es vien­dien kopā ar viņu pusdienoju "Dimantu Korporācijā", - M. sacīja. - Džeikobijs stās­tīja, ka ari man, ja es iesaistītos šajā di­mantu lietas izmeklēšanā, būšot vispirms jālūko izprast, kas ir tā visa pamatā. Ne jau tikai nauda, ne tikai dimantu īpašā vērtība inflācijas laikā, arī ne sentimentālā saikne un mode, iestrādājot dimantus sa­derināšanās gredzenos un tamlīdzīgi. Viņš man parādīja to pašu, ko es nupat parādī­ju jums. Un, - M. piemetināja, tikko jauša­mi uzsmaidīdams Bondam, - ja jums vaja­dzīgs mierinājums, tad ziniet, ka es tāpat sākumā iekritu ar to kvarcu.

Bonds neko neatbildēja.

- Tagad pārlūkosim pārējos, - ierosināja M. Viņš norādīja uz veselu kaudzi papīra sainīšu. - Es teicu, ka gribu aizņemties da­žus paraugus. Viņi neiebilda. Visu šo viņi šorīt atsūtīja uz manu māju. - M. ieskatī­jās sarakstā, attina kādu sainīti un piebī­dīja to tuvāk Bondam. - Tagad jūs redzē­siet vēl kaut ko labāku. Tas saucas "Balti zilais vilinājums". - M. norādīja uz lielu di­mantu tieši pretī Bondam. - Un šis te ir "Kristāla smaile" - desmit karāti, filigrāns slīpējums. Lielisks akmens, bet tā vērtība nesasniedz pat pusi no "Vilinājuma" cenas. Paverieties te, uz šo mazliet blāvāko, iedzel­teno dzīsliņu! Nākamo es jums parādīšu "Kapuci" - tam ir mazliet brūngana no­krāsa - tā apgalvoja Džeikobijs, lai gan es, sasodīta būšana, neko tamlīdzīgu nespēju saskatīt. Šaubos, vai kāds to var - ja nu vienīgi eksperti.

Bonds paklausīgi aplūkoja "Kristāla smaili" un pārējos briljantus, ar kuriem M. viņu iepazīstināja nākamās ceturtdaļstun­das laikā - veselu sēriju krāsainu dārgak­meņu, kas mirdzēja rubīnsarkanos, zilos, sārtos, dzeltenos, zaļos un violetos toņos. Galu galā M. izvilka sainīti ar mazākiem akmentiņiem, kuriem bija kāda vaina vai arī ne pārāk skaista krāsa. - Šie ir rūpnie­ciskie dimanti. Akmeņu kvalitāte - kā viņi mēdz teikt - neesot atbilstoša prasibām! Tādus izmanto dažādiem griežņiem un ci­tur. Taču tie nebūt nav noniecināmi. Ame­rika tikai pagājušajā gadā vien iepirka šos akmentiņus piecu miljonu mārciņu vērtībā, turklāt tas ir tikai viens no tirgiem. Brons- tīns stāstīja, ka šādi akmeņi tikuši izman­toti Sengotarda tuneļa urbšanai. Arī, izga­tavojot zobārstu urbjus, tiek izmantoti sīki dimantiņi. Tas ir cietākais materiāls pasau­lē. Mūžīgs.

M. izkratīja pīpi un sāka to no jauna pie­pildīt.

- Un tagad jūs par dimantiem zināt tik­pat daudz, cik es.

Bonds, atzvilis krēslā, izklaidīgi norau­dzījās zīdpapīra vīstoklīšos un mirdzošajos dārgakmeņos, kuri bija izkaisīti uz M. gal­da sarkanās ādas. Viņš netika gudrs, par ko īsti ir runa.

Pret kārbiņu nošvīkstēja sērkociņš, un Bonds vēroja, kā M. aizkūpina tabaku pī­pes galviņā, bet pēc tam iebāž kastīti atpa­kaļ kabatā. M. ieslīpi atgāzās atpakaļ ar vi­su krēslu - šī poza, viņaprāt, mudināja uz domāšanu.

Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusdivpadsmit. Bonds ar prieku atsauca atmiņā to mirkli pirms stundas, kad bija iezvanījies sarkanais telefons, ļaudams vi­ņam pamest ar īpaši slepeniem ziņojumiem piekrauto ienākošo dokumentu kasti. Viņš jutās patiesi atvieglots, ka pašreiz nenāk­sies pie tiem atgriezties.

- Cik noprotu, tad jums tiks uzdots kāds darbiņš, - bija teicis štāba priekšnieks, at­bildot uz Bonda jautājumu. - Šefs piekodi­nāja, lai līdz pusdienu laikam nenorunā­jam viņam nekādas citas tikšanās un ka pulksten divos jums jāierodas Skotlendjar­dā. Pasteidzieties!

Bonds bija tūlīt pasniedzies pēc žaketes, izgājis sava biroja priekšistabā un visai ap­mierināti noskatījies, kā viņa sekretāre ie­raksta biezā reģistrācijas grāmatā rēķinu īpaši steidzamiem izdevumiem.

- M. esot teicis, - Bonds bija sacījis, kad viņa pavērās augšup, - ka mani gaida darbs. Arī Bils apgalvo to pašu. Tāpēc ne­pūlieties visu šo sevišķi slepeno materiālu žūksni iešķūrēt manā ienākošo dokumen­tu kastē! Manis pēc varat tos nosūtīt publicēšanai "Daily Express" rītdienas numurā. - Viņš bija uzsmaidījis meite­nei. - Vai vecaiszēns Seftons Delmers vēl aizvien ir jūsu pielūdzējs, Lila? Es nevaru vien sagaidīt, kad jūs viņam reiz iedosiet kurvīti.

Sekretāre bija vērtējoši nopētījusi Bon- du.

- Jūsu kaklasaite sagriezusies greizi, - vi­ņa bija vēsi noteikusi. - Un to jaunekli es tik tikko pazīstu. - Pārliekusies pār lielo re­ģistru grāmatu, meitene bija sakārtojusi kaklasaiti, bet Bonds izgājis no sava biroja un devies projām pa gaiteni, klusībā prāto­dams, ka viņam palaimējies ar tik jauku sekretāri.

M. krēsls nočīkstēja, un Bonds pāri gal­dam pavērās uz vīru, par kuru jūsmoja un kuram allaž bija gatavs uzticēties un pa­klausīt.

Viņā domīgi vērās pelēkas acis. M. izņē­ma no mutes pīpi.

- Cik ilgs laiks pagājis, kopš jūs atgriezā­ties no atvaļinājuma Francijā?

- Divas nedēļas, ser.

- Vai jūs tur labi pavadījāt laiku?

- Neslikti, ser. Beigās gan sāku nedaudz garlaikoties.

M. neko nepiebilda.

- Es ieskatījos jūsu rezultātu reģistrā. Šaušanā jums ir teicami panākumi, jūs esat viens no labākajiem. Arī tuvcīņā dar­bojaties atzīstami. Pēdējā medicīniskā ap­skate liecina, ka esat lieliskā fiziskā for­mā. - M. mirkli paklusēja. - Lietas būtība ir tāda, - viņš bezkaislīgi turpināja, - ka esmu jums paredzējis visai bīstamu uzdevumu. Tāpēc gribēju pārliecināties, vai nepiecieša­mības gadījumā varēsiet sevi aizstāvēt.

- Protams, ser. - Bonds jutās nedaudz aizskarts.

- Tikai nekļūdieties, novērtējot šo uzde­vumu, aģent 007, - stingri aizrādīja M. - Ja es saku, ka darbs būs ļoti sarežģīts, tad tā ari ir. Šajā lietā ir iejaukti tādi ļaudis, ar kādiem jūs vēl nebūsiet sastapies. Vairā­kums no viņiem raksta paši savus likumus un pēc tiem arī spēlē. Tāpēc neapvainojie­ties, ja vēlos divkārt apsvērt, vai iesaistīt jūs šajā lietā.

- Piedodiet, ser.

- Labi jau, labi, - M. novilka. Nolicis pīpi, viņš nolīka uz priekšu, sakrustojis rokas uz galda. - Es jums pastāstīšu, par ko ir runa, tad varēsiet izlemt, vai gribat šo lietu uzņemties.

- Pirms nedēļas, - M. turpināja, - pie manis ieradās viens no Valsts kases atbil­dīgajiem darbiniekiem. Un atveda līdzi arī Tirdzniecības ministrijas sekretāru. Runa bija par dimantiem. Liekas, ka briti savās raktuvēs iegūst lielāko daļu no akmenti­ņiem, ko pasaulē dēvē par dimantiem, un deviņdesmit procenti no visām izpārdoša- nām notiek Londonā. Tās rīko "Dimantu Korporācija". - M. paraustīja plecus. - Ne­vaicājiet man, kādēļ. Šos darījumus jau kopš gadsimta sākuma kontrolē briti, un mēs darām visu, lai tā arī paliktu. Patlaban šīs tirdzniecības apjomi ir milzīgi. Piecdes­mit miljoni mārciņu gadā. Tas mums ir lie­lākais dolāru pelnīšanas avots. Tikko ar to kaut kas nav labi, valdība jūtas nobažīju­sies. Un tieši tas tagad noticis. - M. pāri galdam vēlīgi uzlūkoja Bondu. - Ik gadu kontrabandisti izved no Āfrikas dimantus, kuru vērtība ir vismaz divi miljoni mārciņu.

- Tā ir liela nauda, - Bonds novilka. - Un uz kurieni tad tie aizceļo?

- Runā, ka uz Ameriku, - M, noteica. - Un es piekritu abu to viru domām. Tur tiešām ir vislielākais dimantu noiets. Un turienes gangsteru bandas ir vienīgās, kuras spēj vadīt šāda mēroga operācijas.

- Kāpēc tad raktuvju īpašnieksabiedrī- bas to visu neaptur?

- Tās dara, ko var, - M. atbildēja. - Ie­spējams, ka jūs dokumentos jau būsiet pamanījis ziņas, ka De Bīrss šajā izmeklē­šanā iesaistījis jūsu draugu Silito - pēc tam, kad atvaļinājās no Ml5, viņš nonāca tur. Un tagad darbojas kopā ar Dienvidāfri- kas drošības dienesta vīriem. Cik noprotu, viņš uzrakstījis gana niknu atskaiti un iz­teicis vairākus saprātīgus ierosinājumus, kā savest visu kārtībā, tomēr Valsts kase un Tirdzniecības ministrija nav sajūsmā. Ierēdņi uzskata, ka ieteiktie pasākumi ra­dītu pārāk plašu rezonansi, ja ar tiem no­darbotos visas raktuvju sabiedrības vien­laikus - pat tad, ja tie būtu varen iedarbīgi. Un viņiem ir visnotaļ svarīgs iemesls patla­ban neuzsākt oficiālu akciju.

- Un kāds tas ir, ser?

- Londonā pašlaik atrodas liels kontra­bandas dimantu sūtījums, - M. paziņoja, un viņa acis uzšķīla jautru uguntiņu, pāri galdam uzlūkojot Bondu. - Tas gaida izde­vību, kad pārvedēji sāks ceļu uz Ameriku. Un ipašo uzdevumu nodaļa zina, kurš būs kurjers. Un arī to, kuram jādodas ceļā rei­zē ar šo sakarnieku, neizlaižot viņu no acīm. Tikko Ronijs Vellenss par to uzoda - infor­mācijas avots ir kāds ziņu pienesējs no vi­ņa tā sauktās "Spoku brigādes" -, viņš tūlīt devās uz Valsts kasi. Tā nodeva šo infor­māciju Tirdzniecības ministrijai, pēc tam notika ārkārtas sanāksme pie premjermi­nistra, kurš atļāva iesaistīt mūsu dienestu šīs lietas izmeklēšanā.

- Kādēļ to nevarētu darīt M15 īpašā no­daļa, ser? - apvaicājās Bonds, kurš iedo­mājās, ka M. piemeklējusi tā nelāgā dzīves fāze, kad gribas jaukties citu darīšanās.

- Skaidrs, ka viņi varētu arestēt kuijeru, tikko tas, saņēmis sūtījumu, mēģinātu izkļūt no valsts, - M. nepacietīgi aizrādīja. - Taču tā nevar apturēt kontrabandu. Tie nav tādi cilvēki, kas runās. Turklāt kurjeri ir tikai sīkas zivteles. Varbūt viņi tiešām tikai sa­ņem sainīti no kāda vīra parkā un pēc tam, kad tikuši pāri robežai, nodod to citam vī­ram citā parkā. Vienīgais veids, kā piekļūt tuvāk lietas būtībai, ir izsekot kanālam līdz pašai Amerikai un noskaidrot, kur tas no­ved! Un uz lielu FIB palīdzību mēs neva­ram cerēt. Kontrabandas apkarošana ir ti­kai viena neliela daļa no ciņas ar lielajām gangsteru bandām. Un Savienotajām Val­stīm nekāds kaitējums nav nodarīts. Drī­zāk gan pretēji. Vienīgā zaudētāja ir Angli­ja. Un Amerikā mūsu policijai tāpat kā M15 nav nekādas teikšanas. Tikai mūsu dienests var tikt galā ar šo darbu.

- Jā, es saprotu, - Bonds sacīja. - Kas vēl mums ir?

- Vai esat dzirdējis par "Dimantu na­mu"?

- Jā, protams, ser, - Bonds atbildēja. - Lie­lākais amerikāņu juvelierizstrādājumu koncerns. Tam ir veikali ISfujorkas Četrdes­mit sestajā Rietumu ielā, kā arī Parīzē, Ri- volī ielā. Cik noprotu, viņi ir tuvu tam stā­voklim, ko ieņem Kartjē, Van Klīfs un Bu- šerons. Kopš kara beigām viņi ātri tikuši uz augšu.

- Jā, - M. apstiprināja. - Tie paši ir. Vi­ņiem pieder arī neliels veikaliņš Londonā, Hetongārdenā. Agrāk tie bija vieni no la­bākajiem "Dimantu Korporācijas" akmeņu pircējiem vairāksolīšanās, kuras notiek reizi mēnesi, taču pēdējo triju gadu laikā pirkuši arvien mazāk un mazāk. Tomēr, kā jūs sacījāt, ik gadu pārdod vairāk un vairāk. Tātad viņi dimantus iegūst kaut kur citur. Un tieši šī koncerna vārdu pie­minēja Valsts kases pārstāvis, kad todien tikāmies. Taču man pret viņiem nav nekā­du pierādījumu. Koncerns atsūtījis uz šejieni vienu no saviem labākajiem darbi­niekiem. Šķiet savādi, ka visu darījumu apjoms ir tik mazs. Šo vīru sauc Rufuss B. Seije. Nekas daudz par šo cilvēku nav zināms. Viņš katru dienu pusdieno Pika- dilijā - "Amerikāņu klubā". Spēlē golfu Sa- ningdeilā. Nedzer un nesmēķē. Dzīvo vies­nīcā "Savoja". Paraugpilsonis. - M. pa­raustīja plecus. - Bet dimantu tirdznie­cība ir tāda jauka, labi nostādīta, tīri vai varētu sacīt - ģimeniska, lieta, un rodas iespaids, ka "Dimantu namā" ir kaut kas slēpjams. Tas arī viss.

Bonds nolēma, ka ir pienācis laiks uzdot galveno jautājumu.

- Un kurā posmā man jāiesaistās šajā lietā, ser? - viņš noprasīja, pāri galdam vērdamies M. tieši acīs.

- Pulksten divos jums Skotlendjardā jā­satiekas ar Vellensu, - M. atgādināja, ie­skatījies pulkstenī. - Apmēram pēc stun­das. Viņš jums visu pateiks. Šovakar viņi saņems ciet kurjeru un viņa vietā nosūtīs pa šo kanālu jūs.

Bonda pirksti ciešāk apkļāva krēsla ro- kubalstus.

- Un tad?

- Tad, - M. lietišķi atteica, - jums būs jā­ved kontrabandas dimanti uz Ameriku. Tā­da ir šī ideja. Ko jūs par to domājat?