Divpadsmit krēslu

XV nodaļa KRĒSLU OKEĀNĀ

Statistika zina visu.

Precizi uzskaitīta PSRS aramzemes platība ar sadalījumu melnzemē, smilšmāla un lesa zemē. Visi abu dzimumu pilsoņi rū­pīgi ierakstīti biezās grāmatās, kuras tik labi pazina Ipolits Mat­vejevičs, — dzimtsarakstu nodaļas grāmatās. Tāpat zināms, cik un kādu pārtiku gada laikā patērē republikas caurmēra pilsonis. Zināms arī tas, cik šāds caurmēra pilsonis vidēji izdzer degvīnu un patērē uzkožamos. Zināms arī, cik valstī ir mednieku, balerinu, revolvervirpu, visu sugu suņu, velosipedu, pieminekļu, meiteņu, bāku un šujmašīnu.

Kāda plaša dzīve, pilna degsmes, kaislību un domu, raugās uz mums no statistiskajām tabulām!

Kas ir šis sārtvaidzis individs, kas sēž pie galdiņa ar salveti uz krūtīm un ar baudu notiesā kūpošu ēsmu? Ap viņu drūzmējas veseli ganāmpulki miniaturu vēršu. Treknās cūkas saspiedušās tabulas stūrī. Speciālā statistikas baseinā plunkšķinās neskaitāms daudzums storu, vēdzeļu un citu zivju. Uz individa rokām un galvas tup vistas. Pūkainos mākoņos lidinās mājzosis, pīles un tītari. Zem galda slēpjas divi trusīši. Pie apvāršņa paceļas mai­zes piramidas un bābeles torņi. Pasīku ievārījuma cietoksni ap­skalo piena upe.

Pie apvāršņa kā Pizas tornis paslējies varens gurķis. Aiz cie­tokšņa piparu un sāls vaļņiem pusrotās soļo vīni, degvīni un liķieri. Arjergardā nožēlojamā barā velkas bezalkoholiskie dzē­rieni: ārrindnieki narzani, limonādes un šifoni stiepļu tīklos.

Kas tad īsti ir šis sārtvaidzis individs — nesātīgs izēdājs,

iemetējs un dzīves baudītājs? Gargantia, dipsodu karalis? Silaf» Foss? Leģendarais zaldāts Jaška Sarkanais Krekls? Lukulla?

Tas nav Lukulla. Tas ir Ivans Ivanovičs Sidorovs vai SidOrs Sidorovičs Ivanovs, caurmēra pilsonis, kas savā mūžā vidēji ap­ēd visu tabulā attēloto ēsmu. Tas ir normāls kaloriju un vitaminu patērētājs, kluss četrdesmitgadīgs vecpuisis, kas strādā valsts galantēriju un trikotažas veikalā.

No statistikas nekur nevar paglābties. Tai ir precizas ziņas ne vien par to, cik ir zobārstu, desu pārdotavu, šļirču, sētnieku, kinorežisoru, prostituetu, salmu jumtu, atraitņu, ormaņu un baz­nīcas zvanu, bet arī par to, cik valsti statistiķu.

Bet vienu tā nezina.

Tā nezina, cik PSRS ir krēslu..

Krēslu ir ļoti daudz.

Pēdējā iedzīvotāju statistiskā skaitīšana atklāja, ka savieno­tajās republikās ir simt četrdesmit trīs miljoni iedzīvotāju. Ja at­ņemam nost deviņdesmit miljonus zemnieku, kas priekšroku dod soliem, lāvām un zavoliņiem, bet Austrumos — apdilušiem tepi­ķiem un paklājiem, tad tomēr vēl paliek piecdesmit miljonu cil­vēku, kuru mājas dzīvē krēsls ir pirmās nepieciešamības priekš­mets. Ja vēl ņemam vērā iespējamās aprēķinu kļūdas un dažu Savienības pilsoņu ieradumu sēdēt starp diviem krēsliem, tad, uz labu laimi samazinājuši kopējo skaitu divas reizes, atradīsim, ka krēsliem visā valstī jābūt ne mazāk par divdesmit seši ar pusi miljona. Drošības pēc vēl varam atteikties no sešarpus miljoniem krēslu. Palikušie divdesmit miljoni būs minimalais skaits.

Sajā riekstkoka, ozola, oša, palisandra, sarkankoka un Kare- lijas bērza krēslu okeānā, starp egļu un priežu krēsliem romana varoņiem jāatrod riekstkoka Gambsa darinātais krēsls ar liektām kājiņām, kas savās ar angļu katunu apvilktajās dzīlēs slēpj ma- damas Petuchovas dārglietas.

Koncesionari gulēja uz augšējiem plauktiem un vēl bija aiz­miguši, kad vilciens uzmanīgi pārbrauca pār Oku un, paātrinājis gaitu, tuvojās Maskavai.