Faraons

Astoņpadsmitā nodaļa

Atstājis Faijūmu, faraons ar savu svītu nedēļas divas brauca, uz dienvidiem. — augšup pa Nīlu; viņus pavadīja neskaitāmas laivas, viņus sumināja līksmiem saucieniem un apbēra ar ziediem.

Upes abos krastos uz zaļo lauku fona stiepās zemnieku kleķa būdu virknes, vīģeskoku un palmu audzes. Ik pa laikam pavīdēja kādas pilsētiņas baltie nami vai lielāka pilsēta ar košām celtnēm, ar tempļu, varenajiem piloniem.

Rietumpusē neskaidri Iezīmējās Lībijas kalni, bet austrumos Arābijas grēda nāca aizvien tuvāk upei. Varēja saskatīt tās izrobotās dzeltenās, rožainās un gandrīz melnās klintis, kas atgādināja milžu būvētu cietokšņu vai tempļu drupas.

Nīlas vidū vietām gadījās saliņas, kas, liekas, tikai vakar bija iznirušas no ūdens, bet šodien tās jau klāja krāšņa augu sega, kur mitinājās neskaitāmi putnu bari. Tuvojoties faraona trokšņainajai svītai, putni tramīgi pacēlās gaisā un, riņķodami virs laivām, šķiet, pievienoja sayas klaigas ļaužu varenajām balsīm. Visam pāri jumas dzidras debesis un saule lēja savu dzīvinošo gaisinu, kuras staros iemirdzējās pat melnā zeme un akmeni laistījās visās varavīksnes krāsās.

Laiks gāja nemanāmi. Sākumā faraonu mazliet kaitināja nebeidzamie kliedzieni, taču vēlāk viņš jau aprada tiktai, ka vairs nepievērsa tiem uzmanību un varēja izskatīt dokumentus, apspriesties un pat gulēt.

Trīsdesmit četrdesmit jūdžu no Faijūimas Nīlas kreisajā krastā atradās liela pilsēta Siuta, kuri Ramzess dažas dienas atpūtas. Viņam bija šeit jāuzkavējas, jo nelaiķa ķēniņa mūmija vēl joprojām atradās Abidā, kur pie Osīrija kapa notika svinīgi aizlūgumi,

Siuta bija viena no Augšēģiptes bagātākajām pilsētām. Šeit no baltā un melna māla darināja iecienītus traukus un auda audumus; uz šejienes tirgu veda preces no tuksneša oāzēm. Šeit atradās slavenais templis, kur godāja Anubisu, dievu ar šakāļa galvu.

Nākamajā dienā pēc apmešanās šai pilsētā pie faraona Ieradās priesteris Pentuers, kas vadīja, zemnieku stāvokļa pētīšanas komisiju.

Vai tev ir kādi jaunumi?

Ir. Visa Ēģipte svēti tevi, valdniek! Ar kuriem vien esmu runājis, visi ir pilni cerību un domā, ka tava valdīšana atjaunos valsti.

Es gribu, — faraons atbildēja, — lai mani pavalstnieki ir laimīgi un tauta uzelpo brīvāk. Gribu, lai Ēģiptē — kā senāk — būtu astoņi miljoni iedzīvotāju un lai tā atgūst zemes, kuras tai atņēmis tuksnesis. Gribu, lai darba-cilvēks atpūšas ik septīto dienu un lai katram zemkopim pieder gabals zemes.

Pentuers nokrita uz valga žēlsirdīgā valdnieka priekšā.

— Piecelies! — Ramzess sacīja, — Teikšu tev atklāti — brīžiem mani māc skumjas. Es redzu savas — tautas postu, es gribu tai palīdzēt, taču. man ziņo, ka valsts kase ir tukša. Tu pats lieliski zini, ka bez. dažiem desmittūkstošiem talantu skaidrā naudā es nevaru neko uzsākt. Taču šodien mana sirds ir mierīga: esmu atradis iespēju iegūt nepieciešamos līdzekļus no Labirinta,

Pentuers pārsteigts palūkojās uz valdnieku.

— Dārgumu sargātājs paskaidroja man, kas jādara. Jāsasauc visu kārtu kopējā sapulce, kurā piedalītos pa trīspadsmit cilvēkiem no katras kārtas, un, ja viņi atzīs, ka Ēģipte ir briesmās, Labirints atvēlēs man savas bagātibas… Ak, dievi! — viņš piebilda, — Par dažiem, par vienu no dārgumiem, kas tur glabājas, vai iedot tautai piecdesmit atpūtas dienas gadā!.. Vai gan iespējams tos kādreiz izmantot vēl labāk?., Pentuers pašūpoja galvu.

Valdniek, — viņš sacīja, — seši miljoni ēģiptiešu, es un mani draugi pirmām kārtām, piekritis, lai tu pasmelies no šīs dārgumu krātuves. Taču… nelolo veltas cerības: simt augstākie valstsvīri pretosies — un Labirints neko tev neizsniegs.

Vai tikai viņi negrib, lai es sāku ubagot pie kāda no tempļiem? — faraons sašuta.

Nē, — priesteris atteica, — viņi baidīsies, ka dārgumu krātuve var izsīkt, ja to reiz sāk tukšot. Viņi turēs aizdomās tavus visuzticamākos kalpus, ka tie smeļ sev labumu no šī avota. Un tad skaudība pačukstēs viņiem: «Kālab arī mums to neizmantot?» Ne jau naids pret tevi, bet savstarpēja neuzticība un alkatība liks viņiem pretoties.

Uzklausījis Pentueru, faraons nomierinājās un pat pasmaidīja,

— Ja tā ir, kā tu saki, dārgais Pentuer, nešaubies par mani, — viņš sacīja. — Tagad es saprotu, kālab Amons iedibinājis faraona varu un apveltījis viņu ar pārcilvēcisku spēku… Tālab, lai ari visdižciltīgāko neliešu simts nevarētu pazudināt valsti!

Ramzess piecēlās no krēsla un piemetināja:

Saki manai tautai, lai ta strādā un vēl kādu laiku paciešas… Saki man uzticamajiem priesteriem, lai kalpo dieviem un krāj gudrību, kas ir pasaules gaisma! Bet nepakļāvīgos un aizdomu pilnos augstmaņus atstāj manā ziņā. Vai! viņiem, ja tie iesvels dusmas manā sirdī!

Valdniek! — priesteris sacīja. — Es allaž tev uzticami kalpošu.

Taču, kad Pentuers atvadījies devās projām, viņa sejā bija lasāmas rūpes.

Piecpadsmit jūdžu no Siutas augšup pa upi Arābijas mežonīgās klintis sniedzas gandrīz līdz pašai Nīlai, bet Lībijas kalni atvirzījušies no tās tik tālu, ka turienes ieleja, šķiet, ir visplatākā Ēģiptē. Šai vieta reiz līdzās atradās divas cildenas pilsētas: Tīna un Abida. Tur bija dzimis Meness, Ēģiptes pirmais faraons; tur pirms simt tūkstošiem gadu tika guldītas kapā dieva Osīrija svētās atliekas pēc tam, kad viņu nodevīgā kārtā bija nogalinājis brālis Tifons. Tur, visbeidzot, par piemiņu šiem lielajiem notikumiem slavenais faraons Seti bija uzcēlis templi, uz kuru plūda svētceļnieki no visām Ēģiptes malām. Katram īstenticīgajam kaut reizi mūžā bija jāpieskaras ar pieri svētītajai zemei. Taču patiesi laimīgs bija tikai tas, kura mūmija varētu aizceļot uz Abidu un uzkavēties tempļa mūru tuvumā.

Ramzesa XII mūmija palika tur vairākas dienas, jo viņš bija ļoti dievbijīgs ķēniņš. Tādēļ saprotams, ka ari Ramzess XIII uzsaka savu valdīšanu, apliecinot godu Osīrija. kaparu,

Seti templis nebija ne visvecākais, ne visdiženākais templis Ēģiptē, bet tajā visskaidrāk izpaudās ēģiptiešu stils. Viņa majestāte Ramzess XIII apmeklēja to un kopā ar virspriesteri Senu tur upurēja dieviem.

Templim piederošās zemes aizņēma gandrīz astoņdesmit hektāru lielu platību; tur bija zivju dīķi, puķu, augļu un sakņu dārzi, kā arī priesteru mājas, pareizāk sakot — pilis. Visur auga palmas, vīģeskoki, apelsīnkoki, papeles, akācijas, veidodamas vai nu četru debespušu virzienā ierīkotas alejas, vai regulārus pudurus ar gandrīz vienāda augstuma kokiem.

Priesteru modrā uzraudzībā pat augi šeit neattīstījās dabiski, bet ieguva ģeometrisku figūru formas.

Palmas, tamarindi un mirtes līdzīgi kareivjiem bija nostājušas ierindās vai kolonnās. Zāle bija ziediem rotāts paklājs, kur krāsas bija izvēlētas tā, lai tauta, raugoties šais zālienos no augšas, redzētu dievu vai svēto dzīvnieku attēlus, bet prātnieks saskatītu ar hieroglifiem rakstītas sentences.

Dārzu vidusdaļu aizņēma deviņsimt soļu garš un trīssimt soļu plats taisnstūris. To ieskāva ne visai augsts mūris, kurā bija vieni visiem redzami vārti un vairākas apslēptas durtiņas. Pa vārtiem dievlūdzēji iekļuva akmens plāksnēm izklātā pagalmā.

Pagalma vidū slējās Osīrija svētnīca — četrsimt piecdesmit soļu gara un simt piecdesmit soļu plata taisnstūra ēka.

No tautai domātajiem vārtiem, uz templi veda sfinksu aleja. Sfinksas ar lauvu ķermeņiem un "cilvēku galvām stāvēja divās rindās, pa desmit kairā, un lūkojās cita citai acis. Pa šo aleju drīkstēja iet tikai vislielākie augstmani.

Sfinksu alejas galā iepretim vārtiem pacēlās divi obeliski — divas slaidas četrskaldņu granīta kolonnas, uz kurām bija uzrakstīta faraona Seti valdīšanas vēsture.

Aiz obeliskiem bija redzami tempļa varenie vārti, kuru abās pusēs nošķeltu, piramīdu veidā slējās milzīgas celtnes, ko sauca par piloniem. Tie bija kā divi smagnēji torņi, kuru sienas klāja gleznojumi, kas attēloja Seti uzvaram kaujās vai upurējam dieviem.

Pa šiem vārtiem vairs nedrīkstēja ieiet zemnieki, tikai bagātie pilsētnieki un privileģēto kārtu pārstāvji varēja spert tur kāju. Vārti veda uz peristilu jeb pagalmu, kuru apjoza daudzu kolonnu balstīta galerija. Peristils varēja uzņemt kādus desmit tūkstošus dievlūdzēju.

No pagalma dižciltīgie ļaudis vēl drīkstēja ieiet pirmajā zālē, hipóstila, kura griestus balstīja divas rindas augstu kolonnu. Hipóstila varēja saiet ap divi tūkstoši ticīgo. Tālāk par šo zāli laicīgie ļaudis vairs netika laisti. Pat vislielākajiem augstmaņiem, kas nebija iesvētīti priesteru kārtā, bija tiesības lūgt dievu tikai šeit un no šīs vietas raudzīties uz aizklāto Osīrija statuju, kas stāvēja «dievišķās atklāsmes» zālē.

Aiz «atklāsmes «zāles atradās «upurgaldu» zāle, kur priesteri novietoja dieviem atnestās veltes. Tālāk bija «atdusas» zāle, kur dievs atpūtās pirms svinīgās procesijas un pēc tās. Pēdējā telpa bija kapela vai svētnīca, kur dievs mājoja.

No viena akmens bluķa izcirstā kapela bija maza un parasti tumša. Tai no visām pusēm pieslējās tikpat nelielas telpas, kur glabājās dieva drānas, trauki un dārglietas. Dievs "savā patvērumā gulēja, mazgājās, iesvaidi jās ar smaržvielām, ēda, dzēra un, iespējams, pat uzņēma jaunas un daiļas sievietes.

Svētnīca bija pieejama tikai virspriesterim un valdošajam faraonam, ja tas bija iesvētīts priesteru kārtā. Vienkāršs mirstīgais, tur iekļuvis, varēja zaudēt dzīvību.

Ikvienas zāles sienas bija klātas uzrakstiem un simboliskiem gleznojumiem. Galerijā, kas apjoza pagalmu (peristilu), bija iemūžināti visu faraonu vārdi un ģīmetnes, sākot ar Ēģiptes pirmo valdnieku Menesu un beidzot ar Ramzesu XII Hipóstila jeb dižciltīgo zālē uzskatāmā veidā bija attēlota Ēģiptes un pakļauto zemju ģeogrāfija un saimniecība, «Atklāsmes» zālē atradās kalendārs un astronomisko novērojumu pieraksti, «upurgaldu» un «atdusas» zālēs — ar reliģiskajiem rituāliem saistītas gleznas, bet svētnīcā — priekšraksti, kā izsaukt viņpasaules garus un savaldīt dabas spēkus.

Šīs pārdabiskās zinības bija Izklāstītas tik sarežģītā valodā, ka pat Ramzesa XII laika priesteri vairs nesaprata to. Tikai haldejieša Beroja spēkos bija atdzīvināt izmirstošo gudrību.

Atpūties divas dienas Abidas pilī, Ramzess XIII devās uz templi. Faraons bija baltā kreklā, zelta bruņās, priekšautā ar oranžām un zilām svītrām, zobenu pie sāniem un zelta bruņucepuri galvā. Viņš iekāpa kaujasratos, kuru strausa spalvām rotātos zirgus pie pavadas veda nomarhi, un svītas pavadībā lēnām brauca uz Osīrija mājokli,

Kur vien viņš paraudzījās, uz laukiem, uz upi, uz māju jumtiem, pat uz tamarindiem un vīģeskokiem — visur drūzmējās ļaudis un skanēja vētras auriem līdzīgas, nerimstošas klaigas.

Aizbraucis līdz templim, faraons apturēja kaujasratus un izkāpa pie ārējiem — tautai domātajiem vārtiem» un tas ļoti patika pūlim un iepriecēja priesterus. Viņš izgāja cauri sfinksu alejai un, svēto vīru sveikts, nokvēpināja vīraku pie sēdošā Seti statujām abpus lielajiem vārtiem,

Peristilā virspriesteris vērsa viņa majestātes uzmanību uz prasmīgi darinātajām faraonu ģīmetnēm un parādīja vietu, kas bija paredzēta viņa attēlam. Hipóstila viņš paskaidroja faraonam ģeogrāfisko karšu un statistisko tabulu nozīmi. «Dievišķās atklāsmes» zālē Ramzess nokvēpināja vīraku milzīgas Osīrija statujas priekšā, bet virspriesteris parādīja viņam kolonnas, kas bija veltītas atsevišķām planētām: Merkūrijam, Venērai, Mēnesim, Marsam, Jupiteram un Saturnam. Šīs kolonnas stāvēja ap saules dieva veidolu.

Tu saki, — Ramzess bilda, — ka Ir sešas planētas, bet es redzu šeit septiņas kolonnas…

Šī septītā attēlo zemi, kas arī ir planēta, — virspriesteris nočukstēja.

Pārsteigtais faraons pieprasīja paskaidrojumus, taču prātnieks klusēja, ar rokas kustību likdams saprast, ka pārliekai vaļsirdībai viņa mute ir slēgta.

«Upurgaldu» zālē atskanēja klusa, patīkama mūzika, kuras pavadījumā priesterienes nodejoja svinīgu deju. Faraons noņēma savu zelta bruņucepuri un dārgās bruņas un ziedoja tās Osīrijam, pieteikdams, ka šim veltēm jāpaliek dieva mantnīcā un tās nav jānodod Labirintā,

Par šo devību virspriesteris uzdāvināja valdniekam visdaiļāko piecpadsmit gadus vecu dejotāju, kas, liekas, bija ļoti apmierināta ar savu likteni.

Nonācis «atdusas» zālē, Ramzess apsēdās troni, bet viņa vietnieks reliģijas lietās virspriesteris Sens, mūzikai skanot, vīraka dūmu apņemts, iegāja svētnīcā, lai iznestu no turienes dieva veidolu.

Drīzumā atskanēja apdullinoša zvanoņa — un pustumšajā zālē parādījās zelta laiva; tā bija aizklāta ar aizkariem, kas kustējās, it kā aiz tiem sēdētu dzīva būtne.

Priesteri nokrita uz vaiga, bet Ramzess vērīgāk ieskatījās caurspīdīgajos aizkaros. Viens no tiem pašķīrās — un faraons ieraudzīja brīnumdaiļu bērnu, kas palūkojās viņā ar tik gudrām acīm, ka Ēģiptes valdniekam kļuva baisi.

— Lūk, Hors, — čukstēja priesteri, — Hors — austošā saule… viņš ir Osīrija dēls un tēvs un vīrs savai mātei, kas ir viņa māsa…

Sākās procesija, bet tikai tempļa iekšpusē. Pa priekšu gāja arfisti un dejotājas, pēc tam balts vērsis ar zelta disku starp ragiem, tad divi priesteru kori un virspriesteri, nesdami dieva veidolu, pēc tam atkal kori un beidzot faraons nestuvēs, kuras nesa astoņi priesteri.

Kad procesija bija apstaigājusi visas tempļa zāles un galerijas, dievs un Ramzess atgriezās «atdusas» zālē. Svētās laivas aizkari pašķīrās otrreiz — un daiļais bērns uzsmaidīja faraonam. Pēc tam Sens aiznesa laivu un dievu uz svētnīcu.

«Varbūt man kļūt par virspriesteri?» nodomāja faraons, kuram bērns bija tik ļoti iepaticies, ka viņam gribējās to redzēt biežāk.

Taču, kad viņš izgāja no tempļa, ieraudzīja sauli un milzīgo līksmojošās tautas pūli, viņš klusībā atzina, ka neko nesaprot. No kurienes radies šis bērns, kas nav līdzīgs ēģiptiešu bērniem, no kurienes šī pārcilvēciskā gudrība viņa acīs, un ko tas viss nozīmē?

Pēkšņi viņam ienāca prātā viņa nogalinātais dēls, kas varēja būt tikpat skaists, un simttūkstoš pavalstnieku acu priekšā Ēģiptes valdnieks sāka raudāt.

— Pievērstais!.. Pievērstais faraons!.. — priesteri čukstēja, — Kolīdz iegāja Osīrija svētnīcā, tā atmaiga viņa sirds!..

Tai pašā dienā izdziedinājās aklais un divi paralītiķi, kas bija lūguši dievu aiz lempja mūriem. Tādēļ priesteri] padome nolēma izsludināt šo dienu par brīnumdienu un uz tempļa ārējās sienas uzgleznot pamācošu ainu, kas attēlotu raudošo faraonu un izdziedinātos kropļus.

Vēlu pēcpusdienā Ramzess atgriezās savā pilī, lai noklausītos ziņojumus. Kad visi augstmaņi bija atstājuši faraona kabinetu, ieradās Tutmoss un sacīja:

— Priesteris Samentu grib apliecināt tev savu uzticību,

Labi, atved viņu.

Viņš pazemīgi lūdz tevi, valdniek, lai tu pieņem viņu teltī karaspēka nometnē, jo apgalvo, ka pils sienām esot ausis.

Es gribētu zināt, kas viņam vajadzīgs … — faraons sacīja un paziņoja galminiekiem, ka nakti pavadīs nometnē.

Pirms saules rieta valdnieks kopā ar Tutmosu aizbrauca pie saviem uzticamajiem pulkiem un atrada nometnē ķēniņa telti, pie kuras pēc Tutmosa rīkojuma stāvēja sardzē aziāti.

Vakarā ieradās Samentu svētceļnieka apmetni un, godbijīgi sveicis viņa majestāti, nočukstēja.-

— Šķiet, ka visu ceļu man sekoja kāds cilvēks, kas apstājās netālu no tavas dievišķās telts. Varbūt viņu uzsūtījuši priesteri?

Pēc faraona pavēles Tutmoss izskrēja laukā un tiešām uzgāja svešu virsnieku. — Kas tu tāds?

Esmu Einana, Isīdas pulka simtnieks… nelaimīgais Einana. Vai jūsu godība neatceras mani? Vairāk nekā pirms gada manevros Pi-Bailā es pamanīju svētos skarabejus…

Ak tas esi tu? — Tutmoss brīnījās. — Bet tavs pulks taču nestāv Abidā?

Ar tavu muti runā patiesība. Mūsu apmetne ir nomaļā vietā pie Menas, kur priesteri liek mums labot kanālu kā tādiem zemniekiem vai jūdiem.

Kā tad tu gadījies šeit?

Es izlūdzos dažas brīvas dienas, — Einana atbildēja, — un naski atskrēju šurpu kā izslāpis briedis pie avota.

Un ko tu gribi?

Gribu izlūgties valdnieka aizstāvību pret skūtajiem pauriem, kas nepaaugstina mani tikai tālab, ka jūtu līdzi kareivju ciešanām.

Tutmoss sadrūvējies atgriezās teltī un atkārtoja faraonam savu sarunu ar Einanu.

— Einana? — faraons pārjautāja, — Jā, atceros … Viņš sagādāja mums lielas rūpes ar saviem skarabejiem, lai gan, tiesa, vēlāk ar Herhora gādība dabūja piecdesmit nūju sitienus. Tu saki, viņš sūdzas par priesteriem? Lai nāk šurp!

Faraons lika Samentu aiziet uz citu telts nodalījumu, bet savu mīluli aizsūtīja pēc Einanas.

Nelaimīgais virsnieks tūdaļ ieradās, nokrita uz vaiga, tad, stāvēdams uz ceļiem un nopūzdamies, sacīja:

«Ik dienas es lūdzu Ra-Hormahisu, viņam uzlecot un norietot, lūdzu Amonu un Ra, un Ptahu un citus dievus un dievietes, lai tu būtu sveiks un vesels, Ēģiptes valdniek! Lai tev ilgs mūžs! Lai tev labi vedas, bet es lai varu skatīt kaut vai tavu gaišo soļu pēdas!»

Ko viņam vajag? — faraons jautāja Tutmosam, pirmoreiz ievērodams etiķeti.

Viņa majestāte jautā, ko tev vajag, — Tutmoss atkārtoja.

Liekulīgais Einana, joprojām stāvēdams uz ceļiem, pagriezās pret faraona mīluli un turpināja:

— Tu esi mūsu valdnieka auss un acs, un es atbildēšu tev kā pie Osīrija tiesas. Es dienu dievišķās Isīdas priesteru pulkā desmit gadus. Sešus gadus esmu karojis pie austrumu robežām. Mani vienaudži jau uzkalpojušies par pulkvežiem, bet es vēl arvien esmu simtnieks, un mani vēl arvien sit pēc dievbijīgo priesteru pavēles. Un kā-labad man jācieš šīs pārestības?

«Dienā visas manas domas ir pie grāmatām, bet naktī es lasu, jo nelga, kas pamet grāmatas tik žigli, kā aizbēg stirna, ir līdzīgs ēzelim, kurš saņem sitienus, ir līdzīgs kurlajam, kurš nedzird un kuram viss jārāda ar roku. Un, lai gan tiecos pēc zinībām, es nedižojos ar savu gudrību, bet taujāju padomu visiem, jo no ikviena var kaut ko mācīties, un godājamajiem prātniekiem izrādu cienību.»

Faraons nepacietīgi sakustējās, taču klausījās vien tālāk, zinādams, ka īsts ēģiptietis uzskata daudzvārdību par savu pienākumu un par vislielākās godbijības apliecinājumu priekšniekiem.

— Lūk, kāds es esmu, — Einana turpināja. — «Svešā mājā nemetu acis uz sievietēm, saimei dodu ēst. cik pienākas, un, pats nestrīdos, dalot mantību. Seja man vienmēr apmierināta, priekšniekus es godāju un neapsēdīšos, ja vecāks cilvēks stāv. Neesmu uzbāzīgs un nelūgts neeju svešā mājā. Ko ierauga mana acs, par to es klusēju, |o zinu, ka ļaudis ir kurli pret tiem, kuri daudz runā. Gudrība māca, ka cilvēks ir līdzīgs lādei, kas pilna dažādām atbildēm. Tālab es allaž izvēlos labo atbildi un arīdzan dodu to, bet slikto paturu pie sevis, Svešus melus neatkārtoju, bet, kas attiecas uz rīkojumiem, vienādi izpildu tos cik iespējams labi.»1 (Seneģiptiešu dzīves gudrības)

— Un kāds man no tā visa labums? — Einana saērcināts pabeidza. — Es ciešu badu, staigāju skrandās un nevaru gulēt uz muguras — tik ļoti tā sadauzīta. Grāmatās lasu, ka priesteru kārta apbalvojusi kareivjus par drosmi un apķērību. Tā laikam bijis ļoti sen. Jo tagad priesteri neciena apķērīgos, bet drosmi un spēku izdzen virsniekiem ar nūju…

— Es aizmigšu, viņā klausoties, — faraons sacīja.

Einana, — Tutmoss vērsās pie lūdzēja, — tu pārliecināji viņa majestāti, ka esi daudz lasījis. Bet tagad pasaki, tikai īsāk, — ko tu vēlies?

Bulta nesasniedz mērķi tik ātri, kā mans lūgums nonāks pie valdnieka dievišķajām kājām, — Einana atbildēja. — Man tā apriebies dienēt pie skūtajiem pauriem, ar tādu rūgtumu priesteri pildījuši manu sirdi, ka es noduršos pats ar savu zobenu, kas ne reizi vien licis drebēt Ēģiptes ienaidniekiem, ja mani nepārcels uz faraona karaspēku. Labāk būšu ierindas kareivis pie viņa majestātes nekā virsnieks priesteru pulkos. Cūka vai suns var viņiem kalpot, ne īstens ēģiptietis!

Pēdējo frāzi Einana Izteica ar tādu niknumu, ka faraons sacīja Tutmosam grieķiski:

Pieņem viņu gvardē! Virsnieks, kas nemīl priesterus, var mums noderēt,

Viņa majestāte abu pasauļu valdnieks pavēlēja tevi pieņemt savā gvardē, — Tutmoss atkārtoja.

Mana veselība un dzīvība pieder mūsu pavēlniekam Ramzesam — lai viņš dzīvo mūžos! — Einana iesaucās un noskūpstīja paklāju pie faraona kājām.

Kamēr aplaimotais Einana kāpās atpakaļ no telts, no-krizdams ik pa brīdim pie zemes un pateikdamies valdniekam, faraons sacīja Tutmosam:

— Man kaklā kņud no viņa pļāpāšanas. Vajag iemācīt ēģiptiešu kareivjiem un virsniekiem Izteikties īsi, nevis tā kā mācīti rakstveži.

— Būtu viņam tikai šis viens trūkums! — nočukstēja Tutmoss, uz kuru Einana bija atstājis nepatīkamu iespaidu.

Faraons lika ataicināt Samērītu.

Vari būt mierīgs, — viņš sacīja priesterim, — virsnieks, kas gāja tev nopakaļ, neizsekoja tevi. Viņš ir pārāk stulbs, lai izpildītu šādus uzdevumus. Taču roka viņam ir smaga, un viņš ver būt noderīgs. Bet tagad pasaki man, — faraons piebilda, — kas tev liek būt tik piesardzīgam?

Es jau gandrīz zinu ceļu uz Labirinta dārgumu krātuvi, — Samentu atbildēja.

Faraons pašūpoja galvu.

Tas nebūs viegli, — viņš klusu noteica. — Es veselu stundu līkumoju pa gaiteņiem un zālēm gluži kā pele, kurai dzenas pakaļ kaķis. Un, atzīšos tev, ne tikai neiegaumēju ceļu, bet ari nekad neuzdrošinātos iet pa to viens. Nāve gaišā dienas laikā varbūt arī nav tik briesmīga, bet nomirt alās, kur apmaldītos pat kurmis… brr!

Un tomēr mums jāatrod un jāapgūst šis ceļš, — Samentu sacīja.

Bet ja nu sargātāji paši atdos mums vajadzīgo dārgumu daļu? — faraons jautāja.

Viņi nedarīs to, kamēr dzīvi Ir Herhors, Nofri un viņu piekritēji. Tici man, valdniek, šie augstmaņi grib ievīstīt tevi autiņos gluži kā zīdaini.,

Faraons nobālēja aiz dusmām.

— Ka tikai es neievīstu viņus važās!.. Kādā veidā tu gribi izdibināt ceļu uz mantnīcu?

— Šeit, Abidā, Osīrija kapenēs es atradu pilnīgu ceļa plānu, — priesteris atbildēja.

Bet kā tu uzzināji, ka tas ir šeit?

No uzrakstiem Seta templī.

Un kad tu atradi plānu?

Kad tava mūžam dzīvojošā tēva mūmija bija novietota Osīrija templī, — Samentu atbildēja, — Es pavadīju dievišķo nelaiķi un, stāvot naķtssardzē «atdusas» zālē, iegāju svētnīcā.

Tev jābūt karavadonim, nevis virspriesterim! … Ramzess smiedamies iesaucās. — Tātad tev jau ir skaidrs Labirinta ceļš?

Skaidrs tas man bija sen, bet tagad esmu savācis norādījumus, pēc kuriem jāvadās.

— Vai vari man to paskaidrot?

Kā tad! Varu pat parādīt jūsu majestātei plānu. Šis ceļš, — Samentu turpināja, — četrreiz vijas līkločiem cauri visam Labirintam. Tas sākas visaugstākajā stāvā un beidzas dziļi pazemē, un piedevām met daudzas cilpas. Tādēļ tas ir tik garš,

Bet kā tu nokļūsi no vienas zāles, kur daudz durvju, otrā?

Uz katrām durvīm, kas ved uz mērķi, uzrakstīta daļa teikuma: «Vai! nodevējam, kas cenšas uzzināt vislielāko valsts noslēpumu un izstiept zaimojošo roku pēc dievu mantības … Viņa līķis būs kā sprāgonis, bet dvēsele nepazīs miera un klīdīs tumsā, savu grēku tirdīta …».

— Un tevi nebiedē šis uzraksts?

— Bet vai tevi, valdniek, biedē lībiešu šķēps? Draudēt var pūlim, nevis man — es pats protu uzrakstīt vēl briesmīgākus lāstus.

Faraons iegrima domās.

— Tev taisnība, — viņš sacīja, — šķēps nav bīstams tam, kas prot to atvairīt, un kļūmīgs ceļš nemaldinās prātnieku, kurš zina patiesības vārdus… Taču kā tu panāksi, lai tavā priekšā pašķiras akmens sienas un kolonnas paveras gluži kā durvis?

Samentu nicīgi paraustīja plecus.

— Manā templī, — viņš atteica, — arī ir daudz neredzamu durvju, kuras atvērt vēl grūtāk nekā Labirintā, Kas zina slepenos vārdus, tas visur iekļūs — to tu pareizi pateici.

Faraons, atbalstījis galvu rokā, ilgi kaut ko domāja.

Man būtu žēl, — viņš sacīja, — ja tev šai ceļā gadītos nelaime.

Ļaunākajā gadījumā mani tur gaida nāve. Bet vai tā nedraud pat faraoniem? Tu pats, valdniek, droši devies uz Sāls ezeriem, lai gan nebiji pārliecināts, ka atgriezīsies no turienes. Nedomā, — priesteris turpināja, — ka man būs jānostaigā viss ceļš, pa kuru iet Labirinta apmeklētāji. Es atradīšu īsāko ceļu un, iekams noskaitīšu vienu lūgšanu Osīrijam, būšu tur, kurp iedams tu pagūtu noskaitīt trīsdesmit lūgšanas.

— Vai tur ir citas ieejas?

— Bez šaubām. Un man tās jāatrod. Es taču neiešu — kā jūsu majestāte — dienā vai pa galvenajiem vārtiem…

Bet kā tad?

Arējā mūrī ir daudz slepenu vārtiņu, kurus es zinu un kurus gudrie Labirinta sargātāji nekad neuzrauga… Naktī sardzesvīru pagalmā ir maz un viņi tik ļoti paļaujas uz dievu aizgādību vai pūļa bailēm, ka lielākoties guļ… Turklāt no saules rieta līdz lēktam priesteri trīsreiz dodas uz templi noskaitīt lūgšanu, bet kareivji nododas reliģiskiem rītiem zem klajas debess. Iekams viņi pabeigs lūgt dievu, es jau būšu Labirintā.

Un ja tu apmaldīsies?

Man taču ir plāns.

Un ja plāns ir viltots? — faraons jautāja, nespēdams apslēpt savas bažas.

Un ja tu, valdniek, nedabūsi Labirinta dārgumus?… Ja feniķieši pārdomājuši un nedos apsolīto aizdevumu?… Ja kareivji cietīs badu un tautas cerības būs pieviltas?.. Tici man, valdniek, — priesteris turpināja, — Labirinta gaiteņos es būšu lielākā drošībā nekā tu savā valstī…

Bet tumsa… tumsa… un nesagraujamie mūri., un dziļdziļā pazeme, un šie ceļu "simti, kuros nevar neapmaldīties?… Cīņa ar cilvēkiem, Samentu, ir nieka lieta, bet nokaušanās ar tumsību un neziņu ir kaut kas briesmīgs!

Samentu pasmaidīja.

— Jūsu majestāte nezina par mani neko, — viņš atteica. — Būdams divdesmit piecus gadus vecs, es biju Osīrija priesteris…

— Tu? — Ramzess izbrīnījies jautāja.

— Es. Un tūlīt pateikšu, kādēļ pārgāju Seta kalpībā. Mani nosūtīja uz Sīnāja pussalu, lai uzceltu tur nelielu templi kalnračiem. Būvdarbi ilga sešus gadus. Un, tā kā man bija daudz brīva laika, es klaiņoju pa kalniem un ielūkojos turienes alās. Ko tik es neredzēju!.. Garu garās ejas, šauras pārejas, pa kurām jārāpjas uz vēdera, grotas — tik lielas kā tempļi! Es vēroju pazemes upes un ezerus, kristāla- pilis, pilnīgi tumšas alas, kurās neredz savu roku, vai atkal tik gaišas, it kā tajās spīdētu otra saule…

Cik reižu es netiku apmaldījies neskaitāmās ejās, cik reižu man nenodzisa lāpa, cik reižu neievēlos bezdibeni, kas pavērās man zem kājām… Man gadījās vairākas dienas pavadīt pazemē, pārtikt no grauzdētiem miežiem un veldzēt slāpes, laizot miklas klintis, un es bieži nezināju, vai izkļūšu dienas gaismā…

Toties es uzkrāju pieredzi, redze man kļuva asāka, un es pat iemīlēju šos briesmīgos nostūrus. Un tagad, kad iedomāju Labirinta bērnišķīgos slēpņus, man nāk smiekli. Cilvēku celtas ēkas ir kurmja rakumi salīdzinājumā ar milzu būvēm, kuras uzslējuši mēmie un neredzamie zemes gari…

Reiz es ieraudzīju kaut ko šaušalīgu, kas lika man mainīt savus uzskatus…

Rietumos no Sīnāja raktuvēm atrodas aizām izvagoti kalni, kur bieži nogrand pazemes pērkoni, nodreb zeme un palaikam uzšaujas liesmas… Ziņkārības dzīts, es devos turp uz ilgāku laiku un, ceļu meklēdams, uzgāju tikko samanāmu plaisu. Ielūkojies tajā, es atklāju veselu virkni milzīgu alu, zem kuru velvēm pietiktu vietas vislielākajai piramīdai.

, Klaiņodams tur, es sajutu asu trūdu smaku, kas bija tik derdzīga, ka man gribējās bēgt. Pārvarējis riebumu, es iegāju ala, no kurienes nāca šī smaka, un ieraudzīju…

Iedomājies, valdniek, cilvēku, kuram kājas un rokas ir divreiz īsākas nekā mums, taču resnas, neveiklas, ar ķetnām galos. Piedevām plata, gar malām saplacināta aste, augšā robota ka gaiļa sekste; piedevām briesmīgi garš kakls un uz ta suņa galva. Visbeidzot ietērp šo nezvēru bruņas ar uzliektiem, dzeloņiem uz muguras… Tagad iztēlojies, ka šis radījums stāv uz kājām, atbalstījies ar rokām un krūtīm pret klinti…

Kaut kas pagalam pretīgs, — faraons noteica, — es to uzreiz nobeigtu…

Tas nebija pretīgs, jo, ņem vērā, valdniek, šis nezvērs bija tik liels kā obelisks!

Ramzess XIII neapmierināts sakustējās.

Samentu, — viņš sacīja, — man liekas, ka tu staigāji pa savam alām sapņos…

Zvēru tev, valdniek, pie savu. bērnu dzīvības, ka. runāju patiesību!.. Un, ja. šis nezvērs rāpuļa ādā, kas klāta dzeloņainam bruņām, gulētu zemē, tad kopā ar asti tas būtu piecdesmit soļu garš … Lai gan jutu balles un riebumu, es vairākkārt atgriezos alā un aplūkoju to ļoti uzmanīgi.

— Tātad viņš bija dzīvs?

— Nē, tas jau sen bija līķis, taču saglabājies kā mūsu mūmijas neparasti sausajā gaisā, varbūt arī mums nezināmu zemes sāļu iespaidā.

Tas bija mans pēdējais atklājums, — Samentu turpināja, — es vairs neklīdu pa alām, bet daudz domāju. Osīrijs, es prātoju, rada lielus dzīvniekus — lauvas, ziloņus, zirgus, bet Sets — čūskas, sikspārņus, krokodilus. Nezvērs, kuru. es redzēju, neapšaubāmi bija Seta radīts. Un, tā kā tas ir milzīgs un briesmīgāks par visu zem saules, tātad dievs Sets ir varenāks par dievu Osīriju,

Tā nu es pievērsos Setam un, atgriezies Ēģiptē, apmetos viņa templī. Taču, kad pastāstīju priesteriem par savu atklājumu, viņi man paziņoja, ka pazīstot daudz tādu nezvēru.

Samentu atvilka elpu un turpināja:

Ja kādreiz tev, valdniek, labpatiks apmeklēt mūsu templi, es parādīšu kapenēs dīvainus un briesmīgus radījumus: zosis ar čūskas galvu un sikspārņa spārniem, gulbjiem līdzīgas ķirzakas, kas lielākas par strausiem, krokodilus, kas trīsreiz garāki par tiem, kuri dzīvo Nīlā, vardi suņa augumā… Tās ir vai nu mūmijas, vai alās atrasti ģindeņi, kas glabājas mūsu kapenēs. Tauta domā, ka mēs tos pielūdzam, bet patiesībā mēs pētām viņu uzbūvi un sargājam no bojāšanās,

Es noticēšu tev, kad pats redzēšu, — faraons atbildēja. — Taču saki man — kā šādi radījumi varēja uz-rasties alas?…

Valdniek, — priesteris atteica, — pasaulē, kurā mēs dzīvojam, noris lielas pārmaiņas. Pašā Ēģiptē mēs atrodam dziļi zemē apslēptas pilsētu un tempļu drupas. Bija laiks, kad Lejasēģiptes vietu aizņēma jūras līcis, bet Nīlas ūdeņi plūda pa visu mūsu plašo ieleju. Bet vēl agrāk šeit, kur atrodas mūsu valsts, bija jūra… Mūsu senči apdzīvoja zemes, kuras tagad klāj rietumu tuksnesis…

Vēl agrāk, pirms desmitiem tūkstošu gadu, nebija tādu cilvēku kā mēs, bet bija pērtiķiem līdzīgi radījumi, kas prata tikai būvēt zaru būdas, uzturēt uguni, kauties ar vālēm un akmeņiem. Tad nebija ne zirgu, ne vēršu, bet ziloņi, degunradži un lauvas bija augumā trīsreiz lielāki par tagadējiem. Taču arī milzu ziloņi nav vissenākie nezvēri. Vēl pirms viņiem dzīvojuši milzu rāpuļi, kas lidojuši, peldējuši un staigājuši pa sauszemi. Pirms rāpuļiem pasaulē bijuši tikai gliemeži un zivis, bet pirms viņiem — vienīgi augi, tādi, kādu tagad vairs nav…

— Un vēl agrāk? — Ramzess jautāja.

Vēl agrāk zeme bija tukša un neapdzīvota un dieva gars lidinājās virs ūdeņiem…

Esmu dzirdējis par to, — faraons sacīja. — Taču neticēšu, iekams tu neparādīsi man nezvēru mūmijas, kuras glabājas jūsu templī.

Ja atļausi, es pabeigšu savu stāstu, — Samērītu sacīja, — Tad, lūk, kad es ieraudzīju Sīnāja alā šī nezvēra līķi, mani sagrāba bailes un es vairākus gadus neuzdrošinājos ieiet nevienā alā. Taču, kopš Seta priesteri man izskaidroja, no kurienes nākuši šie dīvainie radījumi, bailes man pārgāja, bet ziņkāre kļuva vēl lielāka. Un tagad man nav patīkamākas izklaidēšanās kā klaiņot pa pazemi un meklēt ceļus tumsā. Tādēļ ceļojums pa Labirintu man nesagādās vairāk pūļu kā pastaiga pa ķēniņa dārzu,

Samentu, — faraons sacīja, — es augstu vērtēju tavu pārcilvēcisko drosmi un gudrību. Tu pastāstīji man tik daudz interesanta, ka arī es gribētu aplūkot alas un kādreiz varbūt došos kopā ar tevi uz Sīnāju. Un tomēr es baidos, ka tev Labirintā var nepaveikties, un katram gadījumam sasaukšu ēģiptiešu sapulci, kas dos man tiesības izmantot dārgumu krātuvi.

Tas nekaitēs, — priesteris atbildēja. — Taču mani pūliņi nebūs veltīgi, jo Nofri un Herhors tikpat nepiekritīs atdot dārgumus.

Un tu esi pārliecināts, ka tev viss izdosies? — faraons taujāja.

Kopš pastāv Ēģipte, — Samentu pārliecināti sacīja, — nav bijis cilvēka, kurš būtu tik labi sagatavojies, lai uzvarētu šai cīņā, kas man neliekas cīņa, bet rotaļa. Vienus biedē tumsa, bet es mīlu to un pat redzu tumsā; citi neprot orientēties daudzajās istabās un gaiteņos, bet man tas izdodas viegli; vēl citi nezina, kā atvērt slepenās durvis, bet es to lieliski protu. Ja man nebūtu nekādu citu priekšrocību kā vien tās, ko esmu minējis, arī tad es jau pēc mēneša vai diviem atrastu ceļu Labirintā. Man turklāt ir precīzs šo eju plāns, un es zinu vārdus, kas ved no zāles uz zāli. Kas mani var aizkavēt?

Un tomēr sirds dziļumos tu šaubies. Tu taču nobijies no virsnieka, kas it kā tev sekojis!

Priesteris paraustīja plecus.

— Es ne no kā un ne no viena nebaidos, — viņš mierīgi atbildēja, — es tikai esmu piesardzīgs. Es paredzu visu un esmu sagatavojies pat tam, ka mani notvers»

— Tad tevi gaida briesmīgas mokas! … — Ramzess nočukstēja.

Nebūt ne! Tieši no Labirinta pazemes es atdarīšu sev durvis uz mūžīgās saules valstību.

Un tu nenožēlosi savu rīcību?

— Nē. Es taču sasniegšu lielu mērķi: gribu ieņemt valstī Herhora vietu…

— Zvēru, ka tu to ieņemsi!

Ja neaiziešu bojā, — Samentu atteica. — Un, pat ja, kāpjot kalna virsotnē, jāiet gar bezdibeņiem, ja šai ceļa var paslīdēt kāja un es varu nogāzties, — kāda tam nozīme? Tu, valdniek, parūpēsies par maniem bērniem.

Nu, tad ej! — faraons sacīja. — Tu esi manas uzticības cienīgs.