Faraons

Divdesmit piektā nodaļa

Jau astoņpadsmitajā paofi Ēģiptē sākās jukas. Sakari starp Lejasēģipti un Augšēģipti bija pārtraukti, tirdzniecība apsīka, pa Nīlu braukāja tikai sargkuģi, sauszemes ceļus pārplūdināja karaspēks, kas devās uz pilsētām, kurās atradās ievērojamākie tempļi.

Uz lauka strādāja tikai priesteriem piederošie zemnieki, bet muižnieku, nomarhu un it īpaši jau faraona īpašumos lini stāvēja neplūkti, āboliņš nepļauts, vīnogas nenovāktas. Zemnieki neko nedarīja, tikai bariem slaistījās apkārt, dziedāja, ēda, dzēra un draudēja te priesteriem, te feniķiešiem.

Pilsētās tirgotavas bija slēgtas un dīkie amatnieki augām dienām spriedelēja par valsts pārkārtošanu. Šī nelāgā parādība Ēģiptē nebija vairs nekas jauns, taču šoreiz tā izpaudās tik draudīgos apmēros, ka nodokļu piedzinēji un pat tiesneši sāka slēpties — jo vairāk tādēļ, ka policija izturējās pret visu notiekošo ļoti iecietīgi.

Tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, pārtikas un vīna bija papilnam. Krodziņos, it īpaši tajos, kas piederēja feniķiešiem — tiklab Memfisā, kā provincē —, ikviens varēja ēst un dzert, cik uziet, par nieka maksu vai pilnīgi par velti.

Stāstīja, ka faraons rīkojot savai tautai dzīres, kas turpināšoties veselu mēnesi. Tā kā sakari bija apgrūtināti un vietām pat pilnīgi pārtraukti, neviena pilsēta nezināja, kas notiek pārējās, Un vienīgi faraonam, bet vēl labāk priesteriem bija zināms vispārējais stāvoklis valstī.

Šo stāvokli pirmām kārtām raksturoja šķelšanās starp Augšas jeb Tēbu Ēģipti un Lejas jeb Memfisas Ēģipti. Tēbas pārsvars bija priesteru, Memfisā — faraona pusē. Tēbās runāja, ka Ramzess XIII sajucis prātā un gribot pārdot Ēģipti feniķiešiem; Memfisā apgalvoja, ka priesteri gribot noindēt faraonu un ielaist valstī asīriešus.

Vienkāršā tauta kā ziemeļos, tā dienvidos neapzināti atbalstīja Ramzesu. Taču tauta bija pasīvs un svārstīgs spēks. Kad uzstājās valdības pārstāvis, zemnieki bija gatavi uzbrukt tempļiem un sist priesterus, bet, kad garām gāja procesija, — krita pie zemes un drebēja, klausoties pareģojumus par nelaimēm, kas draudot Ēģiptei vēl šomēnes.

Pārbiedētie muižnieki un nomarhi gandrīz visi bija sabraukuši Memfisā, lai lūgtu faraonu paglābt viņus no dumpiniekiem. Bet, tā kā Ramzess XIII ieteica viņiem būt pacietīgiem un neapspieda nemierniekus, muižnieki uzsāka sarunas ar priesteriem.

Tiesa, Herhors klusēja vai arīdzan ieteica būt pacietīgiem, toties citi priesteri centās pierādīt augstmaņiem, ka Ramzess XIII ir ārprātīgs, un lika noprast, ka viņam jāatņem vara.

Pašā Memfisā līdzās pastāvēja divas nometnes: bezdievji, kas žūpoja, ālējās un apmētāja dubļiem tempļu mūrus un pat dievu veidolus, un dievbijīgie, galvenokārt sirmgalvji un sievietes, kas pulcējās ielās, skaļi pareģodami visvisādas nelaimes un lūgdami dievus paglābt viņus, Bezdievji ik dienas izdarīja kaut kādus pārkāpumus, dievbijīgo vidū ik dienas izdziedējās kāds sirdzējs vai kroplis.

Taču dīvaini: lai gan kaislības bangot bangoja, abas nometnes nedarīja viena otrai pāri un nebūt neķērās pie vardarbīgiem līdzekļiem. Tas bija izskaidrojams ar apstākli, ka gan vieni, gan otri cēla nemierus, vadoties pēc augstākas aprindās izstrādāta plāna.

Faraons, vēl nesavācis visas karaspēka daļas un visus pierādījumus pret priesteriem, nesteidzās dot signālu izšķirošajam uzbrukumam tempļiem; priesteri savukārt šķita kaut ko gaidām. Tomēr bija manāms, ka tagad viņi vairs nejūtas tik vāji kā pirmajās dienās pēc delegātu balsošanas. Un arīdzan pats Ramzess XIII kļuva domīgs, kad viņam no visām malām ziņoja, ka priesteriem piederošie zemnieki tikpat kā nepiedalās nemieros, bet gan strādā.

«Ko tas nozīmē?» faraons sev jautāja, «Vai skūtie pauri domā, ka es neuzdrošināšos aizskart tempļus? Varbūt viņiem ir kādi man nezināmi aizsardzības līdzekļi?»

Deviņpadsmitajā paofi policija darīja zināmu faraonam, ka pagājušonakt tauta sākusi graut mūrus ap Hora templi.

— Vai jūs viņiem to pavēlējat? — faraons jautāja priekšniekam.

— Nē, viņi to darīja paši…

— Atturiet viņus… Ne pārāk bargi, bet atturiet, — faraons sacīja. — Pēc dažām dienām viņi varēs darīt visu, kas viņiem ienāks prātā. Bet pagaidām lai nelieto varu…

Ramzess XIII, būdams karavadonis un uzvarētājs pie Sāls ezeriem, zināja: ja pūlis reiz dosies uzbrukumā, to vairs nekas neapturēs — tam jāsakauj pretinieks vai pašam jātiek sakautam. Ja tempļi neaizsargāsies, tauta tiks ar tiem galā, bet ja nu tie sadomās aizsargāties?…

Tādā gadījumā tauta izklīdīs un vajadzēs tas vietā sūtīt karaspēka daļas, kuru gan nav tik daudz, cik nepieciešams pēc faraona aprēķiniem. Turklāt Hirams vēl nav atgriezies no Būbastijas ar vēstulēm, kas pierāda Nofri un Herhora nodevību. Bet, galvenais, faraonam labvēlīgi noskaņotie priesteri apsolījuši sniegt viņam palīdzību tikai divdesmit trešajā paofi. Kā lai brīdina viņus tik daudzos tempļos, kas atrodas tālu cits no cita? Un vai piesardzība neliek vairīties no jebkādas sazināšanās, kas varētu viņus nodot?

Tādēļ Ramzess XIII nevēlējās, lai tauta priekšlaikus uzbrūk tempļiem.

Tikmēr pretēji faraona gribai nemieri vērsās plašumā. Pie Isīdas tempļa tika nogalināti vairāki dievbijīgie, kas pareģoja Ēģiptei nelaimes vai brīnumainā kārtā bija izdziedējušies. Pie Ptaha tempļa pūlis metās virsū procesijai, piekāva priesterus un sadauzīja svēto laivu, kurā pārvietojās dieva statuja. Gandrīz vienlaikus no Sehemas un Onu atsteidzās ziņneši ar vēstīm, ka dumpinieki mēģinājuši ielauzties tempļos, bet Herau pat ielauzušies un apgānījuši svētnīcu.

Pievakarē gandrīz vai slepus faraona pilī ieradās priesteru deputācija. Godājamie pravieši raudādami nokrita valdniekam pie kājām, lūgdami pasargāt dievus un tempļus.

Šis negaidītais notikums pildīja Ramzesa sirdi ar lielu prieku un ar vēl lielāku lepnumu. Viņš lika delegātiem piecelties un žēlīgi atbildēja, ka viņa pulki allaž gatavi sargāt tempļus, ja vien tiks tur ielaisti.

— Es nešaubos, — viņš paziņoja, — ka paši postītāji atkāpsies, ieraudzījuši, ka dievu mājokļus ieņēmis karaspēks.

Delegāti svārstījās.

Jūsu majestātei ir zināms, — vecākais no viņiem sacīja. — ka karaspēks nedrīkst ieiet pat tempļa pagalmā… Mums nāksies vaicāt virspriesteru domas,

Protams, vaicājiet, — faraons atteica. — Es neprotu darīt brīnumus un no savas pils nejaudāšu pa gabalu aizsargāt tempļus.

Delegāti sarūgtināti devās projām, bet valdnieks pēc viņu aiziešanas sasauca slepeno padomi. Ramzess bija pārliecināts, ka deputācija nav nekas cits kā vien Herhora viltība ar nolūku viņu maldināt.

Kad ķēniņa zālē bija sanākuši augstmaņi un karavadoņi, Ramzess, lepnuma pilns, ierunājās.

Es gribēju, — viņš sacīja, — ieņemt Memfisas tempļus divdesmit trešajā paofi. Tomēr uzskatu, ka labāk to paveikt rīt.

Mūsu karaspēks vēl nav sapulcējies, — Tutmoss sacīja.

Un mums nav Herhora vēstuļu asīriešiem, — augstākais rakstvedis piemetināja.

Nav svarīgi, — faraons atteica, — lai tauta jau rīt uzzina, ka Herhors un Nofri ir nodevēji, bet nomarhiem un priesteriem sniegsim pierādījumus pēc dažām dienām, kad Hirams atgriezīsies no Būbastijas.

Tava jaunā pavēle lielā mērā maina sākotnējo plānu, — Tutmoss sacīja. — Labirintu mēs rītdien neieņemsim … Un, ja arī Memfisā tempļi uzdrošināsies izrādīt pretestību, mums nav pat tarānu, lai uzlauztu vārtus…

Tutmos, — faraons atbildēja, — es varētu nepaskaidrot savas pavēles. Taču gribu jūs pārliecināt, ka dziļāk vērtēju notikumu gaitu…

— Ja ļaudis, — viņš turpināja, — jau šodien uzbrūk tempļiem, rītdien viņi gribēs tajos ielauzties. Ja mēs tos neatbalstīsim, uzbrukums tiks atvairīts un pēc trim dienām ļaužu cīņasspars, jādomā, apsīks.

Un tas, ka priesteri jau tagad sūta pie mums delegāciju, liecina par viņu vājumu. Turpretī pēc dažām dienām viņu piekritēju skaits tautā var pieaugt.

Aizrautība un bailes ir kā vīns kruķa: jo vairāk to izlaista, jo mazāk tā paliek — un nodzerties var vienīgi tas, kurš laikus pastiepj savu kausu. Ta kā ļaudis šodien gatavi uzbrukumam, bet ienaidnieks ir iebiedēts, izmantosim to, jo, kā jau sacīju, pēc dažām dienam veiksme var mūs pamest un pat vērsties pret mums.

Un arī pārtikas krājumi izsīkst, — mantzinis piebilda. — Pēc trim dienām visiem jāatgriežas pie darba, jo ilgāk barot viņus par velti mēs nespēsim…

Redzi nu, — faraons sacīja Tutmosam. — Es pats pavēlēju policijas priekšniekam, lai viņš attur pūli. Bet, ja to atturēt nav iespējams, jāizmanto saviļņojums. Pieredzējis jūrasbraucējs necīnās ar straumi vai vēju, bet ļauj sevi nest vēlamā virzienā…

Šai brīdī ienāca ziņnesis ar ziņojumu, ka ļaudis uzbrūk svešzemniekiem: grieķiem, sīriešiem un it īpaši feniķiešiem. Aplaupītas daudzas tirgotavas, un vairāki cilvēki nogalināti…

— Lūk, jums pierādījums, — iesaucas sašutušais faraons, — ka pūli nedrīkst novirzīt no reiz nosprausta mērķa! Rīt lai karaspēks ir tempļu tuvuma… Un lai nekavējoties ieņem tos, ja tauta sāks lauzties tur iekšā, vai… vai atkāpjas, sastopot pretestību…

Tiesa, vīnogas jānovāc paofi mēnesī, bet vai kāds dārznieks atstās ķekarus pie vīnstīgām, ja tie nogatavosies mēnesi agrāk?

Atkārtoju: es gribēju atturēt pūli, līdz būsim pilnīgi gatavi. Bet, ja jau kavēties vairs nedrīkst, izmantosim ceļavēju un uzvilksim buras! Rīt Herhors un Nofri jāapcietina un jāatved uz pili, bet Labirintu ieņemsim pēc dažām, dienām.

Padomes locekļi atzina, ka faraona lēmums ir pareizs, un izklīda, apbrīnodami viņa apņēmību un gudrību. Pat vadoņi uzskatīja, ka labāk izmantot radušos izdevību nekā krāt spēkus tam laikam, kad šādas izdevības vairs nebūs.

Bija jau nakts. Atsteidzās otrs ziņnesis no Memfisas ar ziņojumu, ka policijai izdevies pasargāt, svešzemniekus. Taču tauta ir saniknota — un nav zināms, ciktāl nonāks rīt,

Tagad ziņneši nāca cits pēc cita. Vieni atnesa vēstis, ka ar cirvjiem un nūjām bruņojušies milzīgi zemnieku pūļi no malu malām dodas uz Memfisu. Citi ziņoja, Ka Pemes, Sehemas un Onu apkaimē ļaudis bēg tīrumos, kliegdami, ka rīt būšot pasaules gals. Kāds vīrs atveda vēstuli no Hirama, ka viņš drīz ieradīšoties. Cits darīja zināmu, ka priesteru pulki slepus manās uz Memfisu, bet no Augšēģiptes virzās vareni tautas un kareivju pūļi, kas noskaņoti naidīgi pret feniķiešiem un pat pret viņa majestāti.

«Kamēr tie pienāks,» faraons nodomāja, «virspriesteri man jau būs rokā un piesteigsies Nitagera pulki. Svētie vīri novēlojušies par dažām dienām…»

Piedevām tika ziņots, ka dažviet uz ceļiem kareivji notvēruši pārģērbušos priesterus, kas centušies ielavīties faraona pilī — droši vien nelāgā nolūkā.

— Lai atved viņus pie manis! — faraons smiedamies atbildēja. — Gribu redzēt tos, kuriem bijuši ļaunprātīgi nodomi pret mani.

Ap pusnakti audienci lūdza cienījamā ķēniņiene Nikotrise. Ķēniņiene bija bāla un drebēja pie visām miesām. Viņa pavēlēja virsniekiem iziet no faraona istabas un, palikusi ar viņu vienatnē, sacīja raudādama:

Mans dēls, es nāku ar ļoti ļauniem pareģojumiem.

Es labāk gribētu saņemt precīzas ziņas par manu ienaidnieku spēkiem un nodomiem.

Šovakar dievišķās Isīdas statuja manā kapelā pagriezās ar seju pret sienu, bet ūdens svētajā tvertnē kļuva asinssarkans…

Tas pierāda, — faraons atteica, — ka mums pilī ir nodevēji. Taču viņi nav pārāk bīstami, ja prot vienīgi sagandēt ūdeni un pagriezt statujas.

Visi mūsu kalpotāji, — ķēniņiene turpināja, — visa tauta ir pārliecināta — ja tavs karaspēks iesoļos tempļos, Ēģipti piemeklēs liela nelaime.

Vēl lielāka nelaime, — valdnieks sacīja, — ir priesteru nekaunība. Mans mūžam dzīvais tēvs ielaidis viņus pilī, un tagad viņi domā, ka kļuvuši par tās saimniekiem… Bet — ak, dievi! — kas atliks man, ja viņi sagrābs visu varu? Vai man būtu jāatsakās no savām ķēniņa tiesībām?!..

Esi vismaz žēlsirdīgs, — brīdi padomājusi, ķēniņiene noteica, — esi žēlsirdīgs… Jā, tiesības tev jāpatur, tomēr neļauj kareivjiem apgānīt svētnīcas un aizskart priesterus. Atceries, ka žēlsirdīgie dievi dāvā prieku Ēģiptei, bet priesteri, kaut arī viņi dažkārt maldās (un kurš gan nemaldās?), izdara nenovērtējamus pakalpojumus mūsu zemei… Padomā — ja tu viņus padzīsi un padarīsi par nabagiem, tu iznīcināsi gudrību, kas cēlusi mūs pāri citām tautām.

Saņēmis mātes rokas, noskūpstīja viņu un smiedamies atbildēja:

— Sievietes allaž pārspīlē. Tu, māt, runā ar mani tā, it kā es būtu mežonīgu hiksu vadonis, nevis faraons. Vai gan es vēlu ļaunu priesteriem? Vai ienīstu viņu gudrību? Kaut vai tik neauglīgu kā zvaigžņu kustību vērošana: zvaigznes arī bez mums virzās pa debesīm, un labuma mums no tā neatkrīt ne par vara debenu.

Mani nekaitina ne viņu prāts, ne dievbijība, bet Ēģiptes posts, kad tai jāvārgst aiz bada un jābaidās no niecīgākajiem Asīrijas draudiem. Tikmēr priesteri ar visu savu gudrību ne tikai neatbalsta manus ķēniņa nodomus, bet gan pretojas tiem visnekaunīgākā kārtā!

Tad atļauj man viņus pārliecināt, ka nevis viņi, bet gan es pats esmu sava mantojuma saimnieks] Es nespētu atriebties pazemīgajiem, bet samīšu augstprāšus!

Viņi to labi zina, bet vēl arvien negrib ticēt un, nebūdami pietiekami spēcīgi, cenšas iebiedēt mani, pareģojot kaut kādas nelaimes. Tas ir viņu pēdējais ierocis un glābiņš … Toties, kad priesteri sapratīs, ka nebaidos no rēgiem, viņi kļūs pazemīgi… Un tad ne akmens nenokritīs no viņu tempļiem, ne gredzens netiks paņemts no dārgumu krātuvēm.

Es pazīstu viņus! Tagad viņi jūtas visvareni, jo esmu tālu. Bet, kad atvēzēšu pret viņiem savu bruņoto dūri, viņi kritīs uz vaiga, viss šis jūklis aprims un iestāsies vispārēja labklājība!

Ķēniņiene apskāva valdnieka kājas un aizgāja nomierinājusies, taču atvadoties nozvērināja Ramzesu, lai goda dievus un ir augstsirdīgs pret viņu kalpiem.

Pēc mātes aiziešanas faraons ataicināja Tutmosu.

— Tātad rit, — viņš sacīja, — mans karaspēks ieņems tempļus. Tomēr piekodini karavadoņiem, lai viņi zina, ka gribu saglabāt svētos mājokļus neskartus, un lai neviens nepaceļ roku pret priesteriem!

— Pat pret Nofri un Herhoru? — Tutmoss jautajā.

— Pat pret viņiem, — faraons atteica. — Viņi būs pietiekami sodīti, kad, atcelti no saviem amatiem, apmetīsies gudrības tempļos, lai netraucēti lūgtu dievus un krātu gudrību…

— Būs tā, kā tu pavēli, lai gan…

Ramzess pacēla pirkstu, likdams saprast, ka nevēlas uzklausīt nekādus iebildumus. Pēc tam, lai mainītu sarunas tematu, sacīja smaidīdams:

— Vai atminies, Tutmos, manevrus pie Pi-Bailas? Pagājuši jau divi gadi… Kad es toreiz sašutu par priesteru nekaunību un alkatību, vai tu varēji iedomāties, ka es tik ātri tikšu ar viņiem galā? Ak, nabaga Sāra! Ak, mans dēliņš! Cik viņš bija jauks!

Asara noritēja pār faraona vaigu.

— Tik tiešām, — viņš sacīja, — ja es nebūtu žēlprātīgo un augstsirdīgo dievu dēls, maniem ienaidniekiem rīt neklātos viegli… Cik pazemojumu viņi man sagādājuši! Cik reižu viņu vainas dēļ asaras aizmiglojušas man skatienu!