Faraons

Sestā nodaļa

Faraona pilī bija jāiet pa vārtiem starp diviem sešstāvu torņiem jeb piloniem. Šo celtņu pelēkā smilšakmens ārējās sienas no apakšas līdz augšai klāja plakanciļņi.

Virs vārtiem pacēlās valsts ģerbonis — spārnota lode, aiz kuras izvijās divas čūskas. Zemāk svinīgi sēdēja rinda dievu, kuriem upurveltes nesa faraoni. Uz malējām kolonnām sešu stāvu augstumā arī bija izcirsti dievu attēli, bet zem tiem — hieroglifu uzraksti.

Uz katra pilona sienām galveno vietu ieņēma Ramzesa Lielā plakancilnis vienā rokā faraonam bija āva, otrā viņš turēja aiz matiem cilvēkus, sasietus saišķi gluži kā pētersīļus. Virs ķēniņa divos stāvos stāvēja vai sēdēja dievi; vēl augstāk bija izvietojusies virkne cilvēku ar upurveltēm, bet pilonu pašā virsotnē spārnotu čūsku attēli mijās ar skarabeju attēliem.

Šie piloni ar augšup sašaurinātām sienām, vārti, kas tos savienoja, plakanciļņi, kuros stingra simetrija bija sajaukušies ar drūmu fantāziju un dievbijība ar nežēlību, radīja nomācošu iespaidu. Šķita, ka ieiet pilī ir grūti, iziet — neiespējami un dzīvot — nepanesami.

Vārti, kuru priekšā pulcējās karaspēks un drūzmējās pils ierēdņi, veda pagalmā, ko apjoza galerijas uz stabiem. Tas bija dekoratīvs dārziņš, kur vāzēs auga alvejas, pundurpalmas, apelsīnkoki un ciedri; viss bija sastādīts vienādi apcirptās rindās. Pagalma vidū šalkoja strūklaka. Celiņi bija nokaisīti ar krāsainām smiltīm.

Šeit, zem galerijām, sēdēja vai pastaigājās augstākie valsts ierēdņi, klusu savā starpā sarunādamies.

No pagalma augstas durvis veda uz zāli, kuras velves balstīja divpadsmit četrstāvu augstuma kolonnas. To apgaismoja nelieli lodziņi sienās un plata taisnstūra atvere griestos. Zālē bija vēss un valdīja puskrēsla, kas tomēr ļāva saskatīt dzeltenās sienas un kolonnas, kuras klāja vairākstāvu gleznojumi; augšā — lapas un ziedi, zemāk — dievi, vēl zemāk — cilvēki, kas tur dievu veidolus vai nes upurveltes, un visur starp zīmējumiem hieroglifu rindas.

Viss bija izkrāsots ar košām, pat uzkrītoši spilgtām krāsām: zaļu, sarkanu un zilu.

Šai zālē ar rakstainu mozaīkas grīdu dziļā klusumā stāvēja priesteri baltās drānās, basām kājām, augstākie valsts ierēdņi, kara ministrs Herhors, kā arī karavadoņi Nitagers un Patrokls, kuri bija ataicināti pie faraona.

Ramzess XII, kā parasti pirms apspriešanās, savā aizlūguma templī upurēja dieviem. Tas turpinājās samērā ilgi. Ik pa brīdim no attālākajām istabām iznāca kāds priesteris vai ierēdnis, ziņodams, kā noris dievkalpojums:

«… Atlauza zīmogu pie tempļa durvīm… Apmazgā dievu … Ietērpj viņu … Aizvēra durvis ….»

Klātesošo sejas pauda satraukumu un nomāktību. Vienīgi Herhors saglabāja aukstasinību, toties Patrokls neslēpa nepacietību, bet Nitagers laiku pa laikam pārtrauca svinīgo klusumu ar savu pērkondimdošo balsi.

Kolīdz atskanēja kāds vecā karavadoņa vārds, galminieki ikreiz sarāvās kā izbiedētas aitas, tad saskatījās, gluži kā gribēdami teikt:

«Rupjš zaldāts — visu mūžu karo ar barbariem — var jau saprast viņu…»

Attālākajās istabās iešķindējās zvaniņš un iežvadzējās ieroči. Divās rindās zālē ienāca gvardi zeltītās bruņucepurēs un krūšautos, ar kailiem zobeniem, pēc tam divas rindas priesteru, un visbeidzot parādījās nestuves ar faraonu, kurš sēdēja uz troņa vīraka mākoņa apņemts.

Ēģiptes valdnieks Ramzess XII bija gadus sešdesmit vecs vīrs grumbainu seju. Mugurā viņam bija balts apmetnis, galvā sarkanbalta, augsta cepure ar zelta čūsku, rokā garš zizlis.

Procesijai parādoties, visi nokrita pie zemes. Vienīgi Patrokls kā īstens barbars aprobežojās ar zemu paklanīšanos, bet Nitagers nometās uz viena ceļgala, taču tūdaļ pat piecēlās.

Faraona nestuves apstājās pie paaugstinājuma, uz kura zem baldahīna stāvēja melnkoka tronis. Faraons lēnām nokāpa no nestuvēm, pārlaida acis klātesošajiem un, apsēdies tronī, vērsa savu skatienu uz ornamentu, kas attēloja sārtu lodi ar gaišziliem spārniem un zaļām čūskām.

Pa labi no faraona nostājās augstākais rakstvedis, pa kreisi — tiesnesis ar zizli, abi milzīgās parūkās.

Pēc tiesneša mājiena visi vai nu apsēdās, vai nometās ceļos uz grīdas. Augstākais rakstvedis uzrunāja faraonu:

Mūsu valdniek un varenais pavēlnieki Tavs kalps Nitagers, austrumu robežas lielais sargs, ieradies, lai godinātu tevi, un atvedis nodevas no pakļautajām tautām: malahīta vāzi, pilnu ar zeltu, trīssimt vēršus, simt zirgus un smaržīgo koku tešepu.

Tās ir trūcīgas nodevas, mans valdniek, — Nitagers sacīja, — īstos dārgumus mēs atrastu Eifratas krastos, kur lepniem, bet vēl vārgiem ķēniņiem nenāktu par ļaunu atgādināt Ramzesa Lielā laikus.

Atbildi manam kalpam Nitageram, — faraons vērsās pie rakstveža, — ka viņa vārdi tiks ņemti vērā, Un tagad pajautā viņam, ko viņš domā, — cik lielas karavīra spējas ir manam dēlam un troņmantniekam, ar kuru viņam bija gods vakar mēroties spēkiem pie Pi-Bailas?

Mūsu pavēlnieks, deviņu tautu valdnieks, vaicā tev, Nitager… — augstākais rakstvedis iesāka.

Taču par lielu sašutumu galminiekiem vecais karavadonis strupi viņu pārtrauca:

— Es pats dzirdu, ko saka mans valdnieks …. Taču ar viņa muti mani uzrunāt varētu vienīgi troņmantnieks, nevis tu, augstākais rakstvedi.

Rakstvedis ar izbrīnu paraudzījās uz drosminieku, taču faraons sacīja:

— Taisnību runā mans uzticamais kalps Nitagers. Kara ministrs palocīja galvu.

Tiesnesis svinīgi paziņoja priesteriem, ierēdņiem un gvardei, ka viņi var iet, un pats kopā ar rakstvedi, palocījies tronim, pirmais atstāja zāli. Palika vienīgi faraons, Herhors un abi karavadoņi,

Pavērs savu ausi, valdniek, un uzklausi manu sūdzību, — Nitagers uzsāka. — Šorīt priesteris, kas pēc tavas pavēles ieradās man iesvaidīt matus, sacīja, lai, iedams pie tevis, novelku sandales. Kurpretim ne vien Augšēģiptē un Lejasēģiptē, bet arī pie hetiem, Lībijā, Feniķijā un Puntā ir zināms, ka pirms divdesmit gadiem tu man piešķīri tiesības nākt pie tevis sandalēs.

Tev taisnība, — faraons sacīja. — Redzu, ka manā galmā ieviesušās nekārtības…

Tikai pavēli, valdniek, — un mani veterāni ieviesīs kārtību … — Nitagers dedzīgi ieminējās.

Pēc kara ministra mājiena iesteidzās daži kalpotāji: viens atnesa sandales un apāva Nitageru, citi novietoja troņa priekšā trīs greznus soliņus ministram un karavadoņiem.

Kad visi trīs augstmaņi apsēdās, faraons jautāja:

— Saki man, Nitager, — vai tu domā, ka mans dēls būs karavadonis?… Tikai runā patiesību,

— Zvēru pie Tēbu Amona un pie saviem slavenajiem senčiem, kuru dzīslās ritējušas ķēnišķas asinis, ka Ramzess, tavs troņmantnieks, dienās kļūs liels karavadonis, ja tāda būs dievu griba, — Nitagers atteica. — Vēl jauneklis, gandrīz pusaugu zēns — viņš ļoti prasmīgi savāca savus pulkus, apgādāja tos un atviegloja viņiem pārgājienu. Taču visvairāk mani iepriecina tas, ka viņš nezaudēja galvu, kad nogriezu viņam ceļu, bet veda karaspēku uzbrukumā. Viņš būs karavadonis un uzvarēs asīriešus, kurus vajag sakaut tagad, lai mūsu mazbērniem nebūtu jāsastop viņi Nīlas krastos,

— Un ko sacīsi tu, Herhor?

Kas attiecas uz asīriešiem, domāju, ka godājamais Nitagers pāragri uztraucas par viņiem, Mēs vēl neesam sadziedējuši pagājušo karu brūces, un mums ir jānostiprinās, Iekams uzsākam jaunu karu, — ministrs atbildēja. — Taču attiecībā uz troņmantnieku. Nitagers pareizi runā, ka jauneklim piemīt karavadoņa spējas: viņš ir izmanīgs kā lapsa un bezbailīgs kā lauva. Lai gan vakar viņš pieļāva daudz kļūdu…

Kuram no mums tās negadās?… — iestarpināja Patrokls, kas līdz šim bija klusējis.

Troņmantnieks. — ministrs turpināja, — prasmīgi veda uz priekšu galveno korpusu, taču neparūpējās par savu štābu, tādēļ mēs virzījāmies tik lēni un tādā nekārtībā, ka Nitageram izdevās nogriezt mums ceļu…

— Varbūt Ramzess paļāvās uz jūsu godību? — Nitagers1 jautāja.

— Valsts pārvaldīšanā un karā ne uz vienu nedrīkst paļauties. Var paklupt pret vissīkāko — neviena nepamanītu oli, — ministrs atteica,

— Ja jūsu godība, — Patrokls piebilda, — nebūtu pavēlējis kolonnai novirzīties no trakta kaut kādu skarabeju dēļ…

Jūs, godājamais, esat svešzemnieks un pagāns, — Herhors atbildēja, — tālab tā runājat. Toties mēs, ēģiptieši, saprotam — ja tauta un karavīri vairs negodās skarabejus, viņu dēli vairs nebaidīsies no urēja. No necieņas pret dieviem dzims dumpis pret faraonu…

Bet kam domātas āvas? — Nitagers pārtrauca. — Kas grib saglabāt galvu uz pleciem, lai klausa augstāko vadoni,

— Kāds tad ir tavs galējais spriedums par troņmantnieku? — faraons vaicāja Herhoram.

— Saules dzīvais atspulg, dievu dēls! — ministrs atteica. — Liec iesvaidīt Ramzesu, iedod viņam lielo ķēdi un desmit talantus, taču par Menfatas korpusa komandieri neiecel. Princis vēl ir pārāk jauns šim amatam, pārāk karstgalvīgs, nepieredzējis. Vai tad viņš var līdzināties Patroklam, kas divdesmit kaujās pilnīgi sakāvis etiopiešus un lībiešus? Vai var nostādīt viņu līdzās Nitageram, kura vārds vien pēc divdesmit gadu pastāvīgām uzvarām liek nobālēt mūsu ienaidniekiem austrumos un ziemeļos?

Faraons atbalstīja galvu rokā un padomājis bilda:

— Ejiet mierā un manā žēlastībā! Es rīkošos pēc gudrības un taisnības.

Augstmaņi zemu paklanījās, bet Ramzess XII, negaidīdams svītu, devās uz tālākajām istabām. Kad abi karavadoņi palika vieni pils priekštelpā, Nitagers sacīja Patroklam:

Redzu, ka šeit priesteri izrīkojas gluži kā savās mājās … Bet ir gan varens tas Herhors! Sakāva mūs, iekams paguvām muti atplest, un … nedos troņmantniekam korpusu!..

Mani viņš tā uzslavēja, ka es neuzdrošinājos iebilst, — Patrokls taisnojās.

— Jāteic, viņš ir tālredzīgs, lai arī — ne visu pasaka, Viņš zina, ka līdz ar troņmantnieku korpusā ielavīsies dažādi kundziņi, kas ņem līdzi karā dziedātājas, un sagrābs visus augstākos posteņus. Vecie virsnieki sāks slaistīties aiz niknuma, ka nav paaugstināti amatā, bet jaunie švīti nodosies izpriecām, un korpuss sabruks, pat nepaguvis tikties ar ienaidnieku. Herhors ir gudrs vīrs!

— Kaut nu viņa gudrība jums nemaksātu dārgāk par jaunā troņmantnieka pieredzes trūkumu! — grieķis nočukstēja.

Cauri istabu virknei ar daudzajām kolonnām un sienu gleznojumiem, kur pie katrām durvīm viņam zemu klanījās priesteri un pils ierēdņi, faraons iegāja savā kabinetā. Tā bija divstāvu zāle ar alabastra sienām, uz kurām ar zeltu un košām krāsām bija attēloti visievērojamākie Ramzesa XII valdīšanas laika notikumi Mesopotāmijas iedzīvotāju nodevu sniegšana, Buhtenas ķēniņa sūtniecības pieņemšana, dieva Honsa triumfālais ceļojums pa Buhtenas zemi.

Šai zālē atradās dieva Hora malahīta statuja ar putna galvu, izrotāta ar zeltu un dārgakmeņiem, tās priekšā altāris nošķeltas piramīdas veidā, ķēniņa ieroči, dārgi krēsli un soli, kā arī greznumlietām nokrauti galdiņi

Faraonam parādoties, priesteris nokvēpināja vīraku, bet viens no galma ierēdņiem pieteica troņmantnieku, kas drīz ienāca un zemu palocījās tēvam. Prinča izteiksmīgajā sejā bija manāms drudžains satraukums.

Es priecājos, mans dēls, — faraons ierunājās, — ka esi atgriezies vesels no grūtā pārgājiena,

Lai tu dzīvo mūžos, un lai tavu veikumu slava piepilda abas pasaules! — princis atteica,

Nupat, — faraons turpināja, — mani kara padomnieki stāstīja man par tavu centību un apķērību.

Troņmantnieka seja raustījās un mainījās: viņš te sarka, te bālēja. Ramzess ieurbās tēvā plati ieplestam acīm un klausījās.

— Tavi varoņdarbi nepaliks neatalgoti. Tu saņemsi desmit talantus, lielo ķēdi un divus grieķu pulkus, kurus pats apmācīsi.

Princis apstulba, taču pēc brīža apvaldītā balsī pajautāja:

— Un Menfatas korpuss?

Pēc gada mēs atkārtosim manevrus, un, ja tu nepieļausi nevienu kļūdu, komandējot armiju, dabūsi korpusu.

Es zinu — tas ir Herhora roku darbs! — troņmantnieks iesaucās, tikko valdīdams sašutumu,

Viņš paraudzījās apkārt un piebilda:

— Nekad es nevaru pabūt ar tevi vienatnē, tēvs.. Vienmēr ap mums ir sveši cilvēki…

Faraons viegli pakustināja uzacis, un viņa svīta nozuda gluži kā ēnas,

Ko tu gribi man sacīt?

Tikai vienu, tēvs, Herhors ir mans ienaidnieks … Viņš nosūdzēja mani tev un iegrūda tādā negodā!..

Lai gan stāja princim bija pazemīga, viņš kodīja lūpas un vīstīja dūres,

Herhors ir mans uzticamais kalps un tavs draugs. Ar viņa gādību tu kļuvi par troņmantnieku. Es neuzticu korpusu jaunam karavadonim, kas ļāvis sevi atgriezt no armijas.

Es savienojos ar to!.. — attrauca faraona vārdu nomāktais princis. — Herhors lika apiet divas vaboles…

Tu gribi, lai priesteris nonievā reliģiju?

Tēvs, — Ramzess čukstēja drebošā balsī, — lai netraucētu vabolēm pārvietoties, tika aizbērts kanāls un nogalināts cilvēks.

Šis cilvēks pats padarīja sev galu.

Herhora vainas dēļ!

Pulkos, kurus tu tik prasmīgi savāci pie Pi-Bailas, trīsdesmit cilvēku nomira, neizturējuši pārgājiena grūtības, un daži simti saslima.

Princis nodūra galvu.

Ramzes, — faraons turpināja, — ar tavu muti runā nevis valstsvīrs, kas rūpējas par kanālu drošību un strādnieku dzīvību, bet gan saniknots cilvēks. Taču niknums nesadzīvo ar taisnīgumu, gluži kā vanags ar balodi.

Tēvs! — troņmantnieks iesaucās. — Ja mani pārņēmis niknums, tad tikai tādēļ, ka redzu Herhora un priesteru nelabvēlību…

Tu pats esi virspriestera mazdēls! Priesteri mācījuši tevi… Tu iepazini vairāk viņu noslēpumu nekā jebkurš cits princis…

Es iepazinu viņu neapmierināmo lepnību un varaskāri. Viņi zina, ka es apvaldīšu viņus, un tādēļ jau tagad kļuvuši par maniem ienaidniekiem… Herhors negrib dot man pat korpusu, viņš vēlas viens vadīt visu armiju…

Izrunājis šos neapdomīgos vārdus, troņmantnieks nobijās. Taču valdnieks pacēla uz viņu gaišu skatienu un mierīgi atbildēja:

Armiju un valsti pārvaldu es. No manis nāk visas pavēles un lēmumi. Šai pasaulē es iemiesoju Osīrija svarus un pats sveru manu kalpu — troņmantnieka, ministra vai tautas rīcību. Neapdomīgs ir tas, kurš uzskata, ka man nav zināmi visi atsvari.

Taču ja tu, mans tēvs, paša acīm būtu vērojis manevru gaitu…

Varbūt es ieraudzītu karavadoni, — faraons viņu pārtrauca, — kas izšķirošā brīdī pamet karaspēku un skraida pa krūmājiem pakaļ jūdu meitenei.

Princis nokrita tēvam pie kājām.

— Vai Tutmoss tev pastāstīja to?

— Tutmoss ir tāds pats puišelis kā tu. Viņš jau taisa parādus kā nākošais Menfatas korpusa štāba priekšnieks un domā, ka faraons neuzzinās par viņa izdarībām tuksnesī.