Divpadsmit krēslu

XVI nodala MŪKA BERTOLDA ŠVARCA VĀRDA NOSAUKTA KOPMĪTNE

Ipolits Matvejevičs un Ostaps, spiezdamies viens otram virsū, stāvēja pie cietā vagona atvērtā loga un uzmanīgi aplūkoja govis,

kas lēnām kāpa lejā no uzbēruma, egļu dzīvžogu, vasarnīcu ra­jona staciju dēļu platformas.

Visas ceļa anekdotes jau bija izstāstītas. Otrdienas «Stargo­rodas Pravda» izlasīta līdz pat sludinājumiem un izraibināta ar tauku plankumiem. Visi cālēni, olas un olives apēstas.

Atlicis pats mokošākais ceļa gabals — pēdējā stunda pirms Maskavas.

No retajiem mežu puduriem un birzīm tuvu uzbērumam iznira gaišas vasarnīcas. Starp tām bija īstas koka pilis, kas mirdzināja stiklu verandas un svaigi krāsotus skārda jumtus. Bija arī vien­kāršas apaļkoku mājiņas ar niecīgiem, kvadrātveidīgiem lodzi­ņiem. īsti vasarnieku slazdi.

Kamēr pasažieri ar lietpratēju kkatienu pētīja apvārsni un, pārcilādami saglabājušās atmiņas par kauju pie Kalkas, stāstīja viens otram par Maskavas pagātni un šodienu, Ipolits Matveje­vičs neatlaidīgi centās iedomāties, kāds varētu izskatīties mēbeļu muzejs. Muzejs viņam likās kā vairāku verstu garš gaitenis, pie kura sienām rindās stāv krēsli. Vorobjaņinovs redzēja sevi ātri ejam starp tiem.

— Nevar vēl zināt, kā tur būs ar to mēbeļu muzeju. Kā veik­sies? — viņš uztraucies prātoja.

— Jums. priekšniek, ir jau laiks ārstēties ar elektrības palī­dzību. Nekrītiet histērijā priekšlaicīgi. Ja jūs vairs nespējat sa­glabāt mieru, tad vismaz pārdzīvojiet klusēdams.

Vilciens uz pārmijām salēcās. Semafori raudzījās uz to, mutes ieplētuši. Sliežu ceļi sazarojās. Bija jūtams, ka tuvoias milzīgs dzelzceļmezgls. Zāle izzuda, to nomainīja izdedži. Svilpa manev­rējošās lokomotives. Pārmijnieki pūta taures. Troksnis pēkšņi auga augumā. Vilciens ieripoja gaitenī starp tukšiem vagoniem un, klakšķinādams kā turnikets, skaitīja vagonus.

Ceļi šķīrās.

Vilciens izripoja no gaiteņa. Saule žilbināja. Gandrīz pie pa­šas zemes šaudījās pārmijnieku lukturi, kas atgādināja cirvīšus. Vēlās dūmi. Lokomotive elsodama izpūta sniegbaltu vaigubārdu. Depo aplī valdīja skaļš troksnis. Strādnieki dzina lokomotivi steliņģī.

Strauji bremzējot, nokrikšķēja vilciena locītavas. Visa ap­kārtne smilkstēja, un Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš no­kļuvis zobu sāpju valstībā. Vilciens pietauvojas pie asfaltēta perona.

Tā bija Maskava. Tā bija Rjazaņa — pati svaigākā un jau­nākā no visām Maskavas stacijām.

Un nevienā citā no astoņām Maskavas stacijām nav tik plašu un augstu telpu kā Rjazaņas stacijā. Rjazaņas stacijas lielajā bufetē restorānā viegli varētu novietoties visa Jaroslavas stacija ar tās pseidokrieviskajām korēm un heraldiskajām vistiņām.

Maskavas stacijas ir pilsētas vārti. Katru dienu tās ielaiž un izlaiž trīsdesmit tūkstošus pasažieru. Caur Aleksandra staciju Maskavā ieiet ārzemnieks ar kaučuka zolēm un golfa spēlētāja uzvalkā (platas bikses un biezas vilnas zeķes līdz ce]iem). No Kurskas stacijas Maskavā nokļūst kaukazietis brūnā jērādas ce­purē ar ventilācijas caurumiņiem un varena auguma voldzinieks ar kuplu jo kuplu bārdu. No Oktobra stacijas izlec pusatbildīgs darbinieks ar brīnišķīgu cūkādas portfeli. Viņš atbraucis no Ļeņin- gradas koordinēšanas, saskaņošanas un konkrētas sadarbības da­rīšanās. Kijevas un Odesas pārstāvji galvaspilsētā iekļūst caur Brjanskas staciju. Jau Tichonova Klostera stacijā kijevieši sāk nicinoši smīnēt. Viņi lieliski zina, ka Kreščatiks ir vislabākā iela virs zemes. Odesieši stiepj līdzi grozus un plakanas kārbas ar žāvētām skumbrijām. Arī viņiem zināma labākā iela virs zemes. Bet tā, protams, nav Kreščatiks, tā ir Lasala, bijusī Deribasova iela. No Saratovas, Atkarskas, Tambovas, Rtiščevas un Kozlovas Maskavā iekļūst caur Paveļeckas staciju. Visniecīgākais ļaužu skaits Maskavā ierodas caur Savelovsku. Tie ir Taldomas kurp­nieki, Dmitrova pilsētas iedzīvotāji, Jachromas manufaktūras strādnieki vai sapīcis vasarnieks, kas ziemu un vasaru dzīvo Chļebņikovas staciiā. No šejienes līdz Maskavai vairs nav ilgi ko braukt. Pats lielākais attālums uz šīs līnijas — simt trīsdesmit verstis. No Jaroslavas stacijas galvaspilsētā nokļūst ļaudis, kas iebraukuši no Vladivostokas, Chabarovskas, Citas, no tālām un lielām pilsētām.

Paši savdabīgākie pasažieri tomēr ir Rjazaņas stacijā. Tie ir uzbeki baltās muslina čalmās un puķainos chalatos, sarkanbār- dainie tadžiki, turkmēņi, chivieši un bucharieši, pār kuru repub­likām savus st§rus lej mūžīgā saule.

Koncesionari ar grūtībām izlauzās līdz izejai un nonāca Ka- lančevas laukumā. Pa labi no viņiem pacēlās Jaroslavas stacijas heraldiskās vistiņas. Tieši viņiem pretī nespodri mirgoja Oktobra stacija, ar eļļas krāsām nokrāsota divos toņos. Tās pulkstenis rādīja piecas minūtes uz vienpadsmitiem. Jaroslavas stacijas pulkstenis rādīja tieši desmit. Paskatījušies uz tumšzilo, ar

Zodiaka zīmēm rotāto Rjazaņas stacijas pulksteņa ciparnīcu, ce­ļotāji ievēroja, ka tas rāda bez piecām desmit.

— Ļoti izdevīgi šeit norunāt randiņus! — Ostaps sacīja. — Vienmēr desmit minūtes rezervē.

Ormanis skaļi nošmaukstināja ar lūpām. Viņi pabrauca zem tilta, un ceļinieku priekšā pavērās galvaspilsētas diženā pano- rama.

— Kurp mēs galu galā braucam? — jautāja Ipolits Matve­jevičs.

— Pie labiem cilvēkiem, — Ostaps atbildēja, — Maskavā viņu ir milzīgi daudz. Un visi man pazīstami.

— Un mēs pie viņiem apmetīsimies?

— Tā ir kopmītne. Ja ne pie viena, tad1 pie otra vieta vien­mēr atradīsies. — Ochotnajā rjadā drūzmējās ļaudis. Uz visām pusēm ar savām preču kastēm uz galvas kā zosis bēguļoja ielu tirgotāji, kuriem nebija patentes. Aiz viņiem laiskā, sīkā riksītī tipināja milicis. Bezpajumtnieki sēdēja pie asfalta kubla un ar baudu ieelpoja verdošās darvas smaku.

Izbrauca uz Arbata laukumu, tālāk laida pa Prečistenskas bul­vāri un, nogriezušies pa labi, apstājās Sivcevo Vražkā.

— Kas tā par māju? — jautāja Ipolits Matvejevičs.

Ostaps paskatījās uz rožaino namiņu ar mezoninu un at­bildēja:

— Mūka Bertolda Svarca vārdā nosauktā studentu ķīmiķu kopmītne.

— Vai patiešām mūka vārdā?

— Nu, es pajokoju, pajokoju. Semaško vārdā nosauktā.

Kā tas Maskavā mēdz būt ar parastu studentu kopmītni, stu­dentu ķīmiķu namu jau sen apdzīvoja tādi ļaudis, kuriem ar ķīmiju bija visai tāls sakars. Studentu skaits bija sarucis. Daļa no vi­diem pabeiguši kursu un aizbraukuši darbā, daļa izslēgta par akadēmisku nesekmību. Tieši šī daļa, gadu no gada pieaugot, ro­žainajā namiņā veidoja kaut ko vidēju starp dzīvokļu koopera­tīvu un feodālu miestiņu. Studentu jaunā maiņa veltīgi centās ie­lauzties kopmītnē. Eksķīmiķi bija neparasti veikli izgudrotāji un visus uzbrukumus atsita. Namiņam pēdīgi atmeta ar roku. To sāka uzskatīt par bezsaimnieka īpašumu, un tas izzuda no vi­siem MUNI plāniem. Namiņa it kā nemaz vairs nebija. Un tomēr tas bija, tanī dzīvoja cilvēki.

Koncesionari uzkāpa pa kāpnītēm otrajā stāvā un iegaja pa­visam tumšā gaitenī.

— Gaisma un gaiss, — Ostaps sacīja.

Piepeši tumsā pie Ipolita Matvejeviča elkoņa kaut kas iešņācās.

— Nebīstieties, — Ostaps drošināja, — tas nav gaitenī. Tas ir aiz sienas. Finiers, kā no fizikas zināms, ir labākais skaņas va­dītājs. Uzmanīgāk! Turieties pie manis! Seit kaut kur jābūt ugunsdrošam skapim.

Kunkstiens, ko tūlīt izdvesa Vorobjaņinovs, atsities ar krū­tīm pret asu dzelzs stūri, pierādīja, ka šeit patiešām kaut kur atrodas skapis.

— Ko, vai sāp? — painteresējās Ostaps. — Tas vēl nav ne­kas. Tās ir fiziskas mokas. Bet, cik šeit pārdzīvots morālisku moku, baigi pat atcerēties. Tepat līdzās stāvēja skelets, studenta Ivanopulo personīgs īpašums. Viņš to nopirka Sucharevkā, bet istabā turēt baidījās. Tā ka apmeklētāji vispirms atsitās pret kasi, bet pēc tam viņiem virsū gāzās skelets. Sievietes grūtnie­ces bija ļoti neapmierinātas.

Pa kāpnēm, kas vītņveidīgi veda augšup, kompanjoni nonāca mezoninā. Mezonina lielo istabu finiera starpsiena sadalīja garās, divas aršinas platās strēlēs. Istabas atgādināja penaļus, tikai ar

to atšķirību, ka bez zīmuļiem un spalvaskātiem šeit mājoja arī cilvēki un primusi.

— Vai tu, Koļa, esi mājā? — klusi jautāja Ostaps, apstājies pie centralajām durvīm.

Par atbildi visos piecos penaļos iemītnieki sāka rosīties un čalot.

— Mājā gan, — atbildēja aiz durvīm.

— Atkal pie tā dumiķa tik agri atnākuši viesi! —čukstēja sievietes balss no galējā kreisā penaļa.

— Ļaujiet taču cilvēkam pagulēt! — nomurkškēja penalis Nr. 2.

Trešajā penalī priecīgi čukstēja:

— Pie KoJkas no milicijas atnākuši. Par vakardienas stiklu.

Piektais penalis klusēja. Tur šķaudīja primuss un skūpstījās

iemītnieki.

Ostaps ar kāju pagrūda durvis. Visa finiera celtne nodrebēja, un koncesionari ielīda Kojkas spraugā. Aina, kas atklājās Osta­pa skatienam un ārēji šķita pilnīgi nevainīga, bija šausmīga. Is­tabā no mēbelēm atradās tikai sarkani svītrots matracis, kas stāvēja uz četriem ķieģeļiem. Taču ne jau tas satrauca Ostapu. Kolkas mēbeles viņš jau sen pazina. Neizbrīnīja viņu arī pats Kolka, kas ar visām kājām sēdēja uz matrača. Bet viņam līdzās sēdēja tik debešķīga būtne, ka Ostaps uzreiz sadrūma. Tādas meitenes nekad neder par biedriem nopietnos pasākumos, šādiem darījumiem viņām pārlieku debeszilas acis un maigs kakls. Tās ir mīļākās vai, vēl ļaunāk, sievas — un mīlamas sievas. Un pa­tiešām Koļa šo būtni uzrunāja par Līzu, sacīja tai «tu» un rādīja radziņus.

Ipolits Matvejevičs noņēma savu kastora platmali. Ostaps pa­aicināja Kolu gaitenī. Tur viņi ilgi sačukstējās.

— Lielisks rīts, jaunkundzīt, — ieteicās Ipolits Matvejevičs.

Zilacainā jaunkundzīte iesmējās un bez kāda redzama sakara

ar Ipolita Matvejeviča piezīmi sāka stāstīt, kādi muļķi dzīvojot blakus penalī.

— Viņi ar nolūku aizdedzina primusu, lai nevarētu dzirdēt, ka viņi skūpstās. Bet saprotiet taču, ka tas ir muļķīgi. Mēs visu tāpat dzirdam. Bet viņi gan — patiešām sava primusa dēļ neka vairs nedzird. Vēlaties, es jums tūlīt parādīšu. Klausieties!

Un Koļkas sieva, apguvusi visus primusa noslēpumus, skaļi sacīja:

— Zvērevi ir muļķi!

Aiz sienas bija dzirdama primusa ellišķīgā dziesma un skūp­stu šmaukstieni.

— Redzat? Viņi neko nedzird. Zvērevi ir muļķi, stulbeņi un psichopati. Redziet! . . .

— Jā, — sacīja Ipolits Matvejevičs.

— Bet mēs primusu neturam. Kam mums tas vajadzīgs? Mēs ejam pusdienot veģetāriešu ēdnīcā, lai gan es esmu pret veģeta- riskiem ēdieniem. Bet, kad mēs ar Kolu apprecējāmies, viņš sap­ņoja par to, kā mēs kopīgi iesim uz veģetāriešu ēdnīcu. Nu, un mēs arī ejam. Man ļoti garšo gaļa. Bet tur dod nūdeļu kotletes. Tikai jūs, lūdzu, neko nesakiet Koļam …

Sai brīdī atgriezās Koļa ar Ostapu.

— Ko lai dara, ja pie tevis nepavisam nevar apmesties, mēs iesim pie Panteleja.

— Pareizi, zēni! — iesaucās Koļa. — Ejiet pie Ivanopulo! Tas ir pašu puika.

— Nāciet pie mums ciemos, — sacīja Kojas sieva, — mēs ar vīru būsim ļoti priecīgi.

— Atkal aicina ciemos! — sašuta malējā penalī. — Vēl vi­ņiem maz viesu!

— Bet jūs, muļķi, stulbeņi un psichopati, turiet muti, nav jūsu darīšana! — sacīja Kojas sieva, nepaceļot balsi.

— Vai dzirdi, Ivan Andrejevič, — satraucās malējā penalī, — apvaino tavu sievu, bet tu klusē.

Savas balsis pacēla neredzami komentatori arī no citiem pe- naļiem. Vārdu kauja pastiprinājās. Kompanjoni nogāja lejā pie Ivanopulo.

Studenta nebija mājā. Ipolits Matvejevičs uzvilka sērkociņu. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: «Būšu ne ātrāk par 9',iiem . Pantelejs.»

— Nav liela bēda, — Ostaps sacīja, — es zinu, kur glabājas atslēga.

Viņš pačamdījās zem ugunsdrošās kases, atrada atslēgu un atvēra durvis.

Studenta Ivanopulo istaba bija tieši tikpat liela kā Koļas bū­cenis, bet toties stūra istaba. Istabai bija viena mūra siena, ar ko students ļoti lepojās. Ipolits Matvejevičs sarūgtināts manīja, ka studentam nav pat matrača.

— Lieliski iekārtosimies, — Ostaps sacīja, — Maskavas ap­stākļos pilnīgi pieklājīga kubatura. Ja mēs visi trīs nogulsimies uz grīdas, pat brīva vieta paliks pāri. Bet Pantelejs ir īsts spruk­stiņš! Kur viņš licis matraci, interesanti zināt?

Logs izgāja uz šķērsielu. Tur staigāja milicis. Pretējā mājiņā ar gotiskiem tornīšiem bija iekārtojusies mazas valsts sūtniecība. Aiz stiepļu žoga spēlēja tenisu. Lidoja balta bumbiņa. Bija sa­klausāmi īsi izsaucieni.

— Auts, — Ostaps sacīja, — spēles iklase nav augsta. Laiks doties pie miera.

Koncesionari noklāja uz grīdas avīzes. Ipolits Matvejevičs iz­vilka mazu spilventiņu, kuru vienmēr vadāja sev līdzi.

Ostaps nolikās uz telegramām un aizmiga. Ipolits Matveje­vičs jau sen šņāca.