Faraons

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Bija jau tota mēnesis (jūnija beigas — jūlija sākums). Būbastijā un tās apkaimē tveices dēļ sāka mazināties ļaužu pieplūdums. Taču Ramzesa galmā vēl aizvien līksmojās. Daudz runāja par gadījumu cirkā.

Galminieki daudzināja prinča drosmi, neattapīgie apbrīnoja Sargona spēku, priesteri nopietnām sejām čukstēja, ka troņmantniekam tomēr nevajadzējis iejaukties vēršu cīņā, tam esot domāti citi cilvēki, kas par to saņemot naudu un sabiedrības cieņu nebaudot,

Ramzess vai nu nedzirdēja šis sarunas, vai nepievērsa tām uzmanību.

Viņa atmiņā bija iespiedies vienīgi tas, ka asīrietis laupīja viņam uzvaru pār vērsi, lakstojās ap Kamu un Kama ļoti vēlīgi izturējās pret šo lakstošanos.

Tā kā princim neklājās uzņemt pie sevis feniķiešu priesterieni, viņš kādu dienu nosūtīja Kamai vēstuli, kurā pavēstīja, ka gribot viņu sastapt, un vaicāja, kad viņa to pieņemšot. Kama atbildēja, ka gaidīšot Ramzesu tai pašā vakarā.

Kolīdz pie debesīm uzlēca zvaigznes, Ramzess slepus (tā viņam vismaz šķita) izlavījās no pils un devās uz Ištaras templi.

Tempļa dārzs bija gandrīz tukšs. Paviljonā bija kluss un dega tikai daži gaismekļi.

Viņš nedroši pieklauvēja. Priesteriene pati viņam atvēra. Tumšajā priekštelpā viņa sāka skūpstīt princim rokas, čukstēdama, ka nomirtu, ja toreiz cirkā saniknotais dzīvnieks būtu nodarījis viņam ko ļaunu.

— Taču tagad tu esi mierīga, jo tavs mīļākais izglābis mani, — Ramzess pikti atteica.

Kad viņi iegāja apgaismotā istabā, Kamas acīs bija manāmas asaras.

— Kas tev noticis? — princis jautāja.

— Mana valdnieka sirds novērsusies no manis, — viņa sacīja. — Un droši vien ne jau velti.

Ramzess nīgri iesmējās:

Tātad tu jau esi viņa mīļāka? Vai tikai vel posies, svētā jaunava?

Mīļākā? Nemūžam! Taču es varu kļūt šī briesmīgā cilvēka sieva.

Ramzess pietrūkās kājās.

Vai es sapņoju? — viņš iesaucas. — Vai Sets nolādējis mani? Tu, priesteriene, kas sargā uguni pie dievietes Ištaras altāra un kas, nāvei draudot, glabā savu šķīstību, — tu dodies pie vīra? Tik tiešām feniķiešu liekulība pārspēj visus nostāstus!

Uzklausi mani, valdniek, — Kаmа sacīja, slaucīdama asaras, — un nosodi, ja esmu to pelnījusi. Sargons grib ņemt mani par sievu — par savu pirmo sievu. Pēc mūsu likumiem priesteriene sevišķos gadījumos var doties pie vīra, bet tikai pie ķēnišķu asiņu cilvēka. Un Sargons ir ķēniņa Tiglatpalasara radinieks…

— Un tu iesi pie viņa?

Ja Tīras priestera augsta padome man pavēles, es nedrīkstēšu nepaklausīt, — Kama atteica, atkal sākdama gauži raudāt.

Un kāda šai padomei daļa gar Sargonu? — princis jautāja.

Runā, — viņa nopūzdamās atbildēja, — ka asīrieši taisoties sagrābt Feniķiju un Sargons būšot tās vietvaldis.

— Tu esi prātu zaudējusi! — Ramzess iekliedzas.

— Es runāju to, kas man zināms. Mūsu templī jau otrreiz sākas aizlūgumi par nelaimes novēršanu no Feniķijas. Pirmoreiz mēs tos noturējām vēl pirms tavas ierašanas, valdniek…

— Bet kālab tagad?

— Tālab, ka Ēģiptē pirms dažam dienam ieradies haldejiešu priesteris Istubars ar vēstulēm, kurās ķēniņš Tiglatpalasars ieceļ Sargonu par savu sūtni un pilnvaro viņu noslēgt ar jums līgumu par Feniķijas sagrābšanu.

— Taču es … — princis viņu pārtrauca.

Viņš gribēja sacīt: «… neko nezinu,» — bet aprāvās un smiedamies atteica:

Kama, zvēru tev pie sava tēva goda, ka, man dzīvam esot, Asīrija nesagrābs Feniķiju. Vai tevi tas apmierina?

Ak, mans valdniek! Valdniek! — priesteriene iesaucās, nokrizdama viņam pie kājām.

Un tagad tu nekļūsi par šī mežoņa sievu?

Ak, — viņa nodrebēja, — un tu vēl jautā?

Un būsi mana? — Ramzess nočukstēja.

— Tātad tu vēlies manu nāvi? — Kama šausmās iesaucas. — Nu … ja gribi to, esmu gatava…

— Es gribu, lai tu dzīvotu, — viņš kaisli čukstēja,

— lai tu dzīvotu un piederētu man…

Tas nav iespējams…

Un Tīras priesteru augstā padome?…

Tā var tikai izdot mani pie vīra…

Bet ja tu ienāksi manā mājā?

— Ja ieiešu tur, nebūdama tava sieva, es miršu… Taču esmu gatava … kaut rīt neredzēt sauli austam…

— Nomierinies, — troņmantnieks nopietni sacīja,

— kurš iemantojis manu labvēlību, tam nekas ļauns nenotiks.

Kama atkal nometās uz ceļiem viņa priekšā.

Ka tas var būt? — viņa jautāja, salikdama rokas.

Ramzess bija tik uzbudināts un piemirsis savu stāvokli un pienākumus, ka bija gatavs apsolīt priesterienei precēt viņu. No šī soļa viņu atturēja nevis saprāts, bet gan akls instinkts.

— Kā tas var būt? Kā tas var būt? — Kama čukstēja, vai aprīdama viņu ar acīm un skūpstīdama viņa kājas.

Ramzess piecēla Kamu, nosēdināja attālāk no sevis un sacīja smaidīdams:

— Tu vaicā, kā tas var būt?… Tūlīt es tev paskaidrošu. Mans pēdējais skolotājs bija kāds vecs priesteris, kas zināja no galvas daudz dīvainu atgadījumu no dievu, ķēniņu, priesteru, pat zemāko ierēdņu un zemnieku dzīves. Šis vecais vīrs, kas bija slavens ar savu dievbijību un brīnumiem, nez kādēļ nemīlēja sievietes un pat baidījās no viņam. Viņš allaž runāja par viņu viltību un reiz, lai pierādītu sieviešu lielo vara pār vīriešu dzimumu, pastāstīja man šādu stāstu:

«Nabadzīgs jauns rakstvedis, kuram maisā nav bijis neviena vara debena, tikai miežu plācenis, darbu meklēdams, devies no Tēbām uz Lejasēģipti. Viņam sacījuši, ka šai novada dzīvojot visbagātākie kungi un tirgotāji un, ja viņam veikšoties, viņš dabūšot amatu, kur drīz vien kļūšot stāvus bagāts.

Iet viņš gar Nīlas krastu (samaksāt par vietu uz kuģa viņš nav varējis) un domā: «Cik vieglprātīgi ir cilvēki, kas, saņēmuši mantojumā no vecākiem vienu zelta talantu, pat divus talantus, pat desmit, nevis vairo bagātību, tirgojoties vai aizdodot naudu uz procentiem, bet izšķiež savu mantību nezin kur! Ja man būtu drahma … Nē, drahmas par maz… Ja man būtu talants vai, vel labāk, dažas strēmeles zemes, es gadu no gada krātu naudu un mūža beigas kļūtu bagāts kā pats bagātākais nomarhs.

Bet ko lai dara,» viņš pie sevis nopūzdamies sacīja, «dievi laikam gādā tikai par muļķiem. Toties es esmu pilns gudrības no parūkas līdz pat basajām kājām. Un, ja man var pārmest muļķību, tad laikam vienīgi tai ziņā, ka es neprastu izšķiest savu mantu un pat nezinātu, ka ķerties pie tik bezdievīga darba.»

Tā prātodams, nabaga rakstvedis gājis garām kleķa būdai, kuras priekšā sēdējis kāds ne pārāk jauns un ne pārāk vecs vīrs ar skatienu, kas ietiecies dziļdziļi sirdī. Rakstvedis, gudrs kā stārķis, uzreiz nopratis, ka tas ir kāds dievs, un paklanīdamies sacījis:

— Esi sveicināts, šīs jaukās mājas godājamais saimniek! Cik žēl, ka man nav ne vīna, ne gaļas, lai dalītos ar tevi, apliecinot savu cieņu un pierādot, ka visa mana mantība pieder tev.

Amonam — tas bijis viņš cilvēka izskatā — patikuši jaunā rakstveža laipnie vārdi. Dievs palūkojies uz viņu un vaicājis:

— Par ko tu domāji, nākdams šurp? Redzu gudrību tavā pierē, bet es esmu no tiem, kas, gluži kā irbe kviešus, uzlasa gudrības vārdus.

Rakstvedis nopūties.

Es domāju, — viņš sacījis, — par savu trūkumu un par tiem vieglprātīgajiem bagātniekiem, kas nezin kur izšķiež savu mantu.

Un tu neizšķiestu? — dievs jautājis, joprojām saglabādams cilvēka izskatu.

Palūkojies uz mani, kungs, — rakstvedis sacījis, — mugurā caurs krekls, bet sandales esmu pazaudējis ceļā. Taču papiruss un tintnīca man vienādi klāt gluži kā paša sirds. Jo, celdamies un gulēt iedams, es atkārtoju: «Labāk nabadzīga gudrība nekā muļķīga bagātība.» Un, ja reiz esmu tāds, ja protu izteikt savas domas rakstiski un izdarīt vissarežģītākos aprēķinus, turklāt pazīstu visus augus un visus dzīvniekus, kādi vien dzīvo zem saules, — Vai es spētu izšķiest savu mantu?

Dievs iegrimis domās un sacījis:

— Tava valoda plūst naigi kā Nīla pie Memfisas. Taču, ja tu patiešām esi tik gudrs, tad uzraksti man divējādā veidā vārdu «Amons».

Rakstvedis Izņēmis tintnīcu, otiņu un, nelikdams ilgi gaidīt, uzrakstījis uz kleķa būdas durvīm vārdu «Amons» divējādā veidā un tik skaidri, ka pat visa mēmā radība stājusies kustēt, lai godinātu dievu.

Dievs bijis apmierināts un sacījis: — Ja tu tikpat veikli skaiti kā raksti, tad aprēķini, lūk, šādu darījumu. Ja par vienu irbi dod četras vistas olas, tad cik olu man jāsaņem par septiņām irbēm?

Rakstvedis salasījis oļus, izlicis tos vairākās rindās, un saule vēl neesot paguvusi norietēt, kad viņš atbildējis, ka par septiņām irbēm pienākas divdesmit astoņas olas.

Visvarenais Amons pat pasmaidījis, redzēdams tik lielu gudrinieku, un sacījis:

— Redzu, ka esi runājis taisnību par savu gudrību. Taču, ja tu izrādīsies tikpat, stingrs tikumā, tad izdarīšu tā, ka būsi laimīgs līdz pat mūža galam, bet pēc nāves tavi dēli novietos tavu ēnu lieliskās kapenēs. Bet tagad saki man — kādu bagātību tu vēlies?

Rakstvedis nokritis pie žēlsirdīgā dieva kājām un atbildējis:

Būtu man kaut šī kleķa būda un četri mēri zemes, es justos bagāts,

Labi, — dievs sacījis, — taču pirmāk apskaties, vai tev ar to pietiks,

Viņš aizvedis rakstvedi uz kleķa būdu un parādījis:

— Lūk, te ir četras cepurītes un četri priekšauti, divas seģenes nelāgam laikam un divi pāri sandaļu. Te ir pavards, te lāva, uz kuras var gulēt, piesta, kur sagrūst kviešus, un abra mīklai.

— Un kas tas ir? — rakstvedis jautājis, norādīdams uz kādu tēlu, ko klājis audekls.

Tā ir vienīgā lieta, — dievs atbildējis, — kurai tu nedrīksti pieskarties, citādi pazaudēsi visu mantu,

Ak, — rakstvedis iesaucies, — lai tā stāv kaut tūkstoš gadu, es nemaz nedomāju to aiztikt! Bet vai atļauts jūsu žēlastībai vaicāt, kas tā par muižu tur tālumā?

Un viņš izliecies pa kleķa būdas logu.

— Tu uzminēji, — Amons sacījis, — tā patiešām ir muiža. Tur ir liela māja. Ja tu gribētu šo muižu…

Rakstvedis nokritis dievam pie kājām.

— Vai ir, — viņš iesaucies, — zem saules tāds cilvēks, kas miežu plāceņa vietā labāk negribētu kviešu maizi?

To izdzirdīs, Amons noskaitījis burvju vārdus, un tūdaļ pat abi nonākuši muižas lielajā mājā.

Lūk, te tev, — Amons sacījis, — griezumiem rotāta gulta, pieci galdiņi un desmit krēsli. Lūk, izrakstītas drānas, krūkas un kausi vīnam, lūk, gaismeklis ar olīveļļu un nestuves …

Un kas tas? — rakstvedis jautājis, norādīdams uz kaktā stāvošu tēlu, kas bijis apklāts ar muslīnu.

To, — dievs atteicis, — tu neaiztiec, citādi pazaudēsi visu mantu.

Kaut es dzīvotu desmittūkstoš gadu, arī tad nepieskartos šai lietai, jo uzskatu, ka pēc gudrības vislabākā ir bagātība. Bet kas redzams tur tālumā? — viņš vaicājis pēc brīža, rādīdams uz dārza ieskautu, lepnu pili.

Tā ir prinča muiža, — dievs atbildējis. — Tur pils, piecsimt mēra zemes, simt vergu un pārsimt lopu liels ganāmpulks. Muiža ir liela, taču, ja tu domā, ka tava gudrība tiks ar to galā ….

Rakstvedis atkal nometies Amonam pie kājām, liedams prieka asaras.

Ak, kungs! — viņš iesaucies. — Kur ir tāds bezprātis, kas alus kausa vietā labāk negribētu mučeli vīna?

Tavi vārdi liecina par gudrību, kas spēj atrisināt vissarežģītākos rēķinus, — Amons sacījis.

Viņš noskaitījis burvju vārdus, un viņi pārcēlušies pilī.

Lūk, te tev, — labais dievs sacījis, — dzīru zāle ar zeltītiem dīvāniem, krēsliem un galdiņiem, kas inkrustēti ar dažādkrāsu koku. Lejā virtuve un pieliekamais, kur tu atradīsi gaļu, zivis un saldumus. Visbeidzot, pagrabs, pilns lieliska vīna. Lūk, guļamistaba ar kustīgu jumtu, lai tavi vergi tevi miegā apvēdinātu. Lūk, ciedrkoka gulta uz četrām lauvas ķetnām, kas smalki izlietas no bronzas. Lūk, skapis, pilns ar tērpiem, bet lādēs tu atradīsi gredzenus, ķēdes un rokassprādzes…

Un kas tas? — rakstvedis jautājis, rādīdams uz tēlu, ko klājis ar zelta un purpura diegiem caurausts plīvurs.

No ta tev visvairāk jāsargās, — dievs atbildējis. — Atliek tam piedurties — un visa tava mantība vējā. Bet tādu muižu Ēģiptē nav daudz. Turklāt šai šķirstiņā ir desmit talanti zeltā un dārgakmeņos.

Valdniek! — rakstvedis iekliedzies. — Ļauj man nolikt pašā redzamākajā vietā tavu svēto veidolu, lai varu trīsreiz dienā nokvēpināt tā priekšā vīraku…

Bet vairies no tā! — Amons vēlreiz piekodinājis, rādīdams uz pārklāto tēlu.

Ja nu vienīgi prātu zaudēšu un kļūšu sliktāks par meža cūku, kas neatšķir vīnu no samazgām… — rakstvedis atteicis. — Lai tas tēls stāv zem sava plīvura un nožēlo grēkus, es tam nepieskaršos, ja reiz tāda ir tava griba…

Atceries, citādi pazaudēsi visu! — dievs sacījis un nozudis.

Laimīgais rakstvedis sācis staigāt pa savu pili un lūkoties laukā pa logiem. Viņš apraudzījis dārgumu glabātavu, pasvārstījis rokās zeltu — smags gan! Apskatījis tuvāk dārgakmeņus — īsti! Licis pasniegt ēdienu — tūdaļ saskrējuši vergi, apmazgājuši viņu, noskuvuši un ietērpuši smalkās drānās.

Viņš saēdies kā vēl nekad, tad nokvēpinājis vīraku Amona statujas priekšā un, izpušķojis to svaigiem ziediem, apsēdies pie loga un sācis vērot pagalmu,

Pagalmā zvieguši zirgi, iejūgti griezumiem rotātos kaujasratos. Bariņš ļaužu ar metamiem šķēpiem un tīkliem raudzījuši savaldīt nepaklausīgos suņus, kas rāvusies medībās. Pie klēts viens rakstvedis pieņēmis graudus no zemniekiem, otrs uzklausījis uzrauga atskaiti. Tālumā bijusi redzama olīvkoku birzs, augsts vīnakalns, kviešu lauki un lauka vidū — biezi sastādītas dateļpalmas.

«Tik tiešām,» rakstvedis noteicis pie sevis, «tagad esmu bagāts, kā tas man pienākas. Brīnos tikai, kā es varēju tik daudz gadu nodzīvot trūkumā un pazemojumā. Jāatzīstas,» viņš domās turpinājis, «ka nezinu, vai vērts vairot tādu milzu bagātību, jo man vairāk nevajag un nav arī laika dzīties pēc peļņas.»

Taču rakstvedim istabās kļuvis garlaicīgi. Viņš izgājis aplūkot dārzu, apbraukājis laukus, aprunājies ar kalpotājiem, kas krituši viņa priekšā uz vaiga, lai gan bijuši tā uzposušies, ka vēl vakar viņš būtu uzskatījis par godu stāvēt viņiem līdzās. Drīz vien viņu pārņēmusi vēl lielāka garlaicība, un viņš atgriezies istabās un sācis aplūkot savas pils grezno iekārtojumu.

«Tas viss ir skaisti,» viņš domājis, «taču vēl skaistākas būtu mēbeles no tīra zelta un krūkas no dārgakmeņiem.»

Viņa skatiens neviļus pievērsies kaktam, kur stāvējis ar smalki izrakstītu plīvuru pārklātais tēls.

Rakstvedis ievērojis, ka tēls nopūšas,

«Pūt vien vesels!» viņš nodomājis, ņemdams kvēpināmo trauku, lai nokvēpinātu vīraku Amona statujas priekšā.

«Tas ir labs dievs,» viņš prātoja. «Cik brīnišķīgu muižu viņš man uzdāvājis! Tiesa, es arī pagodināju viņu, uzrakstīdams viņa vārdu uz kleķa būdas durvīm. Un kur veikli es viņam izrēķināju, cik vistas olu jāsaņem par septiņām irbēm! Taisnība bija maniem skolotājiem, kad viņi apgalvoja, ka gudrība pat dieviem atdarot muti,»

Viņš no jauna palūkojies uz kaktu. Ar plīvuru klātais tēls atkal nopūties.

«Gribētos zināt,» rakstvedis nodomājis, «kālab draugs Amons aizliedzis man pieskarties šim tēlam. Protams, par tādu muižu viņam bija tiesības uzspiest man savus noteikumus, lai gan es pret viņu tā neizturētos. Ja visa pils pieder man, ja varu lietot visu, kas šeit atrodas, kālab nedrīkstu tam pat pieskarties?»

Rakstvedis piegājis pie tēla, uzmanīgi noņēmis plīvuru, palūkojies… Kaut kas ļoti skaists! Gluži kā jauneklis — un tomēr ne… Mati līdz ceļiem, smalki vaibsti, apburošs skatiens.

— Kas tu esi? — viņš jautājis.

— Esmu sieviete, — tēls atbildējis rakstvedim tik sīkā balstiņā, ka tā iesmigusi viņa sirdī gluži kā feniķiešu duncis.

«Sieviete?» rakstvedis nodomājis. «To man priesteru skolā nemācīja … Sieviete!..» viņš atkārtojis.

Un kas tev šeit?

Acis.

Acis? Ko gan tu redzi ar tādām acīm, kas, šķiet, izkusīs no pirmā stara?

Man acis nav, lai es ar tām lūkotos, bet lai tu viņās ielūkotos, — sieviete atteikusi.

«Dīvainas acis,» rakstvedis pie sevis noteicis, pagājies pa istabu. — Un kas tev tas?

— Tā ir mana mute.

— Ak, dievi! Tu taču nomirsi badā! Vai tad ar tik mazu muti var pieēsties?

— Man mute nav, lai ēstu, — sieviete atbildējusi, — bet lai tu skūpstītu manas lūpas.

— Skūpstītu? — rakstvedis atkārtojis. — To arī man priesteru skolā nemācīja. Un kas tev tās?

— Tās ir manas rokas.

— Rokas! Ar tik mazām rokām tu neko neizdarīsi;, pat aitu neizslauksi.

— Manas rokas nav darbam domātas.»

Tāpat kā tavas, Kama, — troņmantnieks sacīja, glāstīdams priesterienes mazo roku.

«— Bet kam domātas tādas rokas? — rakstvedis izbrīnījies jautājis.

— Lai skautu tevi ap kaklu, — sieviete sacījusi.

— Tu gribi teikt «lai sagrābtu aiz skausta»! — iekliedzās pārbiedētais rakstvedis, kuru priesteri allaž mēdza grābt aiz skausta, kad gribēja nopērt.

— Nē, ne jau sagrābt, — sieviete sacījusi, — bet tā…»

Un viņa apvijusi rokām, — Ramzess turpināja, — viņa kaklu, lūk, tā … (Un viņš apvija priesterienes rokas sev ap kaklu.) Un tad piekļāvusi viņu sev pie krūtīm, lūk, tā… (Un viņš piekļāvās Kamai.)

Ko tu dari, valdniek, — Kama čukstēja, — tā ir mana nāve!

Nebīsties, — princis atteica, — es rādu tev tikai to, ko darījis tēls ar rakstvedi.. «Pēkšņi nodrebēja zeme, nozuda pils, nozuda suņi, zirgi un vergi, vīnakalns pārvērtās kailā klintī, olīvkoki — ērkšķu krūmos, bet kvieši — smiltīs…

Rakstvedis, atguvies mīļotās apkampienos, sapratis, ka ir tāds pats nabags, kāds bijis vakar uz ceļa. Taču viņš nav nožēlojis savu bagātību. Viņam bija sieviete, kas mīlēja un glāstīja viņu …»

— Tātad viss nozuda, bet viņa palika? — Kama naivi iesaucās.

Žēlsirdīgais Amons atstāja viņam sievieti mierinājumam, — Ramzess atteica,

Ak, Amons ir žēlsirdīgs tikai pret rakstvežiem! Taču kāda ir šī stāsta jēga?

Uzmini. Tu taču dzirdēji, no kā atteicās nabaga rakstvedis sievietes skūpsta dēļ.

— Bet no troņa viņš neatteiktos!

Kas to lai zina! Ja viņu palūgtu …. — Ramzess kaislīgi nočukstēja.

Ai nē! — Kama iesaucās, izraudamās no viņa apkampieniem. — No troņa lai viņš neatsakās, citādi kas paliks no viņa solījumiem Feniķijai?

Viņi raudzījās viens otram acīs- ilgi, ilgi. Un pēkšņi Ramzess sajuta, kā mīlestība uz Kamu apslāpa viņa sirdī: ne kaislība — kaislība palika, bet cieņa.un uzticība iz» gaisa,

«Dīvainas ir šīs feniķietes,» troņmantnieks nodomāja, «tās var mīlēt, bet ticēt viņām nedrīkst.»

Viņš jutās noguris un atvadījās no Kamas. Palūkojās apkārt, it kā viņam būtu grūti šķirties no šīs istabas, un aiziedams nodomāja:

«Un tomēr tu būsi mana un feniķiešu dievi nenogalinās tevi, ja viņiem dārgi viņu tempļi un priesteri»

Tikko Ramzess bija atstājis Kamas paviljonu, kad istabā iedrāzās jauns grieķis, pārsteidzoši līdzīgs princim. Viņa seja bija niknuma izķēmota,

Likon? — Kama izbailēs iesaucās, — Kādēļ tu esi šeit?

Zemiskā čūska! — grieķis iekliedzās. — Nav pagājis ne mēnesis, kopš tu zvērēji, ka mīlot mani un bēgšot ar mani uz Grieķiju, — un jau krīti ap kaklu citam!

— Trakais greizsirdi! Tu vēl nogalināsi mani…

— Protams, nogalināšu! Nožņaugšu ar šīm, lūk, rokām! Princis! Visas ēģiptiešu meitenes ļaujas viņa iegribām, bet viņam vajadzīga priesteriene. Priesterienes domātas priesteriem, ne svešiem…

Taču Kama jau bija atguvusies,

— Un tu neesi svešs? — viņai augstprātīgi jautāja.

Čūska! — grieķis atkal aizsvilās. — Es neesmu svešs, jo kalpoju jūsu dieviem … Un cik reižu mana līdzība ar ēģiptiešu troņmantnieku ir palīdzējusi jums apkrāpt aziātus un iegalvot tiem, ka viņš pieder pie jūsu ticības!

Klusāk, klusāk! — priesteriene čukstēja, ar roku aiz-spiezdama viņam muti,

Paklau, Kama, šais dienās Sebenitas līcī Iebrauks kuģis mana brāļa vadībā, Pacenties, lai virspriesteris tevi aizsūta uz Buto pilsētu. No turienes mēs aizbēgsim uz ziemeļiem, uz Grieķiju, uz vietu, kur feniķietis kāju nav spēris.

Viņi aizkļūs visur, kur es patveršos, — Kama noteica.

Ja tev kaut mats nokritīs no galvas, — grieķis saniknots nošņāca, — zvēru, ka Dagons… ka visi šejienes feniķieši noliks savas galvas vai nosprāgs akmeņlauztuvēs! Tad viņi zinās, ko spēj grieķis!

— Bet es tev saku, — priesteriene atteica, — ka, iekams nesavākšu divdesmit talantus, no šejienes prom nebraukšu. Taču man ir tikai astoņi…

Kur tu ņemsi pārējos?

Man iedos Sargons un troņmantnieks.

Ja Sargons — esmu ar mieru, bet no troņmantnieka nevēlos!

Muļķa Likon! Vai tu nesaproti, kādēļ viņš man mazlietiņ patīk? Viņš atgādina tevi….

Tas grieķi pilnīgi nomierināja.

— Nu, nu, — viņš murmināja, — es saprotu, kad sievietei jāizvēlas starp troņmantnieku un tādu dziedātāju kā es, tad man nav ko bažīties … Taču esmu greizsirdīgs un iekarsīgs, tādēļ lūdzu tevi — lai troņmantnieks turas no tevis pēc iespējas tālāk.

Un, noskūpstījis Kamu, jauneklis izlavījās no paviljona un nozuda tumšajā dārzā.

— Nožēlojamais āksts, — priesteriene čukstēja, piedraudēdama viņam nopakaļ, — tu vari būt tikai vergs, kas ielīksmo mani ar savām dziesmām!