IX nodaļa KUR JŪSU CIRTAS?

Pa to laiku, kamēr Ostaps apskatīja Stargorodas sociālās no­drošināšanas otro invalidu namu, Ipolits Matvejevičs, iznācis no sētnieka dzīvokļa un ar skūto galvu juzdams dzestrumu, devās pa dzimtās pilsētas ielām.

Pa bruģi guldzēja gaišs pavasara ūdens. Nepārtraukti plīk­šķēja un būkšķēja no jumtiem pilošās briljanta palāses. Zvirbuļi nodevās mēslu medībām. Saule ripoja pa namu jumtiem. Zelta vērtie darba zirgi tīšām skaļi klaudzināja ar pakaviem pa kailo bruģi un, nokāruši ausis, ar patiku klausījās pašu soļu rakstā. Pie mitrajiem telegrāfu stabiem čokurojās slapji paziņojumi ar iz­plūdušiem burtiem: «Mācu spēlēt ģitāru pēc skaitļu sistēmas» un «Pasniedzu sabiedrisko zinātņu stundas tiem, kas gatavojas ie­stāties tautas konservatorijā.» Sarkanarmiešu vads ar ziemas ce­purēm galvās šķērsoja peļķi, kas sākās pie S t a r g i ko [2] veikala un stiepās līdz pat guberņas plānu komisijas ēkai, kuras ģēveli greznoja ģipša tīģeri, Nlkas tēli un kobras.

Ipolits Matvejevičs gāja, ar interesi raudzīdamies pretimnā­cējos un garāmgājējos. Viņš, kas Krievijā bija nodzīvojis visu mūžu un pārdzīvojis revoluciju, redzeja, kā lūza, pārveidojās un mainījās sadzīve. Viņš bija pieradis pie tā, bet izrādījās, ka bija pieradis tikai vienā zemeslodes punktā — apriņķa pilsētā N. At­braucis dzimtajā pilsētā, viņš redzēja, ka neko nesaprot. Viņš ju­tās neērti un jocīgi, it kā patiešām būtu emigrants un tikai tagad atbraucis no Parizes. Agrākos laikos, ekipāžā braucot pa pilsētu, viņš noteikti satika paziņas vai arī redzēja pavirši pazīstamu ļaužu sejas. Tagad viņš bija nogājis jau četrus kvartalus pa Ļenas noti­kumu ielu, bet pazīstamus negadījās satikt. Viņi bija nozuduši vai arī tā novecojuši, ka viņus vairs nevarēja pazīt, vai varbūt pārvei­dojušies līdz nepazīšanai, jo valkāja citu apģērbu, citas platmales. Varbūt viņi bija mainījuši gaitu. Lai nu šā vai tā, bet viņu nebija.

Ipolits Matvejevičs gāja bāls, nosalis, bēdīgs. Viņš bija pa­visam aizmirsis, ka jāmeklē dzīvokļu daļa. Viņš pārgāja no tro­tuārā uz trotuāru un nogriezās šķērsielās, kur izlaidīgie darba zirgi jau gluži tīšām klaudzināja ar pakaviem. Šķērsielās bija vēl paglābusies ziema, un šur tur patrāpījās pat izburbis ledus. Visa pilsēta bija mainījusi krāsu. Zilās mājas kļuvušas zaļas, dzeltenās — pelēkas, no sargtorņa nozudušas bumbas, pa torni vairs nestaigāja ugunsdzēsējs, un ielas, kā šķita Ipolitam Mat- vejevičam, bija daudz trokšņainākas nekā agrāk.

Lielajā Puškina ielā Ipolitu Matvejeviču izbrīnīja Stargorodā nekad neredzētās sliedes un tramvaja stabi ar vadiem. Ipolits Matvejevičs nelasīja avīzes un nezināja, ka uz Pirmo Maiju Star­gorodā gatavojas atklāt divas tramvaja līnijas: Stacijas un Pie- vedu. Lāgiem Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš Stargorodu nekad nav pametis, lāgiem Stargoroda šķita pavisam nepazīs­tama vieta.

Tādās domās iegrimis, viņš nonāca līdz Marksa un Engelsa ielai. Šai vietā viņu pārņēma bērnišķīga sajūta, ka kuru katru mirkli aiz divstāvīgās mājas ar garo balkonu noteikti parādīsies kāds paziņa. Ipolits Matvejevičs gaidīdams pat apstājās. Bet pa­ziņa nenāca. Vispirms aiz stūra parādījās stiklinieks ar Bērna stiklu kasti un kapara krāsas ķites piku. No stūra iznāca frants ziemišķādas cepurē ar dzeltenu ādas nagu. Aiz viņa izskrēja bērni, pirmās pakāpes skolas skolnieki ar siksniņās iesietām gra- matām.

Pēkšņi Ipolits Matvejevičs sajuta karstumu delnās un vē­sumu vedera. Tieši viņam pretī nāca nepazīstams pilsonis ar labsirdīgu seju, nesdams krēslu kā violončellu. Ipolits Matveje­vičs, kam negaidīti piemetās žagošanās, ieskatījās vērīgāk un uzreiz pazina savu krēslu.

Jā! Tas bija Gambsa krēsls, pārvilkts ar revolūcijas vētrās nomelnējušu, puķainu angļu katunu, tas bija riekstkoka krēsls ar izliektām kājiņām. Ipolits Matvejevičs jutās tā, it kā viņam kāds būtu izšāvis pie auss.

— Uzasinu nažus, šķēres, bārdas nažus! — tuvumā iesaucās baritonisks bass.

Un tūlīt atskanēja smalka atbalss:

— Lodē, izlabo! . . .

— Maskavas avīze «Izvestija», žurnāls «Smechač», «Kras- naja Ņiva»! . . .

Kaut kur augšā nošķindēja izsists stikls. Rībinādama pilsētu, aizbrauca Dzirnavu celtniecības kravas automašīna. Iesvilpās mi­licis. Dzīve mutuļoja un meta augstu vilni. Laiku nedrīkstēja zaudēt.

Ar leoparda lēcienu Ipolits Matvejevičs uzbruka nekrietnajam svešiniekam un klusēdams parāva krēslu uz savu pusi. Sveši­nieks rāva krēslu atpakaļ. Tad Ipolits Matvejevičs, ar kreiso roku turēdamies pie kājiņas, ar varu atlieca svešinieka resnos pirkstus no krēsla.

— Laupa, — čukstot sacīja svešinieks, vēl ciešāk turēdamies pie krēsla.

— Atļaujiet, atļaujiet, — šļupstēja Ipolits Matvejevičs, tur­pinādams atlipināt svešinieka pirkstus.

Apkārt lasījās ļaudis. Cilvēki trīs jau stāvēja tuvumā, ar vis­dzīvāko interesi sekodami konfliktam.

Tad abi cīkstoņi piesardzīgi paraudzījās apkārt un, viens uz otru neskatīdamies, taču neizlaizdami krēslu no sīkstajām ro­kām, ātri devās uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.

«Ko tas nozīmē?» izmisīgi domāja Ipolits Matvejevičs.

Ko domāja svešinieks, nevarēja saprast, bet viņa gaita bija ļoti noteikta.

Viņi gāja aizvien ātrāk un, ieraudzījuši nomaļā sķērsieliņa ar šķembām un celtniecības materialiem nobērtu tukšu laukumu, kā pēc komandas nogriezās turp. Seit Ipolita Matvejeviča spēki četrkāršojās.

— Atļaujiet taču! — viņš nekautrēdamies iekliedzās.

— Palīgā! — tikko dzirdami izdvesa svešinieks.

Un, tā kā rokas abiem bija aizņemtas, turot krēslu, viņi sāka* viens otru spārdīt ar kājām. Svešinieka zābaki bija apkalti, un Ipo­litam Matvejevičam sākumā klājās diezgan plāni. Bet viņš drīz piemērojās un, lēkādams te uz labo, te kreiso pusi, it kā krakov- jaku dejodams, izvairījās no pretinieka triecieniem, un centās trāpīt ienaidniekam pa vēderu. Pa vēderu trāpīt viņam neizde­vās, jo traucēja krēsls, toties viņš iegāza pa pretinieka ceļa skrie­meli, un tagad svešinieks varēja spert tikai ar kreiso kāju.

— Ak kungs! — iečukstējās svešinieks.

Tagad Ipolits Matvejevičs pazina, ka svešinieks, kas visne­krietnākā kārtā nozadzis viņa krēslu, nav neviens cits kā Flora un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs.

Ipolits Matvejevičs apstulba.

— Ko es redzu! — viņš iesaucās, izbrīnā palaizdams krēslu vaļā.

Svētais tēvs Vostrikovs kļuva violets un pēdīgi arī atlaida pirkstus. Krēsls, neviena neturēts, nokrita uz sadrupušiem ķie­ģeļiem.

— Kur tad jūsu ūsas, cienījamais Ipolit Matvejevič? — cik vien iespējams dzēlīgi jautāja garīgā persona.

— Bet kur jūsu cirtas? Jums taču bija cirtas?

Ipolita Matvejeviča vārdos skanēja neizsakāma nicināšana. Viņš apveltīja svēto tēvu Fjodoru ar neparastas augstsirdības pilnu skatienu un, paņēmis padusē krēslu, pagriezās un devās prom. Bet svētais tēvs Fjodors, jau atguvies no apmulsuma, ne­jāva Vorobjaņinovam tik viegli uzvarēt. Iekliedzies: «Nē, esiet tik laipns!» — viņš atkal pieķērās krēslam. Atjaunojās pirmā pozi- cija. Pretinieki stāvēja, ieķērušies krēsla kājiņās, un kā kaķi vai bokseri mēroja viens otru ar skatieniem, paiedamies no vienas puses uz otru.

Sirdi mokošā pauze ilga veselu minūti.

— Tad tāds jūs esat, svētais tēv, — Ipolits Matvejevičs grieza zobus, — dzenaties pēc mana īpašuma?

Pie šiem vārdiem Ipolits Matvejevičs spēra svētajam tēvam pa gurnu.

Svētais tēvs izmanījās un nikni iebelza ar kāju muižniecības vadonim pa cirksni, tā ka tas saliecās līkumā.

— Tas nav jūsu īpašums.

— Bet kā tad?

— Nav jūsu.

— Bet kā tad?

— Nav jūsu, nav jūsu.

— Bet kā tad, kā?

— Nav jūsu.

Tā šņākdami, viņi nikni raustīja krēslu un spārdījās.

— Bet kā īpašums tad tas ir? — spalgi kliedza muižniecības vadonis, trāpīdams ar kāju svētajam tēvam pa vēderu.

Pārvarēdams sāpes, svētais tēvs stingri sacīja:

— Tas ir nacionalizēts īpašums.

— Nacionalizēts?

— Jā, jā gan, nacionalizēts.

Viņi runāja tik neparasti ātri, ka vārdi saplūda.

— Kas nacionalizēja?

— Padomju vara' Padomju vara!

— Kāda vara?

— Darbaļaužu vara.

— A-h-ā! — stingdams dvesa Ipolits Matvejevičs. — Strād­nieku un zemnieku vara?

— Jā-ā-ā!

— Hm-m-m! . . . Tad varbūt jūs, svētais tēv, esat partijnieks?

— V-varbūt!

Te Ipolits Matvejevičs vairs neizturēja un, izsaukdamies: «Varbūt!» — sulīgi iespļāva svētā tēva Fjodora labsirdīgajā sejā. Svētais tēvs nekavējoties spļāva Ipolitam Matvejevičam sejā un arī trāpīja. Siekalas nevarēja noslaucīt: rokas bija aiz­ņemtas. Ipolits Matvejevičs izdvesa čīkstoņu kā virinātas dur­vis un no visa spēka pagrūda ienaidnieku ar krēslu. Ienaidnieks nokrita, paraudams sev līdzi aizelsušos Vorobjaņinovu. Cīņa tur­pinājās parterī.

Pēkšņi nokrakšķēja un reizē atlūza abas priekšējās kājiņas. Aizmirsuši viens otru, pretinieki ņēmās plosīt riekstkoka dār­gumu glabātavu. Plīsdams skumīgi kā kaija novaidējās puķainais angļu katūns. Atzveltne, varena spēka rauta, aizlidoja sānis. Dār­gumu glabātavas meklētāji plēsa nost mašu kopā ar misiņa po­dziņām un, rakņādamies starp atsperēm, iegremdēja pirkstus vil­nas popējumā. Skartās atsperes dziedāja. Pēc piecām minūtēm krēsls bija apgrauzts. No tā bija palikuši tikai radziņi un nadziņi. Uz visām pusēm ripoja atsperes. Vējš pa laukumu dzenāja satru­nējušu vilnu. Izliektās kājiņas mētājās bedrē. Briljantu nebija.

— Nu kā tad ir, vai atradāt? — aizelsdamies jautāja Ipolits Matvejevičs.

Svētais tēvs Fjodors, viscauri aplipis ar vilnas pinkām, elsa un klusēja.

— Jūs esat afērists! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Es jums, svēto tēv Fjodor, sadošu pa mūli.

— Rokas par īsām, — atbildēja svētais tēvs.

— Kur jūs tāds iesiet — viss vienās pūkās?

— Kas jums par daļu?

— Kaunēties vajadzētu, svēto tēv! Jūs vienkārši esat zaglis!

— Es jums nekā neesmu nozadzis!

— Kā jūs to uzzinājāt? Izmantojāt savās interesēs grēksū­dzes noslēpumu? Ļoti labi! Ļoti skaisti!

Ipolits Matvejevičs ar sašutuma pilnu «fui» pameta laukumu un, ejot tīrīdams mēteļa piedurknes, devās mājup. Uz Ļenas noti­kumu ielas un Jerofejeva šķērsielas stūra Vorobjaņinovs ierau­dzīja savu kompanjonu. Techniskais direktors un koncesijas gal­venais vadītājs stāvēja, pacēlis kreiso kāju, — viņam tīrīja kurpju ziemišķādas augšējo daļu ar kanarijkrāsas krēmu. Ipolits Matve­jevičs pieskrēja pie viņa. Direktors bezrūpīgi dudināja «šīberi».

Agrāk visi dejoj tikai valcerus, Tagad visi dejo tikai šīberus …

— Nu, kas dzīvokļu daļā? — viņš lietišķi jautāja un tūlīt pie­metināja: — Pagaidiet, nestāstiet, jūs esat ļoti uztraukts, nomie­rinieties!

Iedevis kurpju tīrītājam septiņas kapeikas, Ostaps paņēma Vorobjaņinovu zem rokas un aizvilka pa ielu. Visu, ko stāstīja uztrauktais Ipolits Matvejevičs, Ostaps noklausījās ar lielu uz­manību.

— Ahā! Neliela, melna bārdele? Pareizi! Mētelis ar jērādas apkakli? Saprotu. Tas krēsls ir no nabagmājas. Šorīt nopirkts par trim rubļiem.

— Nu pagaidiet taču . . .

Un Ipolits Matvejevičs pastāstīja galvenajam koncesionaram visas svētā tēva Fjodora nelietības.

Ostaps sadrūma.

— Draņķīga lieta, — viņš sacīja, — Leichtveisa ala. Noslē­pumains konkurents. Mums viņam jāaizsteidzas priekšā, bet sa­dot pa mūli mēs vienmēr paspēsim.

Kamēr draugi alus bodē «Steņka Razins» iekoda un Ostaps uzzināja, kādā mājā agrāk atradusies dzīvokļu daļa un kādas iestādes tur atrodas tagad, diena bija beigusies.

Zeltainie darba zirgi atkal kļuva brūni. Briljanta palāses sa­sala un sašķīda drumstalās, atsizdamās pret zemi. Dzertuvēs un restorānā «Fenikss» cēlās alus cena: bija iestājies vakars. Lielajā Puškina ielā iedegās elektriskās spuldzes, un, atgriezdamās mā­jās no pirmās pavasara pastaigas, bungas rībinādama, garām aizgāja pionieru nodaļa.

Guberņas plānu komisijas tīģeri, Nīkas tēli un kobras noslē­pumaini mirgoja mēness, gaismas pielietajā pilsētā.

Ejot mājā kopā ar pēkšņi apklusušo Ostapu, Ipolits Matveje­vičs paskatījās uz guberņas plānu komisijas tīģeriem un kobrām. Viņa laikā šeit atradās guberņas zemstes valde, un pilsoņi ļoti lepojās ar kobrām, uzskatīdami tās par Stargorodas ievērības cie­nīgu vietu.

«Atradīšu,» nodomāja Ipolits Matvejevičs, ielūkodamies ģipša Nīkā.

Tīģeri mīlīgi luncināja astes, kobras priecīgi locījās, un Ipo­lita Matvejeviča sirds pildījās ar paļāvību.

Загрузка...