Dimanti ir mūžīgi

18. nodala SABIEZĒ NAKTS UN KAISLĪBAS

- Kā jūs to dabūjāt gatavu?

Tas bija nākamās dienas vakars, un Er- nija Kareo taksometrs lēnām ripoja pa gal­veno ielu uz Lasvegasas darījumu kvartāla pusi. Bondam bija apnicis gaidīt, kad bei­dzot kaut kas notiks, tāpēc viņš piezvanīja Pinkertona aģentūras darbiniekam un iero­sinājis apspriesties.

- Jā, nav slikti, - Bonds piekrita. - Es ruletē laimēju diezgan daudz naudas, to­mēr man nešķiet, ka mūsu draugs būtu noskaities. Esmu dzirdējis, ka viņam vēl esot pietiekami.

Emijs Kareo nosprauslojās.

- Es arī saku to pašu, - viņš apstiprinā­ja. - Tam zellim ir tāds lērums naudas, ka viņam nav jāliek brilles, braucot ar savu mašīnu. Viņa kadiljaka vējstikli pasūtīti pēc acu ārsta receptes.

- Un kā vēl viņš to tērē? - Bonds iesmē- jies pajautāja.

- Tas zellis ir dulls, - šoferis noteica. - Traks pēc vecajiem Mežonīgajiem Rietu­miem. Nopircis veselu spoku pilsēteli, līdz kurai jābrauc vēl kāds ceļagabals pa deviņ­desmit piekto šoseju. Viņš to pamesto pil­sētiņu atdzīvinājis - licis ierīkot koka iet­ves, tādus salonus, kādi bija senāk, koka mājvietu ar mēbelētām istabām, kurās mi­tinās viņa puiši, tur ir pat īsta veca dzelzce­ļa stacija. Vēl aptuveni piektajā gadā šajā vietā - tā nosaukta par Spektravilu, jo at­rodas gluži līdzās Spektra grēdai, - bija sudraba raktuves. Apmēram trijos gados no tiem kalniem tika izrakti miljoni. Sudra­bu pa dzelzceļu veda uz Raiolitu - tā ir ap­mēram piecdesmit jūdžu attālumā. Vēl vie­na spoku pilsēta. Tagad tas ir tūrisma centrs. Tur ir māja, kas uzcelta no viskija pudelēm. Tā bija gala stacija, no kuras kravas tālāk nokļuva piekrastē. Spengs sev nopirka vienu no vecajām"Highland Lights" tvaika lokomotīvēm, ja esat dzirdējis par tādām, un vienu no pirmajiem salonvago- niem. Tas stāv Spektravilas stacijā, un ne­dēļas nogalēs Spengs vadā savus drauģe­ļus uz Raiolitu un atpakaļ. Lokomotīvi va­da viņš pats. Tur dzerot šampanieti, ēdot ikrus, tur esot orķestris un meitenes - viss, kā pienākas. Tā runā. Taču es pats savām acim to neesmu redzējis. Tai vietai nav ie­spējams tikt ne tuvu. Mjā, ser. - Šoferis nolaida sānu logu un izteiksmīgi nospļāvās uz bruģa. - Tā tas misters Spengs šķiež sa­vu naudu. Dulns, es jau sacīju.

"Izklausās ticami," Bonds nodomāja. 'Tā­pēc par misteru Spengu un viņa draugiem visu dienu nekas nav dzirdams. Šodien ta­ču ir piektdiena, tātad visi ir bosa pilsētiņā un vizinās ar rotaļu vilcieniņu, kamēr es peldos baseinā, izguļos un slaistos ap "Ti- āru", gaidīdams kādu notikumu." Tiesa, šajā laikā Bonds bija manījis, ka viņu ne­pārtraukti novēro, tuvumā aizvien atrodas kāds kalpotājs vai viens no uniformās tērp­tajiem šerifiem, kas lietpratīgi un neuzkrī­toši grozās apkārt, bet neko īpašu nepasāk, kaut gan visādi citādi Bonds varēja sevi uz­skatīt par tādu pašu viesi kā pārējie.

Līdz šim viņam bija izdevies uztvert vie­nu vienīgu lielā vīra acu zibsni, bet apstāk­ļi, kādos tas notika, viņam sagādāja tādu kā perversu prieku.

Pulksten desmitos no rīta - pēc peldes un brokastīm - Bonds bija nolēmis, ka ir pienācis laiks apgriezt matus. Frizētavā vēl bija maz klientu, īstenībā tikai viens - liela auguma vīrs purpurkrāsas frotē peldmē- telī - gulēja, atzvilis krēslā, viņa seju sedza karsti dvieli, bet labo roku, kura nokarājās pār krēsla rokubalstu, apstrādāja izskatīga manikīre. Viņai bija sārta lelles sejiņa un īsu sviestakrāsas matu ērkulis. Jaunā dā­ma bija notupusies viņam līdzās uz maza soliņa, balansēdama uz ceļgaliem trauku ar instrumentiem.

Bonds, vērodams šo ainu spogulī, kas atradās pretī viņa krēslam, ieinteresēts pa­manīja arī galvenā friziermeistara bijību, ar kādu tas maigi pacēla vispirms vienu kar­sto dvieļu stūrīti, pēc tam otru, lai ārkārtīgi piesardzīgi ar mazām, plānām šķērītēm iz­grieztu no klienta ausīm matiņus. Vēl ne­nolaidis dvieļa stūri pār otru ausi, frizieris pieliecās un godbijīgi pačukstēja:

- Vai nāsis ari apstrādāt, ser?

No karsto dvieļu apakšas atskanēja pie­krītošs ņurdiens, un galvenais frizieris at­sedza klienta degunu, atbīdīdams no tā dviejus. Tad viņš atkal ķērās pie mazajām šķēritēm.

Pēc šī rituāla mazajā, baltām flīzītēm iz­liktajā telpā iestājās nāves klusums, šķin­dēja tikai šķēres, ar kurām tika apstrādāta Bonda galva. Reizēm nograbēja ari kāds instruments, ko manikīre iemeta emaljēta­jā traukā. Tad atskanēja kluss skrapšķis, kad galvenais friziermeistars uzmanīgi no­regulēja cienījamā klienta krēslu, pacel­dams tā atzveltni.

- Vai tā būs labi, ser? - pajautāja Bonda frizieris, turēdams viņam aiz muguras ro­kas spogulīti.

Kņada izcēlās brīdī, kad Bonds aplūkoja savu pakausi.

Iespējams, ka manikīres roka paslīdēja tāpēc, ka krēsla atzveltne tika pacelta tais­ni, bet pēkšņi atskanēja slāpēts rēciens, un purpursarkanajā peldmētelī ievīkstītais stāvs uzlēca kājās, norāva dvieļus no sejas un iegrūda pirkstu mutē. Pēc tam viņš to izvilka un, ātri pieliecies, iecirta meitenei tik pamatīgu pļauku, ka viņa nokrita no soliņa, bet emaljētais trauks ar instrumen­tiem aizlidoja pāri visai frizētavai. Vīrs at­lieca muguru un pagrieza nikno seju pret frizieri.

- Atlaid šo kuci! - viņš uzkliedza. Un at­kal iebāza sāpošo pirkstu mutē. Zem viņa čību zolēm nočirkstēja izbirušie instrumen­ti - saniknotais vīrietis aklās dusmās iz­metās no frizētavas un nozuda.

- Jā, ser… mister Speng! - frizieris mulsi novilka. Un sāka strostēt šņukstošo meite­ni. Bonds pagrieza galvu, klusi noteica: - Iz- beidziet! - un, piecēlies no krēsla, noraisīja ap kaklu apsieto dvieli.

Frizieris izbrīnījies uzlūkoja klientu. Tad ātri nobēra: - Jā, ser… mister, - un pielie­cās, lai palīdzētu jaunajai meitenei salasīt instrumentus.

Maksādams par matu griešanu, Bonds dzirdēja, ka manikīre, rāpodama uz ceļiem pa grīdu, žēlojas:

- Tā nebija mana vaina, mister Lūciān. Viņš šodien bija uztraucies. Viņam drebēja rokas. Goda vārds, tā bija. Es vēl nekad nebiju viņu tādu redzējusi. Tik saspringtu.

Bonds kādu mirkli uzjautrinājās, domā­dams par Spenga neparasto satraukumu.

Bonda patīkamās atmiņas iztraucēja Er- nija Kareo balss.

- Mums seko, mister, - šoferis pavēstīja, savilcis greizu muti. - Ir pat divi uzmanītāji - priekšā un aizmugurē. Neskatieties atpa­kaļ! Palūk, tur tas melnais ševrolets mums priekšā? Tajā ir divi puiši. Mašīnai ir divi at- pakaļskata spoguļi - tajos viņi mūs vēro un brauc tikpat ātri, cik mēs. Redziet, un aiz muguras brauc mazs, sarkans divguļamais līnijkuģis. Vecs jaguāra sporta modelis ar nolaižamajiem sēdekļiem. Tur iekšā ir vēl di­vi tipi. Ar golfa nūjām uz aizmugures sēdek­ļa. Tā nu ir gadījies, ka es tos puišus pa­zīstu. Abi no Detroitas Purpursarkano ban­das. Pederastu pāris. Jūs saprotat - mīkstie. Golfu gan viņi nespēlē. Vienīgie dzelži, ar kuriem šitie prot apieties, ir paslēpti kaba­tās. Neuzkrītoši paverieties apkārt, it kā pē­tītu apkārtni. Pieskatiet viņu rokas ar šauja­majiem, kamēr mēģināšu atrauties. Vai esat gatavs?

Bonds darīja, kā sacīts. Šoferis uzspieda kāju gāzes pedālim. Izpūtējs noblīkšķināja kā 88. kalibra ierocis, un Bonds pamanīja divas labās rokas izslejamies no gaišām sporta jaku piedurknēm. Viņa galva nevērī­gi pagriezās atpakaļ.

- Jums taisnība, - Bonds sacīja. Un uz mirkli apklusa. - Labāk izlaidiet mani ārā, Ernij. Negribu, lai jūs nokļūtu nepatikša­nās līdz ar mani.

- Blēņas! - šoferis pikti atcirta. - Man vi­ņi neko nevar padarīt. Jūs maksāsiet, ja mašīnai kaut kas notiks, bet es mēģināšu atstāt šos muļķos. Labi?

Bonds izvilka no maka tūkstoš dolāru banknoti un, paliecies uz priekšu, iebāza to šoferim krekla kabatā.

- Te jums būs tūkstotis neparedzētiem izdevumiem, - viņš paziņoja. - Paldies, Er­nij. Paskatīsimies, ko jūs varat dabūt gata­vu.

Bonds izvilka no pleca maksts beretu un pasvārstīja to rokā. "Šis," viņš domāja, "ir tas mirklis, ko es gaidīju."

- Lai iet! - šoferis jautri attrauca. - Es palūkošu, kā šos zeļļus apvest ap stūri. Nevaru ciest, ka man lien virsū, un šie jau pārāk ilgi lien virsū gan man, gan maniem draugiem. Turieties ciešāk! Aiziet!

Priekšā bija taisns ceļa posms un tikai dažas automašīnas. Attālās kalnu galot­nes krāsojās dzeltenos toņos - rietēja sau­le, un ielā jau sāka zilgmot ēnas. Pēc piec­padsmit minūtēm droši vien kļūs pilnīgi tumšs - šis bija brīdis, kad grūti izlemt, būtu vai nebūtu jāieslēdz gaismas.

Ernijs brauca ar četrdesmit jūdžu lielu ātrumu stundā, un jaguārs vilkās astē cie­ši viņiem aiz muguras, bet melnais limu­zīns - aptuveni kvartālu priekšā. Pēkšņi Kareo tik strauji nobremzēja, ka Bonds sa- guma uz priekšu. Riepām iekaucoties, ma­šīna apstājās. Atskanēja metāla šņirkstoņa un plīsa stikli, jo jaguārs bija ietriecies tak­sometra aizmugurē. Ernija mašīna tika pa­sviesta uz priekšu, viņš nospieda gāzes pe­dāli, un taksometrs ar negantu rāvienu at­brīvojās no jaguāra sašķaidītā radiatora. Auto aiztraucās pa ceļu.

- Tā viņiem vajadzēja! - Ernijs Kareo ap­mierināti noteica. - Kā tur iet?

- Radiators ir lupatās, - Bonds atbildē­ja, skatīdamies atpakaļ pa aizmugures lo­gu. - Abi spārni nost. Priekšējais stikls ārā. - Pēc īsa brīža Bonds biezējošajā krēslā vairs nejaudāja mašīnu saskatīt un pagriezās atpakaļ. - Abi izrāpās uz ce­ļa, lai mēģinātu atbrīvot riteni no priek­šējā spārna. Viņi drīz vien būs gatavi braukt tālāk, taču mēs paguvām pamatīgi atrauties. Kas līdzīgs vēl mums ir pado­mā?

- Tālāk vairs nebūs tik vienkārši, - šofe­ris norūca. - Karš ir pieteikts. Uzmaniet šos! Labāk pieliecieties. Ševrolets stūrē uz ceļa malu. Tie zēni var mēģināt nedaudz pašaudit. Aiziet!

Bonds juta, ka auto ar rāvienu metas uz priekšu. Ernijs Kareo jau salīka uz priekšu, stūrēdams ar vienu roku un uzmanīgi vē­rodams ceļu pāri mašīnas panelim.

Kad viņi brāzās garām ševroletam, atska­nēja šķindoņa un divi skaļi sprakšķi. Pār Bondu nobira riekšava neasu stikla lausku. Ernijs Kareo nolamājās, mašīna kādu mirkli streipuļoja, pēc tam atkal izlīdzināja gaitu.

Bonds uzmetās ar ceļiem uz aizmugures sēdekļa un ar pistoles rokturi izsita logu. Ševrolets dzinās viņiem pa pēdām ar iedeg­tiem starmešiem.

- Turieties! - dīvaini aizžņaugtā balsī no­murmināja Kareo. - Tūlīt būs ass pagrie­ziens, un tad es nobremzēšu. Varēsiet šaut, kad viņi metīsies ap stūri mums pakaļ.

Bonds pieķērās pie sēdekļa, jo, riepām nokaucoties, auto nosvērās uz diviem rite­ņiem, tad atkal nokrita uz visiem četriem un apstājās. Bonds izmetās pa durvīm un pie- tupās, turēdams ieroci paceltu. Pēc mirkļa ševroleta starmešu gaisma iespīdēja sānielā. Nokaucās riepas, mašīnai ieslīdot pretējā braukšanas joslā. 'Tagad!" Bonds nolēma. "Kamēr braucēji vēl nav attapušies."

Plīkš! Un sekoja klusumbrīdis. Pliks! Pliks! Plīkš! Pavisam četras lodes, no div­desmit jardu atstatuma, tieši mērķī.

Ševrolets tā arī neizlīdzināja gaitu. Tas atdūrās pret ietves apmali, ietriecās turpat augošajā kokā, atlēca no tā un atsitās pret laternas stabu. Pēc tam apmeta kūleni un palika guļam uz sāniem.

Kamēr Bonds noraudzījās turp, nogaidī­dams, kad apklusīs metāla žļerkstoņa, kas zvanīja ausīs, no mašīnas hromētās mu­tes lēnām sāka sūkties ārā liesmas. Iekš­pusē kāds grābājās gar stiklu, pūlēdamies tikt laukā. Kuru katru brīdi uguns varēja sasniegt vakuumsūkņi un izplatīties pa šasiju līdz benzīnbākai. Tad iekšāpaliku- šajiem vairs nebūs nekādu izredžu uz glā­biņu.

Bonds jau gribēja skriet pāri ielai, taču no taksometra priekšējā sēdekļa atskanē­ja vaids, un viņš pagriezās, lai paskatītos, kas notiek. Bonds redzēja, ka Ernijs Ka­reo palaiž vaļā stūri un noslīd uz grīdas. Viņš aizmirsa degošo auto, atrāva takso­metra durvis un noliecās pār šoferi. Vis­apkārt bija asinis, šofera kreisās rokas piedurkne izmirkuši gluži slapja. Bonds kaut kā uzstutēja viņu sēdus, un Ernijs atvēra acis.

- Ak, brālīt balto, - viņš ievaidējās caur sakostiem zobiem. - Izvelciet mani no šejie­nes, mister, un metamies prom, ko nagi nes! Jaguārs tūlīt būs klāt. Pēc tam nogādāsiet mani pie ārsta.

- Labi, Emij, - Bonds atbildēja, apsēzda­mies pie stūres. - Es par visu parūpēšos. - Viņš iedarbināja motoru un ātri brauca projām, atstājot aiz muguras liesmojošu sārtu un pārbiedētus ļaudis, kuri, izniruši no krēslas, stāvēja un raudzījās uguni, mutes rokām aizseguši.

- Uz priekšu! - Ernijs Kareo nomurminā­ja. - Pa šo ielu nokļūsiet līdz šosejai, kas ved uz Boulderas dambja pusi. Vai spogulī­ti kaut kas ir redzams?

- Mums pakaļ ātri brauc kāds ar iedeg­tiem starmešiem, - Bonds attrauca. - Tas var būt jaguārs. Patlaban tas ir divu kvar­tālu attālumā. - Viņš sparīgāk spieda gāzes pedāli, un auto šņākdams traucās tālāk pa tukšo ielu.

- Tikai uz priekšu! - Ernijs Kareo norū­ca. - Mums ātri kaut kur jāpaslēpjas, lai viņi mūs pazaudētu. Es jums ko teikšu. Netālu ir tāds iestādījums, kas saucas "Kaislību bedre". Tur, kur izgriezīsim uz deviņdesmit piektās šosejas. Ceļmalas ki­noteātris. Tur jau tas ir. Lēnāk! Ass pagrie­ziens pa labi! Vai redzat tās ugunis? Labi ātri uz turieni! Taisni! Pāri smiltīm un starp tām mašīnām! Nodzēsiet gaismas! Ti­kai mieru! Stāt!

Taksometrs apstājās vienā no pēdējām mašinu rindām, kurai priekšā atradās kāds pusducis citu. Mašīnas bija sastāju­šās iepretim augstai betona sienai, uz ku­ras pašreiz kāds milzīgs vīrs tuvojās milzī­gai meitenei.

Bonds pagriezās atpakaļ un pārlūkoja ejas, kuras iezīmēja metāla stabiņi ar kontaktiem, pie kuriem varēja pieslēgt skaļruņus, lai klausītos tekstu. Kamēr viņš vēroja apkārtni, piebrauca vēl dažas mašīnas un nostājās ārē­jā rindā. Neviena no tām gan nebija tik zema, lai to varētu noturēt par jaguāru. Taču tagad jau bija tā satumsis, ka vairs neko nevarēja skaidri saskatīt, tāpēc viņš palika, atzvilis sē­deklī, lai pārredzētu piebrauktu^.

Pienāca apkalpotāja - skaista meitene pāža kostīmā, ar kaklā pakārtu paplāti.

- Jums jāmaksā viens dolārs, - viņa sa­cīja, ielūkodamās mašīnā, vai uz grīdas nav nogūlies vēl kāds skatītājs. Meitenei uz labās rokas bija uzmesti vadi ar skaļ­ruņiem. Viņa paņēma vienu, iesprauda dakšiņu tuvākā stabiņa kontaktā un ieka­rināja pa mašīnas logu tur, kur sēdēja Bonds, mazu skaļrunīti. Milzu vīrs un milzu sieva uz ekrāna tūlīt sāka sparīgi sarunāties.

- Kokakolu, cigaretes, konfektes? - mei­tene pajautāja, paņemdama Bonda sniegto naudaszīmi.

- Nē, paldies, - Bonds atbildēja.

- Paldies jums, - meitene noteica un de­vās pie vēlāk piebraukušajiem.

- Mister, Dieva dēļ, vai nevar izslēgt to mēslu? - Ernijs Kareo caur sakostiem zo­biem norūca. - Un nezaudējiet modrību! Viņi var parādīties kuru katru mirkli. Jums jādabū mani pie ārsta. Lai varētu izvilkt lo­di. - Ernija balss skanēja pavisam vārgi. Tagad, kad meitene bija aizgājusi, viņš gu­lēja, atspiedis galvu pret durvīm.

- Tas nebūs ilgi, Ernij. Lūkojiet pacies­ties. - Bonds aptaustīja skaļrunīti, samek­lēja slēdzi un apklusināja ķildīgās balsis. Milzīgais vīrs uz ekrāna izskatījās tā, it kā būtu gatavs sievietei iesist, un viņas mute pavērās kliedzienam bez skaņas.

Bonds pagrieza galvu un sasprindzināja redzi, pūlēdamies tumsā kaut ko saskatīt. Pagaidām nekas nebija redzams. Viņš ap­skatīja tuvākās mašīnas. Divas sejas sakļā­vušās skūpstā. Bezveidīgs murskulis uz aiz­mugurējā sēdekļa. Divi stingi acu pāri virs sakniebtām lūpām aizgrābti blenž augšup. Pudeles mests gaismas atspīdums stiklā.

Tad pēkšņi Bondam nāsīs iesitās raus- kusa smarža no dārga pēcskūšanās losjo­na, un, gluži kā no zemes izaudzis, tumšs stāvs piebāza viņam pie sejas ieroci, un kāda balss mašīnas otrā pusē - tur, kur sēdēja Ernijs Kareo, - klusi pačukstēja:

- Mieru, nīkuli! Un netaisiet troksni!

Bonds ielūkojās dzeltenīgajā sejā, kura

bija noliekusies pie viņa. Tajā vēsi smīnēja tukšas acis. Valgās lūpas pavērās un čuk­stus izrīkoja:

- Kāp ārā, angli, vai arī tavs draugs kļūs auksts kā tītars želejā. Manam biedram ir ierocis ar klusinātāju. Mēs mazliet pa­braukāsimies.

Bonds pagrieza galvu un pamanīja melno metāla stobru, kas bija piespiests Ernija Kareo kaklam. Viņš ātri izlēma.

- Lai notiek, Ernij, - Bonds sacīja, - la­bāk viens nekā divi. Iešu līdzi. Drīz atgrie­zīšos, lai aizvestu jūs pie ārsta. Saudzējiet sevi!

- Ir gan jokupēteris, - dzeltenās sejas īpašnieks norūca. Viņš atvēra durvis, mēr­ķēdams ar ieroci tieši Bondam sejā.

- Piedod, draugs, - Ernijs Kareo gurdā balsī sacīja. - Cik noprotu… - Atskanēja mīksts būkšķis, jo otrs uzbrucējs ar ieroča spalu bija iesitis viņam pa skaustu, un Er­nijs, sagumis uz priekšu, apklusa.

Bonds sakoda zobus, muskuļi zem ža­ketes saspringa. Viņš prātoja, vai paspēs aizsniegt beretu. Lūkojās te uz vienu, te ot­ru stobru, aplēsdams attālumu no viena uzbrucēja līdz otram. Četras acis virs di­viem stobriem asinskāri vērās pretī, gaidī­damas vismazāko ieganstu, lai viņu nogali­nātu. Abu mutes jau smaidīja cerībā, ka Bonds kaut ko uzsāks. Taču viņa aukstasi­nība jau bija atgriezusies. Viņš nogaidīja vēl minūti, tad lēnām izkāpa, turēdams ro­kas uzbrucēju redzeslokā.

- Ej uz priekšu līdz vārtiem, - klusi pavē­lēja dzeltenģimis. - Pacenties izskatīties ne­piespiesti! Es tevi turu uz grauda. - Ierocis bija pazudis, taču viņa roka slēpās kabatā. Otrais vīrs piebiedrojās viņiem, turēdams labo roku uz bikšu jostas. Viņš novietojās Bondam otrā pusē.

Trīs vīri ātri devās uz izejas pusi, pāri kalniem lēca mēness, un garās ēnas no­stiepās viņu priekšā baltajās celiņa smiltīs.