Divpadsmit krēslu

XVIII nodaļa MĒBEĻU MUZEJS

Līza ar drāniņu noslaucīja muti un nopurināja no blūzes dru­patas. Viņai kļuva jautrāk ap sirdi. Viņa stāvēja pie izkārtnes:

ļ MĒBEĻU MEISTARĪBAS MUZEJS ļ

Atgriezties mājās bija neērti. Nebija arī pie kā aiziet. Kabatā atradās divdesmit kapeiku. Un Līza nolēma sākt patstāvīgu dzīvi ar muzeja apmeklēšanu. Pārbaudījusi, cik kabatā naudas, Līza iegāja vestibilā.

Tur viņa tūlīt ievēroja vīru ar noplukušu bārdu. Tas stāvēja, pievērsis malachita kolonai moku pilnu skatienu, un dvesa caur ūsām:

— Cik gan grezni dzīvojuši cilvēki!

Līza ar cieņu paskatījās uz kolonu un uzgāja augšā.

Mazās, četrstūrainās istabiņās ar tik zemiem griestiem, ka katrs tanīs ieejošais cilvēks šķita kā milzis, Līza paklaiņoja kādas desmit minūtes.

Sajās istabās bija izstādītas Pavlova ražotās ampira, sar­kankoka un Karelijas bērza mēbeles — simetriskām formām, brī­nišķīgas un kareiviskas. Divi četrstūraini skapji, kuru stikla dur­vis šķērsoja sakrauti šķēpi, stāvēja pretī rakstāmgaldam. Galds bija milzīgs. Nosēsties aiz tā būtu tikpat kā nosēsties aiz Teatra laukuma, pie kam Lielais teātris ar kolonādi un bronzas zirgu- četrinieku, kas velk Apolonu uz «Sarkanās magones» pirmizrādi, uz galda izskatītos kā rakstāmpiederumu komplekts. Tā vismaz šķita Līzai, kas bija audzināta ar burkāniem kā trusītis. Stūros stāvēja krēsli ar augstām atzveltnēm, kuru augšdaļas bija izliek­tas kā aunu ragi. Saule rotājās uz krēslu persiku krāsas apvalka.

Tādā krēslā tūlīt gribējās apsēsties, bet sēdēt uz tā bija aiz­liegts.

Līza domās iztēlojās, kā izskatītos neiedomājami dārgais Pavlova ampira krēsls līdzās viņas sarkanstrīpainajam matracim. Izskatījās tīri labi. Pie sienas viņa izlasīja plāksnīti ar zinātnisku un ideoloģisku paskaidrojumu par Pavlova ampiru un, nobēdā­jusies par to, ka viņai ar Koļu nav istabas šai pilī, nejauši izgāja gaitenī.

Kreisajā pusē no pašas grīdas pacēlās zemi, pusapaļi logi. Pa tiem Līza lejā ieraudzīja milzīgu, baltu zāli ar divrindu lo­giem un kolonām. Arī zālē bija mēbeles un klīda apmeklētāji. Līza apstājās. Vēl nekad viņa nebija redzējusi šādu zāli.

Izbrīnā sastingusi, Līza ilgi noraudzījās lejā. Pēkšņi viņa pamanīja, ka tur starp krēsliem un rakstāmgaldiem staigā viņas šīs dienas paziņas — Benders un tā pavadonis — reprezentab­lais vecis ar skūto galvu.

— Nu tas ir jauki! — Līza iesaucās. — Nebūs tik garlaicīgi.

Viņa ļoti nopriecājās, skrēja lejā un tūlīt apmaldījās. Viņa nokļuva sarkanā viesistabā, kur atradās ap četrdesmit priekš­metu. Tās bija riekstkoka mēbeles ar izliektām kājām. No vies­istabas nebija izejas. Vajadzēja skriet atpakaļ caur apaļo istabu ar griestu gaismu, mēbeiētu, kā likās, tikai ar puķainiem spil­veniem.

Viņa skrēja garām itāliešu Renesanses brokātā krēsliem, ga­rām holandiešu skapjiem, garām lielai gotiska stila gultai ar baldachinu uz melnām, vītām kolonām. Cilvēks šai gultā izskatī­tos ne lielāks par riekstu.

Pēdīgi Liza izdzirda ekskursantu čalas; tie neuzmanīgi klau­sījās vadītāja stāstā, kas atmaskoja Katrīnas II imperiālistiskos nodomus sakarā ar nelaiķes ķeizarienes aizraušanos ar Ludviķa XVI stila mēbelēm.

Tā bija lielā zāle ar kolonām un daudzajiem logiem. Līza aizgāja uz zāles viņējo galu, kur viņas paziņa biedrs Benders dedzīgi sarunājās ar savu skūto pavadoni.

Pienākdama klāt, Līza saklausīja skanīgu balsi:

— Mēbeles šiki un moderni stilā. Bet tas, liekas, nav tas, kas mums vajadzīgs.

— Jā, taču šeit acīm redzot ir vēl arī citas zāles. Mums va­jag visu sistemātiski aplūkot.

— Labdien, — sacīja Līza.

Abi pagriezās un uzreiz sarauca pieres.

— Labdien, biedri Bender. Labi, ka es jūs atradu. Citādi vie­nai garlaicīgi. Skatīsimies visi konā.

Koncesionari saskatījās. Ipolits Matvejevičs pieņēma brašu stāju, lai gan viņam nepatika, ka Līza varētu viņus aizkavēt sva­rīgajā briljantu mēbeļu meklēšanas darbā.

— Mēs esam tipiski provincieši, — Benders nepacietīgi iesau­cās, — bet kā šeit nokļuvāt jūs, maskaviete būdama?

— Pilnīgi nejauši. Es sastrīdējos ar Koļu.

— Ak tā? — piebilda Ipolits Matvejevičs.

— Nu, atstāsim šo zāli, — Ostaps sacīja.

— Bet es to vēl neesmu apskatījusi. Tā ir tāda jauka zālīte.

— Sākas! — Ostaps iečukstēja Ipolitam Matvejevičam ausī. Un, vērsdamies pie Līzas, piemetināja: — Seit galīgi nav ko ska­tīties. Pagrimuma stils. Kerenska laikmets.

— Te kaut kur, man stāstīja, esot meistara Gambsa mēbe­les, — ieteicās Ipolits Matvejevičs, — labāk dosimies turp.

Līza piekrita un, paņēmusi Vorobjaņinovu zem rokas (viņš tai likās apbrīnojami mīļš zinātnes pārstāvis), devās uz izeju. Neraugoties uz stāvokļa nopietnību un izšķirošo brīdi dārgumu krātuves meklēšanā, Benders, iedams aiz pārīša, līksmi ķiķināja. Viņu uzjautrināja indiāņu virsaitis kavaliera lomā.

Līza koncesionarus stipri traucēja. Viņi, tikai acis uzmetuši, tūlīt aptvēra, ka istabā vajadzīgo mēbeļu nav, un neviļus steidzās nākošajā, bet Līza ilgi aizkavējās katrā nodaļā. Viņa skaļi izla­sīja visas drukātās atsauksmes par mēbelēm, izteica trāpīgas piezīmes par apmeklētājiem un ilgi stāvēja pie katra eksponātā. Neviļus un pašai nemanot, viņa visas redzētās mēbeles pielāgoja savai istabai un savām vajadzībām. Gotiskā gulta viņai galīgi nepatika. Tā bija pārlieku liela. Ja Koļam brīnumainā kārtā arī

Izdotos dabūt trīs kvadratasu lielu istabu, arī tad šo viduslaiku ložu istabā nevarētu novietot. Tomēr Līza ilgi staigāja ap gultu, ,ar soļiem mērodama tās patieso platību. Līza jutās ļoti jautri. Viņa nemanīja savu pavadoņu skābos ģīmjus, bet to bruņnie­ciskie raksturi neļāva pa kaklu pa galvu mesties uz meistara Gambsa istabu.

—' Pacietīsimies, — Ostaps čukstēja, — mēbeles nekur neaiz­bēgs, bet jūs, virsaiti, negrābstieties gar meiteni. Es esmu greiz­sirdīgs.

Vorobjaņinovs pašapmierināti pasmaidīja.

Zāles lēni mijās cita aiz citas. Tām nebija gala. Aleksandra laikmeta mēbeles bija izstādītas daudzos komplektos. To samērā nelielie apjomi sajūsmināja Līzu.

— Skatieties, skatieties! — viņa uzticīgi sauca, satverdama Vorobjaņinovu aiz piedurknes. — Redziet šo rakstāmgaldu? Tas •brīnišķīgi iederētos mūsu istabā. Vai ne?

— Burvīgas mēbeles! — Ostaps dusmīgi sacīja. — Tikai pa­grimuma stilā.

— Bet šeit es jau biju, — sacīja Līza, ieiedama sarkanajā viesistabā, — šeit, es domāju, nav vērts uzkavēties.

Viņai par izbrīnu pret mēbelēm vienaldzīgie Līzas pavadoņi pie durvīm apstājās kā zemē ierakti.

— Ko jūs stāvat? Iesim. Es jau esmu nogurusi.

— Pagaidiet, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atbīdīdams viņas roku, — vienu mirklīti.

Lielā istaba bija mēbeļu pārpilna. Gar sienu un ap galdu stāvēja Gambsa krēsli. Dīvānu kaktā arī ielenca krēsli. To liek­tās kājiņas un ērtās atzveltnes Ipolitam Matvejevičam bija bez­gala pazīstamas. Ostaps pētījoši vēroja viņu. Ipolits Matvejevičs piesarka.

— Jūs, jaunkundz, esat nogurusi, — viņš sacīja Līzai, — pie­sēdiet šeit un atpūtieties, bet mēs abi mazliet pastaigasim. Sī, liekas, ir interesanta zāle.

Līzu apsēdināja.

Koncesionari aizgāja pie loga.

— Vai tie ir tie paši? — Ostaps jautāja.

— Tā kā būtu. Jāapskata rūpīgāk.

— Vai šeit ir visi krēsli?

— Tūlīt es saskaitīšu. Vienu mirklīti…

Vorobjaņinovs ar acīm sāka skaitīt krēslus.

— Paga, paga, — viņš pēdīgi sacīja, — divdesmit krēslu. Tas nevar būt. Pavisam te taču jābūt tikai desmit krēsliem.

— Nu apskatiet labi! Varbūt tie nav tie krēsli.

Viņi sāka staigāt starp krēsliem.

— Nu? — Ostaps steidzināja.

— Atzveltne tā kā būtu citādāka nekā manējiem.

— Tātad nav īstie?

— Nav vis.

— Liekas, es veltīgi esmu ar jums sasējies.

Ipolits Matvejevičs bija pavisam nospiests.

— Labi, — Ostaps sacīja, — sēde turpinās. Krēsls nav adata. Gan atradīsies. Dodiet šurp orderi! Vajadzēs stāties nepatīkamā kontaktā ar muzeja administrāciju. Sēdieties līdzās meitenei un gaidiet. Es tūlīt atgriezīšos.

— Kāpēc jūs esat tik skumīgs? — Līza vaicāja. — Jūs esat noguris?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

— Vai jums galva sāp?

— Jā, mazliet. Rūpes, saprotiet. Trūkst sievietes maiguma, tas viss atsaucas uz dzīves veidu.

Līza vispirms pabrīnījās, bet vēlāk paskatījās uz savu saru­nas biedru ar skūto galvu, un tai patiešām kļuva viņa žēl. Vo­robjaņinovam bija cietēja acis. Pensnejs nenoslēpa krasos maisi­ņus zem acīm. Straujā pāreja no mierīgās apriņķa dzimtsarakstu nodaļas darbveža dzīves uz neērto, rūpju pilno briljantu med­nieka un avantūrista dzīvi bija atstājusi savas pēdas. Ipolits Mat­vejevičs bija kļuvis stipri vien vājāks, un viņam lāgiem sāpēja aknas. Bendera bargajā uzraudzībā Ipolits Matvejevičs bija zau­dējis savu stāju un seju un pilnīgi pakļāvies Turcijas pavalst­nieka dēla varenajam intelektam. Tagad, uz brīdi palicis divatā ar apburošo pilsoni Kalačovu, viņš tiecās tai izstāstīt visas sa­vas nedienas ifn satraukumu, bet viņš neuzdrošinājās to darīt.

— Jā, — viņš sacīja, maigi raudzīdamies sarunas biedrē, — tā tas ir. Kā tad jūs dzīvojat, Elizabete…

— Petrovna. Bet kā jūs sauc?

Viņi nosauca viens otram vārdus un tēva vārdus.

«Mīlas pasaka maigā,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, rau­dzīdamies Līzas vientiesīgajā sejiņā. Vecajam muižniecības priekšniekam tik kaisli, tik nevaldāmi iekārojās sievietes mai­guma, kura trūkums tik smagi atsaucās uz dzīves veidu, ka viņš nevilcinādamies paņēma Līzas rociņu savā krunkainajā ķepā un

kvēli sāka stāstīt par Parizi. Viņam gribējās būt bagātam, iz­šķērdīgam un neatvairāmam. Viņam gribējās valdzināt sabied­rību un pie orķestra mūzikas atsevišķā kabinetā dzert redereri kopā ar skaistuli no dāmu orķestra. Par ko lai runā ar šo mei­teni, kas, bez šaubām, nekā nezin ne par redereriem, ne par dāmu orķestriem un pēc savas dabas nav spējīga pat apjēgt visu šā žanra jaukumu. Taču būt valdzinošam tik ļoti gribējās! Un Ipo­lits Matvejevičs Līzu apbūra ar stāstiem par Parizi.

— Vai jūs esat zinātnes darbinieks? — Līza jautāja.

— Jā, savā ziņā tā ir, — atbildēja Ipolits Matvejevičs, juz­dams, ka pazīšanās laikā ar Benderu viņš atkal atguvis pēdējos gados novārtā pamesto nekaunību.

— Cik jums gadu, atvainojiet par jautājumu?

— Ar zinātni, kuru es šai brīdī pārstāvu, tam nav nekāda sakara.

Ar šo ātro un trāpīgo atbildi Līza bija uzvarēta.

— Bet tomēr? Trīsdesmit? Četrdesmit? Piecdesmit?

— Gandrīz. Trīsdesmit astoņi.

— Oho! Jūs izskatāties daudz jaunāks.

Ipolits Matvejevičs jutās laimīgs.

— Kad jūs man sagādāsiet to prieku atkal ar jums tikties? — Ipolits Matvejevičs jautāja, vilkdams vārdus caur degunu.

Līza ļoti nokaunējās. Viņa dīdījās uz krēsla un jutās neomu­līgi.

— Kur tas biedrs Benders tik ilgi kavējas? — viņa ieteicas smalkā balstiņā.

— Sakiet lūdzu: kad gan? — Vorobjaņinovs nepacietīgi jau­tāja. — Kad un kur mēs atkal tiksimies?

— Nu, es nezinu. Kad vēlaties.

— Vai šodien varētu?

— Šodien?

— Es jūs lūdzu.

— Nu, labi. Lai būtu šodien. Nāciet pie mums!

— Nē, labāk satiksimies svaigā gaisā. Tagad tik lielisks laiks. Vai zināt dzejoli: «Maijs šis draiskais, maijs šis burvīgais sa­vas spirgtās ziedoņdvesmas dveš.»

— Vai tās ir Zarova vārsmas?

— M-m . . . Liekas gan. Tātad šodien? Bet kur?

— Kāds jūs esat jocīgs! Kur vēlaties. Varbūt gribat pie ugunsdrošā skapja? Ziniet? Kad satumsīs …

Ipolits Matvejevičs tikko bija paspējis noskūpstīt Līzai roku,

ko viņš izdarīja visai svinīgi — trīs tūrēs, kad atgriezās Ostaps. Ostaps bija ļoti darbīgs.

— Piedodiet, mademoiselle, — viņš ātri sacīja, — bet mēs ar draugu jūs nevarēsim pavadīt. Izrādās, mums veicams neliels, bet ]oti svarīgs pasākums. Mums steidzīgi jādodas uz kādu vietu.

Ipolitam Matvejevičam aizrāvās elpa.

— Uz redzēšanos, Elizabete Petrovna, — viņš steidzīgi sa­cīja, — atvainojiet, atvainojiet, atvainojiet, bet mēs briesmīgi steidzamies.

Un kompanjoni aizskrēja, pamezdami izbrīnījušos Līzu ar Gambsa mēbelēm bagātīgi mēbelētajā istabā.

— Ja es nebūtu iejaucies, — Ostaps sacīja, kad viņi devās lejā pa kāpnēm, — mēs ne velna nebūtu panākuši. Klanieties man līdz zemei! Klanieties, klanieties vien, nebaidieties, galva nenolūzīs! Klausieties! Jūsu mēbelēm nav mākslas vērtības. To vieta nav vis muzejā, bet soda bataljona kazarmās. Vai esat apmierināts ar šādu situāciju?

— Kas tā par ņirgāšanos! — iesaucās Vorobjaņinovs, kas bija sācis atbrīvoties no Turcijas pavalstnieka dēla varenā inte­lekta 'kundzības.

— Klusējiet, — Ostaps vēsi sacīja, — jūs nesaprotat, kas notiek. Ja mēs tūlīt neiegūsim jūsu mēbeles, tad viss pagalam. Nekad jūs tās neredzēsiet. Kantori man nupat bija smaga saruna ar šīs vēsturiskās atkritumu bedres vadītāju.

— Nu un kā? — iekliedzās Ipolits Matvejevičs. — Ko tad jums vadītājs sacīja?

— Pateica visu, kas vajadzīgs. Neuztraucieties! «Sakiet,» es viņam jautāju, «kā tas izskaidrojams, ka no Stargorodas pēc or­dera atsūtītās mēbeles šeit nav atrodamas?» Es jautāju, pro­tams, laipni, biedriski. «Kas tās par mēbelēm?» viņš atvaicn. «Pie manis muzejā šādi gadījumi nav novēroti.» Es viņam tūlīt pabāžu orderi. Viņš sāk rakties grāmatās. Meklēja pusstundu un pēdīgi nāk atpakaļ. Nu, kā jūs domājat? Kur ir šīs mēbeles?

— Pazudušas? — iepīkstējās Vorobjaņinovs.

— Iedomājieties, tomēr ne. Iedomājieties tikai, ka tādā varzā tās tomēr saglabājušās. Kā es jums jau sacīju, mākslas vērtības tām nav. Tās iegrūduši noliktavā, un tikai vakar, iegaumējiet, vakar, pēc septiņiem gadiem (tās atradušās noliktavā septiņus, gadus!) mēbeles nosūtījuši pārdošanai vairāksolīšanā. Zinātņu Galvenās pārvaldes ūtrupju namā. Un, ja tās nav nopirktas va­kar vai šodien no rīta, tās ir mūsu! Vai esat apmierināts?

— Ātrāk! — iekliedzās Ipolits Matvejevičs.

— Ormani! — ieaurojās Ostaps.

Nekaulēdamies par maksu, viņi iesēdās pajūgā.

— Skūpstiet pateicībā manas kāju pēdas! Nebaidieties, hof- rnaršal! Vīns, sievietes un kārtis mums nodrošinātas. Tad norē­ķināsimies arī par debeszilo vesti.

Pctrovkas pasažā, kur atradās ūtrupju zāle, koncesionari ieskrēja mundri kā ērzeļi. Jau pirmajā ūtrupju nama istabā viņi ieraudzīja to, ko iik ilgi bija meklējuši. Visi desmit Ipolita Mat­vejeviča krēsli stāvēja rindā pie sienas uz savām izliektajām kā­jiņām. Pat pārvalki nebija kļuvuši nedz tumšāki, nedz izbalojuši, nedz saplīsuši. Krēsli izskatījās svaigi un tīri, it kā nupat būtu atradušies Klaudijas Ivanovnas gādīgajā uzraudzībā.

— Vai tie ir īstie? — Ostaps jautāja.

— Ak dievs, ak dievs, — dvesa Ipolits Matvejevičs, — īstie, īstie. Tie paši. Šoreiz nav nekādu šaubu.

— Drošības pēc pārbaudīsim, — Ostaps sacīja, cenzdamies palikt mierīgs.

Viņš piegāja pie pārdevēja:

— Sakiet, lūdzu, šie krēsli, liekas, atvesti no mēbeļu muzeja?

— Šie? Sie — jā.

— Un tos pārdod?

— Pārdod gan.

— Kāda cena?

— Cenas vēl nav. Tie mums ies vairāksolīšanā.

— Ahā. Vai šodien?

- Nē. Šodien izsole jau beigusies. Rītā no pulksten pieciem.

— Bet tagad tos nepārdod?

— Nē. Rītā no pulksten pieciem.

Taču tā uzreiz aiziet no krēsliem nebija iespējams.

— Atļaujiet, — nošļupstēja Ipolits Matvejevičs, — apskatīt. Vai drīkst?

Koncesionari ilgi aplūkoja krēslus, sēdās tiem virsū, pieklā­jības pēc apskatīja arī citas mantas. Vorobjaņinovs sēca un visu laiku ar elkoni bikstīja Ostapu.

— Dieviniet mani! — čukstēja Ostaps. — Dieviniet, muižnie­cības priekšniek.

Ipolits Matvejevičs bija gatavs Ostapu ne tikai dievināt, bet pat skūpstīt viņa aveņkrāsas puszābaku zoles.

— Rītā, — viņš skaitīja, — rītā, rītā, rītā.

Viņam gribējās dziedāt.