Faraons

Vienpadsmitā nodaļa

Beidzās tota mēnesis, un iesākās paofi mēnesis, jūlija otrā puse. Nīlas zaļais ūdens kļuva balts, pēc tam sarkans un joprojām cēlās. Ķēniņa ūdensmērītājs Memfisā bija piepildījies gandrīz vai divu cilvēku augumā, bet Nīla jo dienas pakāpās par divām pēdām. Viszemākās vietas bija applūdušas, no augstākām steidzami novāca linus un vīnogas. Kur no rīta vēl bija sauss, pret vakaru jau skalojās viļņi.

Šķita, ka upes dzelmē plosās briesmīgs, neredzams viesulis: uzar platus vālus, pieplāj ar putām vagas, uz mirkli nogludina ūdens virsmu un tūdaļ pat sagriež dziļdziļās vērpetēs. Atkal uzar vālus, atkal nogludina, savirpuļo, uzveļ jaunus ūdens kalnus un putu šķieznas un aizvien bango un bango mutuļojošo upi, pārplūdinādams jaunas zemes platības. Sasniedzot kādu šķērsli, ūdens vēlās tam pāri un ieplūda zemienē, veidodams mirdzošu ezeru tur, kur vēl nupat birža putekļos saules izdedzinātās zāles.

Lai gan ūdens kāpums bija sasniedzis tikai trešo daļu sava augstākā līmeņa, visa piekraste jau bija applūdusi. Ik stundu kāda muižiņa paugurā pārvērtās par salu, un šaurā caurtece, kas to sākumā šķīra no citām, pamazām paplašinājās, pilnīgi nogriezdama mājokli no kaimiņiem. Cilvēki, aizgājuši uz darbu kājām, nereti atgriezās laivās.

Laivu un plostu saradās aizvien vairāk. No vieniem ķēra tīklos zivis, ar citiem veda ražu piedarbos vai maurojošus lopus kūtīs, ar trešajiem devās apmeklēt paziņas, lai līksmiem smiekliem un skaļiem saucieniem paziņotu viņiem, ka Nīla pārplūst. Dažkārt laivas, sablīvējušās vienuviet kā pīļu bars, izklīda uz visām pusēm, pašķirot ceļu platam plostam, kas no Augšēģiptes veda lejup milzīgus, piekrastes akmeņlauztuvēs izcirstus akmens bluķus.

Gaisā skanēja palu ūdens šalkoņa, iztramdītu putnu klaigas un priecīgas ļaužu dziesmas. Nīla pārplūst — būs gana maizes!

Visu mēnesi tika izmeklēts uzbrukums troņmantnieka mājai. Katru rītu laiva ar ierēdņiem un apsardzes karavīriem piestāja pie kādas muižas. Cilvēkus atrāva no darba, nežēlīgi pratināja, sita ar nūjām. Pievakarē Memfisā mēdza atgriezties jau divas laivas: viena ar ierēdņiem, otra ar apcietinātajiem.

Tādējādi pie atbildības tika saukti pāri par trīssimt cilvēku. Pusei no viņiem draudēja cietums vai vairāki gadi spaidu darbu akmeņlauztuvēs. Taču nedz par uzbrukuma barvežiem, nedz par priesteri, kas bija pierunājis tautu izklīst, tā arī neizdevās neko uzzināt.

Prinča Ramzesa raksturā apvienojās neparasti pretrunīgas īpašības. Viņš bija straujš kā lauva un stūrgalvīgs kā vērsis. Turklāt viņam piemita skaidrs prāts un dziļa taisnīguma izjūta.

Redzēdams, ka tiesnešu veiktā Izmeklēšana nedod rezultātus, princis kādu dienu pats devās laivā uz Memfisu un lika ielaist viņu cietumā.

Cietumu, kas bija uzbūvēts pakalnā un. Iežogots ar augstu mūri, veidoja bezgala daudzas akmens, ķieģeļu un koka ēkas. Taču tās lielākoties bija vai nu vārti, vai uzraugu dzīvokļi. Cietumnieki mitinājās kaļķakmenī Izcirstas pazemes alas.

Iegājis cietuma pagalmā, troņmantnieks Ieraudzīja bariņu sieviešu, kuras mazgāja un baroja kādu ieslodzīto. Kailais cilvēks, kas drīzāk atgādināja ģindeni, sēdēja zemē rokas un kājas viņam bija ievērtas siekstā, kas aizstāja važas.

— Vai sen jau šis nelaimīgais tā cieš? — princis jautāja.

— Divus mēnešus, — uzraugs atbildēja.

— Un ilgi viņam vēl jāsēž?

— Mēnesi.

— Ko viņš nodarījis?

— Apvainojis ierēdni, kas vāc nodokļus.

Princis aizgriezās un ieraudzīja citu bariņu, kas sastāvēja no sievietēm un bērniem. Viņu vidū bija kāds vecs vīrs.

— Vai tie1 arī ir cietumnieki?

— Nē, valdniek. Tā ir uz nožņaugšanu notiesātā noziedznieka ģimene, kas gaida viņa līķi. Lūk, viņu jau ved uz soda vietu…

Un, pagriezies pret bariņu, uzraugs sacīja:

Pacietieties vēl mazliet, mīļie ļaudis, tūlīt jums izsniegs līķi.

Liels paldies tev, labais kungs, — atteica vecais vīrs, kas acīmredzot bija noziedznieka tēvs. — Mēs izgājām no mājām vakarvakarā, lini mums palika uz lauka, bet te upe sāk pārplūst…

Princis nobālis apstājās.

— Vai tev zināms, — viņš vērsās pie uzrauga, — ka man ir tiesības apžēlot?

Jā, princi, — uzraugs atbildēja paklanīdamies, pēc tam piemetināja: — Saskaņā ar likumu, pieminot tavu uzturēšanos šai vietā, Saules dēls, notiesātiem par noziegšanos pret reliģiju vai valsti, ja viņi labi uzvedušies, jāmīkstina sods. Šo cilvēku saraksts mēneša laikā tiks nolikts pie tavām kājām.

Un tam, kuru tūlīt nožņaugs, nav tiesību izmantot manu žēlastību?

Uzraugs tikai paklanījās un noplātīja rokas.

Viņi devās tālāk. Izgāja cauri vairākiem pagalmiem. Koka krātiņos uz kailas zemes knosījās noziedznieki, kuriem bija piespriests cietumsods. Vienā no ēkām skanēja baismīgi kliedzieni: tur kādu sita, lai panāktu atzīšanos.

Parādiet man cilvēkus, kurus apvaino uzbrukumā manai mājai! — pavēlēja šo skatu satriektais troņmantnieks.

To ir vairāk par trīssimt, — uzraugs atteica.

Izvēlieties pēc sava ieskata visvainīgākos un nopratiniet manā klātbūtnē! Taču es nevēlos, lai viņi mani pazītu.

Troņmantnieku Ieveda telpā, kur pratināja izmeklētājs. Princis lika viņam ieņemt parasto vietu, bet pats nosēdās aiz kolonnas.

Drīz pa vienam sāka ierasties apsūdzētie — izdēdējuši, matiem noauguši, neprātīgu skatienu.

Dutmoz, — izmeklētājs vērsās pie kāda no viņiem, — pastāsti, kā jūs uzbrukāt visgodājamā troņmantnieka mājai!

Stāstīšu patiesību kā pie Osīrija tiesas. Tas bija tās dienas vakarā, kad Nīla sāka pārplūst. Mana sieva saka man: «Nāc, ejam uz pauguru, kur labāk var saredzēt signālu no Memfisas.» Un mēs gājām uz pauguru, kur labāk var saredzēt signālu no Memfisas. Te pie manas sievas pienāk kāds karavīrs un saka: «Nāc man līdz uz to dārzu, uzēdīsim vīnogas.» Un mana sieva aizgāja ar šo karavīru, bet es briesmīgi apskaitos un novēroju viņus pāri žogam. Taču, vai viņi meta akmeņus uz troņmantnieka māju vai ne, to es nevaru pateikt, tālab ka aiz kokiem tumsā nekas nebija saskatāms,

Kā tad tu palaidi sievu ar karavīru? — izmeklētājs jautāja,

Bet ko es varēju darīt? Spriediet paši, jūsu godība. Es taču esmu tikai zemnieks, bet viņš — karavīrs, ķēniņa zaldāts…

— Bet vai tu redzēji priesteri, kas uzrunāja jūs?

— Tas nebija priesteris, — zemnieks pārliecināti atbildēja. — Tas droši vien bija pats dievs Hnums. jo viņš iznāca no vīģeskoka stumbra un viņam bija auna galva.

Tu pats redzēji, ka viņam bija auna galva?.

— Piedodiet, labi neatminos, vai pats redzēju vai ļaudis stāstīja. Mani māca rūpes, par sievu.

— Tu meti akmeņus dārzā?

— Kālabad lai es mestu, dzīvības un nāves pavēlniek? Ja es trāpītu sievai, man būtu gana nepatikšanu veselai nedēļai, bet, ja karavīram, — viņš tā iekrautu man pa vēderu, ka mēle izveltos laukā, Es taču esmu tikai zemnieks, bet viņš — mūsu nemirstīgā valdnieka karavīrs.

Troņmantnieks deva mājienu aiz kolonnas. Dutmozu aizveda, viņa vietā atveda Anupu. Tas bija neliela auguma zemnieks, Uz muguras viņam bija redzamas svaigas nūju sitienu pēdas.

Saki, Anupa, — izmeklētājs viņu uzrunāja, — kā tur bija ar uzbrukumu troņmantnieka dārzam?

Saules acs, — zemnieks atbildēja, — gudrības trauks! Tu ļoti labi zini, ka es uzbrukumu nerīkoju. Atnāca tik pie manis kaimiņš un saka: «Ejam uz kalnu, Anupa, Nīla pārplūst!» Es saku: «Vai no tiesas pārplūst?» Bet viņš: «Tu esi stulbāks par ēzeli, tālab ka ēzelis sen būtu sadzirdējis mūziku kalnā, bet tu nedzirdi.» Es viņam atbildu: «Stulbs esmu, jo neprotu lasīt un rakstīt, taču viena lieta ir mūzika, cita lieta — ūdens celšanās.» Bet viņš uz to: «Ja neceltos ūdens, cilvēkiem nebūtu par ko priecāties, spēlēt un dziedāt.» Tad mēs ari gājām uz kalnu. Bet tur jau muzikantus patrenkuši un met dārzā akmeņus…

— Kas meta?

— Es neielāgoju. Tie ļaudis neizskatījās pēc zemniekiem, drīzāk pēc nešķīstiem parashitiem, kas uzšķērž līķus balzamēšanai.

— Vai priesteri redzēji?

— Ar jūsu žēlastības atļauju — tas nebija priesteris, bet laikam kāds gars, kas sargā māju troņmantniekam, lai viņš dzīvo mūžos!..

Kādēļ gars?

Tādēļ, ka lāgiem viņš kļuva neredzams.

Varbūt viņam priekšā aizstājās cilvēki?

— Protams, lāgiem viņam aizstājās priekšā cilvēki, taču arī viņš pats šķita te lielāks, te mazāks.

— Varbūt viņš uzkāpa paugurā un atkal nokāpa no tā?

— Jādomā, ka viņš uzkāpa un nokāpa. Bet varbūt arī pats kļuva garāks un īsāks. Tas bija liels brīnumdaris. Kolīdz pateica: «Tūlīt Nīla sāks pārplūst,» — tā Nīla saka pārplūst.

— Un vai akmeņus tu meti, Anupa?

— Kā gan es uzdrīkstētos mest akmeņus troņmantnieka dārzā?… Es taču esmu vienkāršs zemnieks, un roka man nokalstu līdz elkonim par tādu zaimošanu.

Princis lika izbeigt pratināšanu. Taču, kad aizveda apsūdzētos, viņš griezās pie izmeklētāja:

Tātad šie cilvēki ir visvainīgāko skaitā?

Tik tiešām, valdniek, — izmeklētājs atteica.

Tādā gadījumā šodien pat jāatbrīvo visi. Nevar turēt cilvēkus cietumā par to, ka viņi gribējuši paskatīties, vai pārplūst Nīla, vai par to, ka klausījušies mūziku.

Augstākā gudrība runā ar tavu muti, princi, — ierēdnis sacīja. — Man lika sameklēt visvainīgākos, un es izvēlējos tos, kurus atradu. Taču nav manā varā viņus atbrīvot.

— Kādēļ?

— Palūkojies, cēlsirdīgais, uz šo lādi. Tā ir pilna papirusu, uz kuriem uzrakstītas šīs lietas aktis. Memfisas tiesnesis ik dienas saņem ziņojumu par tās norisi un dara zināmu ķēniņam. Par ko pārvērtīsies tik daudzu mācītu rakstvežu un diženu vīru darbs, ja atbrīvos apsūdzētos?

— Bet viņi taču ir nevainīgi! — princis iesaucas.

Uzbrukums bija — tātad noticis noziegums. Kur ir noziegums, jābūt arī noziedzniekiem. Un, kurš reiz nonācis varas rokās un ierakstīts aktīs, nevar vairs aiziet bez jebkādām sekām. Krogā cilvēks dzer un maksa par to; gadatirgū viņš kaut ko pārdod un pērk; uz lauka sēj un pļauj; kapenēs saņem mirušo senču svētību. Kā gan kāds, atnācis uz tiesu, lai atgrieztos tukšā kā ceļinieks, kas, apstājies pusceļā, atgriežas mājas, nesasniedzis mērķi?

Tu runā gudri, — troņmantnieks atteica. — Saki man tomēr — vai ķēniņam arī nav tiesību atbrīvot šos cilvēkus?

Ierēdnis sakrustoja rokas un nolieca galvu.

— Dievam līdzīgais drīkst darīt visu, ko grib, — atbrīvot apsūdzētos, pat notiesātos, iznīcināt lietas aktis —, kas no vienkārša mirstīgā puses būtu zaimošana.

Princis atvadījās no ierēdņa un lika uzraugam, lai uz viņa rēķina visus apsūdzētos labāk baro. Tad aizkaitināts pārcēlās pārplūstošās upes pretējā krastā un devās uz pili lūgt faraonu izbeigt šo kļūmīgo lietu,

Taču todien ķēniņam bija daudz reliģisko ceremoniju un apspriežu ar ministriem, tādēļ troņmantniekam neizdevās ar viņu tikties. Tad princis griezās pie augstākā rakstveža,» kuram pēc kara ministra bija vislielākā ietekme galmā, Vecais ierēdnis, kāda Memfisas tempļa priesteris, uzņēma troņmantnieku pieklājīgi, taču vēsi un/uzklausījis viņu, atbildēja:

— Mani rada izbrīnu tas, ka tu gribi apgrūtināt ar tādam lietam mūsu valdnieku. Tas ir gluži tāpat, It kā tu lūgtu neiznīcināt siseņus, kas uzkrituši tīrumam.

— Bet tie taču Ir nevainīgi cilvēki!

Mēs, jūsu augstība, to nevaram zināt, tālab ka par vainīgumu un nevainīgumu spriež likums un tiesa. Viens man ir pilnīgi skaidrs: valsts nevar pieļaut, ka cilvēki iebrūk sveša dārza un turklāt vēl — ka tiek pacelta roka pret troņmantnieka īpašumu,

Tev, protams, taisnība, bet kur ir vainīgie?… — princis jautajā.

— Kur nav vainīgo, jābūt vismaz sodītiem. Ne jau noziegums, bet sods, kas noziegumam seko, māca cilvēkiem, ka to nedrīkst darīt.

Redzu, — troņmantnieks viņu pārtrauca, — ka tu neatbalstīsi manu lūgumu pie ķēniņa.

Gudrība runā ar tavu muti, princi, — augstmanis atbildēja. — Es nekad neatļaušos dot savam valdniekam padomu, kas grautu varas autoritāti…

Princis atgriezās mājās izmocīts un neizpratnes pilns. Viņš apzinājās, ka pārsimt cilvēkiem tiek nodarīta pārestība, un redzēja, ka nespēj viņus glābt, gluži tāpat kā nejaudātu izvilkt cilvēku, kuram uzgāzies tempļa obelisks vai kolonna.

«Manas rokas Ir par vājām, lai paceltu šo milzeni,» princis ar smeldzi sirdi domāja.

Viņš pirmoreiz atskārta, ka ir kāds par viņa gribu ne» Iedomājami lielāks spēks: valsts Intereses, kurām pakļaujas pat visvarenais faraons un ar kurām jāsamierinās ari viņam, troņmantniekam!

Nolaidās nakts. Ramzess lika kalpotājiem nevienu nepieņemt un vientuļš staigāja pa sava paviljona terasi, domādams:

«Tas ir briesmīgi!.. Tur manā priekšā pašķīrās Nitagera neuzveicamie pulki, bet šeit — cietuma uzraugs, tiesas izmeklētājs un augstākais rakstvedis nostājas man ceļā…. Kas viņi tādi ir?… Nožēlojami kalpi manam tēvam — lai viņš dzīvo mūžos! — kas jebkuru brīdi var padarīt viņus par vergiem un nosūtīt uz akmeņlauztuvēm. Taču kālab mans tēvs nevar apžēlot nevainīgos?… Valsts tā grib!.. Bet kas Ir valsts?… Ko tā ēd, kur guļ, kur Ir viņas rokas un zobens, no kura visi baidās?…»

Viņš palūkojās dārzā: starp kokiem pakalna virsotne slējās divi milzīgi piloni, uz kuriem kvēloja sargu lāpas. Mūžsenie, nesagraujamie piloni, vareni kā valdnieks, kas viņus cēlis, — Ramzess Lielais! Nostumt no vietas šos milzeņus un simtiem viņiem līdzīgus? Piekrāpt šo sardzi un tūkstošiem citu, kas sargā. Ēģiptes drošību? Pārkāpt likumus, kurus atstājis Ramzess Lielais un vel dižāki valdnieki un kurus divdesmit dinastijas cieņā un godā turējušas?

Un, lūk, Ramzesa gara acu priekšā sāka Iezīmēties vēl neskaidrs, taču gigantisks nojēgums — valsts. Valsts — tas ir kas diženāks par Amona templi Tēbās, kas grandiozāks par Heopsa piramīdu, kas senāks par sfinksu, kas stiprāks par granītu.

Šai neizmērojami plašajā un neredzamajā, ēkā cilvēki Ir kā skudras klints plaisā, bet faraons — gluži kā ceļojošs arhitekts, kas tikko pagūst Ielikt sienā vienu akmeni un tūdaļ pat aiziet. Bet sienas aug no paaudzes uz paaudzi, un celtniecība turpinās.

Nekad vēl viņš, ķēniņa dēls, nebija izjutis savu niecību tik ļoti kā šajā brīdī, kad viņa skatiens klīda nakts tumsā pār Nīlu starp faraona pils plieniem un neskaidriem, taču diženuma apdvestiem Memfisas tempļu apveidiem.

Pēkšņi no kokiem, kuru zari aizsniedza terasi, atskanēja baiss:

Es zinu tavus rūpestus un dodu tev savu svētību. Tiesa neatbrīvos apsūdzētos zemniekus, taču viņu lieta tiks izbeigta un viņi mierīgi atgriezīsies savās mājas, ja tavas muižas pārvaldnieks neuzturēs sūdzību par uzbrukumu.

Tātad mans pārvaldnieks iesniedzis sūdzību? — princis pārsteigts jautāja.

Jā. Viņš to iesniedzis tava vārda, bet, ja viņš neatnāks uz tiesu, nebūs cietušā, un, kur nav cietuša, nav arī nozieguma.

Nočabēja krūmi.

— Pagaidi! — Ramzess Iesaucās. — Kas tu tāds esi?… Neviens neatbildēja, taču princim šķita, ka gaismas

strēlē no lāpas, kas dega otrajā stāvā, pavīdēja skūta, galva un panteras āda.

— Priesteris?… — troņmantnieks nočukstēja. — Kādēļ viņš slēpjas?…

Taču tūlīt aptvēra, ka priesteris varētu smagi ciest par savu padomu, kas aizkavē tiesas spriešanu,