Dimanti ir mūžīgi

5. nodala ' "FEUILLES MORTES"*

Pa garo, kluso gaiteni iedams uz 350. numuru, kurš atradās pašā tā galā, Bonds juta sev aiz muguras liftnieka pētīgo ska­tienu. Bondu nepārsteidza šāda interese. Viņš zināja, ka šajā viesnīcā notiek daudz vairāk sīku noziegumu nekā jebkurā citā lielā Londonas viesnīcā.

Vellenss reiz bija viņam parādījis lielu Londonas karti, kurā katru mēnesi tika at­zīmēti pilsētā izdarītie noziegumi. Ap vies­nīcu "Trafalgar Palace" biezēja vesels karo­dziņu mežs.

- Šī vieta kaitina vīrus, kuri strādā ar kartēm, - viņš bija teicis. - Ik mēnesi pa­pīrs šajā punktā tiek tā sacaurumots, ka

•Kritušās lapas. (Fr. vai.) tur jāuzlīmē jauns, lai nākamajā mēnesī tajā turētos adatiņas.

Kad Bonds tuvojās gaiteņa galam, viņš saklausīja sērīgas klavieru skaņas. Sasnie­dzis 350. numura durvis, Bonds saprata, ka mūzika skan aiz tām. Viņš pazina melo­diju. Tā saucās "Feuilles Mortes". Bonds pieklauvēja.

- Iekšā! - Portjē no lejas jau bija piezva­nījis, tāpēc šīs balss īpašniece viņu jau gaidīja.

Bonds ienaca maza salonā un aizvēra durvis.

- Aizslēdziet tās! - no guļamistabas plūs­tošā balss izrīkoja.

Bonds paklausīja un, šķērsojis nelielo telpu, apstājās pie guļamistabas durvīm. Kad viņš gāja garām atskaņotājam uz rak­stāmgalda, pianists jau bija uzsācis spēlēt jaunu skaņdarbu - "La Ronde".

Iepretī tualetes galdiņam jāteniski uz krēsla sēdēja puskaila sieviete, pāri atzvel­tnei vērdamās trīsdaļīgā spogulī. Kailās ro­kas viņa bija sakrustojusi uz augstās at­zveltnes un atspiedusi pret tām zodu. Sie­vietes mugura bija viegli izliekta, lepni iz- slietā galva un pleci izstaroja augstprātību. Melnā krūštura svītra, kas stiepās šķērsām pāri kailajai mugurai, cieši apspīlētās mel­nās mežģīņu biksītes un sakrustotās kājas uzbudināja Bonda jutekļus.

Sieviete atrāva skatienu no sava attēla, lai vēsi un ātri aplūkotu spoguli ienācēju.

- Cik noprotu, jūs esat jaunais paligs, - vi­ņa ierunājās zemā, aizsmakušā balsi, kas nerosināja uzticēties. - Sēdieties un klau­sieties mūziku! Šis ir labākais ieraksts, kāds jelkad radīts.

Bondu šis uzaicinājums uzjautrināja. Viņš paklausīgi paspēra dažus soļus līdz dziļam atzveltnes krēslam, nedaudz pastū­ma to, lai būtu ērtāk caur pavērtajām dur­vīm uzmanīt jauno būtni, un apsēdās.

- Vai jums nebūs nekas pretī, ja uzsmē­ķēšu? - Bonds pajautāja, izņēmis no kaba­tas etviju un iespraudis cigareti mutē.

- Ja vēlaties ņemt galu no plaušu kaites.

Kamēr pianists atskaņoja "J'attendrai"[5],

mis Keisa turpināja apcerīgi vērot savas se­jas atspulgu. Tad plate beidzās.

Sieviete vienaldzīgi izstaipīja kājas un piecēlās. Viņa pagrieza galvu, un gaišie mati, gaismā spoži iemirdzēdamies, smagā vilnī uzgula kaklam.

- Ja jums patīk, varat uzlikt otru pusi, - vi­ņa bezrūpīgi uzsauca, - es pēc mirkļa nāk­šu! - un nozuda skatienam.

Bonds piegāja pie atskaņotāja un noņē­ma plati. Pianistu sauca Džordžs Feijērs. Bonds aplūkoja ieraksta numuru un iegau­mēja to. Vox 500. Bonds aplūkoja plates otro pusi un, izlaidis "La Vie en Rose"[6], jo šī dziesma bija saistīta ar īpašām atmiņām, uzlika atskaņotāja adatu vietā, kur sākās "Avril au PortugaJ"[7].

Vēl neiedarbinājis atskaņotāju, Bonds uzmanīgi izvilka zem tā paslīdējušu dzēšla- pu un, pacēlis tuvāk galda lampai, pavērsa to pret gaismu un pagrieza, pūlēdamies saskatīt kādas rakstu zīmes. Taču tādu ne­bija. Bonds paraustīja plecus, pabāza dzēšlapu atpakaļ zem atskaņotāja un apsē­dās krēslā.

Bonds nolēma, ka mūzika ir gluži pie­mērota šai sievietei. Viņai piestāvēja visas šīs melodijas. Nebija brīnums, ka tā ir vi­ņas mīļākā plate. Mūzika, kurā izskanēja gan viņas neslēptā seksualitāte, gan pa­rupjās manieres un dzēlīgums skatienā, kad viņa bija īgni uzlūkojusi ienācēju spo­gulī.

Bondam nebija nekada priekšstata par šo mis Keisu, kura viņam kā ēna sekos uz Ameriku. Bonds bija iedomājies, ka tā no­teikti būs primitīva, daudz ko pieredzējusi slampa - rupjš, drūms sievišķis ar nedzīvu skatienu - vazaņķe, kas gājusi visam cauri un kuras augums vairs neinteresē nevienu no bandas, kuras labā šī būtne strādā. Šī meitene tiešām bija parupja, viņas manie­res nešķita diez cik izsmalcinātas, tomēr viņas ķermenis, lai ko tas agrāk būtu pie­dzīvojis, gaismā likās starojam.

Kāds ir viņas vārds? Bonds atkal piecē­lās un piegāja pie atskaņotāja. Pie koferīša roktura joprojām karājās "Pan-American AJrways" kartīte ar uzrakstu: "Mis T. Keisa."

T.? Bonds atgriezās krēslā. Terēza? Tē­sa? Telma? Trūdija? Tillija? Neviens no šiem vārdiem nešķita piedienīgs. Viņa taču nebūs Triksija, Tonija vai Tomija?

Bonds joprojām noņēmās ar šīs mīklas minēšanu, kad sieviete klusītēm iznira no guļamistabas un nostājās durvīs, atspiedu­si vienas rokas elkoni augstu pret aplodu un atbalstījusi galvu pret šo roku. Viņa do­mīgi pētīja savu viesi.

Bonds nesteidzīgi piecēlās un uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija ģērbusies tā, it kā gatavotos iziet, trūka tikai cepures, brīvajā rokā šūpojās maza, melna somiņa. Sievietei mugurā bija olīvzala, līdz zodam aizpogāta blūze, virs tās - uz pasūtījuma tieši viņai šūts smalks, melns kostīms, kājās - neilo­na zeķes zeltaina iedeguma krāsā un mel­nas krokodilādas kurpes ar stūrainiem purngaliem, kuras izskatījās visai dārgas. Vienas plaukstas locītavu rotāja garens zel­ta rokas pulkstenītis melnā siksniņā, ot­ru - smaga zelta ķēde. Uz labās rokas trešā pirksta mirdzēja gredzens ar lielu, filigrāni noslīpētu dimantu. Labajā ausī blāvi viz- moja plakans auskars - pērle izliektā zelta ietvarā, ko varēja saskatīt, jo biezie, zeltai­nie mati atsedza auss ļipiņu.

Sieviete patiesi bija skaista un bezrūpī­ga, tik pārliecināta par sevi un pilnīgi vien­aldzīga pret to, kādās domās par viņas ārieni ir vīrieši. Pat cītīgi iezīmēto uzacu lokos virs platajām, pelēkajām acīm ar mierīgo, gandrīz vai nicīgo skatienu jau­dās tāda kā zobgalība. Tā itin kā vēstīja: "Uz priekšu! Nāc un pamēģini! Taču tad tev, draudziņ, jābūt labākajam no labāka­jiem."

Likās, ka meitenes acīm piemīt reta īpa­šība - spēja mainīt krāsu. Gluži kā dārgak­meņi, kuri mainīja krāsu atkarībā no ap­gaismojuma, šīs sievietes acis spilgtākā gaismā šķita gaišpelēkas, kaut gan vēl ne­sen bija tumšas - pelēkzilas.

Viņas āda bija viegli iedegusi, bez kosmē­tikas, tikai lūpas klāja tumši sarkana krā­sa. Tās likās pilnīgas un mīkstas, kaprīzi uzmestas un grēcīgas. "Taču nē," Bonds nodomāja, "viņa nav no tādām, kas bieži grēko - pārāk vēss skatiens, pavēloša iztu­rēšanās, saspringuma izteiksme acīs."

Tagad šīs acis bezpersoniski vērās Bonda acīs.

- Tātad jūs esat Pīters Frenks, - sieviete sacīja zemā un patīkamā, taču augstprātī­gā balsī.

- Jā, - Bonds atteica. - Es, savukārt, te prātoju, kas slēpjas aizT.

Sieviete kādu bridi domāja.

- Manuprāt, jūs to pamanījāt pie rak­stāmgalda, - viņa novilka. - Tas nozīmē - Ti- fānija. - Viņa piegāja pie atskaņotāja un ap­turēja plati pie dziesmas "Je n'en connais pas la Cm"[8]. Tad pagriezās. - Tomēr tas ne­nozīmē, ka visi drīkst mani tā uzrunāt, - vi­ņa auksti piebilda.

Bonds paraustīja plecus, piegāja pie loga un nevērīgi atspiedās pret palodzi.

Viņa bezrūpība, šķiet, sāka šo sievieti kaitināt. Mis Keisa apsēdās pie rakstām­galda.

- Tātad, - viņas balsī ieskanējās aizkaiti­nājums, - pie lietas. Vispirms - kāpēc jūs uzņēmāties šo darbu?

- Tāpēc, ka viens cilvēks nomira.

- Tā? - Sieviete vērīgi nopētīja Bondu. - Man stāstīja, ka jūs agrāk esot zadzis. - Vi­ņa mirkli paklusēja. - Karstasinīgi vai aukstasinīgi?

- Karstasinīgi. Cīniņā.

- Tāpēc jūs vēlaties tikt prom no šejie­nes?

- Tā ir. Un man vajadzīga nauda.

Mis Keisa pēkšņi mainīja sarunas tēmu.

- Vai jums ir koka kāja? Liekie zobi?

- Nē. Viss ir īsts.

Sieviete sarauca pieri.

- Es allaž viņiem saku, lai sameklē man vīrieti ar koka kāju. Varbūt jums ir kāds vaļasprieks vai aizraušanās? Vai kādas idejas par to, kā dabūt akmeņus pāri robe­žai?

- Nē, - Bonds atbildēja. - Es spēlēju kār­tis un golfu. Domāju, ka vislabākās slēptu­ves var ierīkot ceļasomu rokturos.

- Muitniekiem ir tādi paši uzskati, - viņa sausi attrauca. Kādu brīdi mis Keisa sēdēja, klusēdama un kaut ko prātodama. Tad pie­vilka sev tuvāk papīra lapu un zīmuli. - Kā­das golfa bumbas jūs parasti lietojat? - viņa nepasmaidīdama apjautājās.

- "Dunlop 65", - Bonds tikpat nopietni atbildēja. - Varbūt jums radīsies kāda ide­ja.

Mis Keisa klusēdama pierakstīja nosau­kumu un uzlūkoja Bondu.

- Vai pase jums ir?

- Jā, ir gan, - Bonds atzinās. - Taču tā ir uz mana īstā vārda.

- Tā? - Mis Keisa šķita atkal kļuvusi aiz­domīga. - Un kāds tad tas būtu?

- Džeimss Bonds.

Viņa iespurdzās.

- Un kāpēc ne Džo Do? - Viņa paraustīja plecus. - Bet kam tur kāda dala? Vai jūs varat divu dienu laikā dabūt Amerikas vī­zu? Un izziņu par potēšanos?

- Nesaprotu, kāpēc nevarētu, - Bonds at­trauca, zinādams, ka īpašā nodala noteikti visu nokārtos. - Amerikā pret mani nekādu pretenziju nav. Tas ir - pret Bondu. Nekā krimināla. Ja nu vienīgi šeit.

- Labi, - sieviete nomurmināja. - Tagad paklausieties! Imigrācijas dienestā vajadzēs paskaidrot, kādēļ dodaties uz Ameriku. Jūs tur apciemosiet draugu, kura vārds ir Tri. Maikls Trī. Apmetīsieties Ņujorkā, vies­nīcā "Astor". Ar savu amerikāņu draugu jūs iepazināties kara laikā. - Viņa uz mirkli apklusa. - Jūsu zināšanai - šāds cilvēks tiešām ir. Viņš apliecinās, ka stāstāt patie­sību. Taču parasti viņu nesauc par Maiklu. Draugiem viņš ir Greizais Trī*. Ja viņam vispār ir draugi, - viņa kodīgi piebilda.

Bonds pasmaidīja.

- Viņš nebūt nav tāds savādnieks, kā varbūt izklausās, - jaunā sieviete strupi paziņoja. Atvērusi rakstāmgalda atvilktni, viņa izņēma ar gumiju pārsietu piecmārci- ņu naudaszīmju paciņu. Viņa pāršķirstīja banknotes, pārdalīja paciņu uz pusēm un

"Vārdu spele. Angliski šis uzvārds Tree (tri:) nozīmē koks.

vienu pusi atlika atpakaļ atvilktnē. Otru saritināja rullīti, aptina ar gumiju un svie­da pāri istabai Bondam. Bonds pieliecās un satvēra naudu jau gandrīz pie pašas grīdas.

- Tur ir apmēram piecsimt mārciņu, - mis Keisa pavēstīja. - Pasūtiet sev numuru viesnīcā "Riča" un miniet to pašu adresi, ko Imigrācijas dienestam. Sadabūjiet labu, lie­totu ceļasomu un salieciet tajā mantas, kuras būtu piemērotas atvaļinājumam un golfa spēlēšanai. Neaizmirstiet savas golfa nūjas. Turieties tālāk no ziņkārīgām acīm. Uz Ņujorku jums būs jālido ar BOAC[9] lai­neri "Monarhs". Ceturtdienas vakarā. Rit no paša rīta nopērciet vienu biļeti. Vēstnie­cībā jums tik un tā neizsniegs vizu, kamēr nebūsiet uzrādījis biļeti. Mašīna atbrauks jums pakaļ uz viesnīcu "Riča" ceturtdienas vakarā, pulksten pusseptiņos. Šoferis iedos jums golfa bumbas. Ielieciet tās somā. Un, - viņa ielūkojās Bondam tieši acīs, - ne­iedomājieties, ka varat kaut ko pārdot uz savu roku! Šoferis neatkāpsies no jums ne soli, kamēr bagāža tiks iekrauta lidmašīnā. Es ieradīšos Londonas lidostā. Tātad - ne­kādus pekstiņus! Sarunāts?

Bonds paraustīja plecus.

- Ko lai es iesāktu ar tādu preci? - viņš bezbēdīgi apvaicājās. - Šis kumoss man ir par lielu. Un kas notiks, kad būsim tur?

- Pie muitas zāles durvīm jūs gaidīs cits šoferis. Viņš pateiks, ko darīt tālāk. Un ta­gad, - viņas balss kļuva brīdinoša, - ja kaut kas atgadīsies muitā - šajā vai tajā pusē -, jūs neko nezināt, vai skaidrs? Jums nav ne jausmas, kā bumbas nokļu­vušas jūsu somā. Lai ko jums jautātu, at­bildiet vienu un to pašu! Tēlojiet muļķi! Es visu uzmanīšu. Iespējams, ka jūs novēros vēl kāds. To es nezinu. Ja jūs Amerikā arestēs, tad prasiet, lai ziņo britu konsu­lam, un pie tā arī palieciet. No mums jūs nekādu palīdzību nesaņemsiet. Tieši par to jums tiek maksāts. Skaidrs?

- Pareizi vien ir, - Bonds atteica. - Vienī­gā persona, kuru es varētu iegāzt, esat jūs. - Viņš vērtējoši noskatīja sarunbiedre- ni. - Bet man negribētos, lai tā notiek.

- Blēņas! - mis Keisa nicīgi attrauca. - Jūs par mani neko nezināt. Neraizējieties par mani, draudziņ! Es pati varu par sevi parū­pēties. - Viņa piecēlās un nostājās Bondam pretī. - Neizturieties pret mani kā pret ma­zu meiteni! Mēs abi darām darbu. Un ar savējo es tikšu galā. Jums vēl būs, par ko pabrīnīties.

Bonds izslējās un atkāpās no palodzes. Un pasmaidīja, raudzīdamies mirdzošajās, pelēkajās acīs, kuras tagad bija nepacietī­bā satumsušas.

- Šo to es protu labāk nekā jūs. Taču ne­raizējieties! Es jums uzticēšos. Tikai uz mir­kli atslābinieties un aizmirstiet šo lietišķu­mu! Man gribētos jūs vēl redzēt. Vai mēs ne­varētu satikties Ņujorkā, ja viss notiks, kā paredzēts? - Bonds, sacīdams šos vārdus, jutās kā nodevējs. Jaunā sieviete viņam tie­šām patika. Un viņam gribējās ar to sadrau­dzēties. Taču tas vēl bija jautājums, vai draudzība starp šīs ķēdes posmiem ir vēlama.

Mis Keisa domīgi uzlūkoja Bondu, un vi­ņas acis pamazām zaudēja tumšo nokrāsu. Skarbi sakniebtās lūpas atslāba un pavē­rās. Mis Keisa mazliet stostīgi atbildēja:

- Es… es… tas ir, - viņa pēkšņi aizgrie­zās. - Elles būšana, - viņa novilka, bet šī sodīšanās skanēja māksloti. - Man piekt­dienas vakarā nav nekas ieplānots. Ma­nuprāt, mēs varētu kopā paēst pusdienas "Klubā 21" uz Piecdesmit otrās ielas. Šo vietu zina jebkurš taksometra šoferis. Pulksten astoņos vakarā. Ja ar darbu viss būs kārtībā. Vai tāds piedāvājums jums der? - Viņa atkal pagriezās pret Bondu, ta­ču tagad skatījās viņam mutē, nevis acīs.

- Labi, - Bonds noteica. Un nosprieda, ka pienācis laiks aiziet, kamēr nav pieļauta kāda kļūda. - Vai mums, - viņš noprasī­ja, - būtu pārrunājams vēl kaut kas?

- Nē, - mis Keisa attrauca. Un pēc tam, itin kā kaut ko atcerējusies, skarbi nopra­sīja: - Cik pulkstenis?

Bonds paskatījās pulkstenī.

- Bez desmit minūtēm seši.

- Man ir vēl šis tas darāms, - mis Keisa pa­ziņoja un, likdama noprast, ka saruna beigu­sies, devās uz durvju pusi. Bonds viņai seko­ja. Jau uzlikusi plaukstu uz roktura, viņa pa­griezās. Mis Keisas acīs, kad tās lūkojās Bon- dā, varēja pamanīt uzticēšanos un gandrīz vai siltumu. - Ar jums viss būs kārtībā, - viņa piebilda, - tikai lidmašīnā turieties no manis tālāk! Neizbīstieties, ja kaut kas neies tā, kā vajag. Kad būsiet ticis galā, - viņas balsī varē­ja saklausīt tādu kā aizgādnieciskumu, - pa­centīšos sagādāt jums vēl kādu līdzīgu darbu.

- Paldies, - Bonds atbildēja. - Es to no­vērtēšu. Man prieks, ka varēšu strādāt ko­pā ar jums.

Paraustījusi plecus, mis Keisa atvēra durvis. Bonds izgāja gaitenī.

Viņš pagriezās.

- Tiksimies tajā jūsu klubā 21, - Bonds noteica. Viņam gribējās piebilst vēl kaut ko, atrast kādu iemeslu vēl bridi būt kopā ar šo vientuļo sievieti, kura klausījās plates un vēroja sevi spogulī.

Taču mis Keisas sejas izteiksme jau at­kal bija kļuvusi atturīga. It kā viņi būtu pil­nīgi svešinieki.

- Protams, - mis Keisa vienaldzīgi atbil­dēja, vēlreiz ieskatījās Bondam acis un lē­ni, bet apņēmīgi aizvēra durvis viņam de­guna priekšā.

Kamēr Bonds pa garo gaiteni gāja uz lif­tu, jaunā sieviete palika stāvam aiz durvīm un klausījās viņa soļos, līdz tie apklusa. Pēc tam domīgi tuvojās atskaņotājam un ieslēdza to. Viņa paņēma Feijēra plati un uzmeklēja vietu, kuru gribēja atrast. Pēc tam uzlika plati uz atskaņotāja un nolaida adatu uz celiņa. Tā bija dziesma "Je n'en connais pas la fin". Mis Keisa stāvēja un klausījās, brīnīdamās par šo viru, kurš tik piepeši bija uzradies viņas dzīvē no zila gai­sa - no nekurienes. "Ak Dievs," viņa pēkšņi iedomājās, jo uzmācās izmisums un dus­mas, "kārtējais blēdis! Vai tiešām nekad neizdosies tikt vaļā no šādiem iznireļiem?" Taču, kad plate beidzās, mis Keisas seja at­kal izskatījās priecīga, viņa dungoja nule dzirdēto melodiju un pūderēja degunu, ga­tavodamās iziet.

Iznākusi uz ielas, jaunā sieviete apstājās un ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja desmit minūtes pāri sešiem. Jāiet piecas minūtes. Mis Keisa šķērsoja Trafalgarskvē- ru un lēni tuvojās Čeringkrosas stacijai, domās atkārtodama to, ko tūlīt gatavojās pateikt. Iegājusi stacijā, viņa devās pie tele­fona kabīnes, kuru bija paradusi izmantot.

Kad mis Keisa uzgrieza Velbeka numuru, pulkstenis bija seši un piecpadsmit minū­tes. Kad bija atskanējuši parastie divi sig­nāli, viņa dzirdēja automātiskās ieraksta iekārtas klikšķi. Pēc tam divdesmit sekun­des nebija saklausāms nekas, tikai adatas skrapstoņa. Tad atskanēja vienaldzīga balss - viņas nepazīstamais darba devējs pateica vienu vārdu: "Runājiet!" Tad atkal sekoja klusums, vienīgi iekārta šņāca.

Sieviete jau sen bija pieradusi pie šī ap­rautā, bezpersoniskā rīkojuma - tas viņu vairs nemulsināja. Viņa ātri, bet skaidri sā­ka runāt melnajā klausulē.

- Keisas ziņojums ABC. Atkārtoju. Kei­sa - ABC. - īsu brīdi klusējusi, viņa turpi­nāja: - Kurjers ir apmierinošs. Apgalvo, ka viņa īstais vārds esot Džeimss Bonds, arī pase būšot uz šī vārda. Spēlējot golfu un ve­dīšot golfa nūjas. Ieteica izmantot golfa bumbas. Viņš lieto "Dunlop 65". Viss pārē­jais paliek, kā norunāts. Zvanīšu vēlreiz septiņos piecpadsmit un astoņos piecpads­mit, lai saņemtu apstiprinājumu. Tas ir viss.

Beigusi runāt, mis Keisa vēl brītiņu ie­klausījās aparatūras šņākoņā, pēc tam no­lika klausuli un devās atpakaļ uz viesnīcu. Tur viņa piezvanīja uz apkalpošanas dienes­tu un palūdza lielu glāzi sausā martīni. Kad tas tika atnests, viņa apsēdās, aizsmē­ķēja, klausījās mūziku un gaidija, kad pulkstenis būs septiņi un piecpadsmit mi­nūtes.

Tad - vai ari astoņos piecpadsmit - vienal­dzīgā, neskaidrā balss paziņos: "ABC - Kei- sai. Atkārtoju. ABC - Keisai…" Un tad se­kos rīkojumi.

Kaut kur Londonā, droši vien kādā īrētā istabā, tajā mirkli, kad viņa noliks klausu­li, apklusis ieraksta iekārtas šņākoņa. Tad, iespējams, aizcērtoties noklaudzēs kādas durvis, un soļi klusi nodipēs pa kāpnēm, lai izdzistu tālumā kādā nezināmā ielā.