Faraons

Trīsdesmit otrā nodaļa

Nākošajā dienā Ramzess piecēlās vēlu, pats iegāja vannā un apģērbies lika pasaukt Tutmosu.

Uzcirties, iesvaidījies ar smaržvielām., švīts Ieradās nekavējoties. Viņš vērīgi palūkojās troņmantniekā, lai saprastu, kādā noskaņojumā tas ir, un sataisītu atbilstošu seju.

Taču Ramzesa vaigā bija manāms vienīgi nogurums.

— Vai tu esi pārliecināts, — viņš jautāja Tutmosam, — ka man piedzimis dēls?

Es saņēmu šo ziņu no svētā Nofri.

— Kopš kura laika praviešiem rūp manas ģimenes lietas?

— Kopš.tu izrādi viņiem savu labvēlību.

— Ak tā? — troņmantnieks noteica un iegrima domās, Viņš atminējās vakardienas ainu Ištaras templī un klusībā salīdzināja to ar parādībām Hathoras templī,

«Mani uzrunāja,» viņš sprieda pie sevis, «gan te, gan tur. Taču tur mana celle bija ļoti šaura, sienas biezas, bet šeit tas, kurš sauca mani, varēja slēpties aiz kolonnām un runāt čukstus. Turklāt šeit bija tumšs, bet manā cellē gaišs.»

Pēkšņi viņš vaicāja Tutmosam:

— Kad tas notika?

— Kad piedzima tavs dēls? Liekas, pirms desmit dienām. Māte un bērns ir veseli un izskatās lieliski. Dzemdībās bija klāt pats Mēness, tavas cienījamās mātes un godājamā Herhora dziednieks.

— Tā, tā… — princis noteica un joprojām domāja: «Kāds man pieskārās … gan toreiz, gan tagad… Taču

tur es negaidīju nekādus brīnumus, bet šeit gatavojos tiem… Un, lūk, viņi man parādīja manu līdzinieku, ko tur neiedomājās izdarīt… Ir gan gudri šie priesteri! Gribētos zināt, kurš tik veiksmīgi atdarināja mani. Vai tā bija statuja vai dzīvs cilvēks? Jā, tie ir gudri cilvēki! Taču nezinu, kuri no viņiem ir lielāki krāpnieki — mūsu vai feniķiešu priesteri…

Jā, viņi ir gudri! Es zināju, ka priesteri krāpj tautu visnekaunīgākā veidā,» Ramzess domāja, «Nabaga svētais Apijs! Cik sitienu gan viņš saņem procesiju laikā, kamēr zemnieki guļ viņa priekšā uz vēdera… Bet, ka viņi krāps arī mani, tam es nebūtu ticējis… Dievu balsis, neredzamas rokas, cilvēks, kuram lēja virsū darvu, — tie bija tikai nieki, pēc tam sākās Pentuera pasakas par zemes un iedzīvotāju samazināšanos, par ierēdņiem un feniķiešiem. Un tas viss tālab, lai atņemtu man patiku karot.»

Tutmos, — princis pēkšņi sacīja, — vajag pamazam savilkt šurp pulkus no piejūras pilsētām. Es gribu sarīkot karaspēka skati un. apbalvot karavīrus par uzticību.

Bet vai mēs, muižnieki, neesam tev uzticīgi? — Tutmoss izbrīnījās.

— Muižnieki arī ir karavīri, r— Un nomarhi, ierēdņi?

Zini, Tutmos, pat ierēdņi ir man uzticīgi, — Ramzess atbildēja. — Un arī feniķieši. Taču mums ir daudz nodevēju.

Visu svēto dēļ — klusāk! — Tutmoss nočukstēja un bailīgi ielūkojās otrā istabā.

Oho! — troņmantnieks iesmējās. — Tu esi kļuvis piesardzīgs? Tātad arī tev nav noslēpums, ka mums ir nodevēji?

Es zinu, princi, par kuru tu runā, — Tutmoss atteica, — tev allaž bijuši aizspriedumi pret.*,

— Pret kuru?

… taču man šķita, ka pēc samierināšanās ar Herhoru un pēc tavas uzturēšanās templī…

Templī? Kā templī, tā itin visur es pārliecinājos, ka labākās zemes, krietnākie zemnieki un lielākās bagātības nepieder faraonam…

— Klusāk, klusāk! — Tutmoss viņu atkal pārtrauca.

— Es taču vienmēr klusēju, nekad neko neizrādu, tad atļauj man kaut tagad izteikt visu, kas man uz sirds. Man ir tiesības paziņot pat augstajā padomē, ka Ēģiptē, kas nedalīti pieder manam tēvam, es, viņa troņmantnieks un vietvaldis, biju spiests aizņemties simt talantu no kaut kāda Tīras prinča. Vai tas nav negods!

— Bet kādēļ tu šodien runā par to? — Tutmoss nočukstēja, cenšoties pēc iespējas ātrāk beigt bīstamo sarunu.

— Kādēļ? — Ramzess atkārtoja un apklusa, atkal iegrimdams pārdomās.

«Lai nu priesteri,» viņš domāja, «krāptu vēl mani: es pagaidām esmu tikai troņmantnieks, un man nevar atklāt visus noslēpumus. Bet kurš teiks, ka viņi nav tāpat izturējušies pret manu tēvu? Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņš ir bezgalīgi uzticējies tiem, bijīgi izturējies pret brīnumiem, dāsni ziedojis dieviem… tālab, lai viņa bagātības un vara nonāktu godkārīgu blēžu rokās! Un neviens viņam nav atdarījis acis! Faraons taču nevar kā es apmeklēt naktī feniķiešu tempļus, un arī viņam neviens nespēj piekļūt.

Kurš mani pārliecinās, ka priesteri netiecas gāzt faraona varu, kā teica Hirams?… Tēvs taču brīdināja mani, ka feniķieši sakot taisnību, ja viņiem tas izdevīgi. Un viņi, bez šaubām, nevēlas tikt izraidīti no Ēģiptes un nokļūt asīriešu varā. Asīrija ir negantu lauvu bars. Kur tas iet pāri — tur paliek vienīgi krāsmatas un līķi kā pēc ugunsgrēka.»

Pēkšņi Ramzess pacēla galvu un ieklausījās. No tālienes atskanēja flautu un tauru skaņas.

— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja Tutmosam.

— Mums ir lieli jaunumi, — galma švīts atteica ar smaidu. — Aziāti sveic diženu svētceļnieku no tālās Babilonas. Viņa vārds ir Sargons…

— Sargons? Kas viņš tāds ir?

Viņš esot liels augstmanis ķēniņa Tiglatpalasara galmā. Atvedis sev līdzi desmit ziloņus, lieliskus tuksneša auļotājus, neskaitāmus vergus un kalpotājus un ieradies pielūgt brīnišķo dievieti Ištaru, kuru godā visa Āzija.

Ha-ha-ha! — princis iesmējās. — Sargons… Sargons, ķēniņa Tiglatpalasara radinieks, kļuvis tik dievbijīgs, ka devies ilgā un nogurdinošā ceļojumā, lai pielūgtu dievieti Ištaru Būbastijā. Nīnivē viņš taču būtu atradis varenākus dievus un mācītākus priesterus! Ha-ha-ha!

Tutmoss pārsteigts raudzījās troņmantniekā.

Kas tev lēcies, Ramzes?…

Lūk, nedzirdēts brīnums! — troņmantnieks atbildēja.

— Iedomājies, Tutmos, ka brīdī, kad tev liekas, ka esi notvēris zagli, kas tevi visu laiku apzog, šis zaglis atkal bāž roku tavā lādē, tev redzot, tūkstoš liecinieku klātbūtnē … Ha-ha-ha! Sargons dievbijīgs svētceļnieks!..

Neko nesaprotu, — Tutmoss apjucis murmināja.

Nav jau arī nekas jāsaprot, — princis atteica.

— Ielāgo tikai, ka Sargons ieradies šurp dievbijīgu rituālu dēļ par godu dievietei Ištarai…

— Man šķiet, ka viss, ko tu runā, — Tutmoss tikko dzirdami sacīja, — ir ļoti bīstami.

— Tādēļ nestāsti to nevienam.

Ka es nestāstīšu, vari būt drošs, bet vai tu pats sevi nenodosi, princi… Tu jau uzliesmo kā zibens…

Neraizējies, — troņmantnieks sacīja, lūkodamies draugam acīs, — kaut tikai jūs paliktu man uzticīgi, jūs — muižnieki un armija —, tad piedzīvosit brīnumainus notikumus un … jums beigsies grūtie laiki!..

Tu zini, ka esam gatavi doties nāvē pēc tavas pavēles, — Tutmoss atteica, pielikdams roku pie krūtīm.

Viņa seja pauda neparastu nopietnību, un troņmantnieks saprata — turklāt ne jau pirmoreiz —, ka izlutinātajā švītā slēpjas drosmīgs vīrs, uz kura zobenu un prātu var paļauties.

Tā beidzās troņmantnieka saruna ar Tutmosu, taču uzticamais draugs un kalps noskārta, ka ar Sargona ierašanos saistītas kādas svarīgas valsts lietas, kuras patvaļīgi izšķir priesteri,

Visi Ēģiptes augstmaņi — nomarhi, ierēdņi un karavadoņi — kopš kāda laika čukstēja cits citam pie auss, ka tuvojas svarīgi notikumi. Feniķieši, nozvērinājuši viņus glabāt noslēpumu, stāstīja par kaut kādām sarunām ar Asīriju, kuru rezultātā Feniķija aiziešot bojā, bet Ēģipte apkaunošot sevi un, iespējams, kādreiz kļūšot par meslu maksātāju Asīrijai.

Augstmaņu vidū sacēlās sašutums, taču neviens to neizrādīja. Gluži otrādi, gan troņmantnieka galmā, gan pie Lejasēģiptes nomarhiem izpriecas sekoja izpriecām. Varēja domāt, ka līdz ar tveici visus pārņēmis neprāts. Nepagāja ne diena bez svētku rotaļām, dzīrēm un triumfa gājieniem, nepagāja ne nakts bez uguņošanas un līksmošanās. Ne vien Būbastijā, bet arī citās pilsētās radās mode doties ielu gājienos ar lāpām, mūziku un vīna pilnām krūkām. Ļaudis ielauzās apkārtējās mājās un aicināja miegainos iemītniekus uz dzīrēm. Un, tā kā ēģiptiešiem patika izpriecas, tām. nodevās visi.

Kamēr Ramzess uzturējās Hathoras templī, feniķieši, kaut kādu panisku baiļu pārņemti, augas dienas pavadīja lūgšanās un nevienam neaizdeva naudu. Taču pēc Hirama sarunas ar troņmantnieku dievbijība un piesardzība feniķiešus pameta un viņi kļuva devīgāki nekā jebkad.

Tādu zelta un preču pārpilnību Lejasēģiptē un, galvenais, tik zemus aizdevumu procentus neatcerējās pat sirmgalvji. Šīs augstmaņu trakulības nepalika apslēptas bargajai priesteru kārtai. Taču priesteri neizprata, kas aiz tām slēpjas, un svētais Mentesufiss, kurš ik pārdienas vēstīja Herhoram par vietējiem notikumiem, joprojām ziņoja, ka troņmantnieks, kuram apnikusi dievbijīgā dzīve Hathoras templī, līksmojoties uz nebēdu — un vīsi augstmaņi līdz ar viņu.

Godājamais ministrs pat neatbildēta uz šiem ziņojumiem. Tas pierādīja, ka prinča uzdzīvi viņš uzskata par dabisku un, šķiet, pat — par lietderīgu.

Tādā gaisotnē Ramzess baudīja lielu brīvību. Gandrīz ik vakarus, kad vīna apskurbušie galminieki zaudēja atmanu, viņš slepus nozuda no pils.

Ietinies tumšā virsnieka apmetnī, princis Izskrēja caur vientulīgo pilsētu un nokļuva aiz pilsētas, Ištaras tempļa dārzos.

Tur, nonācis pie soliņa iepretim Kamas paviljonam un noslēpies aiz kokiem, Ramzess raudzījās uz lāpām, klausījās priesterienes pielūdzēju dziesmās un sapņoja par viņu.

Bija dilstošs mēness, tas lēca ar katru vakaru vēlāk, naktis bija tumšas, taču Ramzess joprojām redzēja pirmās nakts zaigojumu un dzirdēja grieķa kaislo dziedāšanu.

Lāgiem viņš piecēlās no soliņa, lai dotos pie Kamas, taču viņu atturēja kauns. Viņš juta, ka troņmantniekam neklājas rādīties priesterienes mājā, kur drīkst ieiet ikviens svētceļnieks, kas ziedo dāsnāku upuri templim, un — dīvainākais — baidījās, ka pielūdzēju ielenktās Kamas veidols izdzēsīs no viņa atmiņas mēnesnīcas nakts brīnumaino tēlu.

Toreiz, kad Dagons bija atsūtījis Kamu, lai novērstu prinča dusmas, viņa Ramzesam šķita jauka meitene, kuras dēļ tomēr nav vērts zaudēt galvu. Taču tagad, kad viņš, princis un vietvaldis, pirmoreiz mūžā sēdēja pie sievietes mājas, kad nakts pildīja viņu ar tvīksmi un viņš klausījās cita vīrieša kvēlajos atzīšanās vārdos, viņā pamodās gluži jaunas jūtas — kaisle, skumjas un greizsirdība vienlaikus.

Ja viņš varētu iegūt Kamu par mīļāko, tā viņam drīz vien apniktu, bet varbūt arī nemaz nevaldzinātu viņu. Taču nāve, kas gaidīja meiteni uz guļamistabas sliekšņa, iemīlējies dziedātājs, beidzot, viņa paša pazemojošā loma — tas viss Ramzesam bija jauns un līdz ar to vilinošs.

Lūk, kādēļ gandrīz ik vakarus šo desmit dienu laikā viņš, aizklājis seju, nāca uz Ištaras tempļa dārzu.

Reiz vakarā, iebaudījis dzīrēs pavairāk vīna, Ramzess, kā parasti, izlavījās no pils. Viņš bija sev stingri pateicis, ka šodien ieies Kamas mājā, bet viņas pielūdzēji lai dzied aiz loga.

Viņš ātri gāja pa pilsētu, taču, nonācis tempļa dārzos, atkal sajuta kaunu un palēnināja soļus.

«Vai tas maz dzirdēts,» viņš domāja, «ka troņmantnieks skraida pakaļ sievietēm kā nabaga rakstvedis, kuram nav kur aizņemties desmit drahmas? Visas nākušas pie manis — jānāk arī viņai.»

Princis jau gribēja atgriezties.

«Bet viņa taču nevar atnākt,» Ramzesam ienāca prātā. «Viņu nogalinās.»

Troņmantnieks apmulsis apstājās.

«Bet kas viņu nogalinās? Hirams, kurš nekam netic, vai Dagons, kuram nav nekā svēta? Jā, bet šeit ir daudz citu feniķiešu, tūkstošiem svētceļnieku — fanātiķu un mežoņu. Šo nelgu acīs Kama, apmeklējot mani, zaimotu dievu…»

Un viņš atkal devās priesterienes mājas virzienā, pat nedomādams, ka viņam draud briesmas — viņam, kurš, neizvelkot zobenu, ar vienu skatienu var visu pasauli nomest uz ceļiem. Viņš, Ramzess, — un briesmas!

Iznācis no kokiem, troņmantnieks ieraudzīja, ka priesterienes mājā valda rosība un ka tā ir apgaismota spožāk nekā parasti. Istabās un uz terasēm bija daudz viesu, bet apkārt paviljonam drūzmējās tauta.

«Kas tie par cilvēkiem?» troņmantnieks brīnījās.

Pūlis bija neparasts. Netālu no mājas stāvēja milzīgs zilonis ar zeltītām nestuvēm uz muguras, kas bija aizvilktas ar purpursārtiem aizkariem. Līdzās zilonim zviedza un kārpīja zemi pārdesmit zirgu ar resniem kakliem un resnam kājām, astes tiem bija apakšā sasietas, bet galvas izrotātas ar tādām kā metāla bruņucepurēm.

Starp tramīgajiem, pusmežonīgajiem dzīvniekiem rosījās cilvēki — tādus Ramzess vēl savu mūžu nebija redzējis. Viņiem bija savēlušies mati, lielas bārdas, smailas cepures ar ausu aizsegiem. Vieniem mugurā bija biezas, garas valdmalas drānas, kas sniedzās līdz potītēm, citiem — īsas jakas un platas bikses, dažiem — stulmu zābaki kājās.

Ieraugot šos svešzemniekus, spēcīgus un neveiklus, Ramzess sajuta pret viņiem briesmīgu naidu, lai gan tie neko sliktu viņam nebija nodarījuši. Princi kaitināja viņu nepazīstamā, skarbā valoda, rupjie smiekli, viņu apģērbs, tauku smaka, kas nāca no viņiem, pat viņu zirgi. Asinis saskrēja viņam galvā. Kā lauva, arī nebūdams izsalcis, ieraugot svešu zvēru, tūdaļ gatavojas lēcienam, tā Ramzess ķērās pie zobena, lai mestos un sakapātu šos atnācējus un viņu zirgus. Taču pēkšņi viņš atguvās.

«Sets mani apmājis,» viņš nodomāja.

Garām pagāja kails ēģiptietis cepurītē un apsēju ap gurniem. Troņmantnieku šis cilvēks aizkustināja, tas viņam šai mirklī šķita tuvs un dārgs, jo bija ēģiptietis. Ramzess izņēma zelta gredzenu dažu drahmu vērtībā un atdeva vergam.

— Paklau, — viņš jautāja, — kas tie par cilvēkiem?

— Asīrieši, — ēģiptietis nočukstēja, un naids pazibēja viņa acīs.

— Asīrieši? Ko viņi šeit dara?

— Viņu kungs Sargons cerējās ar svēto priesterieni Kamu, bet viņi to apsargā… Lai spitālība viņus saēd!..

— Ej nu savu ceļu!

Kailais cilvēks zemu palocījās Ramzesam un aizskrēja.

«Tātad tie ir asīrieši!» Ramzess domāja, vērodams dīvainos stāvus un ieklausīdamies viņam nesaprotamajā valodā. «Viņi ir jau Nīlas krastos, lai brāļotos ar mums vai apkrāptu mūs, un viņu augstmanis Sargons lakstojas ap Kamu!»

Viņš nolēma doties prom. Prinča sapņainums izgaisa jauno, uzbangojošo jūtu ietekmē. Viņš, cēlsirdīgs un lēnprātīgs cilvēks, pirmoreiz sastapies ar Ēģiptes mūžsenajiem ienaidniekiem, sajuta spīvu naidu pret viņiem.

Kad, atstājis Hathoras templi, troņmantnieks pēc sarunas ar Hiramu bija sācis domāt par karu ar Āziju, tās bija tikai pārdomas. Ēģiptei bija vajadzīgi cilvēki, faraonam naudas līdzekļi, bet, tā kā karš bija visvieglākais veids tos iegūt un apmierināja prinča tieksmi pēc slavas, viņš nolēma karot.

Taču šobrīd viņu neinteresēja ne bagātības, ne vergi, ne slava — bija ierunājusies ienaida visvarena balss. Faraoni bija tik ilgi karojuši ar asīriešiem, abas puses bija izlējušas tik daudz asiņu, naids bija laidis tik dziļas saknes, ka, ieraugot asīriešu kareivjus vien, troņmantnieks jau ķērās pie zobena. Šķita, ka kritušo karavīru gari, visi viņu pūliņi un ciešanas sauc pēc atriebības.

Atgriezies pilī, princis lika atsaukt Tutmosu.

— Vai zini, ko es nupat redzēju? — Ramzess vaicāja savam mīlulim. — Es redzēju asīriešus… Ak, dievi! Ko es izjutu! Cik neģēlīga tauta! Viņi atgādina zvērus. No galvas līdz kājām tērpušies aitādās, smird pēc veciem taukiem. Un kas par bārdām, kas par matiem! Un kas par briesmīgu valodu!..

Ramzess satraukts staigāja pa istabu.

— Es domāju, ka nicinu alkatīgos rakstvežus, ka ienīstu viltīgos un godkārīgos priesterus… Es jutu riebumu pret jūdiem un baidījos no feniķiešiem… Taču tikai tagad, ieraudzījis asīriešus, zinu, kas ir naids, Tagad es saprotu, kādēļ suns metas virsū kaķim, kas pārskrējis tam pār ceļu.

— Pie jūdiem un feniķiešiem tu, valdniek, esi pieradis,

bet asīriešus redzi pirmoreiz.

— Ko feniķieši! — Ramzess sacīja it kā pie sevis, — Feniķieši, filistieši, lībieši, pat etiopieši — tie ir kā mūsu ģimenes locekļi. Kad viņi nemaksā nodevas, mēs niknojamies uz viņiem, bet, kad samaksā, — piedodam… Taču asīrieši ir mums gluži sveši, tie ir ienaidnieki. Es tikmēr nerimšos, kamēr neieraudzīšu viņu nocirsto roku kalnus!..

Tutmoss vēl nekad nebija redzējis Ramzesu tādā noskaņojumā.