Dimanti ir mūžīgi

20. nodala GAISĀ UZŠAUJAS LIESMAS

Melnais, ūdensnecaurlaidīgais nirēja tērps bija cieši apspīlēts ap viņa augumu. Sāpēja pilnigi visur. Kāpēc, pie velna, Streindžvejs nebija pielūkojis, lai Jūrlietu ministrija piemeklē tērpu pēc viņa izmē­riem? Zem ūdens bija tik tumšs, spēcīgā straume nemitīgi trieca viņu pret koraļļu rifiem. Peldot nācās pamatīgi nopūlēties. Un tagad kaut kas atsitās pret roku. Kas, pie velna, te…

- Džeims! Kristus vārdā, Džeims! - Tifā­nija atrāva muti no Bonda auss. Šajā reizē viņa ieknieba Bonda kailajā, asinim notrai­pītajā rokā tik stipri, cik vien spēja. Beidzot Bonda acis atvērās - pietūkušie plakstiņi pacēlās, un viņš uzlūkoja Tifāniju, raudzī­damies augšup no dēļu grīdas, uz kuras gulēja.

Tifānija Bondu sapurināja, laikam izbiju­sies, ka viņš atkal zaudēs samaņu. Taču Bonds likās atjēdzies, viņš apvēlās uz vēdera un mēģināja paslieties stāvus, balstīdamies uz plaukstām un ceļgaliem. Bonda galva no­karājās lejup kā ievainotam dzīvniekam.

- Vai varēsiet paiet?

- Pagaidiet! - Aizsmacis čuksts izvēlās pār sasprēgājušām lūpām. Tas izklausījās savādi pat viņam pašam. Šķita, ka Tifānija nav sapratusi. - Pagaidiet! - Bonds atkār­toja, domās pārbaudīdams savu ķermeni, lai tiktu skaidrībā, kas no tā palicis pāri. Viņš juta, ka rokas un kājas klausa. Arī galvu varēja pagrozīt šurpu turpu. Viņš saskatīja mēnesnīcas radītās ēnu restes uz grīdas. Un bija sadzirdējis, ko saka Tifāni­ja. Itin kā viss būtu kārtībā, tikai nācās grūti pakustēties. Viņa gribasspēks bija projām. Bondam uzmācās vēlme gulēt. Varbūt pat nomirt. Darīt jebko, lai tikai mazinātu sāpes, kas durstīja, plosīja, grau­za miesu. Lai aizgainītu atmiņas par čet­riem zābakiem, kas bija viņu spārdījuši. Un apmierinātajiem sēcieniem, kurus iz­dvesa abi vīri ar kapucēm.

Taču, iedomājies par abiem vīriem un misteru Spengu, Bonds juta, ka viņā at­griežas dzīvība. Un nomurmināja: - Kārtī­bā. - Bet pēc tam vēlreiz: - Kārtibā, - lai būtu pārliecināts, ka Tifānija sapratusi.

- Mēs esam uzgaidāmajā zālē, - jaunā sieviete nočukstēja. - Mums jātiek līdz ot­ram stacijas galam. Pa kreisi, ārā pie dur­vīm. Vai jūs mani dzirdat, Džeims? - Tifā­nija pastiepa roku un atglauda no Bonda pieres mitros, saķepušos matus.

- Mēģināšu rāpot, - Bonds paziņoja. - Es jums sekošu.

Tifānija piecēlās un pagrūda durvis. Bonds, zobus griezdams, sāka rāpties ārā uz mēness apspidētās platformas. Ieraudzī­jis zemē tumšu plankumu, viņš sanikno­jās - atriebības kāre deva spēkus. Grīļīgi piecēlies kājās, viņš sapurināja galvu, lai notrauktu sarkanmelnos viļņus, kuri uz­plūda un draudēja viņu nogremdēt. Un tad jau, Tifānijas Keisas rokas apķerts un bal­stīts, viņš kliboja uz priekšu pa dēļu pero­nu turp, kur auksti blāvoja spožas sliedes.

Tur, uz vienvirziena rezerves ceļa stāvēja drezīna.

Bonds apstājās un kādu mirkli to neticī­gi pētīja.

- Benzīns? - vīņš neskanīgi noprasīja.

Tifānija Keisa norādīja uz kannu rindu

pie stacijas sienas.

- Pilnas līdz malām, - viņa čukstus at­bildēja. - Šo te viņi izmanto, kad jāpār­bauda sliežu ceļi. Es protu ar to apieties. Un jau parūpējos par pārmijām. Pastei­dzieties! Rāpieties virsū! - viņa aizelsusies iespurdzās. - Nākamā pietura būs Raioli- ta.

- Mans Dievs, jūs esat braša meitene! - tā­pat čukstus attrauca Bonds. - Bet šī gra­baža noteikti sacels briesmīgu troksni, tik­līdz mēs to iedarbināsim. Pagaidiet! Man ir ideja! Vai jums ir sērkociņi? - Sāpes bija nedaudz pierimušas. Bonds elpoja ātri un caur zobiem. Viņš novērsās no Tifānijas un nopētīja sauso dēļu ēkas.

Tifānijai mugurā bija blūze, kājās - bik­ses. Viņa iebāza roku bikšu kabatā un iz­vilka šķiltavas.

- Kas jums prātā? - viņa apjautājās. - Mums vajadzētu kustēties.

Bet Bonds jau, aizgriļojies benzīna kan­nu rindai, sāka skrūvēt tās vaļā un liet sa­turu uz stacijas ēkas koka sienām un plat­formas. Iztukšojis pusduci kannu, viņš pa­griezās un izrīkoja:

- Iedarbiniet to!

Bonds ar lielām pūlēm pieliecās, lai pa­celtu pie sliedēm nomestu saburzītu avīzi.

Nikni iekaucās starteris, pēc tam, centīgi pukstēdams, sāka strādāt mazais motors.

Bonds uzšķīla uguni. Papīra gabals aiz­degās, un Bonds aizsvieda to pāri peronam pie kannām un izlietā benzīna. Liesmas uz- lāktīja gaisā tik spēcīgi, ka gandrīz ķēra Bondu, kad viņš atkrita uz nelielās drezīnas platformas. Taču Tifānija jau bija satvērusi sajūgu, un drezīna sāka ripot uz priekšu.

Pārmijās drezīna sadrebēja un nepatīka­mi sazvāļojās, viņi izbrauca uz galvenā slie­žu ceļa, spidometra bultiņa svārstījās pie trīsdesmit jūdžu atzīmes, bet jaunās sievie­tes mati plīvoja kā zeltains karogs.

Bonds pagriezās un pavērās atpakaļ uz liesmām, kas plosījās aizmugurē. Bezmaz vai varēja dzirdēt, kā krakst sausie dēļi un klaigā samiegojušies gulētāji, traukdamies ārā no savām istabām. Kaut šī uguns sade­dzinātu Vintu un Kidu! Kaut lepnajam va­gonam noluptu visa krāsa, bet "Lielgaballo- des" tenderi aizdegtos malka! Tad ar šo gangsteru rotaļkasti būtu cauri.

Taču viņam un Tifānijai bija jārisina pa­šiem savas grūtības. Cik tagad varētu būt pulkstenis? Bonds ievilka plaušās vēso nakts gaisu un piespieda prātu darboties. Mēness bija zemu. Vai būtu četri no rīta? Bonds, sāpēs sakumpis, vilkās uz drezīnas priekšgalu, kur atradās divi sēdekļi, un ar mokām ierausās brīvajā vietā līdzās Tifānijai.

Viņš aplika roku Tifānijai ap pleciem, meitene pagriezās un smaidīdama ieskatī­jās Bondam acīs. Skaļā balsī - lai pārklieg­tu drezīnas motora rēkoņu un dzelzs riteņu klaudzoņu pret sliedēm - viņa ierunājās:

- Tā tik ir bēgšana! Kā vecajās Bastera Kītona filmās. Kā jūtaties? - Tifānija palū­kojās Bonda sadauzītajā sejā. - Jūs izska­tāties briesmīgi.

- Nekas nav lauzts, - Bonds atbildēja. - Jā­domā, ka tieši to nozīmēja tie astoņdesmit procenti. - Viņš sāpīgi saviebās. - Tomēr labāk lai spārda kājām, nekā nošauj.

Tifānijas seja sadrūma.

- Man nācās sēdēt un izlikties pilnīgi vien­aldzīgai. Spengs tur stāvēja, klausījās un vē­roja mani. Kad tie zeļļi bija pārbaudijuši, vai virves nav atraisījušās, un iemetuši jūs uzgaidāmajā telpā, viņi jutās'apmierināti un devās gulēt. Es iegāju savā istabā, nogaidiju vienu stundu un pēc tam ķēros pie darba. Visgrūtāk nācās dabūt jūs pie samaņas.

Bonds ar roku cieši apņēma Tifānijas plecus.

- Es pateiktu, ko pārjums domāju, ja vēl joprojām nejustos tik nelāgi. Bet kā ar jums, Tifānij? Ja viņi mūs noķers, tad arī jums klāsies plāni. Un kas bija tie divi maskās - Vints un Kids? Kāda ir viņu loma visā šajā pasākumā? Neatceros, ka būtu viņus redzējis bez kapucēm.

Jaunā sieviete iesānis paskatījās uz Bon­da drūmi savilktajām, sadauzitajām lūpām.

- Arī es neesmu redzējusi nevienu no tiem citādi, tikai kapucēs, - viņa vaļsirdīgi atbildēja. - Šķiet, tie abi ir no Detroitas. Ja viņiem tiek uzticēts kāds darbiņš, tās ir sliktas ziņas. Viņi nodarbojas ar iebiedēša­nu un dažādiem īpaši slepeniem uzdevu­miem. Taču mums pakaļ tagad dzīsies visi. Par mani neraizējieties! - Tifānija pavērās Bondā mirdzošām, laimīgām acīm. - Pirm­kārt, mums ar šo grabažu jānokļūst lidz Raiolitai. Tur būtu jāsadabū mašīna un jā­tiek pāri štata robežai uz Kaliforniju. Man ir daudz naudas. Jāaizved jūs pie ārsta, jā­nomazgā vannā un jānopērk jums jaunas drēbes, tad varēsim domāt tālāk. Man ir jūsu ierocis. To atnesa viens no tiem, ar kuriem jūs vicojāties "Sārtajā prievītē". Kad Spengs aizgāja gulēt, es to pievācu. - Tifā­nija atpogāja blūzi un izvilka beretu, ko bi­ja aizbāzusi aiz bikšu jostas.

Bonds paņēma ieroci un sajuta uz metā­la jaunās sievietes ādas siltumu. Viņš izvil­ka aptveri. Trīs patronas tajā vēl bija, viena atradās stobrā. Viņš iebīdīja aptveri atpa­kaļ, uzlika drošinātāju un aizbāza ieroci aiz bikšu jostas. Un pirmoreiz nožēloja, ka mugurā nav žaketes. Viena no krekla pie­durknēm nokarājās kā skranda. Bonds to norāva un aizmeta. Viņš taustījās bikšu la­bajā sānkabatā pēc cigarešu paciņas, taču tās nebija. Laimīgā kārtā kreisajā kabatā joprojām atradās pase un naudas maks. Bonds tos izvilka. Mēness gaismā varēja saskatīt, ka abi ir cietuši un saņurcīti. Bonds paskatījās maka nodalījumā, kur atradās nauda. Tā bija vietā. Viņš iebāza maku atpakaļ kabatā.

Kādu laiku viņi traucās uz priekšu klusē­dami, nakts klusumu traucēja vienīgi mazā motoriņa rūkšana un riteņu klaudzoņa. Cik tālu vien varēja saskatīt, sliežu spožā, sud­rabainā līnija aizstiepās līdz apvārsnim, ti­kai šur tur kā tumši punkti vīdēja nelieto­tas pārmijas un sarūsējuši sliežu nozaroju­mi, kas nogriezās pa labi - turp, kur kā tumša masa slējās Spektra kalni. Pa kreisi nebija nekā, tikai nebeidzamais tuksneša smilšu klājiens, aiz kura sāka iezīmēties pirmā ausmas atblāzma, kas jau sāka ie­krāsot zilganus adataino kaktusu pudu­rus. Apmēram divu jūdžu attālumā uz 95. šosejas mēnesstaros iemirdzējās ieroča stobrs.

Drezīna, laimīgi rūkdama, ripoja tālāk pa sliedēm. Tās vadība nesagādāja nekādas grūtības, vajadzēja tikai paraut bremzes sviru vai ātruma kloķi, kuru Tifānija bija cieši satvērusi plaukstā. Spidometrs ne­mainīgi rādīja trīsdesmit jūdzes stundā. Aizritēja minūtes un jūdzes, un ik pa lai­kam Bonds, sāpēs saviebies, pagriezās at­pakaļ, lai atskatītos uz sārto spīdumu de­besīs.

Viņi bija braukuši jau apmēram stun­du. Un tad Bondam lika sastingt kāda dū­koņa - gaisā vai uz sliedēm. Viņš atkal pa­vērās atpakaļ pār plecu. Kas bija šis mir­dzošais jāņtārpiņš, kas patlaban slīdēja pa sliedēm starp viņiem un neīsto rīta blāzmu, kura pacēlās virs liesmojošās spoku pilsētas?

Bondam notirpa skausts.

- Vai jūs tur, aizmugurē, kaut ko redzat?

Tifānija pagrieza galvu un, neko neatbil­dējusi, palēnināja drezīnas gaitu - tagad tā ripoja lēnām, kamēr apstājās.

Abi ieklausījās. Jā. Dunēja sliedes. Tikko jaušami drebēja zeme, taču troksnis nebija skaļāks par attālu nopūtu.

- Tā ir "Lielgaballode", - Tifānija neiz­teiksmīgi sacīja. Viņa spēji parāva kloķi, un drezīna atsāka kustēties.

- Kādu ātrumu tā var sasniegt? - Bonds apvaicājās.

- Varbūt kādas sešdesmit jūdzes stundā.

- Un cik tālu ir līdz Raiolitai?

- Apmēram trīsdesmit jūdzes.

Bonds kādu mirkli klusēdams rēķināja.

- Viss ir pārāk aptuveni. Mēs nezinām, cik tālu no mums tā ir. Vai varat vēl palieli­nāt ātrumu?

- Ne drusciņas, - Tifānija bēdīgi attei­ca. - Pat tad, ja mans vārds būtu Keisija Džonsa, nevis Keisa.

- Ar mums viss būs kārtībā, - Bonds no­murmināja. - Brauciet uz priekšu! Iespē­jams, ka viņi uzsprāgs gaisā vai notiks vēl kaut kas tamlīdzīgs.

- Protams, - viņa attrauca. - Tvaiks kritī­sies, un mašīntelpas atslēgas mašīnists at­stājis mājās citu bikšu kabatā.

Minūtes piecpadsmit abi brauca klusē­dami, un tagad Bonds jau varēja skaidri saskatīt lielo lokomotīves prožektoru, kura gaisma šķēla nakts tumsu. Sekotāji bija apmēram piecu jūdžu attālumā, un nikno dūmu mākoni, kas veidoja veselu kupolu tai pāri, izgaismoja kvēlojošu dzirksteļu spieti. Sliedes zem viņiem drebēja, un aiz muguras varēja saklausīt tādas kā attālas nopūtas, kā klusu un draudīgu murdoņu.

"Varbūt viņiem tiešām pietrūks malkas," Bonds nodomāja. Un, pēkšņas iedomas va­dīts, nevērīgi ierunājās:

- Degvielas, ja es nekļūdos, mums ir pie­tiekami daudz?

- Jā gan, - Tifānija atbildēja, - ielēju ve­selu kannu. Te nav degvielas indikatora, bet šim motoram ar galonu [12] pietiek, lai tas darbotos mūžību.

Gandrīz tūlīt pēc tam, kad viņa bija iztei­kusi šos vārdus, drezīnas motors aizdomīgi noklepojās - khe, khe-khe, - un turpināja priecīgi rūkt.

- Jēzus Kristus! - Tifānija iesaucās. - Vai jūs dzirdējāt?

Bonds neatbildēja. Tikai juta, ka plauk­stās top miklas.

Un atkal - khe, khe-khe.

Tifānija Keisa maigi auklēja ātrumkloķi.

- Ai, mīļo, mazo mašīnīt! - viņa lūdzoši murmināja. - Skaistā, gudrā, mazā drezīni- ņa! Lūdzu, esi tik labiņa!

Khe-khe. Khe-khe. Šššš. Khe. Šššš. Un tad pēkšņi viņi ripoja tālāk pēc inerces, pil­nīgi bez trokšņa. Spidometrs rādīja divdes­mit piecas jūdzes stundā. Divdesmit… piec­padsmit… desmit… piecas… Tifānija vēl pēdējoreiz spēcīgi parāva ātrumkloķi, ie­spēra pa motoru, un drezīna apstājās.

- Hm, - Bonds noklepojās. Pārvarēdams sāpes, viņš izrausās no drezīnas un piekli­boja pie benzīnbākas tās aizmugurē. Bonds izvilka no bikšu kabatas asinīm notraipīto mutautu. Atskrūvējis tvertni, viņš iebāza la­katiņu rik dziļi, lai tas sniegtos līdz tvertnes apakšai. Izvilcis ārā, viņš to pataustīja un paostīja. Sauss kā saulē izkaltis kauls.

- Tā gan, - Bonds sacīja jaunajai sievie­tei. - Tagad nāksies kārtīgi padomāt. - Un viņš palūkojās apkārt. Pa kreisi nekāda pa­tvēruma neredzēja, līdz šosejai bija jāiet vismaz divas jūdzes. Pa labi bija kalni, taču arī līdz tiem bija vismaz ceturtdaljūdze. Vi­ņi varētu aizskriet turp un paslēpties. Ta­ču - uz cik ilgu laiku? Tomēr šī likās la­bākā no iespējām. Bonds pavērās atpakaļ uz nepielūdzami tuvojošos starmeša aci. Cik tālu tā bija? Divas jūdzes? Vai Spengs pagūs laikā pamanīt drezīnu? Vai paspēs nobremzēt? Vai būtu iespējams nolaist lo­komotīvi no sliedēm? Tad Bonds atcerējās plato režģi, kas bija pierikots lokomotīves priekšpusē, lai zem riteņiem nepakļūtu liel­lopi. Tas noteikti noslaucīs vieglo drezīnu no sliedēm kā salmu kūli.

- Nāciet, Tifānij! - viņš uzsauca. - Mums jātiek kalnos!

Kur viņa palikusi? Bonds klibodams ap­gāja drezīnai apkārt. Tifānija jau skrēja šurp pa sliedēm. Viņa bija devusies izpētīt šo ceļa posmu. Un atgriezās aizelsusies.

- Tur, priekšā, ir nozarojums, - viņa pa­vēstīja. - Ja mums pietiks spēka aizstumt drezīnu līdz turienei un pārslēgt veco pārmi­ju, Spengs varbūt aizbrāzīsies mums garām.

- Mans Dievs! - Bonds lēnām novilka. - Man prātā ir kaut kas labāks. Nāciet palī­gā! - Viņš pieliecās, sāpēs sakoda zobus un sāka stumt drezīnu.

Reiz iekustējusies, tā ripoja tālāk pavisam viegli, abiem nācās tikai sekot un ik pa briti- ņam pagrūst. Viņi sasniedza pārmiju, bet Bonds turpināja stumt, līdz drezīna atradās apmēram divdesmit jardu aiz atzarojuma.

- Kāda velna pēc…? - Tifānija elsdama izdvesa.

- Nāciet! - Bonds iesaucās, skriešus klu- burodams atpakaļ uz turieni, kur pie rezer­ves sliedēm rēgojās aprūsējusi svira. - Uz sānceļu mēs novirzīsim "Lielgaballodi"!

- Ak kungs! - Tifānija Keisa sajūsmināti novilka. Jau nākamajā mirklī viņi kopīgiem spēkiem ķērās pie sviras. Bonda sadauzītie muskuļi piepūlē sāpīgi saspringa.

Sarūsējušais metāls lēnītēm izkustējās no vietas, piecdesmit gadus nekustinātā svira padevās. Milimetru pēc milimetra… starp sliedēm parādījās sprauga. Bondam sasprindzinoties vēl vairāk un turpinot uz­gult svirai, tā pletās arvien platāka.

Un tad tas bija paveikts. Bonds sakņupa zemē, galvu nokāris, cīnīdamies ar reiboni, kas mācās virsū.

Prožektora stars jau skāra zemi turpat tuvumā. Tifānija parāva Bondu aiz rokas, viņš vienā mirklī atkal uzrausās kājās un grīļodamies metās pie drezīnas. Gaisā pēr­konīgi dārdēja, vienmuļi šķindēja brīdino­šais zvans - biedējoši klandīdamies, viņiem tuvojās milzīgais, liesmojošais zvērs.

- Nogulieties un nekustieties, - Bonds ie­saucās, pūlēdamies pārkliegt briesmīgo troksni, un nogrūda Tifāniju zemē visai ne­drošajā patvērumā aiz drezīnas. Pēc tam veikli aizkliboja nedaudz patālāk no slie­dēm, uzvilka pistoles gaili un pagriezās sā­niski, gluži kā cilvēks, kurš gatavojas div­kaujai, pacēlis notēmēto ieroci un piemieg­tām acīm lūkodamies uz vulkānu, kas pil­nā gaitā tuvojās, spļaudams gaisā dūmu grīstes un liesmas.

Dievs Tēvs, kāds briesmonis! Vai tāds vispār var nogriezties? Vai neietrieksies drezīnā un nesamais to pīšļos?

Tas nāca aizvien tuvāk.

Pļekt! Kaut kas noplakšķēja zemē Bon­dam pie kājām, un lokomotīves vadītāja kabīnē uzliesmoja spilgta gaismiņa.

Blaukt! Vēl viens uzplaiksnījums, un lo­de, atsitusies pret sliedi, aizsīca naktī.

Klaukt! Klaukt! Klaukt! Bonds dzirdēja šāvienu blīkšķus - tie kļuva skaļāki par lo­komotīves dārdoņu. Kaut kas aizsvilpa vi­ņam gar pašu ausi.

Bonds nešāva. Viņa ierocī bija tikai čet­ras lodes, tāpēc nedrīkstēja pārsteigties.

Tad milzīgā, pilnā gaitā braucošā lokomotī­ve, rībēdama un dārdēdama, iedrāzās likumā un pagriezās tik krasi, ka no tendera augšas nokrita pagales un aizlidoja uz Bonda pusi.

Spalgi nočerkstēja metāls, kad sešas pē­das augstie riteņi nogriezās uz rezerves sliedēm, uzvirpuļoja dūmu un liesmu vir- pūlis, klaudzēja virzuļi, uz isu mirkli kabī­nē pavīdēja melni sudrabainais mistera Spenga stāvs, kurš atgādināja lidojošu ēr­gli - ar vienu roku tvarstīdamies gar kabī­nes sienu, ar otru viņš centās aizsniegties lidz vadības kloķiem.

Šajā mirklī Bonda ierocis izšāva savus četrus vārdus. Uzplaiksnījumā pavīdēja gangstera bālā, sašķiebtā seja, kas bija pa­vērsta pret debesīm, un tad melni zeltītā tvaika mašīna jau aiztraucās uz priekšu, pretī Spektra kalnu grēdas melnajai sienai. Starmeša gaisma pļāva tumsu, brīdināju­ma zvans joprojām žēli klankstēja: kling- klang, kling-klang, kling-klang.

Bonds lēni aizbāza beretu atpakaļ aiz bikšu jostas un palika stāvam, noraudzīda- mies pakaļ mistera Spenga zārkam, bet ap viņa galvu tinās dūmu velce, uz kādu mir­kli aizsegdama mēnesi.

Tifānija Keisa skriešus piesteidzās viņam klāt, un abi kādu brītiņu stāvēja plecu pie pleca, nolūkodamies uz liesmaino karogu garā dūmu kāta galā un klausīdamies, kā kalnos atbalsojas lokomotīves elsas. Kad tā pēkšņi pagriezās un nozuda aiz kādas klints radzes, Tifānija pieķērās Bonda ro­kai. Tagad vairs varēja dzirdēt tikai tālīnu ducināšanu kalnos un saskatīt sārtu atspī­dumu virs klintīm tur, kur "Lielgaballode" aiztraucās kalna dziļumos.

Piepeši gaisā uzšāvās milziga liesmu mē­le, atskanēja drausmīga metāla žļerkstoņa, it kā tur karakuģis būtu uztriecies rifam. Tai sekoja apslāpēta duna, kas šķita nākam no zemes dzīlēm zem viņu kājām. Un visbeidzot atvēlās dobjš un tālīns dār- diens no kalna dziļumiem, vēl un vēlreiz atkārtodamies vairākkārtīgās atbalsīs.

Tad troksnis apklusa un iestājās dziļš, sanošs klusums.

Bonds tik smagi nopūtās, it kā nupat būtu pamodies. Savu dzīvi bija beidzis viens no Spengiem - nežēlīgais, samākslo­tais, pāraugušais pusaudzis, kurš tika iz­veidojis Mirdzošo bandu. Viņš bija gangste­ru režisors, kurš ar degsmi darbojās savā butaforiskajā pasaulītē, taču tas nepadarī­ja par nebijušu faktu, ka šis cilvēks bija gribējis Bondu nogalināt.

- Dosimies ātrāk projām no šejienes, - Ti­fānija Keisa steidzīgi sacīja. - Man nupat ir diezgan.

Bonds juta, ka ķermenī atgriežas sāpes, jo saspringuma bridis bija pāri.

- Jā, - viņš īsi atbildēja un nopriecājās, ka var aizgainīt atmiņas par saviebto, bālo seju, kas rēgojās kabīnes durvīs, kad garām trau­cās skaistā, melnā lokomotīve. Galvā ielija neparasts vieglums. Viņš brīnīdamies prāto­ja, kā dabūjis to visu gatavu. - Mums jātiek līdz ceļam. Tas būs grūts gājiens. Iesim!

Lai nosoļotu divas jūdzes, viņiem bija vaja­dzīga pusotra stunda. Kad Bonds pakrita pu­tekļos šosejas malā, viņš jau murgoja. Līdz šai vietai viņu bija aizvedusi Tifānija. Ja ne­būtu viņas, Bonds vispār nespētu tiktāl aiz­kļūt. Būtu paklupis starp kaktusiem, klinšu radzēm un vizlas gabaliem, viņa spēki būtu galā, un dedzinošā saule padarītu pārējo.

Tagad Tifānija aijāja viņa galvu klēpī un maigi kaut ko runāja, ar blūzes stūri slau­cīdama Bonda nosvīdušo seju.

Šad tad jaunā sieviete pavērās augšup, bet pēc tam lejup uz taisno, gludo šoseju, virs kuras jau tik agri no rīta vibrēja kar­stuma viļņi.

Pēc stundas Tifānija uzlēca kājās, sabāza kreklu atpakaļ aiz bikšu jostas un izgāja ceļa vidū. No virmuļojošās dūmakas, kas slēpa attālo Lasvegasu, iznira zema, melna mašīna.

Tā apstājās tieši blakus Tifānijai, logā parādījās seja ar ērgļa profilu, virs kura spurojās netīru salmukrāsas matu ērkulis. Vērīgās, pelēkās acis aši nopētīja Tifāniju. Tad skatiens pievērsās ceļmalas putekļos sabrukušajam vīrieša stāvam un atkal at­griezās pie viņas.

- Fēlikss Leiters, kundze, - draudzīgā balsī, dziedoši stiepdams vārdus, šoferis teica. - Vienmēr gatavs pakalpot. Ko es ša­jā brīnišķīgajā rītā varu darīt jūsu labā?