Tieši astoņos "Karalienes Elizabetes" svilpe sadrebināja debesskrāpju logu rūtis, un tad velkoņi jau ievadīja lielo laineri upes vidū, apgrieza un uzmanīgi ar piecu mezglu ātrumu stundā virzīja lejup pa straumi.
Uz brīdi, kad locis pameta to Ambrozlai- tā, laineris apstājās, tad dzenskrūves atkal sakūla ūdeni baltās putās, "Elizabete" atviegloti notrīsēja un devās garajā ceļā uz Sauthemptonu.
Sēdēdams savā kajītē un klausīdamies, kā klusi krakst koka sienas, vērodams zīmuli uz tualetes galdiņa, kur tas lēnām ripoja šurpu turpu starp matu suku un pasi, Bonds atcerējās dienas, kad šis laineris nemitīgi mainīja kursu, līkumojot pa Dienvid- atlantiju, jo nācās spēlēt paslēpes, vairoties no vācu zemūdenēm, kas siroja pa kuģu ceļiem uz liesmu apņemto Eiropu. Tas bija īsts piedzīvojums, bet tagad "Karaliene Elizabete", sava radioimpulsu kokona sargāta, kuģoja droši - radars, lokatori un dzi- lummēritājs rūpējās, lai nenotiktu nekādas sadursmes, tāpēc Bonds nosprieda, ka šajā ceļojumā viņu var apdraudēt tikai garlaicība un gremošanas traucējumi.
Bonds pacēla telefona klausuli un palūdza savienojumu ar mis Keisu. Izdzirdusi Bonda balsi, viņa teatrāli novaidējās.
- Es ienīstu jūru! - viņa sacīja. - Jau tagad jūtos slima, kaut gan mēs vēl esam upē.
- Tādā gadījumā, - Bonds atbildēja, - palieciet kajītē, dzeriet zāles un šampanieti. Es jūtīšos slikti vēl divas vai trīs dienas. Iešu pie ārsta un masiera, uz turku pirti un mēģināšu savākties. Mums tik un tā šī brauciena laikā būtu labāk vairīties no cilvēku skatieniem. Jo jādomā, ka Ņujorkā viņi mūs izsekoja.
- Labi, ja apsolāt katru dienu man zvanīt, - Tifānija piekrita, - un arī aizvest mani uz grilbāru, tikko jutīšu, ka varētu norīt kādu kumosu kaviāra. Ja?
Bonds iesmējās.
- Ja jūs uzstājat, - viņš piekrita. - Un tagad paklausieties! Pretī es gribu, lai jūs sasprindzināt atmiņu. Pacentieties atcerēties visu, ko zināt par ABC un šīs operācijas Londonas posmu. To telefona numuru. Un visu pārējo. Kāpēc tas man vajadzīgs, es jums pastāstīšu, tikko radīsies iespēja, bet pagaidām lūdzu tikai uzticēties man. Norunāts?
- Jā, protams, - jaunā sieviete atteica tik vienaldzīgi, it kā tā viņas dzīves daļa būtu zaudējusi jebkādu nozīmi. Apmēram desmit minūtes Bonds Tifāniju izjautāja, taču diezgan neauglīgi, jo par ABC izdibināja tikai dažādus sīkumus.
Tad Bonds nolika klausuli, piezvanīja stjuartam un pasūtīja pusdienas. Viņš apsēdās rakstīt garo ziņojumu, kuru vajadzēja šifrētā veidā nosūtīt vēl šovakar.
Varenās dzenskrūves darbojās, dzīdamas uz priekšu tumsā šo peldošo pilsētu, kurā trīs tūkstoši pieci simti dvēseļu bija atradušas mājvietu uz piecām savas dzives dienām, kuru laikā ar tām varēja notikt viss, kas raksturīgs daudzskaitlīgām cilvēku kopienām - laupīšanas, kautiņi, pavešanas, dzeršanas, krāpšanas, vienas vai pat vairākas dzemdības, pašnāvības un… vienā no simt ceļojumiem arī kāda slepkavība.
Peldošā dzelzs pilsēta mierīgi slīdēja uz priekšu pa plašo, viļņojošo Atlantijas okeānu un maigais vakarvējš žužinot vaidēja mastos, bet radio ēterā traucās Morzes ābeces signāli.
Tieši pulksten desmitos dežurējošais operators noraidīja telegrammu, kas bija adresēta ABC firmā "Dimantu nams", He- tongārdenā, Londonā. Tajā bija teikts: "OBJEKTU ATRAŠANĀS VIETA NOSKAIDROTA PUNKTS JA BŪS NEPIECIEŠAMS RADIKĀLS RISINĀJUMS NOSAUCIET CENU DOLĀROS". Bet paraksts bija: "VTNTERS".
Pēc stundas - kad kuģa "Karaliene Elizabete" radists skumīgi aplūkoja ziņojumu, kas sastāvēja no piecsimt piecburtu kombinācijām un bija adresēts "Universālā eksporta" izpilddirektoram Rīdžentparkā, Londonā, - pienāca īsa atbildes telegramma, kas bija jānodod pirmās klases pasažierim Vinteram. Tā vēstīja: "VĒLOS PILNĪGI IZBEIGT KEISAS LIETU PUNKTS ATKĀRTOJU KEISAS LIETU PUNKTS MAKSĀŠU DIVDESMIT TŪKSTOŠUS PUNKTS AR OTRU KLIENTU VĒLOS NORĒĶINĀTIES PERSONISKI PĒC IERAŠANĀS LONDONĀ APSTIPRINIET SAŅEMŠANU ABC".
Operators uzmeklēja pasažieru sarakstā Vintera vārdu, ielika telegrammu aploksnē un lūdza to nogādāt uz A klāja kajīti, kurā mita šis kungs. Tā atradās tieši zem M klāja, kur bija apmetušies Bonds un Tifānija. Šajā kajītē, kreklos izmetušies, sēdēja divi vīri un spēlēja kārtis. Ejot ārā, stjuarts dzirdēja tuklāko vīru noslēpumaini sakām pāragri nosirmojušajam:
- Vai zini, mīlīt, divdesmit tūkstoši dolāru par šīm dažām dienām - tas ir kaut kas! Lieliski, lieliski!
Tikai trešajā ceļojuma dienā Bonds un Tifānija norunāja satikties un atpūtas telpā ar skatu laukumu iebaudīt kokteiļus, bet pēc tam paēst vakariņas grilbārā. Dienvidū bija iestājies pilnīgs bezvējš, un pēc maltītes, ko Bonds lenča laikā bija ieturējis savā kajītē, viņš saņēma zīmīti, kas bija rakstīta uz kuģa vēstuļpapīra meitenīgi apaļīgā rokrakstā. Tā bija šāda: "Uzaiciniet mani uz satikšanos. Šodien." Un Bonda roka tūlīt sniedzās pēc telefona klausules.
Viņi sastapās, pēc triju dienu atšķirtības izslāpuši viens pēc otra sabiedrības. Tomēr, kad Tifānija pievienojās Bondam pus- apaļajā kokteiļu bārā kuģa priekšgalā un apsēdās tumšajā kaktā pie galdiņa, kuru viņš bija izvēlējies, kareivīgums pret vīriešiem joprojām nebija zudis.
- Kas tad tas par galdiņu? - viņa sarkastiski ierunājās. - Jums laikam kauns rādīties cilvēkos kopā ar mani? Uzvilku mugurā labāko no tā, ko spējusi radīt Holivudas modes pasaules pēdiņu iztēle, bet jūs mani slēpjat, it kā es būtu tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada mis Reinas zelts! Man gribētos mazliet izklaidēties uz šā vecā kuģa, bet jūs bāžat mani kaktā, it kā es būtu bīstama apkārtējo veselībai.
- Tā ari ir, - Bonds novilka. - Vai ari jūs vēlaties novest visus vīriešus līdz baltkvēlei?
- Ko tad, jūsuprāt, vajadzētu darīt jaunai dāmai uz "Karalienes Elizabetes" klāja? Kļūt par zivi?
Bonds iesmējās. Viņš pamāja viesmīlim un pasūtīja degvīnu ar sauso martini un citronu.
- Es varētu jums piedāvāt kaut ko citu.
- Dārgais draugs, - jaunā dāma attrauca, - dienaskārtībā bija paredzēta jauka laikpavadīšana ar izskatīgu angli. Nelaime tā, ka viņš kāro pēc manas ģimenes dārglietām. Ko lai es daru? Jūsu draudzenei ir ko palauzīt galvu. - Tifānija pēkšņi pārliecās pāri galdiņam un uzlika plaukstu uz Bonda rokas. - Paklausieties, Bonda kungs, - viņa sacīja. - Es jūtos laimīga kā cikāde. Man šeit patīk. Es labprāt pavadu laiku kopā ar jums. Un man patīk šis jaukais, aptumšotais galdiņš, kur neviens neredz, ka es turu jūsu roku. Neņemiet manas runas nopietni! Esmu tik laimīga! Neņemiet manus muļķīgos jociņus par pilnu, labi?
Tifānija bija apvilkusi krēmkrāsas Ķīnas zīda blūzi un ogļmelnus pusvilnas svārkus. Šīs neitrālās krāsas īpaši izcēla jaunās sievietes vieglo iedegumu. Viņas vienīgā rotaslieta bija mazs, četrstūrains Kartjē pulkstenis ar melnu ādas siksniņu. Uz galda virs Bonda plaukstas gulēja viņas mazā, brūnā roka ar īsi apgrieztiem, nelakotiem nagiem. Tifānijas bāli zeltainie mati, kuri krita uz pleciem smagā vilnī, mirdzēja kā saules gaismes apspīdēti. Pelēko acu dzīlēs slēpās neizdibināmas liesmas. Jautājot viņa bija pavērusi skaisti veidotās lūpas, atklājot spoži baltus zobus.
- Nē, - Bonds atbildēja. - Nē, neņemšu vis ļaunā, Tifānij. Jūsu personā viss ir jauks.
Jaunā sieviete ieskatījās Bondam acīs un nomierinājās. Tika atnesti dzērieni, Tifānija atrāva roku un jautājoši uzlūkoja viņu pāri glāzes malai.
- Tagad paskaidrojiet man dažas lietas, - viņa sacīja. - Pirmkārt, ko jūs darāt un kā labā strādājat? Pašā sākumā, kad tikāmies viesnīcā, nospriedu, ka esat blēdis. Taču nezin kāpēc tūlīt pēc tam, kad izgājāt pa durvīm, es sapratu, ka neesat vis. Laikam > jau man vajadzēja brīdināt ABC, tad mēs būtu izvairījušies no daudzām nepatikšanām. Taču es to neizdarīju. Aiziet, Džeims! Sāciet stāstīt!
- Es strādāju valdības uzdevumā, - Bonds atteica. - Tā vēlas darīt galu dimantu kontrabandai.
- Tātad jūs esat slepenais aģents?
- Tikai valsts ierēdnis.
- Skaidrs. Un ko jūs darīsiet ar mani, kad būsim Londonā? Ieslodzīsiet tuptūzī?
- Jā. Mana dzīvokļa viesu istabā.
- Tas jau ir labāk. Vai jūs esat precējies? - viņa pajautāja un apklusa. - Vai nopietni saistījies?
- Nē. Man vienīgi šad tad gadās pa dēkai.
- Tad jau jūs esat viens no tiem vecmodīgajiem vīriešiem, kuriem patīk gulēt ar sievietēm. Kāpēc neesat apprecējies?
- Droši vien tāpēc, ka, manuprāt, labāk ir dzīvot vienam. Lielākoties laulātie ir divi cilvēki, kuri viens otram neko nedod, tikai atņem.
Tifānija Keisa apsvēra dzirdēto.
- Iespējams, ka tā tiešām ir, - viņa galu galā noteica. - Taču viss atkarīgs no tā, ko cilvēks pats gatavs dot. Kaut ko cilvēka cienīgu vai ari ne. Jūs neesat pati pilnība.
- Un kā ar jums?
Šo jautājumu Tifānija nebija gaidījusi.
- Uz mani laikam attiecas tas cilvēka necienīgais risinājums, - viņa atbildēja. - Ko, pie velna, pēc jūsu domām, man vajadzēja precēt? Greizo Tri?
- Noteikti bijuši ari citi gribētāji.
- Nē, nebija vis, - Tifānija nikni atcirta. - Jūs droši vien uzskatāt, ka man vispār nevajadzēja pīties ar tādiem cilvēkiem. Labi, es atzīstu, ka tiku spērusi nepareizu soli. - Dusmu spīvums noplaka, viņa pavērās Bondā kā aizstāvēdamās. - Tā ar cilvēkiem notiek, Džeims. Tā tas ir. Un dažkārt tā nav viņu vaina.
Džeimss Bonds pastiepa roku un cieši saņēma viņas plaukstu.
- Zinu, Tifānij, - viņš sacīja. - Fēlikss man šo to pastāstīja. Tādēļ es neuzdevu nekādus jautājumus. Nedomājiet par to! Dzīvojiet šodienā un šeit! Nevis vakardienā. - Viņš mainīja sarunas tēmu. - Tagad pastāstiet kaut ko par sevi! Piemēram, kāpēc jūs sauc Tifānija. Un kā kļuvāt par krupjē "Tiārā"? Kur, pie velna, tik labi ap- guvāt šo darbu? Ar kārtīm jūs rīkojāties patiešām nepārspējami! Ja jūs esat tik lietpratīga, tad vajadzības gadījumā droši vien spētu ari ko vairāk.
- Paldies, draugs, - Tifānija ironiski pateicās. - Ko tad? Uzspēlēt šeit durakus?
Par Tifāniju mani sauc tādēļ, ka toreiz, kad es piedzimu, mans dārgais tētis Keiss, tikko bija uzzinājis, ka neesmu zēns, bēdās uzdāvināja mātei tūkstoš dolāru kopā ar pūdernicu no smalkā veikala "Tiffany" un aizgāja. Pieteicās dienēt flotē. Un aizgāja bojā. Tāpēc māte mani nosauca par Tifāniju un centās nopelnīt iztiku mums abām. Iesāka ar meičām uz izsaukumu, pēc tam izvērsās. Diez cik labi tas laikam neizklausās? - Viņa lūdzoši un itin kā taisnodamās uzlūkoja Bondu.
- Es par to neuztraucos, - Bonds sausi atteica. - Jūs taču nebijāt viena no izsaucamajām meitenēm.
Tifānija paraustīja plecus.
- Mātes iestādi izdemolēja gangsteri. - Viņa apklusa un izdzēra savu martini līdz beigām. - Kopš tā laika rūpējos par sevi pati. Un strādāju parastos darbus, kādi ir pieejami jaunām sievietēm. Devos uz Reno. Tur bija krupjē skola, es pieteicos tajā un mācījos uz velna paraušanu. Beidzu pilnu kursu. Ar specializāciju kauliņu spēlē, ruletē un blekdžekā. Krupjē - tas ir amats, kas dod iespēju labi nopelnīt. Divus simtus nedēļā. Vīriešiem patīk, ja kārtis dala sieviete, arī sievietes labprātāk uzticas sievietei. Jo domā, ka dalītāja tomēr ir viena no viņām. Gluži kā māsa. Viņas baidās, kad krupjē ir vīrietis. Tikai nedomājiet, ka tāds darbs sagādā daudz prieka. Stāstot tas izklausās labāk, nekā ir patiesībā.
Tifānija apklusa un uzsmaidīja Bondam.
- Tagad atkal ir jūsu kārta, - viņa sacīja. - Pasūtiet man vēl vienu dzērienu un pastāstiet, kāda sieviete, jūsuprāt, jums spētu kaut ko dot.
Bonds pasūtīja dzērienus, aizdedza cigareti un atkal pievērsās Tifānijai.
- Tā varētu būt sieviete, kura man pagatavos Bearnas mērci tikpat labi, cik labi pratīs mīlēties, - viņš atbildēja.
- Svētās šausmas! Tikai viena veca, stulba ragana, kas prot vārīt ēdamo un gulēt uz muguras?
- Nē, ne gluži. Viņai būtu nepieciešamas vēl daudzas citas sievišķīgas īpašības. - Bonds nopētīja Tifāniju. - Zeltaini mati. Pelēkas acis. Pavedinoša mute. Nevainojams augums. Un, protams, viņai būs jāuzjautrina mani ar savām smieklīgajām zobgalībām, jāprot ģērbties, spēlēt kārtis… un tā tālāk. Jādara viss, kas nepieciešams.
- Un jūs apprecētu šādu personu, ja to atrastu?
- Varbūt ari ne, - Bonds attrauca. - Nelaime tā, ka esmu gandrīz precējies. Ar kādu vīrieti. Viņa vārds sākas ar burtu M. Man vispirms būtu jāšķiras no viņa, tikai tad es varētu precēt kādu sievieti. Taču neesmu drošs, vai es to vēlos. Man nāktos viņas rīkotajās pieņemšanās iznēsāt ciemiņiem kanapē maizītes. Un tad vēl visas tās šausmas ar "Jā, tu izdarīji to!" un "Nē, nedarīju vis!", kas sākas līdz ar laulību. Ilgi tā nevarētu turpināties. Man piemestos klaustrofobija, un es no viņas aizbēgtu. Palūgtu, lai mani aizsūta uz Japānu vai vēl kaut kur labi tālu.
- Un kā ar bērniem?
- Daži man patiktu, - Bonds īsi noteica. - Bet tikai tad, kad būšu aizgājis pensijā. Citādi tas nebūtu taisnīgi pret šiem bērniem. Mana darba dēļ viņi nekad nebūtu drošībā. - Viņš ieskatījās savā glāzē un pēc tam iztukšoja to. - Un kā ar jums, Tifānij? - Bonds jautāja, lai mainītu sarunas tēmu.
- Laikam jau pasaulē nav tādas sievietes, kurai nepatiktu pārnākt mājās un atrast priekšistabā uz galda vīrieša platmali, - Tifānija nomākti atbildēja. - Nelaime ir tāda, ka nekad neesmu atradusi zem cepures pienācīgu galvu. Iespējams, ka neesmu meklējusi pietiekami cītīgi vai īstajās vietās. Jūs taču zināt, kā tas ir, kad dzīve rit pa vienām un tām pašām sliedēm. Un nemaz negribas lūkoties, kas notiek ārpus ierastajām robežām. Ar Spengiem vismaz bija kāda drošibas sajūta. Vienmēr zināju, kad būs nākamā maltīte. Varēju iekrāt mazliet naudas. Taču tādā sabiedrībā sievietei draugu nav. Vai nu jums jāizliek uzraksts: "Ieeja aizliegta", vai ar! iekulsieties pamatīgās nepatikšanās. Taču nu man jau ir līdz kaklam tā rūpēšanās pašai par sevi. Vai zināt, kā mēdz teikt Brodveja koristes? "Ir loti skumji mazgāt veļu, ja tajā nav neviena vīrieša krekla."
Bonds iesmējās.
- Labi, tātad jūs tagad esat izsista no sliedēm, - viņš noteica. Un jautājoši nopētīja jauno sievieti. - Kā tad ar misteru Serafimo? Tās divas guļamistabas viņa lieliskajā vagonā un klātais galds ar šampanieti divām personām…
Bonds nepaguva pabeigt teikumu, kad Tifānijas acis īsi nozibsnīja. Viņa piecēlās no galda un devās ārā no bāra.
Bonds domās nolamāja pats sevi un, atstājis uz galda dažas monētas, metās meitenei pakaj. Viņš panāca Tifāniju uz pastaigu klāja.
- Paklausieties, Tifānij, - viņš iesāka.
Viņa ātri apcirtās un nostājās Bondam pretī.
- Cik gan jūs varat būt Jauns! - Tifānija noteica. Viņas skropstās iemirdzējās asaras. - Kāpēc jums vajadzēja visu sabojāt ar šo nejauko piezīmi? Ak vai, Džeims, - viņa bēdīgi pagriezās pret logu, sameklēja somiņā mutautu un sāka slaucīt acis, - jūs nesaprotat…
Bonds aplika roku Tifānijai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt.
- Mana dārgā! - Viņš saprata, ka šo pārpratumu varētu nolīdzināt vienīgi ar kādu jūtamāku mīlestības izpausmi, bet, lai nonāktu līdz tai, vajadzīgi vārdi un laiks. - Es negribēju jūs aizvainot. Es tikai vēlējos uzzināt patiesību. Nakts tajā rotaļvilcienā bija briesmigi nelāga, un tas smalkais, diviem ēdājiem klātais vakariņu galds mani sāpināja vairāk nekā tas, kas notika vēlāk. Man vajadzēja jums to pajautāt.
Mis Keisa aizdomīgi uzlūkoja Bondu.
- Tad tā tas bija domāts? - viņa novilka, pētīdama Bonda seju. - Vai jūs gribējāt sacīt, ka es jums patiku jau tad?
- Netēlojiet rriiiļķi! - Bonds viņu nepacietīgi pārtrauca. - It kā jūs pati neko nesaprastu!
Tifānija atkal novērsās un palūkojās ārā pa logu - uz bezgalīgo, zilo ūdeni un kaiju bariņu, kuras lidoja un nira, pavadīdamas šo lielisko, grezno kuģi. Pēc kāda brīža jaunā sieviete ierunājās:
- Vai esat lasījis grāmatu "Alise Brīnumzemē"?
- Pirms daudziem gadiem, - Bonds atbildēja. - Bet kāpēc jūs jautājat?
- Tur bija kāda rindkopa, par kuru es bieži prātoju, - viņa paskaidroja. - Tā skan apmēram šādi: "Ai, Pele, vai tu zini ceļu, kā izkļūt no šī asaru dīķa? Esmu aplam nogurusi pa to peldēt, ak, Pele!" Atceraties? Labi, tātad es biju iedomājusies, ka jūs būsiet tas, kas man pateiks, kā izkļūt no asaru lāmas. Taču jūs mani iegrūdāt tur vēl dziļāk. Tāpēc es jutos tik sarūgtināta. - Tifānija uzlūkoja Bondu. - Bet es tomēr ticu, ka negribējāt mani sāpināt.
Bonds klusēdams paskatījās uz viņas muti, pēc tam noskūpstīja jauno sievieti uz lūpām.
Tifānija neatbildēja uz skūpstu un atbrīvojās no apskāviena. Viņas acis atkal zobgalīgi mirdzēja. Ieķērusies Bondam elkonī, viņa pagriezās pret atvērtajām lifta durvīm.
- Vediet mani lejā, - viņa sacīja. - Man jādodas atjaunot sejas krāsu, un vispār būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai iegūtu labas preces izskatu. - Tifānija aprāvās. Viņa tuvināja muti Bonda ausij. - Ja nu gadījumā jūs par to interesējaties, Džeims Bond, - viņa klusi turpināja, - es nekad mūžā neesmu "gulējusi ar vīrieti", kā jūs to saucat. - Tifānija paraustīja Bondu aiz rokas. - Un tagad nāciet, - viņa pēkšņi izrīkoja. - Šā vai tā, ir pienācis laiks "karstajai mājas peldei". Jādomā, ka jūs vēlaties, lai es izsakos tā, kā te pieņemts. Jūs, lietišķie angļi, reizumis mēdzat izkarināt vannasistabās visai dīvainus uzrakstus.
Bonds pavadīja Tifāniju līdz viņas kajītei, pēc tam devās uz savējo un iegremdējās "karstā sāls vannā", kurai sekoja "auksta mājas duša". Tad viņš atlaidās gultā un, klusībā pasmaidījis par šo to no Tifānijas teiktā, iedomājās jauno sievieti, kura paš- riez guļ vannā, aplūko daudzos krānus un prāto, cik gan angļi ir traki.
Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca stjuarts ar nelielu paplāti, ko nolika uz galda.
- Kas, pie velna, tur ir? - Bonds noprasīja.
- To atsūtīja šefpavārs, ser, - stjuarts paskaidroja un izgāja, aizvērdams durvis.
Bonds izkāpa no gultas, piegāja pie galda un aplūkoja paplātes saturu. To izdarījis, viņš pasmaidīja. Tur bija ceturt- daļpudele šampanieša "Bollinger", četri kanapē grauzdiņi ar plānām gaļas strēmelītēm un mazs mērces trauciņš. Tam līdzās atradās zīmīte, kura vēstīja: "Šo Bearnas mērci bez manas palīdzības gatavoja mis T. Keisa." To bija parakstījis "Šefpavārs".
Bonds ielēja glāzē šampanieti, uzlika gaļas gabaliņam krietni daudz mērces, iestūma kumosu mutē un rūpīgi sakošļāja. Tad viņš piegāja pie telefona.
-Tifānij?
Klausulē skanēja tikai klusi, priecīgi smiekli.
- Jā, jūs tiešām protat pagatavot brīnišķīgu Bearnas mērci…
Bonds nolika klausuli atpakaļ vietā.