Divpadsmit krēslu

V n o d a 1 a LIELAIS KOMBINATORS

Pulksten pusdivpadsmitos no ziemeļrietumiem, no Cmarovkas sādžas puses, Stargorodā ienāca kāds apmēram divdesmit astoņus gadus vecs jauneklis. Viņam pakaļ skrēja bezpajumtnieks.

— Onkulīt, — viņš jautri sauca, — dod desmit, kapeikas! — Jauneklis izņēma no kabatas sasilušu ābolu un pasniedza bezpa­jumtniekam, bet tas neatlaidās. Tad gājējs apstājās, ironiski pa­skatījās uz zēnu un klusi sacīja:

— Varbūt tu vēl gribētu atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Mēra sajūtu zaudējušais bezpajumtnieks saprata savu preten­ziju nepamatotību un likās mierā.

Jauneklis meloja: viņam nebija nedz naudas, nedz dzīvokļa, kur tā varētu atrasties, nedz atslēgas, ar kuru varētu dzīvokli at­slēgt. Viņam nebija pat mēteļa. Pilsētā jauneklis ienāca zaļa uzvalka ar pieguļošu vidukli. Viņa spēcīgo kaklu vairākkārt ap­ņēma veca vilnas šalle, kājās bija lakādas puszābaki ar apelsinu krāsas ziemišķādas virsu. Zeķu kājās nebija. Rokā jauneklis turēja astrolabu.

«O, bajadera, tri-ri-rim, ti-ri-ra!» viņš dziedāja, tuvodamies tirgum.

Te viņam bija daudz darīšanu. Viņš iespraucās pārdevēju rindā, kuri tirgojās uz drupu kaudzes, nolika sev priekšā astrolabu un nopietnā balsī sauca:

— Kam vajag astrolabu? Lēti pārdodu astrolabu! Delegācijām un sieviešu nodaļām atlaide.

Negaidītais piedāvājums ilgu laiku nerada pieprasījumu. Māj­saimnieču delegācijās vairāk interesējās par deficitām precēm un drūzmējās pie manufaktūras stendiem. Astrolaba pārdevējam jau divreiz pagāja garām Stargorodas guberņas krimina!izmeklēša­nas aģents. Bet, tā kā astrolabs nekādi nelīdzinājās vakar nozag­tajai Sviesta centra kancelejas rakstāmmašīnai, aģents beidza ar skatieniem magnetizēt jaunekli un aizgāja prom.

Ap pusdienas laiku astrolabs tika pārdots atslēdzniekam par trim rubļiem.

— Tas ir instrumentiņš, kas pats mērī, — teica jauneklis, at­dodams astrolabu pircējam, — būtu tikai ko mērīt.

Atbrīvojies no komplicētā instrumenta, jauneklis ēdnīcā «Gar­dais stūrītis» paēda pusdienas un devās apskatit pilsētu. Viņš izstaigāja Padomju ielu, izgāja uz Sarkanarmijas ielas (bijušās Lielās Puškina ielas), šķērsoja Kooperativa ielu un atkal atradās Padomju ielā. Bet šī vairs nebija tā Padomju iela, pa kuru viņš nupat bija staigājis: pilsētā bija divas Padomju ielas. Ne ma­zums par to pabrīnījies, jaunais cilvēks nokļuva Ļenas notikumu ielā (bijusī Deņisova iela). Līdzās skaistai divstāvu savrupmājai Nr. 28 ar izkārtni

PSRS, KPFSR STARGORODAS GUBERŅAS SOCIĀLĀS NODROSINASANAS NODAĻAS INVALIDU NAMS Nr. 2

jaunais cilvēks apstājās un palūdza sētniekam, kas sēdēja uz akmens soliņa pie vārtiņiem, atļauju piesmēķēt.

— Sakiet man, tētiņ, — ievilcis dūmu, jautāja jaunais cil­vēks, — vai līgavas jūsu pilsētā ir?

Vecīgais sētnieks par šādu jautājumu nemaz nebija izbrīnījies.

— Dažam ari ķēve ir lī­gava, — viņš atbildēja, lab­prāt ielaizdamies sarunā.

— Vairāk man jautājumu nav, — ātri noteica jaunais cilvēks.

Un tūlīt uzdeva jaunu jau­tājumu:

— Tāda māja un bez lī­gavām?

— Mūsu līgavas, — sēt­nieks iebilda, — jau sen viņ­pasaulē ar lukturiem meklē. Pie mums te ir valsts nabag­māja: vecenes dzīvo pilnā pansijā.

— Sa'protu. Tās, kuras dzi­mušas vēl pirms vēsturiskā materialisma?

— Tas gan tiesa. Kad nu piedzimušas, tad arī piedzimušas.

— Bet kas šai mājā bija pirms vēsturiskā materialisma?

— Kad bija?

— Nu toreiz, vecos laikos.

— Ahā, vecos laikos šeit dzīvoja mans kungs.

— Buržujs?

— Pats tu buržujs! Es tev saku ■— muižniecības vadonis.

— Tātad proletārietis.

— Pats tu proletārietis! Es taču sacīju — vadonis.

Saruna ar gudro sētnieku, kas vāji orientējās sabiedrības šķiriskajā uzbūvē, būtu turpinājusies vēl dievs zin cik ilgi, ja jaunais cilvēks tūlīt negrābtu vērsi aiz ragiem.

— Ziniet ko, vectētiņ, — viņš teica, — nebūtu slikti iedzert kādu lāsīti sīvā.

— Nu pacienā.

Uz stundu abi pazuda, bet, kad atgriezās, sētnieks jau bija jaunā cilvēka visuzticamākais draugs.

— Nu, tad es pie tevis pārnakšņošu, — jaunais draugs_ teica.

— Manis pēc kaut vai visu mūžu dzīvo, tu esi labs cilvēks. _

Tik ātri sasniedzis savu mērķi, viesis izveicīgi nokāpa_ set-

nieka dzīvoklī, noāva apelsina krāsas puszābakus un izstiepās uz sola, pārdomādams rītdienas darbības plānu.

Jauno cilvēku sauca — Ostaps Benders. No savas biogrāfijās viņš parasti pastāstīja tikai vienu detaļu: «Mans tēvs,» viņš teica, «bija Turcijas pavalstnieks.» Turcijas pavalstnieka dēls savā dzīvē bija mainījis daudzas nodarbības. Rakstura možums, kas viņam traucēja veltīt sevi kādam noteiktam darbam, pastāvīgi viņu mētāja no vienas valsts malas uz otru un tagad bija novedis Stargorodā bez zeķēm, bez atslēgas, bez dzīvokļa un bez naudas.

Gulēdams smacīgi siltajā sētnieka dzīvoklī, Ostaps Benders domās noslīpēja divus viņa iespējamās karjeras variantus.

Varēja apprecēt daudz sievu un mierīgi braukāt no pilsētas uz pilsētu, stiepjot līdzi jaunu čemodānu ar kārtējai sievai nogran- tētām dārgām mantām. Bet varēja arī jau rīt aiziet uz Stargo- rodas bērnu komisiju un ierosināt viņiem uzņemties vēl neuzglez­notās, bet toties ģeniāli iecerētās gleznas «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam» izplatīšanu pēc mākslinieka Repina populārās gleznas parauga «Aizkrācieši raksta vēstuli sultanam». Izdoša­nās gadījumā šis variants varētu ienest kādus četrsimt rubļus. Abus variantus Ostaps bija izdomājis, pēdējo reizi uzturoties Maskavā. Variants par daudzsievību radās pēc vakara avīzē izla­sītās tiesu chronikas, kur skaidri bija teikts, ka kāds poligamists sodīts tikai ar diviem gadiem bez stingras izolācijās. Variants Nr. 2 dzima Bendera galvā, kad viņš ar kontramarku bija iekļuvis RKMA [1] izstādē un to apskatījis.

Tomēr abiem projektiem bija savi trūkumi. Iesākt poligamista karjeru bez brīnišķīga, pelēki lāsumota uzvalka bija neiespējami. Bez tam vajadzīgi kaut vai desmit rubļi, lai varētu paspīdat un savaldzināt. Varēja, protams, apprecēties ari zaļajā ceļojuma uz­valkā, jo Bendera vīrišķīgais spēks un skaistums bija pilnīgi ne­atvairāms provinciālajām Grietiņām precību gados, bet tā būtu, kā izteicās pats Ostaps, «zemākā klase, melnstrādnieka darbs». Ar gleznu arī nebija nemaz tik vienkārši — varēja rasties_ tīri techniskas grūtības. Vai būs ērti gleznot b. Kaļiņinu kažokādas cepurē un baltā tūbas apmetnī un b. Cičerinu — līdz jostas vietai kailu? Drošības pēc, protams, varētu visas personas gleznot pa­rastos uzvalkos, bet tas vairs nebūtu tas.

— Nebūs tāda efekta! — Ostaps skaļā balsī noteica.

Te viņš pamanīja, ka sētnieks jau labu brīdi kaut ko dedzīgi runā. Izrādījās, ka sētnieks nogrimis atmiņās par bijušo majas īpašnieku:

—_ Policijas priekšnieks viņu sveicināja … Tu atnāc pie viņa, nu tapat, kā sacīt,apsveikt ar Jauno gadu — tev trijnieku iedod … Uz lieldienām tāpat, kā sacīt — atkal trijnieku. Ja vēl dzimšanas diena viņu, kā sacīt, apsveic … Un skaties, apsveikuma naudas vien gadā sanāk rublīšu piecpadsmit… Solījās mani pat ar medali apbalvot. «Es,» viņš saka, «vēlos, lai mans sētnieks butu ar medali.»

— Nu un kā tad iznāca, vai iedeva?

— Tu pagaidi . .. «Man,» viņš saka, «sētnieka bez medaļas nevajag.» Uz Sanktu Pēterburgu aizbrauca pēc medaļa. Nu, pir­moreiz, kā sacīt, neizdevās. Cinavnieku kungi negribēja. «Cars,» saka, «uz ārzemēm aizbraucis, tagad nevar.» Kungs pieteica gai­dīt. «Tu,» saka, «Tichon, gaidi, bez medaļas nepaliksi.»

— Bet tavu kungu nožmiedza, vai? — Ostaps pēkšņi pa­vaicāja.

— Neviens nav žmiedzis. Pats aizbrauca. Ko viņš te ar zal­dātiem būtu iesācis… Bet vai tagad par sētnieka darbu dod medaļas?

— Kā tad, ka dod. Varu tev izgādāt.

Sētnieks ar cieņu paskatījās Benderā.

— Es bez medaļas nevaru. Man tāds dienests.

— Uz kurieni tad tavs kungs aizbrauca?

— Kas to lai zin! Cilvēki stāsta — uz Parizi aizbraucis.

— Ahā! . . . Baltās akacijas ziedi emigrācijā . . . Tātad viņš ir emigrants?

— Pats tu esi emigrants… Uz Parizi, cilvēki stāsta, aiz­braucis. Bet māju paņēma vecenēm. Tās kaut vai katru dienu vari apsveikt — ne griveņiku nedabūsi! .. . Ek! Tas tik bija kungs! …

Šai mirklī virs durvīm ieklinkšķējās sarūsējušais zvans. Sēt­nieks krekšķēdams aiztenterēja līdz durvīm, atvēra tās un ārkār­tīgā uzbudinājumā kāpās atpakaļ.

Uz augšējā pakāpiena stāvēja melnūsains un melnmatains Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Viņa acis zem pensneja mir­dzēja agrākā spožumā.

— Kungs! — dedzīgi iebļāvās Tichons. — No Parizecl

Ipolits Matvejevičs, apmulsis, ka sētnieka dzīvoklī mi* kāds

sveša persona, kuras kailās, violetās pēdas viņš tikai tagad bij< ieraudzījis aiz galda malas, galīgi apjuka un gribēja begt_ prom bet Ostaps Benders veikli pielēca kājās un zemu paklanījas Ipo lita Matvejeviča priekšā.

— Kaut ari pie mums nav Parize, tomēr laipni lūdzam mūsu būdā!

— Labdien, Tichon, — Ipolits Matvejevičs bija spiests atbil­dēt, — es nemaz neesmu ieradies no Parizes. Kas tev nāk prātā?

Bet Ostaps Benders, kura garais, dižciltīgais deguns skaidri juta cepeša smaržu, neļāva sētniekam ne iepīkstēties.

— Lieliski, — pamirkšķinājis ar aci, viņš sacīja, — jūs ne­esat ieradies no Parizes. Protams, jūs esat atbraucis no Kologri- vas aociemot savu nelaiķi vecomāti.

Tā runādams, viņš maigi apņēma ap vidu galīgi apstulbušo sētnieku un izbīdīja viņu aiz durvīm, pirms tas bija sapratis, kas noticis, bet, kad viņš atguvās, tad apjēdza tikai to, ka no Parizes atbraucis kungs, ka viņu, Tichonu, izlikuši no sētnieka dzīvokļa un viņam kreisajā rokā sažņaugts papīra rublis.

Runīgi noslēdzis aiz sētnieka durvis, Benders pagriezās pret Vorobjaņinovu, kas vēl arvien stāvēja istabas vidū, un sacīja:

— Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Mans uzvārds Benders? Varbūt esat dzirdējis?

— Neesmu dzirdējis, — nervozi atbildēja Ipolits Matvejevičs.

— Nu jā, no kurienes tad Parizē būtu pazīstams Ostapa Ben­dera vārds? Vai Parizē tagad ir silts? Laba pilsēta. Mana māsīca uz turieni izprecēta. Nesen ierakstītā vēstulē man atsūtīja zīda lakatiņu . . .

— Kas par blēņām! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Kādi lakatiņi? Es atbraucu nevis no Parizes, bet no …

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! No Moršanskas.

Ipolitam Matvejevičam vēl nekad nebija bijušas darīšanas ar tik temperamentīgu jaunu cilvēku kā Benders, un tāpēc viņš ju­tās slikti.

— Nu, ziniet, es iešu, — viņš sacīja.

— Uz kurieni tad jūs iesiet? Jums nav kur steigties. GPU pati pie jums atnāks.

Ipolits Matvejevičs nezināja, ko atbildēt, atpogāja mēteli ar noplukušu samta apkakli un apsēdās uz sola, naidīgi raudzīda­mies Benderā.

— Es jūs nesaprotu, — viņš sacīja vārgā balsī.

— Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt sapratīsiet. Acumirkli! — Ostaps uzvilka basajās kājās apelsina krāsas puszābakus un, staigādams pa istabu, sāka tincināt:

— Kādu robežu jūs pārgājāt? Polijas? Somijas? Rumanijas? Droši vien dārgs prieks. Kāds mans paziņa nesen pargaja robežu,

viņš dzīvo Slavutā mūsu pusē, bet viņa sievas vecāki — otrā pusē. Ģimenes domstarpību dēļ viņš sastrīdējies ar sievu, bet šī bijusi viegli aizvainojama. Iespļāvusi viņam ģīmī un aizmukusi pāri robežai pie vecākiem. Sis mans paziņa padzīvojis dienas trīs viens pats un skatās — slikti būs: pusdienu nav, istaba netīra un nolēmis salīgt mieru. Izgājis naktī un devies pāri robežai pie sievastēva. Robežsargi viņu saņēmuši ciet, piesējuši lietu, ietupinājuši uz sešiem mēnešiem, bet vēlāk izslēguši no arodbied­rības. Tagad, stāsta, sieva, muļķe tāda, atskrējusi atpakaļ,, bet vīrs sēž aiz restēm. Viņa tam paciņas nesot… Vai jūs arī pār­gājāt poļu robežu?

— Goda vārds, — izdvesa Ipolits Matvejevičs, pēkšņi juzda­mies atkarīgs no runīgā jaunā cilvēka, kas bija nostājies viņam ceļā uz briljantiem, — goda vārds, es esmu K.PFSR pavalstnieks. Galu galā es varu uzrādīt pasi…

— Pie pašreizējās poligrāfijas attīstības Rietumos iespiest padomju pasi ir tāds nieks, ka par to runāt smieklīgi… Kāds mans paziņa nonāca tik tālu, ka iespieda pat dolārus. Jūs taču zināt, cik grūti viltot amerikaņu dolārus? Tur papīrs ar tādām, ziniet, daudzkrāsainām dzīsliņām. Spīdoši jāpārzin technika. Viņš tos sekmīgi ieplūdināja Maskavas melnajā biržā, bet vēlāk izrādī­jās, ka viņa vectētiņš, slavens valūtas specs, tos uzpircis Kijevā un galīgi izputējis, jo dolāri taču tomēr bija viltoti. Tā ka jūs ar savu pasi arī varat pārrēķināties.

Ipolits Matvejevičs, noskaities, ka kavējas enerģiska briljantu meklēšana un viņš spiests nīkt sētnieka smirdošajā mitekli un klausīties bezkaunīga jaunekļa tarkšķēšanā par savu paziņu tum­šajiem darījumiem, tomēr nekādi neuzdrošinājās iet prom. Viņš jutās stipri neērti, iedomājoties vien, ka nepazīstamais jaunais cil­vēks var izpļāpāt visai pilsētai, ka atbraucis bijušais muižniecī­bas vadonis. Tad visam beigas, un varbūt pat vēl ietupinās.

— Jūs tomēr nevienam nestāstiet, ka esat mani saticis, — lūdzoši sacīja Ipolits Matvejevičs, — var vēl patiešām iedomāties, ka esmu emigrants.

— Tā! Tā! Tas ir konģeniali! Vispirms aplūkosim aktivu: tur ir emigrants, kas atgriezies savā dzimtajā pilsētā. Pasivā: viņš baidās, ka viņu varētu paņemt ciet GPU.

— Es taču jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka neesmu ne­kāds emigrants.

— Bet kas tad jūs esat? Kādēļ uz šejieni atbraucāt?

— Nu, es atbraucu no N. pilsētas darīšanās.

— Kādās darīšanās?

— Personiskās darīšanās.

— Un pēc visa tā jūs vēl apgalvojat, ka neesat emigrants? … Kāds mans paziņa arī atbrauca …

Ipolitu Matvejeviču Bendera stāsti par saviem paziņām bija noveduši līdz izmisumam, un viņš, redzēdams, ka Benderu no sliedēm nevarēs izsist, pēkšņi padevās.

… ak >,.

— Labi, — viņš teica, — es jums visu paskaidrošu. «Galu galā bez palīga grūti,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, «un blēdis, kā rādās, viņš ir liels. Tāds var noderēt.»