Dimanti ir mūžīgi

12. nodala CĪNA PAR GALVENO BALVU

Bonds sēdēja tribīnēs un īrētā tālskatī lūkojās, kā Tramīgā Smaida īpašnieks tiesā krevetes.

Gangsteris sēdēja restorāna nodalījumā četras rindas zemāk. Viņam pretī bija novie­tojies treneris Rožainais Badijs, kurš apdomī­gi stūma mutē Frankfurtes desiņas ar skā­biem kāpostiem, uzdzerdams alu no māla krūzes. Lai gan ari lielākā dala pārējo galdi­ņu bija aizņemti, tieši ap šo rosījās divi vies­mīļi, un pat zāles pārzinis grozījās turpat, lai pārbaudītu, vai klients ir apmierināts.

Pizaro izskatījās tieši pēc tāda gangstera, kādus tos attēlo komiksos. Viņa galva iz­skatījās kā piepūsts balons, kura vidū ie­spiesti vaibsti - divas sīkas ačeles, divi melni nāsu caurumi, mitras, savilktas, sār­tas lūpas virs kaut kā attāli līdzīga zodam. Resnās miesas bija iespīlētas brūnā uzval­kā un baltā kreklā ar stīvinātu apkaklīti, ap kuru vijās izšūta šokolādes krāsas kak­lasaite. Notika gatavošanās pirmajam skrē­jienam, taču Pizaro par to nelikās ne zinis, jo bija ar aizņemts ēdiena baudīšanu, ik pēc brītiņa ielūkodamies otra vīrieša šķīvī, it kā gribētu pasniegties pāri galdam un pakampt kaut ko ari no tā.

Rožainais Badijs bija plecīgs, smagnējs vīrs ar četrstūrainu un neizteiksmīgu poke­ra spēlmaņa seju, kurā, dziļi iegrimušas dobumos zem retajām, taisnajām uzacīm, rēgojās blāvas acis. Viņš bija uzvilcis plā­na, svītrota indiešu kokvilnas auduma uz­valku un apsējis tumši zilu kaklasaiti. Ro­žainais ēda lēnām un reti atrāva skatienu no šķīvja. Beidzis ieturēties, viņš izvilka sa­cīkšu programmu un sāka to pētīt, uzma­nīgi pāršķirot lapas. Kad zāles pārzinis pie­nāca un piedāvāja ēdienkarti, šis vīrs, ne- atraudamies no programmas, tikai īsi pa­purināja galvu.

Līdz mirklim, kad tika atnesta milzīga sal­dējuma porcija, Pizaro bakstīja zobus, bet pēc tam atkal nolieca galvu un sāka ātri stūķēt karoti pēc karotes savā mazajā mutītē.

Bonds nesteidzīgi aplūkoja abus vīrus tālskatī un pabrīnījās vien. Ar ko viņiem iz­devies visus tā iebiedēt? Bonds atminējās saltos, idejai uzticigos krievus, kuriem pa­tika spēlēt šahu, nevainojamos, bet neiro­tiskos vāciešus, klusos un bīstamos spie­gus no Centrāleiropas. Un arī vīrus no pa­šu dienesta - visādā ziņā izcilus, jautrus veiksmes algotņus, kuri riskēja ar savām dzīvībām par tūkstoš mārciņām gadā. "Sa­līdzinot ar tādiem cilvēkiem," Bonds nolē­ma, "šie ļautiņi spēj rosināt vienīgi neno­briedušu pusaudžu fantāziju."

Tika izziņoti trešā skrējiena rezultāti, un tagad līdz galvenās balvas izcīņai atlika vairs tikai pusstunda. Bonds nolika tālskati un paņēma programmu, gaidīdams uz lielā tab- lo skrejceļa otrā pusē iedegamies gaismas un uzplaiksnām burtus, kad tiks ziņots par iemaksām totalizatorā un izredzēm.

Viņš vēlreiz pārskatīja noteikumus. "Otrā diena. 4. augusts," vēstīja programma. "Lielās balvas izcīņa. Kopapjoms 25 000 dolāru. 52 skrējieni. Trīsgadīgiem zirgiem. Par katra dalībnieka reģistrēšanu, kurš no­minēts sacīkstēm, jāmaksā 50 dolāru. Ie­sācējiem, kas piedalās pirmoreiz, jāmaksā vēl papildus 250 dolāri. No 25 000 dolāru, kas ir balvu fondā, par otro vietu tiek iz­maksāti 5000 dolāri, par trešo - 2500, par ceturto - 1250 dolāri. Balva tiek pasniegta uzvarējušā zirga īpašniekam. Jānoskrien viena jūdze un ceturtdaļa." Tālāk sekoja saraksts ar divpadsmit zirgu, to īpašnieku, treneru un žokeju vārdiem, kā arī "Morning Line" prognozētie rezultāti.

Abiem vispāratzītajiem favorītiem, miste­ra K. V. Vaitnija zirgam Atgriezies, kuram bija pirmais numurs, un mistera Viljama Vudvorda Aizlūgumam, kurš startēja ar trešo numuru, tika paredzētas apmēram lī­dzīgas izredzes - seši pret četri. Mistera Pi­zaro Tramīgais Smaids ar treneri R. Badiju un žokeju T. Belu bija pieminēts kā pēdē­jais - ar prognozi piecpadsmit pret vienu. Un ar desmito numuru.

Bonds, pagriezies uz nožogotā restorāna pusi, atkal ielūkojās tālskati. Abi viri jau bija aizgājuši. Bonda acis pievērsās gais­mas tablo otrpus skrejceļam, kur jau sāka zibēt burti un cipari. Patlaban favorīts bija trešais numurs, par kuru likmes tika pie­ņemtas, derot attiecībā divi pret vienu. Ari zirgam Atgriezies likmju attiecība bija tāda pati. Tramīgā Smaida izredzes tika vērtētas ar divdesmit pret vienu, bet, kamēr Bonds raudzījās uz tablo, noslīdēja līdz astoņpa­dsmit.

Vairs bija atlikusi tikai ceturtdaļstunda. Bonds atslīga pret sola atzveltni un aizde­dza cigareti, vēlreiz pārdomādams Leitera stāstīto un prātodams, vai pasākums varē­tu izdoties.

Leiters bija sekojis žokejam uz viņa mi­tekli mēbelētajās istabās un parādījis savu privātdetektīva licenci. Pēc tam aukstasinī­gi šantažējis jātnieku, pieprasot izstāties no sacīkstēm. Leiters bija piedraudējis do­ties pie sacīkšu rīkotājiem un atklāt patie­sību, ja Tramīgais Smaids uzvarēs. Tādā gadījumā Tinkšķim Belam vairs nekad ne­būtu ļauts piedalīties sacensībās. Tinkšķim esot tikai viena iespēja glābties, un, ja viņš to izmantošot, Leiters apsolīja klusēt par nelegālo zirgu. Tramīgajam Smaidam jāuz­var, bet jātiek diskvalificētam. To varētu panākt, pirms finiša izrāviena pagrūžot tu­vāko zirgu, lai itin kā traucētu tam uzvarēt. Par rezultātu varētu strīdēties, bet protests tiktu apmierināts. Tik pieredzējušam žoke­jam kā Bels nenāktos grūti pēdējā mirkli visu nostrādāt tā, lai paliktu iespēja skaid­roties ar darba devējiem un apgalvot, ka pārkāpums noticis, pārāk aizrautīgi jājot, ka otrs zirgs spiedis viņu uz kreiso pusi un Tramīgais Smaids paklupis. Tā kā žokejam nav nekādas intereses zaudēt Pizaro vi­ņam par uzvaru bija apsolījis vēl papildus tūkstoš dolāru), šis gadījums tiktu uzska­tīts par vienu no tām neveiksmēm, kādas gadās katrās sacīkstēs. Leiters bija iedevis Tinkšķim tūkstoš dolāru un pateicis, ka nežēlošot vēl divus, ja žokejs izdarīs visu, kā piekodināts.

Un Bels bija pārdevies. Tikai pieprasījis, lai šie divi tūkstoši viņam tiktu iedoti tajā pašā dienā pēc sacensībām peldu iestādē, kurā viņš ik vakaru ejot karsēties uz dūņu un sēra vannām, lai nodzītu svaru. Pulk­sten sešos. Un Leiters apsolīja to izdarīt. Tagad Bondam kabatā atradās šie divi tūkstoši - viņš bija negribīgi piekritis palī­dzēt Leiteram un aiziet uz peldmāju, lai no­dotu naudu, kad Tramīgais Smaids būs sa­cīkstēs zaudējis.

Vai tas notiks?

Bonds atkal paņēma tālskati un pavērsa pret skrejceļu. Viņš pamanīja, ka pie stabi­ņiem, kas apzīmē ik ceturtdaļjūdzi, uzstā­dītas automātiskās kinokameras, kas uz­ņem visu skrējienu. Filma sacīkšu rīkotā­jiem būs pieejama jau dažu minūšu laikā pēc katra skrējiena. Pēdējā bija ierīkota tie­ši finiša stabiņā - tā ierakstīs visu skrējie­na beigās notiekošo. Bondam pār muguru pārskrēja satraukuma drebuļi. Aizritēja vēl piecas minūtes, un tika sakārtoti starta vārti, kuri atradās simt jardu attālumā no viņa, kreisajā pusē. Kad zirgi būs apskrēju­ši apli, paliks vēl tikai pēdējā astotdaļjūdze lidz finiša stabam, kurš atradās tieši zem viņa. Bonds pavērsa tālskati pret lielo tab­lo. Ne favorītu, ne Tramīgā Smaida vērtēju­mā nebija nekādu izmaiņu. Bet tur jau, viegli dīžādamies, rikšoja zirgi. Parādījās pirmais numurs, Atgriezies, viens no atzī­tajiem favorītiem. Tas bija liels melnis, ku­ra mugurā sēdēja Vaitnija staļļiem rakstu­rīgajās krāsās - gaišzilā un brūnā - tērpies žokejs. Tad publika uzgavilēja otram favorī­tam Aizlūgumam - naskajam Vudvorda pe­lēcim - un sarkani baltajā ģērbtajam slave­najam jātniekam Belēram Stadam. Pēdē­jais rindas galā gāja lielais, kastaņbrūnais zirgs ar gaišo purnu un baltajām kājām - izskatījās, it kā visās četrās būtu uzvilktas zeķes. Bālais žokejs bija ietērpies violeta zī­da kreklā ar melnu rombu gan uz krūtīm, gan uz muguras.

Zirgs kustējās tik līgani, ka Bonds neju­tās pārsteigts, kad pēdējā mirklī skaitļi uz tablo sāka mainīties - vispirms līdz septiņ­padsmit, pēc tam sešpadsmit. Viņš turpi­nāja vērot. Droši vien pēdējā mirklī par brūno zirgu tika iemaksātas lielas summas (tikai ne atlikums no Bonda tūkstoš dolā­riem - tam bija lemts palikt viņa kabatā), un līdz ar ienākošo naudu likmes mainījās. Skaļrunī atskanēja skrējiena pieteikums. Kreisajā pusē zirgi jau kārtojās aiz starta vārtiņiem. Pinkš, pinkš, pinkš - uz tablo pretī desmitajam numuram iedegās un dzi­sa cipari - 15, 14, 12, 11… galu galā arī 9 pret 1. Tad gaismas mitējās mirgot, tota­lizators bija beidzis darboties. Interesanti, cik tūkstoši dolāru jau bija ar "Western Union" starpniecību pa telegrāfu pārskaitīti uz nevainīgām adresēm Detroitā, Čikāgā, Ņujorkā, Maiami, Sanfrancisko un neskai­tāmiem citiem nelegālo bukmeikeru biro­jiem visos štatos?

Spalgi ieskanējās zvaniņš. Gaiss šķita elektrizēts, kņada pūlī pieklusa. Tad cen­trālās tribīnes pusē skaļi nogranda starta šāviens, skrējiens sākās, un jau pēc mirkļa zirgi, šķiezdami gaisā kukuržņus, aiznesās garām kā vēja dzīti mākoņi. Gar acīm aizzi- bēja bālas jātnieku sejas, kuras līdz pusei aizsedza brilles, kustīgu plecu un pēcpušu straume, zirgu mežonīgi izvelbto acu baltu­mi un virkne numuru, starp kuriem Bon­dam izdevās pamanīt tik svarīgo desmito - tas atradās priekšgalā, tajā pusē, kas bija vistuvāk margām. Tad putekli sāka nosēs­ties, un melni brūnais zirgu murskulis vei­ca pirmo pagriezienu, pēc tam pamazām iz­kārtodamies garākā verzē taisnajā skrejce­ļa gabalā, un Bonds atklāja, ka tālskatis kļuvis slidens no sviedriem, jo āda tapusi mitra. . f^

Priekšā patlaban bija izrāvies melns rik­šotājs ar piekto numuru. Vai tas būtu kāds nezināms zirgs, kurš viņiem izjauks spēli? Taču tad to apdzina pirmais numurs, pēc tam arī trešais. Tūlīt aiz tiem, tikai par puszirga tiesu atpalikdams, traucās desmi­tais numurs. Šie četri skrēja priekšgalā, kamēr pār ļjie atradās aizmugurē gandrīz triju zirgu garumu attālumā. Atkal līkums, un atkal pirmais numurs bija priekšgalā. Vaitnija melnis. Desmitais numurs skrēja ceturtais. Garajā, taisnajā ceļa gabalā tieši pretī Bondam trešais numurs pūlējās pa­nākt līderi, tam cieši pa. pēdām sekoja Tinkšķis Bels ar kastaņbrūno zirgu. Abi apsteidza piekto numuru un dzinās pakaļ pirmajam numuram, kurš vairs bija priekšā tikai par puszirga tiesu. Taisnais ceļa gabals beidzās, bet pēc pagrieziena

pirmais skrēja trešais numurs, Tramīgais Smaids bija otrais, bet puszirga tiesu aiz tā - pirmais numurs. Tramīgais panāca lī­deri, zirgi veica pēdējo pagriezienu. Bonds aizturēja elpu. Skat! Skat! Tūlīt… Viņš bez­maz varēja saklausīt baltajā stabiņā ievie­totās kameras dūkoņu. Desmitais numurs bija priekšā, tieši pašā līkumā, bet trešais atradās malā, pie margām. Pūlis auroja, uzmundrinādams favorītu. Tagad Bels tu- S vojās pelēcim, noliecis galvu zemu pie zirga kakla - droši vien tāpēc, lai varētu taisno­ties, ka nav redzējis sāncensi. Collu pa col­lai zirgi tuvojās viens otram. Tad pēkšņi Tramīgā Smaida galva aizsedza trešā nu­mura galvu, rumpis piespieda otra zirga rumpi… un - jā gan - jātnieks Aizlūguma mugurā pieslējās stāvus kāpšļos, bet Tra­mīgais Smaids tajā mirklī jau bija pelēcim priekšā par zirga garuma tiesu.

Pūlis nikni ierēcās. Bonds nolaida tāl­skati, atslīga sēdeklī un noskatījās, kā brū- nis, putas šķiezdams, aizdimdina garām pēdējam stabiņam, bet Aizlūgums seko, at- palikdams par piecu5 -zirgu garuma tiesu. Cieši tam uz pēdām sekoja Atgriezies.

"Tas nebija slikti," Bonds nodomāja, ka­mēr pūlis ap viņu neganti auroja. "Nepavi­sam nebija slikti."

Cik spoži Tinkšķis Bels bija izpildījis uz­devumu! Viņa galva bija noliekta tik zemu,

ka pat Pizaro būs jānotic, ka žokejs nav pa­manījis otru zirgu. Pēdējais līkums pirms taisnā ceļa gabala skrējiena noslēgumā. Joprojām galvu zemu noliecis, žokejs aiz- traucās garām stabiņam, vicinādams pāta­gu - it kā domātu, ka trešais numurs jo­projām seko, atpaliekot tikai par puszirga tiesu.

Bonds gaidīja, kādi rezultāti tiks izziņo­ti. Pūlis kliedza un svilpa.

- Desmitais numurs - Tramīgais Smaids

- finišēja pirmais, apsteigdams pārējos par piecu zirgu garuma tiesu. Trešais numurs

- Aizlūgums - par puszirga garuma tiesu. Pirmais numurs - Atgriezies - par trim zir­gu garumiem. Septītais numurs - Pirandel- lo - par trim zirgu garumiem.

Zirgi vieglos rikšos atgriezās no svērša­nās vietas, pūlis skaļi pieprasīja, lai tiktu sodīts Tinkšķis Bels, kurš plati smaidīja, pasvieda pātagu zirgu puisim un, nošļūcis no sasvīdušā kastaņbrūnā zirga, ar visiem segliem devās pie svariem.

Tad pēkšņi atskanēja skaļas gaviles. Pretī Tramīgā Smaida vārdam uz tablo bija parādījies melniem burtiem rakstīts pazi­ņojums: "PROTESTS." No skaļruņa at­skanēja paziņojums:

- Lūdzu, uzmanību! Par šo skrējienu ra­dušies iebildumi - tos izteicis žokejs T. La­kijs, kurš jāja ar zirgu numur trīs, vārdā

Aizlūgums, - pret žokeju T. Belu, kurš jāja ar zirgu Tramīgais Smaids, desmito numu­ru. Vēl neizmetiet savas totalizatora biļetes! Atkārtoju. Neizmetiet savas biļetes!

Bonds izvilka mutautu un noslaucīja ro­kas. Viņš varēja iedomāties, kāds satrau­kums patlaban valda filmu projekcijas tel­pā aiz tiesnešu tribīnes. Tagad viņiem rūpī­gi jāizpēta filma. Bels joprojām stāvēja tur­pat, izskatīdamies aizvainots, bet viņam lī­dzās mīdījās žokejs, kurš bija jājis ar zirgu numur trīs, izskatīdamies vēl apvainotāks. Vai arī zirgu īpašnieki skatās filmu? Vai pa Pizaro trekno pakakli patlaban rit sviedri, pilēdami aiz apkakles? Vai ari citi zirgu īpašnieki ir tur - bāli un sadusmoti?

Pēc tam atkal atskanēja balss skaļrunī, kura sacīja:

- Lūdzu, uzmanību! Pēc šī skrējiena zirgs numur desmit - Tramīgais Smaids - tiek diskvalificēts. Zirgs numur trīs - Aizlū­gums - tiek pasludināts par uzvarētāju. Šis ir oficiālais sacensību rezultāts.

Pūlim atzinīgi rēcot, Bonds stīvi piecēlās un devās uz bāra pusi. Tagad jāsamaksā. Varbūt viskijs ar vietējo ūdeni palīdzēs iz­domāt, kā nodot naudu Tinkšķim Belam. Bonds jutās nemierīgs, prātodams, kā to paveikt, kaut gan peldmāja šķita pietieka­mi neuzkrītoša vieta. Turklāt Saratogā vi­ņu neviens nepazina. Taču pēc tam gan jāizbeidz darbošanās Pinkertona aģentūras labā. Vēlāk jāpiezvana Greizajam Tri un jāpasūdzas, ka tā arī nav saņēmis savus piecus tūkstošus. Taču tagad jātiek galā ar šo naudu un žokeju. Patiesībā bija jautri palīdzēt Leiteram aptīt šos ļautiņus ap pirkstu.

Viņš apņēmīgi iegāja cilvēku pilnajā bārā.