Divpadsmit krēslu

VIII nodala KAUNĪGAIS ZAGLĒNS

Stargorodas sociālās nodrošināšanas nodaļas otrā invalidu nama saimniecības pārzinis bija kaunīgs zaglītis. Visa viņa bū­tība protestēja pret zādzībām, bet nezagt viņš nevarēja. Viņš zaga, un viņam bija kauns. Zaga viņš pastāvīgi, pastāvīgi kau­nējās, un tāpēc viņa gludi skūtajos vaigos vienmēr dega samul­suma, kauna un neveiklības sārtums. Saimniecības pārzini sauca par Aleksandru Jakovļeviču, bet viņa sievu — Aleksandru Jakov- ļevnu. Viņš viņu sauca par Sašchenu, viņa viņu par Aļchenu. Pasaule vēl nebija redzējusi tik kaunīgu zaglēnu kā Aleksandrs Jakovļevičs.

Viņš bija ne tikai saimniecības pārzinis vien, bet pārzinis vis­pār. Iepriekšējo par rupju izturēšanos pret audzēknēm atcēla no darba un nozīmēja par simfoniskā orķestra kapelmeistaru. Aļchens nekādi nelīdzinājās savam neaudzinātajam priekšniekam. Koncentrējot darba dienu, viņš pats uzņēmās nama pārzināšanu un pret pensionārēm izturējās sevišķi laipni, izvezdams namā svarīgas reformas un jauninājumus.

Ostaps Benders pavilka Vorobjaņinova savrupmājas smagās ozolkoka durvis un iegāja vestibilā. Šeit oda pēc piedegušas biez­putras. No augšējām telpām atskanēja balsu jūklis, kas atgādi­nāja kareivju ierindā uzsauktu «urā». Neviena nebija, un neviens arī nenāca. Uz augšu veda divi ozolkoka kāpņu posmi ar kādreiz lakotiem pakāpieniem. Tagad tur atradās tikai riņķi, bet misiņa stieņu, kuri agrāk piespieda paklāju pie pakāpieniem, vairs nebija.

«Indiāņu virsaitis tomēr dzīvojis banalā greznībā,» Ostaps domāja, kāpdams augšā.

Jau pirmajā gaišajā un plašajā istabā sēdēja pulciņš sirmu vecenīšu, ģērbušās vislētākā pelēcīgā tualdenora auduma kleitas.

došo vīrieti, vecenes dziedaja:

Atskan zvaniņu šķindas iz tāles, Tā ir mīļotā trijjūga balss. Ietin kalnus un lejas, un āres Dzirkstošs sniegpārslu pllvuris palss!…

Kora diriģents pelēkā tolstojietī no tā paša tualdenora un tualdenora biksēs ar abām rokām sita takti un, grozīdamies ap­kārt, uzsauca:

— Diskanti, klusāk! Kokuškina, ne tik spēcīgi!

Viņš ieraudzīja Ostapu, bet, nespēdams apturēt savu roku kustības, tikai īgni paskatījās uz ienācēju un turpināja diriģēt. Koris ar pūlēm apslāpēti noskandēja:

Ta-ta-ta, ta-ta-ta, ta-ta-ta, To-ro-rom, tu-ru-rum, tu-ru-rum …

— Sakiet: kur šeit varētu sastapt saimniecības pārzini? — Ostaps vaicāja, izmantodams pirmo pauzi.

— Bet ko jūs gribējāt, biedri?

Ostaps sniedza diriģentam roku un draudzīgi jautāja:

— Vai tautas dziesmas? Ļoti interesanti. Es esmu ugunsdzē­sības apsardzes inspektors.

Saimniecības pārzinis nokaunējās.

— Jā, jā, — viņš mulsdams sacīja, — jūs esat ieradies īsta reizē. Es pat ziņojumu gatavojos rakstīt.

— Jums nav ko uztraukties, — Ostaps augstsirdīgi teica, — es pats uzrakstīšu ziņojumu. Nu, sāksim apskatīt telpas.

Aļchens ar rokas mājienu atlaida kori, un vecenes sīkiem, mundriem solīšiem izklīda.

— Lūdzu, sekojiet man, — aicināja saimniecības pārzinis.

Pirms devās tālāk, Ostaps ar acīm nopētīja pirmās istabas

mēbeles. Istabā stāvēja galds, divi dārza soli uz dzelzs kājām (vienam no tiem atzveltnē bija dziļi iegriezts vārds «Koļa») un sarkanbrūns harmonijs.

— Vai šajā istabā primusus nededzina? Pagaidu krāsnis vai kaut ko līdzīgu neizmantojat?

— Nē, nē, šeit mums nodarbojas pulciņi: koris, dramatiskais, tēlojošās mākslas un mūzikas pulciņš …

Pateicis vārdu «mūzikas», Aleksandrs Jakovļevičs nosarka Sākumā iekvēlojās zods, pēc tam piere un vaigi. Aļchens ļoti kau­nējās. Viņš jau sen bija pārdevis visus pūtēju kapelas instrumen­tus. Tā kā tā veceņu vājās plaušas varēja no tiem izpūst tikai kuslu kucēnu smilkstus. Bija smieklīgi redzēt tādu milzumu me­tālā tik nožēlojamā stāvoklī. Aļchens nevarēja nenozagt kapelu. Un tagad viņam bija ļoti kauns.

Pie sienas, izstiepies no loga līdz logam, karājās lozungs, uz­rakstīts ar baltiem burtiem uz pelēcīga tualdenora gabala:

«Pūtēju orķestris ir ceļš uz kolektivu daiļradi.»

— Ļoti labi, — Ostaps sacīja, — pašdarbības pulciņu no­darbības istabai no ugunsdrošības viedokļa nekādas briesmas ne­draud. Iesim tālāk.

Atri izstaigājot Vorobjaņinova savrupmājas priekšējās ista­bas, Ostaps nekur nemanīja riekstu koka krēslu ar izliektām kā­jiņām, apvilktu ar gaišu, puķainu angļu katunu. Uz gludajām marmora sienām bija izlīmētas Stargorodas sociālās nodrošinā­šanas nodaļas otrā invalidu nama pavēles. Ostaps tās lasīja, laiku pa laikam enerģiski jautādams: «Vai dūmvadus regulāri tīra? Krāsnis kārtībā?» Un, saņēmis izsmeļošas atbildes, devās tālāk.

Ugunsdzēsības apsardzes inspektors cītīgi meklēja maja kaut vai vienu kaktu, kas nebūtu ugunsdrošs, bet šai ziņā viss bija kār­tībā Toties meklēšana bija nesekmīga. Ostaps iegāja guļamis­tabās. Viņam parādoties, vecenes piecēlās un zemu klanījas. Šeit stāvēja gultas, apklātas ar plūksnainām kā suņu spalva segām, kurām vienā pusē fabrikā bija ieausts vārds «Kājas». Zem gul­tām stāvēja lādītes, kuras pēc Aleksandra Jakovļeviča iniciati- vas, kurš mīlēja militāru kārtību, bija izvilktas ārā tieši par vienu trešo daļu.

Namā Nr. 2 itin viss pārsteidza aci ar savu pārliecīgo pieti­cību: ir no Aleksandra, tagadējā Proletārisko sestdiennieku bul- vara atvestie soli, kas šeit pārstāvēja mēbeles, ir petrolejas kaķ- acītes, ir pašas segas ar atbaidošo vārdu «Kājas». Un vienīgais, kas šai mājā bija ierīkots stipri un grezni, bija durvju atsperes

Durvju piederumi bija Aleksandra Jakovļeviča kaislība. Iegul­dījis milzīgu darbu, viņš apgādāja visas durvis bez izņēmuma ar visdažādāko sistēmu un fasonu atsperēm. Seit bija visvienkār­šākās stieņveidīgās atsperes. Bija pneimatiskās .atsperes ar ci­lindriskiem misiņa sūkņiem. Bija ierīces ar blokiem un smagiem skrošu atsvaru maisiņiem. Bija arī tik sarežģītas konstrukcijas atsperes, ka sociālās nodrošināšanas nodaļas atslēdznieks izbrī­nījies tikai šūpoja galvu. Visiem šiem cilindriem, atsperēm un atsvariem bija varens spēks. Durvis aizcirtās ar tādu sparu kā peļu slazdu durtiņas. No mechanismu darba drebēja visa māja. Vecenes, žēli pīkstēdamas, glābās no uzbrūkošajām durvīm, taču izbēgt izdevās ne vienmēr. Durvis panāca bēgles un deva dunku mugurā, bet no.augšas, dobji ķērkdami, jau laidās lejā pretsvari, aizšaudamies garām deniņiem kā lode.

Kad Benders un saimniecības pārzinis apstaigāja māju, dur­vis salutēja ar šausmīgiem dārdiem.

Aiz visas -šīs dzimtbūtnieciskās dižmanības nekas nepalika apslēpts — krēsla nebija. Meklējot ugunsgrēka apdraudētās vie­tas, inspektors nokļuva virtuvē. Tur lielā veļas katlā vārījās biez­putra, kuras smaku lielais kombinators bija jutis jau vestibila Ostaps paostīja gaisu un sacīja:

— Vai mašīneļļā vārāt, vai?

— Jānudien, tīrā sviestā! — Aļchens sacīja, sarkdams līdz asarām. — Mēs fermā pērkam.

Viņam bija ļoti kauns.

— Starp citu, tas nav uguns nedroši, — piezīmeja Ostaps

Arī virtuvē krēsla nebija. Bija tikai ķeblītis, uz kura sēdēja

pavārs tualdenora priekšautā un cepurē.^

— Kāpēc pie jums visi apģērbi ir pelēka krāsa, ja, un arī logu aizkari tādi paši, tie derētu tikai logu slaucīšanai?

Kautrīgais Aļchens vēl vairāk nodūra galvu.

— Kreditus nepiešķir pietiekamā daudzumā.

Viņš izjuta riebumu pats pret sevi.

Ostaps aizdomīgi paskatījās uz viņu un sacīja:

— Uz ugunsdrošību, kuru es šai brīdī pārstāvu, tas neat­tiecas.

Aļchens nobijās.

— Pret ugunsgrēku, — viņš pavēstīja, — mēs esam spēruši visus soļus. Ir pat ugunsslāpētājs «Eklers».

Inspektors, pa ceļam ielūkodamies pieliekamos kambarišos, negribīgi gāja pie ugunsslāpētāja. Sarkanais skārda konuss, lai gan tas bija mājā vienīgais priekšmets, kam bija kāds sakars ar aizsardzību pret ugunsgrēku, padarīja inspektoru sevišķi ērcīgu.

— Utenī pirkāt?

Un, nesagaidījis kā zibens spēriena ķertā Aleksandra Jakov- ļeviča atbildi, noņēma «Ekleru» no sarūsējušās naglas, nebrīdi­nādams sasita kapseli un ātri pagrieza konusu uz augšu. Bet gai­dītās putu strūklas vietā konuss izdvesa smalku šņākoņu, kas atgādināja veclaicīgo meldiju «Lai slavēts mūsu kungs Cionā».

— Nu, protams, utenī, — Ostaps apstiprināja pats savu domu un pakarināja ugunsslāpētāju agrākajā vietā, kur tas turpināja dziedāt.

Šņākoņas pavadīti, viņi gāja tālāk.

«Kur tas krēsls varētu būt?» Ostaps domāja. «Man tas sāk krist uz nerviem.» Un viņš nolēma nepamest tualdenora pili tik ilgi, kamēr viss būs noskaidrots.

Kamēr inspektors un saimniecības pārzinis lodāja pa bēni­ņiem, iedziļinādamies visos pretugunsgrēku aizsardzības sīku­mos un dūmvadu izvietojumā, Stargorodas sociālās nodrošināša­nas otrā invalidu namā ritēja ierastā, ikdienišķā dzīve.

Pusdienas bija gatavas. Piedegušās biezputras smaka ma­nāmi pastiprinājās un pārspēja visas pārējās skābās smakas, kas piemita mājai. Gaiteņos atskanēja soļu švīka. Vecenes, abās ro­kās saņēmušas, nesa skārda bļodiņas ar biezputru, uzmanīgi iz­nāca no virtuves un sēdās pusdienot pie kopējā galda, cenzdamās neskatīties uz ēdnīcā izkārtajiem lozungiem, kurus bija sacerējis personīgi pats Aleksandrs Jakovļevičs un mākslinieciski uzzīmē­jusi Aleksandra Jakovļevna. Lozungi bija šādi:

«BARĪBA IR VESELĪBAS AVOTS» «VIENA OLA SATUR TIKPAT DAUDZ TAUKVIELU, CIK 1/2 MĀRCIŅĀ GAĻAS» «RŪPĪGI SAKOŠĻĀDAMS BARĪBU, TU PALĪDZI SABIEDRĪBAI» un

«GAĻA IR KAITĪGA»

Visi šie svētie vārdi vecenēm atsauca atmiņā vēl pirms revolū­cijas zaudētos zobus, olas, kas bija pazudušas apmēram tanī pašā laikā, gaļu, kas tauku ziņā atpaliek no olām, un varbūt ari sabied­rību, kurai viņas nevarēja palīdzēt, rūpīgi sakošļājot barību.

Bez vecenēm pie galda sēdēja Izidors Jakovļevičs, Afanasijs Jakovļevičs, Kirils Jakovļevičs, Oļegs Jakovļevičs un Paša Emil- jevičs. Ne pēc vecuma, ne dzimuma šie jaunie cilvēki neatbilda sociālās nodrošināšanas mērķiem, toties četri Jakovļeviči bija Aļ- chena jaunākie brāļi, bet Paša Emiljevičs — Aleksandras Jakov- ļevnas māsasdēls. Jaunie cilvēki, no kuriem vecākajam Pašam Emiljevičam bija 32 gadi, neuzskatīja savu dzīvi sociālās nodro­šināšanas namā par kaut ko nenormālu. Viņi dzīvoja namā ar vecenīšu tiesībām, arī viņiem bija valsts gultas ar segām, uz ku­rām lepojās uzraksts «Kājas», tērpās viņi tāpat kā vecenes peļu krāsas tualdenorā, bet, pateicoties jaunībai un spēkam, jaunekļi ēda labāk nekā iemītnieces. Viņi šeit zaga visu, ko nebija paspē­jis nozagt Aļchens. Paša Emiljevičs varēja vienā rāvienā notie­sāt divus kilogramus reņģu, ko ari vienreiz izdarīja, atstādams visu namu bez pusdienām.

Vecenes vēl nebija paguvušas pamatīgi nogaršot biezputru, kad Jakovļeviči kopā ar Emiljeviču, notiesājuši savas porcijas, atraugādamies piecēlās no galda un devās uz virtuvi meklēt kaut ko viegli sagiemojamu.

Pusdienas turpinājās. Vecenes brēkāja:

— Tagad pierīsies, sāks dziesmas klaigāt!

— Un Paša Emiljevičs šorīt pārdeva krēslu no sarkanā stū­rīša. Pa sētas durvīm iznesa uzpircējam.

— Redzēsiet, šodien pārnāks piedzēries . ..

Sai brīdī iemītnieču sarunu pārtrauca skaļš šņāciens, kas pārspēja pat ugunsslāpētāja dziedāšanu, un neizteiksmīga balss iesāka:

— … gudrojums . . .

Vecenes, salīkušas un nepagriezdamās pret skaļruni, kas stā­vēja kaktā uz mazgātās parketa grīdas, turpināja ēst, cerēdamas, ka viņām paies secen šis kauss. Bet skaļrunis mundri turpināja:

— Viņakrrrahhh sakarar . . . vērtīgs izgudrojums. Murman- skas dzelzceļa ceļu meistars biedrs Sokuckis, —■ Samara, Orla, Kleopatra, Ustina, Caricina, Klementijs, Ifigenija, Samara, — So-kuc-kis . . .

Taure sēkdama ievilka gaisu un aizsmakušā balsī atjaunoja raidījumu:

— … Izgudrojis gaismas signalizāciju uz sniega tīrītājiem. Izgudrojumu atzinis Dorizuls, —- Darja, Oņega, Raimonds..

Vecenes kā pelēkas pīles aizklumpačoja uz savām istabām. Taure, palēkdamās no iekšēja sprieguma, turpināja klaigāt tukšā istabā:

— .. . Bet tagad paklausieties Novgorodas častuškas.

Tālu tālu pašā zemes centrā kāds pieskārās balalaikas stīgām, un melnzemes Batistīni iedziedājās:

Blakts, uz sienas sēdēdama Un uz sauli lūrēdama, Fininspektoru pamanīja — Tūlīt ar pagalam bija . . .

Zemes centrā šīs častuškas radīja vētrainu darbību. Taurē at­skanēja šausmīga krākšana. Tie vai nu bija pērkoņdārdīgi ap­lausi, vai arī bija sākuši darboties pazemes vulkāni.

Pa to laiku sadrūmušais ugunsdrošības inspektors atmugu­riski rāpās lejā pa bēniņu kāpnēm un, atkal nokļuvis virtuvē, ieraudzīja piecus pilsoņus, kas tieši no mucas ar rokām ķeselēja ārā skābus kāpostus un čammāja pilnām mutēm. Viņi ēda klu­sēdami. Vienīgi Paša Emiljevičs kā gardēdis grozīja galvu un, slaucīdams no ūsām kāpostu sulas lāses, ar pūlēm izdvesa:

— Tādus kāpostus grēks ēst bez sīvā.

— Vai tā ir jauna vecenīšu partija? — Ostaps jautāja.

— Tie ir bāreņi, — Aļchens atbildēja, ar plecu bīdīdams in­spektoru ārā no virtuves un paslepus draudēdams bāreņiem ar dūri.

— Vai tie ir Pievolgas bērni?

Aļchens apjuka.

— Cariskā režima smagais mantojums?

Aļchens noplātīja rokas: sak, ko tur lai dara, ja tāds tas man­tojums ir.

—• Abu dzimumu kopēja audzināšana pēc kompleksās me­todes?

Kaunīgais Aleksandrs Jakovļevičs nekavējoties uzaicināja ugunsdzēsības inspektoru iebaudīt pusdienas, ko dievs devis.

Tai dienā Aleksandram Jakovļevičam pusdienās dievs deva pudeli zubrovkas, mājās ietaisītas sēnītes, siļķu sacepumu, Uk­rainas boršču ar pirmās šķiras gaļu, vistu ar rīsiem un žāvētu ābolu kompotu.

— Sašchen, — sacīja Aleksandrs Jakovļevičs, — iepazīsties ar biedru no guberņas ugunsdzēsības.

Ostaps iznesīgi paklanījās mājas saimniecei un pateica viņai tik garu un divdomīgu komplimentu, ka nevarēja pat nobeigt. Sašchena — solida auguma dāma, kuras piemīlīgumu mazliet bojaja pusvaigubārda ā la Nicolas, klusu iesmējās un sadzēra ar vīriešiem.

—- Dzeru par jūsu komunālo saimniecību! — Ostaps uzsauca.

Pusdienas pagāja jautri, un tikai pie kompota Ostaps atce­rējās sava apmeklējuma mērķi.

— Kāpēc, — viņš jautāja, -— jūsu kefira iestādē tik naba­dzīgs inventārs?

— Eita nu, — Aļchens uztraucās, — bet harmonijs?

— Zinu, zinu, vox humanum. Bet pasēdēt pie jums ar baudu pilnīgi nav iespējams. Ir tikai parku krāģi.

— Sarkanajā stūrītī ir krēsls, — Aļchens apvainojās, — angļu krēsls. Stāsta, tas esot saglabājies vēl no vecās iekārtas laikiem.

— Bet es, starp citu, neesmu redzējis jūsu sarkano stūrīti. Kā tur ar ugunsdrošību? Viss kārtībā? Vajadzēs paskatīties.

— Laipni lūdzam.

Ostaps pateicās saimniecei par pusdienām un devās dienesta darīšanās.

Sarkanajā stūrītī primusus nededzināja, pagaidu krāšņu ne­bija, dūmvadi bija kārtībā un tika regulāri tīrīti, bet krēsla Aļchenam par ārkārtīgu pārsteigumu nebija. Metās meklēt krēslu. Ielū­kojās zem gultām un soliem, diez kāpēc atbīdīja harmoniju, cen­tās izzināt no vecenītēm, kuras piesardzīgi šķielēja uz Pašu Emiljeviču, bet krēslu tā arī neatrada. Paša Emiljevičs krēsla meklēšanai nodevās ar lielu aizrautību. Visi jau bija nomierinā­jušies, bet Paša Emiljevičs vēl aizvien klaiņoja pa istabām, lūko­jās zem karafēm, grūstīja skārda tējas krūzītes un murmināja:

— Kur tas varētu būt? Šodien tas vēl bija, es to redzēju pats savām acīm! Vienkārši smieklīgi.

— Bēdīgi, skuķiši, — ledainā balsī sacīja Ostaps.

— Tas ir vienkārši smieklīgi! — nekaunīgi atkārtoja Paša Emiljevičs.

Pēkšņi visu laiku dziedošais ugunsslāpētājs «Eklers» uzņēma pašu augstāko fā, ko spēj vienīgi republikas Tautas māksliniece Ņeždanova, tad uz mirkli apklusa un iebrēkdamies izmeta pirmo putu strūklu, kas aplaistīja griestus un notrieca pavāram no gal­vas tualdenora mici. Tūlīt pēc pirmā_s strūklas ugunsslāpētājs izlaida otru strūklu tualdenora krāsā, kas notrieca no kajam nepilngadīgo Izidoru Jakovļeviču. Tagad «Eklers» strādāja bez pārtraukuma.

Notikuma vietā atskrēja Paša Emiljevičs, Aļchens un visi ve­seli palikušie Jakovļeviči.

— Pamatīgi nostrādāts! — Ostaps sacīja. — Idiotiska iz­doma!

Vecenes, palikušas vienatnē ar Ostapu un bez priekšniecības, tūlīt sāka klāstīt savas pretenzijas:

— Savus radus namā iemitinājis. Ēd kā negauši.

— Sivēnus ar pienu baro, bet mums grūž biezputru.

— Visu no šejienes aizvazā prom.

— Tikai mieru, meičas, — Ostaps atkāpdamies sacīja, — šai jautājumā pie jums atnāks darba inspekcija. Mani senāts nav pilnvarojis.

Vecenes viņā neklausījās.

— Bet Paša Melentjevičs to krēslu šodien aiznesa un pār­deva. Pati redzēju.

— Kam? — Ostaps iekliedzās.

— Pārdeva — un viss. Manu segu gribēja pārdot.

Gaitenī notika nikna cīņa ar ugunsslāpētāju. Pēdīgi cilvēka ģēnijs uzvarēja, un ugunsslāpētājs, Pašas Emiljeviča dzelžaino kāju samīdīts, izlaida pēdējo vājo strūklu un apklusa uz visiem laikiem.

Vecenes aizsūtīja mazgāt grīdu. Ugunsdzēsības inspektors pielieca galvu un, viegli gurnos šūpodamies, piegāja pie Pašas Emiljeviča.

— Kāds mans paziņa, — svarīgi sacīja Ostaps, — arī pār­deva valsts mēbeles. Tagad viņš iestājies mūkos — sēž aiz restēm.

— Man jūsu nepamatotie apvainojumi liekas savādi, — iebilda Paša Emiljevičs, no kura nāca spēcīga putu strūklas smaka.

— Kam tu pārdevi krēslu? — skanīgā čukstā jautāja Ostaps.

Sai mirkli Paša Emiljevičs, kam piemita pārdabiskas nojautas

spējas, saprata, ka tūlīt viņu sitīs, varbūt pat spārdīs ar kājām.

— Uzpircējam, — viņš atbildēja.

— Adrese?

— Es viņu redzēju pirmo reizi mūžā.

— Pirmo reizi mūžā?

— Jānudien.

— Es tev kārtīgi iegāztu pa purnu, — sapņaini ieteicās Ostaps, — tikai Zaratustra neļauj. Nu, vācies pie velna.

Paša Emiljevičs iztapīgi pasmaidīja un devās prom.

— Ei tu, kretīn, — Ostaps augstprātīgi uzsauca, — panāc šurp, nelaidies lapās. Kāds tas uzpircējs bija, blondins, brūnēts?

Paša Emiljevičs sīki jo sīki skaidroja. Ostaps viņu vērīgi uz­klausīja un interviju nobeidza ar vārdiem:

— Tas, bez šaubām, neattiecas uz ugunsdrošību.

Gaitenī pie aizejošā Bendera pienāca kaunīgais Aļchens un iedeva viņam červoncu.

— Tas ir pēc Kriminālkodeksā simt četrpadsmitā panta, — Ostaps sacīja, — kukuļdošana dienestpersonai dienesta pienā­kumu izpildīšanas laikā.

Taču naudu paņēma un, neatvadījies no Aleksandra Jakov- jeviča, devās uz izeju. Durvis, apgādātas ar varenu ierīci, ar grūtībām atvērās un deva Ostapam pa dibenu pusotras tonnas smagu beizienu.

— Trieciens izdarīts, — Ostaps sacīja, berzēdams cietušo vietu, — sēde turpinās!