Divpadsmit krēslu

XXXII nodala NEŠĶISTAIS PĀRIS

Cilvēki vēl gulēja, bet uz upes dzīve ritēja tāpat kā dienā. Pel­dēja plosti — milzīgi baļķu klāji ar mājiņām. Mazs, pikts velkonī- tis, uz kura riteņa apvalka lokveidīgi bija uzrakstīts tā vārds — «Vētru pavēlnieks», vilka trīs rindā saāķētas naftas liellaivas. Ga­rām aizsteidzās no lejas nākošais ātrais pasta kuģītis «Sarkanā Latvija». «Skrjabins» aizgāja garām bagarēšanas mašīnu kara- vanai un, ar svītrotu kārti mērīdams dziļumu, meta loku, pagriez­damies pret straumi.

Pasažieri jau cēlās augšā. Uz «Barmino» piestātni aizlidoja atsvariņš ar auklu. Ar šīs aukliņas palīdzību piestātnē izvilka resno pietauvošanas virvi.

Dzenskrūves sāka griezties uz pretējo pusi. Upē virmoja skrūvju sakultas putas. «Skrjabins» nodrebēja no spēcīgajiem dzenskrūves grūdieniem un ar visu sānu pieplaka piestātnei. Bija vēl agrs. Tāpēc nolēma izlozi sākt pulksten desmitos.

Darbs uz «Skrjabina» tāpat kā uz sauszemes sākās tieši devi­ņos. Neviens nebija mainījis savas ierašas. Tie, kas uz sauszemes mēdza kavēt darbu, kavēja arī šeit, kaut gan pārnakšņoja turpat iestādē. Finansu Tautas komisariata ceļojošie darbinieki ātri pie­mērojās jaunajiem dzīves apstākļiem. Kurjeri uzposa kajites tik­pat vienaldzīgi, kā uzposa kancelejas Maskavā. Apkopējas iznē­sāja teju, skraidīja ar papīrīšiem no reģistratūras uz personālo daļu, nemaz nebrīnīdamās par to, ka personālā daļa atrodas kuģa pakaļgalā, bet reģistratūra — kuģa priekšgalā. Savstarpējo no­rēķinu kajitē kā kastaņetes skanēja skaitāmie kauliņi un čirkstēja aritmometri. Kapteiņa komandtiltiņa priekšā kādu bāra.

Lielais kombinators uz kuģa augšējā klāja, apdedzinadams basās pēdas, staigāja apkārt garai, šaurai kumača strēmelei, kra- sodams uz tās lozungu, kura tekstu viņš nepārtraukti parbaudīja pēc papīrīša:

«Visi uz izlozi! Ikvienam darba cilvēkam lai būtu kabatā valsts aizņēmuma obligācijā.»

Lielais kombinators pūlējās no visas sirds, taču dotību trūkums bija acīm redzams. Uzraksts nosliecās uz leju, un kumača strē­mele, šķita, bija neglābjami samaitāta. Tad Ostaps ar zēna Kisas palīdzību apgrieza audumu uz otru pusi un sāka atkal krāsot. Tagad viņš bija uzmanīgāks. Pirms burtu uztriepšanas viņš ar krītainu aukliņu novilka divas paralēlas līnijas un, klusi lamā­dams nevainīgo Vorobjaņinovu, stājās pie vārdu zīmēšanas.

Ipolits Matvejevičs apzinīgi pildīja puikas pienākumus. Viņš skrēja lejā pēc karsta ūdens, kausēja ļimi, šķaudīdams bēra spainī krāsas un iztapīgi skatijās acīs izsmalcinātajam māksliniekam. Gatavo un apžuvušo lozungu koncesionari nonesa lejā un piestip­rināja pie borta.

Resnītis, kas bija Ostapu nolīdzis, noskrēja krastā un no tu­rienes aplūkoja jaunā mākslinieka darbu. Lozunga burti bija ne­vienādi un mazliet sagāzusies katrs uz savu pusi. Tomēr citas izejas nebija — nācās ar to samierināties.

Krastā izkāpa pūtēju orķestris un spēlēja brašus maršus. Iz­dzirdējuši muziķu, no visas Barminas saskrēja bērni, iznākuši no ābe|u dārziem, viņiem sekoja vīri un sievas. Orķestris dārdināja tik ilgi, kamēr krastā izkāpa izlozes komisijas locekļi. Sākās mī­tiņš. No Korobkova tējnīcas lieveņa atskanēja referātā pirmie vārdi par starptautisko stāvokli.

Koiumbieši uz sapulci blenza no kuģa. Viņi redzēja baltus sie­viešu lakatiņus, sievas, kas piesardzīgi stāvēja patālāk no lieveņa, nekustīgu vīru pūli, kas klausījās runātājā, un pašu runātāju, kas laiku pa laikam žestikulēja. Pēc tam atkal spēlēja muziķa. Or­ķestris pagriezās un, nepārtraukdams spēlēšanu, tuvojās kāpnēm. Tam pakaļ gāzās vesels pūlis.

Izlozes aparats sistemātiski izmeta skaitļu kombinācijās. Grie­zās riteņi, sauca numurus, barminieši skatījās un klausījās.

Uz īsu brītiņu atskrēja Ostaps, pārliecinājās, ka visi kuģa ap­dzīvotāji sēž izlozes zālē, un atkal aizskrēja atpakaļ uz klāju.

— Vorobjaņinov, — viņš čukstēja, —- man jums ir steidzīgs uzdevums mākslas nozarē. Nostājieties pie pirmās klases izejas un stāviet! Ja kāds tuvojas, — skaļi dziediet!

Vecis apjuka.

— Ko tad lai es dziedu?

— Nu saprotams, ne jau «Dievs, sargi ķeizaru!». Kaut ko kais­mīgu: «Ābolīti» vai arī «Meitenes sirsniņu». Bet brīdinu, ja jūs laika nesāksiet dziedat savu āriju! . . . Tas jums nebūs eksperi­mentālais teātris! Galvu noraušu.

Lielais kombinators, šļūkdams ar kailajiem papēžiem, izskrēja ar ķiršu krāsas paneļiem apšūtajā gaitenī. Vienu mirkli lielais spogulis gaiteņa galā atspoguļoja viņa stāvu. Ostaps lasīja dur­vju plāksnīti:

N1K. SESTR1NS Teatra «Kotumbs» režisors

Attēls no spoguļa pazuda. Bet pēc brītiņa tur atkal parādījās lielais kombinators. Rokās viņš turēja krēslu ar izliektām kāji­ņām. Viņš skrēja pa gaiteni, iznāca uz klāja un, saskatījies ar Ipolitu Matvejeviču, nesa krēslu augšā pie stūres vīra kabines. Stiklotā kabine bija tukša. Ostaps aizstiepa krēslu uz kuģa pakaļ­galu un pamācošā balsī sacīja:

— Līdz naktij krēsls stāvēs šeit. Es visu esmu izdomājis. Seit, izņemot mūs, gandrīz neviens nenāk. Noslēpsim krēslu zem pla- katiem, bet, kad satumsīs, mierīgi iepazīsimies ar tā saturu.

Pēc mirkļa krēsls nozuda zem finiera plāksnēm un plakatu audumiem.

Ipolitu Matvejeviču atkal pārņēma zelta drudzis.

— Bet kāpēc gan to nevarētu nest uz mūsu kajiti? — viņš ne­pacietīgi jautāja. — Mēs to tūlīt uzšķērstu. Un, ja atrastu bril­jantus, tad uz krastu prom . . .

— Bet ja nu neatrastu? Ko tad iesākt? Kur to likt? Jeb varbūt aiznest atpakaļ pilsonim Sestrinam un laipni pasacīt: «Piedodiet, lūdzu, mēs jums krēsliņu nozagām, bet par nožēlošanu nekā tur neatradām, tāpēc esiet tik labs un saņemiet atpakaļ mazliet sa­bojātu!» Vai tā jūs rīkotos?

Lielajam kombinatoram kā vienmēr bija taisnība. Ipolits Mat­vejevičs atguvās tikai tad, kad no klāja atskanēja uvertiras pir­mās skaņas, kuru izpildīja uz Esmarcha krūzēm un alus pudeļu baterijām.

Izlozes operācijās šai dienā bija pabeigtas. Skatītāji sasēdās krasta nogāzē un gluži negaidīti skaļi izteica savu atzinību ap­tiekas trauku nēģeriskajam ansamblim. Galkins, Palkins, Mal- kins, Calkins un Zalkinds lepni paskatījās apkārt, it kā teikdami: «Vai redzat? Bet jūs apgalvojāt, ka plašās masas nesapratīšot. Māksla vienmēr sasniedz mērķi!»

Pēc tam uz improvizētas skatuves kolumbieši nospēlēja vieglu vodeviļu ar dziesmām un dejām, parādot, ka Vavila laimējis piec­desmit tūkstošu un kas no tā iznācis. Aktieri, atbrīvojušies no Niksestrina konstruktīvisma valgiem, tēloja ļoti dzīvi, dejoja ener­ģiski un patīkami dziedāja. Krasts bija pilnīgi apmierināts.

Pēc tam uzstājās balalaikas virtuozs. Krasts atplauka smaidos.

«Lielmātin, lielmātiņ,» spēlēja virtuozs, «cienīgmātiņ, liel- mātiņ.»

Balalaika sāka kustēties. Tā aizlidoja māksliniekam aiz mu­guras un no turienes skanēja: «Ja jau kungam ķēde ir, tad jau pulksteņa tam nav!» Tā uzlidoja gaisā un sava īsā lidojuma laikā izpildīja ne mazums visgrūtāko variaciju.

Pienāca žoržetas Tiraspoļskichas kārta. Viņa izveda sev līdzi sarafanos tērptu meiteņu pulciņu. Koncertu noslēdza krievu dejas.

Kamēr «Skrjabins» gatavojās tālākam braucienam, kamēr kapteinis sarunājās ar mašīnu telpām un kuģa kurtuves kvēloja, sildīdamas ūdeni, pūtēju orķestris atkal izgāja krastā un visiem par apmierinājumu sāka spēlēt deju muziķu. Izveidojās gleznai­nas dinamiskas grupas. Rietošā saule visus tina maigā aprikožu gaismā. Tas bija ideāls brīdis filmu uzņemšanai. Un patiešām operators Polkans žāvādamies iznāca no kajites. Vorobjaņinovs, kas jau bija pieradis pie kuģa puikas ampluā, uzmanīgi nesa Pol- kana filmaparatu. Polkans piegāja pie borta un paskatījās uz krastu. Tur zālē dejoja zaldātu polku. Puiši tik spēcīgi sita ar basajām kājām, it kā gribēdami saskaldīt mūsu planētu. Meitenes liegi šūpojās dejā. Terasēs un krastmalas nobrauktuvēs bija no­vietojušies skatītāji. Franču kinooperatoram no «Avangarda» gru­pas šeit pietiktu darba trim dienām. Bet Polkans, pārlaidis kras­tam savu žurkas ačteļu skatienu, tūlīt novērsās, kā aidinieks pie- auļoja komisijas priekšsēdētājam, nostādināja viņu pie baltās sie­nas, iespieda rokās grāmatu un, palūdzis nekustēties, ilgi un viegli grieza aparata rokturi. Pēc tam viņš aizveda nokaunējušos prieķš- sēdētāju kuģa pakaļgalā un nofotografēja saulrieta fonā.

Pabeidzis filmēšanu, Polkans cienīgi iegāja savā kajitē un ieslēdzās.

Atkal iegaudojās svilpe, un atkal saule nobijusies paslēpās. Iestājās otrā nakts. Kuģis bija sagatavots aizbraukšanai.

Ostaps ar šausmām domāja par nākamās dienas rītu. Viņam no kartona vajadzēja izgriezt sējēju, kas izbārsta obligācijās. Sis mākslinieciskais pārbaudījums lielajam kombinatoram nebija pa spēkam. Ja ar burtiem Ostaps vēl kaut kā tika galā, tad sējēja mākslinieciskai izveidošanai vairs nepalika nekādu resursu.

— Tātad iegaumējiet, — resnītis brīdināja, — sākot no Vas- jukiem, mēs rīkojam vakara izlozes un bez transparenta nekādi nevaram iztikt.

— Lūdzu, neraizējieties, — Ostaps teica, vairāk gan paļauda­mies nevis uz nākamās dienas rītu, bet gan uz šodienas vakaru, — transparents būs.

Iestājās zvaigžņota, vējaina nakts. Izlozes šķirsta iedzīvotāji jau bija aizmiguši.

Izlozes komisijas lauvas gulēja. Gulēja personālās daļas jēriņi, grāmatvedības āži, savstarpējo norēķinu daļas trusīši, skaņu ietērpa hiēnas un šakaļi un mašīnrakstīšanas biroja dūjiņas.

Negulēja tikai nešķīstais pāris. Lielais kombinators izgāja no savas kajites ap pulksten vieniem naktī. Viņam sekoja uzticīgā Kisas klusā ēna. Tie uzkāpa augšējā klājā un klusi tuvojās ar finiera plāksnēm apsegtajam krēslam. Uzmanīgi noņēmis maskē- jumu, Ostaps nostādīja krēslu uz kājām un, sakodis zobus, ar plat- knaiblēm atārdīja apšuvumu un iebāza roku sēdeklī.

Pa augšējo klāju plosījās vējš. Debesīs viegli šūpojās zvaig­znes. Dziļi zem kājām šļakstēja melns ūdens. Krasti nebija re­dzami. Ipolitu Matvejeviču kratīja drudzis.

— Ir! — Ostaps apspiestā balsī iesaucās.

SVĒTA TĒVA FJODORA VĒSTULE,

RAKSTĪTA BAKU. MĒBELĒTAS ISTABĀS «VĒRTĪBA» SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PII.SĒTA N.

Mana dārgā un sirdsmīļotā Katja!

Ar katru stundu mēs tuvojamies savai laimei. Es tev rakstu no mēbelētām istabām «Vērtība» pēc tam, kad esmu bijis visās savās darīšanās. Baku ir ļoti liela pilsēta. Šeit, stāsta, iegūstot petroleju, bet uz turieni jābrauc ar elektrisko vilcienu, un man nav naudas.

Gleznaino pilsētu apskalo Kaspijas jūra. Tā patiešām ir ļoti liela. Karstums šeit šausmīgs. Uz vienas rokas nesu mēteli, uz otras — svārkus, un tomēr karsti. Rokas sūt. Atkal un atkal pa- našķējos ar teju. Bet naudas tikpat kā nav. Taču tā nav nekāda nelaime, mīļā Katerina Aleksandrovna, drīz mums būs daudz nau­das. Pabraukāsim pa pasauli, bet pēc tam uz īstu dzīvošanu ap- metīsimies Samarā, savas fabriciņas tuvumā, un dzersim augļu liķierīšus. Tomēr tuvāk pie lietas.

Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa un iedzīvotāju skaita Baku stipri vien pārspēj Rostovu. Toties atpaliek no Harkovas satik­smes ziņā. Cittautiešu te vesels lēvenis. Bet jo sevišķi daudz šeit armēņu un persiešu. Seit, manu mīļumiņ, līdz Turcijai nav tālu. Es biju arī tirgū un tur redzēju daudz turku mantu un šaļļu. Gri­bēju tev nopirkt dāvanu — musulmaņu seģeni, tikai nebija nau­das. Un es nodomāju, ka tad, kad būsim bagāti (bet līdz tam palikušas dažas dienas), varēs arī musulmaņu seģeni nopirkt.

Ai manu mīļumiņ, aizmirsu tev uzrakstīt par diviem briesmī­giem atgadījumiem, kuri mani Baku piemeklēja: 1) Kaspijas jūrā iekrita tava brāļa maiznieka svārki un 2) tirgū man uzspļāva vienkuprainais kamielis. Abi šie notikumi mani ārkārtīgi pārstei­dza. Kāpēc valdība pieļauj tādus izlēcienus pret tranzītpasažie­riem, vēl jo vairāk tāpēc, ka kamieli es nemaz neaiztiku, bet izrā­dīju viņam pat laipnību — pakutināju ar žagariņu nāsī! Bet svār­kus glāba visa sabiedrība, tik tikko izvilka, taču tie izrādījās pet­rolejā izmirkuši. Es nu nezinu, ko lai saku tavam brālim maiznie­kam. Tu, mīļā, pagaidām neko neizpaud. Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno?

Pārlasīju vēstuli un pamanīju, ka par savu pasākumu nekā tev neesmu paspējis pastāstīt. Inženieris Brunss patiešām strādā Āzijas naftas uzņēmumā. Tikai Baku viņa pašreiz nav. Viņš aiz­braucis atvaļinājumā uz Batumi. Viņa ģimene pastāvīgi dzīvo Ba- tumi pilsētā. Es šeit aprunājos ar cilvēkiem, un viņi stāsta, ka visas Brunsa mēbeles patiešām atrodoties Batumi. Viņš tur dzīvo vasarnīcā. Zaļajā Ragā ■— tā saucas vasarnīcu vieta (stāsta, tā esot dārga vieta). Ceļš no šejienes līdz Batumi maksā 15 rubļus ar kapeikām. Izsūti pa telegrāfu divdesmit uz šejieni, no Batumi par visu tev telegrafēšu. Izplati pilsētā baumas, ka es vēl aizvien atrodos Voroņežā pie slimās tantiņas nāves cisām.

Mūžigi tavs vīrs Fedja.

Post scriptum: Nesot vēstuli uz pastkastīti, man «Vērtības» numuros nozaguši tava brāļa maiznieka mēteli. Es esmu tādā ne­laimē! Labi, ka tagad ir vasara! Tu brālim neko nesaki.