Divpadsmit krēslu

XIX nodaļa EIROPEISKAS VELĒŠANAS

Kamēr draugi nodevās kulturāli izglītojošam dzīves veidam: apmeklēja muzejus un centās iepazīties ar meitenēm, Stargorodā, Pļechanova ielā divkārtējā atraitne Gricacujeva, miesās pilnīga un neaizsargāta sieviete, apspriedās un konspirēja ar savām kai­miņienēm. Visas kopīgi aplūkoja Bendera atstāto zīmīti un pētīja to pat pret gaismu. Taču nekādas ūdenszīmes nebija redzamas, un, ja tās arī būtu bijušas, tomēr tādā gadījumā iznesīgā Ostapa noslēpumainais krecelējums nekļūtu daudz saprotamāks.

Pagāja trīs dienas. Pie apvāršņa vēl aizvien nekas neparā­dījās. Neatgriezās ne Benders, ne tējas sietiņš, ne rokassprādze ar tukšo vidu, ne krēsls. Visi šie dzīvie un nedzīvie priekšmeti bija pazuduši vismīklainākā kārtā.

Tad atraitne spēra radikalus soļus. Viņa devās uz «Stargo­rodas Pravdas» kantori, un tur viņai visai ātri sabrūvēja sludi­nājumu:

Loti lūdzu :

personas, kas zinātu atrašanās vietu.

No mājas aizgājis b. Benders, 25—30 gadu vecs.

Ģērbies za]ā uzvalkā, dzeltenās kurpēs un debeszilā vestē. :

Brunets. Atrad. lūdzu paziņ. pret pieklājīgu atlīdz.

Pļechanova ielā 15, Gricacujevai.

— Vai tas ir jūsu dēls? — kantorī līdzjūtīgi painteresējās.

— Tas ir mans vīrs! — aizsegdama seju ar lakatiņu, at­bildēja cietēja.

— Ak vīrs!

— Likumīgs. Un kas tad ir?

— Tāpat vien. Jums tomēr vajadzētu griezties milicijā.

Atraitne satrūkās. No milicijas viņai bija bail. Dīvainu ska­tienu pavadīta, atraitne aizgāja.

Trīs reizes atskanēja sauciens no «Stargorodas Pravdas» sle­jām. Bet milzīgā valsts klusēja. Tādas personas neatradās, kas zinātu, kur meklējams brūnētais jauneklis dzeltenos puszābakos. Neviens arī neieradās pēc pieklājīgā atalgojuma. Kaimiņienes trina mēles.

Atraitnes seja ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Un dīvaini: vīrs pazibēja kā raķete, aizraudams sev līdz melnajās debesīs labu krēslu un ģimenes sietiņu, bet atraitne vēl aizvien viņu mīlēja. Kas gan spēj saprast sievietes sirdi, sevišķi at­raitnes?

Stargorodā visi jau bija pieraduši pie tramvaja un bez bai­lēm kāpa tajā iekšā. Konduktori skaļās, vēl nepagurušās balsīs sauca: «Vietu nav!» — un viss noritēja tā, it kā tramvajs pilsētā brauktu jau kopš Vladimira Spožās Saulītes laikiem. Visu grupu invalidi, sievietes ar bērniem un Viktors Michailovičs Poļesovs kāpa vagonā no priekšējās platformas. Uz aicinājumu: «Saņe­miet biļetes!» — Poļesovs augstprātīgi atbildēja: «Gada bi­ļete!» — un palika līdzās tramvaja vadītājam. Gada biļetes vi­ņam, protams, nebija un arī nevarēja būt.

Vorobjaņinova un lielā kombinatora uzturēšanās pilsētā bija atstājusi dziļas pēdas.

Sazvērnieki rūpīgi glabāja viņiem uzticēto noslēpumu. Klu­sēja pat Viktors Michailovičs, kuram tā vien niezēja mēle ar kādu cilvēku parunāties par notikumiem, kas viņu tik ļoti satrauca. Taču, atceroties Ostapa varenos plecus, Poļesovs valdījās. Savu sirdi viņš izkratīja tikai sarunās ar zīlnieci.

— Kā jums liekas, Helena Staņislavovna, —'viņš vaicāja, — kā lai izskaidro mūsu vadītāju prombūtni?

Arī Helenu Staņislavovnu tas ļoti interesēja, taču viņai ne­bija nekādu ziņu.

— Bet vai jums neliekas, Helena Staņislavovna, — turpināja nemierīgais atslēdznieks, — ka viņi pašreiz veic kādu sevišķu uzdevumu?

Zīlniece bija pilnīgi pārliecināta, ka tieši tā tas arī esot. Tā­dās pašās domās acīm redzot bija arī papagailis sarkanajās apakšbiksēs. Tas skatījās uz Poļesovu ar savu gudro, apaļo aci, it kā teikdams: «Dod sēkliņas, un es tev tūlīt visu izstāstīšu. Viktor, tu būsi gubernators. Tev būs padoti visi atslēdznieki. Bet mājas Nr. 5 sētnieks, tas iedomīgais nekrietnelis, tā arī paliks par sētnieku.»

— Bet vai jūs, Helena Staņislavovna, nedomājat, ka mums darbs būtu jāturpina? Nedrīkstam taču sēdēt, rokas klēpī salikuši!

Zīlniece piekrita un vēl piemetināja:

— Bet Ipolits Matvejevičs ir varonis!

— Protams, varonis, Helena Staņislavovna! Un šis brašais

virsnieks, kas bija kopā ar viņu? Saprātīgs cilvēks! Sakiet, ko gribat, Helena Staņislavovna, bet šo pasākumu nedrīkst atstāt pašplūsmā. Nekādā ziņā nedrīkst.

Un Poļesovs sāka darboties. Viņš regulāri apmeklēja visus slepenās biedrības «Zobens un spīļarkls» biedrus, sevišķi apnik- dams Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas barankas» piesardzīga­jam īpašniekam pilsonim Kisļarskim. Ieraugot Poļesovu, Kisļar­skis kļuva pelēks kā zeme. Bet runas par to, ka jāsāk darboties, padarīja bailīgo kliņģernieku vai ārprātīgu.

Nedēļas beigās visi sapulcējās Helenas Staņislavovnas istabā, kur mita arī papagailis. Poļesovs dega nepacietībā.

— Tu, Viktor, nepļurksti, — viņam teica saprātīgais Djad- jevs, — ko tu augām dienām bizo pa pilsētu?

— Vajag rīkoties! — kliedza Poļesovs.

— Rīkoties vajag, bet, lūk, klaigāt nav nekādas vajadzības. Es, kungi, domāju tā. Ja Ipolits Matvejevičs ko teicis, tātad tas ir droši. Un jācer, ka gaidīt mums ilgi nevajadzēs. Kā tas viss noritēs, mums nemaz nav jāzina: priekš tā ir militārās personas. Bet mēs esam civili ļaudis — pilsētas inteliģences un tirgotāju pārstāvji. Kas mums jādara? Mums jābūt gataviem. Ko mēs esam paveikuši? Vai mums ir savs centrs? Nav. Kas stāsies pil­sētas priekšgalā? Nav neviena. Bet tas, kungi, ir pats galvenais. t Angļi, mani kungi, šķiet, boļševikus vis neglaudīs. Tas mums ir pirmais ceļrādis. Viss mainīsies, kungi, un ļoti drīz. Dodu savu goda vārdu.

— Par to mēs nemaz nešaubāmies, — Carušņikovs uzpūtīgi piebilda.

— Un lieliski, ka nešaubāties. Kādas ir jūsu domas, Kisļarska kungs? Un jūsējās, jaunie cilvēki?

Nikeša un Vlada izskats nepārprotami pauda, ka pārmaiņām jānāk visai drīz. Bet Kisļarskis, no tirdzniecības firmas «Ātrsai- ņotājs» priekšnieka vārdiem sapratis, ka viņam nebūs jāņem ak- tiva līdzdalība bruņotās sadursmēs, iepriecināts piebalsoja.

—- Bet kas mums tagad jādara? — nepacietīgi jautāja Vik­tors Michailovičs.

— Nesteidzieties, — Djadjevs apsauca, — ņemiet piemēru no Vorobjaņinova pavadoņa. Kāda veiklība! Kāda piesardzība! Vai jūs manījāt, cik viņš veikli sāka runāt par palīdzību bezpajumt­niekiem? Tā arī mums vajag rīkoties. Mēs tikai palīdzam bēr­niem. Tātad, kungi, izraudzīsim kandidatūras!

— Mēs muižniecības priekšnieka amatam ieteicam Ipolita

Matvejeviča Vorobjaņinova kandidaturu! — iesaucās jaunie cil­vēki Nikešs un Vlads.

Carušņikovs nicīgi ieklepojās.

- Kur nu! Viņš būs vismaz ministrs. Bet varbūt pat vēl augstāk — diktators!

— Nu ko jūs, kungi, — Djadjevs teica, — muižniecības priekšnieks nav tik steidzami vajadzīgs. Par gubernatoru mums vajag domāt, nēvis par muižniecības priekšnieku. Sāksim no gu­bernatora. Es domāju . . .

— Djadjeva kungu! — jūsmīgi sauca Poļesovs. — Kas gan cits varētu saņemt visas guberņas vadības grožus?

— Es jūtos Joti glaimots par uzticību … — Djadjevs dzīrās runāt. Bet pēkšņi iejaucās sasarkušais Carušņikovs.

—- So jautājumu, kungi, — viņš sarūgtināts sacīja, — vaja­dzētu apspriest.

Viņš centās neskatīties uz Djadjeva pusi.

«Ātrsaiņotāja» īpašnieks lepni raudzījās uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar ēveļskaidām.

— Es neiebilstu, — viņš nomurmināja, — balsosim. Aizklāti vai atklāti?

— Padomju parašas mums nav vajadzīgas, — Carušņikovs aizvainots sacīja, — balsosim godīgi, kā eiropieši — aizklāti.

Balsoja ar papīrīšiem. Par Djadjevu tika nodotas četras zī­mītes, par Carušņikovu — divas. Kāds bija atturējies. Pēc Kisļarska sejas bija redzams, ka tas ir viņš. Viņam negribējās maitāt attiecības ar nākošo gubernatoru, lai tas būtu kas būdams.

Kad Poļesovs, drebēdams aiz satraukuma, pasludināja go­dīgo, eiropeisko vēlēšanu rezultātus, istabā iestājās mokošs klu­sums. Uz Carušņikova pusi centās neskatīties. Neveiksmīgais gubernatora kandidats sēdēja kā apspļaudīts.

Helenai Staņislavovna! Carušņikova bija ļoti žēl. Viņa bija balsojusi par Carušņikovu.

Otru balsi Carušņikovs, kam balsošanas būšanās bija bagā­tīga pieredze, ieguva, balsodams pats par sevi. Labsirdīgā Helena Staņislavovna tūlīt ierosināja:

— Bet par pilsētas galvu es tomēr ieteicu ievēlēt mosjē Ca­rušņikovu.

— Kāpēc tad — tomēr? — ieteicās augstsirdīgais guberna­tors. — Nevis tomēr, bet katrā ziņā viņu un nevienu citu. Caruš­ņikova kunga sabiedriskā darbība mums labi zināma.

— Lūdzam, lūdzam! — visi klaigāja.

— Tātad uzskatīt ievēlēšanu par apstiprinātu?

Apspļaudītais Carušņikovs atplauka un sāka pat protestēt:

— Nē, nē, kungi, es lūdzu balsot.' Par pilsētas galvu jo vai­rāk vajag nobalsot nekā par gubernatoru. Ja jau jūs, kungi, vē­laties man parādīt tādu uzticību, tad lūdzu, ļoti lūdzu jūs — lie­ciet uz balsošanu!

Tukšajā cukurtraukā sabira papīrīši.

— Sešas balsis — par, — sacīja Poļesovs, — un viena at­turējusies.

— Apsveicu jūs, galvas kungs! — teica Kisļarskis, pēc kura sejas varēja redzēt, ka ari šoreiz viņš atturējies. — Apsveicu jūs!

Carušņikovs atplauka.

— Atliek tikai atveldzēties, jūsu augstdzimtība, — viņš sa­cīja Djadjevam. — Aizteci, Poļesov, uz «Oktobri». Vai nauda ir?

Poļesovs ar roku pamāja noslēpumainu žestu un aizskrēja.

Vēlēšanas uz laiku pārtrauca, un tās turpinājās jau pie va­kariņu galda.

Par mācību apgabala kuratoru nozīmēja bijušo muižnieku' ģimnāzijās direktoru, pašreizējo bukinistu Raspopovu.

Viņu loti slavēja. Tikai Vlads, iedzēris trīs glāzītes degvīna, pēkšņi cēla iebildumus:

— Viņu nedrīkst ievēlēt. Viņš man gala pārbaudījumos lo­ģikā ielika divnieku.

Visi uzklupa Vladam.

— Tik izšķirošā brīdī, — viņu apsauca, — nevar domāt par personīgo labklājību! Padomājiet par tēvzemi!

Vladu tik ātri saaģitēja, ka pat viņš balsoja par savu mocī­tāju. Raspopovu ievēlēja vienbalsīgi, vienai atturoties.

Kisļarskim piedāvāja biržas komitejas priekšsēdētāja amatu. Viņš pret to neko neiebilda, bet balsojot drošības pēc tomēr at­turējās.

Neaizmirsdami radus un draugus, viņi ievēlēja: policijas priekšnieku, proves palatas vadītāju, akcizes, nodokļu un fab­riku inspektorus; aizpildīja apgabala prokurora, priekšsēdētāja, sekretārā u. c. tiesas locekļu vakances, izraudzījās priekšsēdētā­jus zemstes un tirdzniecības valdēm, bērnu aizgādnības un, bei­dzot, sīkpilsoņu valdei. Helenu Staņislavovnu ievēlēja par bied­rības «Piena piliens» un «Baltais ziediņš» aizgādni. Nikešu un Vladu, tā kā viņiem trūka pieredzes, nozīmēja par sevišķu uzde­vumu ierēdņiem pie gubernatora.

— Pie-iedodiet! — pēkšņi iebļāvās Carušņikovs. — Guberna­toram veselus divus ierēdņus! Bet man?

— Pilsētas galvam, — gubernators maigi teica, — pēc šta­tiem sevišķu uzdevumu ierēdņi nav paredzēti.

— Nu, tādā gadījumā sekretāru.

Djadjevs piekrita. Kļuva rosīgāka arī Helena Staņislavovna.

— Vai nevarētu, —- viņa kautrīgi ieteicās, — man te ir kāds jauns cilvēks, ļoti simpātisks un labi audzināts zēns. Cerkasova kundzes dēls . . . Ļoti ļoti simpātisks, ļoti spējīgs . . . Viņš paš­reiz ir bez darba. Sastāv uzskaitē darba biržā. Viņam ir pat bi­ļete. Sajās dienās viņu apsolījuši iekārtot arodbiedrībā … Vai jūs viņu nevarētu ņemt pie sevis? Māte būs ļoti pateicīga.

— Droši vien, ka varēs, — Carušņikovs žēlsirdīgi sacīja. — Kā jūs uz to skatāties, kungi? Nu, labi. Vispār, es domāju, ka tas mums izdosies.

— Labs ir, — Djadjevs piezīmēja, — liekas, vispārējos vil­cienos … viss? Tā kā viss būtu izdarīts?

— Bet es? — pēkšņi atskanēja spiedzoša, satraukta balss.

Visi atskatījās. Kaktā\ līdzās papagailim galīgi satraukts stā­vēja Poļesovs. Viktoram Michailovičam tumšajos plakstiņos mir­dzēja asaras. Visi ļoti nokaunējās. Ciemiņi pēkšņi atskārta, ka dzer Poļesova degvīnu un ka viņš vispār ir viens no galvenajiem Stargorodas nodaļas «Zobens un spījarkls» organizatoriem.

Helena Staņislavovna saķēra galvu un izbijusies iekliedzās.

— Viktor Michailovič! — visi novaidējās. — Dārgais! Mīļais! Nu kā jums nav kauna? Nu kāpēc jūs esat ielīdis kaktā? Tūlīt nāciet šurp!

Poļesovs pienāca. Viņš cieta. Viņš nebija gaidījis no saviem «Zobena un spīļarkla» biedriem tādu nesmalkjūtību.

Helena Staņislavovna neizturēja.

— Kungi, — viņa sacīja, — tas ir šausmīgi! Kā jūs varējāt aizmirst mums visiem tik dārgo Viktoru Michailoviču?

Viņa piecēlās un noskūpstīja atslēdznieku aristokratu uz no­kvēpušās pieres.

— Vai tiešām, kungi, Viktors Michailovičs nav cienīgs būt par mācību apgabala kuratoru vai policijas priekšnieku?

— Kā jūs domājat, Viktor Michailovič? — jautāja guberna­tors. — Vai vēlaties būt par kuratoru?

— Nu, protams, viņš būs lielisks, humāns kurators! — mari­nētu sēnīti ēzdams un viebdamies, atbalstīja pilsētas galva.

- Bet Raspo-opovs? — aizvainoti novilka Viktors Michailo­vičs. — Jūs taču jau iecēlāt Raspopovu?

— Jā, tik tiešām, kur lai liek Raspopovu?

— Vai brandmeistaros, vai?.. .

— Brandmeistari! — pēkšņi satraucās Viktors Michailovičs.

Un tūlīt viņa acu priekšā iznira ugunsdzēsēju rati, uguņu mir­gošana, tauru skaņas un bungu rīboņa. Zibēja cirvji, viļņojās lā­pas, zeme pavērās, un melni, lidojoši pūķi viņu aiznesa uz vietu, kur plosījās ugunsgrēks.

— Par brandmeistaru? Es gribu būt par brandmeistaru!

— Nu lieliski! Apsveicu jūs. Kopš šā brīža jūs esat brand- meistars.

— Par ugunsdzēsēju družinas plauksmi! — ironiski sacīja biržas komitejas priekšsēdētājs.

Kisļarskim visi bruka virsū.

— Jūs vienmēr esat bijis kreisais! Pazīstam jūs!

— Kungi, kas nu es par kreiso?

— Zinām, zinām! . . .

- Kreisais!

— Visi ebreji ir kreisie.

— Nu goda vārds, kungi, šos jokus es nesaprotu.

— Kreisais, kreisais, nemaz neliedzieties!

— Naktī guļ un sapņo par Miļukovu!

— Kadets! Kadets!

— Kadeti Somiju pārdeva, — pēkšņi ieīdējās Carušņikovs, -— no japaņiem ņēma naudu. Zuļikiem ļāvuši savairoties.

Kisļarskis neizturēja šo nepamatoto apvainojumu straumi. Bāls, spīdošām acīm biržas komitejas priekšsēdētājs ieķērās krēsla atzveltnē un skanīgā balsī sacīja:

— Es vienmēr esmu bijis oktobrists un tāds arī palikšu.

Ņēmās noskaidrot, kādai partijai katrs jūt līdzi.

— Par visām lietām, kungi, demokrātijā, — teica Carušņi­kovs, — mūsu pilsētas pašvaldībai ir jābūt demokrātiskai. Bet bez kadeteļiem. Tie pietiekami mums brūvējuši mēslus septiņpa­dsmitajā gadā!

— Ceru, — dzēlīgi painteresējās gubernators, — ka starp mums nav tā saucamo sociāldemokrātu?

Kreisāku par oktobristiem, kurus šinī sanāksmē pārstāvēja Kisļarskis. nebija neviena. Carušņikovs sevi pasludināja par «cen­tru». Galēji labējā flangā stāvēja brandmeistars. Viņš bija tik ļoti labējais, ka pat nezināja, pie kādas partijas pieder.

Valodas ievirzījās par karu.

— Ja ne šodien, tad rīt, — teica Djadjevs.

— Būs karš, noteikti.būs.

— Ieteicu šo to iegādāties, kamēr vēl nav par velu.

— Jūs domājat? — uztraucās Kisļarskis.

— Bet kā jums liekas? Jūs domājat, ka kara laikā varēs kaut ko dabūt? Tūlīt milti no tirgus pazudis! Sudraba nauda būs kā ūdenī iekritusi, apgrozīsies visādi papīrīši, izlaidīs pastmarkas, kas apgrozībā būs līdzvērtīgas naudai, un visādas tamlīdzīgas blēņas.

— Ka būs karš, tas jau nu ir pilnīgi skaidrs.

— Jūs darāt, kā zināt, — teica Djadjevs, — bet es visus sa­vus brīvos līdzekļus ieguldīšu pirmās nepieciešamības priekšmetu iegādei.

— Bet kā jums veicas ar manufakturu?

—- Manufaktura pati par sevi, bet tagad kārta cukuram un miltiem. Ieteicu arī jums. Silti ieteicu.

Poļesovs pasmaidīja.

— Kā tad boļševiki k.aros? Ar ko? Ar ko viņi karos? Ar vecām šautenēm? Bet kur ir gaisa flote? Man kāds ievērojams komunists stāstīja, ka viņiem — nu, kā jūs domājat, cik viņiem ir aeroplanu?

— Kādi divi simti!

— Divi simti? Nevis divi simti, bet trīsdesmit divi! Bet Fran­cijai astoņdesmit tūkstošu kaujas lidmašīnu.

Izklīda tikai pēc pusnakts.

— Jā-ā . . . Boļševiki noveduši līdz pēdējam.

Gubernators aizgāja pavadīt pilsētas galvu. Abi gāja pārspī­lēti cienīgi.

— Gubernators! — Carušņikovs novilka. — Nu, kas tu par gubernatoru, ja neesi ģenerālis?

— Es būšu civilģeneralis, bet tev skauž, vai ne? Ja gribēšu, ietupināšu tevi tuptūzī. Sēdēsi kā ausainis.

— Mani nevar iesēdināt. Es esmu ievēlēts, man dāvāta uz­ticība. .

— Par vienu ievēlēto divus neievēlētos dod.

— Pa-alūgšu ar mani nejokot! — Carušņikovs pēkšņi iebļā­vās, ka visa iela noskanēja.

— Ko tu, muļķi, kliedz? — jautāja gubernators. — Vai gribi milicijā pārnakšņot?

— Es nedrīkstu milicijā pārnakšņot, — atbildēja pilsētas galva, — es esmu padomju kalpotājs .. .

Mirdzēja zvaigznes. Nakts bija burvīga. Otrajā Padomju ielā turpinājās gubernatora un pilsētas galvas strīds.