Divpadsmit krēslu

XXXI noda]a VOLGAS NAKTS BURVĪBA

Pa kreisi no Volgas Valsts upju kuģniecības pasažieru pie­stātnes zem uzraksta «Pietauvo pie riņķiem, saudzē režģus, ne­pieskaries sienai!» stāvēja lielais kombinators ar savu draugu un tuvāko palīgu Kisu Vorobjaņinovu.

Virs piestātnes plīvoja karogi. Kuģu dūmeņi vēla dūmus, cir- tainusjcā puķu kāposti. Pašreiz krāva kuģi «Antons Rubinšteins», kas stāvēja pie piestātnes Nr. 2. Krāvēji iecirta savus dzelzs na­gus kokvilnas baķos, piestātnē militārā kaujas ierindā stāvēja čuguna podi, zemē gulēja jēlādas, stiepļu skrituļi, kastes ar logu stikliem, kūlīšsējēju auklu kamoli, dzirnakmeņi, divkrāsainas iz- ģindušas lauksaimniecības mašīnas, koka dakšas, ar rupju au­deklu apšūti grozi ar pirmajiem saldajiem ķiršiem un siļķu mucas.

«Skrjabina» nebija. Tas ļoti satrauca Ipolitu Matvejeviču.

— Ko jūs uztraucaties? — Ostaps jautāja. — Pieņemsim, ka «Skrjabins» ir šeit. Nu, bet kā jūs uz tā nokļūsiet? Ja pat mums būtu nauda biļešu pirkšanai, arī tad nekas neiznāktu. Sis kuģis pasažierus neuzņem.

Ostaps vēl vilcienā bija paguvis aprunāties ar hidrauliskās spiedes pārzini montieri Mečņikovu un visu no viņa uzzinājis. Tvaikonim «Skrjabins», ko īrēja Finansu Tautas komisariats, va­jadzēja braukt no Ņižņijas līdz Caricinai, pa ceļam apstājoties visās piestātnēs un izdarot valsts aizņēmuma izlozes. Sai nolūkā no Maskavas izbrauca vesela iestāde: izlozes komisija, kanceleja, pūtēju orķestris, kinooperators, centrālo laikrakstu korespondenti un Kolumba teātris. Teātrim pa ceļam vajadzēja sniegt izrādes, kas popularizētu valsts aizņēmuma ideju. Līdz Staļingradai teat-

ris atradās pilnīgā izlozes komisijas apgādē, bet pēc tam gatavo­jās pats uz savu roku ar «Precībām» doties lielā viesizrāžu tur­nejā pa Kaukāzu un Krimu.

«Skrjabins» kavējās. Solīja, ka tas pienākšot tikai pievakarē no līča, kur tika izdarīti pēdējie sagatavošanas darbi. Tāpēc viss aparats, kas bija ieradies no Maskavas, gaidot kuģi, izvietojās piestātnē kā nometnē.

Maigas būtnes ar koferīšiem un portplediem sēdēja uz stiepļu skrituļiem un, sargādamas savus undervudus, piesardzīgi vēroja, ko dara uzāķētāji. Uz dzirnakmena bija nometies kāds pilsonis ar violetu spānieša bārdiņu. Sev uz ceļiem viņš bija nolicis veselu kaudzīti emaljētu plāksnīšu. Uz virsējās ziņkārīgākie varēja lasīt:

■ SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA j

Rakstāmgaldi ar atvilktnēm un citi galdi, mazliet vienkāršāki, bija sakrauti cits uz cita. Gar aizzīmogoto, ugunsdrošo skapi stai­gāja sargs. «Darbgalda» pārstāvis Persickis ar Ceisa binokli, kas astoņkārtīgi palielināja, vēroja tirgus teritoriju.

Kreisēdams pret straumi, tuvojās tvaikonis «Skrjabins». Pie bortiem tam bija piestiprinātas finiera plāksnes ar spilgtās krāsās uzmālētām milzīgām obligācijām. Kuģis ierēcās, atdarinādams mamuta vai kāda cita dzīvnieka kliedzienu, kas aizvēsturiskos laikos aizstāja tvaikoņa sirēnu.

Finansiali teatralā nometne atdzīvojās. No pilsētas pa laipām skrēja lejā izlozes darbinieki. Putekļu mākonī tinies, uz tvaikoņa pusi vēlās resnais Platons Plaščuks. Galkins, Palkins. Malkins, Calkins un Zalkinds izskrēja no krodziņa «Plosts». Ap uguns­drošo skapi jau noņēmās uzāķētāji. Akrobatikas instruktore Zor- žeta Tiraspoļskicha sportiskā solī uzskrēja pa kāpnēm. Simbije- vičs-Sindijevičs, norūpējies par dekorācijām un rekvizitiem, stiepa rokas kā lūgšanā te pret Kremļa torņiem, te pret kapteini, kas stā­vēja uz sava tiltiņa. Kinooperators nesa savu aparatu, pacēlis augstu virs pūļa galvām, un jau iedams pieprasīja, lai viņam piešķirtu četrvietīgu kajiti laboratorijas ierīkošanai.

Šajā vispārējā kņadā Ipolits Matvejevičs piezagās pie kres- liem un, būdams ārkārtīgi uztraukts, vienu krēslu saka vilkt sānis.

— Nolieciet krēslu! — Benders uzbrēca. — Ko jūs gribat darīt, prātā esat jucis, vai? Vienu krēslu paņemsim, bet pārējos pa­zaudēsim uz visiem laikiem. Būtu labāk padomajis, kā nokļūt uz kuģa.

Apjozušies ar misiņa taurēm, piestātni pārsoļoja muzikanti. Viņi ar riebumu skatījās uz saksofoniem, fleksotoniem, alus pu­delēm un Esmarcha krūzēm, ar ko bija bruņojušies teatra mūzikas meistari.

Izlozes ratus atveda Forda furgoniņā. Tā bija sarežģīta kon­strukcija, ko veidoja seši mirdzoši, grozāmi misiņa un stikla ci­lindri. Laimesratu novietošana kuģa apakšējā klājā prasīja daudz laika.

Soļu dipoņa un lamāšanās turpinājās līdz vēlam vakaram.

Izlozes zālē iekārtoja estrādi, pie sienām pienagloja plakatus un lozungus, nolika koka solus apmeklētājiem un savienoja elek­triskos vadus ar laimes ratiem. Rakstāmgaldus novietoja kuģa pakaļgalā, bet no mašīnrakstītāju kajites atskanēja smiekli, kas mijās ar rakstāmmašīnu klaboņu. Bālais cilvēks ar violeto spā­niešu bārdiņu staigāja pa visu kuģi un uz attiecīgām durvīm iz­kāra savas emaljētās plāksnītes:

ļ SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA [

i PERSONĀLĀ DAĻA l

■ r*

[ VISPĀRĒJĀ KANCELEJA j

I RAĶSTAMMASINU BIROJS \ ■ ■

Pie lielākām plāksnītēm cilvēks ar spānieša bārdiņu pie­sprauda vēl mazākas plāksnītes:

: BEZ VAJADZĪBAS NETRAUCĒT \ ■ ■

NEPIEŅEM

NEPIEDEROŠAM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA

ļ IZZIŅAS IZSNIEDZ REĢISTRATŪRĀ \

Pirmās klases salonā iekārtoja naudas zīmju un bonu izstādi. Tas pēkšņi ļoti saniknoja Galkinu, Palkinu, Malkinu, Calkinu un Zalkindu.

— Kur tad mēs pusdienosim? — viņi uztraucās. —• Un ja uz­nāk lietus?

— Vai, — žēlojās Nik. Sestrins savam palīgam, — es vairs nevaru … Kā tu domā, Serjoža, vai mēs neiztiktu bez mūzikas meistariem?

— Kas jums nāk prātā, Nikolaj Konstantinovič! Aktieri pie­raduši pie ritma.

Pēkšņi sacēlās jauna brēka. Piecnieks bija izokšķerējis, ka visus četrus krēslus izrādes autors iestiepis savā kajitē.

— Nu, jā, — piecnieks ironizēja, — mēs lai mēģinām, sēdē­dami uz klučiem, bet uz četriem krēsliem sēdēs Nikolajs Konstan- tinovičs ar savu sievu Gusti, kurai nav nekā kopēja ar mūsu ko- lektivu. Varbūt arī mēs vēlamies ņemt līdzi savas sievas!

No krasta laimes kuģi ļauni vēroja lielais kombinators.

Koncesionaru ausis sasniedza jauns, spēcīgs kliedzienu vilnis.

— Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt?! — kliedza komisijas loceklis.

— Kā es to varēju zināt, ka viņš saslims.

— Velns zina, kas te notiek. Tad brauciet uz Rabi [4] un pie­prasiet, lai mums steidzīgi atsūta kādu mākslinieku.

— Kur tad es lai braucu? Tagad pulkstenis jau seši. Rabis sen darbu beidzis. Un arī kuģis pēc pusstundas atiet.

— Tādā gadījumā varēsiet pats zīmēt. Ja esat uzņēmies atbil­dību par kuģa dekorēšanu, tad esiet tik labs un tieciet galā, kā zināt.

Ostaps jau skrēja pa kāpnēm augšā, ar elkoņiem atgrūzdams uzāķētājus, jaunkundzes un parastos ziņkārīgos. Pie ieejas viņu aizturēja:

— Caurlaidi!

— Biedri! — Benders sauca. — Jūs! Jūs! Resnīti! .Tas, kuram vajadzīgs mākslinieks!

Pēc piecām minūtēm lielais kombinators jau sēdēja laimes kuģa saimniecības pārziņa resnīša baltajā kajitē un vienojas par darba noteikumiem.

— Tātad, biedri, — resnītis teica, — mes no jums prasīsim

sekojošo: māksliniecisko plakatu un uzrakstu zīmējumus, kā arī, lai jūs pabeigtu transparenta izgatavošanu. Mūsu mākslinieks to iesāka taisīt un saslima. Mēs viņu atstājām šeit slimnīcā. Un, protams, jūsu ziņā arī mākslinieciskās puses vispārējā uzrau­dzība. Vai jūs to varat apņemties? Pie tam brīdinu — darba būs daudz.

-— Jā, to es varu apņemties. Tādus darbus esmu izpildījis.

— Un jūs tūlīt varat braukt mums līdzi?

— Tas būs pagrūtāk, bet es pacentīšos.

No saimniecības pārziņa pleciem novēlās liela un smaga nasta. Sajuzdams bērnišķīgu prieku, resnis ar starojošu skatienu lūkojās jaunajā māksliniekā.

— Kādi ir jūsu noteikumi? — Ostaps droši jautāja. —1 Ņemiet vērā, es neesmu nekāds apbedīšanas kantoris.

— Gabaldarba apmaksa. Pēc Rabja likmēm.

Ostaps saviebās, tas no viņa prasīja lielu piepūli.

— Un bez tam vēl bezmaksas uzturs, — resnītis steidzīgi pie­metināja, — un atsevišķa kajitē.

— Nu labi, — Ostaps nopūzdamies sacīja, — es piekrītu. Bet man līdz ir puika, asistents.

— Puikam gan nekā nevaru solīt. Viņam nav paredzēts kre- dits. Uz sava rēķina — lūdzu. Lai dzīvo jūsu kajitē.

— Nu, lai notiek pēc jūsu prāta. Puika ir nadzīgs. Pieradis pie spartiešu dzīves veida.

Ostaps saņēma caurlaidi sev un nadzīgajam puikam, ielika kabatā kajites atslēgu un izgāja uz kuģa sakarsušā klāja. Sajūtot delnā atslēgu, viņš jutās ārkārtīgi apmierināts. Tas notika pirmo reizi visā viņa vētrainās dzīves laikā.

Bija atslēga un dzīvoklis. Nebija tikai naudas. Bet tā atradās turpat līdzās — krēslos. Lielais kombinators, sabāzis rokas bikšu kabatās, pastaigājās gar bortu, nepievērsdams uzmanību krastā palikušajam Vorobjaņinovam.

Ipolits Matvejevičs sākumā klusēdams māja, bet vēlāk iedro­šinājās pat iepīkstēties. Taču Benders palika kurls. Pagriezies ar muguru pret koncesijas priekšsēdētāju, viņš uzmanīgi sekoja hid­rauliskās spiedes nolaišanas procedūrai kuģa kravas telpās.

Veica pēdējos priekšdarbus pirms kuģa atiešanas. Agafja Ti­chonovna — saukta arī par Muru — klaudzinādama ar kājiņām, skrēja no kajites uz kuģa pakaļgalu, skatījās ūdenī, skaļi izteica savu sajūsmu balalaikas virtuozam un ar savu izturēšanos radīja apmulsumu izlozes uzņēmuma cienījamo darbinieku vidū.

Tvaikonis iesvilpās otrreiz. Drausmīgās skaņas sadrebināja mākoņus. Saule kļuva purpursarkana un novēlās aiz apvāršņa. Augšā pilsētā iedegās spuldzes un lukturi. No tirgus laukuma Po- čajevas gravā atskanēja gramofonu ķērkšana, tie sacentās pēdējo pircēju priekšā. Apdullināts un vientuļš Ipolits Matvejevičs kaut ko kliedza, bet viņu neviens nedzirdēja. Vinčas žvadzoņa noslā­pēja visas pārējās skaņas.

Ostapam Benderam patika efekti. Un tikai pirms trešā svil­piena, kad Ipolits Matvejevičs vairs nešaubījās, ka atstāts likteņa varā, Ostaps viņu ievēroja:

•—■ Ko tad jūs stāvat kā pielaulāts? Es domāju, ka jūs jau sen esat uz kuģa. Tūlīt noņems kāpnes! Skrieniet ātrāk! Palaidiet šo pilsoni! Te būs caurlaide.

Ipolits Matvejevičs, gandrīz raudādams, uzskrēja uz kuģa.

— Vai šis ir tas jūsu puika? — saimniecības pārzinis aizdo­mīgi jautāja.

■—• Jā, puika, — Ostaps sacīja, — vai tad slikts? Kas var ap­galvot, ka tā ir meitene, lai pirmais man met ar akmeni!

Resnītis sadrūmis aizgāja.

— Nu, Kisa, — Ostaps piezīmēja, — rīt no rīta jāķeras pie darba. Ceru, ka jūs pratīsiet krāsas atšķaidīt. Un iegaumējiet: es esmu mākslinieks, beidzis VHUTEMAS [5] , bet jūs — mans palīgs. Ja jūs domājat, ka tas tā nav, tad skrieniet ātrāk atpakaļ uz krastu.

Tvaikoņa pakaļgalā vērpās zaļi melnas putas. Kuģis nodre­bēja, nošķindēja misiņa šķīvji, flautas, kornetes, tromboni, basi nospēlēja brīnišķīgu maršu, un pilsēta griezdamās un līgodamās pārcēlās uz kreiso krastu. Joprojām vēl drebēdams, kuģis iepel­dēja straumē un ātri ieslīdēja tumsā. Aizmugurē šūpojās zvaig­znes, spuldzes un ostas daudzkrāsainie signāli. Pēc brīža kuģis jau bija aizpeldējis tik tālu, ka pilsētas uguņi šķita kā gaisā sa­stingušas raķešu dzirkstis.

Vēl atskanēja strādājošo undervudu klaboņa, bet daba un Volga ņēma virsroku. Visus tvaikoņa «Skrjabins» pasažierus pār­ņēma svētlaime. Izlozes komisijas locekļi sapņaini strēba tēju. Vietējās komitejas pirmajā sēdē, kas notika kuģa priekšgalā, val­dīja maigs noskaņojums. Tik valdzinoši šalkoja siltais vakars, tik maigi plunkšķinājās gar bortiem ūdenliņš, tik ātri paslīdēja ku­ģim garām tumšie krastu silueti, ka vietējās komitejas priekšsēdē-

tajs, visādi godājams cilvēks, pavēris muti, lai teiktu runu par to, kā bus jāstrādā šajos neparastajos apstākļos, visiem un ari pa­šam negaidot, sāka dziedāt:

Kuģis aizpeld tālu Volgā, Volga, Volga māmuliņ ..

Un parejie drūmie sedes dalībnieki nodimdinaja piedziedājumu: Ceri-īņi zied …

Rezoluciju pēc vietējās komitejas priekšsēdētāja referātā tā arī neuzrakstīja. Ieskanējās pianino. Muzikālo pavadījumu pārzinis H. Ivanovs no instrumenta izvilināja visliriskākās melodijas. Ba- lalaikas virtuozs tekāja pakaļ Muročkai un, neatrazdams mīlas izteikšanai pats savus vārdus, murmināja romances vārsmas:

— Jel neaizej! Jo tavi skūpsti kvēli, es maigā kaislē nepagurstu vēl. Un kalnu aizās migla klīst tik vēli, tur zvaigžņu pērles mūžam kvēlot kvēl. . .

Simbijevičs-Sindijevičs, ieķēries kuģa margās, vēroja debess bezgalīgo plašumu. «Precību» skatuviskais ietērps, salīdzinot ar šo plašumu, viņam likās šausmīga cūcība. Viņš ar riebumu paskatījās uz savām rokām, kuras bija ņēmušas dedzīgu līdzdalību klasiskās komēdijas skatuviskā ietērpa darināšanā.

Un tai brīdī, kad sapņainās ilgas bija sasniegušas savu vis­augstāko pakāpi, Galkins, Palkins, Malkins, Čalkins un Zalkinds, novietojušies kuģa pakaļgalā, nodārdināja savus aptiekas un alus piederumus. Tā bija repeticija. Miraža uzreiz pagaisa. Agafja Ti­chonovna nožāvājās un, nepievērsdama uzmanību nopūtu virtuo­zam, aizgāja gulēt. Vietējās komitejas vīru sirdīs atkal ierunājās ģenerallīgums, un tie ķērās pie rezolūcijas sacerēšanas. Simbije­vičs-Sindijevičs pēc rūpīgām pārdomām nāca pie slēdziena, ka «Precību» ietērps nav nemaz tik slikts. Kāda ērcīga baiss no tum­sas sauca Zoržetu Tiraspoļskichu uz apspriedi pie režisora. Sādžās rēja suņi. Kļuva vēsi.

Pirmās klases kajitē Ostaps, gulēdams uz ādas dīvana un do­mīgi vērodams ar zaļu buraudeklu apvilktu korķa jostu, pratināja Ipolitu Matvejeviču:

— Jūs protat zīmēt? Ļoti žēl. Es, diemžēl, arī neprotu.

Viņš mirkli padomāja un turpināja:

— Un burtus jūs protat zīmēt? Arī neprotat? Pavisam slikti! Bet mēs taču esam mākslinieki! Nu, kādas pāris dienas te varēs nodauzīties, bet pēc tam mūs padzīs. Sajās divās dienās jāpagūst izdarīt viss mums nepieciešamais. Stāvoklis mazliet sarežģījies. Es uzzināju, ka krēsli atrodas režisora kajitē. Bet arī tas galu galā nav nemaz tik briesmīgi. Svarīgi ir tas, ka mēs atrodamies uz kuģa. Kamēr vēl neesam izmesti, ir jāapskata visi krēsli. Šodien jau par vēlu. Režisors guļ savā kajitē.