Faraons

Ceturtā nodaļa

Pēc Lejasēģiptes karaspēka iziešanas no Būbastijas pravietis Mentesufiss, kas pavadīja princi, ik dienas saņēma un nosūtīja vairākus ziņojumus.

Viņš sarakstījās ar ministru Herhoru, sūtīdams viņam uz Memfisu ziņas par karaspēka kustību un par troņmantnieka darbību, ko nespēja vien apbrīnot. Savukārt godājamais Herhors deva norādījumus, lai troņmantniekam ļauj rīcības brīvību, paskaidrodams: ja Ramzess arī zaudēšot pirmo kauju, augstā padome par to pārāk neraizēšoties.

«Neliels zaudējums karā,» Herhors rakstīja, «kļūs Ramzesam par mācību būt piesardzīgākam un pazemīgākam, tādēļ ka jau tagad, vēl neko nepaveicis, viņš uzskata sevi par līdzīgu vispieredzējušākajiem karavadoņiem.»

Taču, kad Mentesufiss atbildēja, ka grūti iedomāties, ka troņmantnieks varētu ciest zaudējumu, Herhors lika viņam noprast, ka uzvarai nav jāpiešķir pārāk liela nozīme.

«Valsts,» viņš rakstīja, «neko nezaudēs, ja kareivīgais un pārgalvīgais troņmantnieks kādus gadus izklaidēsies ar karu rietumu pierobežā. Pats viņš apgūs karamākslu, bet mūsu laiskie un nekaunīgie kareivji atradīs sev piemērotu nodarbošanos,»

Otra sarakste Mentesufisam bija ar svēto tēvu Nofri, un tā viņam šķita svarīgāka. Nofri, kuru princis reiz bija aizvainojis, izmantodams to, ka nogalināts Sāras bērns, klaji apsūdzēja Ramzesu šai noziegumā, kas esot izdarīts Kamas ietekmē. Taču, kad nedēļas laikā noskaidrojās, ka Ramzess nav vainīgs, virspriesteris, vēl vairāk aizkaitināts, nerimās apgalvot, ka princis, būdams pašmāju dievu ienaidnieks un nožēlojamo feniķiešu sabiedrotais, spējīgs uz visu.

Sāras bērna noslepkavošana sākotnēji radīja tik daudz aizdomu, ka pat augstā padome Memfisā pieprasīja Mentesufisam izteikties šai sakarā. Taču Mentesufiss atbildēja, ka, augām dienām vērojis princi, viņš ne mirkli nevarot pieļaut, ka tas varētu būt slepkava.

Šīs vēstules, gluži kā plēsīgu putnu bars, lidinājās ap Ramzesu, kamēr viņš sūtīja Izlūkus, lai Izsekotu ienaidnieku, apspriedās ar karavadoņiem vai uzmundrināja kareivjus.

Četrpadsmitajā dienā troņmantnieka armija koncentrējās dienvidos no Terenutas pilsētas. Ramzesam par lielu prieku, šeit bija ieradies Patrokls ar grieķu pulkiem bet kopā ar viņiem — priesteris Pentuers, kuru bija sūtījis Herhors kā otru novērotāju.

Priesteru klātbūtne nometnē (kopā ar minētajiem tur bija vēl arī citi) nepavisam nepatika Ramzesam, taču viņš nolēma nepievērst tiem uzmanību un, noturot kara padomes, pat nevaicāja viņiem padomu.

Galu galā attiecības kaut kādi nokārtojās. Mentesufiss saskaņā ar Herhora rīkojumu neuztiepa princim savu gribu, savukārt Pentuers ņēmās organizēt medicīnisko palīdzību ievainotajiem,

Karaspēle bija sākusies.

Vispirms Ramzess ar savu aģentu starpniecību izplatīja daudzos pierobežas ciemos baumas, ka lībieši nāk virsū kā melna debess un ka tie laupīs un slepkavos. Pārbiedētie iedzīvotāji metās bēgt uz austrumiem un uzdūrās ēģiptiešu pulkiem. Tad princis lika vīriešiem nest karaspēka nastas, bet sievietes un bērnus nogādāja dziļāk aizmugurē.

Pēc tam virspavēlnieks izsūtīja lībiešiem pretī izlūkus, lai uzzinātu ienaidnieka skaitu un izvietojumu. Izlūki drīz vien atgriezās ar precīzām ziņām par lībiešu izvietojumu, taču ar visai pārspīlētām — attiecībā uz pretinieka skaitu. Tikpat maldīgi, lai arī ļoti pašpārliecināti, viņi apgalvoja, ka lībiešu karapūļu priekšgalā kopā ar savu dēlu soļojot pats Musāvasa.

Jaunais karavadonis pat pietvīka aiz prieka, ka jau pirmajā karā sastapsies ar tik pieredzējušu pretinieku.

Norūpējies par gaidāmās sadursmes iznākumu, Ramzess divkāršoja piesardzību. Viņš sūtīja lībiešiem pretī uzticamus cilvēkus, vēlēdams tiem izlikties par pārbēdzējiem, iekļūt ienaidnieka nometnē un atšķelt Musāvasas lielāko spēku — no Ēģiptes izraidītos lībiešu kareivjus.

— Sakiet viņiem, — Ramzess paziņoja saviem aģentiem, — ka man ir cirvji nepakļāvīgajiem, taču es būšu žēlsirdīgs pret pazemīgajiem. Ja gaidāmajā kaujā viņi noliks ieročus un pametīs Musāvasu, es ņemšu viņus atpakaļ faraona armijā un likšu izmaksāt algu par visu laiku, it kā viņi nebūtu atstājuši dienestu.

Patrokls un citi ģenerāļi atzina šo soli par prātīgu, toties priesteri klusēja, bet Mentesufiss nosūtīja Herhoram steidzamu ziņojumu un diennakts laikā saņēma atbildi.

Sāls ezeru apkaimē bija pārdesmit kilometru gara ieleja, ko ieskāva divas kalnu grēdas, kuras stiepās no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem. Šīs ielejas platums nepārsniedza desmit kilometrus, taču bija arī krietni šaurākas vietas, gandrīz aizas.

Visā ielejas garumā cits aiz cita virknējās kādi desmit pārpurvoti ezeri ar rūgteni sāļu ūdeni. Te auga nīkulīgi krūmāji un zāles, kuras mūžam apbēra smiltis un kuras neēda neviens dzīvnieks. Abpus ielejai slējās roboti kaļķakmens pakalni vai pletās milzu smilšu sanesas, kurās varēja nogrimt. Visā dzeltenos un baltos toņos iekrāsotajā apkārtnē valdīja baiss nedzīvums, ko vēl drausmai-nāku vērta svelme un klusums. Šeit neievidžinajās neviens putns un, ja palaikam arī atskanēja kāds troksnis, to bija sacēlis no klints ripojošs akmens.

Ielejas vidū pacēlās divas ēku grupas, kas viena no otras atradās dažu kilometru attālumā. Austrumpusē slējās cietoksnis, bet rietumpusē — stikla kausētava. Abas šīs vietas kara briesmu dēļ bija pamestas. Tehennas korpusam bija jāieņem un jānostiprina abi šie punkti, kuri nodrošinātu Musāvasas armijai ceļu uz Ēģipti.

Lībieši lēnām virzījās uz priekšu un atira četrpadsmitās dienas vakarā sasniedza Sāls ezeru ieleju pārliecībā, ka tiks tai cauri divos pārgājienos, nesastopot šķēršļus. Tai pašā dienā, saulei rietot, ēģiptiešu armija devās tuksneša virzienā un, divpadsmit stundās nosoļojusi pa smiltājiem vairāk nekā četrdesmit kilometru, nākošajā rītā nonāca augstienē starp cietoksni un stikla kausētavu un nozuda neskaitāmajās aizās.

Ja tonakt kāds pateiktu lībiešiem, ka Sāls ezeru ielejā izaugušas palmas un kvieši, viņi būtu mazāk pārsteigti nekā par to, ka ēģiptiešu armija aizšķērsojusi viņiem ceļu.

Pēc īsas atpūtas, kuras laikā priesteriem izdevās uziet un uzrakt dažas akas ar diezgan ciešamu ūdeni, ēģiptiešu armija sāka ieņemt ziemeļu pakalnus, kas stiepās gar ieleju.

Troņmantnieka plāns bija vienkāršs: viņš gribēja atgriezt lībiešus no viņu dzimtenes un iedzīt tuksnesī, kur bads un svelme pieveiktu izkliedētās nodaļas.

Šai nolūkā viņš nostādīja armiju ielejas ziemeļu pusē, sadalīdams savu karaspēku trijos korpusos. Labo spārnu, kas bija visvairāk izvirzīts pret Lībiju, komandēja Patrokls, kuram bija jāatgriež uzbrucējiem atkāpšanās ceļš uz ziemeļiem. Kreiso spārnu, kas bija vistuvāk Ēģiptei, komandēja Mentesufiss, kuram vajadzēja aizšķērsot lībiešiem ceļu uz priekšu. Komandēt centrālo korpusu stikla kausētavas apkaimē uzņēmās pats troņmantnieks, paturot sev līdzās Pentueru.

Atira piecpadsmitajā dienā ap septiņiem no rīta pārdesmit lībiešu jātnieku slaidiem rikšiem šķērsoja ieleju, brīdi atpūtās pie stikla kausētavas, paraudzījās apkārt un, neko aizdomīgu nepamanījuši, griezās atpakaļ pie savējiem.

Pulksten desmitos no rīta, kad valdīja neganta svelme un cilvēki, šķita, svīda asins sviedrus, Pentuers sacīja troņmantniekam:

— Lībieši jau iesoļojuši ielejā un dodas garām Patrokla nodaļai. Pēc stundas viņi būs šeit.

— Kā tu to zini? — princis pārsteigts vaicāja.

— Priesteriem viss zināms, — Pentuers smaidot atteica.

Tad viņš piesardzīgi uzkāpa kādā klintī, izņēma no maisa spožu priekšmetu un, pagriezies uz svētā Mentesufisa nodaļas pusi, sāka mest ar roku kaut kādas zīmes.

— Arī Mentesufisam jau paziņots, — viņš sacīja Ramzesam, kāpdams lejā.

Princis nespēja atgūties no pārsteiguma:

— Manas acis ir labākas par tavējām un dzirde, jādomā, arī nav sliktāka, taču es neko neredzu un nedzirdu. Kā tu spēj no tālienes pamanīt ienaidnieku un sazināties ar Mentesufisu?

Pentuers lūdza princi palūkoties uz kādu attālu pakalnu, kura virsotnē vīdēja dzeloņplūmes krūmi. Ramzess paraudzījās uz šo vietu un neviļus aizklāja acis: krūmos kaut kas spoži pazibēja.

Kāds neciešams spīdums! — viņš iesaucās. — Var galīgi apžilbt!

Tur priesteris, kas pavada godājamo Patroklu, dod mums zīmes, — Pentuers atbildēja. — Kā redzi, dižais valdniek, arī mēs varam nederēt karā.

Viņš apklusa.

No ielejas puses līdz viņiem atskanēja kaut kāds troksnis, iesākumā tikko jaušams, vēlāk aizvien skaidrāk un skaidrāk saklausāms.

Padzirdējuši troksni, pakalna nogāzei pieplakušie ēģiptiešu kareivji sāka slieties kājās, pārbaudīt ieročus, sačukstēties …. Taču īsa virsnieku pavēle viņus nomierināja, un ziemeļu klintis atkal apņēma nāves klusums.

Tikmēr troksnis tālumā kļuva aizvien lielāks, līdz pārauga dūkoņā, un daudzo balsu kopējā skanējumā varēja saklausīt dziedāšanu, flautu spiegšanu, ratu čīkstēšanu, zirgu zviegšanu un komandieru uzkliedzienus. Ramzesa sirds iepukstējās straujāk. Nespēdams valdīt ziņkāri, viņš uzrāpās stāvā klintī, no kuras pavērās gandrīz visa ieleja.

Tur, lejā, saceldams palsu putekļu mākoņus, lēnām virzījās lībiešu korpuss, atgādinādams vairākas jūdzes garu čūsku, kuras āda izraibota sarkaniem, ziliem un baltiem plankumiem. Priekšgalā rikšoja pārdesmit jātnieku; viens no viņiem, baltā apmetnī, sēdēja uz zirga kā uz sola, nolaidis abas kājas kreisajā pusē. Jātniekiem sekoja lingotāji pelēkos kreklos, aiz viņiem — kāds augstmanis nestuvēs zem milzīga saulessarga. Tālāk soļoja šķēpnešu nodaļa zilās un sarkanās blūzēs, pēc tam milzīgs bars gandrīz kailu cilvēku ar vālēm rokās, tad atkal lingotāji, bet aiz viņiem nodaļa ar āvām. Viņi gāja apmēram pa četri ierindā. Un, lai gan virsnieki viņiem ik pa laikam, uzkliedza, ierindas kārtība nemitīgi sajuka un cits citam, sekojošie četrinieki sablīvējās vienā barā."

Klaigājot un dziedot lībiešu čūska palēnām izrāpās ielejas visplatākajā vietā — iepretim stikla kausēta vai un ezeriem. Šeit ierinda sajuka vēl vairāk. Priekšgalā soļojošie apstājās, jo viņiem bija sacīts, ka šai vietā varēšot atpūsties; savukārt aizmugurējie pielika soli, lai ātrāk sasniegtu mērķi. Daži Izskrēja no ierindas un, nolikuši ieročus zemē, metās ezerā vai smēla ar plaukstām smirdīgo ūdeni; citi, atsēdušies smiltīs, ņēma no maisiem dateles vai dzēra no māla blašķēm ūdeni ar etiķi.

Augstu pār nometni lidinājās daži maitu ērgļi.

To visu redzot, Ramzesu pārņēma neaprakstāms žēlums un bailes. Viņam sametās raibs gar acīm, galva apreiba — šai mirklī viņš bija gatavs atteikties no troņa, lai tikai atrastos citā vietā un neredzētu, kas sekos tālāk. Viņš nokāpa no klints un neprātīgām acīm raudzījās sev priekšā.,

Te pie viņa piegāja Pentuers un stingri sapurināja aiz pleca.

Attopies, valdniek! — viņš sacīja. — Patrokls gaida pavēli…

Patrokls? — Ramzess atkārtoja un paraudzījās apkārt.

Viņa priekšā stāvēja Pentuers — bāls, taču mierīgs. Mazliet atstatu tikpat bālais Tutmoss turēja drebošā rokā virsnieka svilpi. Aiz pakalna snaikstīja galvas kareivji, kuru sejās bija lasāms dziļš satraukums.

— Ramzes, — Pentuers atkārtoja, — karaspēks gaida pavēli…

Princis izmisīgā apņēmībā palūkojās uz priesteri un apspiestā balsī pavēlēja sākt.

Pentuers pacēla augšup savu spožo talismanu un uzvilka ar to gaisā dažas zīmes. Tutmoss klusu iesvilpās, svilpiens atbalsojās attālajās aizās pa labi un pa kreisi, un pakalnos sāka rāpties ēģiptiešu lingotāji.

Bija pats dienas vidus.

Pamazām atguvies, Ramzess uzmanīgi pavērās apkārt., Viņš redzēja savu štābu, šķēpnešu un āvnešu nodaļu vecu virsnieku vadībā un, visbeidzot, lingotājus, kas laiski rāpās klintī… Princis bija pārliecināts, ka neviens no šiem cilvēkiem ne tikai nevēlas mirt, bet negrib pat cīnīties un kustēties šai negantajā svelmē.

Pēkšņi no kāda pakalna virsotnes atskanēja varena, lauvas rēcienam līdzīga balss:

— Faraona kareivji, sakaujiet šos lībiešu suņus! Dievi ir ar jums!

Šai balsij tūdaļ atbildēja ēģiptiešu armijas gari stieptais kaujas sauciens un lībiešu mežonīgie auri.

Troņmantnieks, kuram vairs nevajadzēja slēpties, uzkāpa pakalnā, no kurienes bija labi pārredzama kaujas aina. Garā ķēdē bija izvērsusies kā no zemes izaugušie ēģiptiešu lingotāji, bet pārsimt soļu no viņiem putekļu mākoņos ņudzēja lībiešu karapūļi. Atskanēja taures, svilpes un negantas lamas, ar kurām ienaidnieka virsnieki sauca pie kārtības savus kareivjus. Tie, kas gulšņāja, pietrūkās no vietas, tie, kas dzēra ūdeni, satvēruši ieročus, metās pie savējiem; vispārējā jezgā trokšņainais un juceklīgais pūlis sāka kārtoties ierindās.

Tikām ēģiptiešu lingotāji jau meta pa vairākiem akmeņiem minūtē — mierīgi, gluži kā mācībās. Komandieri norādīja savām nodaļām pretinieku grupas, un kareivji dažās minūtēs apbēra tās ar svina bumbu un akmeņu krusu. Ramzess redzēja, ka pēc katras tādas zalves lībiešu ierinda pajūk, bieži vien atstādama guļam kādu nogalināto vai ievainoto.

Tomēr lībiešiem izdevās sastāties ierindās un atkāpties drošā attālumā, priekšā izvirzījās viņu lingotāji un tikpat veikli un mierīgi sāka atbildēt ēģiptiešiem. Laiku pa laikam viņu ķēdē atskanēja smiekli un gaviles: tas nozīmēja, ka kritis kāds ēģiptiešu lingotājs.

Drīz pār prinča un viņa svītas galvām sāka svilpt akmeņi. Kāds veiklāk mests akmens pārlauza vienam adjutantam plecu, cits notrieca otram bruņucepuri no galvas, vēl cits nokrita pie kājām troņmantniekam, sašķīda pret klinti un ietriecās viņam sejā svelošām šķembām.

Lībieši skaļi smējās, kaut ko kliegdami, varbūt pulgodami ienaidnieka karavadoni.

Bailes, nedrošība un žēlums acumirklī pameta Ramzesu. Viņš vairs neredzēja cilvēkus, kuriem draudēja ciešanas un nāve, viņa priekšā bija mežonīgi zvēri, kurus vajadzēja iznīdēt. Viņš neviļus tvēra pēc zobena, lai vestu uzbrukumā šķēpnešus, kas gaidīja pavēli, taču viņu atturēja pretīgums. Viņš neies aptraipīt savas rokas ar šo salašņu asinīm! To lai dara kareivji!

Tikmēr cīņa turpinājās — un drosmīgie lībiešu lingotāji kliegdami un pat dziedādami sāka virzīties uz priekšu. No abām pusēm šāviņi zumēja kā kamenes, dūca kā bišu spiets, un ik pa brīdim te vienā, te otrā pusē kāds karotājs vaidēdams atkāpās uz aizmuguri vai nedzīvs nokrita uz vietas. Taču citus tas neatturēja: viņi cīnījās ar niknu prieku, kas pārauga spīvā naidā, negantā apskurbumā.

Pēkšņi tālumā, labajā spārnā, atskanēja taures un atkārtoti uzsaucieni. Tur bezbailīgais Patrokls, kas jau no rīta bija paguvis piedzerties, uzbruka ienaidnieka aizmugurei.

— Uz priekšu! — princis nokomandēja.

Pavēle tūdaļ tika atkārtota: ietaurējās viena taure, otra… desmitā, un pēc brīža no visām aizām sāka nākt laukā ēģiptiešu simti. Pakalnos izvērsusies, lingotāji divkāršoja pūles, bet tikmēr ielejā pretī lībiešiem nesteidzīgi, toties pilnā kārtībā stājās ēģiptiešu šķēpnešu un āvnešu kolonnas.

— Pastiprināt centru! — troņmantnieks nokomandēja. Taure atkārtoja pavēli.

Aiz divām priekšējās līnijas kolonnām nostājās vēl divas.

Iekams ēģiptieši bija pabeiguši šo manevru, lībieši pēc viņu parauga bija sakārtojušies astoņās rindās pret galveno korpusu.

— Pievest tuvāk rezerves! — princis nokomandēja. — Paskaties, — viņš vērsās pie kāda adjutanta, — vai kreisais spārns jau kaujas gatavībā?

Adjutants, lai labāk pārskatītu ieleju, skrēja turp, kur cīnījās lingotāji, un piepeši nokrita, taču krizdams paguva padot zīmi ar roku. Viņa vietā uz priekšu metās cits virsnieks un ātri atgriezās, ziņodams, ka prinča korpusa abi spārni ir pilnā gatavībā.

Patrokla nodaļas pusē troksnis kļuva aizvien lielāks, un pēkšņi pār pakalniem uzšāvās biezi, melni dūmu mutuļi. Pie Ramzesa pieskrēja virsnieks ar ziņojumu no Pentuera, ka grieķu pulki aizdedzinājuši lībiešu nometni.

— Triecienā pret centru! — troņmantnieks nokomandēja.

Vairākas taures cita pēc citas notaurēja signālu triecienam. Kad tās apklusa, centrālajā kolonnā atskanēja komanda, ritmiska bungu rīboņa un kājnieku soļu dimdoņa: viens … divi… viens … divi… viens … divi…

Komandu atkārtoja labajā un kreisajā spārnā. Atkal ierībējās bungas — un malējās kolonnas devās uz priekšu: viens …. divi…. viens… divi…

Lībiešu lingotāji sāka atkāpties, apberot ar akmeņiem ēģiptiešu karaspēku. Un, lai gan ik pa brīdim krita kāds kareivis, kolonnas soļoja vienmērīgā solī, neizjaucot ierindu: viens … divi… viens … divi…

Palso putekļu mākoņi, iezīmēdami ēģiptiešu bataljonu ceļu, kļuva aizvien biezāki. Lingotāji vairs nevarēja mest akmeņus; iestājās šķietams klusums, kuru pārskanēja ievainoto karavīru kunkstieni un vaidi.

Viņi pat mācībās reti kad tā soļojuši, — princis noteica, vērsdamies pie sava štāba.

Šodien viņi nebaidās no nūjām, — kāds vecs virsnieks nomurmināja.

Attālums starp ēģiptiešu karaspēku un lībiešiem samazinājās ar katru brīdi, taču barbari stāvēja nekustīgi, bet aiz priekšējās līnijas virmoja putekļi. Acīmredzot centram, kuram draudēja uzbrukums, tuvojās palīgspēki.

Troņmantnieks noskrēja no pakalna un uzlēca zirgā. No aizām iznāca pēdējās ēģiptiešu rezerves un, nostājušās ierindās, gaidīja pavēli. Kājniekiem sekoja pārsimt aziātu jātnieku mazos, taču izturīgos zirgos.

Princis auļoja pakaļ uzbrukumā maršējošiem kareivjiem un pēc kādiem simt soļiem uzgāja citu pauguru, ne visai augstu, no kura toties varēja pārredzēt visu kaujas-lauku. Svīta, aziātu jātnieki un rezerves kolonna steidzās viņam, nopakaļ.

Ramzess nepacietīgi palūkojās uz kreisā spārna pusi, no kurienes bija jāparādās Mentesufisam, taču viņa tur nebija. Lībieši stāvēja kā zemē iemieti. Stāvoklis ar katru brīdi kļuva nopietnāks.

Ramzesa korpuss gan bija visspēcīgākais, taču tam pretī bija nostādīti gandrīz visi lībiešu spēki. Skaitliski abas puses bija līdzvērtīgas. Troņmantnieks nešaubījās par uzvaru, bet raizējās par to, ka tik varens pretinieks var sagādāt viņam milzīgus zaudējumus.

Taču kaujās mēdz būt negaidīti pavērsieni. Tie spēki, kas jau devušies uzbrukumā, virspavēlniekam vairs nepakļaujas, to viņam vairs nav. Prinča rīcībā bija palicis tikai rezerves pulks un saujiņa jātnieku. Un, ja kāda ēģiptiešu kolonna tiks sakauta vai ienaidniekam atsteigsies jauni palīgspēki,.

Princis paberzēja pieri. Šai brīdī viņš visā pilnībā atskārta virspavēlnieka atbildību. Viņš bija kā spēlmanis, kas, licis uz spēles visu, izmet kauliņus un gaida, kā tie nokritīs.

Ēģiptieši atradās pārdesmit soļu no lībiešu kolonnām. Komanda … taures … Bungas ierībējās skubīgāk, un kareivji metās skriešus: viens … divi… trīs!.. viens … divi… trīs!.. viens … divi… trīs! … Taču arī pretinieka pusē atskanēja taure, bungu rīboņa, dūrienam noliecās divas šķēpu rindas … Skriešus!.. Sacēlās jauni putekļu mākoņi un saplūda vienā vērpetē. Cilvēku balsu rēkoņa, šķēpu šķindoņa, sirdi plosoši vaidi pagaisa vispārējā jezgā…

Visa kaujas līnijā vairs nebija saskatāmi nedz cilvēki, nedz ieroči — tikai palsi putekļi bija izstiepusies kā milzu čūska. Biezāki putekļi iezīmēja vietu, kur bija sadūrušās kolonnas, retāki — kur kareivju nebija.

Pēc dažiem ellišķīgas jezgas brīžiem troņmantnieks ievēroja, ka putekļu mākonis kreisajā spārnā pamazām aizlokās atpakaļ.

— Pastiprināt kreiso spārnu! — viņš nokomandēja.

Puse rezerves metās norādītajā virzienā un nozuda palsajā mākonī. Taču kreisais spārns jau bija iztaisnojies, un vienlaikus labais sāka lēnām virzīties uz priekšu. Toties centrs, kuram bija vislielākā nozīme, nekustējās ne no vietas.

— Pastiprināt centru! — troņmantnieks nokomandēja. Otra rezerves puse devās uz priekšu un nozuda putekļu

vērpetēs. Kliedzieni brīdi kļuva skaļāki, taču kustību uz priekšu nemanīja.

— Vareni cīnās, nelieši! — vecs svītas virsnieks vērsās pie troņmantnieka. — īstais laiks ierasties Mentesufisam!

Princis paaicināja aziātu ka Valērijas komandieri.

Paraugies tur pa labi, — viņš sacīja, — tur laikam nav ienaidnieka! Iejāj tur uzmanīgi, lai nesamītu mūsu kareivjus, un uzklūpi no flanga šo suņu centrālajai kolonnai ….

Viņi laikam piesieti ķēdē — pārlieku ilgi stāv uz vietas, — aziāts smiedamies attrauca.

Viņš atstāja prinča rīcībā kādus divdesmit jātniekus un ar pārējiem aizauļo ja, saukdams:

— Lai tu dzīvo mūžos, mūsu valdniek!

Bija neciešama svelme. Princis sasprindzināja redzi un dzirdi, pulēdamies kaut ko saskatīt cauri putekļu sienai. Pēkšņi viņš iekliedzās aiz prieka: vidējais mākonis sazvārojās un pavirzījās uz priekšu, tad atkal apstājās… atkal pavirzījās … Un sāka lēni, lēni kustēties uz priekšu.

Gaisu tricināja mežonīgi auri, un nevarēja saprast, vai tā ir uzvara vai sakāve.

Pēkšņi lībiešu kreisais spārns sāka dīvaini izlocīties un kāpties atpakaļ. Aiz tā parādījās jauns putekļu mākonis. Šai brīdī atjāja Pentuers un iesaucās:

— Patrokls uzbrūk lībiešiem no aizmugures! Apjukums labajā spārnā kļuva arvien lielāks un tuvojās kaujaslauka centram. Bija manāms, ka lībieši sāk atkāpties un panika pārņem pat galveno kolonnu.

Viss virspavēlnieka štābs drudžaini sekoja palsā mākoņa kustībai. Drīz sajuka arī kreisais spārns. Tur lībieši jau laidās bēgt.

— Lai es rīt neredzu sauli uzlecam, ja tā nav uzvara! — iesaucās vecais virsnieks.

Atjāja ziņnesis no priesteriem, kuri, stāvēdami visaugstākajā pakalnā, bija vērojuši kaujas norisi, un paziņoja, ka kreisajā spārnā redzamas Mentesufisa nodaļas un ka lībieši ir ielenkti no trijām pusēm.

Viņi jau bēgtu kā izbiedētas stirnas, — ziņnesis aizelsies sacīja, — ja vien tiem netraucētu smiltis.

Uzvara! Dzīvo mūžos, mūsu vadoni! — Pentuers iesaucās.

Bija tikai pāri diviem.

Aziātu jātnieki sāka nebēdnīgi dziedāt, šaudami gaisā bultas par godu troņmantniekam. Štāba virsnieki nokāpa no zirgiem, metās skūpstīt princim rokas, tad izcēla viņu no segliem un pacēla gaisā, saukdami:

— Varenais karavadoni! Tu satrieci pīšļos Ēģiptes ienaidniekus! Amons tev ir pie labās un pie kreisās rokas — kurš gan spēs tev pretoties?

Tikmēr lībieši atkāpdamies uzrāpās dienvidu smilšainajos pakalnos un viņiem nopakaļ ēģiptieši. Tagad vai ik brīdi no putekļu mākoņa iznira jātnieki un auļoja pie Ramzesa.

— Mentesufiss ielencis ienaidnieka aizmugures daļas! — kāds kliedza.

Divi simti padevušies! — sauca. cits.

Patrokls ielauzies viņu aizmugurē!

— Lībiešiem atņemti trīs karogi: auns, lauva un vanags!

Ap štābu pulcējās aizvien vairāk un vairāk ziņnešu. Cilvēki bija asinīm notašķīti un putekļiem klāti.

— Dzīvo mūžos! Dzīvo mūžos, vadoni!

Princis te smējās, te gandrīz raudāja no uzbudinājuma.

Dievi apžēlojušies par mani, — viņš sacīja. — Man šķita, ka mēs zaudēsim … Nožēlojams liktenis ir karavadonim, kuram, neizvelkot zobenu no maksts un neko neredzot, jāatbild par visu…

Dzīvo mūžos, princi uzvarētāj! — skanēja saucieni.

Kas es par uzvarētāju! — princis iesmējās. — Es pat nezinu, kā uzvara gūta…

Uzvarējis kaujā — un vēl brīnās! — kāds no svītas iesaucās.

Es saku jums, ka nezinu, kā noritēja kauja!

Nomierinies, vadoni, tu tik prasmīgi izvietoji karaspēku, — Pentuers atbildēja, — ka ienaidniekam bija jācieš sakāve. Taču — kā? Tas jau ir pulku ziņā.

Es pat zobenu neesmu izvilcis! Neesmu redzējis nevienu lībieti! — princis žēlojās.

Dienvidu pakalnos vēl virmoja un mutuļoja, bet ieleja putekļi jau sāka nosēsties. Vietumis, gluži kā caur dūmaku, bija redzami ēģiptiešu kareivju pulciņi ar gaisā saslietiem šķēpiem.

Troņmantnieks pagrieza zirgu un auļoja uz pamesto kaujaslauku, kur nupat bija notikusi centrālo kolonnu sadursme. Tas bija pārsimt soļu plats, dziļām bedrēm izvagots laukums, ko klāja ievainoto un kritušo ķermeņi. Tai pusē, no kurienes tuvojās princis, garā virknē gulēja ēģiptieši, tad juku jukām ēģiptieši un lībieši, tālāk — gandrīz tikai lībieši.

Troņmantnieks ātri pajāja garām un netālu sastapa pirmos gūstekņus, kuri krita viņa priekšā uz vaiga, lūgdamies žēlastību.

— Apsoliet apžēlot uzvarētos, kas izrādīs pazemību! — viņš pavēlēja savai svītai.

Vairāki jātnieki aizauļo ja dažādos virzienos.

Drīz atskanēja taures skaņas un pēc tam skaļa balss:

— Pēc prinča — virspavēlnieka pavēles ievainotos un sagūstītos nenogalināt!

Tikmēr dienvidu pakalnos cīņa bija norimusi, un divas vislielākās lībiešu nodaļas nolika ieročus grieķu pulku priekšā.

Drošsirdīgais Patrokls aiz karstuma, kā viņš pats sacīja, vai no ugunīgiem dzērieniem, kā uzskatīja citi, tikko turējās zirgam mugurā. Viņš izslaucīja asarojošās acis un griezās pie gūstekņiem.

— Kraupainie suņi, — viņš kliedza, — kuri uzdrošinājāties pacelt grēcīgās rokas pret faraona karaspēku! Jūs iznīksit kā utis zem dievbijīga ēģiptieša naga, ja tūdaļ nepateiksit man, kur palicis jūsu vadonis — lai viņam uzbrūk spitālība!

Šai brīdī piejāja troņmantnieks. Ģenerālis godbijīgi sveica viņu, taču nepārtrauca pratināšanu:

Es likšu nodīrāt jums ādu! Uzduršu jūs uz mieta, ja tūlīt neuzzināšu, kur ir šī indīgā čūska, šis meža cūkas pamesls!

Re, kur mūsu vadonis! — kāds lībietis iesaucās, norādīdams uz jātnieku pulciņu, kas lēnām devās tuksneša virzienā.

Ko tas nozīmē? — troņmantnieks jautāja.

Nožēlojamais Musāvasa glābjas bēgot! — Patrokls atbildēja, tikko nenoveldamies no zirga.

Asinis saskrēja Ramzesam galvā.

— Tas ir Musāvasa? Un viņš glābjas bēgot? Ei, kuram labāki zirgi — man pakaļ!

Pentuers aizšķērsoja princim ceļu.

Jūsu augstība nedrīkst vajāt bēgļus.

Ko?! — troņmantnieks aizsvilās. — Visu kaujas laiku es ne reizi neatvēzēju zobenu, un tagad man jāļauj aizbēgt lībiešu vadonim?… Ko sacīs kareivji, kurus es sūtīju pret šķēpiem un āvām?

Armija nevar palikt bez vadoņa.

Bet šeit taču ir Patrokls, Tutmoss un galu galā Mentesufiss! Kas es par vadoni, ja man aizliegts vajāt ienaidnieku! Viņi ir tikai pārsimt soļu no mums un zirgi viņiem nodzīti.

Pēc stundas mēs būsim šeit kopā ar viņiem, — aziātu jātnieki sacīja.

Patrokl! Tutmos! Atstāju karaspēku jūsu ziņā! — troņmantnieks iesaucās un, piecirtis piešus, laidās rikšos.

Viņam sekoja divdesmit jātnieki un Pentuers.

Un kādēļ tu ar mums, pravieti? — princis viņam vaicāja, — Labāk izgulies! Tu mums šodien krietni pakalpoji,

Varbūt noderēšu vēl, — Pentuers atteica.

Paliec … Es pavēlu…

— Augstā padome man lika ne soli neatkāpties no tevis.

Troņmantnieks sarāvās.

Un ja mēs iekļūsim slazdos? — viņš jautāja.

Arī tur es tevi nepametīšu, valdniek, — priesteris atbildēja.