Faraons

Divdesmit pirmā nodaļa

Troņmantnieka ceļojums iesākās visskaistākajā gadalaikā — famenota mēnesī (decembra beigas, janvāra sākums),

Ūdens bija nokrities līdz pusei sava parastā līmeņa, atsegdams aizvien jaunas zemes platības. No Tēbām uz jūru peldēja daudzi plosti ar kviešiem. Lejasēģiptē novāca āboliņu un kasiju. Apelsīnkokos un granātkrūmos saplauka ziedi. Laukos sēja lupinu, linus, miežus, pupas, gurķus un citus dārzeņus.

Priesteru, valsts augstāko ierēdņu, faraona gvardes un ļaužu pūļa pavadīts, troņmantnieks Ramzess ap desmitiem no rīta iekāpa savā zeltītajā barkā. Zem klāja, uz kura bija uzslietas krāšņas teltis, airos sēdēja divdesmit kareivji. Pie masta, laivas priekšgalā un pakaļgalā ieņēma vietas labākie kuģotāji. Vieni uzmanīja buru, otri stūrēja, trešie komandēja airētājus.

Ramzess bija uzlūdzis savā barkā virspriesteri Nofri un svēto tēvu Mentesufisu, kuriem vajadzēja pavadīt viņu ceļā un vēlāk palīdzēt pārvaldīšanā. Bija uzaicināts arī Memfisas nomarhs, kas pavadīja princi līdz savas provinces robežām.

Kādu gabalu pa priekšu troņmantnieka barkai brauca godājamā Teti — Memfisas kaimiņu provinces Duau nomarha skaistais kuģis, bet aizmugurē — neskaitāmas laivas ar galminiekiem, priesteriem, virsniekiem un ierēdņiem.

Kuģi ar pārtiku un kalpotājiem bija aizbraukuši agrāk.

Līdz Memfisai Nīla tek starp divām kalnu grēdām. Tālāk kalni pavērsās uz austrumiem un rietumiem un upe sadalās vairākās attekās, kuru ūdeņi plūst uz jūru pa plašu līdzenumu.

Kad barka atīrās no piekrastes, princis gribēja parunāt ar virspriesteri Nofri, taču, atskanot pūļa gavilēm, troņmantniekam nācās iziet no telts un parādīties tautai. Troksnis auga augumā: krastos bariem pulcējās puskaili algādži vai svētku drānās tērpti pilsētnieki. Daudziem bija galvās vainagi un gandrīz visiem — zaļi zariņi rokās. Bija dzirdamas dziesmas, skanēja tamburīni un flautas.

Gar krastiem cieši izvietotas vindas ar spaiņiem stāvēja dīkā. Toties pa Nīlu šaudījās laiviņas, un airētāji meta ziedus pretī troņmantnieka barkai. Daži no viņiem paši lēca ūdenī un peldēja pakaļ prinča laivai.

«Viņi sveic mani gluži kā faraonu,» Ramzess nodomāja, un viņa sirdi pārņēma lepnums, redzot tik daudz krāšņu kuģu, kurus viņš varēja apturēt ar vienu rokas mājienu, un šos ļaužu pulkus, kas bija pametuši savu darbu un burzmā riskēja tikt sakropļoti vai pat aiziet boja, lai tikai palūkotos uz viņa dievišķo vaigu. Jo īpaši Ramzesu apskurbināja pūļa skaļās gaviles, kas nemitējas ne uz brīdi. Šīs gaviles pārpildīja viņa krūtis, sakapā galvā, ielīksmoja viņu. Princim šķita — ja viņš nolēktu no klāja, viņš neiekristu ūdenī, jo pūļa sajūsma viņu sagrābtu un aizrautu gaisā kā putnu.

Kad barka piebrauca tuvāk kreisajam krastam, atsevišķi cilvēku stāvi pūlī iezīmējās skaidrāk un Ramzess ieraudzīja kaut ko negaidītu. Pirmajās rindās cilvēki dziedāja un sita plaukstas, bet virs aizmugurē stāvošajiem vienā laidā cilājās nūjas, kas atkal un atkal krita pār neredzamajām mugurām. Pārsteigtais troņmantnieks griezās pie Memfisas nomarha:

Paveries, godātais… Tur, liekas, laiž darbā nūjas? Nomarhs pacēla roku pie acīm, kakls viņam pietvīka.

Piedod, augsti cienījamais, es slikti redzu…

Tur sit cilvēkus… Nu, protams, sit… — Ramzess atkārtoja.

Iespējams… — nomarhs attrauca, — varbūt policija notvērusi zagļu bandu…

Ne visai apmierināts ar atbildi, troņmantnieks devās uz barkas pakaļgalu pie kuģa stūrmaņiem un no turienes palūkojās uz Memfisas pusi.

Nīlas augštecē krasti bija gandrīz tukši, laivas bija nozudušas. Udenssmēlējas vindas strādāja, it kā nekas nebūtu noticis.

— Ka vai svētki beigušies? — princis jautāja kādam no kuģiniekiem.

Jā, ļaudis atgriezušies pie darba, — tas atbildēja.

Tik ātri?

— Viņiem jāatgūst zaudētais laiks, — kuģinieks neapdomīgi atteica.

Troņmantnieks sarāvās un cieši palūkojās runātājā. Tad ap valdījies atgriezās teltī. Pūļa saucieni viņu vairs nepriecēja. Viņš bija sadrūmis un klusēja. Aizvainots savā lepnuma, princis juta nicinājumu pret pūli, kura noskaņojums tik ātri pārsviežas no sajūsmas pie ikdienas darba, pie vindām, kas smeļ dubļainu ūdeni.

Šai vieta Nīla sāka dalīties attekās. Duau nomarha kuģis nogriezās uz rietumiem un pēc stundas piestāja pie krasta. Šeit pūlis bija vēl lielāks nekā pie Memfisas, Visur slējās ar zaļumiem apvītas triumfa arkas un stabi ar karogiem. Aizvien biežāk varēja sastapt svešādas sejas un apģērbus.

Kad Ramzess izkāpa krastā, pie viņa pienāca priesteri, nesdami baldahīnu, un godājamais nomarhs Teti viņu uzrunāja:

— Esi sveicināts Duau nomā, dievišķā faraona troņmantnieki Paradot savu žēlastību, kas mums ir kā debesu rasa, ziedo upuri dievam Ptaham, mūsu aizstāvim, un ņem sava aizgādībā un pārvaldīšanā šo nomu ar tempļiem, ierēdņiem, ļaudīm, lopiem, labību — visu, kas tajā ir.

Pēc tam nomarhs stādīja viņam priekšā jaunus švītus, kas bija sasmaržojušies, uzkrāsojušies, ietērpušies ar zeltu cauraustas drānās. Tā bija vietējā aristokrātija, nomarha tuvākie un tālākie radinieki.

Ramzess vērīgi nopētīja viņus.

Ahā! — viņš iesaucās. — Man šķita, ka viņiem kaut ka trūkst. Tagad redzu: viņi ir bez parūkām…

Ta ka tu, godātais princi, pats nenēsā parūku, arī mūsu jaunatne atteicās valkāt šo greznumu, — nomarhs atbildēja.

Tad viens no jaunekļiem nostājās troņmantniekam aiz muguras ar vēdekli, otrs — ar vairogu, trešais — ar šķēpu, un gājiens sākās. Troņmantnieks soļoja zem baldahīna, viņam priekšā — priesteris ar kvēpināmo trauku, kurā kūpēja vīraks, un dažas meitenes, kas kaisīja rozes uz prinča takas. Ļaudis svētku tērpos ar zariņiem rokās stāvēja gar ceļu un gavilēja, dziedāja vai krita pie zemes troņmantnieka priekšā. Taču Ramzess ievēroja: lai gan cilvēki skaļi pauda prieku, sejas viņiem bija drūmas un rūpju nomāktas. Viņš pamanīja arī, ka pūlis ir sadalīts grupās, kuras izrīko nez kādi cilvēki, un atkal sajuta saltu nicinājumu — pūlis neprata pat priecāties.

Gājiens lēnām pienāca pie marmora kolonnas, kas iezīmēja robežu starp Duau un Memfisas nomu. Kolonnai trijās pusēs bija uzraksti, kas apzīmēja zemes platību, iedzīvotāju daudzumu un provinces pilsētu skaitu. Ceturtajā pusē stāvēja dieva Ptaha statuja — dievs bija līdz krūtīm ievīstīts audeklā, parastu aubi galva, un zizli rokā.

Viens no priesteriem pasniedza princim zelta karoti ar kūpošu vīraku. Troņmantnieks, čukstēdams lūgšanas, pacēla kvēpināmo trauku dieva sejas augstuma un vairākkārt zemu paklanījās.

Tautas un priesteru klaigas kļuva aizvien skaļākas, taču aristokrātu jaunatnes sejās princis pamanīja zobgalīgus smaidus. Ramzess, kas pēc samierināšanas ar Herhoru izrādīja lielu cieņu dieviem un priesteriem, viegli sarauca uzacis, un visi uzreiz savilka nopietnus vaibstus, bet daži pat nokrita kolonnas priekšā pie zemes.

«Patiešām,» princis nodomāja, «dižciltīgi cilvēki Ir daudz labāki par šo pūli! Lai ko viņi darītu, viņi dara no sirds, ne tā kā tie, kas, izkliegušies man par godu, ar prieku steidzas atgriezties savos laidaros un darbnīcās …»

Tagad Ramzess labāk nekā jebkad saskatīja atšķirību starp sevi un vienkāršajiem ļaudīm un saprata, ka tikai ar aristokrātiju viņu saista vienas un tās pašas jūtas. Ja pēkšņi nozustu šie slaidie jaunekļi un daiļas sievietes, kuru kvēlie skatieni seko katrai viņa kustībai, lai acumirklī pakalpotu viņam un izpildītu viņa pavēli, — ja viņi nozustu, viņš sajustos šai milzu pūlī vēl vientuļāks nekā tuksnesī.

Astoņi nēģeri atnesa nestuves ar baldahīnu, kas bija rotāts strausa spalvām, un troņmantnieks devas uz noma galvaspilsētu Sehemu, kur apmetas valdības pilī.

Šai provincē, kas atradās dažu jūdžu attāluma no Memfisas, Ramzess pavadīja apmēram mēnesi. Šis laiks viņam pagāja, pieņemot apmeklētājus, godinājumus, priekšā stādītos ierēdņus, kā ari piedaloties svētku mielastos.

Mielasti bija divējādi: vieni notika pilī, un tajos ņēma dalību tikai aristokrātija, citi — iekšējā pagalmā, kur tika cepti veseli vērši, apēsti simtiem maizes klaipu un izdzertas simtiem vīna kruķu. Šeit cienāja vietvalža kalpotājus un zemākos ierēdņus.

Ramzess apbrīnoja nomarha dāsnumu un vietējo augstmaņu uzticību, ko viņi izrādīja vietvaldim, atsaucoties uz katru mājienu, gatavi izpildīt ikvienu rīkojumu.

Galu gala, noguris no izpriecām, troņmantnieks paziņoja Teti, ka saskaņā ar faraona pavēli gribot tuvāk iepazīties ar provinces saimniecību.

Viņa vēlēšanās tika apmierināta. Nomarhs piedāvāja princim sēsties nestuvēs, kuras nesa tikai divi cilvēki, un ar lielu svītu doties uz dievietes Hathoras templi. Tur svīta palika ārpuse, bet Ramzesu nomarhs lika pacelt viena pilona virsotnē, turklāt pats viņu pavadīja.

No sešstāvu torņa virsotnes, no kurienes priesteri novēroja debesis un ar krāsainiem karogiem sazinājās ar kaimiņu tempļiem Memfisā, skatienam pavērās gandrīz visa province vairāku jūdžu rādiusā.

Teti parādīja troņmantniekam, kur ir faraona tīrumi un vīnadārzi, kurš kanāls patlaban tiek tīrīts, kurš plosts labots, kur atrodas bronzas kausēšanas krāsnis, kur ķēniņa klētis, kur ar lotosu un papirusu aizaugušie purvāji, kādi lauki aizputināti ar smiltīm un tā tālāk.

Ramzess bija sajūsmināts par brīnišķīgo skatu un sirsnīgi pateicās Teti par sagādāto prieku. Taču, atgriezies pilī un sācis, tēva padomam sekojot, pierakstīt savus iespaidus, viņš pārliecinājās, ka viņa zināšanas par Duau noma stāvokli nav paplašinājušās.

Pēc dažām dienām princis atkal pieprasīja Teti paskaidrojumus par provinces pārvaldi. Tad godājamais nomarhs lika sapulcēties visiem ierēdņiem un noiet garām troņmantniekam, kas sēdēja uz paaugstinājuma pils priekša.

Princim garām aizsoļoja vecākie un jaunākie mantziņi, rakstveži, kas uzskaitīja labību, vīnu, lopus, audumus, mūrnieku un zemesracēju vecākie, sauszemes un ūdens inženieri, dažnedažādu slimību dziednieki, darba pulku virsnieki, policijas rakstveži, tiesneši, cietumu uzraugi, pat parashiti un bendes. Pēc viņiem godājamais nomarhs stādīja priekša Ramzesam viņa paša galma ierēdņus šai provincē. Princis sev par lielu izbrīnu uzzināja, ka Duau noma galvaspilsētā viņa rīcībā ir atsevišķs vedējs, loka šāvējs, vairognesējs, šķēpnesis un āvnesis, pārdesmit nestuvju nesēju, vairāki pavari, kausziņi, bārddziņi un daudzi citi kalpotāji, pilni mīlestības un uzticības, lai gan viņš nebija viņus nedz redzējis, nedz par viņiem ko dzirdējis,

Noguris no garlaicīgās un bezjēdzīgās ierēdņu skates, troņmantnieks zaudēja dūšu. Viņu šausmināja doma, ka viņš neko nesaprot — tātad nav arī spējīgs pārvaldīt valsti —, un to nu viņam bija bail atzīt pat klusībā.

Ja jau viņš nespēj valdīt pār Ēģipti, cilvēki ar laiku to uzzinās, — un kas tad viņam atliks? Tikai nāve. Ramzess juta, ka bez troņa viņam nav laimes, ka bez varas viņš nespēj dzīvot,

Taču, atpūties dažas dienas, cik nu varēja atpūsties galma dzīves kņadā, Ramzess atkal ataicināja pie sevis Teti un sacīja:

— Es lūdzu tevi, godātais nomarh, lai tu mani iepazīstini ar sava galma pārvaldi. Tu paradīji man valsti un ierēdņus, taču es vēl neko nesaprotu. Gluži otrādi, es jūtos kā mūsu tempļu labirintos nonācis cilvēks, kas redz visapkārt tik daudz ceļu, ka nezina, pa kuru iet, lai izkļūtu laukā.

Nomarhs norūpējies palūkojās viņā.

— Ko man darīt? — viņš iesaucās. — Ko tu vēlies, valdniek? Saki tikai vārdu — un es atdošu tev savu varu, bagātību, pat galvu.

Un, redzēdams, ka princis žēlīgi uzklausa šos apgalvojumus, turpināja:

Ceļojuma laikā tu redzēji šī noma ļaudis. Tu sacīsi, ka tie nebija visi. Pareizi. Taču es likšu, lai sanāk visi iedzīvotāji, un to — vīriešu, sieviešu, sirmgalvju, un bērnu — ir ap divsimt tūkstošu. No pilona virsotnes tev labpatika noraudzīties uz mūsu teritoriju. Bet, ja vēlies, mēs varam aplūkot tuvumā katru lauku, katru ciemu, katru pilsētas ielu. Beigās es parādīju tev ierēdņus, kuru vidū, tiesa, trūka viszemāko. Taču pavēli — un rīt visi nostāsies tava vaiga priekša un kritīs pie zemes. Kas man vēl jādara, valdniek?

Es ticu, ka esi man uzticīgs, — princis atbildēja. — Taču paskaidro divas lietas: vienu — kādēļ mazinājušies faraona ienākumi, otru — ko tu pats dari, pārvaldot nomu

Teti apmulsa. Troņmantnieks steidzās paskaidrot:

Es gribu to zināt, jo esmu jauns un vēl tikai mācos valdīt…

Bet tev piemīt veca vīra gudrība. — nomarhs nomurmināja.

Lūk, kādēļ, — Ramzess turpināja, — man vajadzīgi pieredzējušu cilvēku padomi. Esi mans skolotājs!

Es visu parādīšu un pastāstīšu tev, — Teti sacīja. — Taču mums jātiek tādā vietā, kur nav šīs kņadas…

Tik tiešām pilī, kuru apdzīvoja princis, iekšējos un ārējos pagalmos ļaudis gūzmējās kā gadatirgū. Viņi dzēra, ēda, dziedāja dziesmas, cīkstējās vai sacentās skriešanā, un viss — par godu troņmantniekam.

Ap trijiem pēcpusdienā nomarhs lika atvest no staļļa divus zirgus un kopā ar Ramzesu izjāja ārpus pilsētas,

Diena bija brīnišķīga, vēsa, zemi klāja zaļums un ziedi. Pār jātniekiem skanēja putnu dziesmas, gaiss bija smaržu pilns.

Cik šeit jauki! — Ramzess iesaucās. — Pirmoreiz kopš mēneša varu sakopot domas. Bet man jau sāka likties, ka galvā apmeties vesels pulks kaujasratu, kas dienu un nakti nododas mācībām.

Tāds ir pasaules valdnieku liktenis, — nomarhs atteica.

Viņi apstājās uzkalnā. Pie viņu kājām pletās milzīga, zilas straumes šķērsota pļava. Ziemeļos un dienvidos balsnīja pilsētiņu mūri. Aiz pļavas pie paša apvāršņa stiepās rietumu tuksneša sarkanīgās smiltis, no kurām, gluži kā no sakaitētas krāsns, palaikam uzvēdīja svelmains vējš.

Pļavā ganījās neskaitāmi ganāmpulki: ragainie un bez-ragu vērši, aitas, kazas, ēzeļi, antilopes, pat degunradži. Šur tur vīdēja ūdensaugiem un krūmājiem noaugušu purvāju lāsumi, kur ņudzēja meža zosis, pīles, stārķi, ibisi un pelikāni.

— Paraugies, valdniek, — nomarhs sacīja, — lūk, mūsu valsts — Ēģiptes aina! Osīrijs iemīļoja šo zemes strēmeli tuksneša vidū. Viņš dāsni apveltīja to ar augiem un dzīvniekiem, lai no tiem būtu labums. Tad laipnais dievs pieņēma cilvēka izskatu un kļuva par pirmo faraonu. Taču, kad viņš sajuta, ka viņa miesa kļūst vārga, viņš to pameta un iemājoja savā dēlā, bet pēc tam dēladēlā. Tādā kārtā Osīrijs kā faraons dzīvo mūsu vidū jau daudzus gadsimtus un izmanto Ēģiptes bagātības, kuras pats radījis. Mūsu dievs un kungs ir sakuplojis kā varens koks. Viņa spēcīgās galotnes — tie ir Ēģiptes ķēniņi, zari — nomarhi un priesteri, bet lapas — muižniecība. Redzamais dievs sēž zemes tronī un ievāc no valsts viņam pienākošās nodevas. Neredzamais dievs pieņem ziedojumus tempļos un ar priesteru muti pauž savu gribu.

— Tas taisnība, — princis piebilda. — Tā stāv rakstīts.

Tā kā Osīrijs-faraons, — nomarhs turpināja, — nevar pats nodarboties ar zemes saimniecību, viņš uzdevis uzraudzīt savu mantu mums, nomarhiem, kas esam cēlušies no viņa.

Arī tas taisnība, — Ramzess sacīja. — Dažkārt mirdzošais dievs iemiesojas nomarhā un aizsāk jaunu dinastiju. Tā radušās Memfisas, Elefantīnes, Tēbu, Ksiosas dinastijas…

Tik tiešām tā ir, valdniek, — Teti turpināja. — Bet tagad es atbildēšu uz tavu jautājumu. Ko es daru šeit, nomā? Es sargāju Osīrija-faraona mantu un savu daļu tajā. Paraugies uz šiem ganāmpulkiem — tu redzi dažādus dzīvniekus. Vieni dod pienu, otri — gaļu, trešie — vilnu un ādu. Tāpat arī Ēģiptes iedzīvotāji — vieni piegādā maizi, otri — vīnu, audumus, traukus, trešie ceļ ēkas. Mans darbs ir saņemt no katra, kas pienākas, un nolikt pie faraona kājām. Pats es nejaudātu pieskatīt tik lielu ganāmpulku. Tālab izraudzījos sev uzticamus suņus un gudrus ganus: vieni slauc dzīvniekus, cērp tos, dīrā tiem ādu; citi raugās, lai tos nenozog zagļi vai nesaplosa plēsoņas. Tāpat ar nomu: es nepagūtu savākt visus nodokļus un pasargāt cilvēkus no ļaunā; tālab man ir ierēdņi, kuri dara to, kas nākas, bet man sniedz norēķinu par savu darbību.

Tas viss ir pareizi, — Ramzess pārtrauca. — Es to zinu un saprotu. Taču mani pārsteidz, ka ķēniņa ienākumi mazinās, kaut arī tos tik centīgi uzrauga!

Atceries, — nomarhs atbildēja, — ka dievs Sets, lai gan viņš ir mirdzošā Osīrija miesīgais brālis, ienīst viņu, cīnās ar viņu un jauc visus viņa nodomus. Viņš uzsūta mēri cilvēkiem un lopiem, viņš dara Nīlas palus pārāk niecīgus vai pārlieku brāzmainus. Svelmainā laikā viņš Ēģiptei uzdzen smilšu mākoņus. Ja gads ir labs, Nīla sasniedz tuksnesi, ja slikts — tuksnesis pienāk pie Nīlas un ķēniņa ienākumi mazinās. Paraugies, — viņš turpināja, norādīdams uz pļavu, — cik kupli ir šie ganāmpulki, taču manā jaunībā tie bija vēl kuplāki. Un kas tur vainojams? Neviens cits kā Sets, ar kuru cilvēka spēki nevar mēroties. Šī pļava, kas vēl tagad ir milzīga, kādreiz bija tik plaša, ka no šīs vietas nebija redzams tuksnesis, kurš šodien mūs biedē. Kad cīnās dievi, cilvēks ir bezspēcīgs; kad Sets uzvar Osīriju, kurš gan viņam var stāties pretī?

Teti apklusa. Princis nodūra galvu. Viņš jau skolā bija diezgan saklausījies par Osīrija labsirdību un Seta nekrietnību un, vēl būdams bērns, niknojās, ka ar Setu nav tikuši galā.

«Kad izaugšu,» viņš toreiz domāja, «un varēšu noturēt šķēpu, es sameklēšu Setu — un mēs pamērosimies spēkiem!»

Bet tagad viņš lūkojās uz bezgalīgajiem smiltājiem, uz valstību, kas piederēja ļaunprātīgajam dievam, kurš mazināja Ēģiptes ienākumus, taču cīnīties ar to nedomāja. Kā lai cīnās ar tuksnesi? To var vienīgi apiet vai arī aiziet tur bojā.