Dimanti ir mūžīgi

22. nodala MĪLESTĪBA UN BEARNAS MĒRCE

Tieši astoņos "Karalienes Elizabetes" svil­pe sadrebināja debesskrāpju logu rūtis, un tad velkoņi jau ievadīja lielo laineri upes vi­dū, apgrieza un uzmanīgi ar piecu mezglu ātrumu stundā virzīja lejup pa straumi.

Uz brīdi, kad locis pameta to Ambrozlai- tā, laineris apstājās, tad dzenskrūves atkal sakūla ūdeni baltās putās, "Elizabete" at­viegloti notrīsēja un devās garajā ceļā uz Sauthemptonu.

Sēdēdams savā kajītē un klausīdamies, kā klusi krakst koka sienas, vērodams zī­muli uz tualetes galdiņa, kur tas lēnām ri­poja šurpu turpu starp matu suku un pasi, Bonds atcerējās dienas, kad šis laineris ne­mitīgi mainīja kursu, līkumojot pa Dienvid- atlantiju, jo nācās spēlēt paslēpes, vairoties no vācu zemūdenēm, kas siroja pa kuģu ceļiem uz liesmu apņemto Eiropu. Tas bija īsts piedzīvojums, bet tagad "Karaliene Eli­zabete", sava radioimpulsu kokona sargā­ta, kuģoja droši - radars, lokatori un dzi- lummēritājs rūpējās, lai nenotiktu nekādas sadursmes, tāpēc Bonds nosprieda, ka šajā ceļojumā viņu var apdraudēt tikai garlaicī­ba un gremošanas traucējumi.

Bonds pacēla telefona klausuli un palū­dza savienojumu ar mis Keisu. Izdzirdusi Bonda balsi, viņa teatrāli novaidējās.

- Es ienīstu jūru! - viņa sacīja. - Jau ta­gad jūtos slima, kaut gan mēs vēl esam upē.

- Tādā gadījumā, - Bonds atbildēja, - pa­lieciet kajītē, dzeriet zāles un šampanieti. Es jūtīšos slikti vēl divas vai trīs dienas. Ie­šu pie ārsta un masiera, uz turku pirti un mēģināšu savākties. Mums tik un tā šī brauciena laikā būtu labāk vairīties no cil­vēku skatieniem. Jo jādomā, ka Ņujorkā vi­ņi mūs izsekoja.

- Labi, ja apsolāt katru dienu man zva­nīt, - Tifānija piekrita, - un arī aizvest ma­ni uz grilbāru, tikko jutīšu, ka varētu norīt kādu kumosu kaviāra. Ja?

Bonds iesmējās.

- Ja jūs uzstājat, - viņš piekrita. - Un ta­gad paklausieties! Pretī es gribu, lai jūs sasprindzināt atmiņu. Pacentieties atcerē­ties visu, ko zināt par ABC un šīs operāci­jas Londonas posmu. To telefona numuru. Un visu pārējo. Kāpēc tas man vajadzīgs, es jums pastāstīšu, tikko radīsies iespēja, bet pagaidām lūdzu tikai uzticēties man. Norunāts?

- Jā, protams, - jaunā sieviete atteica tik vienaldzīgi, it kā tā viņas dzīves daļa būtu zaudējusi jebkādu nozīmi. Apmēram des­mit minūtes Bonds Tifāniju izjautāja, taču diezgan neauglīgi, jo par ABC izdibināja ti­kai dažādus sīkumus.

Tad Bonds nolika klausuli, piezvanīja stjuartam un pasūtīja pusdienas. Viņš ap­sēdās rakstīt garo ziņojumu, kuru vajadzē­ja šifrētā veidā nosūtīt vēl šovakar.

Varenās dzenskrūves darbojās, dzīdamas uz priekšu tumsā šo peldošo pilsētu, kurā trīs tūkstoši pieci simti dvēseļu bija atra­dušas mājvietu uz piecām savas dzives dienām, kuru laikā ar tām varēja notikt viss, kas raksturīgs daudzskaitlīgām cilvē­ku kopienām - laupīšanas, kautiņi, pave­šanas, dzeršanas, krāpšanas, vienas vai pat vairākas dzemdības, pašnāvības un… vienā no simt ceļojumiem arī kāda slepka­vība.

Peldošā dzelzs pilsēta mierīgi slīdēja uz priekšu pa plašo, viļņojošo Atlantijas oke­ānu un maigais vakarvējš žužinot vaidēja mastos, bet radio ēterā traucās Morzes ābeces signāli.

Tieši pulksten desmitos dežurējošais operators noraidīja telegrammu, kas bija adresēta ABC firmā "Dimantu nams", He- tongārdenā, Londonā. Tajā bija teikts: "OB­JEKTU ATRAŠANĀS VIETA NOSKAIDROTA PUNKTS JA BŪS NEPIECIEŠAMS RADI­KĀLS RISINĀJUMS NOSAUCIET CENU DOLĀROS". Bet paraksts bija: "VTNTERS".

Pēc stundas - kad kuģa "Karaliene Eliza­bete" radists skumīgi aplūkoja ziņojumu, kas sastāvēja no piecsimt piecburtu kom­binācijām un bija adresēts "Universālā eks­porta" izpilddirektoram Rīdžentparkā, Lon­donā, - pienāca īsa atbildes telegramma, kas bija jānodod pirmās klases pasažierim Vinteram. Tā vēstīja: "VĒLOS PILNĪGI IZ­BEIGT KEISAS LIETU PUNKTS ATKĀRTO­JU KEISAS LIETU PUNKTS MAKSĀŠU DIVDESMIT TŪKSTOŠUS PUNKTS AR OTRU KLIENTU VĒLOS NORĒĶINĀTIES PERSO­NISKI PĒC IERAŠANĀS LONDONĀ APSTIP­RINIET SAŅEMŠANU ABC".

Operators uzmeklēja pasažieru sarakstā Vintera vārdu, ielika telegrammu aploksnē un lūdza to nogādāt uz A klāja kajīti, kurā mita šis kungs. Tā atradās tieši zem M klāja, kur bija apmetušies Bonds un Tifā­nija. Šajā kajītē, kreklos izmetušies, sēdēja divi vīri un spēlēja kārtis. Ejot ārā, stjuarts dzirdēja tuklāko vīru noslēpumaini sakām pāragri nosirmojušajam:

- Vai zini, mīlīt, divdesmit tūkstoši dolā­ru par šīm dažām dienām - tas ir kaut kas! Lieliski, lieliski!

Tikai trešajā ceļojuma dienā Bonds un Tifānija norunāja satikties un atpūtas telpā ar skatu laukumu iebaudīt kokteiļus, bet pēc tam paēst vakariņas grilbārā. Dienvidū bija iestājies pilnīgs bezvējš, un pēc maltī­tes, ko Bonds lenča laikā bija ieturējis savā kajītē, viņš saņēma zīmīti, kas bija rakstīta uz kuģa vēstuļpapīra meitenīgi apaļīgā rok­rakstā. Tā bija šāda: "Uzaiciniet mani uz satikšanos. Šodien." Un Bonda roka tūlīt sniedzās pēc telefona klausules.

Viņi sastapās, pēc triju dienu atšķirtības izslāpuši viens pēc otra sabiedrības. To­mēr, kad Tifānija pievienojās Bondam pus- apaļajā kokteiļu bārā kuģa priekšgalā un apsēdās tumšajā kaktā pie galdiņa, kuru viņš bija izvēlējies, kareivīgums pret vīrie­šiem joprojām nebija zudis.

- Kas tad tas par galdiņu? - viņa sarkas­tiski ierunājās. - Jums laikam kauns rādī­ties cilvēkos kopā ar mani? Uzvilku mugu­rā labāko no tā, ko spējusi radīt Holivudas modes pasaules pēdiņu iztēle, bet jūs mani slēpjat, it kā es būtu tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada mis Reinas zelts! Man gribētos mazliet izklaidēties uz šā vecā ku­ģa, bet jūs bāžat mani kaktā, it kā es būtu bīstama apkārtējo veselībai.

- Tā ari ir, - Bonds novilka. - Vai ari jūs vēlaties novest visus vīriešus līdz baltkvē­lei?

- Ko tad, jūsuprāt, vajadzētu darīt jaunai dāmai uz "Karalienes Elizabetes" klāja? Kļūt par zivi?

Bonds iesmējās. Viņš pamāja viesmīlim un pasūtīja degvīnu ar sauso martini un citronu.

- Es varētu jums piedāvāt kaut ko citu.

- Dārgais draugs, - jaunā dāma attrau­ca, - dienaskārtībā bija paredzēta jauka laikpavadīšana ar izskatīgu angli. Nelaime tā, ka viņš kāro pēc manas ģimenes dārglie­tām. Ko lai es daru? Jūsu draudzenei ir ko palauzīt galvu. - Tifānija pēkšņi pārliecās pāri galdiņam un uzlika plaukstu uz Bonda rokas. - Paklausieties, Bonda kungs, - viņa sacīja. - Es jūtos laimīga kā cikāde. Man šeit patīk. Es labprāt pavadu laiku kopā ar jums. Un man patīk šis jaukais, aptumšo­tais galdiņš, kur neviens neredz, ka es turu jūsu roku. Neņemiet manas runas nopietni! Esmu tik laimīga! Neņemiet manus muļķī­gos jociņus par pilnu, labi?

Tifānija bija apvilkusi krēmkrāsas Ķīnas zīda blūzi un ogļmelnus pusvilnas svārkus. Šīs neitrālās krāsas īpaši izcēla jaunās sie­vietes vieglo iedegumu. Viņas vienīgā rotas­lieta bija mazs, četrstūrains Kartjē pulkste­nis ar melnu ādas siksniņu. Uz galda virs Bonda plaukstas gulēja viņas mazā, brūnā roka ar īsi apgrieztiem, nelakotiem nagiem. Tifānijas bāli zeltainie mati, kuri krita uz pleciem smagā vilnī, mirdzēja kā saules gaismes apspīdēti. Pelēko acu dzīlēs slēpās neizdibināmas liesmas. Jautājot viņa bija pavērusi skaisti veidotās lūpas, atklājot spoži baltus zobus.

- Nē, - Bonds atbildēja. - Nē, neņemšu vis ļaunā, Tifānij. Jūsu personā viss ir jauks.

Jaunā sieviete ieskatījās Bondam acīs un nomierinājās. Tika atnesti dzērieni, Tifānija atrāva roku un jautājoši uzlūkoja viņu pāri glāzes malai.

- Tagad paskaidrojiet man dažas lietas, - vi­ņa sacīja. - Pirmkārt, ko jūs darāt un kā labā strādājat? Pašā sākumā, kad tikāmies viesnīcā, nospriedu, ka esat blēdis. Taču nezin kāpēc tūlīt pēc tam, kad izgājāt pa durvīm, es sapratu, ka neesat vis. Laikam > jau man vajadzēja brīdināt ABC, tad mēs būtu izvairījušies no daudzām nepatik­šanām. Taču es to neizdarīju. Aiziet, Džeims! Sāciet stāstīt!

- Es strādāju valdības uzdevumā, - Bonds atteica. - Tā vēlas darīt galu dimantu kon­trabandai.

- Tātad jūs esat slepenais aģents?

- Tikai valsts ierēdnis.

- Skaidrs. Un ko jūs darīsiet ar mani, kad būsim Londonā? Ieslodzīsiet tuptūzī?

- Jā. Mana dzīvokļa viesu istabā.

- Tas jau ir labāk. Vai jūs esat precējies? - viņa pajautāja un apklusa. - Vai nopietni saistījies?

- Nē. Man vienīgi šad tad gadās pa dēkai.

- Tad jau jūs esat viens no tiem vecmodī­gajiem vīriešiem, kuriem patīk gulēt ar sie­vietēm. Kāpēc neesat apprecējies?

- Droši vien tāpēc, ka, manuprāt, labāk ir dzīvot vienam. Lielākoties laulātie ir divi cilvēki, kuri viens otram neko nedod, tikai atņem.

Tifānija Keisa apsvēra dzirdēto.

- Iespējams, ka tā tiešām ir, - viņa galu galā noteica. - Taču viss atkarīgs no tā, ko cilvēks pats gatavs dot. Kaut ko cilvēka cie­nīgu vai ari ne. Jūs neesat pati pilnība.

- Un kā ar jums?

Šo jautājumu Tifānija nebija gaidījusi.

- Uz mani laikam attiecas tas cilvēka ne­cienīgais risinājums, - viņa atbildēja. - Ko, pie velna, pēc jūsu domām, man vajadzēja precēt? Greizo Tri?

- Noteikti bijuši ari citi gribētāji.

- Nē, nebija vis, - Tifānija nikni atcirta. - Jūs droši vien uzskatāt, ka man vispār ne­vajadzēja pīties ar tādiem cilvēkiem. Labi, es atzīstu, ka tiku spērusi nepareizu soli. - Dusmu spīvums noplaka, viņa pavērās Bondā kā aizstāvēdamās. - Tā ar cilvēkiem notiek, Džeims. Tā tas ir. Un dažkārt tā nav viņu vaina.

Džeimss Bonds pastiepa roku un cieši saņēma viņas plaukstu.

- Zinu, Tifānij, - viņš sacīja. - Fēlikss man šo to pastāstīja. Tādēļ es neuzdevu nekādus jautājumus. Nedomājiet par to! Dzīvojiet šodienā un šeit! Nevis vakardie­nā. - Viņš mainīja sarunas tēmu. - Tagad pastāstiet kaut ko par sevi! Piemēram, kā­pēc jūs sauc Tifānija. Un kā kļuvāt par krupjē "Tiārā"? Kur, pie velna, tik labi ap- guvāt šo darbu? Ar kārtīm jūs rīkojāties patiešām nepārspējami! Ja jūs esat tik liet­pratīga, tad vajadzības gadījumā droši vien spētu ari ko vairāk.

- Paldies, draugs, - Tifānija ironiski pa­teicās. - Ko tad? Uzspēlēt šeit durakus?

Par Tifāniju mani sauc tādēļ, ka toreiz, kad es piedzimu, mans dārgais tētis Keiss, tik­ko bija uzzinājis, ka neesmu zēns, bēdās uzdāvināja mātei tūkstoš dolāru kopā ar pūdernicu no smalkā veikala "Tiffany" un aizgāja. Pieteicās dienēt flotē. Un aizgāja bojā. Tāpēc māte mani nosauca par Tifāni­ju un centās nopelnīt iztiku mums abām. Iesāka ar meičām uz izsaukumu, pēc tam izvērsās. Diez cik labi tas laikam neizklau­sās? - Viņa lūdzoši un itin kā taisnodamās uzlūkoja Bondu.

- Es par to neuztraucos, - Bonds sausi atteica. - Jūs taču nebijāt viena no izsau­camajām meitenēm.

Tifānija paraustīja plecus.

- Mātes iestādi izdemolēja gangsteri. - Vi­ņa apklusa un izdzēra savu martini līdz beigām. - Kopš tā laika rūpējos par sevi pati. Un strādāju parastos darbus, kādi ir pieejami jaunām sievietēm. Devos uz Reno. Tur bija krupjē skola, es pieteicos tajā un mācījos uz velna paraušanu. Beidzu pilnu kursu. Ar specializāciju kauliņu spēlē, ru­letē un blekdžekā. Krupjē - tas ir amats, kas dod iespēju labi nopelnīt. Divus simtus nedēļā. Vīriešiem patīk, ja kārtis dala sie­viete, arī sievietes labprātāk uzticas sievie­tei. Jo domā, ka dalītāja tomēr ir viena no viņām. Gluži kā māsa. Viņas baidās, kad krupjē ir vīrietis. Tikai nedomājiet, ka tāds darbs sagādā daudz prieka. Stāstot tas iz­klausās labāk, nekā ir patiesībā.

Tifānija apklusa un uzsmaidīja Bondam.

- Tagad atkal ir jūsu kārta, - viņa sacī­ja. - Pasūtiet man vēl vienu dzērienu un pastāstiet, kāda sieviete, jūsuprāt, jums spētu kaut ko dot.

Bonds pasūtīja dzērienus, aizdedza ciga­reti un atkal pievērsās Tifānijai.

- Tā varētu būt sieviete, kura man paga­tavos Bearnas mērci tikpat labi, cik labi pratīs mīlēties, - viņš atbildēja.

- Svētās šausmas! Tikai viena veca, stul­ba ragana, kas prot vārīt ēdamo un gulēt uz muguras?

- Nē, ne gluži. Viņai būtu nepieciešamas vēl daudzas citas sievišķīgas īpašības. - Bonds nopētīja Tifāniju. - Zeltaini mati. Pelēkas acis. Pavedinoša mute. Nevainojams au­gums. Un, protams, viņai būs jāuzjautrina mani ar savām smieklīgajām zobgalībām, jāprot ģērbties, spēlēt kārtis… un tā tālāk. Jādara viss, kas nepieciešams.

- Un jūs apprecētu šādu personu, ja to atrastu?

- Varbūt ari ne, - Bonds attrauca. - Ne­laime tā, ka esmu gandrīz precējies. Ar kā­du vīrieti. Viņa vārds sākas ar burtu M. Man vispirms būtu jāšķiras no viņa, tikai tad es varētu precēt kādu sievieti. Taču ne­esmu drošs, vai es to vēlos. Man nāktos vi­ņas rīkotajās pieņemšanās iznēsāt ciemi­ņiem kanapē maizītes. Un tad vēl visas tās šausmas ar "Jā, tu izdarīji to!" un "Nē, ne­darīju vis!", kas sākas līdz ar laulību. Ilgi tā nevarētu turpināties. Man piemestos klaustrofobija, un es no viņas aizbēgtu. Pa­lūgtu, lai mani aizsūta uz Japānu vai vēl kaut kur labi tālu.

- Un kā ar bērniem?

- Daži man patiktu, - Bonds īsi notei­ca. - Bet tikai tad, kad būšu aizgājis pensi­jā. Citādi tas nebūtu taisnīgi pret šiem bēr­niem. Mana darba dēļ viņi nekad nebūtu drošībā. - Viņš ieskatījās savā glāzē un pēc tam iztukšoja to. - Un kā ar jums, Tifānij? - Bonds jautāja, lai mainītu sarunas tēmu.

- Laikam jau pasaulē nav tādas sievietes, kurai nepatiktu pārnākt mājās un atrast priekšistabā uz galda vīrieša platmali, - Ti­fānija nomākti atbildēja. - Nelaime ir tāda, ka nekad neesmu atradusi zem cepures pie­nācīgu galvu. Iespējams, ka neesmu meklē­jusi pietiekami cītīgi vai īstajās vietās. Jūs taču zināt, kā tas ir, kad dzīve rit pa vienām un tām pašām sliedēm. Un nemaz negribas lūkoties, kas notiek ārpus ierastajām robe­žām. Ar Spengiem vismaz bija kāda drošibas sajūta. Vienmēr zināju, kad būs nākamā maltīte. Varēju iekrāt mazliet naudas. Taču tādā sabiedrībā sievietei draugu nav. Vai nu jums jāizliek uzraksts: "Ieeja aizliegta", vai ar! iekulsieties pamatīgās nepatikšanās. Ta­ču nu man jau ir līdz kaklam tā rūpēšanās pašai par sevi. Vai zināt, kā mēdz teikt Brodveja koristes? "Ir loti skumji mazgāt ve­ļu, ja tajā nav neviena vīrieša krekla."

Bonds iesmējās.

- Labi, tātad jūs tagad esat izsista no sliedēm, - viņš noteica. Un jautājoši nopē­tīja jauno sievieti. - Kā tad ar misteru Se­rafimo? Tās divas guļamistabas viņa lielis­kajā vagonā un klātais galds ar šampanieti divām personām…

Bonds nepaguva pabeigt teikumu, kad Tifānijas acis īsi nozibsnīja. Viņa piecēlās no galda un devās ārā no bāra.

Bonds domās nolamāja pats sevi un, at­stājis uz galda dažas monētas, metās mei­tenei pakaj. Viņš panāca Tifāniju uz pastai­gu klāja.

- Paklausieties, Tifānij, - viņš iesāka.

Viņa ātri apcirtās un nostājās Bondam pretī.

- Cik gan jūs varat būt Jauns! - Tifānija noteica. Viņas skropstās iemirdzējās asa­ras. - Kāpēc jums vajadzēja visu sabojāt ar šo nejauko piezīmi? Ak vai, Džeims, - viņa bēdīgi pagriezās pret logu, sameklēja somi­ņā mutautu un sāka slaucīt acis, - jūs ne­saprotat…

Bonds aplika roku Tifānijai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt.

- Mana dārgā! - Viņš saprata, ka šo pār­pratumu varētu nolīdzināt vienīgi ar kādu jūtamāku mīlestības izpausmi, bet, lai no­nāktu līdz tai, vajadzīgi vārdi un laiks. - Es negribēju jūs aizvainot. Es tikai vēlējos uz­zināt patiesību. Nakts tajā rotaļvilcienā bija briesmigi nelāga, un tas smalkais, diviem ēdājiem klātais vakariņu galds mani sāpi­nāja vairāk nekā tas, kas notika vēlāk. Man vajadzēja jums to pajautāt.

Mis Keisa aizdomīgi uzlūkoja Bondu.

- Tad tā tas bija domāts? - viņa novilka, pētīdama Bonda seju. - Vai jūs gribējāt sa­cīt, ka es jums patiku jau tad?

- Netēlojiet rriiiļķi! - Bonds viņu nepacie­tīgi pārtrauca. - It kā jūs pati neko nesa­prastu!

Tifānija atkal novērsās un palūkojās ārā pa logu - uz bezgalīgo, zilo ūdeni un kaiju bariņu, kuras lidoja un nira, pavadīdamas šo lielisko, grezno kuģi. Pēc kāda brīža jau­nā sieviete ierunājās:

- Vai esat lasījis grāmatu "Alise Brīnum­zemē"?

- Pirms daudziem gadiem, - Bonds atbil­dēja. - Bet kāpēc jūs jautājat?

- Tur bija kāda rindkopa, par kuru es bieži prātoju, - viņa paskaidroja. - Tā skan apmēram šādi: "Ai, Pele, vai tu zini ceļu, kā izkļūt no šī asaru dīķa? Esmu aplam nogu­rusi pa to peldēt, ak, Pele!" Atceraties? La­bi, tātad es biju iedomājusies, ka jūs bū­siet tas, kas man pateiks, kā izkļūt no asa­ru lāmas. Taču jūs mani iegrūdāt tur vēl dziļāk. Tāpēc es jutos tik sarūgtināta. - Ti­fānija uzlūkoja Bondu. - Bet es tomēr ticu, ka negribējāt mani sāpināt.

Bonds klusēdams paskatījās uz viņas muti, pēc tam noskūpstīja jauno sievieti uz lūpām.

Tifānija neatbildēja uz skūpstu un atbrī­vojās no apskāviena. Viņas acis atkal zob­galīgi mirdzēja. Ieķērusies Bondam elkonī, viņa pagriezās pret atvērtajām lifta dur­vīm.

- Vediet mani lejā, - viņa sacīja. - Man jādodas atjaunot sejas krāsu, un vispār būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai iegūtu labas preces izskatu. - Tifānija aprāvās. Viņa tu­vināja muti Bonda ausij. - Ja nu gadījumā jūs par to interesējaties, Džeims Bond, - vi­ņa klusi turpināja, - es nekad mūžā nees­mu "gulējusi ar vīrieti", kā jūs to saucat. - Ti­fānija paraustīja Bondu aiz rokas. - Un ta­gad nāciet, - viņa pēkšņi izrīkoja. - Šā vai tā, ir pienācis laiks "karstajai mājas pel­dei". Jādomā, ka jūs vēlaties, lai es izsakos tā, kā te pieņemts. Jūs, lietišķie angļi, rei­zumis mēdzat izkarināt vannasistabās visai dīvainus uzrakstus.

Bonds pavadīja Tifāniju līdz viņas kajītei, pēc tam devās uz savējo un iegremdējās "karstā sāls vannā", kurai sekoja "auksta mājas duša". Tad viņš atlaidās gultā un, klusībā pasmaidījis par šo to no Tifānijas teiktā, iedomājās jauno sievieti, kura paš- riez guļ vannā, aplūko daudzos krānus un prāto, cik gan angļi ir traki.

Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca stjuarts ar nelielu paplāti, ko nolika uz galda.

- Kas, pie velna, tur ir? - Bonds noprasīja.

- To atsūtīja šefpavārs, ser, - stjuarts paskaidroja un izgāja, aizvērdams durvis.

Bonds izkāpa no gultas, piegāja pie galda un aplūkoja paplātes saturu. To iz­darījis, viņš pasmaidīja. Tur bija ceturt- daļpudele šampanieša "Bollinger", četri kanapē grauzdiņi ar plānām gaļas strē­melītēm un mazs mērces trauciņš. Tam līdzās atradās zīmīte, kura vēstīja: "Šo Bearnas mērci bez manas palīdzības ga­tavoja mis T. Keisa." To bija parakstījis "Šefpavārs".

Bonds ielēja glāzē šampanieti, uzlika ga­ļas gabaliņam krietni daudz mērces, iestū­ma kumosu mutē un rūpīgi sakošļāja. Tad viņš piegāja pie telefona.

-Tifānij?

Klausulē skanēja tikai klusi, priecīgi smiekli.

- Jā, jūs tiešām protat pagatavot brīniš­ķīgu Bearnas mērci…

Bonds nolika klausuli atpakaļ vietā.