Faraons

Divdesmit trešā nodaļa

Tagad Onu pilsētā sākās dzīru un līksmību laiks. Nomarhs Ranusers lika uznest no pagraba labākos vīnus, no trim kaimiņu nomiem atbrauca daiļākās dejotājas, slavenākie muzikanti, veiklākie burvju mākslinieki. Nu Ramzesam bija aizņemta visa diena. No rīta — karaspēka apmācības, augstmaņu pieņemšana, pēc tam — mielasts, izrādes, medības, tad — atkal mielasts.

Bet tieši tobrīd, kad Heka-Anedžas nomarham jau šķita, ka troņmantniekam apnikuši pārvaldīšanas un saimniekošanas jautājumi, princis paaicināja viņu pie sevis un jautāja:

— Vai tavs noms ir pats bagātākais Ēģiptē?

Jā… lai gan mums nācies piedzīvot dažus grūtus gadus…. — Ranusers atbildēja, un sirds viņam atkal pamira, bet kājas sāka drebēt.

Tieši tas mani pārsteidz, — princis turpināja, — tālab ka ķēniņa ienākumi mazinās no gada gadā. Vai tu nevarētu man to izskaidrot?

Valdniek, — nomarhs sacīja, locīdamies troņmantnieka priekšā līdz zemei, — redzu, ka mani ienaidnieki iesējuši tavā sirdī neuzticību un, lai ko es sacītu, man būs grūti tevi pārliecināt. Tādēļ atļauj man klusēt. Lai nāk rakstveži ar dokumentiem, kurus tu pats varēsi aptaustīt un pārbaudīt…

Troņmantnieku mazliet pārsteidza tik negaidīta atbilde, taču viņš pieņēma priekšlikumu un pat nopriecājās par to. Viņš domāja, ka rakstvežu ziņojumi izskaidros viņam pārvaldīšanas noslēpumus.

Un, lūk, nākamajā dienā ieradās Heka-Anedžas noma lielais rakstvedis ar palīgiem, kuri atnesa līdzi vairākus no abām pusēm aprakstītus papirusa tīstokļus. Kad tos atritināja, tie izveidoja trīs pēdas platu un sešdesmit soļu garu lenti. Ramzess pirmoreiz redzēja tik milzīgu dokumentu, kas ietvēra sevī ziņas tikai par vienu provinci gada laikā.

Lielais rakstvedis apsēdās uz grīdas un, pavilcis zem sevis kājas, iesāka:

— «Viņa majestātes Meri Amona Ramzesa trīsdesmit trešajā valdīšanas gadā Nīla aizkavējās ar paliem. Zemnieki, piedēvēdami šo nelaimi Heka-Anedžas provincē dzīvojošo svešzemnieku burvestībām, sāka graut neticīgo jūdu, hetu un feniķiešu mājas, turklāt dažus cilvēkus nogalināja. Pēc godājamā nomarha pavēles vainīgos nodeva tiesai: divdesmit pieci zemnieki, divi mūrnieki un pieci amatnieki tika notiesāti ar darbiem akmeņlauztuvēs, bet viens zvejnieks tika nožņaugts.»

— Kas tas par dokumentu? — princis jautāja.

Tā ir tiesas atskaite, kas sastādīta, lai to noliktu pie ķēniņa kājām.

Liec to pie malas un lasi par valsts kases ienākumiem!

Lielā rakstveža palīgi saritināja atnesto dokumentu un pasniedza viņam citu. Lielais rakstvedis atkal sāka lasīt:

— «Tota mēneša piektajā dienā ķēniņa klētīs tika ievesti sešsimt mēri kviešu, par ko galvenais uzraugs izdeva kvīti. Tota mēneša septītajā dienā lielais mantzinis uzzināja un pārbaudīja, ka pagājušā gada ražas krājumi samazinājušies par simt četrdesmit astoņiem mēriem kviešu. Pārbaudes laikā divi strādnieki nozaga mēru graudu un paslēpa starp ķieģeļiem. Kad to atklāja, abos nodeva tiesai un nosūtīja uz akmeņlauztuvēm par to, ka tīkojuši pēc faraona mantas.»

Un tie simt četrdesmit astoņi mēri? — troņmantnieks jautāja.

Tos apēda peles, — rakstvedis atbildēja un lasīja tālāk: «Tota mēneša astotajā dienā tika atsūtītas kaušanai divdesmit govis un astoņdesmit četras aitas, kuras laidara uzraugs lika atdot pulkam «Vanags» pret attiecīgu kvīti.»

Tādā kārtā troņmantnieks uzzināja, cik miežu, kviešu, pupiņu un lotosauga sēklu katru dienu aizvests uz klētīm, cik nodots dzirnavām, cik nozagts un cik zaglīgu strādnieku nosūtīti uz akmeņlauztuvēm.

Pārskats bija tik garlaicīgs un juceklīgs, ka paofi mēneša vidū. troņmantnieks lika pārtraukt lasīšanu.

— Saki man, lielais rakstvedi, — Ramzess jautāja, — ko tu saprati no lasītā?

— Ko vien valdnieks vēlas!..

Un viņš sāka atkārtot visu no sākuma, bet šoreiz jau no galvas:

— «Tota mēneša piektajā dienā ķēniņa klētīs tika ievesti…»

— Diezgan! — princis aizkaitināts iesaucās un pavēlēja

viņiem vākties prom.

Rakstveži nokrita pie zemes, steidzīgi savāca savus papirusus, atkal nokrita pie zemes un žigli nozuda aiz durvīm. Troņmantnieks paaicināja pie sevis nomarhu Ranuseru. Tas ieradās, rokas uz krūtīm sakrustojis, taču mierīgu seju. Rakstveži bija paguvuši viņam paziņot, ka troņmantnieks no pāršķeltiem neko nesaprotot un pat neesot viņus uzklausījis.

— Saki man, godātais nomarh, — vai tev arī lasa šos pārskatus?

— Katru dienu.

— Un tu kaut ko saproti?

— Piedod, valdniek, bet nesaprazdams es nevarētu pārvaldīt nomu.

Ramzess apmulsa. Varbūt tiešām vienīgi viņš ir tik neattapīgs? Bet tādā gadījumā — kas viņš par valdnieku?

— Sēdies, — viņš, brīdi klusējis, sacīja un norādīja Ranuseram uz krēslu. — Sēdies un pastāsti man — kā tu pārvaldi nomu?

Augstmanis nobālēja un pārgrieza acis, Ramzess to ievēroja un steidzās viņu nomierināt:

— Nedomā, ka neuzticos tavai gudrībai… Gluži otrādi, es nepazīstu cilvēku, kurš būtu labāks pārvaldnieks par tevi. Taču esmu vēl jauns un vēlos zināt, kas ir pārvaldīšanas māksla. Tādēļ lūdzu tevi — dalies ar mani pieredzē. Tu pārvaldi nomu, tad paskaidro man, kā tiek valdīts!

Nomarhs atviegloti nopūtās un sacīja:

Es tev pastāstīšu, kā aizrit mana diena, lai tu zinātu, cik grūti ir mani pienākumi. No rīta pēc vannas es upurēju dievam Atumam, pēc tam aicinu mantzini un vaicāju viņam, vai kārtīgi ienāk nodokļi ķēniņam. Ja viņš apgalvo, ka jā, es slavēju viņu. Bet, ja viņš saka — tādi un tādi nav samaksājuši, dodu rīkojumu nepaklausīgos apcietināt. Tad aicinu ķēniņa klēšu uzraugu, lai zinātu, cik ienācis graudu. Ja daudz — slavēju viņu. Ja maz — lieku nopērt vainīgos. Pēc tam nāk lielais rakstvedis un ziņo man, kas no ķēniņa īpašumiem vajadzīgs armijai, ierēdņiem un strādniekiem. Es lieku izsniegt pret kvīti. Ja viņš izlietojis mazāk, es slavēju viņu, ja vairāk — uzsāku izmeklēšanu. Pēc pusdienas pie manis ierodas feniķiešu tirgotāji, kuriem es pārdodu labību, bet naudu iemaksāju faraona valsts kasē. Pēc tam es lūdzu dievu un apstiprinu tiesas spriedumus. Vakarā policija ziņo man par vietējiem notikumiem. Aizviņdien mana noma ļaudis iebrukuši kaimiņu provinces teritorijā un apgānījuši dieva Sobeka statuju. Sirdī es nopriecājos — tas nav mūsu aizgādnis. Taču notiesāju dažus vainīgos ar nožņaugšanu, daudzus ar darbu akmeņlauztuvēs un visiem piespriedu nūjas. Tādēļ manā nomā vaida miers un labas paražas un nodokļi ienāk katru dienu…

Bet faraona ienākumi mazinājušies arī pie jums, — princis piemetināja.

Tiesa kas tiesa, valdniek, — Ramzess nopūzdamies sacīja. — Priesteri apgalvo, ka dievi sadusmojušies uz Ēģipti par to, ka šeit saradies daudz svešzemnieku. Es gan redzu, ka dievi nenoniecina feniķiešu zeltu un dārgakmeņus…

Šai brīdī zālē ienāca dežūrvirsnieks un pieteica priesteri Mentesufisu, kas bija ieradies ielūgt troņmantnieku un nomarhu uz dievkalpojumu. Gan viens, gan otrs pieņēma ielūgumu, turklāt nomarhs Ranusers izrādīja tādu dievbijību, ka pat pārsteidza Ramzesu.

Kad Ranusers klanīdamies aizgāja, troņmantnieks vērsās pie priestera:

Tā kā tu, svētais praviet, esi pie manis augsti godātā Herhora vietnieks, kliedē neziņu, kas dara manu sirdi nemierīgu!

Vai spēšu? — priesteris šaubījās.

Tu spēsi, jo esi pilns gudrības, kurai kalpo. Apdomā tikai labi, ko es tev sacīšu. Vai zini, kālab mani šurp sūtīja faraons?

Lai iepazītos ar valsts pārvaldīšanu un tās bagātībām, — Mentesufiss atteica.

Es daru to. Es izvaicāju nomarhus, vēroju valsti un cilvēkus, uzklausu rakstvežu pārskatus, taču neko nesaprotu. Tas mani pārsteidz un moka. Kad man darīšana ar karalietām, man viss ir skaidrs: es zinu, cik ir kareivju, cik zirgu, kaujasratu, pajūgu; kurš no virsniekiem dzer vai pavirši izturas pret dienestu un kurš apzinīgi pilda savus pienākumus. Es zinu, kā jārīkojas karā. Ja ienaidnieka korpuss stāv līdzenumā, man jāņem divi korpusi, lai uzvarētu. Ja ienaidnieks ieņēmis aizstāvēšanās pozīcijas, es došos pret viņu ar trim korpusiem vismaz. Ja pretinieks ir nepieredzējis un cīnās juceklīgā barā, es varu viņa tūkstotim pretī sūtīt piecsimt savu kareivju — un viņi to pievārēs. Karamākslā, svētais tēvs, — Ramzess turpināja, — man viss ir kā uz delnas un uz katru jautājumu atbilde gatava. Taču nomu pārvaldīšanā es ne tikai neko nesaprotu, bet man galvā ir tāds sajukums, ka dažkārt aizmirstu, kālab esmu šurp atbraucis. Tādēļ atbildi man vaļsirdīgi kā priesteris un virsnieks — ko tas nozīmē? Vai nomarhi mani krāpj, vai esmu tik neattapīgs?

Pravietis iegrima domās.

— Vai viņi uzdrošinātos tevi krāpt, es nezinu, jo neesmu sekojis viņu rīcībai. Taču man liekas, ka viņi nevar tev neko paskaidrot tādēļ, ka paši neko nesaprot. Nomarhi un rakstveži, — priesteris turpināja, — ir kā simtnieki armijā: katrs pārzina savu simtu un ziņo par to augstākiem. Katrs komandē savu mazo nodaļu, bet kopējo plānu, ko izstrādā armijas virspavēlnieks, viņš nezina. Nomu pārvaldnieki un rakstveži pieraksta visu, kas notiek viņu provincē, un noliek savus ziņojumus pie faraona kājām. Un vienīgi augstā padome izloba no tiem gudrības medu…

— Bet šo medu es tieši gribu! Kādēļ man to nedod?

Mentesufiss pašūpoja galvu,

— Valsts gudrība, — viņš sacīja, — ir viens no priesteru noslēpumiem, To var apgūt tikai cilvēks, kas ziedojies dieviem, Bet tu, Ramzes, lai gan tevi audzinājuši priesteri, cītīgi vairies no tempļiem …

— Kā? Ja es nekļūšu priesteris, jūs mani nepamācīsit?

— Ir lietas, kuras tu vari uzzināt arī tagad, būdams troņmantnieks, Ir tādas, kuras uzzināsi, kļūdams faraons. Taču ir arī tādas, kuras zināt var tikai virspriesteris.

— Katrs faraons vienlaikus ir virspriesteris, — princis viņu pārtrauca.

— Ne jau katrs. Turklāt ari virspriesteri ir dažādi,

Tātad, — troņmantnieks sašutis iesaucās, — jūs slēp-ļat no manis valsts pārvaldīšanas mākslu un es nevarēšu izpildīt tēva rīkojumus!

To, kas tev vajadzīgs, tu vari uzzināt, jo esi iesvētīts zemākā priesteru kārtā. Taču tas viss ir apslēpts tempļos aiz priekškara, kuru neviens neiedrošināsies pacelt, neievērojis pienācīgus rītus.

Es pacelšu!..

Lai dievi pasargā Ēģipti no tādas nelaimes! — priesteris noteica, pastiepdams rokas pret debesīm. — Vai tad tu nezini, ka debesu pērkons saspers Ikvienu, kas bez pienācīgiem ritiem pieskarsies priekškaram? Liec to izdarīt kādam vergam vai uz nāvi notiesātam — un tu redzēsi, ka viņš uz vietas nomirs.

Tādēļ ka jūs viņu nonāvēsit!

— Ikviens no mums aizies bojā tāpat kā viņš, ja zaimodams tuvosies altārim, Dieva priekšā faraons, priesteris un vergs ir vienādi.

— Ko man darīt? — Ramzess vaicāja,

Meklē atbildi templī, šķīsti sevi lūgšanās un gavēšanā, — priesteris atbildēja. — Kopš pastāv Ēģipte, neviens valdnieks valsts gudrību citādi nav apguvis,

Es padomāšu par to, — princis sacīja. — Kaut redzu pēc visa, ka gan augsti godājamais Nofri, gan tu, svētais praviet, gribat pievērst mani kalpošanai dieviem tāpat kā manu tēvu.

— Nebūt ne. Ja tu, kļuvis par faraonu, aprobežosies ar karaspēka komandēšanu, tev būs tikai dažas reizes gadā jāpiedalās dievkalpojumos, jo pārējos gadījumos tevi aizstās virspriesteri. Bet, ja tu gribi iepazīt tempļu noslēpumus, tev jāgodina dievi, jo viņi ir gudrības avots.